Cerība

Cerība

Kristīnes trīs gadus ilgušajiem brāļa meklējumiem ir pienācis gals. Uzzinājusi, ka Daniels iespējams atrodas Terdemortes valstībā, viņai rodas plāns. Ar katru soli tuvāk brālim viņa atklāj arvien jaunus noslēpumus un iepazīst būtnes, kuras spēs palīdzēt sasniegt mērķi un pat vēl vairāk. Kā Kristīne spēs īstenot savu ieceri, par spīti visiem šķēršļiem? Ko no meitenes vēlās Divpadsmit elementu dievības? Vai Kristīne spēs pieņemt savu īsto būtību vai zudīs kopā ar cerībām par gaišāku nākotni? Ceļš būs grūts, pilns ar naidu, mīlu un uzticību, bet tā galā atklāsies visslēptākie meli un patiesība.

 

 

1.nodaļa

Atverot acis, Kristīne secināja, ka atrodas kādā tumšā, neomulīgā telpā. Viņa tikpat kā neko nevarēja saskatīt, jo caur spraugām iespīdēja tikai daži gaismas stari. Kristīne centās prātā pārcilāt pēdējo dienu notikumus, bet nevarēja iedomāties, kā šeit nokļuvusi. Vienīgais, ko meitene zināja, bija, kāpēc viņa šeit varētu būt atvesta. Tas bija viņas dzīves dēļ.

Kristīne ir 17 gadus veca meitene, kas pārkāpj visus likumus, lai tikai izpildītu savu uzdevumu un saņemtu atlīdzību par paveikto, bet tas nav tas sliktākais. Viņa ir Kritušā. Tā sauc būtnes, kuras spēj pāriet citu pasauļu robežas un nepieder ne pie vienas pasaules, bet dažiem Kritušajiem ir arī citas īpašas spējas. Būtnes ceļo pa citām pasaulēm nepamanītas, pa durvīm, ko spēj atvērt tikai tās. Kritušajiem vislīdzīgākie ir cilvēki, tādēļ mistiskajām būtnēm nepatīk, ka šīs būtnes atrodas viņu pasaulēs. Tāpēc viņi tiek nogalināti, tikai retais spēj izdzīvot. Parastas būtnes, kā cilvēki, fejas, vampīri, eņģeļi un citi, nevar ieceļot citās pasaulēs nepamanīti, jo katrai vietai ir noteikti ieejas vārti, ko parasti novēro, lai neienāktu  ienaidnieki. Pasaulēs esošie Kritušie neizmanto savas spējas, lai nepievērstu uzmanību, bet ir tādi, kas izmanto savas spējas, lai izdzīvotu. Kristīne ir viena no tiem, bet viņa to dara arī personīgu iemeslu vadīta.

   Pēkšņi Kristīne izdzirdēja soļus, kas tuvojās istabai. Meitene piecēlās kājās un blāvajā gaismā aplūkoja sevi. Kristīnei mugurā bija ierastais tērps, ko viņa vilka pildot slepenus uzdevumus, pieguļošas, melnas bikses, melns sporta krekliņš, kuram virsū bija uzvilkta sportiska jaka ar kapuci, kājās melnas laiviņ kurpītes. Vēlreiz izbraukusi ar rokām caur matiem, meitene ar muguru atstutējās pret sienu un, sakrustojusi rokas, gaidīja nācēju.

    Būtne, kas nāca, īpaši nesteidzās, bet nebija ilgi jāgaida, kad durvīs jau tika slēgtas vaļā. Pēkšņi Kristīne atcerējās kuloniņu, kas atradās ap kaklu. Durvis jau vērās vaļā, bet viņā vēl paspēja to noslēpt zem krekliņa.

   Atveroties durvīm, telpā iespīdēja gaisma, kas uz mirkli apžilbināja Kristīni, bet, tiklīdz acis pierada pie gaismas, viņa ieraudzīja vīrieti.  Meitenes pašpārliecinātība izzuda, ķermenis lēnām noslīdēja gar sienu uz zemi. Viss bija pagalam, viņu gaida tikai nāve, jo priekšā stāvēja būtne, kas ienīda viņu visvairāk. Tas bija vampīrs, kuram viņa dāvāja sirdi.

   -Markeon!- bija vienīgais, ko Kristīne paspēja pateikt, pirms iekrita bezsamaņā. 

   ***

   Kristīnē lēnām sāka atgriezties realitāte. Meitene juta, ka ir noguldīta mīkstā gultā, varēja just arī atsvaidzinošu vēja brāzmu. Ieklausoties viņa dzirdēja, kādu pāršķiram lapas. Kristīne lēnām atvēra acis un pamanīja, ka blakus gultai, uz krēsla sēdēja Markeons un lasīja grāmatu.

   „Kā klājas eņģelīt?” vampīrs mierīgi jautāja, pat nepaskatoties uz meiteni.

   „Ko tev vajag?” Kristīne bija nolēmusi nepadoties. Viņa lēnām piecēlās gultā sēdus.

    Markeons nolika grāmatu un paskatījās uz meiteni. „Un to man jautā tu? Kristīn, tu centies ielauzties manā pilī!” Vīrieša skatiens rūpīgi vērās Kristīnē.

   Kristīne bija neizpratnē. Kāpēc viņai vajadzētu šeit ielauzties? Pēc starpgadījuma ar Markeonu, meitene izlēma izvairīties no vampīriem. Meitene centās atcerēties, bet nespēja.

   „Tu neko neatceries?” vampīrs pārtrauca viņas pārdomas, viņš izskatījās pa īstam pārsteigts.

   „Nē, bet tu varētu man pastāstīt.” Kristīne cieši ieskatījās vīrieša acīs. Blakus sēdošā personā, kopš pēdējās tikšanās reizes, nebija mainījusies- tumši, viegli krītoši mati, pilnīgās lūpas, muskuļotais augums, ko sedza balta žakete. Es pat varētu viņā vēlreiz iemīlēties. Meitene nodomāja.

   Markeona sejā parādījās viegls smaids „ Šoreiz tu varētu man atņemt sirdi!” Viņš cieši ieskatījās Kristīnes acīs un sāka smieties.

Kāpēc viņš vienmēr redz man cauri? Meitene nodomāja un nosarka vīrieša smieklu dēļ.

   „Toreiz tu to tik mierīgi neuztvēri” meitene secināja un centās neļaut prātam atsaukt atmiņas, kas viņu mocīja vairākus mēnešus.

  „ Protams, gribētu zināt, kurš vampīrs uztvertu mierīgi apstākli, ka viņa sirds atkal pukst. Bet tagad, kad pagājis jau vairāk kā gads, man nekas cits neatlika, kā pierast. Pateicoties tev esmu unikāls- vampīrs ar sirdi!” Markeons lepni sacīja, turpinot raudzīties meitenes acīs, kurās vienu mirkli pazibēja bailes. „Nebaidies, tā nebija tava vaina. Es zinu, ja tev būtu kaut mazākā nojauta, ka, kaut kas tāds, varētu notikt, tu nebūtu mani skūpstījusi. Es jau sen tev piedevu.” vampīrs pielika krēslu tuvāk gultai un pasniedzās pēc Kristīne rokas, meitene nepretojās. Viņš uzlika roku sev uz sirds, tā pukstēja lēnā ritmā.

   Pār meitenes vaigiem noritēja asara. „Piedot!” viņa klusi izdvesa.

   „Beidz!” Vīrietis dusmīgi noteica un palaida mīļotās roku. Viņas sejā pirmoreiz sarunas laikā parādījās smaids. Beidzot  Kristīne redzēja vīrieti, kurā bija iemīlējusies. Vīrieti ar stingru un nosvērtu raksturu.

   „Tieši tā! Tā ir meitene, kurā es iemīlējos” Markeons priecīgi sacīja. „Bet pietiek par pagātni, atgriezīsimies tagadnē. Tu gribēji zināt, kā šeit nonāci?” vampīrs nopietni jautāja.

   „Jā!” Kristīnes smaids lēnām izzuda no sejas. Viņa bija nolēmusi uzzināt, kam varētu pateikties par šo iespēju satikt Markeonu, jo šī satikšanās par simt procentiem izmainīs viņas dzīvi. Ja pirms tam meitene baidījās, kādreiz vēlreiz tikties ar vampīru, baidoties, ka viņš Kristīni vēlās nogalināt, tad tagad meitene, iespējams, bija atguvusi labu draugu.

   „Tevi notvēra vakar, kad es biju izbraucis ārpus pils. Sargi teica, ka esot iedarbojusies trauksme manā kabinetā. Viņi uzreiz devās tur un atrada tevi uz grīdas. Tā kā tu biji ģērbusies visa melnā, sargi tevi aizveda uz pazemes cietumu.” Markeons stāstīja, sekojot līdzi Kristīnes reakcijai uz dzirdēto.

   „Es biju paģībusi?”Kristīne bija neizpratnē.

   „Iespējams, bet mani sargi domāja, ka nostrādājusi kāda no manām aizsardzības sistēmā, un tu esi tikusi neitralizēta. Pārbaudījuši, ka esi dzīva un medicīniskā palīdzība nav nepieciešama, viņi tevi aizveda” vampīrs teica rūpīgi apdomājot katru vārdu.

   Meitene saprata, ka arī Markeonu uztrauc, kā viņa šeit nokļuvusi. Kristīne vēlreiz pārcilāja galvā pēdējos Markeona vārdus un saprata kaut ko. „Tā domāja sargi,” meitene domīgi iesāka, „bet, minēšu, tavā kabinetā nemaz nav tādas aizsardzības sistēmas, kas būtu mani tikai neitralizējusi? ”

   „Nē,” vīrietis klusu izdvesa. „Tāpēc uzreiz pēc atgriešanās, kad sargi man pateica par notikušo, es devos pats uz cietumu pārbaudīt. Godīgi tu biji pēdējā, ko domāju tur ieraudzīt” Markeons centās uzmundrināt domīgo meitenei.

   „Tad, ja tā nebija tava aizsardzības sistēma, kā es paģību?” Kristīne cieši vērās vampīrā sev  blakus, bet viņa acīs varēja lasīt, ka vampīrs nezina atbildi, tāpēc meitene turpināja „Iespējams, kāds to bija saplānojis, ar domu mani iesviest tieši lauvas midzenī, bet neviens taču nezina, kā tu saņēmi sirdi?” meitene aizdomīgi pārjautāja.

    Markeons izskatījās nedaudz pārsteigts, bet ātri atguvās „Nē, tu taču zini, ja es kādam būtu atklājis tavu vārdu, tu tiktu nogalināta” viņš balsī varēja dzirdēt aizkaitinājumu. Kristīne uzreiz pamanīja.

   „Protams, es to zinu. Brīdī, kad uzzināju, ka esi Mandionas zemes vampīru princis, es zināju, ka mana dzīve ilgi neturpināsies, bet nekas nenotika, kāpēc?” Šis bija jautājums, uz ko meitene gribēja saņemt atbildi jau vairāk kā gadu.

   Vampīrs aprauti iesmējās un saņēma Kristīnes roku. „Es tevi mīlēju. Lai arī tobrīd, kad sajutu sevī pukstot sirdi, mani pāršalci dusmas, es nepārstāju mīlēt, jo jutu, ka dāvājot man sirdi, tu man pasniedzi daļiņu no sevis” pār vampīra marmora seju noritēja sarkana asara. Kristīne notvēra to uz sava pirksta. Asara palika tur, līdz izplēnēja gaisā.

   „Mana ģimene gribēja, lai pasaku, kas man to nodarījis, bet es to nevarēju. Pēc mēneša visi likās mierā. Pirms tēvs devās prom, viņš sacīja, ka vēlētos pateikties būtnei, kas dāvāja man sirdi. Viņam šķiet, ka sirds ir padarījusi mani apdomīgāku un atbildīgāku” Vampīrs atlaida Kristīnes roku.

   Abi vērās viens otra acīs, cerot sastapt daļiņu no būtnes, ko iepazinuši pirms gada. Piepeši, kāds pieklauvēja pie durvīm, iztraucējot teiksmaino mirkli.

Rosess

2.nodaļa

„Ienāciet” aicināja Markeons, nedaudz paskatoties uz durvīm, bet nepazaudējot acu skatienu ar Kristīni. Viņam likās, ka pazaudēt to būt, kā nekad vairs neredzēt zvaigznes.

    Telpā ienāca meitene – vampīrs. Salīdzinot ar viņu, Kristīne šobrīd izskatījās kā pelēkā pele. Meitenei bija pāri visai mugurai krītoši blondi mati, jūras zilas acis. Viņa bija tērpusies greznā, sarkanā kleita ar daudzām smalkām mežģīnēm. Rokās meitene turēja flautu.

   „Piedot, bet tu vispār zini, cik pulkstenis? ” viņa bija īgna.

   „Protams, Afra! Es neierados uz tavu flautas spēli, kurai vajadzēja notika pirms 15 minūtēm” Markeons mierīgi paziņoja, pat neieskatoties pulkstenī.

   „Labi, tev tiek piedots.” Afra paskatījās uz Kristīni, it kā pirms tam nebūtu meiteni pamanījusi. „Tu mani iepazīstinās ar savu ciemiņu, kas tevi aizkavēja” Viņa jautāja vīrietim.

  „Viņa mani neaizkavēja. Afra iepazīties- Kristīne, sena draudzene, Kristīne – Afra, mana māsa.” Abas meitenes ieskatījās viena otrai acīs.

   „Prieks tevi beidzot satikt” Afra ar apbrīnu teica. „Viņa tev dāvāja sirdi!” Viņa pēkšņi gandrīz uzvaroši paziņoja. Kristīne nosodoši paskatījās uz Markeonu.

   „Nenosodi mani. Es neko neteicu. Afrai ir spējas, kad viņa spēlē flautu, māsa dzird visu sarunas šajā pilī. Varu saderēt, ka viņa īpaši koncentrējās uz mūsējo. Cik ilgi?” brālis dusmīgi jautāja māsai.

   Meitene nolaida galvu, izrādot, ka kaunas par izdarīto. „Tikai līdz brīdim, kad pateici, kā tā ir meitene, kurā tu iemīlējies” Afras acīs varēja redzēt, ka viņa runā taisnību.

  „Labi, nekad vairs nespēlē flautu bez manis. Tu taču zini, ka tāds bija tēva noteikums. ” Markeons nu jau mierīgāk noteica. „Tagad atstāj mūs divatā!”

   Afra jau grasījās iet prom, kad pa durvīm iebrāzās vampīrs.

  „Atvainojiet, ir ieradies Gabriēls de Manī un pieprasa tikšanos ar jums” vampīrs strauji nobēra.

   Kristīnes seju pārklāja bezcerīgums. Kāpēc tieši šodien? Meitene nodomāja.

  „Kāpēc viņš ir ieradies?” Markeons bija apmulsis.

   „Nezinu” atbildēja vampīrs.

   Kristīne piecēlās kājās un sacīja „Es zinu. Gabriēls vēlas mani” meitene to paziņoja tik bezbailīgi, ka visi vampīri vērās viņā.

   „Ko tu esi izdarījusi?” Markeons piesteidzās pie Kristīne. Viņa seja bija pilna pārmetumiem.

   „Kāpēc uzreiz kaut ko izdarījusi?” Kristīne bija aizvainota. Kāpēc visi vienmēr domā, ka mani meklē tikai ienaidnieki? Viņa nodomāja.

   „Tad kāpēc viņam vajag tevi?” vampīrs bija nolēmis nelikties mierā. Kristīne pārlaida skatienu istabai. Tur bija palikuši tikai viņa, Afra un Markeons.

  „Pēdējais, ko atceros, man vajadzēja ar viņu satikties cilvēku valstības pilsētā Losandželosā. ” Kristīne atzinās.

  „Kāpēc jums vajadzēja tikties?” Afra jautāja.

   Kristīne centās atcerēties iemeslu, bet Markeonam likās, ka tas velkas stundām, kaut nebija pagājusi pat minūte.

  „Labi, es nevaru likt Gabriēlam gaidīt.” Markeons ātri steidzās prom, bet tad atcerējās un pagriezās pret meitenēm „Afra, atrodi Kristīnei piemērotas drēbes un palīdzi viņai saposties. Tu zini, kur pēc tam iet.” Nesagaidījis atbildi, viņš izsteidzās pa durvīm. Meitenes izbrīnītas, paskatījās viena uz otru. Afra nolēma uzņemties vadību.

   „Ātri ģērbies nost un mēģini atcerēties, es mēģināšu atrast piemērotu kleitu. Un neuztraucies, ja uz mirkli neredzi mani, es visu dzirdēšu” visu pateikusi meitene iesteidzās skapī.

Kristīne nolēma klausīt Afras padomam un sāka izģērbties, mēģinot atcerēties.

   Tālāk viss notika neticami ātri. Kristīne nebija pat atģērbusies, kad Afra bija klāt ar kleitu. Tā tika ātri uzvilkta mugurā. Ik pa brīdim Afra pazuda un atkal parādījās ar kādu aksesuāru.
    Bija pagājušas tikai 5 minūtes, kad Kristīne jau bija gandrīz gatava, atlika tikai mati. Meitene tika iesēdināta krēslā, un vampīre sāka veidot viņas matus.

   „Stāsti” Afra pavēlēja.

   „ Man paziņoja, ka Gabriēls zina manu mērķi, un viņš vēlētos man palīdzēt. Es, protams, uzreiz nenoticēju, bet tad man tika nodota Gabriēla rakstīta vēstule. Tajā bija rakstīts, kas tāds, kas mani ieintriģēja un es nolēmu riskēt.” Kristīne stāstīja, cenšoties neizpaust lietas, kas citiem nav jāzina.

   „Kas bija rakstīts vēstulē?” Afra gribēja zināt, bet Kristīne negrasījās viņai, ko vairāk stāstīt.

   „Vēl ilgi?” viņa garlaikot prasīja.

   „Gatavs, nāc ejam!” Afra saķēra meiteni aiz rokas un vilka sev līdz.

   Meitenes šķērsoja vairākas istabas līdz nonāca pie kāpnēm. Nokāpušas pa tām, viņas apstājās pie lielām durvīm. Afra norādīja, ka jāuzvedas klusu un palaida vaļā Kristīnes roku. Kristīne pagriezās ar muguru pret durvīm, un ieraudzīja savu atspulgu spogulī. Šodien pirmo reiz viņa ieskatījās spogulī un nesaprata, kas stāv viņai pretī.

    Kristīnei mugurā bija asins sarkana kleita bez lencītēm, kas sniedzās pāri ceļiem, kājās sarkanas siksniņ kurpes uz apmērāmi 5 cm augstiem papēžiem. Lielākā daļa matu bija sasprausti uz augšu, tikai dažas šķipsnas atstātas vaļā, un priekšpusē iesprausta sprādze melnas rozes izskatā.

    Pietiek, mani saģērbj, kā nezinu ko, un vēl liek gaidīt! Nē, es to nepieļaušu. Kristīne nodomāja, un straujiem soļiem tuvojās durvīm.   Meitene apstājās blakus Afrai un cieši vērās pretī esošajās durvīs. Pēkšņi aizmugurē atskanēja soļi, Afra pagriezās, bet Kristīne izmantojot izdevību devās iekšā telpā.

    Tiklīdz durvis atvērās, telpā esošie vīrieši pagriezās pret tām.

   „Vēlreiz lieciet man gaidīt un jūs vēlēsieties, kaut nekad mani nebūtu satikuši” Kristīne  pārliecināti sacīja un devās pretī vīrietim, kas noteikti bija Gabriēls.

   „Gabriēls, prieks iepazīties, jaunkundze,” vīrietis palocījās pret Kristīne.   Meitene pamāja. „Jūs esat apburoša” Gabriēls nenovērsa acis no meitenes.

   „Paldies! Bet tagad ķersimies pie lietas. Jūs vēlējāties ar mani runāt?” Kristīne lēnām soļoja Markeona virzienā.

   „Jā, bet, kā jau teicu princim Markeonam, es vēlētos runāt ar jums ārpus šīm telpām” Gabriēls ieskatījās meitenes acīs.

   „Piedodiet, bet mēs runāsim šeit. Markeons ir sens draugs, man nav iebildumu, ka viņš dzird. Un šī ir viņa pils un mēs esam tikai ciemiņi.”  Kristīne apsēdās uz krēsla, kas bija novietots pie galda.

   „Saruna būs ļoti personīga rakstura.” Gabriēls ne mirkli nenolaida skatienu no Kristīnes.

   „Protams. Citādi jūs šeit nebūtu” meitene vēsi atteica.

   „Es varētu palīdzēt” neviens nebija pamanījis, ka telpā bija ienākusi Afra. Gabriēls lēnām pagriezās un paskatījās uz sievieti.

   „Un kā jūs varētu mums palīdzēt?” vīrietis neticīgi jautāja.

   „Varbūt jūs, Gabriēl, pazīstat šo instrumentu” Afra pasniedza viņam savu flautu.

    Gabriēls rūpīgi aplūkoja flautu. Viņš nekad nebija sapņojis, ka turēs rokā tik varenu instrumentu. Tas pats par sevi bija ļoti vērtīga lieta, bet esot pareizajās rokās varēja kļūt par ieroci. ’Vento Flauto’ – vēja flauta, spēj pārdabisku būtņu dzirdei samazināties līdz cilvēku dzirdes līmenim, bet, pieredzējis spēlmanis, spētu klausītājiem likt dzirdēt tikai melodiju, tā atņemot tiem dzirdi pavisam.

    „Kuram pieder šī flauta?” Gabriēls jautāja Markeonam.

    „Man.” Afra izņēma flautu no vīrieša rokām.

    „Labi. Es piekrītu sarunai šeit, bet par sekām atbildēsiet jūs” Gabriēls sacīja, atkal atrodot Kristīnes acu skatienu.

    Kristīni pārņēma baiļu vilnis. Iespējams pēc šīs sarunas mainīsies visa meitenes dzīve. Bet viņa arī zināja, ka Gabriēls nebūtu šeit ieradies, tikai lai palīdzētu meitenei, vīrietim kaut ko vajadzēja no viņas. Gabriēls nāca no eņģeļu rases, bet šīs rases pārstāvji ir naidā ar vampīriem, tāpēc Kristīne saprata, ka pakalpojums, kas viņai būs jāizdara ir ļoti steidzams.

   Atskanēja krēslu čīkstoņa. Markeons apsēdās galda galā, pa labi apsēdās Gabriēls, tieši pretī eņģelim sēdēja Kristīne, bet Afra palika stāvot kājās.  Telpu pāršalca brīnumainā flautas spēle.

    Gabriēls paskatījās uz visiem klātesošajiem un sāka stāstīt. „Es esmu šeit, lai paziņotu tev, Kristīne, ka zinu, kur ir tavs brālis.” Uzrunātā meitene smagi nopūtās. Beidzot viņa atradīs brāli.

     „Manuprāt, viņš ir Terdemortes valstībā, kur viņš kalpo karaliskajai ģimenei” eņģelis gaidīja Kristīnes reakciju.

    „Tas visu varētu padarīt grūtāku.” Kristīne jau sāka pārdomāt veidu, kā satikt brāli.

    „Nē, Kristīn, pat nedomā veidu, kā tur ielauzties. Tu zini, kas ir Terdemortes valdniece?” pirmoreiz kopš sarunas sākuma Markeons iejaucās.

    „Jā, Andžela Deate jeb Nāves Eņģelis! Bet būtņu varenums mani nekad nav aizkavējis!” Meitene pašpārliecināti atbildēja.

   „Šoreiz es tevi aizkavēšu” Markeons strauji piecēlās kājās.

   „To nevajadzēs. Man jau ir sagatavots plāns.”Gabriēla teiktais, lika Markeonam dusmīgi uz vīrieti paskatīties, bet meitene vērās eņģelī ar neslēptu pateicību.

   „Andžela pēc 20 dienām rīkos balli par godu šī gada pirmajam pilnmēnesim.” Gabriēls pagriezās pret Kristīni. „Tev vajag būt šai ballē, tā ir vienīgā iespēja, kā tikt pilī, jo ikdienā pilī pat muša nepamanīta nevarētu iekļūt” Gabriēls klāstīja savu plānu.

    „Es neesmu muša!” Meitene pašpārliecināti sacīja.

    „Protams, neesi, bet pat, ja tu varētu iekļūt pilī, tu nezinātu vai tavs brālis tur būs tai brīdī” Markeons nīgri piebilda.

   „Tāpēc viņai tur jāiekļūst balles laikā. Es zinu, ka tās laikā visi Andželas padotie būs tur.” eņģelis pašapzinīgi paziņoja.

     Vampīrs dusmīgi paskatījās uz Kristīni.„Nē, tas nenotiks. Kā tu vispār domā tur iekļūt? Ballē tiks ielaistas tikai būtnes ar ielūgumiem.”

    „Ja esi viņas draugs, atbalsti viņu, nevis nostājies pret draudzeni.” Gabriēlā sāka augt nepatika pret vampīriem.

     Kristīne bija apnikusi šī ķildošanās. Kāda visiem daļa gar manu dzīvi? Lai viņi dzīvo paši savas dzīves! Meitene strauji piecēlās kājās un demonstratīvi sāka soļot prom no klātesošajiem.

     Līdz ar Kristīnes piecelšanos, flautas radītā melodija pārtrūka.

     Meitene apstājās, jo viņas ceļu aizšķērsoja Markeons. Stulbais vampīru ātrums!

    „Kur tu dosies?” viņš nikni jautāja.

    „Netaisos klausīties jūsu ķīviņā. It kā viņš būtu jūsu brālis! Bet tā nav! Es esmu Daniela māsa!” Dusmas arvien vairāk pārņēma Kristīni. Nemanāmi pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Meitene juta, ka nespēs noturēt emocijas sevī, tāpēc, ignorējot Markeonu, izskrēja no telpas un devās uz pirmajām durvīm, kas varēja vest uz āru.

     Kristīne bija pareizi izvēlējusies, durvis viņu izveda skaistā dārzā. Meitene zināja, ka vampīriem nepatīk saule, tāpēc viņa kādu laiku varēs pabūt viena.

    Dārza centrā viņa pamanīja lielu vītolu, zem kura bija nolikts soliņš. Meitene devās tā virzienā un iekārtojās uz soliņa. Lai arī tas nebija raksturīgi Kristīnei, viņa izplūda asaras. Meitenei likās, ka viņa ir aizvērusi šos asaru vārtus dienā, kad nolēma nevienam neļaut viņu sāpināt, bet šoreiz tās vairāk bija prieka asara. Beidzot Kristīne varēs satikt brāli.

    Kad asaras nedaudz bija rimušās, meitene atcerējās brīdi, kad pirmoreiz zaudēja Danielu.

Kristīne ar Danielu bija bāreņi. Kad abi nonāca cilvēku zemes bērnu namā, puikam bija 5 gadi, bet meitenei 3 . Viņi bijuši atstāti pie bērnu nama durvīm. Neviens nezināja, kas ir viņu vecāki. Daniels, arī neko izņemot, savu un māsas vārdu nepateica. Audzinātājiem šķita, ka zēns nerunāja, jo nevēlējās atcerēties. Vienīgais, kas liecināja par bērnu izcelsmi, bija medaljoni abiem ap kaklu. Medaljoni bija identiski- apaļi, zili violetā krāsā ar rozes zīmējumiem. Puikam roze bija melnā krāsā, bet meitenei asins sarkanā. Iekšpusē nebija bildes, tikai abu bērnu vārdi.

Jau no ierašanās brīža Daniels, lai arī tikai 5 gadu vecs, ļoti uzmanīja mazo māsu. Viņš tikpat kā neatkāpās no meitenes. Bērnu namā strādājošiem tas netraucēja, tāpēc viņi abus bērnu nešķīra. Abiem pat tika piešķirta kopēja istaba.

Bet viss mainījās dienā, kad Kristīnei bija 7 gadi. Bērnu namā bija ieradies pāris, kas vēlējās adoptēt bērnu. Pāra uzmanību pievērsa Kristīne. Todien Daniels vēl nebija atgriezies no mācībām, tāpēc brīdī, kad pāris ienāca spēļu istabā, meitene vienatnē spēlējās ar krītiņiem. Ienākusī sieviete uzreiz jautāja, kāpēc meitene nespēlējas ar pārējiem. Audzinātāja atbildēja, ka Kristīne ir ļoti noslēgta, un ka viņa parasti spēlējas ar brāli, kas pašlaik atrodas mācību telpā. Pāris tuvojās meitenei, bet Kristīne to pat neievēroja un tikai turpināja zīmēt.

„Ko tu zīmē?” sieviete laipni jautāja. Kristīne aši paskatījās uz sievieti un novērsās.

Brālis bija teicis, lai meitene nerunā ar svešiniekiem, jo tad tie varētu abus izšķirt. Bet Kristīnei sievietes seja likās tik mīļa, ka viņa nodomāja, ka viņa nevarētu šķirt meitēnu no brāļa. Tāpēc meitene atbildēja.„Suni.”

„Cik skaisti! Kā tevi sauc?” kundze lūkojās Kristīnes brūnajās acīs. Meitēns pateica savu vārdu un sāka stāstīt par to, kas vēl būs viņas zīmējumā. Sieviete ar apbrīnu klausījās Kristīnē, kas neviltoti apbūra sievieti ar savu bērna šarmu.

Atvadījušies no meitenes, pāris, izgājuši no istabas, paziņoja, ka vēlas adoptēt tieši Kristīni. Bērnu nama pārstāve centās pārliecināt, ka tas nav labākā izvēle, jo meitene ir ļoti pieķērusies savam brāli, un šķiršanās varētu atstāt sliktu iespaidu uz abu bērnu garīgo veselību. Bet pāri tas neinteresēja, viņi pieprasīja tūlītēju adopciju. Tā kā viņi nāca no ļoti ietekmīgas dzimtas, bērnu namam nekas cits neatlika, kā piekrist.

Audzinātāja aizgāja līdz Kristīnei un pavadīja meiteni uz viņas istabu. Abas sāka kārtot Kristīnes mantas. „Kur mēs ar brāli dosimies?” meitene jautāja.

Sieviete žēli paskatījās uz meitēnu. „Šoreiz brālis nevarēs tev doties līdz, bet jūs noteikti varēsiet tikties” Vārdi nāca kā zibens pār bērna augumu. Viņa bija panākusi to, ko Daniels bija stāstījis. Viņi tiks šķirti.

Kristīnei strauji izmetās ārā no istaba un devās mācību telpās virzienā. Pa ceļam viņu noķēra kāds darbinieks. Bet meitēns kliedza, viņa sauca savu brāli.

Daniels ātri izsteidzās no klases un devās pie māsas. Darbinieks atlaida Kristīni. Meitene ieskrēja brāļa skavās un sāka raudāt. „Viņi grib mūs šķirt! Piedot es nepaklausīju tevi! Piedot! Es negribu doties prom.” Daniels centās mierināt māsu, ka viss būs labi, ka viņš nekad nespētu dusmoties uz māsu.

Notiekošajām bija uzradušies vairāki skatītāji, arī pāris, kas vēlējās Kristīni pieņemt audzināšanā. Bet pat šī scēna nespēja iežēlināt pāri, viņi savu lēmumu nemainīja.

Daniels aizvadīja māsu uz istabu un palīdzēja viņai pabeigt kravāt somu. Visu šo laiku brālis māsai stāstīja, ka viņai nav jāuztraucas. Tagad Kristīnei būšot ģimene, viņai būs pašai sava istaba, un meitene jebkurā mirklī varēs apciemot Danielu. Šie vārdi meitēnu nedaudz nomierināja.

Kad brālis meiteni veda pie jaunajiem vecākiem, Kristīne sirsnīgi sacīja „Bet tu esi mana ģimene, man nevajag nevienu citu!” Daniels, pēdējo reizi apskāvis māsu, nodeva viņu jaunā pāra rokās.

Jaunajās mājās bija viss, kā Daniels bija teicis. Tikai jaunie vecāki neļāva apciemot meitenei brāli. Ar katru dienu Kristīne arvien vairāk noslēdzās sevī. Jaunajā skolā viņa ne ar vienu nerunāja, nepiedalījās spēlēs, viņa bija atstumtā. Pārim šķita, ka tas viss ir pārejošs un ar laiku meitene mainīsies, bet tā nenotika, viņa vēl un vēl grima skumjās.

    Pēkšņi Kristīnes atmiņu plūdus pārtrauca tuvojošies soļi. Vēl aizvien taču ir saule, kas tur varētu nākt? Kristīne bija neizpratnē.

    Viņa pavērās uz augšu. Tas bija Gabriēls.

Rosess3.nodaļa

Kristīne novērsās no būtnes, kas nāca viņas virzienā. Nācēju tas neietekmēja.

    Pienācis pie soliņa Gabriēls sacīja: „Man ar tevi jārunā.”

   Protams. Meitene nodomāja. Viņa zināja, ka eņģelis vēlēsies saņemt kaut ko pret informāciju.

   Nesagaidījis atbildi, Gabriēls apsēdās blakus Kristīnei. „Tu jau nojaut, ka es  kaut ko vēlos no tevis. Es vēlos, lai tu izdari man pakalpojumi.” viņš iesāka runāt.

   „Ja ne, tad es nesatikšu brāli, vai ne?” meitene dzēlīgi iestarpināja.

   „Es neesmu tik cietsirdīgs.” vīrietis nopietni atbildēja. „Bet es ļoti vēlos sasniegt savu mērķi. Debesīs runā, ka tavam brālim piemīt īpašas spējas.”

   „Un jums tās ir vajadzīgas” Kristīne lūkojās pretī sēdošā acīs.

   „Man personīgi, nē, bet manai paziņai” Gabriēla sejā parādījās skumjas.

   „Kādas spējas piemīt Danielam?” meiteni ieinteresēja vīrieša vēlme.

   Gabriēls piecēlās kājās un pacēla acis pret debesīm. „Neviens īsti nezina, bet runā, ka viņš spēj dziedēt.”

   Kristīnes garastāvoklis sāka strauji uzlaboties. Tātad viņš palīdz citiem cilvēkiem. „Viņš ārstē slimus cilvēkus” viņa pusbalsī bilda, lai tas iesakņotos zemapziņā.

   „Tas nav, kā tu domā. Daniels neārstē slimības, tādā nozīmē, ka tu to iedomājies. To, ko viņš it kā dziedina, pat nevar nodēvēt par slimību.” vīrietis sāka soļot tālāk iekšā dārzā. Kristīne pielēca kājās un sekoja viņam.

   „Ko viņš dziedina?” meitene ārkārtīgi gribēja uzzināt ko vairāk par brāli.

   Gabriēls turpināja soļot, it kā nebūtu dzirdējis meitenes jautājumu, bet Kristīne bija ar mieru pagaidīt.

   „Runā, ka viņš dziedē salauztas sirdis.” vīrietis apstājās un lūkojās uz asins sarkano rožu krūmu, kas bija savijies kopā ar blakus esošajām baltajām rozēm. „Kā tik velnišķīgu radību tuvumā var ziedēt tik apburoši ziedi?” viņš uzdeva vairāk pats sev.

   „Markeons nevienam nevēl ļaunu, kaut gan tas ir vampīru dabā. Viņš ir savādāks.” Kristīnei nepatika, ka būdams eņģelis, viņas saruna biedrs, nespēj saskatīt vampīra labo pusi.

   „Protams, nevēl, jo viņam ir sirds!” Gabriēls pārmetoši bilda.

   „Arī pirms sirds saņemšanas viņš bija tāds.” Kristīne bija gatava aizstāvēt savu draugu.

   „Tas nav svarīgi, ar sirdi vai bez, viņš ir vampīrs” vīrieša domas nekas nevarēja mainīt.

   Abi sāka soļot atpakaļ uz dārza vidu. Pēkšņi Kristīne atcerējās iepriekš apspriesto tēmu. „Ko tu domāji, teikdams, ka viņš dziedē salauztas sirdis?”

   „Viņš spējot atņemt sāpes, ko rada mīļotā zaudējums, un parasti būtne vairs nejūt tukšuma sajūtu sirdī.” Gabriēls teica, bet meitene juta, ka viņš kaut ko nepasaka līdz galam.

   „Un, kas notiek, ja viņam neizdodas?” jautāju brīdī, kad apsēdāmies zem koka.

   „Kā jau teicu, neviens īsti nezin vai tas vispār ir Daniels.” viņš aizvien, nevēlējās neko atklāt meitenei.

   „Neizvairies no atbildes!” meitene satraukti sacīja.

   „Citreiz šāda dziedināšana atņem būtnei sirdi uz visiem laikiem.” vīrietis negribot atbildēja.

   „Kā uz visiem laikiem? Būtne mirst?” Kristīnes prātu pārņēma panika, ka viņas brālis varētu būt slepkava. Bet, ko gan citu viņa gaidīja, Daniels strādāja pie Terdemortes valdnieces.

   Gabriēls, redzot meitenes paniku, uzreiz centās viņu mierināt, jo tā bija eņģeļa būtība „ Nē, tavs brālis nevienu nenogalina, bet esmu dzirdējis, ka esot sāpes, ko var remdināt tikai atņemot sirdi pavisam. Būtne paliek dzīva, bet viņas sirds mirst, tā aizvien uztur ķermeni pie dzīvības, bet nerada nekādas emocijas.” Kristīne centās sagremot tikko dzirdēto, bet aizvien nespēj pieņemt, ka Daniels nodara sāpes kādai būtnei.

   Ārā jau sāka krēslot, tāpēc Kristīne nolēma pielikt punktu šai sarunai un darīt, kaut ko, lai glābtu brāli.

   „Es izglābšu savu brāli un, ja jums būs taisnība par viņa spējām, lūgšu viņam palīdzēt jūsu paziņai. Gabriēl, pasakiet, kā lai es tur nonāku.”

    Pēc meitene jautājuma, eņģelis ilgi nedomājot pateica savu plānu. „Es biju domājis, ka tu varētu iegūst kāda ielūgtā viesa simpātijas, lai viņš aizved tev tur, kā savu pavadoni, bet tagad, šeit esot, tev neko vairāk nevajag kā būt Markeona pavadonei.”

    Kristīnei jau tagad nepatika iedomāties, kā visu acu priekšā vajadzēs izlikties par Markeona draudzeni. Viņa to nevarētu, tāpēc nolēma sastādīt savu plānu.

   Meitene piecēlās kājās. „Paldies par visu. Tagad man jādodas”

   Paspiedusi roku Gabriēlam, viņa lēnām devās pils virzienā. „Mēs vēl tiksimies!” Eņģelis vēl nokliedza, bet Kristīne tam nepievērsa uzmanību.

   Iegājusi pilī, viņa nedomājot sāka soļot troņu zāles virzienā. Šoreiz durvis bija vaļā, tāpēc vēl neieejot zālē meitene saskatīja Markeonu.

   Vampīrs sēdēja tronī, blakus, nedaudz zemāk bija Afra. Abās pusēs tronim stāvēja apbruņoti sargi. Telpā atradās vēl daži vampīri, ko Kristīne nepazina, kas laikam bija ieradušies vizītē pie prinča.

   Meitene jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad nolēma, tomēr neatlikt to uz vēlāku laiku. Viņa aizgāja līdz spogulim.

   Kleitai nebija ne vainas, bet mati gan izskatījās nelāgi, dažviet šķipsnas bija izsprukušas nevietā, tā sabojājot matu sakārtojumu. Meitene izņēma visas sprādzes, kas saturēja kopā matus. Dažas reizes izbraukusi caur matiem ar roku, viņa sasprauda priekšējās cirtas uz aizmuguri ar melnās rozes sprādzi un bez bailēm stalti iesoļoja troņu zālē.

   Klātesošie uzreiz palūkojās uz nācēju. Bet tā, kā viņi neko nesacīja, meitene turpināja ceļu uz troņa pusi.

   Nonākusi dažu soļu attālumā no tā viņa veica reveransu un sacīja „Princi, atvainojos par traucējumu, bet man jums, kas steidzami jāpaziņo.” Kristīne gaidīja Markeona atbildi.

   „Maravillas jaunkundze, celieties.”Meitene dzirdot šos vārdus piecēlās. „Diemžēl jums nāksies nedaudz uzgaidīt, pašlaik esmu aizņemts” Princis sacīja paskatoties uz vampīriem, kuriem Kristīne bija pagājusi garām.

  „Nē, runājiet, mēs varam uzgaidīt. Jaunkundze bilda, ka tas ir steidzami.” Ierunājās viens no vampīriem. Viņš bija garāks par Kristīni, bet tagad, kad meitenei kājās augstpapēžu kurpes, viņi bija gandrīz vienādā garumā. Mati bija blondi un gari, tie krita pāri pleciem. Acis mirguļoja auksti violetā tonī.

   „Mēs runāsim divatā” Markeons strikti teica, ieskatoties Kristīnes acīs.

   „Tas nav nepieciešams, manu princi.” meitene maigā balsī klusi bilda. „Es tikai vēlējos paziņot, ka man jādodas prom. Es nevaru ilgāk šeit uzturēties, tāpēc varbūt jūs zināt, kur ir manas mantas, ko es iepriekš šeit atstāju”  Kristīne runāja aplinkus, lai nepievērstu klātesošo uzmanību, bet Markeonam vajadzēja saprast, ka viņā stāsta par mantām, ko viņai atņēma sargi, pirms iemeta cietumā.

   Markeona vaibstos pāršalca pārsteigums. „Mēs parunāsim zem četrām acīm.” viņš stingri atteica.

  „Atvainojiet, kā jau teicu, es nevaru gaidīt. Esiet tik laipns un pasakiet, kur ir manas mantas, es paņemšu tās un došos prom.” Kristīne nedomāja atkāpties.

   Telpā varēja just spriedzi, kas auga arvien lielāka. Klātesošie vampīri ar nepacietību gaidīja turpinājumu. Gandrīz neviens no viņiem nekad nebūtu iedrošinājies runāt pretī princim.

   Markeons rūpīgi visu apdomāja un nolēma arī runāt aplinkus. „Jūsu ziņnesis, Maravillas jaunkundze, ieminējās, kas jums nav jādodas prom tik drīz.” viņš triumfējoši paziņoja.

   Stulbais Gabriēls izstāstījis viņam plānus. Kristīne dusmīgi prātā iesaucās. Bet viņa nedomāja padoties. Ja jau Markeons to vēlas, labi, es viņu nolikšu pie vietas visu klātesošo klātbūtnē. Meitenei prātā dzima plāns.

   „Nesauciet to bezgodi par manu ziņnesi, jo viņš vairs tāds nav. Ja jau tā salašņa neprot turēt muti, nav jēgas to atstāt dzīvu!” meitene nikni paziņoja.  Vampīri, kas stāvēja aiz Kristīnes, strauji sakustējās. Viņi nekad nebija piedzīvojuši, ka parasta mirstīgā tā runā ar vampīru, kur nu vēl ar princi.

   Kristīne, jūtot, ka pārsteigusi Markeonu ar sacīto, turpināja „ Lūdzu, lai nekavējoties man tiek atgriezts mans īpašums, lai varu doties.” Viņa pacēla balsi un naidīgi ieskatījās vampīram acīs. Sargi, protams, nereaģēja, ja viņa būtu vampīrs, jau sen būtu saņemta gūstā.

   Markeons strauji piecēlās kājās. „ Es jau teicu, jūs nekur nedosieties.”

   Kristīne paspēja soli uz aizmuguri un atdūrās pret vampīra augumu.   „Atvainojiet” viņa sacīja pagriežoties. Tas bija tas pats vampīrs, kas ieteica princim, lai uzklausa Kristīni.

  „Atvainojiet man, jaunkundze,” vīrietis čukstēja „Jums nekas nenotiks” viņš mierināja meiteni, bet viņai tas nebija nepieciešams.

  „Protams” Kristīne pašpārliecināti čukstēja. Vampīru pārsteidza meitenes drosme.

   Kristīne pagriezās pret Markeonu. „Jūs man nepavēlēsiet, es neesmu jūsu pavalstniece. Ja jūs man neļausiet iet, jūs sodīs par manu nolaupīšanu. Man ir liecinieki.” viņa pavēstīja un pagriezās pret vampīriem, kas stāvēja aizmugurē.

  „Princi Markeon, ja būs nepieciešam es nostāšos jaunkundzes pusē. Jūs nevarat viņu turēt šeit pret pašas gribu” blondais vampīrs skaidri paziņoja.

   Markeons nevēlējās pieļaut, ka Kristīne dodas prom, tāpēc vēlējās aizkavēt viņu par katru cenu, kaut vai zaudējot sabiedroto. Bet viņš nepaspēja pateikt, ko vēlējās, jo ierunājās Afra.

  „Brāli, lai viņa iet. Jūsu lietas ir istabā, lielajā sienas skapī.” Afra asi pateica Kristīnei.

   Kristīnei likās, ka Afra kaut ko slēpj, tāpēc nolēma rīkoties pārgalvīgi. Viņa pagriezās pret blondo vampīru. „Atvainojiet, es nezinu, kā jūs sauc?” viņa centās kautrīgi jautāt.

   „Mareks Kavalo, jaunkundze” vampīrs saņēma meitenes roku un noskūpstīja to.

   „Kristīne Maravilla.” meitene nosarka „Vai jūs nevēlētos mani pavadīt, līdz manai istabai, es nevēlos, lai kāds mani aizkavē.” viņa lūdzoši skatījās Mareka acīs.

   „Ar prieku, tikai man vēl jāpārmij daži vārdi ar princi. Jūs var pavadīt mans brālis Aleksandrs.” Mareks teica un blakus esošai vampīrs pamāja.

   Kristīne devās un durvīm, un Aleksandrs meitenei sekoja.

   Aleksandrs izskatījās jaunāks par brāli. Viņam arī bija blondi mati, tikai īsāki nekā brālim. Acis bija tumši zilā krāsā.

   „Jums šeit nepatīk?” Kristīne salecās no jautājuma. Viņa nebija pamanījusi, ka Aleksandru nomainījis Mareks. Meitene bija tikko uzkāpusi pa kāpnēm. „Atvainojiet, ja izbiedēju jūs” Mareks atvainojās.

   „Nekas. Ja jums nav iebildumu, uzrunāsim viens otru vārdos.” Kristīne vēlējās izrādīt pateicību viņas glābējam.

  „Protams, nav Kristīne,” vampīrs maigi bilda.

   Tālāko ceļu viņi mēroja klusējot.

  „Uzgaidiet,” Kristīne sacīja brīdī, kad bija nonākusi pie savas istabas durvīm. „Un nē, man šī vieta patīk, bet būtnes šeit nemāk galanti izturēties” meitene atbildēja uz iepriekš izskanējušo jautājumu un, iegājusi istabā, aizvēra durvis.

   Kristīne uzreiz devās pie skapja un paņēma savas mantas. Nekas nebija aiztikts. Meitene pārskatīja somā esošās drēbes, lai atrasto ko piemērotāku ceļošanai. Viņa atrada pieguļošas, melnus džinsus un sarkanu topiņu uz lencītēm. Matu viņa sapina bizē, tagad tie krita gandrīz pāri visai mugurai. Kristīne vēl tikai uzlika kuloniņu atpakaļ kaklā un, paņēmusi jaku un somu, devās ārā no istabas.

  „Paldies, ka pavadīji, Marek,” Kristīne jautri bilda.

Mareks nespēja atraut acis no meitenes. Būtne, kas bija iegājusi istabā, viņa acīs izskatījās ārēji trausla un nesaskanēja ar temperamentīgo raksturu, bet tagad likās viss sakārtojās pa plauktiņiem.

   „Ļauj, es paņemšu tavu somu,” viņš izņēma somu no Kristīnes rokām. „Kā tu domā doties prom?”  Viņa notēloja pārsteigumu, it kā nebūtu domājusi par veidu, kā aizbraukt no šejienes.

   Mareks noticēja viņas aktierspēlei. „Tu varētu doties kopā ar mums.”Viņš piedāvāja.

  „Ja tas netraucē jums.” Kristīne laipni sacīja.

  „Nē, mēs tikai priecāsimies par tik daiļu kompanjoni.” Vampīrs izskatījās ļoti priecīgs, saņēmis meitenes piekrišanu.

   Dodoties lejā pa kāpnēm, Kristīne gaidīja, ka kāds viņu centīsies apturēt, bet tā nenotika. Viņa iedomājās, ka tas dēļ viņas pavadoņa.

  „Ko jūs viņam pateicāt?” meitene ziņkārīgi jautāja.

  „Jūs taču vēlējāties, lai uzrunājam viens otru vārdos” Mareks atgādināja. „Un atbildot uz tavu jautājumu, redzot Afras seju brīdī, kad uzaicināji, mani, lai pavadu tevi, es sapratu, ka tu esi uzminējusi, kāds ceļā būtu tevi aizkavējis.” Mareks stāstīja.

  „Tāpēc jūs, atvaino, tu…” meitene gribēja zināt visu.

  „Es lūdzu, lai Markeons neaizkavē tevi, vai arī mūsu pasauļu sadarbība tiks pārtraukta.” vampīrs izskatījās lepns par paveikto.

   Abi jau soļoja laukā no pilis.

  „Kāpēc?” Kristīne pēdējā laikā nebija bijusi vampīra sabiedrība, tāpēc nesaprasta Mareka rīcību. Parasti vampīri pret mirstīgām būtnēm izturējās, kā pret zemāk stāvošām, nevis līdzīgām.

  „Mani ieinteresēja tava drosme. Vēl nekad neesmu sastapis tik drosmīgu sievieti.” No viņa tas izklausījās kā kompliments.

  Kristīne pasmaidīja. Abas būtnes apstājās. Priekšā bija pārējie vampīri, kas bija ar Mareku.

  „Manu brāli- Aleksandru, tu jau zini. Iepazīsties, Neits, mans tuvs draugs” Mareks norādīja uz vampīru ar īsiem, tumšiem matiem un turpināja „Sebastians,” viņš norādīja uz mazāko no visiem vampīriem, ar melniem matiem, „Un Gatis, mani karaļnama bruņinieki,” pēdējais bija tikai dažu centimetrus garāks par Kristīni, ar kastaņbrūniem matiem.

  „Kristīne,” meitene sacīja nedaudz noliecot galvu.

  „Viņa pievienosies mums.” Mareks paziņoja.

  „Bet mums ir tikai 5 zirgi” ieminējās Neits.

  „Viņa var jāt ar mani,” Mareks atteica.

  „Tas nebūs vajadzīgs” iebilda Kristīne, „Man ir savs zirgs” viņa pasniedzās pēc somas, ko vēl aizvien turēja vampīrs, un izņēma no tās nelielu svilpīti. Meitene nekavējoties iepūta tajā, bet pat vampīri nedzirdēja nevienu skaņu.

  „Tā nedarbojas” iesmējās Aleksandrs.

  „Uzgaidiet” meitene sacīja un lūkojās debesīs.

  „Ko viņa vēl gaida, nekas nenotiks,” Aleksandrs klusām teica Marekam, kas nenolaida acis no Kristīnes.

   Pēkšņi, turpat esošie zirgi, sāka kļūt nemierīgi. „Pieturiet viņus” Mareks pavēlēja Gatim ar Sebastianu.

   „Nē,” Kristīne nokliedzās un vampīri sastinga. Tieši virs viņiem lidinājās, balti- melns zirgs. Pamat krāsa zirgam bija balta, bet kāja, aste, krēpes un spārni bija melni, un arī dažviet ķermeni klāja melni plankumi.

   Uz zemes esošie zirgi lēni atkāpās, lai atbrīvotu vietu, un nolieca galvas Pegaza priekšā.

   Vampīri izskatījās šokēti, tāpēc Kristīne iesmējās un devā Pegazs virzienā. Viņa noliecās, tā izrādot cieņu radībai. Radība arī nolieca galvu un pacēlis to iezviedzās. Pārējie zirgi pacēla galvas.

   „Andalusin, kā klājas?” meitene jautāja, pieiedama pie dzīvnieka. Viņa sāka glaudīt to.

   „Es jau domāju, sasaukt glābšanas komandu, bet kad pamanīju tevi dārzā mierīgi sēžot, nolēmu nogaidīt” Pegazs paziņoja, tikai Kristīnei saprotamā valodā.

   „Tu vari ar viņu sarunāties?” Mareks bija apburts no radības varenuma un daiļuma. Pegazi bija vēl vecākas mītiskās radības kā vampīri, tāpēc lielākā daļa būtņu izjuta bijību pret viņiem.

  „Atbildi!” ieteica Andalusins, kad es neatsaucos uz jautājumu. Pegazi saprata ikvienu valodu, kas jebkad eksistējusi, bet viņu valodu prata tikai izredzētas radības.

   „Jā, iepazīstieties, Andalusins, mans pavadonis brīžos, kad…” Kristīne nezināja, ko teikt, lai neatklātu pārāk daudz.

  „Brīžos, kad jāglābj tava pakaļa!” radība centās nopietni bilst. Meitene sāka smieties. Vampīri apmulsuši vērās viņā.

   Kristīne centās apstādināt smieklu lēkmi, pilnībā viņai tas neizdevās, bet meitene spēja pateikt „Pegazs teica: brīžos, kad jāglābj mana pakaļa!” To pateikusi, viņu atkal pārņēma smiekli. Šoreiz viņai pievienojās arī klātesošie vampīri.

   Šoreiz meitene pirmā beidza smieties. Pegazs pieliecās, lai Kristīne varētu uzkāpt mugurā. Esot radības mugurā, viņa jautāja „Jūs tur ilgi stāvēsiet, vai mēs dosimies ceļā?”

   Vīrieši paskatījās uz meitene. Šobrīd no malas varētu izskatīties, ka viņa pavada vampīrus, nevis otrādi.

  „Bez mums tev ies ātrāk!” Mareks atbildēja.

  „Nē, jūs teicāt, ka mani pavadīsiet.” Kristīne protestēja un iečukstēja kaut ko Andalusinam ausī.

   Andalusins pacēlās pakaļkājās, meitene turējās, lai nenokristu. Gaisu pāršalca zirga zviedzieni. Melnie spārni uz Pegaza muguras lēnām pazuda, tagad tas izskatījās pēc parasta zirga.

   Kristīne uzjautrināta skatījās uz vampīriem, divreiz dienā pārsteigt šīs radības, meitenei bija, kas nebijis.

   „Nevienam ne vārda, lai tas paliek noslēpums” viņa maigi lika. „Un jūs arī ne vārda, ja ne es atgriezīšos” Kristīne kliedza, raugoties uz pils ieeju, lai arī zināja, Markeons ar Afra tāpat viņu dzirdētu. Abi bija noraudzījušies notiekošajās no pils durvīm.

   Kristīnes pavadoņi uzkāpa zirgos. Sebastians ar Aleksandru jāja pa priekšu, Gatis aizmugurē, bet vidū jāja Kristīne ar Mareku pie labā sāna un Neitu pie kreisā.

   „Es vēlētos dzirdēt, ko vairāk par tevi!” Mareks jautri sacīja un paskatījās meitenei garām uz draugu.

  „Mums vēlētos,” Neits piebilda.

Rosess4.nodaļa

Kad pils vārti aizvērās, būtnēm aiz muguras, Kristīne skatoties taisni uz priekšu jautāja „Ko tieši jūs vēlaties dzirdēt?”

    „Mēs vēlētos iepazīties tuvāk.” Mareks iesāka „Mēs esam no Esteres. Tā ir pūķu zeme.” Vampīrs skatījās, kāda būs meitenes reakcija.

    Dažādu radību dzīvošana vienuviet, nebija nekas neparasts, bet atsevišķās būtnes, pat rases nepieņēma tādu kārtību, Kristīnei tas bija vienalga.

    „No de Orella dzimtas” meitene bilda. Viņa bija dzirdējusi par šo dzimtu iepriekš, kādā no sarunām ar draugu no citas pūķu zemes.

    „Kā jūs zināt?” šoreiz vaicāja Neits, bet Mareka vaibsti pauda apbrīnu.

    „Es zinu daudzas ietekmīgas būtnes. Tās novērot ir mans solījums Pegaziem.” Meitene jau brīdī, kad vampīrs apņēmās nostāties pret Markeonu, saprata, ka viņš būs viņas ceļš pie brāļa, tāpēc tagad nevarēja kļūdīties.

   „Kā tu iepazini Pegazu?” Vīrietis pa labi vēlējas uzzināt.

   „Mani vecāki piedalījās Aresa kaujā, tāpēc tās laikā es tiku nogādāta pie Pegaziem. Tēvs deva vārdu, ka viņš atlīdzinās šīm radībām par manis pasargāšanu.” Kristīne mierīgi klāstīja savu tikko izdomāto dzīves stāstu. Šī nebija pirmā reize, kad meitene pūta miglu kādam acīs.

   „Ko tu centies panākt?” Pegazs aizdomīgi jautāja. Andalusins un vēl daži viņas rases pārstāvi zināja par Kristīni visu, bet tie deva zvērestu glabāt meitenes pagātni un nākotnes mērķus.

   „ES ZINU, KUR IR DANIELS!”Meitene domās izkliedza, jo zināja, ka tā radība uztvers viņas vārdus. Andalusins spēja sadzirdēt skaļi izteiktas domas, kas bija domātas tieši Pegazam.

   „Tad tu drīksti turpināt!”Andalusins meiteni iedrošināja.

Kristīne palūkojās uz vampīriem, neviens nebija pamanījis abu sarunu.

   „Tātad tu pildi solījumu tēva vārdā, lai to nevajadzētu darīt viņam.” Neits ieminējās.

   „Nē. Viņi neatgriezās no kara.” Meitenes pārņēma skumjas, šoreiz tās nebija tēlotas, jo viņa vienmēr cerēja, ka vecāki viņus nepameta, bet atdeva, lai pasargātu.

   „Man žēl. Aresa karš bija viens no asiņainākajiem pasauļu vēsturē. Bet, kāpēc tavi vecāki devās karot?” Jautājums Kristīni nepārsteidza.

    Aresa karā iesauca visus, kas nebija augstmaņi. Karš paņēma daudzu radību dzīvības. Tajā cīnījās gandrīz visas cilvēkveidīgo rases. Tāpēc tas ir nosaukts grieķu kara dieva- Aresa vārdā.

   „Es īsti nezinu, kāpēc viņi cīnījās, būdami augstmaņi.” klusu bilda Kristīne „Tāpēc es pildu tēva doto solījumu” viņa paskaidroja.

   „Kur tu pašlaik dzīvo?” jautāja Mareks.

   „Nekur. Es ceļoju, nekur ilgi neuzkavējos, laikam neesmu atradusi savu īsto pasauli” meitene vienaldzīgi atbildēja.

   „Tu tiec ielaista visās pasaulēs?” Neita balsī varēja dzirdēt skaudību.

   „Jā! Par to man jāpasakās Pegaziem, ar viņu svētību es tieku ielaista gandrīz ikvienā pasaulē” Kristīne noglāstīja dzīvnieku, uz kura jāja.

   „Tavi klejojumi ir slepeni?” Šķiet, Mareka draugam meitene interesēja vairāk, jo Mareks jau kādu laiku nebija neko bildis.

   „Parasti, jā, bet es taisos to mainīt. Domāju, ka vajadzētu beidzot ieņemt sev pienākušo vietu paralēlo pasauļu sabiedrībā” Kristīne dedzīgi klāstīja.

   „Šajā ziņā es varētu palīdzēt.” Mareks pašpārliecināti teica. „Mēs varētu sarīkot balli, kurā iepazīstinātu tevi ar dažām augsti stāvošām ģimenēm no dažādām pasaulēm.”

    Saruna bija iegājusi pareizajā gultnē, tāpēc Kristīne vairs nešaubījās par savu plānu.

   „Nē, paldies. Es nevēlos būt visu uzmanību centrā, kā tas notiek šādos pasākumos. Man parasti ir grūti citiem atklāties” meitene kautrīgi paskatījās uz saviem pavadoņiem.

   „Man gan tā neliekas” blondais vampīrs godīgi atbildēja.

   „Marek, tu aizmirsi Andželas rīkoto balli?” draugs bija nedaudz pārsteigts par Mareka aizmiršanos.

   „Pareizi. Diemžēl nāksies piekāpties, bet, ja tomēr pārdomā, paziņo.” Mareks nopietni sacīja.

   Viņi jau bija nonākuši pie vārtiem, kur beidzās šī pasaule. Neviens jātniekus neaizkavēji, visi droši nonāca pūķu karaļvalstī.

   „Man ir jādodas, ziņo, ja ko vajag” Andalusins paziņoja uz eleganti nolaidis meiteni zemē, izpleta spārnus un pazuda zilajās debesīs.

   „Drīkstu pievienoties tev, Marek?” Kristīne nevainīgi jautāja.

   „Protams” Mareks teica un pat neiztaujāja, kāpēc Pegazs meiteni tagad atstāja.

   Vampīrs padeva viņai roku un palīdzēja tikt uz zirga. Tā, kā Kristīne bija īsāka par vīrieti, viņa apsēdās priekšā viņām. Abu ķermeņi nemanāmi saskārās.

   „Uz medaljona ir jūsu ģimenes ģerbonis?” Mareks bija pamanījis kaklarotu meitenei ap kaklu.

   „Jā, šis medaljons ir vienīgā liecība par manu izcelsmi” Kristīne atbildēja, cenšoties neizrādīt savu uztraukumu. Viņa nebija plānojusi, ka kāds redzēs kulonu.

   „Atvainojiet, ja jautājums tevi aizkars tu vari neatbildēt, bet, kas tu esi?” Neits rūpīgi vēroja abas radības uz zirga.

   „Tu vari neatbildēt” Mareks čukstēja meitenei.

    Kristīne bija plānojusi, ka sarunā būs iekļauts arī šis jautājums, bet atbildēt nenāca viegli. Īstenībā viņa nezināja, kas ir. Kritušā- tas izteica tikai mazu daļiņu no viņas, bet pārējā atradās dziļi noslēpta pagātne.

   „Nē, protams, es atbildēšu. Es pati īsti to nezinu” meitene neveikli iesmējās „Esmu ļoti līdzīga cilvēkam, bet man ir īpašas prasmes, kas nāk no pārdabiskās pasaules, kā saka cilvēki. Mani vecāki nāca no dažādām rasēm” Kristīne gausi stāstīja.

   „Kādas ir tavas spējas?” Mareks nojauta, ka sieviete kaut ko slēpj no viņiem.

    Pēkšņi Kristīni pāršalca noguruma vilnis. Viņi jāja jau pusi dienas, bet meitene pārcieta tik daudz stresa, ka tagad tie pārņēma viņu. Bet meiteni tas nesatrauca, šim brīdim vajadzēja pienākt.

   „Kristīn, tu esi pārgurusi!” Neits izklausījās nopietni noraizējies. „Mums vajadzētu pasteigties, tu taču paliksi pie mums?”

   „Es nevēlos jūs apgrūtināt” meitene kautri bilda.

   „Nē, ko tu! Mēs ar prieku tevi uzņemsim kā viešņu.”Mareks strauji piebilda.

   „Paldies!” Kristīne miegaini atteica. Meitenes plaksti lēnām lipa ciet, kad viņa izdzirdēja, dusmu pilnu rēcienu.

   Virs viņiem lidinājās naidīgs pūķu. Tas bija milzīgs, sarkani violetā krāsā, acis mirguļoja tumši zilā krāsā. Kristīne zināja, ka tas ir Eternal šķirnes pūķis, jo tam bija ragi.

   „Kur jūs viņu vedat?” Kāds dusmīgi no pūķa muguras sauca.

    Meitene centās saskatīt jātnieku, bet nespēja.

   „Atbildiet!” pavēlēja drakona jātnieks un sāka laisties zemāk.

   Tagad Kristīne pamanīja uz pūķa spārna ģerboni, tas bija neliels sarkans nazis, kuram apkārt bija tauriņu spārni.

   Meitene strauji nolēca no zirga. Vampīri domāja, ka viņa ir nobijusies, bet tā nebija.

   „Igor, nomierinies!” meitene atkliedza.

   Pūķis pārstāja rūkt un nolaidās. Jātnieks nolēca un ieskrēja Kristīnes apskāvienā.

   „Tev viss ir labi?” viņš satraukti jautāja.

   „Protams, tikai esmu nedaudz nogurusi. Iepazīsties ar maniem pavadoņiem” meitene iesāka, bet Igors viņu pārtrauca.

   „Es viņus pazītu” Igors paziņoja.

   Meitene skatījās no viena vīrieša uz otru. Igors arī pazina viņu kā Kristīni Maravillu un neko daudz vairāk nezināja, lai arī abi bija labi draugi. Vīrietis pieņēma Kristīni, necenšoties izdibināt viņas noslēpumus.

   „Mēs jaunkundzi pavadām līdz mūsu pilī” Mareks paskaidroja.

   „Es lidoju no turienes, viņi jūs jau gaida” Igors nelaipni pateica.

Kristīni sagrāba nespēks, Igors viņu pieturēja.

   „Tu taču krīti nost no kājām!” viņš nebija apmierināts.

   „Mēs jau steidzāmies, lai ātrāk nokļūtu tur” Neits piebilda.

   „Nāc, es tevi aizlidināšu.” Vīrietis paņēma meiteni aiz rokas uz veda uz pūķi.

   „Jājiet, es parūpēšos par jaunkundzi,” Igors priecīgi sacīja un uzsēdināja Kristīni uz pūķa.

   Pūķis pacēlās debesīs un sāka lidot.

   „Ko tu dari ar viņiem?” Vīrietis jautāja.

   „Tu jau visu dzirdēji” nelaipni atbildēja meitene.

   „Kā vienmēr noslēpumaina!” nomurmināja Igors.

    Pagāja kādas 5 minūtes, un Kristīne jau redzēja pili.

   „Ko tu šeit dari?” Meitene vēlējās uzzināt.

   „Šeit dzīvo mana māsa, es tev par viņu stāstīju” Igors sacīja.

   „Jā, atceros. Tu teici, ka viņu izprecināja ar augstu stāvošu vīrieti.” Kristīne atcerējās šo stāstu.

   „Tieši tā. Bet tagad viņa jau ir apradusi. Pašlaik Anitra ir viena pilī. Tu varēsi viņu izklaidēt rīt, citādi tur var nomirt aiz garlaicības” Vīrietis smējās par pateikto.

   Pūķis nolaidās. Igors nocēla meiteni un vadīja pils virzienā. Sargi pamāja vīrietim un ielaida, neko nejautājot.

   „Kur Anitra?” viņš jautāja kādam kalpotājam.

   „Dārzā” kalpotājs atbildēja.

   „Pavadiet šo jaunkundzi uz kādu no viesu istabām, es par to paziņošu kundzei.”

   Kristīne sekoja kalpotājam, bet vīrietis devās sameklēt māsu.

   Meitenei tika ierādīta istaba un kalpotājs paziņojis, ja kas nepieciešams, lai ziņo, nozuda otrpus durvīm.

   Istaba bija senlaicīgi iekārota. Pie vienas sienas atradās liela, grezna gulta, pie kuras stāvēja nakts skapītis, uz kura atradās neliela lampa. Pa labi no loga bija spoguļa galdiņš. Tur atradās arī neliela kumode. Meitene pamanīja arī atsevišķas durvis, tur bija vannas istaba.

    Kristīne atcerējās, ka viņas mantas palika pie Mareka. Viņa iegāja vannas istabā un sāka piepildīt vannu ar ūdeni. Meitene juta atvieglojumu, kad pamanīja turpat atstātu baltu halātiņu. Kristīne noģērbās un iekāpa vannā.  Viņa pagulēja dažas minūtes un kāpa ārā. Noslaucījās un uzvilka halātiņu, meitene iegāja istabā un automātiski ielīdusi gultā, nemanot aizmiga.

    Kristīne sapņoja par brīdi, kad viņa ar brāli apsolīja nekad nešķirties viens no otra.

Bija pagājuši jau 3 mēneši, kopš Kristīne tika adoptēta. Meitene vēl aizvien nespēja un nevēlējās pierast pie jaunās dzīves. Lai arī audžuvecāki pret viņu izturējās labi, Kristīnei pietrūka brāļa.

Viņas jaunie vecāki nolēma rīkot plašas svinības par godu meitenes 8 gadu jubilejai. Tika saaicināti visādi augstu stāvoši cilvēki. Tā kā Kristīne iepriekš nebija bijusi tādās svinībās, viņa tikai rūpīgi stāstīts, kā jāuzvedas tādā pasākumā.

No malas tas izskatījās kā pasākums pieaugušajiem, jo jaunie aizbildņi visu plānoja, lai viņiem būtu jautri nevis bērniem.

Ballē sāka ierasties pāri ar saviem bērniem. Visi mazie izskatījās kā nelielas lelles. Kristīne laipni visus sveicināja, saņēma dāvanas, piedalījās dažās spēlēs, bet pārsvarā viņa sēdējā malā un garlaikojās.

Atkal pie durvīm, kāds zvanīja. Meitene devā palūkoties, kas tur ir. Kamēr Kristīne nonāca līdz durvīm, pa tām bija ienākusi kāda sieviete ar zēnu pie labā sāna. Meitene, aizmirstot visu mācīto, skriešus metās brāļa apskāvienā.

„Man tevis ļoti pietrūka, lūdzu, nekad neatstāj mani!” Kristīne caur asarām sacīja brāli.

„Neuztraucies! Es tevi vairs nekad neatstāšu vienu” Daniels čukstēja māsai ausī.

Abi bērni bija pievērsuši klātesošo uzmanību, tāpēc sieviete, kas bija atvedusi puiku teica „Kristīn, parādi brālim savu istabu!”

Kristīne saņēma brāļa roku un veda viņu augšā pa kāpnēm.

„Man te nepatīk. Skolā neviens ar mani nespēlējās, viņi man neļāva satikt tevi” meitene jutās vainīga, ka nespēja satikt brāli.

„Nekas, šodien mēs dosimies prom, labi” Daniels bilda, kad abi bija iegājuši Kristīnes istabā.

„Labi” meitene piekrita un tad pēkšņi atcerējās „Piedot es nevarēju būt tavā dzimšanas dienā, bet man tev ir dāvana” viņa strauji sāka pārmeklēt savu skapi.

Danielam palika desmit gadi pirms mēneša.

Beidzot Kristīne atrada meklēto, tas bija metāla eņģeļa spārns. Meitene pasniedza to brālim.”Es to atradu parkā un nemanot paņēmu. Tas atradās smilšu kastē. Tev patīk?” Meitēns priecīgi skatījās.

„Protams, man patīk, bet tagad ātri ejam.” puika atteica.

„Kur?” Kristīne pārsteigta jautāja.

Daniels piegāja pie māsas un pietupās, lai būtu vienā līmenī ar meitēnu. „Kristīne, tu taču negribi šeit palikt?” Kristīne pamāja, brālis turpināja „Tāpēc mēs tūlīt dosimies uz vietu, kur mēs vienmēr varēsim būt kopā. Ātri paņem mantas, ko gribi!”

Kristīne paķēra nelielu somu un žigli sameta visu nepieciešamo.

Varēja dzirdēt soļus, kas nāca uz meitenes istabas pusi.

„Mums ātri jātiek dārzā” Daniels satraukti teica.

„Nāc, es zinu kā!” Kristīne vadīja brāli uz loga pusi. Viņa norādīja uz balkonu stāvu zemāk.

Daniels nokāpa uz zemāk esošā balkonā, māsa viņam pasvieda savu somu. Pēc tam puika palīdzēja māsa tik uz balkona.

Abi bērni drīz nonāca dārzā. Daniels veda Kristīni uz dārza nomaļāko stūri.

Pēkšņi priekšā parādījās vārti. Otrpus tiem varēja redzēt pavisam citu pasauli.

Kristīne nobaidījusies, strauji atkāpās.

„Nebaidies,” Daniels pasniedza māsai roku „Tur mēs būsim kopā vienmēr, tā ir cita labāka pasaule. Uzticies man!”

Abi kopā viņi iegāja jaunā pasaulē.

Rosess5.nodaļa

Kristīne pēkšņi piecēlās no trokšņa, kas nāca no lejas stāva. Viņa paskatījās pulkstenī pie sienas, bija agrs rīts. Meitenei nepatika kņada, ko dzirdēja ārpus savām istabas durvīm, tāpēc ātri saģērbās, nedaudz piekārtoja matus un grasījās doties, kad pamanīja somu, tā atradās uz krēsla, pie gultas. Steidzīgi pārbaudīdama saturu, viņa pārliecinājās, ka nekas nav aiztikts.

   Vēl aizvien varēja dzirdēt būtņu straujos soļus, uztrauktās balsis ārpus durvīm. Neviens taču nebūtu atklājis, kas es esmu. Viņa izņēma loku no somas un uzlika bultu maksti uz muguras, lēni soļodama durvju virzienā.

   Durvis atvērās. Kristīne gausi devās lejā pa kāpnēm. Varēja redzēt, ka pirmajā stāvā valda panika. Visi kaut kur skrēja, daudziem bija ieroči, sievietes kaut ko gaidīja ar ceļasomām pie kājām. Meitenei neviens nepievērsa uzmanību.

   Kristīne jau bija uz pēdējā pakāpiena, kad telpā iebrāzās Neits.

  „Kāds pamodināja Maravillas jaunkundzi?” vampīrs satraucies jautāja.

   Telpā esošās būtnes neizpratnē raudzījās Neita sejā.

   „Es esmu šeit Neit,” uzsauca meitene, mudīgi dodoties viņa virzienā.

   „Kristīne, piedodiet, bet jums jādodas steidzīgi prom. Pūķi ārā jau ir sagatavoti, tie aizvedīs jūs uz kādu drošu vietu” Neits noraizējies stāstīja.

   „Kāpēc?” Kristīnei nepatika notiekošais, tas varēja izjaukt viņas plānus.

   „Mums uzbrūk. Esteres zemē ir ienākusi kaimiņvalsts armija. Tā grasās uzbrukt, tāpēc visas sievietes tiek nogādātas drošībā. Jūs dosieties kopā ar Anitru de Orellas kundzi.” Vīrietis saņēma Kristīnes roku un steidzīgi veda uz pils pagalmu.

   Pagalmā bija jau vairāki pūķi, daži no tiem vēl uzņēma pasažierus, citi jau devās prom, bet lielākā daļa tika gatavoti kaujai.

   „Ātri, jūs esat pēdējās, kas nav aizlidojušas.” Neits palīdzēja Kristīnei un Anitrai uzkāpt uz pūķa. Jātnieks strauji pacēla pūķi virs zemes.

   „Žēl, ka mums jāiepazīstas šādos apstākļos, Igors sacīja, ka jūs esot pārsteidzoša būtne,” de Orellas kundze bilda un pasniedza roku, „Anitra”

  „Kristīne” droši atbildēja meitene.

   Pēkšņi pūķis strauji sagrīļojās, kāds šāva uz to. Jātnieks centās novaldīt nezvēru, bet bultu šāvieni turpinājās. Anitra pameta skatienu uz pili, tā bija pārāk tālu, lai kāds redzētu, ka viņām uzbrūk.

   „Kāds mūs nodeva, neviens nevarēja, zināt, ka mēs lidosim šajā virzienā” Anitra satraukta teica un strauji pagriezās pret jātnieku, lai sacītu kaut ko, bet bija par vēlu, viņu bija skārusi bulta. Tā bija izurbusies, cauri viņa krūškurvim.

   De Orellas kundze nogrūda jātnieku zemē un pārņēma pūķa vadību, bet tam vairs nebija nozīmes. Pūķis vairs nevarēja lidot, tas lēnām laidās zemē. Šajā brīdī sieviete vēlējās kaut būtu lidojusi ar pūķi, kas spļauj uguni.

   „Nē, ar mums ir cauri” Anitra izmisusi izdvesa jau padodoties.

    Kristīne bija visā satraukti noraudzījusies, bet tagad skaidri zināja, kas jādara.

  „Nomierinieties! Es vēl netaisos padoties, un jūs arī to nedarīsiet.  Mēs cīnīsimies.” Kristīne sacīja un norādīja uz jātnieka zobenu, kas bija palicis. „Jūs mākat apieties ar zobenu?”

   „Protams” Anitra atteica un paņēma zobenu. Sieviete bija nolēmusi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam, kā to pašlaik darīja viņas vīrs.

   Pūķis laidās lejā, nedaudz tālāk no uzbrucējiem. Kristīnei vēl paspēja raidīt bultas dažu pretinieku virzienā, bet tad tie pazuda no viņas redzesloka.

   Sievietes strauji nokāpa no pūķa un devās tā aizsegā.

   „Viņi drīz būs šeit. Jūs palieciet šeit un tikai nepieciešamības gadījumā ejiet ārpus aizsega. Es uzkāpšu kokā, lai varētu vieglāk šaut” Kristīne komandēja.

   „Nē” Anitra strauji protestēja.

   „Jā! Nekādu strīdu. Jūs esat Esteres valdnieka sieva, es viešņa. Mans pienākums ir jūs aizsargāt.” Kristīne strikti noteica un sāka kāpties kokā. Viņā iekārtojās 10 m virs zemes, tā lai viņu neredzētu, somu meitene bija paņēmusi līdz.

    Uzbrucējus vēl neredzēja, tāpēc viņa ātri pārskatīja somas saturu, izņēma nelielu pudelīti. Tajā atradās burvju pulveris, ko viņa bija saņēmusi no kentauriem. Tas neļāva bultām nekad izbeigties. Meitene uzbēra pulveri uz bultām un atlika pudelīti atpakaļ.

    Parādījās pirmie uzbrucēji, viņi lēnām tuvojās pūķim. Tur bija ap 30 vīru. Kristīne sāka raidīt bultas nācēju virzienā, sākot ar malējiem. Meitene jau bija nonāvējusi 5, kad pretinieki tikai pamanīja zaudējušos.

    Oponenti strauji meta skatienu tuvējo koku virzienos, bet Kristīne to izmantoja, lai sāktu raidīt desmitiem bultu viņu virzienā. Vīrieši bēga, kur vien varēja, bet meitene neapstājās. Viņa jau bija nonāvējusi pusi no viņiem, kad apstājās. Pretinieki priecīgi uzgavilēja, domājot, ka šāvējai beigušās bultas. Tiklīdz pārējie iznāca no slēpņiem, klajākā vietā, meitene turpināja bultu lietu. Tikai 7 vēl paspēja noslēpties aiz pūkā līķa.

    Pēkšņi Kristīne izdzirdēja zobenu šķindoņu. Viņa paskatījās uz leju, Anitra cīnījās ar kādu vīru. Meitene strauji devās lejā no koka, atstādama loku, jo redzēja, ka tuvojas arī pārējie uzbrucēji. Anitra bija jau vienu nonāvējusi, kad Kristīne nonāca pie viņas. Kristīne paņēma pretinieka zobenu un sagatavojās cīniņam.

    Pretim divām sievietēm, grasījās stāties 6 apbruņoti, apmācīti vīrieši. Tie nāca kā aplencot viņas, tad apstājās.

   „Dāmas, dāmas,” garākais no uzbrucējiem bilda, pēc apģērba spriežot, augstāk pakāpē no viņiem visiem „Jums taču nav jācīnās. Mēs nevēlamies nodarīt pārī. Padodaties!” Vīrietis lēnām nolaida zobenu, kā parādot vārdu patiesumu. Pārējie sekoja viņa piemēram.

   „To jūs nožēlosiet!” Kristīne čukstus sacīja, to dzirdēja tikai Anitra, viņa ieskatījās biedres apmierinātajā skatienā.

   „Erarapas” Kristīne nokliedza un piecas bultas iztriecās caur vīriešu ķermeņiem. Viesi kā viens pakrita izņemot runātāju. Vīrietis bez emocijām izvilka bultu no savām krūtīm.

    Viņš bija vampīrs. „Es teicu necīnieties” pretinieks pašpārliecināti sacīja. Nākot tuvāk sievietēm.

    „Ja esat bruņinieks, piekritīsiet godīgai cīņai?” Kristīne bezbailīgi jautāja.

    „Es vienmēr spēlēju godīgi, bet jūs dāmas gan nē,” Vampīrs rūpīgi apskatīja katru no sievieti „Es jau esmu uzvarējis”

   „Neesat, es, Anitra de Orella, pieprasu iespēju aizstāvēt savu brīvību zobenu cīņā” sieviete zināja, ka nespētu uzveikt šo būtni, bet labāk nomirt nekā nonākt šo briesmoņu gūstā.

    „Pati, de Orellas kundze,” vampīrs zobgalīgi teica. „Protams, tādas ir jūsu tiesības” piebilda.

    „Es cīnīšos par mūsu abu dzīvībām.” Kristīne nopietni sacīja un nostājās aizsargājošā pozīcijā priekšā Anitrai.

    „Ko es no tā gūšu? Jūs man vajadzēs nogādāt manam valdniekam” vampīrs teica.

    „Mani” Kristīne atteica „Ja jūs uzvarēsiet, es piederēšu jums. Gandrīz neviens nezin, ka es ceļoju kopā ar Anitru” meitene bija pārliecināta par saviem vārdiem.

    „Labi, bet pirms mēs sākam, es gribu zināt, kā sauc manu balvu”  būtne vērās uz meiteni kā lietu, ko var izmantot pēc saviem ieskatiem.

    „Kristīne Maravilla. Un ko man būs tas gods pazemot?” Kristīne jautāja pilnīgi pārliecināta par savu uzvaru.

    „Roberts Gapons” to izteicis vīrietis atkāpās, dodot vietu sievietei.

     Kristīne izņēma Anitrai no rokām zobenu un devās vīrieša virzienā „Bez spējām, godīga zobenu cīņa.” Vampīrs pamāja.

     Antra jau gribēja aizgriezties, bet saprata, cik gļēvi tas ir un pievērsa skatienu divkaujai.

     Sāka šķindēt zobenu atsitoties vienam pret otru. Sākumā likās, ka abi cīnītāji ir vienlīdzīgi, bet tad Kristīne devās spēcīgā uzbrukumā.  To redzot, Anitra saprata, kāpēc meitene bija tik pārliecināta par uzvaru.
    Kristīne izsita zobenu no Roberta rokām un pielika savējo vampīram pie rīkles.

   „Būdams goda vīrs, jūs mūs palaidīsiet” Kristīne skatījās vīrietim tieši acīs, kurās mirdzēja dusmas un pārsteigums.

   „Protams. Bet es negarantēju, ka ceļā jūs nepārtvers kāds cits karotājs.” Roberts atteica un sāka atkāpties, meitene nolaida zobenu.

   „Paliec vēl mirkli” Kristīne atteica un atdevusi zobenu Anitrai devās pakaļ savai somai kokā.

    Nokāpusi viņa redzēja, ka Roberts nav izkustējies no vietas.”Varat doties” Kristīne pagrieza muguru vampīram un soļoja pie biedrenes.

   „Jūs nebaidāties uzgriezt muguru man?” Roberts izklausījās pārsteigts.

   „Nē! Nepamanījāt, kā es nošauju jūsu biedrus- vampīrus, ja būtu vajadzība…” meitene nepabeidza teikumu.

   „Kāpēc tad bulta nenošāva mani?” Viņš norādīja uz loku, man rokās.

   „Tāpēc, ka es nevēlējos, nogalināt jūs. Nejautājiet kāpēc, bet dodieties.” Kristīne noteica un vadīja Anitru prom no pūķa.

   „Kristīne Maravilla” vampīrs klusu bilda un steidzās prom.

   „Kristīne, man tev jāpateicas par dzīvības glābšanu, bet kāpēc tu nenogalināji viņu” Anitra bija satraukta „Tagad noteikti viņš ir ceļā, lai paziņotu, ka mēs esam bez pūķa”

    „Jā, bet, kad viņi nonāks šeit, mēs te vairs nebūsim.” Meitene domīgi atbildēja.

    Kur tās bija? Durvīm vajadzēja būt tepat. Kristīne meklēja kaut ko. Sievietes jau bija gājušas 20 minūtes.

    Tad Kristīne pamanīja tauriņu, kas jau kādu laiku lidinājās ap viņām. Viņā izstiepa roku pretī radībai. Tauriņš nolaidās uz meitenes rokas.

    „Aizved mani pie Helēnas, lūdzu” Kristīne sacīja taurenim. Tas strauji pacēlās un lidoja uz priekšu.

    „Ātri” Kristīne pavēlēja Anitrai un sāka skriet līdzi taurenim.

    Tad Kristīne ieraudzīja to, ko meklēja. Koka kāpnes, kas vijās pazemē. Visapkārt tām lidinājās dažādi tauriņi.

     Meitene lika Anitrai pagaidīt, bet pati sāka kāpt pa kāpnēm.  Nonākusi augstākajā vietā, viņa sacīja „Helēna, man tev ir dāvana”

     Tauriņi sāka lidot vienkopus, kā apvienojoties, kad pēkšņi tie pašķīrās un Kristīnē raudzījās meitene, viņa izskatījās kā taurenis. Zili raibi taureņu spārni, visu ķermeni klāja tauriņu spārni, acis bija spilgti dzeltenas.

    „Ko, Kristīne?” viņa jautāja.

    Kristīne izņēma no somas pudeli, kurā bija ievietota roze. Viņa pasniedza rozi meitenei.

    „Kā” Helēna jautāja, rokās turot baltu rozi, kas izskatījās kā apšļakstīta ar asinīm, bet tā bija īsta. Roze ar vēl neredzētu skaistumu.

   „Tā ir no vampīru veidota dārza. Kad es to paņēmu tā bija balta, bet tikko biju iznesusi no valstības, kurā tā auga, to it kā pārklāja asinis.” Kristīne stāstīja.

    „Kā es varu tev atlīdzināt?” Helēnai nepatika ņemt, nesniedzot neko pretī, meitene to zināja.

   „Mēs vēlētos doties uz tavu pasauli. Mums seko” Kristīne mierīgi atbildēja.

    „Labi, tu un tava līdzgaitniece varēsiet ieiet manā valstībā, bet tu zini noteikumus” sieviete brīdināja.

     Kristīne aicināja Anitru, kas visā bija klausījusies ar apbrīnu. Abas sievietes iegāja Ziedu valstībā.

Rosess6.nodaļa

„Pirmkārt nedrīkst ievainot ziedus un pārējos augus” Kristīne stāstīja Ziedu valstības galvenos likumus „Jebkāda vardarbība pret otru būtni ir aizliegta. Šeit viss notiek sarunu ceļā. Nekad neaizrādi šajā zemē dzīvojošajiem, ka viņi pārkāpj likumu. Neprasi kāpēc!”

    Anitra rūpīgi klausījās un māja ar galvu, ne izteikdama nevienu vārdu.

    Kristīne rūpīgi zināja savu mērķi, viņai bija jāatrod Lilija. Šī sieviete bija vienīgā, kas uzņemtu meiteni ar pavadoni.

    Visu ceļu līdz Lilijas mājām Anitra klusēja, nespēdama atgūties no tikko notikušajiem notikumiem. Viņa vēl nekad nebija redzējusi, kā vampīru uzveic sieviete, turklāt nepilngadīga, sieviete nekad nebija šķērsojusi robežu starp Pūķu un Ziedu pasaulēm.

    Pirmoreiz Anitra redzēja tādu skaistumu: visapkārt plauka tūkstošiem, miljoniem ziedu, augu un koku, ko viņa savā mūžā nekad nebija redzējusi.

   „Esam klāt” Kristīne paziņoja „Atļauj runāt man” viņa piekodināja ceļa biedreni.

   „Protams” Anitra atbildēja.

   Sievietes bija nonākušas pie simtiem metru augsta koka . Tieši pie saknēm, virspusē, atradās nelielas durvis, bet nelieli, apaļi logi bija izvietoti pa visu koka stumbru. Koka lapotne sākās, kur beidzās logi. Blakus mājai atradās nelieli ūdenskritumi, kas noslēdzās pretī durvīm.  Apkārt koka saknēm auga lilijas.

   Kristīne pieklauvēja pie durvīm.

   Kāds steidzīgiem soļiem tuvojās tām. Durvis strauji atvērās, un sieviete strauji ievilka nācējas iekšā.

   „Tu zini, kas viņa ir?” Lilija norādīja uz Anitru „Ja to uzzinās Rasalina, tu vairs nekad netiksi ielaista Ziedu valstībā” sieviete pikti noteica.

   Anitra jau grasījās, ko teikt, kad Kristīne viņu apturēja norādot, ka labāk ir klusēt. „Es atbildu par de Orellas kundzes rīcību, kamēr esam šeit, ja tiks pārkāpts kāds no šīs zemes likumiem, vainu uzņemšos es.”  Kristīne nopietni sacīja.

  Telpā iestājās saspīlēts klusums, kuru pārtrauca Kristīne „Lilija, tu varētu ierādīt Anitrai kādu vietu, kur viņa varētu atpūsties, šī bija smaga diena” meitene noslēpumaini raudzījās fejā, kurai bija gaiši zili, caurspīdīgi spārni, debesu zili mati, kas viļņojās nedaudz pār pleciem, un viegla, balta kleita, kas sniedzās līdz zemei.

   Mājas saimniece ar spārnu vēzienu pasauca, sprīdi garu feju. „Pavadi, kundzi uz sagatavotajiem apartamentiem” feja tikai pamāja, lai Anitra seko tai, sieviete vēl pameta skatu uz ceļabiedrei, kas pamāja, lai viņa iet, un sekoja mazajai būtnei.

   Abas telpā esošās būtnes pārvietojās uz blakus istabu.

   „Tu zināji, ka es ieradīšos?” Kristīne pārsteigumā jautāja.

   „Protams. Es regulāri sūtu Helēnai lilijas ziedus ar tauriņi palīdzību.  Vienmēr, kāds no maniem tauriņiem, paliek pie viņas, lai es zinātu, par mūsu pasaulē ienākušajiem” draudzene paskaidroja.

   Lilija ar Kristīni bija pazīstamas no laikiem, kad meitene ar brāli bija ieradušies Ziedu pasaulē pirmoreiz. Vārti uz šo pasauli bija pirmie, ko Kristīne savā mūžā atvēra. Tobrīd viņa vēl nezināja, kur nonāks, meitene tikai domāja par vietu, kurā būtu neskaitāmi ziedi un krāšņas radības.

   „Tev ir kas zināms par karu Esteres zemē?” meitene gribēja zināt, vai varētu atgriezties.

   „Es par to neko nezinu, bet Dārznieks gan varētu zināt” viņa atbildēja.

    Dārznieks bija šīs zemes sargs, radība, kurai nebija nepieciešama pat atļauja ceļošanai starp šo un citām pasaulēm.

   „Tu zini, man viņš nepatīk” Kristīne sūdzējās.

   „Neuztraucies, tagad…” sievieti iztraucēja klauvējieni pie durvīm.

    Lilija devās atvērt tās, vienīgais, ko viņa sacīja bija „Kā velnu piemin, tā velns klāt!”

   Šajā brīdī Kristīne gribēja paslēpties, tik ļoti viņai nepatika vecais vīrs, kas spēja tik daudz- ceļot, iepūst dzīvību ikvienā augā, izaudzēt kokus, kuros varēja dzīvot.

   Lilija ienāca pirmā, bet nācējs noteikti nebija Dārznieks, ko viņa atcerējās, ja vien viņš nebija palicis jaunāk par 50 gadiem.

   „Kristīne, iepazīsties, mūsu jaunais Dārznieks- Dons,” Lilija apsēdās pie galda, bet vīrietis palika stāvot.

   Iepriekšējā Dārznieka vārdu meitene pat nezināja, visi vīrieti sauca vienkārši par Dārznieku. Dona seja bija meitenīga, blondie mati tikai vienā pusē, kreiso roku klāja neskaitāmi tetovējumi, bet ap labo roku bija apvijušās īstas rozes. Mugurā vīrietim bija tikai kamuflāžas bikses, bet augšējo torsu piesedza piesātināti zaļa šalle.

   „Kristīne vēlējās zināt, kā risinās notikumi Esterē” feja paziņoja.

   Vīrietis ar caururbjošu skatienu vērās neredzētajā jaunietē.

   „Tātad tu esi tā, kas ieveda Ziedu valstībā, Pūķu zemes karalieni.” Dons dusmīgi secināja.

   „Tev uzdeva citu jautājumu” Kristīne pikti atteica.

   „Esteres karaspēks atkāpās, jo domā, ka de Orellas kundze ar kādu pils viešņu ir saņemta gūstā” vīrietis mierīgi paziņoja.

   Kristīne strauji pielēca kājās „Nē, tas nevar būt! Viņiem steidzami jāuzzina, ka mēs esam drošībā” meitenes prāts sāka meklēt izeju no šīs situācijas. „Lilija, tev vēl ir manis dāvātais spogulis?” viņa satraukta prasīja.

   „Jā!” Draudzene atbildēja.

   „Ātri ved mani pie tā” abas sievietes strauji devās uz Lilijas ziedu istabu, Dons sekoja viņām.

   Telpa bija pilna ar fotogrāfijām ar saimnieces ģimeni, pie katras no tām bija novietota būtnei atbilstošs augs.

   „Tu pati teici, ka jautājot spogulim, viņš ne tikai izpilda uzdevumu, bet arī parāda lietas, kas var būt bīstamas dzīvībai” Lilija nebija gatava zaudēt savu draudzeni, tikai kaut kādas pūķu dāmas dēļ.

   „Man vienalga” Kristīne norāva pārsegu, kas sedza stiklu. „Atstājiet mani vienu, nevēlos, lai ciestu kāds nevainīgais” Lilija lēnām atstāja telpu, bet Dons vilcinājās.

   „Mans vecaistēvs teica, ka tu esi traka, bet nevar būt ka tik ļoti”  vīrietis negrasījās pamest telpu.

   Meitene noņēma somu no muguras un izvilka loku no tās, notēmēja uz vīrieti „Tūlīt atstājiet mani!”

   Vīrietis lēnām atkāpās un atstāja meiteni.

   Nolikusi bultas, Kristīne ieskatījās spogulī.

   „Parādies, Spoguļu dāma” meitene lūdza.

    Stiklā parādījās mazas meitenes seja, tā bija Kristīne.

    Spogulī dzīvojošā būtne vienmēr parādījās, kā spogulī verošās būtnes pagātnes vai nākotnes seja, viss bija atkarīgs no personības.

   „Ko tu vēlies redzēt?” spogulis jautāja.

   „Paziņo Esteres valdniekam, ka viņa sieva ir drošībā kopā ar Kristīni Maravillu. Spoguļu dāma!” Kristīne maigi teica.

   „Labi, jaunkundze!” Mazā meitenes seja pazuda no spoguļa.

   Kristīne atkrita uz zemes, atmiņas pārņēma viņu.

„Neuztraucies es atgriezīšos. Galvenais- neceļo, kamēr es neesmu atgriezies. Saprati” Daniels skaidroja māsai.

„Jā! Bet kāpēc tev jādodas prom?”Kristīne negribēja, lai brālis dodas prom. Viņai bija 15 gadi, kāpēc Daniels neņēma viņu līdz.

„Tev ir jāpaliek un jāparūpējas par pūķiem, jo es nevaru tos ņemt līdzi, bet, nevienu citu izņemot, mūs abus tie nelaiž klāt” Daniels nopietni teica. Viņam bija pienācis laiks doties prom, atstājot meitēnu šeit drošībā.

Kristīne nevarēja pierunāt brāli, tāpēc palika viena.

Gāja dienas, nedēļas, mēneši.

Pienāca Daniela pilngadības diena.

Māsa zināja, ka brālis noteikti ieradīsies, bija pagājuši jau piecarpus mēneši. Viņa sagatavoja visu svinībām. Kristīne pat bija atradusi īpašu dāvanu Danielam, bet viņš neieradās.

Ar katru dienu, ko viņš nepārnāca, meitene arvien vairāk domāja par došanos meklēt brāli. Iekšēji viņai bija sajūta, ka noticis kas slikts, bet viņa negrasījās padoties.

Pēc 7 mēnešu gaidīšanas Kristīne devās meklēt brāli. Jautrā meitene bija kļuvusi par nomāktu būtni. Viņa pārkāpa visas robežas, lai tikai atrastu Danielu.

    „Kristīne,” meitenīga balss no spoguļa, atsauca Kristīni atpakaļ realitātē.

   „Ziņa nodota, bet man tev ir lūgums” spogulis paziņoja.

   „Kāds?” Kristīne cerēja, ka paliks vēl dzīva pēc visa šī. Uz spēles bija likta brāļa atrašana.

   „Atrodi Danielu” smaidīgā seja pārtapa bēdu sagrautā. „Bet tagad skaties”

   Kristīne spogulī redzēja sevi ar lieliem, baltiem spārniem, raugoties uz brāli, kurš dega liesmās. Jauniete nekā nedarīja, tikai noraudzījās, kā Daniels sadeg.

   Meitene strauji novērsās no spoguļa un paķērusi mantas, izmetās laukā no istabas, uzskriedama virsū Donam.

   „Tev viss kārtībā?” Vīrietis bija pa īstam satraucies.

   „Liec mani mierā” Kristīne pagrūda vīrieti tā, ka viņš pakrita. Viņa satraukta paskatījās uz rokām savām. Kā es to spēju?

   „Kristīne nāc, tev ir jānomierinās. Es tev uztaisīšu tēju” Lilija laipni sacīja un sniedzās pēc draudzenes rokas.

   „Atšujaties visi no manis” Kristīne nokliedza un metās durvju virzienā. Brīdī, kad viņa tās atvēra, meitenes priekšā stāvēja sieviete ar lieliem, sarkaniem tauriņu spārniem, viegli sārtā kleitā līdz celim.

   „Rasalina” Lilija sacīja, stāvot Kristīnei tieši aizmugurē.

   „Tātad tu esi Kristīne” Rasalina rūpīgi apskatīja meiteni, bet Kristīne gribēja tikai mirklīti pabūt viena, viņa pagrūda Ziedu valstības pavēlnieci un ātri, ar visām drēbēm, tikai nometot somu zemē metās iekšā ūdenī.

    Zinot, ka neviens viņu vairs neredz, meitene atvēra vārtus uz citu pasauli. Kristīne atkrita uz akmens, kas atradās uz nelielas salas.

    Sala bija domāta, kā dāvana Danielam pilngadības svētkos. Ikreiz, kad meitene nevarēja izturēt emocijas, kas pārņēma viņu, jauniete devās šurp. Kristīne bija vienīgā, kas zināja par šo vietu.

    Laika gaitā šeit meitene saveda visu nepieciešamo, lai, kad atgrieztos brālis, varētu uzcelt māju. Šeit nekad nelija, vismaz līdz šim, nebija nevienas dzīvas radības.

    Kristīne raudzījās tālumā, kur rietēja saule.

   „Kāpēc man bija spārni? Kāpēc Daniels dega liesmās? Kā es varēju tajā visā vienkārši noraudzīties?” meitene kliedza tukšumā. Visas sajūtas pārņēma viņu- bēdas, izmisums, vientulība.

  Kristīne pavadīja uz salas gandrīz stundu, bet tad saprata, ka viņa nedrīkst padoties. Spogulis varēja kļūdīties. Šīs burvju lietas bieži rādīja nākotne, bet tas nozīmēja, ka viss vēl var mainīties, jo nākotne nav iekalta akmenī.

    Kad viņa iznira no ūdens, ieraudzīja trīs pārbijušos acu pārus. Vienīgā, kas mierīgi sēdēja, bija Lilija.

   „Es teicu, viņai nekas nenotiks. Kristīne iznira citur” Lilija atteica un pasvieda draudzenei dvieli.

   Kristīne nekā neatbildēja, tikai paņēma somu un soļoja projām.

   „Pagaidi” Lilija kliedza, bet meitene tam nepievēra tam uzmanību tikai uzsauca „Neuztraucaties, jūs mani šeit vairs neredzēsiet” un pamāja Anitrai, lai seko viņai.

   Anitra straujiem soļiem centās panāk Kristīni, brīdī, kad viņai tas izdevās iestājās pilnīgs klusums. Bija sajūta, ka daba skumst, it kā tā atvadītos, lēni sāka pūst vējš, kas radīja apbrīnojamu melodiju.

   „Aizver acis” Kristīne pavēlēja ceļa biedrenei.

   Tiklīdz Anitra plaksti aizvērās, Kritušā atvēra vārtus uz Esteres pili.

   Sievietes iesoļoja pils dārza tālākajā stūrī, neviens tur viņas neredzēja.

  „Nāc” Kristīne teica. Anitra izskatījās pārsteigta par pēkšņo apkārtnes maiņu, tikai pēc minūtes viņa attapās, ka atrodas savas pils dārzā. Tad viņa skriešus metās uz pils ieeju, bet Kristīne lēni sekoja viņa.

    Anitra jau 5 minūtes atradās mājās, kad Kristīne nonāca pils priekšā. Līdz durvīm bija       10 m, kad tās ar sparu atvērās, meitene pat nepamanīja cilvēku, kas izskrēja pa tām, jo nogurums bija pārņēmis viņu. Acis aizmiglojās, muskuļi kļuva vāji. Kristīne krita, bet kāds viņu uzķēra. Pēdējais meitenes skatiens bija vērsts viegli violetās acīs.

Rosess7.nodaļa

Kristīnes spēki lēnām atgriezās. Meitene bija noguldīta gultā, visapkārt skanēja satrauktas balsis, tāpēc viņa nolēma vēl nevērt acis vaļā, bet paklausīties.

    „Es nezinu. Vienu brīdi mēs bijām Ziedu valstībā, bet nākamajā jau šeit. Viņa man lika aizvērt acis, tāpēc es neko neredzēju.” Anitra steidzīgi klāstīja „Tagad es drīkstu atgriezties pie Aleksandra?” Sieviete nevēlējās, ne uz mirkli atstāt ievainoto dzīves biedru vienu, bet viņa nevarēja nepakļauties Marekam.

     „Jā, vari doties!” Izskanot šiem vārdiem, Anitra izmetās no istabas.

    „Šķiet viņa ir pieķērusies tavam brālim” Neits teica, pieejot pie loga.

     „Tas bija tikai laika jautājums. Aleksandra šarmam neviena nespēj pretoties” Mareks Kavalo sacīja un pievērsās guļošās būtnes stāvam. Viņš juta, ka jaunkundzei ir labāk, jo sirdspuksti kļuva arvien regulārāki un skaļāki.

    Neits piegāja pie Mareka un uzlika roku uz pleca „Šķiet, tu esi atradis savu sirdsdāmu” vīrietis ķircināja.

    Mareks nopurināja drauga roku. „Mēs pat nezinām, kas viņa ir?” vampīrs rāmi atteica.

    „Es tev pateikšu, kas ir šī būtne” Neits paziņoja un aizsoļoja otrpus gultai „Kristīne Maravilla ir sieviete, kas izmainīs mūsu dzīves.”

    „Tas noteikti bija Dārznieks!” Kavalo jaunskungs strauji pielēca kājās.

   „Tev noteikti taisnība. Anitra teica, ka viņš tur esot bijis” Neits bilda.

    Kristīne lēnām atvēra acis, viņai pretī raudzījās violetu acu pāris. „Kā jūtaties, Kristīne?” Mareks interesējās.

    Meitene aizgriezās no krāšņā acu pāra un, palūkojusies uz otru vampīru, atbildēja „Ir piedzīvotas arī sliktākas dienas!”

    „Es jums ticu. Atnesīšu ko ēdamu” Neits teica un izgāja no telpas.

    Kristīne centās piecelties sēdus, bet vampīrs viņu apturēja  „Ļauj, es palīdzēšu. Tev būtu jāpietaupa spēki” viņš piecēla meiteni sēdus un novietoja spilvenus aiz muguras.

    „Vai tad tiek plānot vēl kāda kauja?” meitene jautri ievaicājās.

    „Neviena, kurā tu varētu ņemt dalību” Mareks atteica un padeva glāzi ar ūdeni.

    Kristīne izdzēra visu glāzi. Lai arī spēki sāka atgriezties, viņa vismaz vēl vienu dienu nevarēs ceļot starp pasaulēm. Vārtu šķērsošana vien atņēma spēkus, bet to atvēršana izsūca pēdējās enerģijas dzirkstis. Kritušā parasti dienā neatvēra vairāk par vieniem vārtiem, jo divu durvju atdarīšana vienā dienā nozīmēja būt uz spēku izsīkuma robežas.

     Istabā ienāca Neits ar paplāti rokā „Cerams, tev garšos” viņš nolika to meitenes klēpī.

    „Paldies” viņa pateicās un aplūkoju atnesto ēdienu. Tur bija vārītas olas, sula un augļi. „No olām es atteikšos, bet augļu gan labprāt notiesāšu” Kristīne pateica un ķērās klāt vīnogām.

     „Saki jebko, ko vēlies, un pavārs to pagatavos” Mareks bažīgi sacīja.

    „Tev šī bija smaga diena” otrs vampīrs piebilda.

    „Nē, paldies, man neko vairāk nevajag” meitene atteica un nolikusi glāzi uz skapīša un augļu trauku sev klēpī, atdeva paplāti Neitam.

     „Es vēlos jums pateikties par Anitras dzīvības glābšanu. Viņa Aleksandram nozīmē ļoti daudz” Mareks pateicīgi vērās meitenes acīs.

    „Es darīju to, ko būtu darījis ikviens- aizstāvējos” Kristīne droši sacīja.

     „Ne visi apdraudētu savu dzīvību svešinieka dēļ” Neits teica un pietuvojās tuvāk gultai. „Jūs patiešām lūdzāt pakalpojumu Spoguļu dāmai?” Viņš pārsteigts jautāja.

   „Jā! Izdevās?” viņa bēdīgi sacīja un uzdeva pretjautājumu.

     Mareks izņēma no kabatas nelielu aploksni un sniedza meitenei  „Šī pienāca apmēram divas stundas pirms jūsu ierašanās.”

    Tiklīdz Kristīne pieskārās aploksnei, prātā iezagās tā pati aina, ko viņai bija parādījis spoguli. Viņa steidzīgi atrāva roku no tās un aizgriezās, sastopoties ar Neita skatienu.

     Vīrietis nevienas būtnes acīs nebija redzējis tādas bailes, kādas uz mirkli nozibsnīja Maravillas jaunkundzes acīs.

    „Ko jūs redzējāt?” Neits pārbijies vaicāja.

     Kristīne viegli papurināja galvu, lai aizdzītu nevajadzīgās domas un neko neatbildējusi pievērsās augļiem.

    Kāds klauvēja pie durvīm.

     „Ienāciet” Mareks sacīja.

    Ienāca neliela auguma vīrietis un paziņoja „Lakrimoza kungs ar svītu lūdz atļauju ienākt valstībā.”

    „Atļaujiet” vampīrs atteica. Kalps pameta istabu.

    „Kāpēc?” Neits dusmīgi vaicāja, pietuvodamies draugam.

    „Mums jāpārrunā lietas, kas tiks apspriestas rīt” vampīrs nelabprāt atbildēja, zīmīgi pametot skatu sirdspukstu virzienā.

     Kristīne centās izlikties nedzirdam abus.

    „Viņai ir tiesības zināt” stingri atteica Anitra iesoļodama telpā  „Tāpat kā man” sieviete piebilda.

    „Kā jūtas Aleksandrs?” Mareks jautāja, pat nepaskatoties uz svaini.

    „Stāvoklis ir stabils, bet piedalīties pārrunās, viņš nevarēs” Anitra apsēdās savai glābējai pie kājām. „Kā jūtaties?”

    „Labi” meitene pasmaidīja.

    „Es došos apraudzīt brāli un sagatavošu visu viesu uzņemšanai” Mareks pateica un nedaudz aizkaitināts, devās prom.

   „Kas viņam iekodis?” Kristīne ierunājoties, abi klātesošie pārsteigumā vērās viņā. „Kas? Neskatieties uz mani tā!” Kristīne teica un pirmo reizi juta, ka varētu būt ieguvusi draugus.

    „Cīniņa laikā notika, kas šausmīgs, tāpēc viņš ir tik uzvilkts” Neits sacīja. Sievietes paskatījās uz vienīgo būtni telpā, kas zināja visu notikušo „Tika sagrauti mūsu pasaules vārti” Viņš nopietni stāstīja.

    „Tas ir likumpārkāpums, viņu vajadzētu…” Anitra iesāka, bet vampīrs viņu apklusināja.

    „Mēs nezinām, kā tas notika, bet mūsu pretinieki pie tā nav vainīgi” Neits skaidroja „Sadursme jau ilga 2 stundas, kad vārti pēkšņi sadrupa. Lielākā kauja notika dažus km tālāk no vārtiem, tāpēc par to uzzinājām, kad no debesīm nolaidās Zefīra”

    „Zefīra, viena no divpadsmit elementu dievēm?” Kristīne apstulbusi pārjautāja.

    „Jā, viņa lika apturēt kauju” Neits pamāja.

    „Tad jau tiks sasaukta Elementu asambleja” Anitra satraukta secināja.

    „Noteikti, jo ir jānoskaidro, kas notika ar vārtiem” vampīrs teica un devās uz durvīm. „Tev vajadzētu sagatavoties Anitra. Lai arī Aleksandrs nepiedalīsies pārrunās ar Lakrimoza kungu, tev kā karalienei ir tur jābūt.”

    Sieviete jau zināja, ka viņai nāksies to darīt, bet vēl aizvien cerēja, ka izvairīsies no tā visa. „Nekas cits man neatliks, lai arī es labprāt nogalētu viņu” Anitra piecēlās un jau pagriezās, kas viņai prāta radās lieliska ideja. „Kā tev šķiet, Neit, Kristīne varētu būt tur klāt?”

    Neits vispirms pavērās Kristīne, tad Anitrā. „Manuprāt, tas ir pieļaujams. Es pārspriedīšu to ar Mareku, bet jūs tikmēr sagatavojieties.” Viņš atbildēja un devās pie drauga.

    „Tu taču neiebilsti?”  Orellas kundze ap vaicājās.

    „Nē, es labprāt noklausītos šajā sarunā” Kristīne atbildēja.

    „Es došos pārģērbties. Tu vari izvēlēties jebkuru kleitu no skapja” Anitra norādīja uz koka mēbeli un atstāja Kristīni.

    Cik lielās problēmās atkal esmu iekūlusies? Un tikai lai atrastu tevi, Daniel! Meitene nodomāja un devās izraudzīt tērpu.

    Kristīne nopūtās apskatot kleitas, visas bija vienkrāsainas, princešu stila: greznām korsetēm un kuplu svārku daļu. Viņai nepatika šāda veida tērpi, bet nekā cita nebija.

   Noteikti nevienu no šīm kleitā Anitra pati nevilktu. Meitene prātoja un paņēma kleitu ar vismazāk kuplo svārku daļu, asins sarkanā krāsā.

    Viņu vienmēr piesaistīja sarkanie toņi, jo tie atspoguļoja meitenes drosmi, kareivīgumu, un pievērsa klātesošo uzmanību.

    Noguldījusi tērpu uz gultas, Kristīne sameklēja somu un izņēma nelielu lādīti, ko brālis bija uzdāvinājis 10. dzimšanas dienā. Tajā atradās maģiskas pērlītes, kas visparastāko audumu spēja pārveidot izsmalcinātā.

    Meitene sāka izklāt pērlītes: krāšņā ziedu rakstā uz korsetes, tad nelielu vijumu, kas vijās pāri kuplajai svārku daļai, un nelielas pērļu rozītes, kas izvirpuļoja no skaistā vijuma.

    Kāds pieklaudzināja pie durvīm.

    „Ienāciet” Kristīne sacīja un nostājās priekšā kleitai.

    Telpā ienāca kalpone „Orellas kundzei man lika atnāk jums palīgā saposties” viņa kautri bilda.

    „Paldies, aizslēdziet durvis” meitene atbildēja un, izdzirdēdama atslēgas pagriešanos, sāka novilkt drēbes.

     Tiklīdz kleita bija uzvilkta, kalpone ķērās klāt Kristīnes matiem. Tie tika sacirtoti lokās un atsprausti ar nelielām sprādzītēm uz aizmuguri.

    Ieskatoties spogulī, meitene pasmaidīja, viņas bālā āda izcēlās uz sarkanā tērpa fona, likās, ka pērlīšu rotājumi ir īsti ziedi.

    Kristīnei nemanot, kalpone bija atstājusi istabu, bet viņas vietā bija iesoļojis Neits. „Es tevi…” viņš sāka teikt, bet, tiklīdz ieraudzīja Kristīni, vārdi izbeidzās.

   „Ceru, ka esmu piemēroti ģērbta?” Meitene jautāja un pietuvojās vampīram.

   „Noteikti. Man jūs jāpavada, visi pārējie jau atrodas zālē. Mareks vēlējās, lai mēs ierastos nedaudz vēlāk” Neits paskaidroja un saņēma dāmas roku un ievietoja to savā kreisajā elkonī.

    Būtnes straujā solī devās lejā pie kāpnēm. Abi apstājās nelielu, bet krāšņu durvju priekšā. Neits pamāja apsargiem pie durvīm, lai lēnām atver tās.

    Telpā pie galda sēdēja Mareks, Anitra un trīs nepazīstami augstmaņi, vēl bija divi sargi, kas stāvēja pie viesiem.

    Kristīnei ar Neitu pietuvojoties galdam, klātesošie vīrieši piecēlās.

   „Iepazīstieties, Kristīne Maravilla,” Mareks sacīja un palūkojās uz viesiem.

    Tuvāk esošais vampīrs piegāja klāt Kristīnei un paklanījies, pasniedza roku. Meitene grasījās jau paskatīties uz Neitu, kad attapās, ka viņš vairs nav blakus. Tiklīdz meitenes roka iegūlās padotajā, vampīrs ierunājās „Adons Lakrimoza, jaunkundze”

    Kristīne neko neteica, tikai apsēdās blakus Neitam, kas sēdēja pie Mareka labās rokas, Anitra bija pretim vampīram, bet no meitenes pa kreisi sēdēja Lakrimoza kungs. Tiklīdz Kristīne ielūkojās pretī sēdošā acis, viņa vēlējās kaut nebūtu atstājusi šo būtni dzīvu.

   „Maravillas jaunkundze, necerēju jūs šeit sastapt” Roberts Gapons ar smaidu teica.

   „Šīs jūtas ir abpusējas, Gapona kungs! Ceru, ka neņemat ļaunā savu sakāvi” Kristīne paķircināja un grasījās celties kājās, bet viņai aiz krēsla bija nostājies Roberts.

   „Jaunskungs” viņš iečukstēja dāmai ausī.

   Telpā iestājās klusums un visu acis bija pievērstas Kristīnei un Robertam, Anitra nevienam nebija izstāstījusi par divkauju.

   „Atvainojiet, es nejūtos labi, ar jūsu atļauju” izskanot šiem vārdiem, vampīrs atļāva meitenei piecelties.

   „Protams, jūs varat doties” Mareks atteica.

   Kristīnei piecēlās kājās, bet viņai uzreiz noreiba galva, tāpēc nācās pieturēties pie krēsla.

   Roberts uzlika savas aukstās rokas, meitenei uz pleca.

   „Viss ir labi. Es došos” viņa nolieca galvu un pagriezās, lai dotos, kad kāds ierunājās.

   „Es jūs pavadīšu” Gapons bilda.

   „Robert, tev ir jābūt šeit” Lakrimoza kungs iebilda.

   „Es tur nebiju, turklāt man ir jāpārrunā dažas lietas ar Maravillas jaunkundzi” Vampīrs atbildēja un, nesagaidot atļauju, saņēma Kristīnes roku, abi devās prom.

   Tikko durvis aiz viņiem aizvērās, Roberts teica „Tagad, tu man visu izstāstīsi, vai arī kļūsi par manām vakariņām.”

    Kristīne strauji skatījās visapkārt, bet sargi, izskanējušiem draudiem, nepievērsa uzmanību, it kā nebūtu dzirdējuši, kaut gan bija vampīri.

   „Neviens mani neapturēs” Roberts uzsmaidīja un vadīja Kristīni ārā no pils.

Rosess8.nodaļa

Divi stāvi izgāja naksnīgajā dārzā. Roberts veda Kristīni prom no galvenās ieejas.

    Kad abi bija pietiekoši tālu no pils, vampīrs nogrūda Kristīni zemē. Sieviete neko neteica, tikai raudzījās nekauņā ar nesagraujamu drosmi.

    „Beidziet būt tik pašpārliecināta, te nav nekas un neviens, kas varētu jums palīdzēt” Roberts apskatīja ienaidnieci no visiem leņķiem.

   „Kas jums liek domāt, ka man vajadzīga palīdzība?” Kristīne piecēlās, neizrādot ne kripatas bailes.

    „Tu esi tik aprobežota! Kā tu domā stāties pretī vampīram?” vīrietis pasmējās par viņu.

   „Jūs neesat redzējis ne pusi no tā, ko es spēju” Kritušā pietuvojās pretiniekam, ieskatījās acīs un bezbailīgi sacīja  „Ja zinātu, nespēlētos ar mani!”

    Roberts strauji saķēra Kristīni un pielika zobus pie kakla „Viens mirklis un nebūs palikusi neviena asins lāse” viņš maigi sāka skūpstīja sievietes kaklu.

   „Jūs esat nepieklājīgs, Gapona jaunskung,” meitene klusi izdvesa. Viņa jau sen nebija jutusi tik maigus pieskārienus.

   „Nevarētu teikt, ka jūs pretotos” vampīrs atlaida Kristīne kaklu, saņemdams sievietes roku, viņš teica „Pastaigāsimies!”

   Būtnes soļoja strūklakas virzienā.

   „Kas tik strauji mainīja, jūsu domas?” Kristīne bija neizpratnē, vampīri reti atteicās no iecerētā.

   „Es vēl neesmu izlēmis, ko darīt ar tevi. Bet vienu es zinu, dzīva tu varētu izrādīties noderīgāka nekā mirusi.”  Vampīrs palīdzēja meitenei apsēsties uz strūklakas malas.

   Kristīne ne mirkli nenovērsa acis no Roberta. Viņa bija iepinusies sarežģītā situācijā, kas varēja apdraudēt visu vai arī tieši otrādi, padarīt viņas uzdevumu vieglāku.

   „Kas tu esi?” Roberts kvēli vēlējās uzzināt, daiļās būtnes būtību.

   „Es pati labprāt vēlētos, to uzzināt” viņa nopietni atbildēja un atvirzījās no vampīra.

   Viņš nelikās to manām un, atkal pietuvojās meitenei, nedaudz atlieca būtnes galvu, atkailinot kaklu. „To varētu labot. Man tu esi vajadzīga dzīva, bet tas nenozīmē, ka nevaru nogaršot tevi” kvēli sakot, viņš pielika savus ilkņus Kristīnei pie rīkles.

  Viņa saldi pasmaidīja, zinādama, kas notiks.

   Tiklīdz vampīra zobi pieskārās ādai, viņš aizlidoja desmit metru tālāk. Viss bija nostrādājis, kā plānots.

 Kristīne pielēca kājās, smejoties par radību, kas pašlaik bezspēkā bija atkritis uz zemes. „Es teicu, nespēlējies ar mani!”

   Pēkšņi viņai aiz muguras atskanēja, dārdoši aplausi un bezrūpīgi smiekli.

   Ātri pagriezusies meitene, nepamanīja skaņas izraisītāju, bet tad, palūkojusies augšup, ieraudzīja sievieti, lidināmies 10 metrus virs zemes.

   Kristīne noliecās dziļā cieņā pret elementu dievi- Zefīru, vēju pavēlnieci. Zefīrai bija sniega balti mati, vējš virpuļoja, līdz ar katru viņas kustību. Viņai, lēnām laižoties lejā, vēja brāzmas pārtapa kājās, kas viegli skāri zemi.

   „Celies, meita,” Zefīra mīļi sacīja, pietuvodamies meitenei „Sen nebiju redzējusi tādu izrādi!” Viņa jautri pasmējās.

   Kristīne nepacēla skatienu pret dievieti, nezinādama, vai viņas rīcība ar vampīru tiek nosodīta vai atbalstīta.

   Dieviete piegāja pie meitenes un ar liegu mājienu pieskārās Kristīnes zodam, paceļot to, tā ieskatoties meitenes brūnajās acīs. „Velti esi slēpusies no mums. Mēs varētu atbildēt uz daudziem taviem jautājumiem, Kritušā!” Zefīra sacīja, atkāpusies no būtnes.

   „Jūs zināt?” Kristīne bija neizpratnē, viņa nebija aizdomājusies, cik stipri ir elementu dievi.

   „Kopš dāvāji vampīram sirdi, dievības ir tevi vērojušas, Katrina, Kapelina, Konstance, Klementīne, Ilitija! Kas šoreiz tu esi?” Dieviete ar mājienu aizsūtīja vēja pūsmas pie apjukušā Roberta, kas vēl nebija atguvies, lai viņš nevarētu dzirdēt sarunu.

   „Kristīne. Es nekad neesmu saukusi sevi par Ilitiju” meitene patiesi atbildēja. Visus iepriekš nosauktos vārdus Kristīne bija izmantojusi laikā pēc Markeona pamešanas, visus izņemot Ilitiju.

   Zefīra viegli atmeta ar roku „Ai, par Ilitiju tevi nosauca viens no elementu dieviem. Turpmāk runājot par tevi mēs tevi saucām par Kritušo Ilitiju. Kas tev lika atklāt savu īsto vārdu šiem neliešiem?” Dieviete jautāja, atsaucot atpakaļ vēju no vampīra, kas jau cēlās kājās.

   „Nolēmu beigt slēpties” meitene vienkārši atbildēja un apdomāja jauniegūto vārdu- Ilitija. Tā grieķi sauca bērnu aizbildnes dievi. Tas nozīmēja, Elementu alianse zina Kristīnes rīcību ar bērniem, kas bija Kritušie.

   „Zefīra” Roberts godbijīgi izdvesa un noliecās. „Man ir gods Jūs skatīt savām acīm.”

    „Celieties. Jūs noteikti zināt manu ierašanās mērķi” dieviete lietišķi teica.

   Vampīrs nodevīgi paglūnēja uz mani, nekā neteikdams.

    Dieviete likās to nemanām. „Esmu šeit, lai nogādātu Mareku Kavalo un Adonu Lakrimozu uz Elementu asambleju.” Viņa nopietni paziņoja.

    „Protams, es Jūs pavadīšu!” Vampīrs pašpārliecināti teica.

   „Nē, jūs pasauksiet viņus, kamēr es pagaidīšu šeit. Man nepatīk atrasties slēgtās telpās” Zefīra lepni paziņoja un, tiklīdz Roberts bija nozudis no redzesloka, pagriezās pret Kristīni. „Tu arī dosies man līdz, tāpēc dodies sakravāt mantas, jo nedomāju, ka tu vēl vēlēsies šeit atgriezties.”      

    Dieviete, ar vieglām rokas kustībām, lika vējam pacelt meiteni un uznest līdz istabai.

   Nonākusi istabā Kristīne ilgi nekavējās. Tikai ātri paķēra somu, un nomainīja apģērbu. Tiklīdz sarkanā kleita atstāja meitenes augumu, pērlītes atbūra atpakaļ kārbiņā. Kristīne uzvilka melnas, džinsa bikses un melnu kreklu. Viņa uzkāpa uz palodzes, ārpusē vēja brāzmas jau gaidīja.

    Kad Kristīne tika nolaista zemē, pa pils durvīm iznāca abi vampīri, ko dieviete lūdza pasaukt.

   „Nebija cita tērpa?” Zefīra skeptiski nopētīja Kristīni „Kā nekā tu tiksies ar dieviem” dieviete atgādināja.

   „Man ir svarīgākas lietas par drēbēm” Kristīne vienkārši sacīja.

   „Tad man tev jāpalīdz” Zefīra atteica un bez pūlēm, ar pāris roku kustībām, uzauda Kristīne gaisīgu, zilu kleitu uz lencītēm, kas sniedzās viņai līdz celim, uzvilkto kedu vietā parādījās baltas, siksniņ kurpītes uz neliela papēža. „Tā jau ir labāk!” Dieviete ar smaidu atteica.

    Kristīne kritiski nopētīja savu jauno tērpu. Tas izskatījās pēc tāda, ko viņa nēsāja bērnībā, dodoties uzdevumos viņa nekad nevilka, ko tik neērtu bēgšanai.

   „Dieviete” vienlaicīgi abi vampīri sveicināja, izrādot godu Zefīrai.

   „Pietiks” viņa nedaudz īdzīgi atteica „Mēs jau kavējam, un es nekad nekavēju” visapkārt Zefīrai sāka griezties neskaitāmi virpuļi. Visi apvienojās vienā, kas ieskāva visus četrus ceļotājus.

    Pēc piecām minūtēm viņi jau nolaidās neliela kolizeja vidū.

   „Beidzot mās, mums jau likās, ka esi nomaldījusies” amfiteātri pāršalca dobja balss, bet pārējie dievi viegli iesmējās.

   „Demiān, tu atkal aizmirsi izgaismot manu ceļu” Zefīra ķircināja. „Un es atvedu Kritušo Ilitiju!” Dieviete triumfējoši piebilda tikai dieviem saprotamā valodā.

    Tribīnes pāršalca klusi čuksti. Viņi visi bija dzirdējuši par šo būtni, bet redzējis neviens. Kritušā, kas dāvāja sirdi vampīram.

   Zefīrai apsēžoties savā vietā, balsu murdoņas apklusa.

   „Elementu asambleja var sākties” Demiāns pavēstīja.  Gaismas dievam bija gari, balti mati, augumu sedza balts mētelis ar pelēkiem rakstiem.

   Dievi sēdēja tribīnēs, divās rindās, liecinieki atradās krēslos tieši Viņiem pretī. Brīvajos divos krēslos vampīra ātrumā apsēdās Mareks ar Adonu.

   „Cik nepieklājīgi!” Seremela, mīlas dieve, sacīja un ar riebumu vērās abos vampīros. Dieviete reti, kad satikās ar vampīriem, viņa dievināja fejas un elfus, jo tie raudzījās iekšējā skaistumā. Sievietes sirmie mati, viļņojās līdz pat potītei, tajos atradās elfu darināta diadēma. Zilā kleita ar nelielu zaļo nokrāsu, bija pieskaņota dzidri zilajām acīm. Viņai piederēja elfu rasei raksturīgās ausis.

   „Atvainojiet, tūlīt viss tiks nokārtots” izskanot ūdens dieva, Palemīda, laipnajiem vārdiem, parādījās vēl viens krēsls, blakus Marekam. Tas izcēlās no zemes. Palemīds gandrīz nekad neizkāpa cietzemē, izņemot Elementu karalistē, tāpēc viņš vismazāk līdzinājās kādai no rasēm. Visu ķermeni klāja zilas bruņas, vienīgi pirkstgali, kuros atradās valdnieka trīsžuburis, bija skatāmi un seja, jūras zilie mati spurojās visos virzienos.

   Neko neteikdama, Kritušā apsēdās. Viņa, protams, ievēroja, ka ir vienīgā sieviete, starp lieciniekiem.

    Sanāksme ilga jau vairāk kā stundu, bet vēl aizvien neviens nesaprata, kāpēc Esteres vārti sabrukuši.

   „Tā varētu būt kādas būtnes maģija” Atika nemanāmi paskatījās uz Kristīni, kas līdz šim visā bija rūpīgi noklausījusies. Sieviete melnais acu skatiens spēja satricināt ikviena pašapziņu. Viņa bija ģērbusies visa melnā, tumšie mati krita pāri sejai, aizsedzos pusi no tās. Ap valdnieces roku viegli vijās ēnas.

    Sella, garu valdniece, ar cieņu pievērsās Kritušai „Jūs esat daudz ceļojusi. Varbūt zināt kādu, kam piemistu tāds spēks” sievietes acis ne uz mirkli nepameta drūmums, jo viņa nejutās labi, ja neatradās pie saviem gariem.

    „Kur jūs bijāt laikā, kad sabruka vārti?” Palemīds bez liekas vilcināšanās jautāja.

     Kristīne sajuta blakusesošo būtņu skatienus, visi bija pievērsti meiteni, bet tas neuztrauca, pat tumsas valdniece nebija spējusi iesēt bailes Kritušās prātā, tāpēc viņa mierīgi atbildēja „Mēs ar Anitru de Orellu bijām Ziedu valstībā.”

   „Kāds to var apstiprināt?” Teneta, nāves dieve, aizdomīgi jautāja. Viņa bija tērpusies tumšā kleita ar lencītēm, kas perfekti piegulēja augšdaļā, bet svārku daļā paplašinājās, atklājot neskaitāmos apakšsvārkus. Asins sarkanie mati rūpīgi ieskāva seju, atsedzot, nāvējošo skatienu. Rokā, kas turēja asiņaino zobenu, bija uzvilts mežģīņu cimds.

   „Jā, Rasalina un Dārznieks” meitene nevēlējās, pieminēt draudzeni, tik daudz viņā bija parādā, par pajumti.

   „Zefīra, atgādā šurp abas radības” Palemīds palūdza un vienā mirklī, dieviete bija jau prom.

   Kādu mirkli iestājās nāve klusums. To pārtrauca Doloresa „Kamēr gaidām droši varat aprunātie savā starpā un pamieloties.” Zemes dieves rudie mati bija pilni ar neskaitāmiem ziediem un vīteņiem, kas vijās pa visu ķermeni, acis mirdzēji koši dzeltenā krāsā.

    Kad tika izrunāts aicinājums, parādījās galds ar dažādām veltēm, sākot ar augļiem, beidzot ar asins pudelēm vampīriem.

    Kamēr būtnes sāka pulcēties pie mielasta, dievi saplūda vienkopus un pārrunāja, lietas, kas nebija jādzird lieciniekiem.

    Tikai tad, kad Kristīne devās galda virzienā, viņa pamanīja, ka šeit ir arī Markeons, kas apspriedes laikā nebija izteicis ne vārdu.

   Vampīrs ar asins sarkano dzērienu rokās nāca tieši meitenes virzienā. To redzot Kristīne, paņēmusi vīnogas, devās tālāk no pārējiem.

   „Tā taču nebiji tu?” Vampīrs satraukts jautāja.

   „Es neesmu šeit tāpēc” Kritušā vēsā mierā atteica un ar nepatiku noskatījās, kā vīrietis malko asinis.

   „Kāpēc tad?” Markeons bija neizpratnē, Kristīne bija noslēpumaina, bet nevarētu būt, ka elementu dievībām viņa interesētu.

   „Tavas sirds dēļ” meitene sacīja un paskatījās uz dieviem. Protams, viņi varēja dzirdēt visas sarunas, kas šeit norisinājās, pašlaik dažu skatieni un ausis bija pievērstas, tieši Kritušās un vampīru prinča sarunai.

   „Tas notika vairāk, kā pirms gada” Markeons brīnījās, tas taču notika, tik sen, kāpēc tikai tagad meitene tika izsaukta.

   „Un kopš tā laika, man tika pievērsta īpaša uzmanība” Kristīne ar smaidu teica un, pagriezusies, devās tieši dievu virzienā.

    Visas elementu dievībās pārtrauca sarunas un raudzījās uz nācēju. Kristīne bija pievērsusi arī liecinieku uzmanību. Kad viņu no dieviem šķīra tikai daži metri, meitene apstājās, bet neko neteica, tikai smaidīja.

    „Maravillas jaunkundze, jūsu jautājumu mēs apspriedīsim vēlāk, kad tiksim skaidrībā ar vārtu sabrukšanu” paziņoja Hefalīns, uguns dievs.

    Kristīne veltīja dieviem vieglu galvas mājienu un devās atpakaļ uz savu vietu. Liecinieki sāka klusas sarunas savā starpā, ik pa brīdim pametot acis meitenes virzienā, bet tas ilgi neturpinājās, jo ieradās Zefīra ar Rasalinu un Dārznieku.

   Visi, izņemot abus jaunpienācējus apsēdās.

   Palemīds ilgi nekavējās un uzreiz uzdeva jautājumu abiem „ Kristīne teica, ka vakar pēcpusdienā esot bijusi Ziedu valstībā un jūs, to varat apliecināt?”

   „Jā, tai laikā viņa atradās manā valstībā” Rasalina nelaipni sacīja.

   „Es arī to apstiprinu” Dārznieks teica.

    Palemīds, pat izdzirdot apstiprinājumu Kritušās teiktajam, neticīgi vērās meitenē.

   „To var apliecināt arī Spoguļu dāma” Dārznieks piebilda. Kristīne vienu mirkli jau domāja, ka viņš pieminēs Liliju.

   „Es paprasīšu, brāli,” Seremela pavēstīja un izņēma nelielu spoguli. „Kā sauca Spoguļu dāmu?” viņa jautāja. Ikvienai dāmai bija savs īpašs vārds, parasti īpaši piemeklēts īpašniekam, jo nepareizs spogulis, var izbeigt būtnes dzīvi.

   „Cilija” negribīgi Kristīne bilda, zinot, kas sekos, jo šī Spoguļu dāma piederēja pie paveida, kas nekad nekļūdījās, kas meiteni uztrauca visvairāk.

  „Cilija no Skropstiņu paveida. Šī paveida spoguļi ir ja labi desmit kopā. Tās īpašniecei ir paveicies” Seremela piebilda un, ielūkojusies spogulī, nosauca spoguļu dāmas vārdu.

   Spogulis sāka viļņoties un tajā parādījās, neizmainījusies dievietes sejā.

   „Cilija – šī dāma vakar tev lūdz palīdzību?” Viņa pagrieza spoguli pret Kristīni, kura viegli pasmaidīja.

   „Jā, pavēlniece” Spoguļu dāma pateica un pazuda no stikla.

   Demiānu nepamierināja tāda atbilde, jo tas nozīmēja, ka viņi nav tikuši nesoli uz priekšu „Vārti šodien pat tiks salaboti, bet izmeklēšanu turpināsim mēs. Visi izņemot Kristīni var doties. Zefīra!” Viņš palūkojās uz māsu. Zefīra ar pasauca vējus un lika parējos nogādāt mājās. Visus ieskāva virpuļi un pusminūtes laikā, viņi bija prom.

    „Tagad ķersimies klāt šīs dienas svarīgākajai sarunai.” Sacīja mēness dieve- Ganna. Līdz šim viņa nebija neko bildusi, bet šī saruna viņu, jo īpaši interesēja.

    Pārējie krēsli izzuda, bet Kristīne ar visu krēslu tikai aizvirzīta uz centru un krēsls pacēlās, tādā augstumā, lai dievi atrastos tieši pretī meitenei.

  „Mana dārgā Kritušā Ilitija, ko mēs ar tevi darīsim?” Metejs, dzīvības dievs, retoriski jautāja, ieskatoties meitenes acīs.

   Es esmu lielās nepatikšanās. Kristīne nodomāja.

    „Patiešām lielās” Zefīra piebilda, nolasījusi meitenes domas.

Rosess9.nodaļa

„Kad pasaules pāršalca ziņa, ka vampīrs- Markeons ir ieguvis sirdi, mēs to nevarējām atstāt novārtā” Demiāns stāstīja „Mēs centāmies tevi sameklēt.”

    „Bet nevarējām. Parasti radības sameklējam dienas laikā, bet ar tevi tā bija nedēļa” Metīna iestarpināja. Saules dieve bija tērpta zeltotā kleitā, krūšu daļu sedza bruņas. Viņai piederēja neaprakstāmi fascinējoši, balti spārni, matus nosedza majestātiska, zelta galvasrota. Blakus dievei atradās maģiskais loks.

    „Viņi jau domāja, ka esi mirusi” Teneta, nāves dieve, norādīja uz saviem biedriem „Bet tad es to būtu zinājusi” viņa aizvainota piebilda.

    „Tā kā apsūdzība netika celta, nolēmām beigt nopietnus meklējumus” Demiāns turpināja.

   „Tevi atradu es” Ganna, mēness dieve, lepni paziņoja. Viņai tāpat, kā saules dievei, bija spārni tikai tumši violeti, vienādā tonī ar matiem, kas taisni, krita pāri pleciem. Līdzās atradās mēness zizlis. Ganna bija pārmaiņu dieviete, mainoties mēness fāzēm mainījās viņa, no jaunas meitenes līdz sirmai kundzei. Šobrīd viņa bija jaunas sievietes veidolā.

    „Tā bija nakts, kad saule ar mēnesi satikās, kad pieauga Kritušo spēks, bet samazinās apkārtējā maģija. Tu to izmantoji, lai šķērsojot vairākas valstības, pārvestu vairāk kritušo, kas vēl nespēja izmantot savas spējas. Tonakt es biju norīkota sargāt vārtus uz zemēm, kas netiek apdzīvotas, tāpēc mani pārsteidza, ka kāds tajās ieiet.” Dieve atstāstīja.

     „Kritušā Ilitija bija viņas ierosinājums” Seremelas vārdi izskanēja kā smalkas zvaniņu skaņas.

    Kristīne, rūpīgi pārdomājusi katru vārdu, jautāja „Kā es varu Jums pakalpot?”

    „Vispirms mēs vēlamies uzzināt visu par tevi.” Dzīvības dievs paziņoja.

    „Mēs zināsim, ja tu melosi” Ūdens dievs draudīgi piebilda, rūpīgi veroties meitenes acīs.

    „Šī ir oficiāla Asamblejas sanāksme, tāpēc neviens tavs izteiktais vārds nenonāks ārpus šīm telpām” Zefīra laipni uzsmaidīja Kristīne.

     Kritušā zināja, ka ik vārds, ko viņa izrunās, nepaies garām dievu ausīm, ka ik sīkākā viņas dzīves detaļa būs jāatklāj. Bet meitene bija gatava uz visu, lai tikai tiktu prom.

    „Mani sauc Kristīne, es esmu Kritušā” viņa lepni teica.

    „Tavs dzimtas vārds?” Palemīds taujāja.

    „Es nezinu. Mēs ar brāli tikām pamesti pie cilvēku zemes bērnunama” Kristīne bija nolēmusi nepieminēt brāli, bet attapās, ka dievības varbūt varētu viņai palīdzēt.

    „Kas ir bērnunams?” Teneta, nāves dieve vēlējās zināt.

     Meitene jutās pārsteigta par tādu jautājumu, bet tad viņa atcerējās, ka Elementu dievībām nav varas pār cilvēku pasauli, jo to pārvalda Dievs. Pirms vairākiem gadsimtiem, kad maģiskās būtnes sāka izzust, tika radītas paralēlās pasaules. Dievs atteicās no pārējo palīdzības, un nolēma viens pats vadīt cilvēkus. Kopš tā laika 12 elementu dievība ir aizliegta ieeja Dieva valstībā.

     „Bērnunams ir vieta, kur nonāk bērni, kuriem nav vecāku vai arī, ja vecāki nevar vai nevēlas rūpēties par mazajiem. Viņi tur dzīvo līdz laikam, kad kāda ģimene viņus pieņem pie sevis, vai, līdz viņi sasniedz pilngadību.” Kristīne skaidroja.

     „Jūsu gadījumā…” Mīlas dieve ielūkojās Kritušās dvēselē. Tā bija kā dimants, kas noklāts ar melniem sodrējiem. Dimanta spožums cenšas izlauzties, bet nespēj tik cauri pelniem. Tādas sirdis ir unikālas, tas nozīmēja, ka būtnes kodols ir labsirdīgs, bet piedzīvotās bēdas nosedz visu spožumu.

     „Kad tas notika man bija 3 un brālim 5 gadi. Mēs esot stāvējuši pie ieejas durvīm. Brālis pateicis tikai mūsu vārdus un neko vairāk. Psihologi teica, ka tā varētu būt kāda pārdzīvojuma dēļ, bet es tā nedomāju.” Kristīnei pabeidzot, viņas acīs iezagās skumjas, bet viņa turpināja. „7 gadu vecumā mani pieņēma, kāda ģimene. Pēc trīs mēnešiem mani apciemoja brālis, todien mēs kopā devāmies uz Fatalīnu, feju valstību. Brālis tur bija apmeties pie kādas fejas gados, kas dzīvoja viena.” Katrā vārdā, ko viņa izteica varēja sadzirdēt sāpes, kas Kristīni pārņēma vienmēr, kad viņa atcerējās laiku, ko pavadīja ar brāli.

    „Kā sauca šo kundzi?” Teneta vaicāja.

    „Astra Florita, viņa nomira pirms 3 gadiem, atstājot mums savu māju” Kristīne atbildēja un atcerējās jauko feju.

      Astra vienmēr bija labsirdīga un jautra. Viņa iemācīja abiem bērniem daudzas lietas par pasaulē, un to likumiem. Kad Daniels devās uz citām pasaulēm, Kristīni pieskatīja Astra. Viņas vienmēr pastaigājās pa pļavām un mežiem, kur feja meitenei mācīja, kā rūpētie par augiem, ievākt dažādus ziedus burvju dzirām. Abas par savu nodarbi neko neteica Danielam. Dienu pirms savas nāves Astra atdeva Kristīnei savu burvestību grāmatu.

    „Jā, Astra ir mirušo valstībā. Es atceros, kā feja mani izsauca. Viņa bija nodevusi savas zināšanas tālāk un vēlējās doties pie saviem vecākiem” Teneta vienaldzīgi bilda.

    „Tavs brālis arī ir Kritušais? Mēs nekad neesam tevi redzējuši kopā ar viņu!” Mēness dieve bija noraudzījusies Kristīnes gaitās, kopš reizes, kad pirmoreiz meiteni pamanīja. Kritušā Ilitija vienmēr ceļoja vienatnē vai ar citiem Kritušajiem, kas bija jaunāki par viņu.

    „Jā, Daniels ir Kritušas. Es neesmu satikusi brāli kopš 15 gadu vecuma. Viņš devās prom pusgadu pirms savas pilngadības, un tā arī neatgriezās. Esmu centusies viņu sameklēt, bet visi mani pūliņi izrādījās veltīgi, tāpēc paralēli Daniela meklēšanai es pievērsos citiem kritušajiem” Kristīne pavēstīja. Brīdi, kad viņa pieminēja citus sev līdzīgos, meitene atcerējās, ka drīz vajadzētu apciemot pārējos. Būdama kopā ar pārējiem kritušajiem, Kristīne vismaz uz brīdi aizmirsa savas problēmas un vienkārši ļāvās dzīvei.

     „Kāpēc tu domā, ka Daniels zina kaut ko par jūsu izcelsmi?” Sella, garu dieve jautāja. Dieviete iepriekš izdzirdot, ka būtne teica, ka nepiekrīt cilvēku teiktajam, saprata, Kristīne domā, ka brālis kaut ko zināja par viņu vecākiem.

    Kristīne pacēla skatienu un raudzījās sejā, kas pauda sēras. Sella bija tērpusies baltā kleita, kuras gali maigi gulēja uz grīdas, no vidukļa pāri mugurai krita pelēks audums ar neskaitāmie sudraba rakstiem. Blondās lokas krita līdz pat grīdai, cauri tām vijās pelēka lenta.

    „Katru dienu, ko pavadīju kopā ar viņu, es sapratu, viņš sargā mani nerunājot par viņiem. Kad es viņam jautāju, Daniels atteica, ka neko neatceras, bet es redzēju brāļa acīs bailes, ka uzzinot patiesību, ar mani varētu notikt kas slikts.” Meitene paskaidroja un notrausa asaru no vaiga.

    „Ja būtu mūsu spēkos, mēs pateiktu, kas ir tava ģimene. Bet kritušie ir būtnes, ko mēs nespējam caurskatīt.” Metejs, dzīvības eņģelis, teica. Viņam bija lieli, balti spārni, sirmi mati, zilās acis šobrīd pauda bez palīdzīgumu.

    Tagad Kristīne saprata, kāpēc iepriekš nebija izsaukta uz Elementu Asambleju. Tas nozīmēja, ka kritušie bija vieni, neviens viņiem nevarēja nepalīdzēt

     „Es nespēju noteikt, kad un kas laidis tevi šai pasaulē” Metejs paziņoja.

    „Ne es, ne mana māsa Metīna neatšķiram jūs no citām būtnēm” Ganna piebilda, saules dieve tikai piekrītoši pamāja ar galvu.

    „Mēs nevaram ne aptumšot, ne izgaismot ceļu kritušajiem” Demiāns, gaismas dievs pievienojās, bet Atika, pat nepacēla acis. Tumsas dievietei nepatika atzīt savas vājības.

    „Man tava nākotne ir miglā tīta, tā noteikti būtu arī ar pārējiem tavas rases pārstāvjiem” Mīlas dieve sacīja.

    „Tu esi pirmā kritušā, ko mēs, dievi, sastopam aci pret aci” Sella pavēstīja.

   „Izņēmums esam mēs, četri pirmsākuma elementi” Pirmo reizi ierunājās Hefalīns, uguns dievs. Viņš bija ģērbies brūnās biksēs, baltā kreklā un mantijā, kas sniedzās līdz zemei, izrotāta ar neskaitāmiem zelta elementiem. Visapkārt Hefalīnam sprēgāja uguns dzirksteles.

    „Bet tas neko nedod, ja mēs nevaram atpazīt jūs” Zefīra skumji teica.

    „Bet kā jūs varētu mums palīdzēt?” Kristīne negaidīti jautāja.

    „Mēs esam atbildīgi par visām būtnēm, arī par kritušajiem. Tas, ka mēs nevaram jums palīdzēts kā citiem, kaut ko nozīmē.” Tumsas dieve informēja.

    Kristīne rūpīgi pārskatīja dievu sejas, saprazdama īsto iemelsu, kāpēc ir šeit.

   „Es šeit neesmu Markeona dēļ.” Viņa secināja.

   „Nē, bet tik un tā daži no mums vēlētos uzzināt, kā tu dāvāji sirdi vampīram” Mīlas dieviete sapņaini atteica.

    „Es īsti nezinu. Pirms gada, atrodoties, cilvēku pasaules pilsētā Venēcijā, es sastapos ar viņu. Venēcija ir ļoti sena, tāpēc tā glabā sevī daudz ko, no laikiem, kad maģiskās būtnes dzīvoja kopā ar cilvēkiem.” Kristīni pārņēma atmiņas, kas visu šo laiku bija noslēptas dziļi zemapziņā.

     Jau kopš brīža, kad Kristīne ieradās Venēcijā, viņa jutās iederīga šeit. Cilvēki bija laipni, neviens nezināja, kas viņa ir. Meitene bija šeit, lai atrastu maģisku masku, kas tās nēsātājam ļāva noslēpt savu identitāti. Naskonderi maska piederēja Afrodītei, skaistuma dievietei, cilvēku mitoloģijā.

     Brīdī, kad Olimpa dievi un citi Zemes ļaužu pielūgtie dievi, pamata pasauli un devās uz citu planētu visumā, tika radītas paralēlās pasaules, jo tieši mitoloģisko dievu aiziešana bija iemesls maģisko radību izzušanai. Lai arī viņi savā vietā atstāja Dievu un 12 elementu dievības, neviens nevarēja iedomāties dzīvi vienā pasaulē. Rases bija pārāk atšķirīgas, lai spētu dzīvo kopā. Katrai rasei tika piešķirta sava zeme, bet ar laiku dzimtas sāka sajaukties, tāpēc tagad vienviet ir sastopamas dažādas būtnes.

    Visas laicīgās lieta, kas bija piederējušas dieviem, palika uz Zemes. Daudzi ir centušies tās atrasties, bet tikai retajam tas ir izdevies. Naskonderi maska ir viena no tām.

  Šī maska bija vienīgā iespēja Afrodītei staigāt starp saviem ļaudīm, jo bez tās dieviete bija viesiem pazīstama, jo pat zem daudziem tērpiem, neviens nevarēja nesaskatīt sievietes daili. Būtni ar masku, nespētu pat dievi atpazīt. Tāpēc Kristīnei bija tik vajadzīga šī maska.

     Pēc Kritušās pētījumiem, maska šobrīd atradās Venēcijā, kāda no pilīm. Kristīne jau trīs ēkas bija apmeklējusi, bet nebija, nekā atradusi. Šodien slavenajā Dodžu pilī notiks maskuballe, kurā, protams, būs arī viņa.

    Kristīne līdzi bija perfekta kleita šāda gadījuma un maska, jo šādos pasākumos bez pienācīga tērpa nevarēja tikt iekšā. Tā bija grezna baroka stila kleita, tumši violetā krāsā ar izšūtiem ziediem no greznām pērlītēm. Sejas maska rotāta ar spalvām un dārgakmeņiem. Mati tika sataisīti uz augšu, krāšņās lokās.

    Neviens pie ieejas pat neiedomājās Kristīni apturēt, viņa mierīgi iesoļoja ballē. Apkārtējo skatieni tika pievērsti viņai, it sevišķi vīriešu, tāpēc Kristīne devās pie tuvāk esošā kunga.

    „Pagodiniet mani ar deju” meitene sacīja un, nesagaidījusi atbildi, devās uz deju grīdu.

     Kristīne apgriezās un ieskatījās vīrietim acīs, un pasmaidīja. Tas bija vampīrs.

    Viņš piekļāva dāmu sev cieši klāt. Atskanot mūzikai, abi vienojās valša solī.

    „Jums ir apburošs smaids” partneris teica, jo Kristīne ne brīdi nespēja nedomāt par sakritību, tāpēc smaids neatstāja viņas seju.

    „Jūsu smaids būtu tūkstošreiz skaistāks, ja jūs atklātos” viņa atteica, šai brīdi vampīrs izgrieza meiteni no ciešā tvēriena.

    Brīdī, kad viņš atkal piekļāva Kristīni sev klāt ,vampīrs pārsteigts jautāja ”Kā tu zini?”

    „Kopš kura laika tu?” Dziesma beidzās, meitene laipni palocījās un neatskatījusies devās prom.

 Kristīne izsoļoja uz balkona, kur viņu jau gaidīja vampīrs.

    „Markeons” viņš iepazīstināja un, saņēmis dāmas roku, aicināja skatīties krāšņo ainavu.

       „Kristīne” viņa smaidot atbildēja. „Kas vampīru atvedis uz Venēciju?”

„Tu arī neesi šejieniete” Markeons bija secinājis.

       „Tas ir tik acīm redzams?” Viņa atvirzījās tālāk un lēnā gaitā devās atpakaļ ēkā.

    „Tāds skaistums var piederēt tikai maģiskai būtnei” vampīrs soļoja blakus meitenei.

    „Mani interesē māksla. Un kur citur skatīt to, ja ne šeit, krāšņajā Venēcijā.” Kristīne atteica, kad jau bija tikusi cauri deju zāles burzmai.

      „Tad jau mums ir vienādas intereses, tikai mani vairāk ieintriģē dzīvā māksla” Markeons roka slīdēja no dāmas pleca līdz pirkstu galiem.

    „Ziniet, man nav vēlēšanas šodien kļūt par kāda maltīti” meitene nelaipni atcirta, jo beidzot bija atradusi meklētu. „Jūs varētu mani atstāt?”

    „Kāpēc? Un neuztraucaties, es neesmu plānojis jūs pārvērst maltītē” vampīrs centās pievērst Kristīnes skatienu sev, bet tas neizdevās.

         Abi bija nonākuši nelielā bibliotēkā. Kristīne lēnām nopētīja grāmatas un paskatījās uz savu pavadoni. „Ja esat nolēmis man šovakar sekot, ieteiktu jums atkāpties”

      Markeons neko nepaspēja atbildēt, kad meitene jau pacēla kleitu, un paņēma zem tās esošo nazi. Viņa lēnām vilka pa grāmatām, līdz nonāca līdz īstajai. Romeo un Džuljeta. Cik patētiski? Kristīne nodomāja, izņemdama to no plaukta un pārlikdama dažas vieta tālāk.

Pēkšņi grāmatu plaukts atvērās, atklājot slepenu eju.

     „Jūs varbūt vēlaties doties pirmais?” Kristīne vaicāja vampīram.

„Dāmām priekšroka” viņš vēsi atbildēja.

Vien aiz otra viņi iesoļoja ejā.

     Ja Kristīne toreiz būtu zinājusi, tālākos notikumus, viņa būtu atkratījusies no vampīra, pirms došanās pēc maskas.

    „Mēs pavadījām kopā 3 dienas. Uz atvadām es viņu noskūpstīju, nezinot, kādas būs sekas” Kritušā turpināja stāstu, nedomājot par tālākām tās dienas atmiņām.

    „Iepriekš tā bija noticis?” Mīlas dieve jautāja.

    „Tā bija pirmā reize, kad es skūpstīju vampīru” meitene viegli nosarka atbildot.

    „Bet vēlāk tas neatgadījās” Zefīra piebilda „Vismaz cik mums zinām.”

    „Nē, turpmāk es izvairījos no tik ciešas saskares ar vampīriem” Kristīne pavēstīja.

    „Tā kā tas ir noskaidrots, mēs vēlētos tev kaut ko lūgt” Demiāns, gaismas dievs, paziņoja.

    „Lūgt, man! Es nezinu, ko es varētu sniegt jums!” Kristīne bija domājusi lūgt dievu palīdzību, bet viņai neprāta nebija ienācis, ka Viņi varētu prasīt kaut ko no Kritušās.

    „Tu, Kristīne, esi daudz nepieciešamāka mums nekā spēj iedomāties” ūdens dievs, Palemīds neizklausījās apmierināts, ka viņam tas jāatzīst.

Rosess

10.nodaļa

Kristīne pameta dievu pasauli, pēc tur pavadītas dienas. Viņa tūlīt pēc sarunas tika nogādāta pasaulē, kur atradās kritušie. Mugurā atkal bija Esteres zemē uzvilktās drēbes.

    Meiteni dievu izteiktais piedāvājums pārsteidza, bet viņa saprata, ka tas varētu atnest dzīvei mērķi. Tikai Kristīnei vēl bija jāatrod brālis, pirms dot atbildi dieviem. Pēc mēneša viņa atkal dosies uz Asambleju, ja līdz tam laikam lēmums nebūs pieņemts, tiks nolikts nākamās tikšanās laiks. Dievi bija ļoti strikti savā nostājā un ar mieru gaidīt kaut vai gadiem, bet Kristīne zināja neviena pacietība nav mūžīga.

    Viņa lēnām soļoja dziļāk meža, līdz izdzirdēja nokrakšķam zaru. Apstājusies, un ieklausījusies dabā, meitene pasmaidīja. Klāt bija sagaidīšanas komanda!

    Vispirms, kāds tuvojās no aizmugures, Kristīne viņu viegli nogāza zemē. Tad viņai nāca virsū no visām pusēm. Meitene palūkojās uz augšu, ātri palēcās un, pieķērusies zaram, uzvilka sevi kokā.

    Pēkšņi, kāds Kritušo pagrūda, viņa jau domāja, ka nokritīs, kad kritiens tika apturēts. Kāds turēja viņu, aiz labās kājas.

„Un tā mācekļi uzveic meistaru” vīrišķīga balss sacīja un mežu pāršalca smiekli, kuriem pievienojās arī sagūstītā.

    „Labi, jūs vinnējāt, bet tagad nolaidiet mani zemē” Kristīne teica, kad smiekli nedaudz pieklusa, un pavērās uz stāvu, kas atradās kokā.

   „Safrān! Man jau vajadzēja zināt, ka tas esi tu!” Viņu augšpēdu turēja zēns, kuru Kristīne atrada pirmo. Viņi bija kopā gandrīz divus gadus.

   „Zēni ķeriet!” Safrāns uzsauca pārējiem.

    Puikas savācās zem meitenes, brīdī kad viņa tika palaista vaļā, viņi viegli uztvēra un nolaida zemē viņu.

   Brīdī, kad Kristīnes kājas skāra zemi, pie viņas pieskrēja Paula. Meitene paņēma mazo rokās. Paulai bija tikai pieci gadi, bet vecāki no viņas atteicās, jo uzzināja, ka viņa ir kritušā. Mazā bija pēdējā, ko Kristīne atveda uz šo pasauli.

   „Tu paliksi?” Paula izmisusi jautāja.

    „Protams. Pret tevi taču visi izturas labi?” Kristīne ieskatījās, mazajās, zilajās acīs. Tās izstaroja prieku.

   „Jā, Marta ir ļoti laipna, bet zēni mani parasti ķircina” meitēns nopietni teica.

    Kristīne sāka doties nometnes virzienā, ar mazo rokās. „Par ko tad viņi tevi ķircina?”

   „Viņi smejas, kad es dziedu, bet parasti Safrāns viņus apklusina” Paula skaidroja.

     Kristīne palūkojās uz Safrānu, kas gāja dažus soļus viņām priekšā. Lielākā daļa jau bija, aizsteigušies uz nometni. Vienīgi viņi trīs mierīgā gaitā gāja.

    „Neuztraucies, kamēr es būšu šeit neviens par tevi nesmiesies” Kristīne apsolīja.

   „Paldies!” Meitēns laimīgi sacīja un paprasīja, lai viņu nolaiž zemē. Kad Kristīne tā izdarīja, Paula skrēja uz nometni.

   „Tu jau zini, kādi ir zēni, un viņa ir jaunākā” Safrāns, kā aizstāvoties atteica.

   „Es taču zinu, ka tu dari visu iespējamo, lai visi šeit justos ērti. Bet lielākā daļa no viņiem ir tikai bērni, tāpēc tas ir normāli, ja rodas strīdi, kāds ir aizskarts.” Kristīne mierināja draugu. Safrāns bija tikai gadu jaunāks par meiteni, tāpēc viņš lielākoties saprata Kristīni.

   „Tu apsolīji, ka par viņu neviens nesmiesies. Kad viņa dzied, to ir gandrīz neiespējami izdarīt, jo zēniem nav neviena cita, ko kaitināt, jo Paula ir vienīgā drosmīgā, kas par spīti visai ķircināšanai turpina darīt, to ko iesākusi” Safrāns paskaidroja.

   „Neuztraucies viņiem, būs cits āksts.” Kristīne viltīgi pasmaidīja.

   „Kas tad?” Puisis jautāja, lai arī nojauta atbildi.

   „Protams, ka es! Tikai vispirms man jāpaziņo dažas svarīgas lietas, tāpēc visiem vajadzēs sanāk uz sapulci” Kritušā paziņoja.

   „Par to neuztraucies, tu esi ieradusies tieši uz vakariņu laiku” Safrāns atteica un paskatījās uz meiteni. „Tu izskaties pārgurusi” viņš secināja.

   „Tā arī ir! Bet es nekā neteikšu, jo kāds jau atkal mūs izseko” pēdējo teikumu, viņa izteica skaļi. Kāds krūmos sakustējās un aizsteidzās uz nometni.

   „Kā tev tas izdodas?” Safrāns bija neizpratnē par draudzenes spējām, sajust, sadzirdēt visu.

   „Par to man jāpateicas Astra” meitene atbildēja. Safrāns bija vienīgais nometnē, kas zināja visu Kristīnes dzīves stāstu, jo puikam bija spējas sajust, kad būtne melo, tāpēc meitene izstāstīja viņam visu patiesību.

   Kad abi nonāca nometnē, Kristīne pārlaida acis pār to. Meža klajuma vidū bija iekurts ugunskurs, apkārt salikti vairāki koka bluķi, segas sēdēšanai. Tālāk nedaudz dziļāk biezoknī atradās vairākas mājiņas, dažviet zaros bija izvietoti paštaisīti šūpuļtīkli.

   Tiklīdz Kristīne ienāca nometnē, visi apklusa. Viņa rūpīgi nopētīja visus, kopā ar Safrānu tur bija 21 būtne. Neviens nebija vecāks par Kristīne, jaunākā bija Paula, pārējo vecumi svārstījās no 7 līdz 16 gadu vecumam.

   „Esi sveicināta mājās!” Visi kopā sveicināja.

   Ikreiz iedzirdot, šos vārdus, Kristīne saskrēja asaras acīs. Viņa patiešām jutās šeit kā mājās un drīz ar Elementu dievību palīdzību, šī pasaule, ko viņi sauc par mājām, kļūs vēl skaistāka.

   „Prieks atkal būt mājās!” Tā viņa atbildēja vienmēr. Apmetni pāršalca ovācijas.

   „Labi, tagad turpinām gatavoties vakariņām” Safrāns nopietni pavēlēja. Visi atgriezās pie saviem darbiem.

   Kristīne ejot uz savu mājiņu, sasveicinājās ar katru, kas gadījās ceļā. Visas šīs būtnes bija kritušie, kas nespēja atrast savu vietu pasaule. Ikvienu no viņiem meitene zināja, atcerējās, kā atradusi, kāpēc viņi ir šeit.

   Pie mājiņas viņu jau gaidīja Safrāns „Tā, kā mēs nojautām, ka tu šodien ieradīsies. Sagatavojām tev pārsteigumu”

   „Kā jūs to varējāt zināt?” Kristīne neizpratnē jautāja.

   „Martai pēdējā laikā ir ļoti precīzas priekšnojautas” viņš noslēpumaini sacīja.

   „Priekšnojautas?” Meitene pārjautāja.

   „Jā, pēdējās nedēļās viņa ir paredzējusi lietu, sauli, kādu strīdu. Un līdz šim tas viss arī noticis. Vakar Marta teica, ka viņai ir sajūta, ka tu mūs drīz varētu apciemot” Safrāns stāstīja.

   „Tad jau iespējams, ka tās ir viņas spējas” Kristīne teica. Kritušo atšķirīgās spējas parādījās, katram savā laikā, bet pilnībā parādās, pietuvojoties pilngadībai. Martai līdz šim nebija īpašu spēju.

   „Es domāju tieši to pašu, tāpēc mums vajadzētu veikt rituālu” zēns paziņoja.

   Rituāls bija speciāls Kristīnes izveidots, godināšanas pasākums. Astra viņai teica, ka dieviem ir jāpasākas par dāvanām, lai tās nekad netiktu atņemtas. To izpildīja ikreiz, kad kādam parādījās spējas. Rituāls sastāvēja no pateicības dieviem, būtnes īpašību godināšanas, īpašas lietas pasniegšanas. Mantas bija dažādas, sākot no nažiem, zobeniem zēniem līdz dažādām rotaslietām meitenēm.

   Vīriešu kārtas pārstāvjiem to pasniedza Safrāns, bet sievietēm- Kristīne. Lai arī Kristīne to negribēja, Safrāns noteica, ka rituāls var notikt tikai viņiem abiem klātesot. Meitenei likās, ka draugs varētu veikt zēniem rituālu arī bez viņas klātbūtnes, bet viņš to nevēlējās un visi tam piekrita.

   „Tu domā, mēs varētu to veikt jau rītā?” Kristīne vēlējās zināt. 

   „Jā, es jau esmu daudz, ko sagatavojis. Tu plāno drīz atkal doties prom?” Safrāns nevēlējās, lai draudzene viņu tik ātri pamet.

   „Nē, šoreiz es uzkavēšos kādu nedēļu, lai palīdzētu.” Kristīne redzēja puiša noraizējušos skatienu, tāpēc piebilda „Nejautā, jūs visi to uzzināsiet šodien sapulcē.”

   Viņa lēnām iegāja mājā un apstājās.

    Mājai bija tikai divas istabas, guļamistaba un viesistaba, kur atradās paštaisītas mēbeles, tā bija arī meitenes un Safrāna darbistaba. Abi ļoti rūpīgi iegrāmatoja visu, kritušo vārdus, izcelsmi, spējas, Safrāns bija uzzīmējis ikviena portretu. Katru dienu tika pierakstīts nometnē notiekošais.

   Tagad viesistaba bija pārvērtusies. Krēslus, galdu, plauktus rotāja smalki izšūtas sedziņās. Pie grāmatu plaukta bija novietots šūpuļkrēsls. Pāri visai telpai vijās papīru puķu virtene, uz galda bija novietotas Kristīnes mīļākās ogas- zemenes.

   „Kurš bija devies prom?” Viņai nepatika, ka kāds devās prom no šejienes, bet meitene nevarēja visus mūžīgi sargāt, vismaz līdz šim.

    „Marta kopā ar Kasparu. Mums vajadzēja papildus pārtiku, tu zini, ka šī pasaule nav pārāk devīga” Safrāns vadīja viņu tuvāk galdam. „Nekas nenotika, ja gribi zināt, kā viņiem gāja, viss ir pierakstīts.” Viņš norādīja uz plauktu, kur stāvēja pašu sietās grāmatas.

   „Nē, viss ir labi! Tu mani pazīsti, es nespētu zaudēt kādu no jums!” Kristīne nogaršoja zemenes. Tās nebija ne pārāk saldas, ne rūktas, bet tieši tādas, kā viņai garšo „Marta mani pārāk labi pazīst.”

    Safrāns iesmējās un pagriezās pret durvīm „Es nu iešu, ļaušu tev pārģērbties. Vakariņas būs pēc 15 minūtēm.” Viņš aizgāja palīdzēt pārējiem, reizēs, kad atgriezās Kristīne, visi gribēja gatavot ko īpašu.

    Kristīne devās uz guļamistabu pārģērbties. Viņa uzvilka baltas, pieguļošas bikses, sarkanu topiņu uz lencītēm, kas bija izšūts ar baltām rozēm. Šo topiņu viņai uzdāvināja meitenes, pagaišo reiz, kad viņa bija šeit. Kājas meitene apāva ar sarkanām kedām. Matus viņa atstāja vaļējus.

    Līdz vakariņām bija vēl pāris minūtes, tāpēc viņa apsēdās, šūpuļkrēslā aizvēra acis un rūpīgi plānoja, ko teikt sapulcē. Kristīne pat nepiefiksēja, ka kāds bija ienācis.

    Tikai pēc minūtes meitene juta, ka kāds viņu rūpīgi vēro. Atvērusi acis, viņa redzēja Safrāna bažīgo skatienu.

   „Tikai nesaki, ka mums vajadzēs pārvākties!” Viņš pat nevēlējās domāt, ka vajadzēs pamest šo vietu. Kritušie šeit bija jau gandrīz gadu. Iepriekš viņi ceļoja no vienas pasaules otrā, nerodot mieru nevienā. Viņam negribējās pārvākties brīdī, kad viss bija tik jauki iekārtots.

   „Neuztraucies! Man vajadzēja zināt, ka tu uztrauksies, un pateikt, paziņojums būs pozitīvs” Kristīne atteica, pieceļoties kājās.

   Safrāns atslāba un juta, ka smagums noveļas no pleciem.

   „Vakariņas jau gatavas?” Meitene nevarēja sagaidīt, kad varēs pavēstīt labās vēstis.

   „Jā, nāc ejam” Safrāns saņēma Kristīne roku, abi devās nometnes virzienā.

   Atrodoties blakus draugam, Kritušā jutās drošībā. Safrāns bija viņai kā brālis, vienmēr sargāja, aprunājās, kad redzēja viņu nomāktu. Ja viņa pieņems dievu piedāvājumu, atstās puisi par galveno šeit, tāpat kā tas notika tagad.

   Visi bija apsēdušies ap ugunskuru pusloka, atstājot divas vietas pa vidu brīvas. Viesiem priekšā atradās maltīte, ugunī arī vēl kaut kas gatavojās.

   Kristīne atlaidusi drauga roku devās uz uguns pusi, kur bija novietots speciāls paaugstinājums šādiem gadījumiem. Uzkāpusi uz tā, viņa noraudzījās savos draugos.

   „Prieks, atkal būt mājās!” Viņa pateica, un pārējie uzgavilēja. „Paldies! Bet tagad es lūgšu, jūs uzklausīt mani. Tas, ko es teikšu, ir ļoti svarīgu un es nevēlos, lai kāds mani pārtrauc.” Visi pamāja, piekrītot klusēt.

   Kristīne sāka runu „ Šodien, notika Elementu asambleja, kurā biju arī es. Tika apspriests jautājums par Esteres vārtu sabrukšana, bet tas nav tik svarīgi. Vēlāk viņi vēlējās runāt vienatnē ar mani. Dievi zina par šo vietu un atļāva mums šeit uzturēties.” Visi sāka nevaldāmi aplaudēt, meitene mēģināja viņus nedaudz pieklusināt, bet nekas neizdevās.

   „Klusu!” Izskanot Safrāna pavēlei, iestājās klusums. „Vari turpināt” viņš uzsmaidīja draudzenei.

   „Paldies! Tālākā dzīve nebūs tik vienkārša kā tagad, jo Terdemortes pirmajā šī gada pilnmēness ballē, visiem tiks paziņots par šo zemi, un par tās iemītniekiem- mums. Mums vajadzēs izstrādāt likumus, iecelt galveno un pilnveidot šo pasauli.” Kristīne nopietni paziņoja.

    „Kā mēs vieni, to spēsim?” jautāja Kaspars, viņam ir tikai 15 gadi, bet viņš bija otrs stiprākais nometnē tūlīt aiz Safrāna.

   „Mums tiks sniegta palīdzība. Jau rītā šeit ieradīsies četri pirmsākuma elementu dievi, lai iedvestu zemei dzīvību un dotu norādes turpmākiem darbiem.” Kristīne paskaidroja. Satraukums kritušo acīs mijās ar prieku.

   „Bet tagad par svarīgāko paziņojumu.” Visi uzreiz sastinga, kā gaidot vēl kādu pārsteidzošu ziņu. Kristīne pasmaidīja un paskatījās uz Martu. „Marta tu varētu atnākt.”

   Meitene panāca uz priekšu un nostājās blakus Kristīnei, kura uzlika roku Martai uz pleca, tā parādot, lai viņa neuztraucas. „Martai ir dāvinātas pirmās spējas, tāpēc rītā notiks rituāls” Kritušā paziņoja. Pārējie sāka aplaudēt, bet Marta satraukta palūkojās uz runātāju. „Šovakar pārrunāsim visu” Kristīne atteica un nokāpusi, pievienojās pārējiem.

   Vakariņas kā vienmēr bija gardas, sākot no augļiem un dārzeņiem, līdz zivī un brieža cepetim. Ikviens centās Kristīnei izstāstīt, kādu notikumu, ko viņa bija palaidusi garām. Viņa smējās, stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Līdz pie meitenes pienāca Paula.

   „Ko tu vēlies?” Kristīne meitēnam jautāja.

    „Nāc es gribu, tev kaut ko parādīt!” Paula saņēma viņas roku un veda tālāk prom no pārējiem.

    Safrāns jau gribēja sekot, kad Kristīne norādīja, lai viņš paliek.  Viņas aizgāja līdz ezeram, kurā atspoguļojās neskaitāmas zvaigznes, kas šodien mirdzēja īpaši spoži. Apkārt auga neskaitāmi ziedi – tie Kristīne atgādināja virteni no mājām.

   „Paldies, par skaisto puķu virteni” viņa palūkojās uz mazo.

   „Tā bija mana ideja, jo es atklāju šo” Paula sacīja, viņas rociņas sāka viegli kustēties. Ziedi lēnām lidoja viņas virzienā. Kristīne bija izbrīnītā, kā mazā pat nepieskaroties puķēm, no tām izveidoja vainagu. Tad Paula lēnām virzīja vainagu viņas virzienā. Tas viegli nosēdās Kristīnei uz galvas.

    „Cik sen tu jau tā vari?” Kritušā lēnām devās meitenītes virzienā.  

    Paulas prieka pilno seju bija pārņēmušas bailes. „Es to atklāju pēc tam, kad tu biji aizbraukusi. Es nezinu, kā tas notika! Es sēdēju šeit un pēkšņi ziedi sāka kustēties, atkarībā no maniem žestiem.” Pār Paulas vaigiem sāka ritēt asaras. „Es esmu dīvaina. Tāpēc vecāki mani negribēja!”

   Kristīne apskāva mazo un mierināja. „Tu neesi dīvaina, bet īpaša. Neuztraucies ikvienam, no mums piemīt īpašas spējas. Tavi vecāki vēlēja tev tikai labu, viņi zināja, ka tu neiederēsies tajā pasaulē.”

   „Tu nekad mani nepametīsi?” Paula starp šņukstiem taujāja.

    „Es vienmēr tevi sargāšu, par to neuztraucies” Kristīne sacīja un apskāva vēl ciešāk Paulu.

   No ēnas iznāca Safrāns un lūkojās abās. Ja vien spētu, kā palīdzēt viņš to darītu, bet puisis bija bezspēcīgs.

   „Labi, neraudi vairs” Kristīne notrausa asaras mazajai no vaiga un ieskatījās zilajās acīs un teica „Tagad dodies gulēt. Rīt es tev pastāstīšu par savām spējām. Tu vēl aizvien dzīvo pie Martas?”

    Paula pamāja apstiprinoši. „Pasaki Martai, lai viņa atnāk uz manu mājiņu, kad būs nolikusi tevi gulēt” Kristīne palūdza.

   „Labi” meitēns atteica un aizskrēja uz nometni.

   Kad viņa bija prom, Safrāns lēnām iznāca no ēnām. „Viņai jau pāradījušās spējas.”

   „Tu to jau zināji! Lai gan mani tas nepārsteidz” Kristīne bija nogūlusies zemē un raudzījās zvaigznēs.

   „Es viņu nesen redzēju pļavā, bet negribēju ticēt.” Viņš nogūlās meitenei blakus. „Tu zini spējas nav tikai dāvana, bet arī slogs.”  

   „Citur varbūt, bet ne šeit, vairs ne.” Viņa sapņaini bilda.

   „Tas būs tavu sapņu piepildījums. Vēl tikai tev jāatrod Daniels.” Safrāns piecēlās un palīdzēja arī draudzenei nostāties.

   Abi devās projām no ezera, dziļāk mežā.

   „Viņš strādā Terdemortes galmā. Es viņu satikšu balles laikā” Kristīne stāstīja.

   „Tu nevari tur doties viena pati” Safrāns protestēja.

   „Neuztraucies es nebūšu vien. Tu zini, ka man ir draugi, ārpus kritušo loka. Un, protams, ballē būsi arī tu” viņa paziņoja.

   Puisis atviegloti nopūtās „Es jau domāji, ka atstāsi mani ārpus plāna.”

   „Tu arī neesi manā plānā. Tu būsi ballē, jo tevi pieteiks kā Perlas valdnieces „labo roku”.” Viņa triumfējoši paziņoja.

   „Perlas?” Safrāns bija neizpratnē.

   „Tā sauks šo zemi. Kritušo mājvieta, Perla, jo ikviens no mums ir kā dārga pērle.” Kristīne bija neizsakāmi laimīga, ka visiem kritušajiem būs vieta, ko saukt par mājām.

 „Kristīne, tu to nedomā nopietni. Man ir tikai 16!” Viņš pagrieza meiteni, lai ieskatītos viņai acīs.

„Ko citu, lai es izvēlos? Es pati arī nevēlos sēsties tronī, ja būtu iespēja, tu jau tagad tiktu paziņots par valdnieku.” Kristīne atteica.

„Es kaut ko nesaprotu! Tu kaut ko slēp!” Safrāns ieskatījās draudzenes acīs.

   „Cik atceros, tu zini, kad būtnes melo, nevis ko viņas slēpj?” Meitene sarkastiski jautāja.

   „Neizvairies, es tevi pazīstu” Safrāns pasmējās.

   Pēc īsa klusuma mirkļa Kristīne sacīja. „Dievības lūdza, lai es apsveru iespēju pievienoties Viņiem” meitene kautri sacīja, rūpīgi pētot drauga sejas izteiksmi.

   „Tas nozīmētu, ka tu būtu dieviete?” Safrāns jutās satriekts.

   „Es vēl neesmu atbildējusi. Ja es pieņemšu piedāvājumu, man būs jāpamet laicīgā pasaule” Kristīne novērsās no Safrāna, viņa vēl nebija gatava doties prom uz neatgriešanos.

   „Kāpēc?” Bija vienīgais, kas ienāca puisim prātā.

   „Dievības nespēj mūs atšķirt no pārējām būtnēm, nevar uzzināt, kāda ir mūsu izcelsme un citas lietas, ko Viņi spēj dot citām rasēm.” Viņi pagriezās, lai dotos atpakaļ uz nometni.

   „Bet tu varēt kritušajiem palīdzēt. Viņi vēlas, lai esi 13. dievība. Tas vispār ir iespējams?” Tagad puisis saprata, kāpēc Kristīne bija tik domīga istabā.

   „Jā, lai arī iepriekš tas nav noticis, to var īstenot. Šādiem gadījumiem ir izstrādāts speciāls rituāls, nosacījumi. Viens no noteikumiem ir, ka man jābūt Perlas karalienei minimums gadu. Bet es tagad par to nevēlos runāt.” Kristīne sajuta nelielu vājuma vilni, bet turpināja soļot. Viņa nevēlējās izskatīties vārga, visi meitenei uzticējās.

   „Tu šodien runāsi ar Martu?” Safrāns arī jutās nedaudz noguris, bet viņam šodien vēl kaut ko vajadzēja izdarīt.

  „Jā! Bet es nezinu, ko darīt ar Paulu. Domā viņai arī vajadzētu iziet rituālu?” Viņa nekad nebija piedzīvojusi, ka kāds tik ātri iepazīst savas spējas. Parasti, vispirms tika iegūtas spējas ceļot, bet papildus talanti nāca vēlāk.

   „Mums jāuzzina, vai viņa spēj pastāvīgi atvērt durvis. Ja Paula nevarēs, vajadzēs pagaidīt ar rituālu” puisis izteica savas domas. 

    Viņi jau bija nonākuši līdz nometnei, lielākā daļa jau bija, izklīduši pa mājām. Abi jaunieši arī tā darīja, atvadījušies devās katrs uz savu pusi.

   Kristīni iegāja mājā, pie darba galda gaidīja Marta.

  „Piedot, laikam zaudēju laika izjūtu” Kristīne atvainojās.

   „Nekas, man bija laiks apdomāt, ko tu šodien pavēstīji” Marta atteica.

  „Labi! Tagad runāsim par rituāli, lai varam doties pie miera.” Kritušā sacīja un sāka stāstīt par rituālu, jo pilnīgi visu ceremoniju zināja tikai tie Kritušie, kas bija izgājuši rituālu.

Rosess11.nodaļa

Kristīni mēnešiem nebija tik labi gulējusi. Kaut varētu visu dienu atpūsties. Viņa nodomāja un, uzvilkusi rīta svārkus, sajuta patīkamu aromātu- kafijas smaržu. Meitene pasmaidīja un, ātri piekārtojusi matus, devās uz viesistabu.

„Labrīt, guļava” Safrāns smaidot sveicināja, lejot krūzītēs kafiju.

Kristīne atsmaidīja un jau grasījās atbildēt, kad kāds ienāca.

„Labrīt!” Ienācēja bija Dita. Viņa nesa brokastis, novietojusi paplāti uz galda, meitene vērās Kristīnē „ Prieks tevi atkal redzēt!”

„Tev nevajadzēja tik agri celties” Kritušā jutās glaimota, viņai patika, ka kāds reizi pa reizei par viņu rūpējas, bet, esot šeit, tas notika regulāri. It sevišķi pirmajās dienās pēc ierašanās.

„Neuztraucies es jau biju piecēlusies. Turklāt, es cerēju ar brokastīm pielabināties” Dita paziņoja un soļoja uz durvīm.

„Kāpēc tev vajadzētu pieglaimoties?” Kristīne jautāja.

„Lai tu paliktu ilgāk šeit, jo Safrāns ir neciešams!” Viņa īgni noteica un, paglūnējusi uz puisi, izgāja no mājas.

„Ko tu esi izdarījis?” Kristīne nekad, nebija redzējusi tik niknu skatienu, Ditas sejā. „Zinot viņu, tam jābūt, kaut kam neiedomājami drausmīgam. Dita ir labsirdības iemiesojums.”

Kristīne apsēdās pie galda, Safrāns pasniedza krūzi „Labāk nejautā!” Viņš apsēdās pretim draudzenei.

„Nevar būt tik ļauni” meitene ieraudzīja puiša nožēlojamo skatienu un nolēma labāk turpināt sarunu vēlāk. Viņa nevēlējās sagraut savu labo garastāvokli „Labi, parunāsim vēlāk” klusi piebildusi, meitene sāka ēst.

„Kā sokas ar gatavošanos rituālam?” Kritušā vēlējās, lai viss ir perfekti.

„Pagaidām nav nekādas aizķeršanās. Tu jau zini, ko dāvāsi Martai?” Safrāns ieskatījās meitenes acīs.

„Jā!”Viņa atteica sastopot drauga skatienu. Tas meitenei atgādināja brāli.

Beiguši maltīti, kas bija arī apspriede par rituāli, abi norunāja, satikties pēc 20 minūtēm rituāla vietā.

Kristīne devās saģērbties, viņa izvēlējās zilus šortus, nedaudz virs ceļa un baltu krekliņu, kājas palika basas, mati tika saņemti zirgastē. Paķērusi somu, Kristīne aizsteidzās uz ceremonijas vietu.

Safrāns viņu jau gaidīja. Vienīgais apģērbs puisim bija šorti, kas sniedzās nedaudz pāri ceļiem. Muskuļotais augums bija atbalstījies pret koku.

Kristīne nevilcinoties devās puiša virzienā. „Ko gaidām?” Viņas tonis bija pavēloši.

„Tevi” viņš norādīja uz debesīm.

Kristīne ātri pagriezās un ieraudzīja Zefīru, lēni laižamies lejā. Protams. Mēs būsim klāt ar pirmajiem saules stariem. Meitenei galvā atbalsojās dievu solījums. Nelikās, ka tas bija noticis tikai vakar.

Kritušā soli pa solim tuvojās dievei. Kad Zefīra piezemējās, meitene noliecās cieņā pret sievieti.

„Mās, celies” dieve atteica. Kritušā pacēla acis pret runātāju.

Safrāns bija panācis nedaudz uz priekšu. „Gods, skatīt tik daiļu būtni” viņš paklanījās.

„Kā tevi sauc kritušais?” Dieve taujāja.

„Safrāns, Eduāra un Sofijas Manetu dēls” Viņš bez emocijām deklamēja. Vecāki nezināja, kas ir viņu dēls. Safrāns cerēja, ka viņi to nekad neuzzinās, bet pēc Kristīnes vakar teiktā, to būs neiespējami noslēpt.

„Viņi nezina, kas tu esi” Sarunai bija pievienojusies arī zemes dieve.

„Nē” Safrāns paziņoja un pagriezās pret draudzeni. „Es došos informēt pārējos.” Puisis atdevis godu abām dievietēm, aizsteidzās uz nometni.

„Hefalīns ar Palemīdu pašlaik ir pie vārtiem” Doloresa sāka rūpīgi apskatīt ceremonijai paredzēto vietu. „Jūs veicat rituālu?” Viņa balsī varēja dzirdēt pārsteigumu.

„Mēs pateicamies dieviem, par spējā, ko saņemam.” Kristīne mierīgi atbildēja un soļoja pa rituāla apli. „Divpadsmit dievu simboli” viņa norādīja uz akmeņiem, kas veidoja nelielu apli, uz katras no tiem bija dievībai atbilstošs simbols. „Dieviem kalpojošo radību godināšanai” vairāki citi akmeņi bija izvietoti lielākā apli, kas ieskāva galveno.

„Cik ironiski?” Zefīra iesmējās „Kritušie pateicās mums, lai arī mēs nespējam palīdzēt, bet tās radības, kurām mēs palīdzam, pat neatpazītu šādu rituāla vietu.” Dieve pagriezās pret māsu, kas cieši raudzījās Kritušajā.

„Mēs ķersimies pie darba. Līdz dienas beigām, viss būs, kā tu vēlējies” Doloresa teica un kopā ar vēju dievieti devās prom.

Kristīne rūpīgi apskatījusi rituāla vietu, devās atpakaļ uz nometni.

Lielākā daļa kritušo gatavojās ceremonijai. Katram, kas bija, to izgājis, bija īpašs tērps. Pašlaik dažas meitenes pielaboja dažus no tiem.

Pēc šodienas rituāla, būs palikuši tikai 4 būtnes, kas nebūs veikušas rituālu, 2 zēni, 8 un 10 gadus veci, Paula un vēl viena meitene, kurai bija 15 gadi. Pašlaik visi viņi bija sapulcējušies pie ezera, un gaidīja Kristīni.

Redzot meiteni, Kritušie piecēlās. Visi sasveicinājās ar viņu.

„Labi, dodamies” Kristīne sacīja un devās tālāk dziļāk mežā.

Pēkšņi Kritušā apstājās. Visapkārt, kur agrāk bija tikai nedzīva zeme, zaļoja zāle, auga neskaitāmi ziedu un augi, nedaudz tālāk, izkaltušajās upes gultnē atkal murmināja ūdens. Iepriekš uzceltā mājiņa bija pazudusi, tās vietā auga albena. Albena bija koks- mājā, tādi koki auga Ziedu valstībā.

Kokā iestrādātās durvis atvērās, no mājas iznāca Dārznieks- Dons. „Kā redzu jums patīk mans veikums.”

„Kristīne, kas tas ir?” Paula parāva meiteni aiz rokas un norādīja uz koku.

„Jūsu naktsmājas šodien.” Kristīne paziņoja. Tie kritušie kuri nepiedalījās ceremonijā, tika atvesti šeit, lai viņi izpildītu kādu svarīgu uzdevumu. „Dodieties, apskatīties iekšieni.”

„Tu nenāksi?” Mazā meitene noskumusi jautāja.

„Vēlāk” viņa atteica un pasauca vecāko meiteni „ Žanna paņem Paulu, un dodieties apskatīt visu. Tu zini, kas jums šodien jāpaveic, pastāsti arī pārējiem” Kristīne nolūkojās, kā viņas paziņas dodas iekšā albenā.

„Paldies!” Kristīne sacīja Dārzniekam un devās atpakaļ uz nometni.

„Pagaidi!” Dons sauca, bet viņa neapstājās, līdz vīrietis nostājās priekšā meitenei. „Ko tu šeit dari?”

Kristīne pasmējās, saprotot, ka dievības nav pateikušas Dārzniekam, kādā pasaule viņš ir.

„Zini, man nav laika pļāpām, tāpēc labāk dari savu darbu un liec mani mierā” meitene atteica un devās garām Donam, kas nemēģināja viņu vairs aizkavēt.

Viss rīta cēliens aizritēja nemanot. Katram bija kāds darbs, kas jāizdara, līdz pusdienām. Šodien visiem darbiem bija jābūt paveiktiem līdz pusdienlaikam, lai vēlāk visi kopīgi viņi varētu apskatīt dievu veikumu. Četri rituālu neizgājušie kritušie bija paveikuši savu uzdevumu un pašlaik palīdzēja gatavot maltīti. Kad tā bija gatava, visi apsēdās un kopīgi ieturējās.

„Tagad apskatīsim kritušo mājvietu- Perlu!” Kristīne paziņoja, un, piecēlusies devās, skatīt jauno pasauli. Pārējie apbrīnā viņai sekoja.

Četru elementu dievības bija paveikušas visu, ko Kritušā vēlējās. Neauglīgā, izkaltusī zeme, tagad zaļoja, visapkārt no zemes ārā spraucās pasakaini augi. Iepriekš nokaltušās koku lapotnes, ieguva jaunu dzīvības pilnu krāsainību.

Pēkšņi debesjumu pāršalca putnu vīterošana.

„Kas tie par putniem?” Kaspars jautāja. Viņš nāca no vampīru apdzīvotas pasaules, tāpēc nepazina šo saldo melodiju, kas pirmoreiz skanēja šeit.

„Tā ir lakstīgalas dziesma! Bet neviena dzīva radība izņemot mūs te nedzīvo!”Žanna atteica. Bērnību meitene bija pavadījusi elfu zemē, kur šis putns, tāpat kā daži citi tika īpaši godināti.

„Kopš šodienas, mēs dzīvosim kopā ar citām dievu radībām. Tāpēc turpmākās dienas esat uzmanīgi, ne visiem dzīvniekiem patīk cilvēkveidīgās būtnes.” Kristīne sacīja un devās virzienā, kur viņa bija vēlējusies, lai atrodas starp pasauļu vārti. Meitene bija izlēmusi, ka Perlai būs tikai vieni vārti, kas būs saistīti tikai ar divām pasaulēm- Podoresu, pūķu zeme, kur dzīvo Igors, un Esteres valstību.

Kad Kritušie bija iepazinuši jauno apkārtni, mājas, kas bija gan Albeni, gan akmens un koka ēkas, katrs devās iepazīt savas dzīvesvietas un pabeigt gatavošanos rituālam.

Vienīgi Kristīne ar Safrānu devās atpakaļ uz rituāla vietu, kur abi sastapa elementu dievības.

„Gods atkal Jūs satikt!” Kritušā godināja dievus, Safrāns sekoja viņas piemēram.

„Kā saprotu, šis jaunais kritušais vadīs šo valstību?” Hefalīns, uguns dievs, jautāja, norādot uz puisi.

„Jā, Safrāns būs nākamais uz troni, kad es atkāpšos vai kāda cita iemesla dēļ nevarēšu būt tronī” Kristīne mierīgi atbildēja un palūkojās uz Zefīru.

Dieviete pamanīja noslēpumaino skatienu „ Ārpus dievu valstības, es nevaru nolasīt tavas domas. Ko tu vēlies?”

„Es, mēs justos pagodināti, ja kāda no dievībām pievienoties šīs dienas rituālam. Tā būtu mūsu pateicība, Jums par šodien paveikto” meitene drosmīgi paziņoja.

„Mēs apdomāsim, tavu priekšlikumu, Kritušā Ilitija” Doloresa, zemes dieve atteica.

„Uz tikšanos, Kristīn,” Zefīra sacīja, un visi dievi izgaisa, kā uz burvju mājienu.

„Ko gribi darīt tālāk?” Safrāns jautāja draudzenei.

„Vispirms pārbaudīsim vai rituālam viss sagatavots, bet pēc tam es pārlasīšu dienasgrāmatas. Ja vēlies vari man pievienoties.” Kristīne ieskatījās zilajās acīs.

„Labprāt tev pievienošos” puisis atbildēja. Abi devās uz nometni.

****

Kristīne ar Safrānu stāvēja rituāla apļa vidū, viņiem apkārt sāka izvietoties pārējie. Viesiem mugurā bija mantijas, ikvienam cita krāsa un ar dažādiem izšuvumiem, kas atspoguļoja dievības. Tikai Safrāns ar Kristīni atšķīrās, viņu apmetņiem nebija tik daudz krāšņu izšuvumu, tikai neliela piederības zīme. Puisim tas bija ģimenes ģerbonis, bet meitenei simbols, kas attēlots uz medaljona, kas bija vienīgā saikne ar vecākiem.

Marta bija ģērbta baltā apmetnī, kuru nerotāja nekādi raksti. Tas simbolizēja, šķīstību un mieru, ko meitene nesīs pasaulei ar savām spējām. Viņa stāvēja ārpus rituāla vietas, blakus meitenei atradās Sella, garu dieve, kas bija pagodinājusi kritušos ar savu klātbūtni. Pārējie stāvēja ārējā lokā, kas ieskāva visu rituāla apli.

Visi bija savās vietās, rituāls sākās.

„Mēs šodien pateicamies dieviem, par visu, ko Viņu mums dāvā” Safrāns iesāka.

„Par visu, kas mums sniegts un atņemts” Kristīne godbijīgi turpināja un paskatījās uz ārējo apli.

„Dzīvība, ko mums dāvājiet” Dita soļoja un novietoja nelielu smilšu pulksteni pie dzīvības dieva- Meteja simbola.

Tiklīdz Dita atgriezās savā vietā, Kritušie viens pēc otra devās novietot pateicības dieviem.

„Nāve, kas aizved mūs pie aizgājušajiem” Gundars novietoja novītušu lilijas ziedu. Viņš nāca no eņģeļu apdzīvotas zemes. Puisim bija īsi, blondi mati, acis mirdzēja viegli zilā krāsā.

„Zeme, kas sniedz mums savas veltes” Krists ar Katrīnu dāvināja ābolus. Puiša melnie mati bija saņemti zirgastē, tumšbrūnais tērps izcēla, zaļās, feju valstības acis. Meitenei bija tādas pašas acis, brūnie mati viegli krita pār pleciem, kuri bija nosegti ar smilšu krāsas mantiju.

„Ūdens, kas mūs spirdzina” Maija aplēja dieva simbolu ar dzirdu avota ūdeni. Viņai mugurā bija dzeltena mantija, melnie mati bija īsi nogriezti.

Viss turpinājās līdz visiem dieviem bija novietotas pateicības veltes. Tad Kristīne palūkojās uz Martu un sacīja „Patiecies, savai dievībai!”

Marta lēnam devās uz Seremelas, skaistuma dievietes simbolu. Viņa novietoja no ziediem pītu vainagu uz akmens un soļoja atpakaļ uz centru, kur šobrīd neviens vairs nestāvēja, jo Kristīne ar Safrānu bija pārvietojušies uz vietu, starp dievu simbolu apli un Viņu padoto simboliem.

Visi skatījās uz Martu. Ikvienam bija skaidrs, kas notiks tālāk.

„Es, Marta de Decartardo, Stefana un Lailas meita,” meitene rūpīgi ieskatījās Kristīnes acīs. Abas vakar bija nopietni runājušas par nākamajiem vārdiem, kam vajadzētu izskanēt, bet tikai tagad Marta īsti izlēma. Stāvot šeit un raugoties draugu skatienos, drūmā pagātne izgaisa un palika tikai nākotne. „Atsakos no dzimtas vārda, pieņemot dievu dāvātās dāvanas nosaukumu.” Šiem vārdiem izskanot Kristīne pasmaidīja.

Marta nāca no aristokrātiskas dzimtas. Viņas māte bija no eņģeļu rases, no Lailas meita bija mantojusi blondās matu cirtas, bet tēvu Marta nepazina, jo meitene bija ārlaulības bērns. Vienīgais ko viņa zināja par tēvu ir vārds- Stefans. Tiklīdz Martai apritēja 10 gadi, meitene tika izraidīta no ģimene un nosūtīta prom, jo viņai nebija nevienas eņģeļu spējas, kas apliecinātu, ka viņa ir Rafaela de Decartardo meita, Decartardo dzimta paziņoja, ka viņa ir mirusi. Visos nākamajos 4 gados, Martu neviens no ģimenes neapciemoja. Nedēļu pirms Kristīne viņu atrada, Marta bija atradusi vēstuli, kuru bija rakstījusi viņas māte. Tajā bija teikts, ka Decartardo kundze noliedz jebkādu saistību ar meiteni, un liek viņu nogādāt tuvējā likuma iestādē un paziņot, ka Marta ir kritušā. Ilgu laiku meitene nespēja pieņemt šo ziņu, bet šodien atskanot vārdiem, ka viņa atsakās no dzimtas vārda, Marta sarāva visas saites, kas meiteni vēl saistīja ar drausmīgo pagātni.

Kristīne devās pie Martas, kas lēni novilka mantiju, atklājot, ķiršu sarkanu kleitu, kas krita līdz pat zemei. Meitene salocīja balto apmetni, un atdeva to Kristīne, kas pretī sniedza oranžu apmetni, uz kura atradās neliela kastīte. Marta, saņēmusi dāvinājumu, pagriezās un atvērusi vārtus uz citu pasauli. Aiz meitenes durvis aizvērās.

Visi pārējie neko nesadzīdami, turpināja raudzītie uz apļa centru, bet Kristīne devās pie Safrāna. Klusēdams puisis pasniedza viņai kausu ar avota ūdeni. Kritušā izvilka no kabatas nelielu pudelīti, kurā atradās speciāli gatavots, rožu ekstrakts, viņa iepilināja nedaudz kausā. Puisis atdeva trauku draudzenei un paņēma identisku. Kristīne sadalīja dzērienu pa abiem kausiem. Abi jaunieši devās pie pārējiem, piedāvājot dzērienu, neviens neatsacījās.

Kad abi atgriezās savās vietās, Kristīne klusi izdvesa „Laviana!”

Atvērās vārti, pa tiem iznāca Marta, tērptā jaunajā mantijā, ap kaklu viņai bija Kristīnes dāvinājums. Kaklarota- vienkāršā ķēdītē bija melnais obsidiāna dārgakmens, kuru ieskāva apakšā puķu raksts, bet augšdaļā eņģeļa spārni.

„Mēs tevi sveicinām, Marta Lavenīra, nākotnes pareģe, dzer no spēka kausa un topi atalgota” Kristīne sacīja un sniedza kausu meitenei. Kad Marta padzērās, rituāla vietu pāršalca kopēja balss, „Esi sveicināta”. Šie vārdi tika atkārtoti vairāk kārt.

Kristīnei sasitot plaukstas, balsis apklusa. „Tev ir dāvana, kādai no dieviem” viņa teica, norādot uz Martas rokām, kurās kaut kas atradās.
„Jā!” Marta atteica un soļoja laukā no apļa pretī Sellai. „Pieņemiet šo dāvanu, kā pateicību, par Jūsu palīdzību, mums, kritušajiem.”Meitene noliecās un pasniedza dievei trauslu lietu, kas nezinātājiem varētu izskatīties pēc pērles, bet īstenība tā bija eņģeļa asara. Eņģelis savā mūžā var radīt tikai četras tādas, tāpēc tās ir nenovērtējamas. Ikviena asara satur daļu no tās īpašnieka dzīves, jūtām, tāpēc kad tiek radīta pēdēja asara, eņģelis pārdzimst no jauna vai mirst uz mūžīgiem laikiem, bez iespējas jebkad atgriezties.

„Es pieņemu šo dāvanu, bet nepaturēšu. Es to pasniegšu savai māsai Seremelai” Dieve bilda un noskūpstījusi Martu devās prom.

Tiklīdz dieviete bija prom, pārējie steidzās sveikt Martu. Visi izņemot Kristīni un Safrānu.

Pēkšņi Kristīne sajuta asu sāpi, it kā viņai kāds būtu iedūris sirdī un pakrita.

„Kristīn” Safrāns nokliedzās un steidzīgi pieskrēja pie meitenes sāniem. „Kas notika?” Viņš satraukts jautāja.

„Es nezinu… sāpes…” Kristīne caur sāpēm knapi dvesa. Tikmēr arī pārējie vēroja notiekošo. Meitene ātri pārlaida skatienu pār visiem satrauktajiem skatieniem un strauji centās piecelties kājās, Safrāns viņai palīdzēja „Pārējie…ātri…atrodiet…pārējos” Kristīne vēl paspēja pateikt, pirms saļima drauga rokās.

Rosess12.nodaļa

„Kristīn, Kristīn…” Safrāna, satrauktā balss lēni atsauca Kristīni atpakaļ. Sāpes bija mazinājušās, bet ne pazudušas. Viņa gausi atvēra plakstiņus un pārlaida skatienu apkārtnei. Meitene vēl aizvien atradās rituālā vietā Safrāna rokās, bet pārējie bija prom.

„Kur visi ir?” Kristīne vārgi jautāja.

„Kristīn, es tā uztraucos!” Puiša sejā parādījās atvieglojums. „Pārējie aizsteidzās pie pārējiem kritušajiem, kā tu liki!”

„Cik ilgi es biju bezsamaņā?” Kritušā pamazām cēlās kājās, draugs viņai palīdzēja.

„Manuprāt, 10 minūtes” Safrāns apņēma meitenes plecus, palīdzot nostāvēt.

„Jau vajadzēja būt kādai ziņa. Mums…” Kristīnes sacīto pārtrauca spalgs kliedziens, kas pāršalca visu pasauli.

„Ātri!” Kristīne saņēma visus spēkus un sāka skriet kliedziena virzienā.

Jau pēc 5 minūtēm, viņai pavērās nebijis skats. Tur bija visi Kritušie, viņi stāvēja aplī, ap kaut ko. Ikviena seja bija drūma, pār vaigiem ritēja asaras, vairākas meitenes bija atkritušas uz zemes un skaļi elsoja.

Neviens nebija pamanījis, ka ieradusies Kristīne, tikai brīdī, kad viņa pietuvojās, kritušie negribīgi pašķīrās, lai meitene redzētu to, ko citi.

Uz šodien radītās zaļās zāles, nekustīgi gulēja divi ķermeņi, kuriem visapkārt bija asinis. Viens piederēja Žannai, bet otrs Paulai. Jau tikai uzmetot, skatienu varēja secināt, ka abas meitenes ir mirušas.

Asinis, asinis…. es esmu vainīga. Neviens iepriekš nebija šeit ienācis. Šīs un daudzas citas domas pēkšņi pārņēma Kritušās prātu.

Ilgi nedomājot, Kristīne no apmetņa izņēma dzintara gabalu un iesvieda to meiteņu asinīs. „Teneta, atsaucies!” Viņa skarbi teica.

Blakus līķiem parādījās nāves dieve. „Kas mani izsauc!” Dieve dobjā balsī jautāja.

„ES” Kristīne pašpārliecināti sacīja „Vēlos zināt, kas un kad nogalināja manus pavalstniekus” viņa norādīja uz meitenēm.

Teneta palūkojās uz mirušajām, dieves, parasti neitrālajā sejā, parādījās līdzjūtīga izteiksme.

„Kritušā tu zini es nevaru…” Teneta sacīja, bet Kristīne viņu pārtrauca.

„Man vienalga kā, bet es vēlos saņemt atbildes” Viņa bez emocijām atteica un, atvērusi vārtus, nozuda.

Durvīm aiz muguras aizveroties, Kristīne sabruka uz zemes, apspiestās emocijās sāka lauzties uz āru.

Es esmu vainīga. Man nevajadzēja piekrist dievu piedāvājumam. Es nogalināju PAULU! ŽANNU! Man bija viņas jāpasargā.

Kritušā nespēja apstādināt pārmetumu gūzmu. Viņa atcerējās, kā pirmoreiz satika Žannu.

Kristīne bija devusies uz elfu zemi pie kāda drauga. Viņa nezināja, kur tobrīd draugs atradās, tāpēc meitenei nācās ceļot vairākas dienas pa Vertas karaļvalsti. Kādu dienu Kritušā piestāja, kādā ciematā, lai iegādātos pārtiku. Elfi neuzticīgi vēroja katru svešinieces soli, kas lika Kristīnei saprast, ka viņa šeit nav gaidīta, tāpēc meitene strauji devās prom no ciemata, neko neiegādājusies. Pēc kāda brīža viņa manīja, ka kāds seko.

Kristīne apstājās. No koku aizsega iznāca meitene ar grozu rokās.

„Ciema iedzīvotājiem, nepatīk svešinieki. It sevišķi ar spējām. Manuprāt, viņiem ir kāda sestā maņa, kas dod iespēju viņiem sajust būtnes ar spējām” meitene panāca uz priekšu un pasniedza, Kritušai grozu. „Ņem, tur ir maize, dārzeņi, augļi un siers. Tu noteikti gribēji iepirkties ciematā.”

Kristīne lēnām paņēma grozu. „Paldies! Bet vai tu arī neesi vietējā?”

Būtnes skatiens palika drūms. „Biju, līdz citi sāka sajust, ka esmu savādāka.” Meitene atteica un pagriezās uz promiešanu, kad Kristīne iejautājās

„Kādā ziņā savādāka?”

„Tas nav nekas īpašs” meitene devās prom.

„Es domāju, ka kritušie ir ļoti īpaši!” Kristīne skaļi uzsauca.

Meitene strauji apmetās otrādi „Kā tu zini?”

„Tāpēc, ka es esmu Kritusī un esmu satikusi daudzus, citus ar šo dāvanu” viņa paskaidroja.

„Tas ir lāsts, nevis dāvana. Pret mani izturas kā pret briesmoni. Neviens nevēlas ar mani kontaktēties, tikai ģimene, jo viņi netic ļaužu vārdiem par kritušajiem. Bet līdz ar to arī mana dzimta ir izstumtie. Viss manis dēļ.” Meitene dusmīgi atcirta.

„Tā tam nevajadzētu būt. Mani sauc Kristīne, es varētu tev palīdzēt” Kritušā bilda. „Es zinu vietu, kur neviens tevi neuzskatīs par monstru. Ja tu vēlētos, es aizvestu tevi satikties ar citiem kritušajiem.”

„Ko man tas dos?” Viņa skeptiski jautāja.

„Tu redzēsi, ka tev nav jāpacieš nicināšana. Mums, tāpat kā pārējām būtnēm, ir jābūt iespējai dzīvot normālu dzīvi. Es cenšos izveidot vietu, kur mums nevajadzētu slēpties. Tā atrodas neapdzīvotā pasaulē, tāpēc tur var ieiet tikai kritušie. Ikviens tur ir daļa no ģimenes, neviens netiek nicināts un atstumts, jo mēs saprotam viens otru, jo zinām ko nozīmē būt atstumtam, pamestam” Kristīne skaidroja.

„Bet ja man tur nepatiks, ja es nevēlēšos palikt?” Meitene vēlējās zināt.

„Tu varēsi atgriezties, neviens tevi nespiedīs palikt. Tā būs tikai tava izvēle” Kritušā atteica.

„Mani sauc Žanna, es piekrītu tavam piedāvājumam. Kad es varētu turp doties?” Meitenes vārdos varēja sadzirdēt ziņkārību.

„Man šeit jāsatiek, kāds cilvēks, bet pēc tam mēs varētu doties.” Kristīne apskatīja apkārtni, lai pārliecinātos, ka neviena nav, un nosēdusies zemē, apskatīja groza sastāvu. „Paldies, tev Žanna! Nevēlies man pievienoties.”

„Nē. Es došos aprunāties ar ģimeni. Kā mēs satiksimies?” Žanna pienāca man tuvāk, salaužot iepriekšējās barjeras.

„Esi šeit ik pēc 24 stundām. Ja es nedēļas laikā neesmu, tad es pati tevi sameklēšu. Un tu nedrīksti nevienam stāstīt par vietu, kur grasies doties. No tā ir atkarīga citu kritušo dzīvības.” Kristīne sacīja un ķērās klāt mielastam.

„Es tevi gaidīšu Kristīn!” Žanna teica un devās prom.

    Pēc trīs dienām Kristīne ieradās norunātajā vietā, pirms laika, tāpēc devās palūkoties vai nevar pati atrast meiteni.

Ieejot dziļāk mežā, ilgi nebija jāiet, kad Kritušā redzēja nelielu māju. Tā bija skaista ķieģeļu ēka, ar daudziem plašiem logiem. Meitene tālāk nedevās, lai varētu novērot šo vietu.

Pēkšņi strauji no ēkas izskrēja puika, kuram pa pēdām sekoja Žanna. Abi izskatījās vienādi vecuma.

„Filip, atdod!” Viņa sauca puikam.

„Nē, es negribu, lai tu dodies prom!” Filips atsauca un turpināja skriet.

Pēc kāda mirkļa meitene noķēra zēnu

„Es atgriezīšos, es apsolu. Tu zini, man tas ir jāizdara” Žanna žēli skatījās uz zēnu.

„Bet es negribu, lai tu dodies prom, mās! Nevienam citam tu nerūpi, tikai man. Vecāki pat necentās noskaidrot, kur tu dosies. Viņiem ir vienalga, jo, aizejot tev, mēs atgūšot pārējo labvēlību.” Filips nopietni atteica, ieskatoties māsas zaļajās acīs.

„Tu zini es šeit neiederos, man ir jāatrod vieta, kur mani uzskatīs par līdzīgu. Es zvēru, pat ja nolemšu palikt citur, es tevi apciemošu. Vecāki jau pietiekami ir cietuši manis dēļ, turpmāk ļaušu viņiem dzīvot normālu dzīvi.” Žanna teica un devās mājas virzienā.

Puika saķēra māsu aiz rokas un apstādināja. „Es došos tev līdz, tu nevari mani te pamest vienu! Un, ja tu neņemsi mani līdz, es pats tevi atradīšu.”

Žanna saņēma abas brāļa rokas un sabijusies vērās viņa sejā, sacīdama „Apsoli, nē, zvēri, ka tu nekad necentīsies mani uzmeklēt. Es tevi apciemošu, bet tu nedrīksti mani meklēt, nekad. Zvēri!”

„Zvēru!” Filips caur zobiem sacīja. Abi devās iekšā mājās.

Kristīne, kas visā bija nolūkojusies, devās atpakaļ uz norunāto vietu.

Vēlāk ieradās Žanna un abas devās pie pārējiem kritušajiem.

Žanna pavadīja tur nedēļu, pirms devās atpakaļ pie brāļa, lai paziņotu, ka viņa paliks pie sev līdzīgajiem, bet solīja reizi mēnesī apciemot Filipu.

Viņa savu solījumu turēja.

Kristīne atgriezās tagadnē. Viņai būs jāpaziņo Filipam par māsas nāvi. Meitene nespēja iedomāties, kā iespējams paziņot kādam, par viņa vistuvākā nāvi. Tikai nedaudz kritušie nebija sarāvuši saites ar savām ģimenēm. Viņi varēja tās apciemot, bet nevarēja stāstīt par vietu kur ir. Bet šeit viņi viesi kopā veidoja ģimeni, kurai būs grūti pārdzīvot šo zaudējumu. Šis bija pirmais lielais zaudējums.

Meitene nezināja cik ilgi bija pavadījusi uz salas, bet viņai vajadzēja beidzot saskarties ar realitāti. Vajadzēja kļūt par nosvērto, neievainojamo Kritušo, kas vadīja šo ģimeni, bet drīz vadīs visu Perlu.

Kristīne atvēra vārtus tieši uz savu istabu, lai nevajadzētu saskarties ar citu skatieniem. Nonākusi istabā, viņa pārģērbās, melnās džinsa biksēs un sarkanā blūzē. Pa virsu viņa uzvilka melnu mantiju, bet basās kājās apava ar melnām laiviņ kurpītēm. Ieskatījusies spogulī un saņēmusi visu drosmi un spēku, Kristīne devās laukā no savas mājas, uz nometnes centru.

Tur bija gandrīz visi Kritušie, bet neviens nerunāja, ieraugot Kristīne, klusums kļuva vēl saspīlētāks. Meitene bija sagatavojusies saņemt nosodošus, dusmīgus skatienus, bet tā nenotika. Visi raudzījās viņā ar skumjām un sapratni, neviens negrasījās nosodīt Kristīni.

Kritušā pārlaida skatienu pār visiem, meklējot Safrānu, bet nesastapa viņa skatienu.

„Viņš runā ar dievībām, kuras ieradās uzreiz pēc tavas aiziešanas.” Kristīnei blakus bija nostājusies Dita, kas maigi uzlika savu roku draudzenei uz pleca. „Nevaino sevi, vārti vēl nav atvērti, tas varēja būt tikai cits kritušais vai būtne, kurai dota atļauja ceļot starp pasaulēm.”

Ditas īpašās spējas bija būtņu sajūtu lasīšana. To viņa spēja tikai, ja koncentrējās, bet šobrīd, kad visu emocijas bija tik spēcīgas un spilgtas, tās vienkārši pāršalca meiteni.

„Paldies!” Kristīne pateicās un devās uz vietu, kur atrada līķus, zinot, ka Ditai bija taisnība, slepkava bija kritušais vai cita varena būtne.

Pietuvojoties meitene redzēja dievības, vienīgais mirstīgais bija Safrāns. Varēja dzirdēt, ka notiek spraigas diskusijas.

„Neviens iepriekš nav šeit ienācis. Tam ir jābūt kādam sakaram ar pasaules pārveidošanu” Safrāns skarbi sacīja.

„Nē, mūsu darbībām nav nekāda sakara ar šīm nāvēm” Demiāns atteica un nopietni palūkojās uz nāve dievi „Teneta, tu neredzi, kas viņas nogalinājis?”

Teneta vēlreiz palūkojās uz meiteņu ķermeņiem. „Es redzu tikai nelielu vampīru atblāzmu, bet neko citu. Tas varētu būt vampīru rases kritušais. Nekas cits mani neuzrunā.”

„Bet neviens nezina, ka mēs te dzīvojam! Kāds kādam no tā labums?” Safrāns atkal dusmīgi vērsās pret dievībām, bet viņam atbildēja Kristīne.

„To mēs uzzināsim, bet ne tagad.” Visi pārsteigumā paskatījās uz meiteni. Neviens nebija pamanījis, ka viņa atnākusi.

„Paldies, ka ieradāties, tālāk mēs paši visu nokārtosim.” Kristīne bez emocijām sacīja. Safrāns stingri nopētīja meitenes skatienu, kas pavērsās pret garu dievi „Sella, lūdzu nogādā viņu dvēseles garu valstībā, lai viņas paliek tur līdz ceremonijai. Es nevēlos, lai viņas paliek šeit.”

„Man būs tad gods.” Sella pietuvojās meitenēm un lēni izgaisa, paņemot sev līdz Žannas un Paulas dvēseles.

Demiāns pavērsās pret Kristīni „Mēs palīdzēsim atrast…”

„Nevajag” Kristīne rupji pārtrauca dievu „Viņi ir mana rase es pati to spēšu. Un mana atbilde ir, jā, es pieņemu jūsu dāvana. Pēc gada es vēlos oficiāli tikt pieņemta elementu dievu starpā.”

Safrāns strauji piesteidzās pie draudzenes „Ko tu runā? Tu vēl neesi visu apsvērusi! Padomā par Danielu! Par savu dzīvi!” Viņš satraukti teica.

„Tā būs labāk visiem. Es šeit neiederos tu to zini, tu esi redzējis ko es spēju, tādas spējas netiek dāvātas tāpat vien.” Kristīne atteica.

Demiāns pagriezās pret pārējām dievībām. „Tieši pēc gada mēs sapulcēsimies un pieņemsim lēmumu par trīspadsmitās dievības pieņemšanu mūsu starpā.” Viņš pievērsās Kristīne „Gada laikā, daudz kas var notikt, tāpēc pēc gada tev tiks atkal uzdots šis jautājums, ceram atbilde nebūs mainījusies.” Visi dievi lēnām devās prom, atstājot abus kritušos divatā.

„Kur ir Marats un Deniss?” Meitene uzreiz vēlējās dzirdēt par pārējiem, kas bija kopā ar mirušajām meitenēm.

„Marats, atradās albenā, bet Denisu mēs atradām netālu no tās ievainotu, bet viņš neesot redzējis uzbrucēju. Viņu pašlaik aprūpē Maija.” Safrāns saņēma meitenes roku savā, bet Kristīne atrāvās no viņa.

„Mums jāgatavojas bērēm. Tām jānotiek jau rīt, tāpēc man jādodas pie Žannas ģimenes” Viņa atteica un devās prom. Zinot, ka visu pārējo Safrāns nokārtos, viņa devās paziņot sēru vēstis Žannas brālim.

***

Filips pagalmā laboja galdu, kad pamanīja Kristīni nākot. Viņš iepriekš jau bija saticis meitenei, bet tad viņa ieradās kopā ar Žannu. Šoreiz viņa bija viena, tas lika Filipam uztraukties. Viņš pameta darbu un devās pretim Kristīnei.

Ieraudzījis meitenes skumjo, sāpju pilno seju, viņš saprata, kas noticis.

„Tas nevar būt!” Viņš sabruka uz zemes.

Kristīne pieliecās, lai ieskatītos zēna acīs. „Žannas vairs nav.” Arī pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras, redzot sagrauto stāvu sev priekšā.

„Nē, tu melo, tas nevar būt. Nevar, nevar…” Filips čukstēja, lai arī zināja, ka Kristīne saka patiesību. Vēl tikai pirms divām nedēļām viņš bija saticis māsu. Žanna bija tik laimīga, kā vel nekad, todien viņai bija līdz kāds zēns Kapars. Brālim šķita, ka beidzot viņa ir atradusi īstu laimi.

Kristīne apskāva Filipu, un ļāva viņam raudāt meitenei uz pleca.

„Man jāpaziņo vecākiem” viņš piecēlās kājās un noslaucīja asaras.

„ Vēlāk, Filip. Tagad, tev jādodas man līdz. Es ilgāk nevaru palikt, bet tev rītā ir jābūt klāt ceremonijā. Ne jūsu vecākiem, bet tev. Tu esi vienīgais, kas par viņu rūpējās, tavi vecāki pat nekad nebija šeit, kad Žanna ieradās. Nāc man līdz, es aizvedīšu tevi uz vietu, kur tava māsa rada mieru” Kristīne teica.

„Labi” Filips atteica un atstājis ziņu vecākiem, un paņēmis dažas mantas devās līdzi meitenei.

***

Bērs aizritēja bez starpgadījumiem. Safrāns bija visu nopietni izplānojis. Par ceremonijas vietu bija izvēlēta pļaviņa netālu no ūdenskrituma. Visi bija ģērbti savās mantijās, izņemot Filipu, kas bija ģērbies viss baltā, jo baltais elfu rasei simbolizēja sēras un bēdās. Viņam blakus stāvēja Kristīne, kas bija uzvilkusi, asins sarkanu mantiju. Visu sejas bija drūmas. Gan Žanna, gan Paula gulēja zārkos baltās kleitā, meitenes bija sakārtojušas matus, lai tie viegli nogultu uz spilvena. Kristīne abām bija uzlikusi rotas, kas simbolizēja, ka viņas ir kritušās.

Pēc atvadām, visi devās uz nometnes centru, lai kopīgi ieturētu mielastu. Šoreiz neviens neklusēja, bet savā starpā runāja par abām meitenē. Ikvienam bija, ko sacīt gan par Žannu, kas pavadīja šeit gandrīz gadu, gan par Paulu, kas šeit bija tikai trīs mēnešus.

Filips rūpīgi klausījās ikvienā stāstā par Žannu, un saprata, ka šeit viņai bija īsta ģimene. Lai arī kā viņam šobrīd gribētos kliegt, ka pie visa vainīga Kristīne, kas atveda viņa māsu šeit, viņš to nevarēja, jo zināja, Žanna šeit bija laimīgāka nekā elfu zemē. Ikviens šeit meiteni pieņēma tādu kāda viņa ir. Bija.

„Vakar, pēcpusdienā Žanna man sacīja, ka…” Gundars iesāka. Žanna bija tik līdzīga viņa māsai, blondi mati, maigi vaigu kauli, slaids augums, tikai acis atšķīrās. Puiša māsa arī bija laipna, izpalīdzīga, bet spēja pastāvēt par sevi. Viņš jau kopš bērnības nebija viņu saticis, tāpēc ļoti pieķērās Žannai, kad viņa ieradās. Puisis saņēmās un turpināja „ka viņa zina, ka beidzot mēs būsim brīvi. Brīvi no citu nicinošajiem skatieniem, bailēm, ka mūs varētu atpazīt. Perlas izveidošana būšot jaunas, skaistākas dzīves sākums.”

Pārējie piekrītoši pamāja, bet Filips rūpīgi palūkojās uz Kristīni, kura uzreiz saprata puiša skatienu un piecēlusies, devās kapavietu virzienā. Pēc mirkļa Filips viņai pievienojās.

Negaidot jautājumu, Kristīne viņam izstāstīja par Perlu, jauno pasauli kritušajiem. Filips rūpīgi visā klausījās, nekā neteikdams.

Abi bija nonākuši līdz kapu vietām.

„Ar tavu atļauju, es vēlētos palikt. Es vēl nezinu kā, bet es noteikti varu palīdzēt. Mani tur vairs nekas netur, es tur paliku tikai cerot, ka vecāki kādreiz tomēr satiksies ar Žannu, bet tagad mani tur vajās tikai atmiņas.” Filips rūpīgi bija pārdomājis katru vārdu.

„Protams, tu vari palikt. Rītā kāds tevi aizvedīs, lai tu vari paņemt nepieciešamās mantas.” Kristīne atbildēja.

„Es domāju, ka tu varētu mani pavadīt!” Viņš domīgi palūkojās uz meiteni.

„Man uz kādu laiku jāaizceļo. Kā galvenais šeit paliks Safrāns, ja ko vajag jautā viņam.” Kritušā sacīja, ieskatoties elfu zaļajās acīs.

Filips saprata, ka meitene grib palikt viena, tāpēc devās atpakaļ uz nometni.

Kristīne palūkojās uz abām atdusas vietām. Pēdējo dienu laikā, bija noticis tik daudz: viņa saņēma Markeona piedošanu, uzzināja, kur ir Daniels, satika dievus, sāka veidot Perlu, aizvadīja pēdējā gaitā savas biedres. Kritušā zināja, ka daudz vēl ir priekšā, bet viņa to izturēs un pārvarēs visus šķēršļus, jo būs tā, kā Žanna sacīja Gundaram, ar Perlas izveidi sāksies labāka dzīve kritušajiem. Pasaule jau ir izveidota, Safrāns to noslīpēs līdz pilnībai, bet Kristīne apzinājās, ka būs vajadzīga palīdzība, tāpēc viņai uz kādu laiki vajadzēja doties prom no Perlas.

„Jūsu upuris nebūs velts. Perla uzplauks, kā uzplaukāt jūs šeit. Un es atradīšu to, kurš jums to nodarīja” viņa nosolījās.

Kristīne nedevās atpakaļ pie pārējiem, bet gan uz savu mājiņu. Tur viņa sāka kravāt mantas savam pēdējam garajam ceļojumam, jo pēc Terdemortes balles, kurā meitene tiks paziņota, kā Perlas valdniece, viņai vajadzēs parūpēties par šo zemi. Pašlaik to var paveikt Safrāns, bet kad tas oficiāli tiks paziņots un tiks atvērti vārti, draugs vairs viens nevarēs visu izdarīt.

Kristīne izņēma baltu kastīti no atvilktnes un sajuta, ka tajā kaut kas ir. Tā bija feju rases veidots Ziņu šķirstiņš. Ikvienai feju dzimtai bija tāds, lai varētu sazināties. Tajā ievietoja vēstuli, uzrakstīja ar speciālu tinti uz vāka saņēmēja lādītes dzimtas vārdu. Tiklīdz tas bija izdarīts, ziņa nonāca otrā kastītē.

Kritušā atvēra kastīti. Iekšā bija vēstule.

Kristīnei Floritai!

Tā viņu pazina sūtītājs- Rafaels Flordiami. Viņš ar ģimeni ir feju rases, un iepazinās ar Kristīni, kad viņa dzīvoja pie Astras. Astra meiteni iepazīstināja, kā ar savu mazmeitu.

Kristīne atlocīja vēstuli.

Dārgā, Kristīn, es zinu, ka sen neesmu rakstījis tev neko, bet man tev ir lūgums. Es ar meitām esmu ielūgts uz Terdemortes balli. Tu zini mūsu ģimenes apstākļus, tāpēc vēlos lūgt palīdzību tieši tev. Es būtu pateicīgs, ja tu iemācītu manām meitām augstākās sabiedrības etiķeti. Zinu, ka apceļojot pasauli, tu esi daudz iemācījusies.

Gaidīšu atbildi. Ar cieņu, Rafaels Flordiami.

Kristīne ātri uzrakstīja atbildi un nosūtīja. Tātad pirmais ceļojuma galapunkts zināms. Feju valstība, Flordiami, dzimta.

Rosess13.nodaļa

Sakravājusi mantas, Kristīne uzmeklēja Safrānu un paziņoja, ka aizceļos uz kādu laiku. Puisis atpazina draudzenes skatienu, tāpēc nolēma neko nejautāt. Meitene atstāja sarakstu ar lietām, kas līdz viņas atgriešanai jāpaveic un, apsolījusi atgriezties ne vēlāk kā dienu pirms Terdemortes balles, devās pie Filipa. Kravājot mantas, meitene bija izdomājusi pirmo uzdevumu puisim.

„Tu gribi mums palīdzēt?” Kristīne Filipam pārjautāja tikko satika.

„Jā, saki tikai, kas jādara!” Viņš strauji atteica.

„Pie ūdenskrituma ir neliela mājiņa, tajā tu paliksi līdz es pārnākšu.” Filips saprotoši pamāja, gaidot, kad saņems savu uzdevumu. „Iespējams, nākamajās dienās es šurp atsutīšu dažas būtnes. Tev vajadzēs visus pavadīt līdz Stefanam, bet citādi nekad neklaiņo tālu prom no namiņa. Visu, kas tev būs vajadzīgs, tev piegādās kāds no kritušajiem. Vairāk neko es tev nevaru pateikt, man jādodas.” Meitene vēl piebilda un atvēra vārtu uz Fatalīnu- feju valstību.

Kritušā vienmēr atvadījās no visiem dodoties prom, bet šoreiz viņa to nevarēja atļauties. Turklāt Safrāns jau noteikti bija izlasījis vēstuli, ko meitene atstāja darbistabā uz galda, kurā viņa paskaidroja, kāpēc nākamo dienu laikā Perlā, ieradīsies puisim nepazīstamas būtnes. Zinot puisi, viņam šī meitenes ideja nepatiks, tāpēc to vajadzēja slēpt līdz brīdim, kad viņš vairs nevarētu draudzeni apturēt.

Kristīne transportējās uzreiz uz Astras mītni, kas tagad piederēja viņai. Kritušā nebija šeit bijusi vairāk kā pusgadu, bet vienalga visapkārt viss plauka un zaļoja, neviens nevarētu pateikt, ka šeit pašlaik neviens nedzīvo.

Iegājusi iekšā, meitene secināja, ka viss ir tieši tā kā pēdējā reizē, kad viņa šeit bija. Kā Astra bieži māceklei bija sacījusi, māja pati par sevi ir dzīva, neatkarīgi no tās iemītniekiem, šeit vienmēr viss būs kā vēlēsies namiņa dvēsele.

Šos vārdus Kristīne saprata tikai pēc Astras nāves, kad vienas nakts laikā, viņai atrodoties savā istabā, viss tika pārkārtots. No rīta lielākā daļa mēbeles bija pārbīdītas, mainījušas veidolu un krāsu, Astras istabas vairs nebija- visas mēbeles pazudušas, to vietā visas sienas klāja grāmatu plaukti, ko iepriekš Kristīne nebija redzējusi, bet pie loga novietots neliels galds ar krēslu.

Ikreiz, kad Kritušā šeit ieradās, viss bija perfektā kārtībā, neviena puteklīša, puķes aplaistītas, grīdas tīra, telpās nebija saspīlēta gaisa, kāds parasti rodas, kad netiek atvērti logi. Visvairāk meiteni pārsteidza, kad uz galda virtuvē vienmēr atradās svaigi augļi. Ar laiku viņa saprata, ka nekad neizpratīs šo maģiju.

Ātri pārģērbusies viegla auduma koši dzeltenā lencīšu kleitā, kas sniedzās labu gabalu pāri celim, un pār atsegtajiem pleciem pārmetusi debeszilu lakatu, Kristīne paņēmusi baltas kurpes rokās, ar basām kājām devās Flordiami nama virzienā.

Jau pietuvojoties namam Kritušā sadzirdēja jautru meiteņu balsu čaloņu.

Viņai iegriežoties mājas pagalmā, balsu murdoņa apklusa. Meitenei pretī raudzījās divas apburošas jaunietes, kas tikko atpazinušas nācēju, metās viņai klāt.

„Kristīn, mēs nezinājām, ka tu ieradīsies.” Dvīnes vienbalsīgi sacīja, apskaujot paziņu.

„Jūsu tēvs, lūdza mani atbraukt ”Kristīne atteica, palūkojoties uz Flordiami dvīnēm, ko pazina jau gandrīz desmit gadus, bet nebija satikusi gandrīz gadu, kas lika meitenei rūpīgāk apskatīt māsas.

Lai arī māsas bija dvīnes, abas varēja viegli atšķirt, Niārai bija rudi mati, kas viļņojās viegli pāri visai mugurai, un brūnās tēva acis, bet Otīlijai pleca garuma blondi mati un mātes zilās acis. Bērnībā māsām patika ģērbties vienādos tērpos un veidot līdzīgas frizūras.

„Ko viņš tev stāstīja?” Otīlija satraukti pārmija skatienu ar māsu.

„Neko daudz. Viņš vēlās, lai es jums iemācu labas manieres” Kristīne paziņoja, pārlaižot skatienu meiteņu apģērbam.

Otīlija bija ģērbta tumšās, pieguļošā biksēs, kuru platie gali viegli krita pār melniem pus zābaciņiem, bet augšdaļu sedza zaļa jaka, kurai bija atkailināti pleci, mati nekārtīgā krita pār pleciem

Niārai mugurā bija pelēkas zeķes, kas sniedzās pāri celim, nelielu daļu sedza svārki, kas sniedzās līdz celim un bija pieskaņoti meitenes acu krāsai, visu papildināja pieguļošs topiņš ar dziļu dekoltē, bet mati bija saņemti nekārtīgā copē.

„Kāpēc tu atkal esi uzvilkusi kleitu?” Niāra nosodoši vēroja paziņu.

„Kristīne grib pielabināties mūsu papucītim.” Otīlija nievājoši atbildēja.

„Kādam jau ir jāuzmundrina viņš. Jau pēc vēstules nopratu, ka jūs Rafaelam sagādājat raizes, bet redzot šo” Kristīne norādīja uz abu māsu apģērbu „liekas, ka būšu kļūdījusies. Jūs esat pieteikušas viņam karu vai kā?”

„Beidz! Ir jauns laikmets, neviena vairs neturas pie tiem noteikumiem: pleci nevar būt atsegti, svārkiem jānosedz lielākā daļa kājas, bikses valkā tikai vīrieši” Otīlija centās attēlot tēva raupjo balsi.

Otra māsa turpināja „Pat tu ikdienā neievēro to visu. Mūsdienās neviena neprecēta sieviete neievēro šos ieteikumus.”

„Jūs zināt, ka es neesmu augstdzimusi.” Kristīne atteica.

„Bet tik un tā tu vienmēr apciemojot mūs, ievēro tās stulbās prasības.” Niāra piemetināja.

„Labi, lai arī kā man patiktu ar jums pārrunāt visu, man jāsatiek jūsu tēvs. Viņš ir mājās?” Kristīne palūkojās uz dvīnēm. Kas atkal noslēpumaini palūkojās vien uz otru, šoreiz to Kristīne piefiksēja.

„Kas notiek?” Viņa jautāja.

„Vispār viņš pašlaik…” Otīlija iesāka, bet viņas vietā pabeidza māsa „vada pārrunas ar pāraudzināšanas skolas direktori. Iespējam mēs mācības turpināsim internātskolā.” Izskanot šiem vārdiem, abu meiteņu skatienu aptumšojās.

„Kāpēc?” Kristīne ievaicājās, bet tūlīt pat atteica „Kāpēc es vispār jautāju?” Viņa nosodoši lūkojās jaunietēs.

„Nav mūsu vaina kā tās stulbās etiķetes skolotājas mums nespēj neko iemācīt” Niāra izmeta.

„Kāpēc mums būtu jālasa grāmatas, kuras nav saprotamas?” Otīlija izaicinoši izmeta.

„Bet ko citu, lai jūsu tēvs dara? Viņam pašam nav laika un zināšanas, lai jūs apmācītu. Pēc tradīcijām to vajadzētu darīt…” Kristīne apstājās, jo zināja, ka būs aizkārusi sāpīgu tēmu.

„Mūsu mammai” dvīnes vienbalsīgi, skumjā balsī sacīja.

Rafaela sieva nomira, dienu pēc dzemdībām. Dvīnes bija Flordiami pirmie un pēdējie bērni. Lai arī apkārtējie ieteica Rafaelam apņemt jaunu sievu, lai būtu vieglāk audzināt abas meitas, vīrietis to neizdarīja. Viņš nespēja aizmirst savu mīlu- Mariju. Abi bija precējušies 5 gadus, bet pazīstami jau no bērnības. Lai arī laulības starp abām dzimtām tika noslēgtas aprēķina dēļ; Flordiami bija plaši izslavēti izsmalcināti ieroču meistari, bet Talsas dzimtas sievietes bija nepārspējamas tērpu darinātājas jau gadu simtiem; abi jaunieši jau pēc pāris mēnešiem bija sapratuši, ka neprātīgi viens otru mīl.

Tā kā, pēc trīs gadu kopdzīves, bērni vēl nebija piedzimuši, abi devās pie feju pasaules slavenākās zintnieces. Viņa atklāja, ka vēl nav pienācis īstais laiks, bet, lai viņi neuztraucas, nākamo divu gadu laikā tas pienāks, un pārim tiks dāvāta liela dāvana. Notika kā zīlniece bija paredzējusi, piedzima Otīlija ar Niāru, lai arī dzemdības noritēja veiksmīgi, nenoskaidrotu iemeslu dēļ, Marija rītā pēc dzemdībām tika atrasta mirusi.

Viņu atrada vīrs, tonakt meitenes tika atstātas pie mātes, atsevišķās gultiņās. Agri no rīta abas tik skaļi raudāja, ka pamodināja Rafaelu, kas atradās blakus istabā. Tas ko todien viņš ieraudzīja, vajā vīrieti vēl tagad: viņa abas princesītes gauži raudāja, bet sieva gulēja nekustīgi un neelpoja. Ātri pasaucis kalpotājus, viņš pieskrēja pie sievas, bet, tiklīdz saņēma mīļotās roku, saprata, ka viņa aizgājusi jau pirms vairākām stundām, tāpēc vīrietis pievērsās abām mazajām būtnēm. Rafaels paņēmis meitas rokās pameta istabu, dvīņu acis vēl nolūkojās uz guļošo stāvu, kas nekad nedzirdēs, kā viņas saka- mamma.

„Meitenes, es tā negribēju” Kristīne atvainojās.

„Neatvainojies, tu ne pie kā neesi vainīga” Otīlija atteica. Visas kopā meitenes sāka soļot uz māju pusi.

„Kas, jūsuprāt, notiks?” Kritušā jautāja, nepaskatoties uz meitenēm.

„Jau šodien pat mēs aizbrauksim no šejienes” Niāra drūmi sacīja.

„Tēvs jau no paša rīta mums lika sakravāt mantas. Šobrīd tiek kārtotas tikai formalitātes” Otīlija piebilda, ieejot mājā.

Kristīnei kļuva žēl abu meiteņu. Viņas zināja, ka abām bija sarežģīti raksturi, bet kā lai savādāk, pievērš sava, vienmēr aizņemtā tēva uzmanību. Kritušā nolēma nepieļaut, ka meitenes tiek aizsūtītas prom.

„Dodieties uz savām istabām, es visu nokārtošu” pēc Kristīnes izteiktajiem vārdiem, jaunietes atviegloti uzelpoja.

„Paldies, paldies!” Abas pateicībā apskāva Kristīni.

„Pietiek, pietiek!” Kristīne caur smiekliem sacīja. „Vēl jau neko es neesmu paveikusi. Man vispirms ir jāaprunājas ar jūsu tēvu. Viņš ir darbistabā?”

„Jā!” Otīlija uzsauca , dodoties māsai pakaļ, augšā pa kāpnēm.

„Viņas nekad nemainīsies” Kristīne pie sevis noteica un soļoja darbistabas virzienā.

Pie istabas durvīm stāvēja kalpotājs.

„Pasakiet, Flordiami kungam, ka ieradusies Kristīne Florita, man būtu steidzami ar viņu jārunā!” Meitene sacīja, stingri nostādītā balsī.

Kalpotājs uzmeta nievājošu skatienu meitene un sacīja „Kungs pašlaik ir aizņemts.”

Jauniņais. Kristīne nodomāja. Lielākā daļa kalpu viņu atpazina un neapšaubīja meitenes vārdus un zināja, cik tuva personā viņa ir ģimenei.

Meitene jau grasījās skaidrot, kas viņa ir, kad garām gāja ilggadējā mājas pavāre.

„Floritas jaunkundze, kāds prieks jūs atkal redzēt” pavāre viegli palocījās. „Kāpēc esat ieradusies?”

„Man steidzami jārunā ar Rafaelu, bet šis kalpotājs saka, ka kungs ir pārāk aizņemts, lai pieņemtu MANI” pēdējo vārdu meitene izteica ar īpašu uzsvaru.

Pavāre dusmīgi paskatījās uz vīrieti „Kā tu vari likt gaidīt jaunkundzei! Nekad neaizmirsti, viņas ierašanās vienmēr ir jāpiesaka nekavējoties!”

Sieviete devās tālāk savās gaitās, bet vīrietis nedroši pavēra durvis.

„Es teicu, lai mūs netraucē” skarba vīrieša balss noteica.

„Kungs, ieradusies Kristīne Florita, viņa vēlas steidzami ar jums runāt” kalpotājs trīcošā balsī paziņoja.

„Kristīne? Lai viņa ienāk!” Vīrietis priecīgi atteica.

Kalpotājam paejot malā, Kristīne ar augstu paceltu galvu iesoļoja telpā.

„Prieks atkal jūs satikt” Rafaels apgāja apkārt galdam un saņēmis meitenes roku noskūpstīja to. „Necerēju jūs tik drīz sastapt!”

Kā vienmēr pēc šāda Rafaela žesta, meitene viegli piesarka. „Rafael, mēs taču sarunājām, ka jūs uzrunāsiet mani uz tu.” Viņa atgādināja.

„Protams. Jau kopš tu paliki viena, es tevi uztveru kā savu trešo meitu un gribu tev palīdzēt, lai arī zinu, ka tu pati lieliski ar visu tiec galā. Bet, neņemot to vērā, tu tomēr esi jauna, neprecēta sieviete, tāpēc nevaru tik viegli atmest uzrunu.” Rafaels viegli sacīja.

Sieviete, kas pirms brīža sēdēja pie galda, piecēlās un noklepojās, norādot, ka tiek aizmirsta.

„Jā, protams” Rafaels atcerējās. „Kristīne iepazīsties, Anna Katalikta, Gadinas skola direktore. Kristīne Florita.”

Kristīne paspieda roku, vecajai sievietei, kuras ģīmis bija savilkts nievājošā grimasē. „Florita, vai tas nebija, jūsu nabagas kaimiņienes dzimtas vārds.”

„Jā, Kristīne ir Astras mazmeita” vīrietis lepni paziņoja.

„Vidusšķira” sieviete zem deguna nošņāca, bet meitene tomēr to sadzirdēja.

„Piedodiet, Rafael, bet man nav daudz laika, es gribēju ar jums aprunāties par Niāru un Otīliju” Kristīne paziņoja.

„Tieši par viņām mēs runājām” Anna neļāva vīrietim neko sacīt „Šodien abas meitenes dosies man līdz uz skolu, tāpēc ieteiktu jums atvadīties.” Viņa iedomīgi atbildēja.

Kristīne nepievērsa sievietei uzmanību un pagriezās pret Rafaelu „Mēs varētu aprunāties zem četrām acīm, pirms meitenes dodas prom?”

„Protams. Kataliktas kundze, jūs varētu pagaidīt mirklīti?” Vīrietis pat nepagriezās pret uzrunāto.

„Protams” viņa dusmīgi atteica un pameta istabu.

„Nāc, apsēdīsimies” Rafaels vadīja meitene dziļāk starp grāmatu plauktiem, dīvāna virzienā, kuram priekša uz galdiņa, kā vienmēr stāvēja augļi un cepumi.

„Tu jau runāji ar meitenēm” tikko abi apsēdās Rafaels jautāja. Kristīne piekrītoši pamāja ar galvu. „Tad tu jau zini.”

„Jā! Es nezinu, cik tev grūti ir Rafael, bet tas neko neatrisinās. Viņu aizsūtīšana prom radīs tikai jaunas problēmas, turklāt padomā par sevi. Bez meitām jūs iznīksiet” Kristīne runāja mierīgā tonī.

„Bet viņas nav iespējams audzināt. Redzēji, kā viņas šodien apģērbušās?” Vīrietis saņēma galvu.

Kristīne rūpīgāk aplūkoja viņu. Rafaelam bija ap četrdesmit, bet viņš izskatījās daudz vecāks. Mati jau bija sākuši atkāpties un kļuvuši vietām sirmi, seju ieskāva vairākas rūpju krunciņas, bet augums vairs nebija tik sportisks kā agrāk.

„Ja es varētu ar meitenēm pavadīt atlikušās dienas līdz ballei, es, iespējams, spētu abas pierunāt uzvesties atbilstoši savam statusam. Ja jūs tam piekrītat?” Kristīne lūdzoši paskatījās uz vīrieti.

„Es nezinu Kristīne, ja tas nav izdevies nevienai etiķetes pasniedzējai” viņš, rūpju pārņemts, nogrozīja galvu.

„Lūdzu, atļaujiet man mēģināt. Dvīne mani ciena un uzklausa, iespējams viņas vairāk uzticēsies manam viedoklim” Meiteni ne uz mirkli nepameta lūdzošais skatiens.

Rafaela seja sāka lēnām atmaigt. „Labi, bet, ja nekas nebūs mainījies, pēc balles dvīnes dosies uz Gadinas pāraudzināšanas skolu.”

„Paldies, jums!” Kristīne noskūpstīja vīrieti uz vaiga. Viņš maigi piesarka. „Drīkstu to paziņot meitenēm?” Viņa noteikti gribēja pati paziņot labās ziņas.

„Protams, es likšu sagatavot tev istabu.” Viņš atteica un cēlās kājās.

„Nevajag, Rafael. Es domāju būs labāk, ja dvīnes varētu doties man līdz uz kādu citu pasauli. Tā viņas būtu arī tālāk prom no citiem traucējušiem apstākļiem.” Kristīne atteica.

Vīrietis nesapratnē palūkojās uz jaunieti „Kur tieši?”

„Lūdzu, uzticieties man, tur viņas būs drošībā un pilnīgā uzraudzība” Kristīne paskaidroja.

Rafaels zināja, ka neko citu viņš no jaunās dāmas nespēs izvilkt. Ja Kristīne nevēlējās, ko atklāt tam bija labs iemesls. Un viņa bija viena no retajām būtnēm, kurai viņš uzticēja savu meitu dzīvības.

„Kad jūs dosieties prom?” Viņš taujāja.

„Ja tas ir iespējams, jau šodien, līdz ballei palikušas tikai 13 dienas, tāpēc es vēlētos jau tagad sākt apmācību” Kristīne draudzīgi atbildēja.

„Bet jūs taču paliksies uz vakariņām?” Viņš satraukti jautāja.

„Protams, es neparko nelaistu garām slaveno šokolādes kūku, bet vēlāk es vēlētos ar jums aprunāties par kādu lietu, kas man ir ļoti personīga.” Viņa atteica.

„Labi, pateikšu kalpotājiem, ka tu vakariņosi kopā ar mums.” Rafaels sacīja, abiem izejot ārā no kabineta. Viņš piegāja pie vecās dāmas, kas dusmīgi mīņājās un sāka sarunāties, bet Kristīne neko nedzirdēja, jo jau bija devusies uz meiteņu istabām, kas atradās mājas otrajā stāvā.

Pirmā bija Otīlijas istaba. Kristīne rāmi pieklauvēja. Atbildes nebija. Viņa devās tālāk uz Niāras istabas durvīm, bet atkal neviens neatvēra, tāpēc meitene devās uz augšstāva lasītavu.

Lasītavas durvis bija atstātas vaļā, Kristīne uzreiz pamanīja māsas, kas nogulušās uz zemes šķirstīja kādu grāmatu. Viņai pat nevajadzēja redzēt to, lai zinātu, ka tas ir ģimenes foto albums. Albums bija vienīgais, kas dvīnēm ļāva raudzīties uz savu māti.

„Otīlija, Niāra,” Kristīne rāmi uzrunāja abas.

Meitenes pacēla acis no albuma un skumīgi vērās draudzenē.

„Kāpēc tā notika, Kristīn?” Otīlija jautāja, pamatot skatu uz balkonu, kur, kā stāstīja meiteņu tēvs, Marija sēdēja, kad vēlējās iegūt mieru.

Agrāk šī bija sievietes darbistaba, kopš viņas nāves daudz nekas nebija mainījies. Gar malām rindojās neskaitāms skaits grāmatu, lielākā daļa bija par ziediem, tērpu dizainiem, Marijas piezīmes par paveikto, ikviena jebkad viņas radītā tērpa aprakts, skice, pamatojums. Bet galvenais istabas objekts, šobrīd atradās dibenplānā, tas bija liels skapis ar neskaitāmiem audumiem, tērpu piegrieztnēm.

„Mums katram ir savs dzīves mērķis, to piepildot, mēs tiekam atalgoti ar mūžīgu mieru. Jūsu māte īstenoja savu, dzemdējot divas nepārspējamas meitenītes, aplaimojot vīru ar neskaitāmie laimes mirkļiem kopā ar jums.” Kristīne nespēja noturēt emocijas, viņa gausi izgāja uz balkona, asaras lēnām ritēja pār vaigu.

„Kristīn, tev viss labi?” Niāra uztraukta taujāja, kopā ar māsu pienākot pie meitenes.

Kristīne vienmēr sarunās par dvīņu māti centās būt nesatricināmais balsts, kas šajos mirkļos abām bija vajadzīgs, bet šoreiz viņa to nespēja, jo uz brīdi pārņēma apziņa, ka meitene šajā pasaulē ir pilnīgi viena. Dvīnēm bija tēvs, mātes fotogrāfija, bet viņai nekā, pat ne vecāku vārdi, brālis arī viņu pameta, neko nepaskaidrojot. Likās, ka viņa šai pasaulē mūžīgi ir lemts klimst vientulībā.

„Kristīn!” Dvīnes nostājās blakus draudzenei, katra savā pusē, uzliekot rokas virsū Kristīnes plaukstām, kas šobrīd atradās uz margām.

„Kaut būtu kāds, kam es vārētu pajautāt, kāpēc tā notika.” Kritušā izplūda vēl lielākas asarās.

„Piedod” dvīne atvainojās.

„Mēs esam egoistes, aizmirstot, ka tev vairs nav neviena” Otīlija pasniedzās pēc māsas rokas, kā meklējot atbalstu.

„Mēs nespējam, novērtēt ko nozīmē, ka tev ir kāds ar ko pārrunāt visu,” Niāra ieskatījās māsas zilajās acīs „kāds, kas par tevi rūpējās.”

„Varbūt būs labāk, ka mūs sūtīs prom, tēvs vismaz varēs neraizēties par mums” Otīlija drūmi piebilda.

Kristīne ar roku noslaucīja asaras un vērās māsās „Neraizēties! Jums jāsaprot, jo tālāk jūs no viņa būsiet, jo grūtāk tas būs visiem. Tēvam neredzot jūs, raizes tikai palielināsies, viņš iegrims depresijā, jo ikdienu skatoties uz jums, viņš redz Mariju. Viņas zilās acis” meitene pieskārās Otīlijas vaigam, „rudos matus” viņa norādīja uz Niāru. „Jūsu nesalaužamais raksturs, spītība, drosme, ikdienu atgādina viņam jūsu māti. Rafaels domā, ka zaudējot jūs, viņš zaudēs pēdējo, kas viņu sasista ar jūsu māti.”

„Bet tas taču jau ir izlemts, mēs dosimies prom” Otīlija devās atpakaļ istabā, māsa viņai sekoja.

Kristīne devās abām pakaļ „Jā, jūs dosieties prom, bet ne uz pāraudzināšanas skolu.” Viņa pašpārliecināti sacīja un pacēla albumu, kas joprojām stāvēja uz grīdas.

„Kur tad?” Dvīne vienbalsīgi jautāja, aizdomīgi paskatīdamās uz Kristīni.

„Līdz ballei jūs esat nodotas manā uzraudzībā” izskanot šiem vārdiem, meitenes kļuva vēl pārsteigtākas.

„Tad jau mēs nedosimies prom” Otīlija apstulbusi taujāja.

„Dosieties gan, pašlaik es neteikšu uz kurieni, bet tur jūs darīsiet visu, kas tiks prasīts- mācīsieties manieres, palīdzēsiet dažādos darbos, jo viss būs atkarīgs no balles. Pēc tās Rafaels izlems vai jūs paliksiet mājās, vai dosieties uz skolu” Kristīne paskaidroja.

„Kad mēs dosimies?” Niāra jautāja, jau pieņēmusi visus noteikumus.

„Pagaidi, es netaisos iztaisīties par kaut kādu vecu noteikumu pieņemošu dāmu!” Otīlija protestēja.

„Apsolu, jums neliks ievērot visus tos stulbos noteikumus, bet tie ir jāzina, vienalga vai tos pielieto vai ne. Un ikvienam ir jāzina dažādi etiķetes likumi, kas jāņem vērā dažādos gadījumos.” Kritušā atteica un devās uz durvīm.

„Kad?” Otīlija, sapratusi, ka tā būs labāk, jautāja.

„Pēc vakariņām, tāpēc sagatavojiet ceļasomas. Es došos pēc savām mantām, lai vēlāk nav jākavējas.” Kristīne noteica un devās prom.

Lejā pie kāpnēm, viņu jau gaidīja Rafaels.

„ Paldies, tev par visu.” Vīrietis pasniedzās pēc meitenes rokas un palīdzēja nokāpt pēdējos pakāpienus.

„Esmu laimīga, ka varu palīdzēt. Tiklīdz paņemšu savas mantas atgriezīšos” viņa teica jau grasoties doties uz durvīm.

„Paliec! Kāds no kalpiem atvedīs tavas mantas. Māja zinās, kas tev vajadzīgs.” Rafails sacīja un atlaidis meitenes roku, aicināja sekot viņam līdzi dārzā.

„Labi’’ Kritušā atteica.

„Tu gribēji, man ko sacīt” Vīrietis ierunājās, kad abi bija pietiekoši tālu no ēkas, lai neviens viņus nedzirdētu.

„Jūs zināt, ka es neesmu feja” viņa vienkārši sacīja pat nejautājot.

„Jā, bet man tu vienmēr būsi Astras mazmeita, lai arī ko tu grasītos man teikt” Rafaels bilda, apsēžoties uz soliņa, kas atradās zem vītola.

„Pēdējo dienu laikā esmu sapratusi, ka man vajag uzticēties citām būtnēm, sen jau vajadzēja sākt. Tas dzīvi padara tikai vienkāršāku nevis sarežģītāku, kā es domāju.” Kristīne apsēdās blakus un palūkojās debesīs.

„Tev tas nav jādara Kristīn, lai arī ko tu sacīsi vai lūgsi nemainīs manu attieksmi pret tevi” vīrietis mierinoši saņēma blakus sēdošās roku.

„Ir pienācis laiks pateikt draugiem patiesību, jo patiesiem draugiem esi svarīga tu pati, nevis tavi senči un izcelsme. Ja viņi ir īsti draugi, viņi piedos un ja vajadzēs glabās tavu noslēpumu mūžīgi.” Kristīne pagriezās pret vīrieti.

„Es vēlētos, lai man būtu tāds tēvs kā jūs” Rafaels jau grasījās iebilst, kad meitene viņu apturēja „nē, jūs esat izcils tēvs, Rafael, lai arī ko citi sacītu, vai ko jūs pats domātu, Marija zināja, ka atstāj savu dārgāko drošās rokās.” Meitene ar vienu roku pieskārās medaljonam ap kaklu. „Ja vien lietas varētu runāt!”

„Tu atradīsi viņus vai uzzināsi, kāpēc viņi tevi atstāja.” Rafaels meiteni mierināja.

„Es esmu Kritušā” viņa klusi, bailīgi izdvesa.

„Es jau tā domāju” vīrietis piecēlās kājās un sāka soļot mājas virzienā.

„Es sapratīšu Flordiami kungs, ja jūs vairs nevēlēsieties mani redzēt” Kristīne nolieca galvu, pār vaigiem noritēja asara.

„Nekad” Rafaels skarbi sacīja un, pienācis pie meitenes, pacēla viņas galvu, lai varētu ieskatīties acīs. „Nekad, tā nesaki. Kā jau teicu, nekas nemainīs manu attieksmi pret tevi. Dziļi sevī es to jau nojautu, bet nespēju pieņemt, tavi daudzie ceļojumi, par kuriem tu stāstīji meitenēm, vietas, kur pat es nekad neesmu bijis.”

„Man vajadzēja pateikt ātrāk” Kristīne piecēlās kājās.

„Varbūt. Bet man šķiet tā bija labāk. Tagad, kad esmu tevi iepazinis, zinu, ka nekas no citu stāstītā par kritušajiem nav patiesība. Tā kā tu teici, patiesiem draugiem ir vienalga” Vīrietis ieskāva meiteni apskāvienā.

„Paldies! Drīz mēs kritušie būsi līdzvērtīgi pārējām būtnēm.” Abiem soļojot atpakaļ un māju, Kristīne izstāstīja par Perlu, ka tā būs Kritušo zeme.

„Kas valdīs par šo karaļvalsti?” Rafaels taujāja.

„To paziņos Terdemortes balle” Kristīne tikai atteica.

„Bet tu taču zini, kurš tas būs?” Vīrietis noslēpumaini paskatījās uz meiteni.

„Jā, bet tāpat kā visi pārējie, jūs to uzzināsiet ballē” meiteni sacīja, kad abi iesoļoja mājā.

„Tu teici, ka vēlies man kaut ko lūgt” Rafaels pagriezās pret dāmu.

„Jā, tas ir sakarā ar tavu arodu, tāpēc mēs varētu to pārrunāt tavā darbistabā.” Kristīne kopā ar vīrieti devās uz pieminēto telpu.

Darbistabā Kristīne vienojās ar Rafaelu par ieroču izgatavošanu Perlas valstībai. Kritušā apskatīja neskaitāmās skices, pārrunāja nepieciešamo ieroču lielumu un smagumu, parādīja ģerboni, kuram jābūt attēlotam uz ikviena bruņojuma. Beigusi sarunu, meitene devās apciemot dvīnes.

Kristīne palīdzēja abām sašķirot mantas, ko ņemt līdz uz Perlu, sagatavoties vakariņām.

Vakariņas kā vienmēr, kad šeit ieradās Kristīne, noritēja jautrā noskaņojumā, pārrunājot, meitenes piedzīvoto iepriekšējos mēnešos. Kritušā nestāstīja par konkrētām būtnēm, ko satikusi, vai cīņām, ko piedzīvojusi, bet par vietām, to skaistumu, kopumā par būtnēm, kas tur dzīvo. Dvīnes jau iepriekš zināja, ka draudzene ir Kritušā. Viņas toreiz to pieņēma kā pašsaprotamu un neatgrūda Kristīni.

Atvadījušās no Rafaela, dvīnes kopā ar Kristīni devās uz tuvāko ūdens tilpi.

„Kāpēc tieši šeit?” Otīlija jautāja.

„Tā man vieglāk ir atvērt durvis un nosūtīt būtnes otrā pusē, ja es pati neceļoju kopā ar viņām.” Kristīne vienkārši noteica un atvēra durvis, kas veda tieši uz ūdenskritumu Perlā.

„Tu nenāksi kopā ar mums?” Niāra satraukti paskatījās uz draudzeni.

„Mēs tur nevienu nepazīstam” Otīlija piebalsoja māsai.

„Šeit ir vēstule, atdodiet to Safrānam.” Kristīne pasniedza vēstuli Otīlijai. „Tajā ir aprakstīts viss, kas viņam jāzina. Neuztraucaties, esmu sarunājusi kādu, kas jūs sagaidīs otrā pusē” viņa atteica un norādīja uz durvīm.

„Kāpēc tu nenāc ar mums?” Otīlija nevēlējās iet bez draudzenes.

„Jūs zināt, ka, lai atvērtu vārtus, es ziedoju daļu sava spēka, bet, ja es tos vēl šķērsotu, vairs nespētu atdarīt durvis uz kādu tālāku pasauli. Man vēl līdz ballei ir jāapmeklē daudzas vietas, tāpēc es nevaru kavēties. Bet jums nekavējoties jāsāk apmācības, es savu solījumu jūsu tēvam turēšu.” Kristīne paskaidroja.

Dvīnes pietuvojās durvīm „Tad uz tikšanos” Otīlija noteica.

„Ja kas jūs varat man rakstīt uz Ziņu lādīti” Kristīne vēl paspēja noteikt, pirms māsas nozuda otrpus durvīm.

Pati Kristīne, ilgi nekavējoties, atvēra vārtus uz citu pasauli, kurā meitene grasījās satikt vienus no pasauļu briesmīgākajiem un varenākajiem spēkiem- pūķus. Kritušā iegāja pūķu karalistē- Podoresā.

Rosess14.nodaļa

Dodoties uz Drakonu kalnu, Kristīni pārņēma atmiņas par brāli. Abi bieži ceļoja uz šo zemi, jo Daniels bija Jinite jeb pūķa jātnieks. Jinites ne tikai spēja nepārspējami vadīt pūķus, bet arī sarunāties ar viņiem, ko citas būtnes nespēja. Meitene nezināja, kā brālis izpelnījās vai ieguva šo titulu un spējas. Ikreiz, kad viņš atveda Kristīni uz šejieni, viņa jutās vientuļa, Daniels sarunājās ar pūķiem, bet meitenei nekas cits neatlika, kā būt vienai, jo sarunās ar zvēriem, viņai neļāva klausīties, lai arī ne vārds nebija mazajai saprotams.

Bet Daniela pazušanas Kristīne uz Podoresu atceļoja viena, lai mēģinātu lūgt palīdzību pūķiem, bet ceļā viņu apturēja kāds Jinite. Tas bija Igors de Severa, šīs pūķu zemes princis.

Kristīne ceļā devās kājām, jo abi, viņas un Daniela pūķi bija aizlidojuši, pēc brāļa aiziešanas, meitene nebija spējusi tos pieskatīt.

Drakonu kalnā varēja nokļūt tikai mērojot ceļu personīgi, teleportēšanās šeit nestrādāja.

Viņa bija mērojusi jau pusi no ceļā, kad meitenes priekšā nolaidās grandiozs pūķis. Tas bija sarkani violetā krāsā, acis dusmīgi mirguļoja tumši zilā tonī. No brāļa mācītā viņa saprata, ka tas ir Eternla šķirnes pūķis, jo tam bija ragi. Daniels bija sacījis, ka Eternal pūķi ir vieni no bīstamākajiem, tie pazīstami ar savu neprognozējamo raksturu.

„Ko jūs šeit darāt?” dobja balss uzsauca Kristīnei.

„Tā nav jūsu daļa!” Viņa pikti atteica, naidīgi paskatoties uz jātnieku.

Viņš izskatījās pilngadīgs, augums bija muskuļots, blondie mati bija īsi apgriezti, pusi no galvas sedza speciāli izgatavota bruņucepure, vīrietis raudzījās meitenē ar zilpelēkām acīm.

„Jūs nezināt, kas es esmu” vīrietis secināja un iečukstēja pūķim kaut ko ausī. Radība nolaida jātnieku zemē.

„Jūs esat Jinite” Kristīne gribēja doties tālāk, neko nesadzīdama vairs, bet vīrietis nostājas viņai ceļā.

„Jūs neesat šejieniete” jātnieks rūpīgi nopētīja jauno dāmu „Nav droši vienai klaiņot pa Drakonu kalnu – tas var atnest nelāgas beigas.” Viņš brīdinoši bilda.

„Kas teica, ka es klaiņoju? Varbūt es vēlos nokļūt kalna virsotnē?” Meitene vieglprātīgi pasmaidīja.

„Kas tik jaunai dāmai būtu meklējams tur? Jūs vispār zināt, kas tur mitinās?” Vīrietis pakāpās atpakaļ, lai noglāstītu pūķi.

„Dāma? Kā man patīk šis aristokrātiskais tituls. Jūs ikvienu neprecētu sievieti tā uzrunājat?” Viņa retoriski taujāja, turpinot „Kalna virsotnē ir šīs zemes varenākie pūķi. Citi Jinites saka, par tiem nav spēcīgāku nevienā cita pūķa. It īpaši par Deligarisu.” Šī kalna galveno pūķa vārdu meitene izrunāja ar īpašu cieņu.

Jātnieka seju pāršalca pārsteigums, bet viņš ātri attapās „Kā jūs to zināt? Lielākā daļa vietējo pat nezina Deligarisa vārdu. Un Jinite nevar pārrunāt šīs lietas ar ārpus loka esošajiem.”

„Man brālis ir Jinite, viņš bieži mani veda šurp. Nevienam nebija iebildumi pret to” Kristīne atbildēja un pagrūdusi svešinieku, pagāja viņam garām.

Jātnieka pūķis strauji sakustējās un tuvojās meitenei.

„Aironhold, atkāpies!” viņš uzsauca pūķim, tā valodā.

Lai arī Kristīne neprata šo valodu, viņa noprata, ko jātnieks sacījis, bet pūķis neatsaucās un turpināja tuvoties meitenei.

Viņa zināja, ka, ja metīsies bēgt, vai, ja iekšēji baidīsies, pūķis to uztvers kā apstiprinājumu uzbrukumam, brālis meiteni bija labi apmācījis. Kristīne palika stāvot, saņēmusi drosmi, viņa augstu paceltu galvu gāja pretī zvēram. Tas izskatījās pārsteigts par būtnes rīcību, tāpēc apstājās, bet Kristīne turpināja doties tuvāk.

„Nevajag, apstājieties!” Jātnieks uzsauca meitenei, bet viņa neklausījās.

Tikai nonākusi metra attālumā no pūķa, viņa apstājās, pacēla galvu un ieskatījās pūķa tumši zilajās acīs.

„Neviens man neuzbruks.” Kristīne sacīja, lai arī zināja, ka pūķis viņu nesapratīs.

Pēkšņi abu ciešo skatienu pārtrauca spalgs pūķa kliedziens. Kristīne nedomājot, ātri paskatījās debesīs.

„Rilāre nē!” Viņa kliedza, bet bija jau par vēlu. Pūķene metās virsū svešinieka pūķim. Sākās drausmīga cīņā.

Kristīne zināja, ka pūķene to neizturēs, tāpēc strauji piesteidzās pie vīrieša. ”Izbeidziet to! Pavēliet, lai tie izbeidz cīniņu!” Viņa rupji raustīja viņi.

„Es to nevaru, lai ko es sacītu, Aironholds neapstāsies” vīrietis bezspēcīgi atteica.

Meitene pameta skatu uz savu pūķi. Rilāre spēlējās ar meitēnu jau no pirmās reizes, kad abi ar brāli šeit ieradās. Pūķene bija zili violetā tonī, spārni izskatījās trausli un līdzīgi feju, bet īstenībā tie bija nesalaužami, tomēr Rilāre piederēja pie Aomori pūķiem, kas nebija piemēroti rupjām cīņām.

Svešinieka pūķis bija gandrīz uzvarējis- Rilāre sakauta atkrita uz zemes nespēkā. Pūķis grasījās dot pēdējo triecienu, kas nogalētu pūķeni. Kristīne nevarēja to pieļaut- viņa metās priekšā savai mīlulei, viņa nepieļaus, ka Rilāre mirs.

Pūķis neapstājās, Kristīne aizvēra acis, sagatavojoties nezvēra uzbrukumam, kad pēkšņi sajuta, kādu pieskaramies rokai.

Viņa atvēra acis, svešinieka pūķis lēnām atkāpās, bet Rilāre lēnām cēlās augšā, nesaraujot kontaktu ar īpašnieces roku.

„Paldies, Kristīn!” kāds graciozi sacīja.

Kristīne pārlaida skatienu visapkārt, šeit bija tikai viņa ar svešinieku un pūķi, bet balss bija sievietes.

„Tā esmu es Kristī!” Rilāre pietuvojās meitenei.

„Nevar būt. Es neesmu Jinite” Kristīne iebilda.

„Tagad esi’’ pūķene atteica.

Kristīne ieskatījās Rilāres acīs un saprata, ka tā ir taisnība. Pati nepamato viņa sacīja pūķu valodā: „Bet sievietes nevar būt Jinite, tie ir vīrieši.”

„Neviena sieviete līdz pat šodienai, nebija izrādījusi, tādu drosmi kā tu- gatavība ziedot savu dzīvību pūķa dēļ.” Rilāre nopietni atteica.

„Piedodiet!” Aiz Kristīnes atkal atskanēja nepazīstama balss. Viņa pagriezās un redzēja, ka runātās bija svešinieka pūķis.

„Kā tas ir iespējams?” Vīrietis lēnām pietuvojās savam pūķim. „Aironholds nekad nav runājis ar citiem jātniekiem. Tas ir saistīts ar mani, tāpēc nevienai citai parastai būtnei nevajadzētu viņu dzirdēt un saprast.”

„Pasaki, lai tas idiots aizveras, tu neesi parasta” Rilāre dusmīgi sacīja.

„Ko viņa tev teica?” Vīrietis nikni atjautāja, kad Kristīne iesmējās par pūķenes sacīto.

Kristīne neizpratnē palūkojās uz Rilāru.

„Tikai tu spēj mani sadzirdēt, tagad esmu tavs pūķis uz mūžīgiem laikiem. Tikai tu mani dzirdēsi un spēsi ar mani runāt.” Rilāre atteica.

„Jūs laikam esat akls! Es neesmu parasta būtne.” Kristīne atbildēja vīrietim un uzkāpa uz pūķa.

„Kur jūs dosieties?” Svešinieks vēlējās zināt.

„Kā jau teicu, tā nav jūsu daļa, bet ja tā vēlaties zināt- mans mērķis ir Drakona kalna pakāje, kur es vēlos runāt ar Deligarisu.” Viņa bezrūpīgi sacīja.

„Tas ir neprāts, jūs pat neielaidīs pakājē.” Vīrietis nikni atteica.

Kristīne iesmējās „Kā redzu es pat zinu vairāk par šīs zemes pūķiem, kā pats princis- Igors de Severa.”

„Man likās jūs nepazināt mani” Igors pārsteigts bilda.

„Nē, jūs es nepazīstu, bet zinu, ka pūķis vārdā Aironholds pieder princim, no tā es izsecināju jūsu identitāti” Viņa mierīgi atteica un palūdz Rilārei lēnām celties augšā.

„Deligariss neļaus jums ielidot, pat ja esat Jinite” Igors nokliedza.

„Gribētos redzēt, kā viņš neļaus ielidot kalnā, savas meitas glābējai” Kristīne atsauca, laipni palūkojoties uz Rilāru- Deligarisa meitu.

Kristīne bija nonākusi līdz vietai, kur viņa parasti atvadījās no Rilāres. Meitene izņēma no somas nelielu lādīti, tajā bija ievietota pūķenes asara, kura tika Kristīnei dāvināta, kā apliecinājums, ka viņa ir Jinite. Jinite vienmēr kā apliecinājumu saņem, zīmējumu uz labās rokas, ko var redzēt tikai pūķi un ieroci, kas var nogalināt pūķi, gadījumā ja jātniekam piederošajam zvēram uzbrūk cits pūķis. Bet, tāpēc ka Kristīne bija pirmā sieviešu kārtas Jinite, un meitene varēja sarunāties ar ikvienu pūķi un otrādi, viņai tika dāvināta pēdējā pūķa asara. Nonākot pūķu zemē viņai vajadzēja saņemt asaru cieši saujā un nosaukt pūķa vārdu, pūķis nekavējoties, lai arī kur viņš atrastos sadzirdētu meitenes saucienu.

Kritušā saņēma rokā uguns sarkano asaru, un sacīja „Rilāre” pūķu valodā.

Pēc desmit minūtēm zemē sāka laisties graciozā pūķene.

„Kam man jāpateicas par tik negaidītu apciemojumu” Rilāre zobojās, nolaidusies.

„Tu laikam neticēsi, ja teikšu, ka biju noilgojusies pēc tevis” Kristīne māksloti pasmaidīja.

„Nē! Tu gribi runāt ar mani vai tēvu?” Pūķene lēnām nopētīja meiteni, kas vēl aizvien bija ģērbusies dzeltenajā kleitā.

„Tik tieši?” Meitene pārsteigta jautāja.

„Pēc apģērba varētu spriest, ka ar manu tēvu, bet īstenībā es pirmoreiz tevi redzu kleitā ierodamies šeit. Ceru, ka tu negrasies satikties ar to neģēli, kuram pieder Aironholds.” Rilāre atteica, aicinādama Kristīnei uzsēsties uz viņu.

„To neģēli sauc Igors, un kopš tās reizes Aironholds pret mani izturas ar cieņu” meitene, nedaudz aizvainota teica.

Rilāre, būdama Deligarisa meita- savā ziņā pūķu princese, ievēroja daudzus seno pūķu likumus. Vien no tiem: nekad neļaut citam pūķim apdraudēt savu jātnieku. Aironholdu viņa turēja par draudu manai dzīvībai, tāpēc arī Igors pūķenei nepatika. Ikreiz, kad Kristīne ieminējās par vīrieti, Rilāre izmeta kādu rupju piezīmi, pat sava tēva klātbūtnē.

„Labi, nerunāsim par tavu Igoriņu, citādi vēl nogalēsi mani. Oi, atvainojos, tev taču nepasniedza ieroci, kas var nogalināt pūķi, bet gan asaru” radība smējās, lai arī zināja, ka asara bija spējīga uz ko vairāk, kā tikai nogalēt viņas rases būtni.

„Nogalēt, nē, ko es darīšu bez pūķa? Bet tavam tēvam izstāstīt, kur tu pavadi katru nedēļas nogali, kad saki, ka apmeklē mani, gan varētu” meitene šantažēja pūķi.

„Beidz, tu to nedrīksti, tikpat labi tu pati varētu mani nogalēt” pūķene žēlojās.

„Labi, mums būs vēl pietiekami daudz laika, lai pārrunātu mūsu attiecības. Tagad vedi mani pie Deligarisa” izskanot Kritušās vārdiem, Rilāre strauji sāka lidot uz kalna virsotni.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad Kristīne, Rilāres mugurā, ielidoja kalna pakājē. Pie ieejas vārtiem esošie pūķi godbijīgi nolieca galvu vienīgās sieviešu kārtas Jinites priekšā.

Kristīne palūdza pūķenei, lai tā apstājas, lai meitene varētu doties pie galvenā pūķa vienatnē. Rilāre negribīgi paklausīja.

„Ieradusies, Kristīne Jinite, Rilāres Aomori, Deligarisa meitas jātniece” zemes pūķis, kas nekad nepameta kalna virsotni, paziņoja balsī, kura atbalsojās visā kalnā.

„Esi sveicināts Terpan” Kristīne klusi atteica, pūķis viņai viegli uzsmaidīja. „Kā klājās?”

„Ja tu mūs apciemotu biežāk būtu labāk, ir patīkami ik palaikam redzēt daiļā dzimuma jātnieces augumu” Terpans koķeti sacīja „Un vēl, ja katru reizi tu ierastos šādā tērpā” pūķis nosvilpās ”es būtu ar mieru šeit pavadīt visu savu mūžu.”

„Terpan, beidz koķetēt ar mūsu viešņu un ļauj viņai satikt mani” abām būtnēm lēni pietuvojās Drakona kalna pavēlnieks- Deligariss.

„Kāpēc tu domā, ka viņa ieradās pie tevis? Godīgi? Viņa nekad iepriekš, kad ieradās pie tevis nebija tā ģērbusies.” Terpans norādīja uz meitenes kleitu. „Varbūt tas nozīmē, ka Kristīne ir atnākusi pie manis?”

„Jūs vienreiz varētu beigt strīdēties un ļaut Kristīnei pašai runāt?” Rilāre vienaldzīgi izmeta, paejot visiem trijiem garām, pat nesasveicinoties ar tēvu.

„Es vēlos runāt ar Deligarisu” meitene teica, kad abi pūķi palūkojās uz viņu.

„Dosimies” Deligariss atteica un lēni sāka doties uz kalna virsotnes centru.

„Hefalīns jums noteikti paziņoja par Perlu” Kristīne ieminējās, lai arī zināja, ka atbilde būs jā, jo viņa pati uguns dievam bija lūgusi to pavēstīt pūķim.

„Jā, viņš mums izstāstīja visu. Bet kāpēc tu esi šeit? Tev nevajadzētu rūpēties par Perlas izveidi?” Pūķis jautāja, noslēpumaini paskatoties uz meiteni.

„Tāpēc es esmu šeit, lai, līdz oficiālai paziņošanai, Perla būtu gatava visam, ar ko tai nāksies saskarties. Es vēlos lūgt pūķu atbalstu, kritušo pasaules iemītnieku aizsardzībai.” Viņa paskaidroja, lēnām pietuvojoties pūķim.

„Ko tieši tu vēlies, Jinite?” Deligariss ieskatījās jātnieces brūnajās acīs, kas pirmoreiz, kopš pūķis pazina šo būtni, lūdza tam kaut ko.

„Es vēlos izveidot pūķu kalnu savā pasaulē” Kristīne, pašpārliecināta atbildēja.

„Tam ir vajadzīgi pavēlnieks- pūķis, kas nāk no jau esoša pavēlnieka ģimenes” pūķis sacīja, domājot, ka meitene to nezina, bet tā nebija.

„Rilāre nāk no karaliskas dzimtas” viņa mierīgi apsēdās uz tuvākā akmens un sakrustoja kājas.

„Pat būdama mana meita, viņa nedrīkst ieņemt tādu posteni” Deligariss spēcīgi bilda, bet uz mirkli sejā parādījās šaubas.

„Var un tu to zini” Kritušā vienkārši sacīja, un norādīja uz savu pūķeni, kas pašlaik runāja ar vārtu sargiem „Rilāre pati varbūt nevar būt pavēlniece, bet, ja viņa būtu precēta, viņas vīram būtu visas tiesības uz to.”

Deligariss palūkojās uz savu meitu. Dienā, kad viņš uzzināja, ka Kristīne ir kļuvusi par Rilāres sargātāju- tā pūķi dažreiz sauc savus Jinites, pūķis saprata, ka meita būs drošībā un vienmēr būs kāds, kuram viņa varēs uzticēt to ko nespēj citiem. Bet jau no pirmās dienas, kad Daniels bija atvedis mazo meitēnu uz Drakona kalnu, Deligariss nojauta, ka šī būtne mainīs pūķu dzīvi. Un pēc 4 gadiem tā arī notika- Kristīne bija pirmā sieviete, kas izgāja Jinites rituālu. Bet šodien pūķis saprata, ka drīz notiks vēl viens straujš pagrieziens Drakona kalna dzīvē.

„Ko tu ar to gribi teikt?” Pūķis atkal pievērsās Kristīnei „Tu grasies prasīt Rilārei apprecēties, tikai lai sasniegtu savus mērķus. To no tevis es nebiju gaidījis!”

Meitene strauji piecēlās un pietuvojusies zvēram, ieskatījās tam acīs „Manuprāt, jūsu meita jau sen ir atradusi sev līgavaini, es tikai paātrināšu šo procesu.”

„Tas nav iespējams! Ja viņai būtu ar kādu attiecības, es to uzzinātu, jo esmu Drakona kalna pavēlnieks!” Deligariss dusmīgi atcirta, novēršoties no meitenes.

„Es jau neteicu, ka tas ir kāds no Drakona kalna” Kristīne izmeta. Uzgriezusi zvēram muguru, viņa lēnām soļoja tālāk prom no vārtiem, kur vēl aizvien bija Rilāre.

„Tu melo, nezinu kā, bet tu melo!” Viņa dusmas auga tikai augumā.

„Jūs pats man teicāt, ka Jinite nekad nevar melot pūķim” meitene pat nepaskatoties uz pūķi atteica.

„Rilāre nekad nepamet kalnu” nezvērs izmeta, bet atcerējās ko „katru nedēļu viņa dodas apmeklēt tevi. Tu to jau biji ieplānojusi. Neliete!”

Kristīne strauji apcirtās apkārt „Neuzdrošinies mani tā saukt” viņa kliedza „Tu, Deligariss, esi vienīgais šeit, kas kaut ko plāno, bet pārējiem jācenšās neizjaukt plānus, lai nenonāktu pavēlnieka nežēlastībā!”

Pārējie tur esošie pūķi, izdzirdot kņadu, lēnām sāka pietuvoties ķildai, bet Kristīni tas neinteresēja, viņa bija nolēmusi pateikt visu, ko domā.

Neļaudama pūķim izteikties, meitene turpināja „Kāpēc tu man neļauj satikt Danielu?” Deligarisa pārņēma satraukums, Kristīne to pamanīja „Jā, es zinu, ka viņš jūs apciemo, bet tu neļauj nevienam par to runāt. Kāpēc? Daniels ir man brālis, tu esi nelietis, turot noslēpumā viņa atrašanās vietu!” Meitene beidzot bija saņēmusi drosmi pateikt to, ko saprata jau trīs mēnešu pēc kļūšanas par Jinite.

„Kristīn, nomierinies” Rilāre lēnām tuvojās savai jātniece, apzinoties, ko Kristīne spēj darīt dusmu iespaidā „Aprunāsimies mierīgi, bez balsu pacelšanas.”

„Mierīgi” meitene iespurdzās „Mierīgi tavs tēvs nesaprot!”

„Pietiek Jinite, es nepacietīšu šos apvainojumus.” Deligariss nikni atteica.

Rilāre nostājās Kritušai priekšā, izveidojot starpu starp abiem strīdniekiem „Viņa tā nedomāja, pavēlniek, es vedīšu viņu pie prāta.”

Meitene gardi iesmējās „Tava meita, pat nesauc tevi par tēvu” viņa, par spīti pūķenes mēģinājumiem to apturēt, atkal nonāca aci pret aci ar Drakona kalna varenāko zvēru. „Tāpēc tu neļauj man satikt brāli, es esmu sagrāvusi tavu pasaules kārtību, aizviļot tavu meitu. Tu pat vairs nezini, ar ko viņa satiekas.”

„Kristīn, nevajag lūdzu, tas neko nemainīs” Rilāre lūdza.

Lai arī meitene bija apsolījusi glabāt noslēpumu, viņa vairs to nespēja, Rilārei bija tiesības būt laimīgai spīti par visu. „Neviens cits viņam neatvērs acis, Rilāre tas ir jādara man, turklāt manām dusmām vajag maģiju, kur patverties.”

Ikreiz, kad Kritušā piedzīvoja lielus dusmu izvirdumus, viņas ķermeni piepildīja nebijusi maģija, kas pastiprināja jau esošās spējas līdz neiedomājama līmenim. Vienīgi Safrāns ar Rilāru zināja to, jo abi bija pieredzējuši šo vareno spēku, un saprata, ka tā nav parasta parādība. Visgrūtāk bija novirzīt dusmas uz pareizajām spējām, meitenei bieži tas neizdevās, līdz ar to cieta visi apkārt esošie.

Kristīne izņēma no kastītes pūķa asaru, koncentrēdama visu uzmanību uz to, viņa novirzīja visas dusmas pūķa izsaukšanā „Anatess!”

Deligariss neizpratnē lūkojās meitenē. Pūķa ar tādu vārdu nebija viņa pavalstnieku vidū. „Ko viņa dara?” Viņš jautāja meitai, bet tā neko neatbildēdama lēnām atkāpās, aicinot pārējos klātesošos pūķus viņai sekot. Lai arī neviens nesaprata iemeslu, visi uzticējās princesei.

„Anatess!” Kristīne vēlreiz sauca un tad tas notika. Priekšā viņai atvērās neredzama plaisa, no kuras iznāca jūras pūķis.

Atnācējs pārlaida acis apkārtējiem, nesaprašanā tās apstājās pie meitenes „Kristīn, tu mani izsauci?” Anatess neizpratnē jautāja.

„Jā! Es vēlējos tevi iepazīstināt ar Deligarisu, Rilāres tēvu” Viņa bezrūpīgi atteica, norādot uz šī kalna pavēlnieku.

„Jinite, ko tas nozīmē?” Deligariss saniknoti skatījās te uz jātnieci, te uz Anatesu.

„Tēvs, es varu paskaidrot” Rilāre iesāka, bet Kristīne viņu pārtrauca.

„Nē! Es viņu izsaucu, es arī paskaidrošu!” Viņa apmierināti paskatījās uz kalna pavēlnieku „Deligariss, iepazīsties- Anatess, Melnās jūras karalistes gvardes ģenerālis.”

„Gods iepazīties ar jums” Anatess sacīja, viegli palokot galvu.

„Kāpēc tu viņu atsauci, Kristīn?” Deligariss rūpīgi nopētīja svešo pūķi. „Tu zini, ka mums ir nesaskaņas ar Melnās jūras pūķiem, tu vēlies izraisīt karu?”

„Nē, jūs pats teicāt, ka es vienmēr rūpējos par savu labumu, bet karš, starp pūķu karalistēm, padarītu mana šī brīža uzdevumu tikai grūtāku. Šoreiz tam ir cits iemesls” Kristīne palūkojās uz zilo jūras pūķi, kuram blakus bija nostājusies Rilāre, un pasmaidīja.

Anatess drosmīgi pietuvojās Deligarisam „Es oficiāli vēlos lūgt jūsu meitas roku. Rilāre jau piekrita manam bildinājumam, bet viņa vēlas saņemt jūsu svētību pirms notiek rituāls.”

Deligarisu apmulsumā palūkojās uz meitu „Kad tu viņu satiki? Jau gadiem ilgi starp mūsu klaniem valda naids!”

„Pirms pusgada, kad notika pēdējā sadursme ar jūras pūķiem. Toreiz, viņi neierosināja pagaidu pamieru, tā biju es” Rilāre vaļsirdīgi atzinās. „Kristīne bija lieciniece šai bezvērtīgajai kaujai. Lielākā daļa mūsu karaspēka bija sakauti, kad viņa mani izsauca. Es lūdzu pamieru, Melnās jūras gvardes ģenerālim, kas bez konsultēšanās ar pavēlnieku piekrita.”

„Tu to nedrīkstēji darīt, tu pazemoji mūsu karaspēku” tēvs meitai nikni atcirta.

„Nē, es viņus izglābu no nāves un karalisti no bojāejas, kas būtu notikusi bez karaspēka” pūķene bija nolēmusi šoreiz nepadoties tēva spiedienam „Kopš tās dienas es katru nedēļu devos pie Anatesa runāt par mūsu karalistēm.”

Anatess, vēl aizvien nesatricināmi stāvot blakus mīļotajai, palīdzot viņai piebilda „Mēs domāja, ka šim naidam ir jāpieliek punkts, tāpēc pēdējos mēnešus tikāmies. Ar laiku šīs satikšanās satuvināja mūs, radot iespēju samierināt Melnās jūras un Drakona kalna pūķus.”

„Bet tavi ceļojumi pie Jinites?” Deligariss taujāja.

„Bija tikai aizbildinājums, es ne reizi neapciemoju Kristīni” Rilāre, vairs nebaidoties tēva dusmas, atteica.

„Starp mūsu karalistēm nevar pastāvēt miers. Es nepiekrītu šīm precībām.” Deligariss nopietni paziņoja.

„Labi, tādā gadījumā es tūlīt pat pametu Drakona kalnu” Rilāre sacīja, pieglauzdamies mīļotajam „un dodos līdzi savam līgavainim.”

„Tu to nedarīsi, Melnās jūras pavēlnieks to nepieļaus” pūķis nikni izmeta.

„Šeit jūs maldāties kungs, pavēlnieks Merfams zina, ka man ir simpātijas, pret kādu no šī kalna pūķenēm, un ir devis savu atļauju šīm attiecībām.” Anatess lepni deklamēja.

„Tiklīdz tu kopā ar viņu iziesi pa šiem vārtiem” Deligariss norādīja uz Anatesu un vārtiem „tu vairs nebūsi mana meita.”

Rilāre saskumu, lai arī zināja, ka tēvs uzstādīs šādu ultimātu „Tādā gadījumā- ar dievu tēvs, turpmāk es būšu- Rilāre Aomori, Anatesa Navala līgava.” Viņa kopā ar mīļotā sāka soļot vārtu virzienā, ceļā esošie pūķi pašķīrās, drūmi noskatoties, ka viņu iemīļotā princese aiziet.

„Tu to panāci Deligariss, tava meita aiziet pat neatskatoties. Tavs naids kā vienmēr izrādījies pārāks par mīlestību” Kristīne atteica un sekoja abiem pūķiem.

„Viņa vairs nav princese, tāpēc nevarēs pārvaldīt pūķus tavā pasaulē” pūķis izmeta.

Kristīne lēnām pagriezās „Tu neko nesaproti, tev viss ir balts vai melns, pelēkais vienkārši neeksistē, nemaz nerunājot par citām krāsām. Rilāre izejot pa šiem vārtiem būs brīva no visām saistībām, viņai vairs nevajadzēs sekot neviena norādījumiem. Tāpat kā es viņa būs bez dzimtas, brīvs kā putns debesīs.” Viņa turpināja ceļu, pie vārtiem viņu gaidīja Rilāre.

„Pat putna dzīvi kāds kontrolē, tāpat ka tavu Kritušā, pienāks diena un tu vēlēsies kaut nekad nebūtu iepazinusi paralēlās pasaules un savas spējas. Daniels tevi novērtēja par zemu!” Deligariss klusi čukstēja, turpinot raudzīties trijos aizejošajos stāvos.

Rosess15.nodaļa

„Ko tālāk?” jautāja Rilāre, kad trijotne bija pametusi Drakona kalnu. „Nosūtīt uz Melno jūru, tu mūs jau nevari!” Pūķene pikti palūkojās uz Kristīni.

„Beidz gražoties! Nezinu kā jūs, bet es došos pie Igora. Es apsolīju apciemot viņu, kad būšu Podoresā” Kristīne atteica mierīgā balsī, it kā tikko notikušais nebūtu nekas īpašs.

„Tava nesagraujamā ticība ir jauka, bet es tev atgādināšu” pūķene caur zobiem klusi sacīja un tad atkal paaugstināja balsi „Mani, Drakona kalna princesi, tikko padzina, tas nozīmē, ka arī tu šeit vairs neesi vēlama; tu atsauci Anatesu, pat nezinot, kur viņš ir, ja tobrīd viņš runātu ar pavēlnieku! Iespējams jau tagad ir sākti meklējumi.”

„Vispār jau es tikko biju beidzis runāt ar Merfamu un teicu, ka došos pārskatīt robežas, tāpēc manu prombūtni pamanīs, ja labi rīt” Anatess apmierināti ierunājās.

Rilāre nikni paglūnēja uz līgavaini, ka pūķis uzreiz saprata, labāk būtu klusējis.

Jātniece piegāja pie savas pūķenes un ieskatījusies violetajās acīs, teica „Ja tu jebkad man esi ticējusi, tad uzticos arī šoreiz. Viss nokārtosies: tavs tēvs piekāpsies, iestāsies miers starp Drakona kalna un Melnās jūras pūķiem, tu beidzot varēsi pati valdīt par savu dzīvi.”

„Tevi vajadzēs pavadīt līdz pilī?” Piekāpusies pūķene jautāja.

„Kompānija man sagādātu tikai prieku” Kristīne atteikusi, uzkāpa uz Rilāres.

Pēc Kristīne lūguma, pūķi pavadīja viņu līdz pilī, bet pēc tam devās prom uz Melnās jūras karalisti.

Meitene lēnām iesoļoja pa pils vārtiem, kurus neviens neapsargāja. Iegājusi pagalmā, viņa pamanīja mazu zēnu, kas rotaļājas ar pūķi.

„Mibelol, lūdzu, palidini mani. Neviens to neuzzinās” puika žēli skatījās zvēra acīs, bet Mibelols nesaprašanā skatījās mazā sejā.

„Lūdzu” puika nepadevās.

„Viņš nesaprot, ko tu saki” Kristīne teica, pietuvojoties abiem.

„Kā tu to zini?” mazais jautāja.

„Jo esmu Jinite” Kritušā piegāja pie pūķa un sāka to glaudīt.

„Meitenes nevar būt Jinite” puika zobojās „Es būšu pūķa jātnieks.” Viņš lepni piebilda.

Kristīne līksmi lūkojās zēnā „Neiepazīstināsi ar sevi?”

„Mani sauc Mihails de Severa” viņš panāca uz priekšu un paspieda atnācējas roku.

„Kristīne Maravilla. Prieks iepazīties. Igors bieži ir tevi pieminējis” meitene atteica.

„Jūs pazīstat Igoru?” Miša pārsteigts taujāja, pametot skatu uz pils pusi.

„Jā, mēs esam seni draugi. Tu zini, kur viņš šobrīd ir Miša?” Kristīne devās apsēsties uz soliņa, kas atradās netālu.

„Viņš ir sanāksmē. Igors vienmēr ir aizņemts.” Puika īgni bilda, apsēžoties, blakus meitenei.

„Nākotnē tavs brālis būs karalis, tāpēc viņam daudz, kas jāmācās” Kritušajai nepatika mazā noskumušais skatiens.

„Igors man jau sen solīja iemācīt jāt ar pūķi, bet līdz šim vienmēr ir aizbildinājies.” Miša sapņaini skatījās uz pūķi.

„Gribi, es tev iemācīšu veidu, kā tu varētu sazināties ar Mibelolu” izskanot šiem vārdiem, puisēna acis iedegās prieka dzirkstis.

„Jā, lūdzu!” Mihails pielēca strauji kājās.

„Labi, tad ejam pie pūķa” viņa saņēma mazā roku, abi devās tuvāk Mibelolam.

„ Pirmkārt, vienmēr izrādi pūķim godu” Kritušā mācīja, nedaudz palokoties „tam ir jāsaprot, ka tu cieni to.”

Mišā uzmanīgi klausījās katrā vārdā, sekodams Kristīnes kustībām.

„Otrkārt, nekad nebaidies no pūķiem, tie sajūt ikvienu tavu izjūtu” meitene skaidroja.

„Es ne no kā nebaidos!” Miša pašapzinīgi teica.

Kristīne apslēpti pasmīnēja „Protams. Treškārt, viss svarīgākais sazinoties ar pūķi, ja vēl neesi Jinite, ir jāzina slepenās zīmes.”

„Es nesaprotu” zēns apmulsis vērās meitenē.

„Skaties” viņa atteica, pastiepdama roku uz priekšu, lēnām laida atvērtu plaukstu uz leju.

Mibelols nesteidzoties pieliecās.

„Tu man vari to iemācīt?” Miša līksmi lēkāja meitenei apkārt.

„Protams” Kristīne bija laimīga.

Turpmāko stundu Kritušā pavadīja, mācot Mihailam dažādas zīmes, lai viņš varētu parūpēties par savu pūķi. Mazais visā klausījās ar apbrīnu un nepārspējamu rūpību, gandrīz uzreiz precīzi atkārtodams parādīto.

„Kristīn, skaties” Miša uzsauca, ka Mibelols nedaudz pacēlās no zemes un pēc zīmes atkal nolaidās.

„Jā, tev ļoti labi padodas” meitene atteica „Tu varētu mani pavadīt līdz pilī, vēlos satikt Igoru.”

„Labi” mazais atsauca, nokāpjot no pūķa. „Dodamies” viņš saņēma Kritušās roku.

Abi izgāja caur dārzu, nonākot pie ieejas durvīm, Miša apstājās „Tikai nesaki nekā Igoram” viņš lūdzoši skatījās meitenē.

„Ko man neteikt?” aiz viņiem kāds ierunājās.

Miša strauji apgriezās un ieskrēja brāļa apskāvienā „Igor!” bet Kristīne palika ar muguru pret abiem.

Meiteni pārņēma uztraukums, šī bija pirmā reize, kad viņa ir ieradusies šeit- pilī, līdz šim Kritušā nebija to pieļāvusi.

„Neiepazīstināsi mani ar savu apburošo kompanjoni?” Igors līksmi taujāja brālim.

Mihails jau grasījās, ko sacīt, kad Kristīne pagriezās pret abiem.

„Kristīn! Ko tu šeit dari?” Igors pārsteigts raudzījās meitenē, ko tik ļoti mīlēja.

„Es vēlējos tevi satikt. Cerams, ka tas nesagādā problēmas” Kritušā kautri runāja, jo ikreiz redzot šī vīrieša mīlas pilno skatienu, kuram viņa nespēja atbildēt, drosme lēnām aizplūda.

„Nē, protams tu vari palikt” vīrietis nolaida mazo zēnu zemē un piesteidzās pie draudzenes, un apskāva „Man tāds prieks Kristīn, tevi atkal redzēt!”

„Man arī prieks!” Kristīne atteica.

„Jūs tur ilgi, mamma dusmosies, ja laikus neieradīsimies uz vakariņām” Miša ierunājās, jaunie cilvēki atkāpās viens no otra.

„Tu pievienosies mums?” Igors sapņaini skatījās, Kristīnes kastaņbrūnajās acīs.

„Tavi vecāki neiebildīs?” viņa atjautāja.

„Nē! Anitra viņiem par tevi pastāstīja, kad bija ieradusies ciemos.” Vīrietis mierīgi atbildēja.

„Ko tieši pastāstīja?” pēc visa notikušā Esterē, meitene nezināja kāds bija viņas attiecības ar pieminēto sievieti.

„Nezinu kā jūs, bet es skriešu pārģērbties” Miša pateica un iesteidzās pilī.

„Tu vēlies pārģērbties?” Igors interesējās un, paņēmis draudzenei aiz rokas, veda viņu iekšā pilī.

„Protams” Kristīne sekoja tālāk pilī, pat nepievēršot uzmanību apkārt esošajām lietām, jo vienīgais, ko viņa redzēja, bija vīrieša laimīgais skatiens.

„Ceru, ka Miša tevi neapgrūtināja, brīžiem viņš var būt ļoti uzmācīgs ” viņš stāstīja, vadīdams meiteni augšā pa kāpnēm.

„Tev ir lielisks brālis, kurš vēlas tikai tikt pamanīts. Ko noteikti ir grūti izdarīt, esot mazākajam karaliskā ģimenē” Kristīne iegāja istabā, kuras durvis Igors bija atvēris.

„Mišam ir viss ko zēns var vēlēties- neskaitāmas rotaļlietas, privātie pedagogi, dzīvnieki.” Vīrietis sacīja, apsēzdamies uz greznās gultās un norādīdams, lai draudzene viņam pievienojas.

Kristīne lēnām apsēdās blakus Igoram un ieskatījās debeszilajās acīs „Bet viņam vajag arī brāli, lai arī cik draugu, mantu, dzīvnieku viņam būtu, neviens no tiem nekad nespēs aizvietot tevi.”

„Bet man ir tik daudz darbu, tikpat kā neatliek laika nekam citam. Tēvs vienmēr mani sūta vizītēs uz citām pasaulēm, mamma liek piedalīties dažādos saviesīgos pasākumos” viņa balsī varēja sadzirdēt rūpes, naidu, sapratni.

„Vienreiz mūžā uzklausi savu sirds balsi un rīkojies, kā vēlies tu, nevis citi” Kristīne pielika plaukstu pie puiša sirds „Zini ko tā šobrīd saka?”

„Ko?” zilās aci lēnām aizvērās, gaidot nākamos meitenes vārdus.

„Iemāci Mihailam lidot” Kritušā teica, strauji pieceldamās kājās.

„Es domāju…” Igors iesāka, bet draudzene viņu pārtrauca.

„Tu jau sen apsolīji to izdarīt, cik atceros, solījumi ir jātur!” Viņa paņēma somu, ko bija novietojusi uz grīdas un izņēma kleitu. „Ja atļausi, es pārģērbšos.”

„Pēc 20 minūtēm es atnākšu.” Viņš atteica un izsoļoja no istabas.

Kristīne nomainīja vieglo dzelteno kleitu, pret piesātinātu zilu ar atkailinātiem pleciem, tā viegli piegūla augšdaļā, bet tālāk pārgāja maigā kritumā, radot viegluma sajūtu.

Izņemot no matiem gumiju, tie viļņojās pāri mugurai. Meitene sāka ievietot matos nelielas sprādzītes, tā neļaujiet tiem traucēt.

Kad atvērās durvis, Kristīne bija izņēmusi kaklarotu no kastītes, pat nepaskatīdamās uz ienācēju, meitene jautāja „Palīdzēsi?”

„Protams” Igors atteica, paņemot rotu.

Kristīne lēnām pacēla matus, pilnībā atkailinot plecus, ne mirkli, kamēr vīrietis aplika kaklarotu, viņa nenovērsa acis no spoguļa. Vīrieša rokām skarot ādu, meitene notrīsēja.

„Tu izskaties satriecoši” viņš čukstēja, un lēnām pagrieza Kristīne pret sevi „Kāpēc tu ieradies?”

„Man bija jānokārto dažas lietas Drakonu kalnā” meitene atbildēja „Tev vajadzētu zināt, ka Deligariss izraidīja mani un Rilāru.”

„Kāpēc?” Vīrieti pārņēma satraukums.

„Lūdzu, nekā nejautā. Es vienkārši nevēlējos, lai tu to uzzini no kāda cita” Kritušā paskaidroja, pieiedama pie loga „Šeit ir tik skaisti.”

„Tu varētu palikt” Igors nostājās aiz draudzenes, apvija rokas ap viņas vidukli un sekoja meitenes skatienam „Es tev jau vienreiz jautāju, bet tu aizbēgi. Ja tagad lūgšu, tu arī aiziesi?”

„Toreiz tu mani pārsteidzi” Kristīne vienkārši atteica.

Abi jaunieši iegrima atmiņās.

Visapkārt jau sāka krēslot, saulei lēnām rietot jūrā, kamēr divi stāvi lēnām soļoja pa smiltīm.

„Kristīn! Kāpēc tu man nevari pateikt, ko tu slēp no manis?” Igors jautāja, ne uz mirkli ne-atlaizdams meitenes roku.

„Es nevēlos par to runāt. Izbaudīsim šo mirkli” Kristīne atbildēja.

Šodien abi bija piedalījušies karā starp Drakona kalna un Melnās jūras pūķiem. Jaunieši bija noguruši, bet apmierināti. Bija panākts pagaidu miera izlīgums starp abiem pūķu klaniem. Rilāre neko neteikdama bija pametusi Kristīni, bet meitenei vairs nebija spēka atvērt vārtus, tāpēc viņa nolēma uzkavēties Melnās jūras karalistē. Protams, Igors nevarēja neizmantot šo situāciju. Viņš atrunājās, ka Aironholdam jāatgūst spēki, lai varētu pabūt divatā ar Kristīni.

„Mēs esam pazīstami jau ilgi, bet es par tevi nekā nezinu” Igors apstājās un ieskatījās meitenes acīs „Bet man vienalga! Vienīgais svarīgais ir tas, ka es tevi mīlu!”

„Igor…” Kristīne lēnām iesāka, bet nepaspēja pabeigt.

Vīrietis apklusināja meiteni, pieliekot pirkstu pie maigi sarkanajām lūpām „Ļauj man pabeigt” viņš dziļi ievilka elpu, saņemot visu drosmi „Lai arī ko par to teiksi mani vecāki, esmu gatavs atdot visu, lai ikdienu varētu skatīties šajās kastaņbrūnajās acīs, sajust maigumu ik reizi tev pieskaroties.”

Kristīne zināja, ka Igoram ir jūtas pret viņu, bet nekad nedomāja, ka tik stipras. Meitene ne reizi nebija izrādījusi savas jūtas pret šo vīrieti, lai arī brīžiem tās lauzās uz āru.

Igors nometās uz viena ceļa smiltīs. Kristīne uzlika roku uz kakla, jūtot, ka grūti elpot, aiz saviļņojuma.

„Kristīne Maravilla, lūdzu kļūsti par manu sievu” Igors bija izņēmis nelielu kārbiņu, kurā atradās pasakains sudraba gredzens.

„Igor, es…” Kristīnei trūka vārdu un drosmes, lai atraidītu vīrieti. Viņa nevarēja šobrīd ar kādu saistīties, tas neietilpa plānā.

„Šis gredzens ir piederējis manai dzimtai jau vairākus gadsimtus. Tas tiek nodots nākamajam troņa mantiniekam, sasniedzot pilngadību” Viņš sniedzās pēc meitenes rokas, kad klusumu pāršalca pūķa sauciens.

„Kristīn, Kristīn!” Rilāre strauji tuvojās jauniešiem. „Safrāns steidzami vēlās ar tevi runāt, kaut kas ir noticis” pūķene ļoti satraukti klāstīja.

„Ātri dodamies” Kristīne strauji uzlēca uz pūķa „Iespējams varēšu atvērt vārtus pēc dažām stundām.”

„Kristīn!” Igors sašutis kliedza, kad Rilāre jau bija pacēlusies.

„Mēs vēl tiksimies” Kristīne vēl tikai atsauca un pazuda debesīs.

Igors palika viens, sašutumā lūkodamies uz gredzenu.

Nākamajās tikšanās reizēs neviens no jauniešiem nepieminēja notikušo, baidīdamies sagraut draudzību.

Kristīne atraisīja vīrieša rokas, pagriezdamies ar seju pret viņu „Pārrunāsim to vēlāk, es apsolu, bet tagad dosimies vakariņās.”

„Es tevi turēšu pie vārda” Igors atteica un vadīja meiteni uz ēdamistabu.

Telpā pie galda sēdēja Mihails un vēl divi cilvēki- Podoresas karalis ar karalieni.

Karalis sēdēja galda galā, pa kreisi no viņa sieva un Mihails, bet pa labi bija atstātas divas vietas brīvas.

Igors saņēma ciešāk meitenes roku, vadīdams pie galda. Viņš atvilka krēslu un palīdzējis Kristīne apsēsties, ieņēma savu vietu pie tēva labās rokas.

„Iepazīstieties- Kristīne Maravilla, sena paziņa” Igors ar pacilātību paziņoja.

„Anitra mums par jums jau ir stāstījusi” de Severas kundze nelaipni izmeta, pat ne paceldama acis no maltītes.

„Kas jūs atvedis pie mums?” karalis vienaldzīgi taujāja, pametot nievājošu skatienu meitenes virzienā.

„Es vēlējos runāt ar Igoru. Mums ir kāds neatrisināts jautājums” Kristīne nopietni palūkojās un vīrieti, sev blakus.

„Jā, līdz šim nebija sanācis laika pieskarties šim tematam” Igors pasmaidīja neveiklu smaidu.

„Anitra stāstīja, ka esat bārene” karaliene auksti sacīja.

„Kristīne vecāki gāja bojā karā” Igors negribīgi atbildēja.

„Dzirdēju, ka Rilāre ir izraidīta no Drakona kalna par nodevību” karalis it kā, starp citu, pateica.

„Es to nesauktu par nodevību” Kristīne juta, ka, ja Igora vecāki šādi turpinās, viņa nespēs noturēt īstās domas pie sevis. Meitene pagriezās pret Igoru. „Mēs varētu parunāt, es nevaru ilgi kavēties.”

„Igor, tev šodien jāsatiek Anna Paleka, kā nekā tu būsi viņas pavadonis Terdemortes ballē” karaliene teica.

„Māt, es vēl neesmu tam piekritis. Atvainojiet, man jārunā ar Kristīni divatā” Igors strupi atteica, atvelkot draudzenes krēslu.

Jaunieši pameta telpu, pat neatskatoties uz Igora vecāka protestiem, dodoties uz pils pagalmu.

Abi apēdās uz soliņa, attālākajā dārza stūrī.

„Tu esi gatava man atbildēt?” Igors jautajā, saņemdams Kristīnes, rokas savējās.

„Vispirms es vēlos tev ko pastāstīt par sevi” viņa vairs nešaubījās par savu lēmumu, tam vajadzēja notikt agri vai vēlu „Es esmu Kritusī.”

Rosess16.nodaļa

Kristīne izstāstīja visu: to,ka ir Kritušā, par brāli, ka nekā nezina par saviem vecākiem, par Perlu, bet nesacīja neko par dievu piedāvājumu. Igors ne mirkli nenovērsās no meitenes un neatlaida saņemtās rokas.

„Tagad tu zini visu” Kristīne skumji teica, nolaidusi skatienu.

Igors saņēma meitenes zodu, paceldams viņas skatienu „Tas neko nemaina. Žēl ka tu agrāk nepastāstīji man. Es būtu labāk sapratis tavu izturēšanos.”

„Es valdīšu Perlā, bet tu drīz būsi karalis šeit. Mēs nevaram būt kopā. Tev ir jāmeklē sieviete, kas valdīs blakus tev, nevis kura pati būs valdniece” meitene nezināja, vai vīrietis to nesaprata vai nevēlējās saprast.

„Tevis dēļ esmu pat gatavs atteikties no karaļa titula, tu esi viss, kas man nepieciešams” viņš saldenā balsī atteica.

„Nē, es to nepieļaušu. Manis dēļ tu nepametīsi dzimteni” Kristīne strauji pielēca kājās un grasījās iet prom, kad draugs saķēra viņas roku.

„Bez tevis es nespēšu dzīvot. Mēs kaut ko izdomāsim, atradīsim risinājumu” Igors ieskāva meiteni savās skavās.

Kristīne neraudāja, asaras neko nelīdzētu, tās tikai visu paildzinātu „Piedot, Igor, man tas ir jādara” viņa klusi sacīja.

Igors nepaspēja noreaģēt, kad Krituša skarot viņa miega artēriju, ieveda vīrieti dziļā miegā.

Kristīne noguldīja smago stāvu uz soliņa „Es savādāk nevarēju. Bez manis tev būs labāk” viņa vēl pēdējo reizi noskūpstīja vīrieti un atvēra vārtus uz citu pasauli.

Durvīm aizveroties, pār meitenes vaigiem noritēja asara.

„Kristīn!” Pie viņas pieskrēja puisis un pacēla griezienā. „Lučilla neteica, ka tu ieradīsies!”

Kad tika nolaista zemē, meitene atkāpās nedaudz, lai atpazītu sveicēju „Rohas, tu?”

„Nesaki, ka neatpazini mani?” Viņš pārsteigti vērās paziņā.

Kristīne vēlreiz nopētīja puisi. Viņam bija koši sarkani mati līdz pleciem, muskuļotais augums bija viss noklāts ar melnu audumu, kas izcēla smaragdzaļās acis. „Kā es varētu aizmirst Rohasu Enkantru, puisi, kas mana lika noskūpstīt vardi” meitene sāka smieties.

„Pie visa bija vainīgs Zaks, viņš nobūra Akselu tā, ka viņu atburt atpakaļ varēja tikai meitenes skūpsts” Rohas strauji centās attaisnoties.

„Un kā tas sanāca, ka tai bija jābūt tieši man? Jūs man tā arī to nekad neesat pateikuši” Kristīne pietuvojās vīrietim, ļoti rūpīgi raudzīdamās sejā.

„To labāk, lai paskaidro Aksels. Vispār runājot par viņu, re kur jau abi ar Zaku nāk” Rohas sacīja, norādīdams meitenei aiz muguras.

Kristīne ātri pameta skatienu uz aizmuguri, tur nāca divi jaunekļi. Viņa strauji pagriezās atkal pret jaunekli „Atmaksa ir salda” meitene jautri teica.

„Kristīn, kas tev padomā?” Rohas nedaudz bailīgi taujāja, zinot Kristīne nešpetno dabu, tas nevarēja būt nekas labs.

Bet Kritušā nekā neatbildēja, tikai paliecās un aplikusi rokas ap plecu jaunietim, viņu noskūpstīja. Abu lūpas bija sakļautas gandrīz minūti, kad atskanēja ūjināšana.

„Kas tad te mums notiek? Lielais brālis iedomājies izklaidēties bez mums” Aksels gavilējoši bilda.

„Varbūt padalīsies” Zaks piemeta.

„Es ar vardēm neskūpstos” Kristīne paziņoja, strauji pagriezusies pret abiem „Beidzot man, tas ir izdevies! Esmu pārsteigusi Enkantru dvīņus” viņa skaļi triumfēja, redzot pārsteigtos puišus.

„Mēs neesam dvīņi” Zaks atsauca. Viņam bija blondi mati, nedaudz īsāki kā Rohasam, kas arī izskatījās nekārtīgi, acis bija krāsā starp zilo un zaļo, viņš tāpat kā pārējie brāļi bija ģērbies viscaur melnā.

„Kad tu vienreiz aizmirsīsi to starpgadījumu ar vardi” Aksels dusmīgi sacīja. Puisim bija balti, taisni mati, kas sniedzās pāri pleciem, acis debeszilas.

Rohas bija vecākais Enkantru dzimtas dēls, pēc viņa nāca Aksels, bet visjaunākais bija Zaks. Visi trīs bija burvji.

„Tad kad tu man paskaidrosi, kāpēc tikai es spēju lauzt burvestību” meitene nedaudz atkāpās, ļaujot Rohasam pievienoties brāļiem.

„Tas ir…” Aksels iesāka, bet nezināja kā turpināt „sarežģīti.”

„Gan jau es sapratīšu” Kristīne atbildēja.

„Tobrīd…” puisis atkal nespēja izteikties, tāpēc iejaucās Zaks „Tāpēc ka viņš bija tevī ieķēries, bet burvestību varēja lauzt tikai meitene, kuru viņš mīlēja.”

Kristīne sāka nevaldāmi smieties.

„Kas tai lēcies?” Rohas dīvaini raudzījās meitenes histērijā.

Nomierinājusies meitene atsacīja „Jums nebija drosmes pateikt, ka esat ieķērušies manī?”

„Neviens neteica, ka mēs visi bijām tevī ieķērušies” Zaks centās tēlot aizvainojumu, bet Kristīne pazina brāļus pārāk labi.

„Beidziet, jums vienmēr ir tieksme uz vienām un tām pašām meitenēm” viņa mierīgi atteica, iesoļojot starp jaunākajiem brāļiem „It sevišķi jums abiem, bet pietiek par jums. Es vēlos satikt Lučillu.”

„Viņa ir pie tantes” Zaks drūmi novilka.

Enkantru dzimta jau izsens ir slavenu burvju ģimene. Lučilla bija otra vecāka, piedzimstot gadu pēc Rohasa. Pēc Zaka dzimšanas atklājas, ka viņu mātei- Rosalindai piemīt spējas. Šajā zemē tas bija retums un slikta zīme. Sievietes burves jeb raganas nosodīja, izsmēja, padzina no dzimtām, jo domāja, ka tās nes tikai ļaunumu. Rosalinda pameta ģimeni, neko neteikdama vīram Ronaldo- un bērniem. Viņa nespēja pieļaut, ka Enkantru dzimta tiek nicināta, tāpēc nolēma sevi trimdai. Ar laiku bērni uzzināja, mātes īsto aiziešana iemeslu, bet līdz tam viņiem nācās klausīties ļaužu runās, ka māte aizbēgusi, jo nav spējusi aprūpēt bērnus, pildīt sievas pienākumus, esot bijusi traka. Ikvienam ciema iemītniekam bija sava versija. Ronaldo visvairāk pievērsās dēliem, atstājot meitu kalpotāju uzraudzībā. Ar laiku viņš sāka domāt, ka Lučilla varētu būt pārmantojusi mātes spējas, tāpēc 10 gadu vecumā aizsūtīja viņu pie savas māsas. Kopš tā laika meitene ar tēvu nebija tikusies, tikai brāli viņu apciemo vēl aizvien.

„Neuztraucieties, esmu šeit lai palīdzētu jūsu māsai” Kristīne lepni paziņoja.

„Kā tu domā panāk, ka tēvs viņu pieņem atpakaļ” Rohas neticīgi jautāja.

„Nē, atpakaļ pie tēva Lučilla nedosies. Es viņai grasos izteikt citu piedāvājumu” meitene atteica. „Jūs taču mani pavadīsies?”

„Mēs varam pat ko labāku!” Aksels ieminējās. Abi brāļi pamata skatienu viņa virzienā. „Aizbursimies pie Lučillas!”

„Jā!” abi pārējie jaunekļi piebalsoja.

„Nē, ja kaut kas ar mani notiks! Lučilla man ir stāstījusi par jūsu neveiksmēm. Nevēlos pārtapt par krupi vai vēl ļaunāk izplēnēt gaisā” Kristīne iesaucās, palecot tālāk no brāļiem.

„Tas kaķis bija to pelnījis” Aksels aizstāvoties, nopietni atbildēja.

„Es gan dzirdēju, ko citu- tu esot visu nakti šņukstējis” meitene viņu ķircināja.

„Kas tev to pateica?” puisis gandrīz vai sprāga pušu no dusmām un metās pakaļa draudzenei, kas jau bija sākusi beigt.

Kristīne bija ātra, tāpēc Aksels izvilka no kabatas putekļus un papūta meitenes virzienā, izrunājot burvju vārdus.

Viņai pēkšņi samezglojās kājās, tāpēc nācās nokrist uz zemes. Tikai tagad Kritušā pamanīja, ka vēl aizvien mugurā ir kleita, kas bija vakariņās.

„Tagad uzburiet man jaunu tērpu” viņa nikni atrauca.

„Manuprāt, šis pats tērps tev ļoti piestāv” Rohas zobojās.

„Jā, tas piestāv taviem matiem” Zaks piebiedrojās.

„Kā maniem matiem?” Kristīne neizpratnē taujāja, kad izbrauca ar pirkstiem caur matiem, tie bija palikuši zili „Kurš, kurš to izdarīja?” Viņa nikni pārlaida skatienu visiem brāļiem, kas tikai smējās vēderus turēdami.

„Es jautāju kurš?” meitene pilnā balsī kliedza.

„Tas bija Rohas” sievietes balss iztrūcināja zēnus, bet Kristīne jau atpazina runātāju.

„Paldies, draudzenīt!” Kritušā atteica, tuvodamies vaininiekam.

„Tas bija tikai joks” puisis sāka atkāpties.

„Tikai joks? Es tev parādīšu, ko es saucu par joku” meitene izņēma no somas nelielu pudelīti ar eliksīru.

„Kristīn, kas tas ir?” Rohas bija pārbijies kā diegs, lai arī bija divus gadus vecāks par meiteni.

„Tas, mīļoto Rohas, tevi pārvērtīs par vecu sirmu večuku” Kristīne bez jokiem sacīja.

„Nevajag” puisis lūdzās, bet meitene jau uzlēja viņam šķidrumu.

Viņš strauji novēlās zemē, apņēma ceļgalus un gaidīja, bet nekas nenotika.

Pēkšņi Kristīne sāka smieties, viņai pievienojās ar Lučilla, kas iznāca no koku aizsega.

„Kas notiek” pārbiedēts jaunietis jautāja.

„Nekas, tas bija tikai ūdens” starp smieklu šaltīm Kristīne paspēja izdvest.

Nu abām meitenēm pievienojās pārējie abi brāļi.

„Tas nav smieklīgi” Rohas atteica, pieceļoties kājās. „Ko tu vispār šeit dari mās!” viņš aizdomīgi raudzījās meitenē.

„Uzzināju, ka Kristīne ieradusies, tāpēc uzreiz devos ceļā” Lučilla mierīgi atbildēja.

„Kā tu tik ātri šeit nonāci” Aksels pārsteigts jautāja.

„Tā nav tava darīšana” meitene atcirta.

„Kā tu vispār uzzināji, ka Kristīne ieradusies?” Zaks pievienojās pratināšanai.

„Kā uzzināji, kā uzzināji? Jau apriebusies šī jūsu uzmācība” Lučilla atcirta, aizgriezdamies.

„Pasaki viņiem. Brāļi tevis sapratīs.” Kristīne mierināja draudzeni.

„Noteikti! Tāpat kā mūsu tēvs saprata mammu?” neticīgi bilda meitene.

„Kā to saprast? Kāds tam sakars ar tēvu un māti?” Zaks nespēja saskatīt sakritības, ko pārēji brāļi jau saprata.

„Tev piemīt spējas?” Aksels nedaudz pārbijies, palūkojās uz savu māsu.

„Jā, tā ir taisnība! Es esmu ragana. Tagad esat apmierināti!” Lučilla nokliedza.

Kristīne nezināja, ko gaidīt no Enkantru brāļiem. Viņa jau grasījās aizstāvēt draudzeni, kas visi trīs jaunieši piegāja pie māsas un mierinošo apskāva viņu.

Kristīne noklepojās „Nevēlos traucēt laimīgo ģimenīti, bet vai kāds, lūdzu, nevarētu atburt atpakaļ manus matus?”

Lučilla palūkojās uz draudzeni, tiklīdz atskanēja burvju vārdi, burvestība zuda.

„Paldies” Kritušā atteica un pacēla zemē nomesto somu.

„Cik ilgi tev jau ir spējas?” Rohas izbijies taujāja.

„Atburt tādu burvestību, var tikai labi apmācīti burvji” Aksels piemetināja.

„Jau pirms pārcelšanās pie tantes, es zināju, ka man piemīt spējas” meitene vairs nesatraucās par brāļu reakciju.

„Kā tas vispār iespējams? Spējas parasti parādās tikai pēc desmit gadu vecuma” Aksels aizdomājās, tātad viņa bija pirmā no bērniem, kas sastapās ar savām spējām, pat agrāk nekā Rohas.

„Meitenēm jau agrāk parādās šis talants, tikai parasti viņas to neizrāda un neattīsta, tāpēc spējās pašas lēnām izzūd un iespējams vēlāk vairs neparāda” Lučilla paskaidroja puišiem.

„Tas nozīmē, ka tu…” Zaks iesāka, bet māsa viņu pārtrauca.

„Jā! Sākumā es pati centos mācītie burvestības, bet tad es sastapu citas meitenes, kuras arī ir raganas. Mūs visas kopā apmācīja kāda pieredzējusi ragana” meitene, lēnām paskatījās uz Kristīni, kas uzreiz saprata skatiena nozīmi.

„Ja jau sākam atklāties” Kritušā ierunājās, bet Rohas pacēla roku, apklusinot viņu.

„Ja tu domā teikt, ka esi Kritušā, mēs to jau zinām. Mēs taču neesam muļķi Kristīn!” iesmejoties viņš paziņoja.

„Tad jau mēs varam izlaist visu stāstu un doties ieturēt vakariņas” Kristīne priecīgi sacīja.

Visi četri cilvēki dīvaini vērās meitenē.

„Kas ir, ko es tādu pateicu?” viņa bija neizpratnē.

„Ir septiņi no rīta, kādas vēl vakariņas?” Aksels uzjautrināts raudzījās meitenes acīs.

„No kurienes tu ieradies? Tai jābūt ļoti tālai pasaulei” Lučilla ziņkārīgi vēroja draudzenes reakciju.

„Apciemoju Rilāru” Kristīne mīklaini atteica.

Burve pārlūkoja meitenes apģērbu „Pa ceļam iegriezies pie vēl kāda? Teiksim Igora?”

„Kas ir Igors?” Zaks iejautājās.

„Lūdzu, parunāsim par to vēlāk” Kristīne ar acīm uzmeklēja Rohasu „Kādi plāni šodienai?”

„Mums bija sarunāts tikties ar tēvu” vīrietis atbildēja „bet ja tev ir citi plāni…”

„Aizejam kaut kur. Es vēlos uz brīdi aizmirsties un vienkārši izbaudīt šo dienu” Kritušā teica un aizsoļoja līdz draudzenei „Atceries, kur mēs satikāmies” Lučilla apstiprinoši pamāja „Tad dodamies tur!”

„Kur?” puiši vienlaicīgi iejautājās.

„Apsoliet, ka tas paliks noslēpums” māsa paskatījās uz brāļiem, visi trīs apsolīja „Tā ir vieta, kur mēs, raganas, pavadām savu laiku kopā, parasti tur atrodas tikai burvji, kas mūs pazīsts, bet dažreiz iemaldās arī kāds svešinieks” viņa noslēpumaini pasmaidīja draudzenes virzienā „aizejot viņš vairs nekā neatceras.”

„Aizmiršanās burvestība?” Aksels vēlējās zināt.

„Tieši tā, bet ne jau parasta. Par to vietu aizmirst tikai tie, kas domā pastāstīt kādam citam vai kā savādāk kaitēt. Būtnes, kas mums nevēl ļaunu, paliek neskartas, tāpēc brīdinu jau iepriekš, jo burvestību pēc tam nevar lauzt” meitene nopietni pieteica.

„Kolosāli” Zaks novilka.

„Labi, sadodamies visi rokās, lai varu jūs tur aiztransportēt” jaunieši izveidoja apli „zēni, jums arī vajadzēs palīdzēt. Tā būs pārcelšanas burvestība.”

Rokās sadevušies, Enkantru bērni sāka skaitīt burvju vārdus, kamēr Kritušā tajā visā noraudzījās. Visi aizvēra acis, atverot tās tikai pēc minūtes, kad atradās jau citur.

Visi pieci stāvēja kādā klubā, bet ap viņiem bija sapulcējušas vairākas ragana un burvji, kas nemaz neizskatījās draudzīgi.

„Tu taču nekļūdījies?” Kristīne pagriezās pret draudzeni, kas šobrīd izskatījās tikpat pārsteigta kā pārējie.

„Laikam būs problēmas” bija vienīgais ko meitene atteica.

Rosess17.nodaļa

„Tūlīt pat atbrīvojiet Lučillu” uz priekšu iznāca sieviete, kas bija ģērbusies sarkanā mantijā.

Enkantru brāļi paskatījās viens uz otru un sāka smieties, bet Lučilla izskatījās apvainojusies.

„Jūs domājāt, ka viņi mani sagūstīja?” meitene bija uz kliegšanas robežas „Tas ir apvainojums! Es esmu daudz prasmīgāka par viņiem!”

„Mās, tas ka tev ir spējas nenozīmē, ka esi labāka par mums” Rohas nopietni paskatījās uz māsu.

„Māsa?” no pūļa iznāca kāds vīrietis, rokās viņam bija sagatavots zizlis „Lučilla, ko tas nozīmē?”

„ Heise, iepazīsties mani brāļi- Rohas, Aksels un Zaks” viņa norādīja uz visiem „Brāļi, man līgavainis Heise” meitene mierīgi sacīja, jau zinādama tālāko.

Iestājās smacējošs klusums, ko pārtrauca Zaks „Līgavainis?”

„Ko tas nozīmē mās!” Aksels arī bija atguvis runas spējas.

Lučilla vēl nepaspēja atbildēt, kad iejaucās Kristīne „Ja jūs nezināt es pateikšu. Līgavainis ir persona, kas lūgusi sievietes roku, lai precētos, lai kļūtu par vīru un sievu” meitene drošiem soļiem devās pie Heise, kas bija austrumu izcelsmes, izteikti brūnām acīm, gariem melniem matiem, kas bija saņemti vaļīgā zirgastē „Kristīne Maravilla, prieks iepazīties!”

Vīrietis ne mirkli nevilcinājās un sarokojās „Prieks ir abpusējs, Maravillas jaunkundze! Lučilla ir daudz par jums stāstījusi!”

„Es gan neko nezinu par jums, izrādās, ka pat starp draudzenēm pastāv noslēpumi” Kritušā pameta zīmīgu skatienu draudzenes virzienā un ieskatījās vīrieša acīs „Sauciet mani par Kristīni!”

„Kā saprotu, nekāds noziegums nav noticis. Atgriezieties visi pie saviem dzērieniem” sieviete, kas pirmā bija runājusi pavēlēja.

Visi, izņemot Heise, izklīda, atstājot tikko ieradušās būtnes.

Lai arī apkārt atsākās sarunas un sāka skanēt mūzika, zāles vidū esošā pulciņā bija iestājies klusums, ko pārtrauca Rohas „Enkantru ģimene stingri pieturas pie tradīcijām. Viena no tām: līgavainim ir jālūdz tēvam meitas roka” viņš nopietni raudzījās Heise acīs.

„Rohas…” Lučilla gribēja ko bilst, bet brāļa vien rokas mājiens, meitenei lika paklusēt.

„Tā kā Ronaldo Enkantrs ir atteicies no meitas un nākamais dzimtā esmu es. Tev vajag saņemt manu piekrišanu” Rohas ne uz mirkli nenovērsās no vīrieša.

„Brāli, neaizmirsti par mums!” jaunākie brāļi nostājās blakus vecākajam.

„Kā saprotu, šeit notiks nopietnas precību runas” Kristīne palūkojās te uz Enkantru brāļiem, te uz Heise „Tāpēc mēs abas atstāsim jūs” viņa saķēra Lučillas roku un devās bāra virzienā.

„Kristīn, tu domā, ka tā ir labi atstāt viņus vienus. Mani brāļi taču ir vienkārši neprognozējami” meitene bija nopietni satraukusies.

„Nekas nenotiks. Viņi taču nav briesmoņi. Turklāt tev vairāk vajadzētu raizēties par mūsu sarunu” Kritušā sacīja, apsēžoties uz krēsla „Kā tas sanāk, ka es tikai tagad uzzinu, ka tu taisies precēties?”

„Atceries, pēdēja reizē es tev stāstīju, ka draugs mani pameta” Kristīne piekrītoši pamāja „Nu, Heise ir tas jauneklis. Viņš devās prom, jo bija nepieciešams savā dzimtajā pilsētā. Heise nepaspēja man neko pateikt, tāpēc ka viņš tika aizburts prom, bet no turienes nevar nosūtīt ziņas uz šejieni” Lučilla stāstīja „Bet, kad viņš atgriezās nesen, mēs atkal sagājām kopā. Bildinājums tikai izteikts tikai pirms divām nedēļām.”

„Heise ģimene piekrīt precībām?” Kritušā taujāja.

„Jā, viņš pirms došanās šurp izstāstīja visu vecākiem. Pēc austrumu paražām es nevaru precēties, pirms neesmu satikusi vīra vecākus” meitene aizrautīgi atbildēja.

„Ko manas dāmas dzers?” pie meitenēm bija pienācis bārmenis.

„Eduard, tu vienmēr iztraucē mūsu sarunas” Kristīne izlikās, ka dusmojas.

„Uzlieciet zīmi: uzmanību notiek klačošanās, netraucēt, tad jums neviens netuvosies” vīrietis atteica, pārliecoties pār bāra leti, lai ieskatītos Kritušās acīs „Tev šodien nevajadzētu doties prom” viņš atteica, pievēršoties dzērienu plauktam.

„Kāpēc ne? Un es nemaz to neplānoju!” meitene jautāja. Eduards bija pazīstams ar spējām redzēt nākotni, tikai ieskatoties personas acīs „Kaut gan labāk nesaki. Atnes mums abām „Vampīra skūpstu”, kā nekā mēs svinam.”

„Ja kas es tevi brīdināju” Eduards sacīja, dodoties uz noliktavu.

„Varbūt ieklausies Eduardā, viņš reti kad kļūdās” Lučilla brīdināja draudzeni.

„Lūdzu, tikai ne šodien. Ļauj man uz mirkli aizmirst visas nebūšanas un papriecāties ’’ Kritušā lūdzoši lūkojās blakus sēdošajā.

„Labi, bet tev man viss jāizstāsta” Lučilla pieprasīja.

Kristīne sāka stāstīt visu, sākot par Perlu un beidzot ar tikšanos ar Igoru.

„Un tad viņš teica: bez tevis es nespēšu dzīvot” Kritušā tukšoja jau piekto glāzi, pār viņas vaigiem ritēja asaras.

„Bet kāpēc tu nevari palikt ar Igoru, nekam cita, izņemot to, ka jūs viens otru mīlat nav nozīmes” Lučilla bija saņēmusi draudzenes roku.

„Es nevaru, tu pazīsti mani…” meitene jau atkal izplūda asarās, burve viņu apskāva, pamājot bārmenim, lai piepilda glāzes.

„Es taču teicu, ka mums vajadzēja palikt tur” Zaks ierunājas. Enkantru brāļi kopā ar Heise pienāca pie meitenēm.

„Kristīn, tu tikai pasaki tā nelieša vārdu, kurš tev liek tā ciest un mēs viņu nogalēsim” Rohas bez jokiem sacīja, pasniedzot meitenei mutautiņu.

„Gan es pati tikšu galā” viņa atteica, palūkojoties uz vīriešiem „Kā beidzās precību runas?”

„Izskatās, ka man nāksies nopietni pastrādāt, lai spētu būt tavs vīrs” Heise bilda, apskaudams mīļoto.

„Ko viņi prasa no tevis?” Lučilla apmulsusi pameta skatienu brāļu virzienā.

„Pili, dārglietas, kalpotājus, bet tas viss ir nieks salīdzinot ar galveno prasību” vīrietis nopietni atbildēja.

„Ko?” Meitene dusmīgi lūkojās brāļos.

Heise pagrieza meitenes seju, lai tā skatītos viņam tieši acīs „Padarīt tevi par laimīgāko sievieti pasaulēs.”

Lučillas seja atplauka smaidā, viņa kvēli noskūpstīja mīļoto.

„Aksel, nāc, es nevēlos noskatīties mīlas balodīšos” Kristīne saķēra, pārsteigtā jaunekļa roku, lai vilku viņu uz deju grīdu.

Vairākas stundas Kristīne vienkārši dejoja ar visiem pēc kārtas, lai aizmirstos. Likās, ka viss ir tik labi un neparko nav jāuztraucas, kad Lučilla pārtrauca draudzenes deju ar Heise.

„Neuztraucies es neatņemšu tev līgavaini” Kristīne bezrūpīgi sacīja, neatlaižot vīrieti.

„Kristīn, tev atnākusi ziņa uz lādīti, tā jau kādas desmit minūtes signalizē, bet tu to nemaz nepamani” pēc Lučillas izteiktajiem vārdiem, Kritušā steigšus metās pie bāra letes, kur bija atstājusi somu.

Viņa ātri izvilka kastīti no tās izņēma vēstuli.

Kristīn!

Māsas Flordiami ir veiksmīgi nonākušas Perlā un sākuša savas apmācības, bet tas nav galvenais. Tev pēc iespējas ātrāk jāatgriežas Kritušo pasaulē. Pirmkārt, Rilāre ir šeit ar vēl dažiem pūķiem, kas vēlas ar tevi runāt, otrkārt, pēc tava lūguma, izsūtīju vairākus kritušos meklēt citus mums līdzīgos, katru dienu mūs kļūst arvien vairāk. Tu mums esi nepieciešama, līdz ballei palikušas tikai desmit dienas. Lūdzu, atgriezies!

Safrāns.

„Kristīn, kaut kas noticis?” draudzene bija pienākusi pie Kritušās.

„Safrāns vēlas, lai es pēc iespējas ātrāk atgriežos Perlā” viņa atbildēja.

„Ja varu kā palīdzēt!” Lučilla piedāvājās.

„Kļūsti par Perlas pils burvi” Kristīne lieki nevilcinoties sacīja.

„Tu to nedomā nopietni. Es un galma burve?” meitene izbrīnīta raudzījās draudzenē.

„Man vienalga, ko domās citi. Ja vari šodien pat doties uz Perlu, Safrāns tev visu parādīs. Droši vari ņemt līdzi Heise, bet es vēlos, lai tu dzīvotu Perlā. Tur tevi neviens nenoniecinās, jo es būšu karaliene” Kritušā saņēma Lučilla roku un ieskatījās acīs „Padomā par sevi un dodies tur. Lūk, Safrāna vēstule – tā tevi aizvedīs uz manu pasauli.”

„Kā lai es tev pateicos Kristīn?” Meitene raudzījās draudzenes acīs ar neizmērojamu pateicību.

„Novēli man veiksmi Mefodija meklējumos, jo viņš ir pēdējais mērķis manā ceļojumā” Kristīne sacīja un, ātri paņēmusi lādīti uzrakstīja, vēstuli Safrānam, kurā pateica, ka ieradīsies Lučilla, un, ka viņa jau drīz atgriezīsies. Meitene ātri ievietoja vēstuli kastītē un nosūtīja.

„Kā tu domā viņu atrast?” Lučilla jautāja.

„Nezinu, tāpēc nomierini Safrānu, ja viņš sāk uztraukties par mani” Kristīne paķēra somu un devās uz izeju.

„Bet ja tu viņu neatradīsi?” Lučillas satraukti taujāja.

„Par to ļauj uztrauktie man. Tu dodies atpakaļ pie brāļiem un līgavaiņa. Atvadies no viņiem manā vietā” Kritušā apskāva draudzeni un devās ārā pa durvīm.

Izgājusi āra viņa nekavējoties atvēra durvis uz elfu valstību- Ersombru.

Tiklīdz viņa spēra kāju otrpus durvīm, tā iekrita lamatās- uzkāpa uz tīkla, kas nekavējoties uzrāva meiteni gaisā.

Tagad viņa karājās piecus metrus virs zemes. „Forši, es kādu nogalināšu” viņa klusi bilda, palūkojoties uz zemi, kur bija soma. Meitene bija iekritusi elfu darinātā tīklā, kurā varēja atrasties tikai dzīvas būtnes, tāpēc soma bija palikusi uz zemes.

Kritušā palūkojās visapkārt, neviena dzīvu būtni neieraudzījusi, viņa iekārtojās, cik vien ērti varēja un nolēma nosnausties, kā nekā viņa jau gandrīz divas dienas nebija gulējusi. Viņai vēl tikai atcerējās Eduarda brīdinājumu un nodomāja: Vajadzēja paklausīt viņu un nekur nedoties šodien. It sevišķi pēc tik daudziem dzērieniem, tagad esmu sprukās.

****

Kristīne pēkšņi, pamodās, izdzirdot lapu čaboņu. Viņa nogulēja vairākas stundas, nakts jau bija iestājusies. Uz riesusies sēdus, viņa rūpīgi vēroja apkārtni.

No krūmu aizsega iznāca vairāki elfu karotāji.

„Kāds gan mums te putniņš tīklā iekritis?” galvenais karotājs panāca vairāk uz priekšu un rūpīgi aplūkoja meiteni.

„Varbūt beidz blenzt un nolaidi mani zemē?” Kristīne nikni sacīja.

„Es izlemšu, kad tu tiksi nolaista, līdz tam- klusē!” Vīrietis nemaz nedomāja, klausīties gūsteknes iegribām.

„Tu man nepavēlēsi! Un šādi ir pat labāk- vērties jūsos no augšas” meitene pašpārliecināti atbildēja.

Tas sadusmoja karotāju vēl vairāk, un viņš nemanot padeva zīmi padotajam, kas strauji pārcirta saites, kas turēja tīklu virs zemes.

Tīkls strauji krita lejup, bet Kristīne tam jau bija gatava, viņa graciozi nolaidās uz zemes stabili ar abām kājām.

Karotāji pārsteigti vērās meitenē, kas mierīgi gaidīja tālāko uzbrucēju rīcību.

Pēkšņi viņas virzienā tikai pavērsti vairāki zobeni un bultas.

„Vairs nejūties tik varena?” galvenais karotājs pienāca meitenes tik tuvu, ka viņa zobens gandrīz pieskārās viņai.

„Vai es varētu uzzināt karotāja vārdu, kura zobens tiek mērķēts man tieši sirdī?” Kristīne ne uz mirkli nezaudēja pašcieņu, un vērās pretiniekam tieši acīs.

„Envojs Foretons, bet tev turpmāk pavēlnieks.” Viņš pienāca tuvāk un noglāstīja meitenes vaigu „Es salauzīšu tavu garu, tu nekad vairs neiedomāsies uz mani raudzīties kā līdzīgu.”

Kristīne ar prieku šobrīd būtu elfu nolikusi uz lāpstiņām, bet viņa saprata, ka vēl mirklis jāpagaida un tad visi viņi nožēlos, ka sagūstījuši meiteni.

Envojs nolaida zobenu un pietuvojās tuvāk meitenei. „Tu esi mana” viņš jau grasījās noskūpstīt, Kristīni, kad klajumā iznāca vēl kāds stāvs.

„Envoj, atkāpies no viņas, tūlīt pat” elfam pietuvojoties, Kritušā atpazina savu paziņu- Mefodiju. Garie baltie mati mazliet nosedza ausis, zilās acis ar pārsteigumu vērās meitenē, daļu augumu sedza bruņas, bet rokās bija loks.

„Mefodij, tu pats teica, ka mēs varam pieteikt tiesības uz saviem gūstekņiem” Envojs aizkaitināts atteica.

„Viņa jau pieder kādam” Mefodijs strikti teica, pienākdams tuvāk.

„Kam?” karotājs taujāja.

„Man” Mefodijs atteica, un piegājis pie Kristīne noskūpstīja viņu „Viņa ir mana!” Viņš stingri paziņoja, pagriežoties pret karotājiem.

„Piedot, es nezināju” Envojs sacīja un sāka atkāpties „Viņa izskatās pārāk pašpārliecināta, lai kādam jau piederētu.”

„Mūsu domas par piederēšanu atšķiras. Tagad atstājiet mūs” Mefodijs pavēlēja.

Kareivji strauji devās prom, aizdomīgi atskatoties uz abiem paliekošajiem.

„Ko tu šeit dari?” Mefodijs strauji pagriezās pret Kristīni.

„Meklēju tevi” viņa atbildēja un devās paņemt savu somu, bet elfs viņu apturēja, strauji saķerot aiz rokas.

„Es tev teicu, neatgriezties Ersombrā” viņš naidīgi vērās meitenē.

„Es neteicu, ka klausīšu tev. Man neviens nepavēl!” Kritušā izrāvās no tvēriena un devās pēc somas.

„Ko tev vajag no manis?” Mefodijs sekoja viņai.

„Es tev izglābu dzīvību, mūsu pirmajā tikšanās reizē” viņa atgādināja vīrietim.

„Es cerēju, ka tā būs mūsu pirmā un pēdējā tikšanās reize. Varētu teikt, ka šī lieta ir nokārtota. Es šodien izglābu tevi” viņš cieši ieskatījās meitenes acīs, kad viņa piecēlās, paņēmusi somu.

„Tu ļoti labi zini, ka es pati būtu tikusi galā” Kristīne pietuvojās elfam.

Viņš strauji atkāpās „Ko tu vēlies?”

„Kļūsti par manu vīru!” Viņa strauji piesoļoja pie Mefodija un nevilcinoties noskūpstīja.

Rosess18.nodaļa

„Nē, ko tu iedomājies?” Mefodijs satraukts strauji atkāpās.

„Tu to darīsi” Kristīne strikti atteica, soļodama tuvāk elfam, kas nemitīgi atkāpās.

„Kāpēc? Mēs ienīstam viens otru” viņš rupji atcirta, apstājoties „Ko tas viss nozīmē?”

Meitene apstājās un rūpīgi lūkojās vīrietī „Es tevi neienīstu, lai arī zinu, ka tu vēlies nīst mani. Tu man šobrīd esi vajadzīgs, Mefodij!”

„Kāpēc? Kāpēc tieši tagad un šeit? Kas ir noticis?” viņš vairs nenolaida skatienu no Kritušās, lai arī baidījās pazust kastaņbrūnajā acīs.

„Pēc desmit dienām, Andželas Deates ballē, es tikšu paziņotā, kā jaunās pasaules- Perlas valdniece. Tajā brīdī man blakus ir jābūt arī tev kā manas zemes karalim” Kristīnes runā ne mirkli neiezagās šaubu ēnas.

„Tu domā, ka es tā vienkārši došos uz Terdemortes valdnieces balli, kur būs visu pasauļu pavēlnieki. Dodies Kristīn vienreiz projām un neatgriezies vairs” Mefodijs aizgriezās, lai viņa neredzētu, sāpju izteiksmi, elfs sejā, izsakot šos vārdus.

„Es jūtu, ka tu neesi pilnīgi vienaldzīgs pret mani, tāpēc lūdzu, palīdzi man” meitene saņēma, elfa roku un pagrieza viņu pret sevi „Es nespēju just pret tevi to pašu, bet palīdzi man savas mīlestības vadīts.”

„Es to nevaru. Tu nezini, ko no manis prasi” vīrietis atbildēja, paceļot skatienu.

„Es prasu, lai tu beidz slēpties un atgūsti sev piederošo statusu un vietu elfu sabiedrībā. Aizmirsti, ko viņa tev nodarīja un parādi, ka spēj dzīvot arī bez tās sievietes” Kritušā bargi klāstīja.

„Un ja nu es to nespēšu” pēkšņi, pašpārliecinātais karotājs, pārtapa gļēvulī „Erisa man nozīmēja visu, bet es viņai tikai iespēju kļūt par karalieni. Tiklīdz es biju prom, viņa sāka saieties ar manu brāli.”

„Man ir vajadzīga būtne, kura spētu vadīt karaspēku Perlā, un būtu man blakus ballē” viņa paskaidroja.

„Bet kāpēc uzreiz precēties, es taču pat nebūdams karalis varu vadīt armiju” Mefodijs bija neizpratnē.

„Lūdzu, piekrīti, un nejautā nekā. Mums pat nav jāapprecas līdz ballei, tev ir jābūt tikai man blakus kā līgavainim, ja mans plāns īstenosies, mēs nekad netiksim salaulāti” Kritušā sacīja un sāka meklēt kaut ko somā.

„Tas ir saistīts ar kādu vīrieti?” Elfs jautāja.

„Lūdzu, tas tev,” viņa pasniedza elfam greznu atslēgu, kas bija ievērta zilā lentē „Karotāji, kuri vēlas, var doties tev līdz. Dodieties uz Ersombras vārtiem, kas savieno šo zemi ar feju valstību, un atverot durvis ar šo atslēgu, jūs nonāksiet Perlā.”

„Bet tu?” Mefodijs paņēma atslēgu.

„Pasaki Safrānam, ka es atgriezīšos rīt. Man vēl jānokārto dažas lietas cilvēku pasaulē” viņa atteica un atvēra portālu.

„Kristī, tu zini, ka tas ir aizliegts” elfs satraukts bilda.

„Tu zini, likumi mani nekad nav aizkavējuši” viņa atsacīja un devās uz Zemi, atstājot Mefodiju vienu, lēmuma pieņemšanā.

Tiklīdz Kritušā nonāca cilvēku pasaulē, viņas priekšā stāvēja jauna sieviete.

„Ikvienai maģiskai būtnei bez īpašas atļaujas aizliegts ieceļot Dieva pārvaldītajā pasaulē” viņa deklamēja, nemaz neapskatot pārkāpēju „Tev tiek dota izvēle: vai nu tu atgriezies atpakaļ paralēlajās pasaulēs vai tiec nogādāt galvenā maga rokās, kas lems tavu likteni. Nu ko tu izvēlies?” tikai tagad sieviete paskatījās uz Kristīni.

„Ko tu šeit dari?” viņa pārsteigti taujāja.

„Es tev varētu jautāt to pašu Zenta” Kritušā sacīja un apskāva draudzeni „Tu taču sargāji ieejas Itālijā, nevis Londonā.”

„Mani pazemināja amatā” Zenta negribīgi atbildēja.

„Kāpēc? Tu esi labākā sargātāja, ko pazīstu. Pat labāka par dažiem paralēlo pasauļu vārtu sargiem” abas meitenes sāka soļot ārā no nelielās māju alejas.

„Manas sardzes laikā, ieradās kāds vampīrs, kurš, protams, nebija veģetārietis” viņa skumīgi paskaidroja. Par veģetāriešiem sauca vampīrus, kas pārtika no savas rases asinīm nevis citu.

„Kā tas notika?” meitenes bija nonākušas uz ielas, bet Kristīne tikai lūkojās draudzenē.

„Nezinu. Manuprāt, kāds mani iegāza, netika pat ziņots par vārtu atvēršanos. Todien, es jau biju sastapusi vairākus ceļotājus, no kuriem lielākajai daļai bija atļauja” Zenta stāstīja „Bet tas nekas, tagad es varu apskatīt Londonu.”

„Es kaut ko darīšu, nepieļaušu, ka tevi apmelo. Bet tagad pie lietas, kur…” Kritušā beidzot palūkojās apkārt.

Visus veikalu skatlogus, māju logus, ielas rotāja Ziemassvētku rotājumi. Pa ielām staigāja tikai retais.

„Kas šodien pa dienu?” meitene prasīja paziņai.

„Ziemassvētku priekšvakars. Tāpēc arī biju pārsteigta tevi satikt” Zenta teica, pārbaudot pulksteni „Mana maiņa drīz beigsies. Tu ko vēlējies?”

„Nē, vienkārši gribēju zināt, kur pašlaik esam, bet tikko atpazinu, rotaļlietu veikalu pāri ielai. Nekavēšu tevi ilgāk” Kritušā uzmanīgi šķērsoja ielu.

Zenta vēl aizvien turējās viņai blakus „Tev nevajadzētu svinēt svētkus?”

„Tu zini, ka paralēlās pasaulē viss rit savādāk, bet šobrīd es esmu īstajā vietā, lai arī ar nelielu kavēšanos” Kristīne sacīja, un pamājusi atvadu sveicienu, devās iekšā veikalā.

Jau vairākus gadus, šeit nekas nebija mainījies. Rotaļlietu veikaliņš bija pilns ar neskaitāmām lietām, sākot ar mīkstajiem dzīvnieciņiem, beidzot ar dārgām porcelāna lellēm. Hemlija veikalā varēja atrast dāvanu ikvienam. Šeit ar rotaļlietām varēja arī spēlēties uz vietas. Šī bija Kristīnes mīļākā vieta Londonā.

„Kristīn, es jau domāju, ka šogad neieradīsies” no veikala aizmugures iznāca sirms vīrietis.

„Nekad, Hemlija kungs! Šī vieta ir vienkārši fantastika” meitene devās sasveicināties ar veikala īpašnieku.

„Ja man atmiņa nevil mēs esam pazīstami jau gandrīz desmit gadus, lūdzu, sauc mani par Hemliju” vīrietis apskāva viņu, kā sen neredzētu mazbērnu.

„Nē, Hemlij, tava atmiņa neviļ, lai arī drīz tu pārkāpsi 80 gadu slieksni. Kā šogad noritēja viss?” Kristīne katru gadu, kopš sāka dzīvot kopā ar brāli, devās šurp, lai iegādātos rotaļlietas Ziemassvētkiem, bēriem, kuriem nav vecāku. Pēdējos gadus viņa šo pienākumu pildīja vienatnē un bija izveidojusi jaunu tradīciju.

„Jā, katra dāvana nonāca pie īstā saimnieka. Jāsaka šogad daudzi bērni atraduši sev ģimenes, bet klāt nākuši tikai desmit” Hemiljs stāstīja un izņēma no atvilktnes mapīti, kurā atradās sarakts ar bērniem, kas dzīvoja tajā pašā bērnunamā, kur agrāk Kristīne ar brāli, un pasniedza to meitenei.

Viņa ātri atvēra to un pārlaida skatienu vārdiem, tur bija katra bērna vārds, dzimšanas dati, ierašanās iemesls un laiks bērnunamā. Katram, kurš šī gada laikā bija, nonācis aizbildniecībā, bija pievienota zvaigznīte, bet, sarakta beigās, tika piefiksēti ieradušies bāreņi.

Sarakts glabājās pie Hemlija kunga, jo Kristīne bija lūgusi, apsveikt ikvienu bērnu dzimšanas dienā, jo pati zināja, cik svarīgi ir zināt, ka kāds par tevi rūpējās un atceras.

„Kā ar šī gada vecīša dāvanām?” Viņa katru gadu ieradās Londonā, Ziemas saulgriežos, lai personīgi nogādātu dāvanas bērniem.

„Viss ir sagatavots. Es domāju pats tās ievest, bet tā kā tu esi šeit” vīrietis vadīja meiteni uz noliktavu telpu. Tur bija vairāki sarkani maisi, pilni ar dažādām dāvanām.

„Kurš šogad kļuvis par eņģeli?” Krituša vēlējās zināt. Katru gadu bērnu nama audzēkņi ievēlējās, kādu no savējiem, kuram Kristīne personīgi izvēlējās dāvanu.

„Šoreiz tie ir divi” Hemlijs noslēpumaini pasmaidīja.

„Divi? Kuri?” viņa jautāja, vēlreiz pārskatot sarakstu.

„Keita un Martins” viņš atteica un pagriezās pret durvīm, kas pašlaik vērās vaļā „Ieradies, Frenks!”

„Frenks? Man taču palīdzēja Patriks, kaut kas noticis?” Dāvanas uz bērnu namu parasti palīdzēja aizvest, Hemlija mazdēls, kas bija divus gadus vecāk par meiteni.

„Patriks šo vakaru vēlējās pavadīt ar sievu” vīrietis skaidroja, redzot izbrīnu meitenes sejā, viņš turpināja „Viņš šovasar apprecēja Mariju.”

„Pasveicini, viņu no manis. Frenks ir tavs dēls?” Kritušā atcerējās šo personu no sarunām ar veco vīru.

„Jā” viņš sacīja.

„Sveiki, viesiem” Frenks ienācis sveicināja „Šie visi maisi?”

„Tieši tā” Kristīne atteica, kad vīrietis sāka krāmēt mantas mašīnā.

„Nāc, izvēlies pēdējās dāvanas” Hemlijs vadīja meiteni atpakaļ uz veikala telpām.

„Keita un Martins ir māsa un brālis. Keitai ir 5 gadi, bet Martinam 8. Viņu vecāki šovasar gāja bojā lidmašīnas katastrofā” vecais vīrs rūpīgi vēroja labdares reakciju.

„Brālis un māsa” viņa klusi bilda, sākdama aplūkot neskaitāmos rotaļlietu plašumus.

Kristīne ilgi domāja par dāvanu. Frenks jau bija pat pabeidzis salikt mantas un nāca par to paziņot, kad tēvs vīrieti apturēja un lika paklusēt. Pēkšņi meitenes skatiens apstājās pie izrotātās eglītes un viņa atrada ilgi meklēto.

***

Visu ceļu līdz bērnu namam Kristīne ar Frenku pārrunāja dažādas lietas, kas notikušas šajā pasaule. To laikam viņam bija pastāstījis Patriks, jo viņi ar meiteni bija norunājuši to. Kristīne nekad nebija stāstījusi, kāpēc vēlas to zināt, bet viņš arī nejautāja.

Auto piebrauca ēkai no aizmugure, tur viņu jau gaidīja iestādes direktore, sieviete, kas toreiz atveda Danielu pie Kristīnes viņas astotajā dzimšanas dienā.

„Kristīn! Mēs nezinām, kā tev pateikties” Elva iekļāva meiteni ciešā apskāvienā.

„Nav nepieciešams. Tas ir veids, kā es varu pateikties par man šeit izrādīto laipnību” Kristīne atteica un norādīja Frenkam, lai ceļ dāvanas ārā.

Viņa kopā ar Elvu devās iekšā, Frenks un vēl vairāki iestādes darbinieki sekoja abām ar dāvanu maisiem. Kā katru gadu, dāvanas tiks novietotas ēdamzālē, zem egles, lai bērni pieceļoties tās varētu vieglāk atrast.

Elva tikai norādīja, kur atstāt dāvanas un devās ar meiteni tālāk uz sporta zāli, kur viņas jau gaidīja bērni. Tiklīdz Kristīne ienāca telpā, to pāršalca aplausu vētra. Lai arī viņiem tika teikts, ka dāvanas šeit nogādā Ziemassvētku vecītis, daudzi saprata, ka par to jāpateicas Kristīnei.

„Labi, tagad visi apsēdīsimies un ļausim mūsu eņģelim iepazīstināt ar sevi” pēc Evas sacītā, visi apsēdās pusaplī uz grīda uz dažādiem paklājiem, spilveniem.

Kristīne devās uz priekšu, kur bija novietots liels klubkrēsls. Viņa ērti iekārtojās un pavērās visu gaidošajās acīs.

„Ceru, ka visi šogad esat labi uzvedušie, lai jau rīt varētu saņemt dāvanas, bet šodien es jums nolasīšu kādu stāstu. Šis stāsts parāda, cik daudz mums nozīmē tuvākie, un parāda, ko esam ziedot viņu labā. Tas ir O. Henrija ”Gudro dāvana” un viņa sāka lasīt „Vien dolārs uz 87 centi…”

Bērni klausījās meitenē ar neslēptu apbrīnu, daži, kas bija satikuši viņu jau iepriekš apmierināti smaidīja, apskaudami blakus sēdošo.

„Vienmēr viņi ir viedāki. Viņi ir burvji” viņa pabeidza stāstu un pacēla acis no grāmatas. „Viņi katrs ziedoja dārgāko no sevis, lai iepriecinātu otru.”

„Della pārdeva matus, lai nopirktu pulkstenim ķēdi” viena no meitenēm skumji sacīja.

Kristīne viņu atpazina „Jā, Karīna, viņa tik ļoti vēlējās iepriecināt mīļoto, ka atdeva dārgāko, matus.”

„Ja vien viņa būtu zinājusi, ka Džims būs iegādājies viņai ķemmi” piebilda kāda cita meitene, nedaudz jaunāka.

„Bet Džims pārdeva dzimtas pulksteni, lai iegādātos ķemmi” piebilda zēns, padsmitnieka gados, skarot nelielo krustiņu ap kaklu.

„Bet tad jau neviens no viņiem nevarēs izmantot uzdāvināto” teica mazāka meitenīte.

„Nē, ne uzreiz. Dellas mati ataugs, Džims ar lauki varbūt varēs iegādāties citu pulksteni, bet viņi šos Ziemassvētkus atcerēsies vienmēr. Tas būs kā apliecinājums viņu bez ierobežo mīlestībai vienam, pret otru” Kristīne atbildēja un piecēlās kājas. „Tagad, jums laiks doties gulēt!”

Bērni sāka nelabprāt pamest telpu, daži vēl pienāca pie Kristīnes.

„Tas, ko tu dari katru gadu Ziemassvētkus” Karīna apskāva draudzeni „Tas ļauj aizmirst visu ļauno un dod drosmi ticēt brīnumiem.”

„Jā, tā ir” bija pienācis jaunietis, kas iepriekš runāja „Mani sauc Gatis! Karīna ir daudz par tevi stāstījusi.”

Kritušā ielūkojās Gata acīs, cerot, ka jau drīz spēs tā raudzīties sava brāļa acīs.

Asara izspraucās no meitenes acs kaktiņa „Mans brālis vienmēr teica, ka jāpasakās cilvēkiem, kas ir palīdzējuši. Es zinu, ka sagādājot prieku visiem jums, visi darbinieki kļūst laimīgāki. Pietiek runāt, jums arī jādodas, bet man jāapmeklē mūsu šī gada eņģeļi.”

„Es tevi pavadīšu, viņi dzīvo blakus man” Karīna saņēma Kritušās roku un veda guļamistabu virzienā. Kristīne uzreiz atpazina gaiteni , pakuru viņas gāja. Meitenes sirds sāka sisties straujāk, kad Karīna norādīja uz istabu, kur agrāk mita viņa ar Danielu.

„Nu es tevi atstāšu” meitene devās prom.

Viņa lēnām atvēra durvis un devās iekšā. Telpa bija neliela, tikai ar divām gultām un nelielu skapi, un galdiņu starp gultām. Pašlaik zēns bija apsēdies pie meitenītes gultas un turot viņas roku, dziedāja klusi kādu šūpuļdziesmu. Skats, viņas priekšā atsauca atmiņā daudz laimīgu mirkli.

Pēkšņi meitenīte ierunājas „Viņi būs šeit rītā, kad mēs atvērsim dāvanas?” mazā cerības pilna raudzījās brālī.

Puisēns izstatījās apmulsis no tik strauja jautājuma, bet ātri atguvās, zinot, ka viņam jābūt stipram. „Viņi vienmēr ir mums klāt Keita, lai arī ko mēs darītu, mamma ar tēti vienmēr raudzīsies mūsos no debesīm.”

„Bet, kad mēs izaugsim, viņi mūs vairs nepazīs ”Keita skumīgi sacīja.

Kristīne paspēja nelielu soli uz priekšu, pievērsdama abu skatienus „Vecāki vienmēr spēs jūs atrast, lai arī kādi jūs būsiet nākotnē” viņa piegāja tuvāk un apsēdās uz gultas pretī Martinam „Lai arī kur jūs dotos, viņi vienmēr vēros ikvienu jūsu soli un ik mirkli būs kopā ar jums.”

„Tavi vecāki arī ir debesīs?” meitenīte nevainīgi jautāja. Viņas brālis satraukti paskatījās un Kristīni, bet jauniete jau bija pieradusi pie šādi jautājumiem no bērnu puses.

„Es nepazīstu savus vecākus, bet es cenšos viņus atrast. Jums ir tik ļoti paveicies, ka spējāt būt kopā ar saviem vecākiem” Kristīne bilda un notrauca asaru no vaigs „Bet tagad jums abiem laiks doties pie miera. Ja vēlaties es nodziedāšu jums kaut ko?”

Keita apstiprinoši pamāja, bet Martins ielīda savā gultā. Kristīne apgāja apkārt gultai un apsēdās abiem bērniem pa vidu.

Un sāka dziedāt „Paskaties uz sevi pats, cik Tu vari dot

Prieka tiem kam nepietiek, Un cik daudz Tu vari gūt

Tik no viena paldies Tev…”

Dziesmai beidzoties Keita jau bija iemigusī, bet Martins saņēma Kristīnes roku „Paldies! Par visu!”

„Nekad nepamet māsu, pat ja jūs izšķir atrodi veidu kā satikties” Kritušā teica un novietoja divas kastītes uz galdiņa, katrā atradās divi eņģeli un kartīte ar vārdiem „Viņi vienmēr būs jums blakus, tāpat kā jūs viens otram” „Tās atveriet rīt no rīta!” Viņa devās prom, aizvēra durvis un atslīga pret tām bezspēkā.

„Es atdotu visu Daniels, lai tagad satiktu tevi. Spējas, dzīvību jeb ko lai tikai vēlreiz dzirdētu tavu balsi un justu tavus pieskārienus un maigo acu skatienu.”

Rosess19.nodaļa

Atvadījusies no visiem darbiniekiem, Kristīne devās prom. Viņa gandrīz stundu vienkārši soļoja pa klusajām Londonas ielām. Viss šķita tik mierīgs, svētlaimīgs, tikai retais bija redzams ielās, jo bija taču Ziemassvētku priekšvakars. Pat nepamanot viņa bija nonākusi līdz slidotavai, kas atsauca atmiņas.

„Kristīn, nāc ātrāk citādi mēs nepaspēsim” Daniels vilka māsu aiz rokas uz publisko slidotavu. Tas notika Pirmajos Ziemassvētkos.

„ Tu teici, ka tā ir atvērta visu laiku, turklāt es nemāku slidot, ja nu nokritīšu” Kristīne bailīgi taujāja. Viņai bija desmit gadi, bet šī būs pirmā reize, kad viņa kāps uz ledus.

„Uzticies man! Es neļaušu tev nokrist!” brālis sacīja, kad abi jau bija nonākuši līdz slidotavai. Viņš apsēdināju māsu uz soliņa un devās pēc slidām.

Kristīne palūkojās uz ledu, kur nebija neviena cilvēka. Viņa noskuma, protams visi bija mājās pie savām ģimenēm.

„Ņem, velc kājās! Es pēc tam aizsiešu” viņš pasniedza māsai slidas.

Meitene uzvilka un gaidīja, kamēr Daniels aizsies savējās, tad viņš aizsēja māsas.

Kopā abi devās uz ledus.

Daniels ne uz brīdi neatlaida Kristīnes roku.

„Man patīk!” Kristīne iesaucās un, atlaidusi brāļa roku, slidoja pati.

„Jā, tev padodas” brālis atsauca, vērojot māsas slidojumu „Es mazliet atpūtīšos, bet tu turpini.”

Viņš apsēdās uz soliņa un vēroja meiteni, kas vēl pirms mirkļa baidījās kāpt uz ledus, bet tagad slidoja, ka profesionāle.

„Daniel, skaties cik ātri es māku” māsa uzsauca, viņš rūpīgi vēroja laimīgo meitēnu.

„Kaut es vienmēr spētu, tevi pasargāt” viņš klusi pie sevis bilda.

Pēkšņi Kristīne nokrita, brālis strauji pielēca kājās, bet māsa sāka smieties, Daniels pieslidoja pie meitenes un palīdzēja piecelties.

„Mēs vienmēr pavadīsim Ziemassvētkus cilvēku pasaulē?” Kristīne taujāja.

„Protams” zēns atteica un kopā ar māsu sāka atkal slidot.

„Vēlaties slidot?” pie Kristīne bija pienācis slidotavas pārraugs.

„Nē, paldies ne šodien” viņa atteica.

Strauji vīrieša sejas izteiksme pārtapa, it kā viņš būtu ieraudzījis brīnumu „Jūs šeit bijāt ar brāli pirms astoņiem vai septiņiem gadiem? Tā bija jūsu pirmā reize!”

„Jūs to atceraties?” meitene bija pārsteigta.

„Protams. Tie bija Pirmie Ziemassvētki, ielas redzēja tikai reto, jau grasījos doties prom, bet tad ieradāties jūs. Tik ilgi nekad nebiju palicis” viņš devās uz mājiņu, kur glabājās slidas.

Kristīne sekoja „Atvainojos, tonakt mūsu dēļ jūs nebijāt mājās pie ģimenes.”

„Man nav neviena. Es uzaugu bērnunamā, pēc tam dabūju darbu šeit, tagad šis ir viss, kas man pieder” viņš stāstīja ieejot mājiņa.

„Man žēl” meitene skumji atteica.

„Ziniet, tie bija mani laimīgākie Ziemassvētki. Es tāpat bieži paliku šeit, lai nebūtu jāiet mājās. Raudzīties jūsos bija lielākais svētku brīnums. Aplūkojot šīs es atceros to vakaru katru gadu” vīrietis izvilka no atvilktnes vairākas fotogrāfijas „Gribēju dažas atdot jums, kad atnāksiet vēlreiz, bet jūs tā arī neatgriezāties.”

Un tur jau viņa bija kopā ar brāli: nedrošie pirmie mēģinājumi, brīdis, kad viņa atlaida roku, kritiens un neskaitāma bildēs, kurās meitene smaidīja.

„Ja vēlaties, variet paņemt tās” vīrietis piedāvāja.

„Nē, lai jau paliek jums. Vienīgi šo” Kristīne izvēlējās fotogrāfiju, kurā viņi viens otrā raudzījās ar neslēptu prieku.

„Varbūt tomēr paslidosiet, man par prieku” viņš vēroja meiteni.

„Labprāt” viņa atteica un nolikusi mantas, devās pēc slidām.

Tāpat kā toreiz slidotavā neviena nebija. Brīdī, kad viņa aizsēja slidas, blakus meitenei apsēdās Zenta.

„Tu taču nedomā, ka ļaušu priecēties vienatnē” viņa jautri sacīja, norādot uz slidām.

„Kā tu mani atradi?” Kritušā jautāja, kas abas uzkāpa uz ledus.

„Es esmu Sargātāja. Tas ir mans pienākums rūpēties, lai visiem ceļotājiem klātos labi” Zenta teica, viegli paslīdot garām draudzenei „Bet vispār jau es atnācu pie Toma” viņa pameta skatienu atpakaļ.

„Kas ir Toms?” meitene atkal bija blakus Sargātājai.

„Slidotavas īpašnieks. Tu ar viņu runāji” viņa paskaidroja.

„Jā! Es nezināju viņa vārdu” Kristīne sacīja.

Abas slidoja vairāk nekā stundu, fonā skanot Ziemassvētku dziesmām.

„Tas bija jautri” Zenta bilda, apsēžoties uz soliņa „Man nekad vēl nebija gājis tik jautri.”

„Kā tad ar tavu 20 dzimšanas dienas ballīti?” Kristīne taujāja, apsēzdamies blakus.

„Tā arī bija kolosāla! Viss ko es daru ar tevi ir īsts piedzīvojums” draudzene atzina.

„Kā iet drauga frontē?” Kritušā zināja, cik vientuļa bija Sargātāja.

„Nekā. Ir grūti noturēt normālu vīrieti, ja jebkurā mirklī tevi var izsaukt uz darbu. Sargātājas pienākumi nav darbs, bet dzīvesveids” Zenta atteica, pasniedzot Tomam savas slidas „Paldies!”

„Ceru, ka tev paveiksies! Bet tagad man jādodas prom” Kristīne teica, pieceldamies kājās „Drīz tu varēsi atgriezties Itālija” viņa noslēpumaini piebilda, dodamies prom.

„Kristīn, kas tev padomā?” Zenta uzsauca, bet draudzene jau bija nonākusi citā vietā.

***

Kristīne atradās priekšā lielai pilī, ko ieskāva augsta ķieģeļu siena. Viņa vēl aizvien atradās cilvēku valstībā. Kristīne devās klāt vārtiem.

„Dariet zināmu savu vārdu un ierašanās iemeslu” atskanēja vīrieša balss no skaļruņa, kas atradās pie vārtiem.

„Kristīne Maravilla, esmu ieradusies satikt Melisandru” viņa garlaicīgi deklamēja.

„ Pāvel, ieradusies Kristīne Maravilla, ko darīt” Kristīne dzirdēja, kā puisis jautā kādam.

Ko atbildēja otrs viņa nedzirdēja, bet skaļrunis vēstīja „Durvis tūlīt atvērsies jaunkundze!”

Pēc trīs minūtēm viņa iesoļoja pa lielajiem vārtiem. Otrā pusē meiteni jau gaidīja Pāvels.

„Kristīn, tu zini, ka Melisandra ir ļoti aizņemta kā vienmēr” vīrietis paziņoja.

„Bet kā vienmēr viņa man atvēlēs kādu stundiņu ”Kristīne smaidīdama pagāja garām Pāvelam, uzsitot viņam pa plecu.

„Parasti tu prasi dažas minūtes. Kas šoreiz tik svarīgs?” Pāvels gāja blakus meitenei. Abi bija pazīstami jau divus gadus.

„Tas lai paliek pie manis” Kristīne vīrietim viltīgi uzsmaidīja.

„Tu zini, es varēju tevi pat neielaist šeit” Pāvels atteica, pamājot sargiem, lai attaisa pils durvis.

„Zinu, bet tu nespēj pretoties manam šarmam” meitene veltīja viņam vēl vienu smaidu.

„Laikam” vīrietis vienīgi noteica un vadīja viņu tālāk „Tu vēlēsies zināt, ka Viņa ir saniknota. Kāds vampīrs atkal paniekojies ar cilvēku un vakar bija ieradies kāds nevēlams ciemiņš.”

„Nesaki, ka Melisandras vīrs?” viņa uzjautrināti teica.

„Ja tu būtu bijusi te, tev tas neliktos tik smieklīgi” viņa sejas izteiksme bija nopietna.

„Kas tad nabaga Pāveliņš nobaidījās no lielā briesmīgā Vongola” Kristīne ķircinājās.

„Drīzāk jau no manis” neviens nebija pamanījis, galvenās Sargātājas- Melisandras pēkšņo parādīšanos telpā „Pāvel, atstāj mūs!”

Vīrietis strauji pameta telpu, aiz sevis aizverot durvis.

„Tev nepieciešamais saraksts ir uz galda” Melisandra norādīja uz papīru.

Kritušā devās pie tā un pārlaida skatienu uzrakstītajam „Viņiem visiem var uzticēties?”

„Jā, daļa jau sen ir gaidījusi iespēju nostāties pret Andželu, bet citiem šķita saistoša sadarbība ar jaunās pasaules valdnieci” Melisandra apsēdās krēslā aiz galda.

Kristīne apsēdās viņai pretī „Paldies par visu!”

„Draugiem ir jāpalīdz” sieviete mīklaini skatījās Kritušajā „Tu vēlies vēl ko man lūgt?”

„Jūs, Sargātāji laikam protat lasīt domas” meitene pārsteigta iesaucās.

„Iespējams” Melisandra negribēja ne apstiprināt, ne noraidīt to.

„Nebūtu kāda iespēja Zentu pārcelt atpakaļ uz Itāliju” Kristīne ieminējās.

Sargātāja uzreiz saprata par ko paziņa runā „Zentai bija vajadzīga vides maiņa.”

„Viņa teica, ka tas ir darba dēļ” Kristīne neticēja, ka draudzene melojusi.

„Viņai tā tika teikts, īstenībā pārcelšanai bija cits iemesls” sieviete negribīgi sacīja.

Kristīne rūpīgi aplūkoja paziņu. Melisandrai bija asins sarkani mati, kuriem bija pieskaņota gara, korsetveidīga kleita ar platām rokām, kas viegli krita. Ap kaklu bija grezna zelta ķēdīte ar smaragdu tajā.

„Vecas draudzības vārdā, tu varētu man pateikt šo iemeslu” viņa cerīgi raudzījās paziņā.

„Zenta nokaitināja kādu augstākstāvošu ar savām izcilajām maņām. Vienkārši sakot viņa pamanīja to, ko nevajadzēja” Melisandra pavēstīja.

„Kāda idiotiska augstmaņa dēļ viņai tagad jācieš! Tu taču vari ko darīt!” Kristīnei jau bija apriebusies šīs visas hierarhijas.

„Ja tu man izdarītu pakalpojumu, es varētu Zentu pieņemt savā personīgajā Sargātāju lokā, tad tikai es lemtu par viņu” sieviete teica un izņēma aploksni no atvilktnes, un pasniedza to Kritušajai.

„Tu zināji, ka es tev to lūgšu” viņa piesardzīgi paņēma aploksni.

„Es esmu Galvenā Sargātāja, zinu, kur tu ceļo, ar ko sarunājies- visu” Melisandra apmierināti pasmaidīja „Aploksnē ir būtnes vārds, kura nedrīkst ierasties ballē, un tu par to parūpēsies.”

Meitene lēnām pavēra aploksni un, neizņemdama laukā lapiņu, izlasīja vārdu „Un kā lai es to paveicu?”

„Tas lai paliek tavā ziņā” Sargātāja piecēlās kājās „Bet tagad doties uz Perlu” izskanot viņas vārdiem, atvērās durvis un telpā ienāca Pāvels.

„Es jūs pavadīšu” viņš sacīja Kristīnei.

Neko vairāk nebilzdama meitene Pāvela pavadīta pameta pili.

Tiklīdz vārti aiz viņas aizvērās, tika izvilkta lapiņa no aploksnes, uz tās bija būtnes vārds, ko meitene labprāt vairs nesatiktu-

Markeons Mandions

Rosess20.nodaļa

Izgājusi cauri vārtiem uz Perlu, Kristīne lēnām izsoļoja no ūdenskrituma, lai nesaslapinātos. Otrpus viņu jau gaidīja kāds elfu karotājs.

„Kas jūs šurp atsūtīja?” vīrietis prasīja, pavērsis loku pret meiteni.

„Šeit jautājumus uzdošu es” viņa strikti atteica „Kur ir Filips?”

„Raivi, kas tur ieradies?” no netālā namiņa iznāca pieminētais vīrietis „Kristīn?” viņš pārsteigumā raudzījās meitenē.

Izdzirdējis meitenes vārdu, karotājs nolaida ieroci un lēni atkāpās „Atvainojiet!”

„Kopš kura laika tev uzradušies palīgi?” Kritušā nopietni taujāja, pietuvojoties Filipam.

„Mefodijs atsūtīja Raivi, lai man palīdz” viņš atbildēja un dīvaini raudzījās pretī stāvošajās būtnē „Tu esi mainījusies.”

„Būtnes mainās Filip, agri vai vēlu mēs visi izmaināmies” viņa grūtsirdīgi atteica un devās garām vīrietim.

„Ļauj es tevi pavadīšu līdz pilī” viņš soļoja blakus.

Ceļu abi mēroja klusējot. Kristīne rūpīgi aplūkoja savu karalisti, kas vairs nebija daba vien. Visapkārt bija dažādas mājas, būtņu veidotas lietas. Tā kā bija jau nakts, neviena ārpus ēkām nemanīja, tikai gar logiem mīņājās dažādas ēnas, citviet varēja dzirdēt balsis.

Ejot tālāk, meitene saprata, ka dodas ezera virzienā, tas atradās gandrīz pa vidu šai pasaulei. Pēdējo ceļa posms bija jāmēro caur mežu, tāpēc tikai iznākot no tā, pavērās skats uz neizmērojamo pili.

Priekšā pilī atradās ezers, ap kuru tagad bija izaudzēts neliels dzīvžogs. Pils bija milzīga dzelteno ķieģeļu ēka, ko greznoja neskaitāmi baroka stila logi un durvis, grandiozi torņi. Kristīnei aizrāvās elpa.

„Safrāns vēlējā, lai tev ir īsta pils, kura parādītu tavu varenību” Filips ieminējās.

„Iespējams” viņa iesmējās, iedomājoties citu iemesli tik lielai pilī „Tālāk es došos pati, ja tev nav iebildumu.”

„Protams. Uz tikšanos” vīrietis apskāva meiteni un devās prom.

Kristīnei arvien pietuvojoties pilī, tā šķita neizmērojama pat pārāk grezna. Viņai nekad nav bijis svarīgs statuss sabiedrība, ne arī naudas daudzums, tāpēc tas likās muļķīgi, ka tas viss tagad piederēs viņai.

Lai arī tuvojās pusnakts, pilī vēl dega gaismas. Meitene jau domāja, ka ceļā uz ēku viņu apturēs kāds sargs, bet tā nenotika. Tikai paejot garām ezeram, Kritušā sazīmēja stāvu, kas mierīgi vēroja meiteni no pils durvīm.

„Esi sveicināta mājās, Kristīn!” Safrāns nenoturējās un ātri kāpa pretī draudzenei, kas jau bija tikusi līdz kāpnēm.

„Man arī prieks” meitene atbildēja, apskaujot puisi.

„Nāc es tev visu izrādīšu” nesagaidījis atbildi, Safrāns saņēmis Kristīnes roku, veda viņu iekšā pilī.

Neļaujot meitenei ilgi, visu apbrīnot, puisi veda viņu uz troņa zāli. Tiklīdz atvērās istabas durvis, telpu pāršalca aplausi.

Tur bija visi viņas draugi un paziņas- Flordiami dvīnes, Lučilla ar brāļiem, Mefodijs ar vēl dažiem elfiem, Lilija, kritušie- Kaspars, Dita, Marta un citi. Viņas skatiens apstājās pie būtnes, kura šeit neiederējās- Neits.

Kristīne gribēja jau jautāt, kāpēc viņš ir šeit, bet pārdomāja. Ja jau Neits ir šeit, tam ir kāda nozīme. Viņa nodomāja. „Kā jūs uzzinājāt, ka es šodien ieradīšos?” Meitene taujāja, apskatot telpu, kura bija izrotāta, bet uz galdiem bija bagātīga maltīte.

Marta panāca soli uz priekšu „Ne jau tāpat vien tu mani nosauci par nākotnes pareģi, ceremonijā.”

Kristīne pasmaidīja, pati par savu aizmāršību „Jā! Prieks jūs visus redzēt, bet mums vēl daudz, kas jāpaspēj izdarīt, nedomāju, ka būtu laiks balēties.”

„Īgņa” dvīne unisonā sacīja, daži citi iesmējās par to.

„Es neesmu īgņa” meitene strīdējās pretī.

„Atzīsti tu esi prieka bojātāja” Zaks piebalsoja.

„Es jums parādīšu, ballīšu bojātāju” Kritušā jautri noteica, un centās atcerēties kādu feju burvestību. Viņa aši salikta rokas kopā un pēc viena plaukstu sitiena, visi telpā esošie baloni pārplīsa, pieberot istabu pilnu ar krāsainiem konfeti.

Visi sāka aizrautīgi smieties, līdz ko tika apbērti ar konfeti.

„Es nezinot, kas ir jautrība” Kristīne apmierināta atteica un uzreiz devās pie Safrāna „Mūzikas nebūs?”

„Protams būs!” viņš atteica un pamāja Kristapam, kas stāvēja pie neskaitāmiem mūzikas instrumentiem. Puisim bija vajadzīgs tikai viens rokas mājiens, un instrumenti sāka spēlēt.

„Drīkstu lūgt uz pirmo deju” Safrāns jautāja.

Pēkšņi pie abiem piesteidzās Mefodijs „Pirmā deja pienākas man” viņš strauji paņēma meitenes roku un veda uz zāles vidu.

„Mefodij, ko tas nozīmē?” Kristīne bija sašutusi, bet neatteicās no dejas.

„Tu mani atsūtīji šeit nesagatavotu, es jutos kā muļķis” vīrietis pārmeta Kristīne „Paziņo visu jau tūlīt pat, lai varu doties pie miera!”

Kritušā palūkojās uz pārējiem, visi mierīgi sarunājās, bet nepievienojās dejošanai. Mefodijs bija uzlicis burvestību, kas neļāva pārējiem abus dzirdēt, pat vampīram nē.

„Labi, es šodien to paziņošu. Rītā mēs pārrunāsim visas detaļas” meitene atteica un atlaida tvērienu.

Pēkšņi visu skatieni pievērsās abiem. Elfs atlaida Kristīnes roku, tiklīdz abi pietuvojās pārējiem.

„Tiks izteikts paziņojumu” Mefodijs sacīja „Tie, kas mani nepazīsti, es esmu Mefodijs Fadalgs, elfu karalistes- Agronas, kroņprincis!”

„Tas nav iespējams, kroņprincis ir Koltrans” Neits neticēja elfam.

„Mefodija vārdi ir patiesi, viņš ir vecākais dēls, bet ne to mēs vēlējāmies paziņot” Kristīne ieskatījās labākās draudzenes- Lučillas acīs, lai saņemtu drosmi.

Bet Mefodijs lepni pavēstīja „Kristīne ir piekritusi kļūt par manu līgavu!”

„Oficiāli kā pāri mūs iepazīstinās ballē. Nevēlos dzirdēt nekādus pārmetumus” meitene atteica, kamēr neviens vēl nebija paspējis ko bilst „Tagad turpinām ballīti!” Viņa saķēra Safrānu aiz rokas un devās dejos. Mefodijs ar pārējiem elfiem pameta zāli, norādot, lai divi karavīri paliek.

„Kāds šoreiz ir tavs plāns Kritušā?” Safrāns vēlējās zināt.

„Plāna nav. Es precēšos ar Mefodiju, tur nekas nav maināms, tāpēc nerunāsim par to. Nevēlos izkratīt sirdi, tik daudzām ausīm dzirdot.” Kristīne teica un turpināja dejot. Safrāns bija pārsteigts, jo nevarēja droši pateikt, ka viņa meloja.

Dziesmai beidzoties, pie meitenes pienāca Neits „Drīkst lūgt uz deju!”

„Ar prieku” Kritušā saņēma vīrieša roku „Ko jūs šeit darāt? Neatceros, ka būtu jums ko stāstījusi par šo vietu!” Viņa centās runāt nosvērti, lai arī iekšēji bija dusmīga kā pūķis.

„Es biju šeit, lai palīdzētu sazināties ar pūķiem. Esmu Jinite” viņš paziņoja, viegli atliecot meitenes augumu „Bet tagad, kad jūs esat šeit varēšu doties prom.”

„Nē, tā nenotiks” Kristīne skarbi lūkojās Neitā „Tagad, kad zināt par šejieni, nevaru pieļaut iespēju, ka kādam to pateiksiet.”

„Es nevienam nebildīšu ne vārda, bet ja jūs tā vēlaties varu šeit uzkavēties līdz ballei” mūzika pārstājot skanēt, vampīrs veda meiteni tuvējā būtņu pulciņa virzienā.

„Kristīn, tu izskaties nogurusi” Lučilla nekavējoties sacīja, padodot slepenu zīmi dvīnēm.

„Jā, tev noteikti jāatpūšas” Niāra piebalsoja.

„Mēs tevi parādīsim tavu istabu” Otīlija sacīja un devās uz durvīm, Kristīne viņai sekoja, bet aiz meitenes gāja Niāra ar Lučillu.

„Atvainojiet, mēs tūlīt atgriezīsimies” Niāra vēl pasacīja pārējiem.

„Skatos, šeit pavadītais laiks jums nācis par labu” Kritušā atteica, rūpīgi aplūkodama māsas.

Niāras garie mati bija sapīti elegantā bizē un nepārspējami savīti aizmugurē, tikai dažas šķipsnas bija atstātas vaļā, viegli krītošas. Abām meitenēm mugurā bija kleitas līdz zemei, tās bija ar pusgarām, viegli plīvojošām rokām, pieguļošu siluetu, kas nedaudz paplašinās zem gurniem. Dvīnes bija aplikušas greznas rotas lietas, bet nebija pārspīlējuša kā citreiz.

„Jā, tu nebūsi lauzusi savu solījumu tēvam” Niāra smaidīga atsacīja.

„Esam klāt” pateica Otīlija „Mēs dosimies atpakaļ.” Abas pameta Kristīni vienu ar Lučillu.

Burve atvēra durvis un norādīja draudzenei, lai dodas iekšā. Kritušā īpaši nepievērsa uzmanību telpai, viņa piefiksēja lielo, grezno gultu ar baldahīnu, logu, no kura noteikti pavērās skaists skats un vēl dažas mēbeles.

Kristīne uzreiz apgūlās gultā un raudzījās grieztos, draudzene viņai pievienojās.

„Kas tās par muļķībām?” Lučilla taujāja, dusmīgi raudzīdamās meitenē, „Igoru tu nevari precēt, jo viņš ir kroņprincis, bet Mefodiju gan vari, kā tas iet kopā?”

„Mefodijs nekad nekļūs par elfu karali, bet viņš ir izcils stratēģis kara jautājums” Krituša novērsās no draudzenes.

„Manuprāt, viņš būs ballē, lai Igors jūs abus redzētu un pārstātu domāt par tevi. Zini tā nenotiks” burve piecēlās sēdus.

Kristīne strauji pārlūkoja vēlreiz visu telpu, draudzene to pamanīja „Neuztraucies katrai guļamistabai ir uzlikta burvestība, kas pat vampīram neļauj dzirdēt sarunas.”

„Tu nedrīksti nevienam neko sacīt. Visiem jānotic, ka tas ir pa īstam” viņa nopietni teica.

„Es nevienam, neko neteikšu, bet, kā tu domā pārējos pārliecināt, jūs pat neguļat vienā pils spārnā” Lučilla iesmējās „Ja jaunā līgava vēlas zināt, elfa istaba atrodas, pils kreisajā spārnā, bet mēs esam labajā.”

„To var ātri mainīt” Kristīne strauji piecēlās kājā, bet negulētās naktis bija pārmākušas meiteni, viņa sagrīļojās un atkrita atpakaļ.

„Kristīn, tev viss kārtībā?” draudzene strauji pieliecās viņai klāt „Kad tu pēdējo reiz gulēji?”

„Man tikai nedaudz jāatpūšas” Kritušā vārgi atteica.

„Tu nedrīksti tā pārpūlēties” Lučilla viņu rāja „Tagad nekavējoties dodiet gulēt” draudzene ātri skapī sameklēja nakts tērpu un pasvieda Kristīnei.

Pēc desmit minūtēm, kad Lučilla bija draudzeni ievīstījusi segās un novēlējusi, ar labu nakti, viņa devās prom.

***

Kristīni pamodināja spožie saules stari, kas bija ielauzušies istabā. Viņa nezināja, cik ilgi bija gulējusi, bet jutās ļoti labi, kā būtu gulējusi vairākas dienas.

Uz nelielā skapīša esošais pulkstenis rādīja, ka ir pusastoņi no rītā. Nevar būt, ka es tik mazs gulēju. Viņa nodomāja, bet tad pamanīja glāzi blakus pulkstenim.

Kristīne paņēma to un pasmaržoja- meža neaizmirstulītes un martagonlilija. Lučilla viņai vakar iedevusi, ilga miega dziru. Būtnei pietika tikai stundiņu pagulēt, bet viņa jau bija pilna spēka.
Viņa izkāpa no gultas un devās uz vannas istabu. Ātri atsvaidzinājusies un pārķemmējusi matus, meitene uzvilka halātu un devās ārā no istabas. Lai arī Kristīne vakar nebija pievērsusi īpašu uzmanību pils iekšienei, meitene juta, ka zina ikvienu pils stūrīti un precīzi zināja ceļu uz ēdamistabu. Tā noteikti bija kāda burvestība.

Telpā pie galda jau sēdēja un jautri runājās dvīnes un Enkantru brāļi.

„Es ielūdzu Lučillu ar līgavaini, bet par jums gan es neko neteicu” viņa sacīja, apsēžoties galda galā.

„Mēs nevarējām pamest māsu, turklāt, ja nebūtu šeit, mēs nekad nesatiktu šīs daiļās būtnes” Aksels atteica, pametot skatienu Flordiami meiteņu virzienā, kas kautri pasmējās.

„Brokastis tiek pasniegtas astoņos” pateica Safrāns, ienācis telpā, pamanījis Kritušo viņš apsēdās pa kreisi no viņas.

„Tad jau es vēl varu pārģērbties” Kristīne atteica un jau grasījās celties kājā, kad viņa pārsteigta salecās. Meitenei mugurā bija pusgaras, sarkanas bikses, kas beidzās tieši vietā, kur sākās glauni, melni zābaciņi bez papēža, augšējo ķermeņa daļu sedza ar ziediem klāta tunika, ko vidusdaļa papildināja jostiņa.

Lučilla uzsita draudzenei pa plecu, paejot garām „Tavas lupatas tika aizburts atpakaļ uz istabu.”

„Zini, es tevi nepieņemu par burvi, lai tu mani ģērbtu” Kritušā atteica atsēzdamies.

„Jā, bet tev vajag personīgo stilistu un es ar prieku pieņemu šo amatu” viņa sacīja un apsēdās blakus līgavainim.

„Kādi tavi plāni šodienai?” Safrāns jautāja meitenei.

„Gribu uzzināt, cik tālu esam tikuši, aplūkot ciematus, pārrunāt lietas, kas saistītas ar balli un šodien pat vajadzētu notikt kronēšanai” Kristīne stāstīja.

„Tātad tev neatliks laika man” netēloti mīļi teica Mefodijs, kas negaidīti bija ieradies. Viņš noskūpstīja Kristīni uz vaiga un apsēdās blakus, pa labi.

Kritušā pārsteigta raudzījās vīrietī, kas vēl vakar bija tik rupjš, bet tad saprata, ka arī viņš vēlas, lai visi noticētu, jo ballē no tā labumu gūs viņi abi.

„Kur ir Neits?” Kristīne vēlējās zināt.

„Viņš nāk no vampīru rases, kas ne īpaši labi pacieš saules starus. Viņš pievienosies darbiem, līdz ko norietēs saule” Safrāns atbildēja, mīklaini raugoties gan uz paziņu, gan elfu viņai blakus.

Kristīne apzinājās, ka visgudrāk būs pārliecināt Safrānu, bet, ja ticēs viņš, pārējie nevarēs nepiekrist. Kā nekā puisis taču spēj pateikt, kad būtne melo.

Līdz pat maltītes atnešanai pie galda valdīja klusas sarunas, neizskatījās, ka vienkopus būtu sanākuši draugi.

Pēc brokastīm visi izklīda: dvīnes ar Enkantru brāļiem devās uz deju zāli, praktizēties ballei; Lučilla ar Heise devās pastaigāties pa pils dārzu, bet Kristīne ar Safrānu devās uz ciematu.

Pa ceļam puisis izstāstīja meiteni paveikto: Perla bija pabeigta- ciemati uzcelti, pūķa kalns tika jau apdzīvots, flora bija pilnībā izveidojusies. Kopumā pasauli apdzīvoja vairāk nekā 100 kritušo, kas nemaz nepārsteidza meiteni. Ja viņai būtu izvēle dzīvot kā izstumtajai vai vietā, kur tevi ciena, protams izvēle krista par labu otrajai iespējai.

Ikviens sveicināja abus, tiklīdz kāds uzzināja, kas viņa ir, viņiem aizejot, sākās klusa sarunāšanās un atskatīšanās.

Kad draugi bija nonākuši līdz pūķu kalnam, viņiem piebiedrojās Mefodijs.

„Kāpēc šeit ir vajadzīgi pūķi?” viņš nervozi taujāja. Elfiem nebija lapas attiecības ar uguns spļāvējiem.

„Ja karalisti pārvalda Jinite, tad tas ir pats par sevi saprotams” Safrāns nelaipni sacīja.

„Rīt mums jādodas uz Mandionu” Kristīne izmeta, raugoties tālumā.

„Kāpēc?” abi vīrieši vienlaikus iejautājās.

Kritušā pagriezās pret Mefodiju „Man ir nenokārtotas darīšanas ar Markeonu. Es vēlos, lai mēs kopā tur dotos.”

„Labi, es nekavējoties likšu nosūtīt vizītes pieteikumu” elfs teica un devās prom.

„Kristīn, ko tu dari? Lai arī ar ko tu ierastos tur, tas nepalīdzēs. Viņā ir daļa no tevis un to tu nevari paņemt atpakaļ. Jūs vienmēr raudzīsieties viens otrā ar mīlestību” Safrāns nopietni skatījās meitene.

„Bet es vairs neesmu kritušā- Kristīne Maravilla, tagad es esmu Kristīne Maravilla, Mefodija Fadalga līgava, un pēc šodienas kronēšanas Perlas karaliene” varēja dzirdēt, ka meitenei ir grūti pašai atzīt, ka viņas dzīvē vairs nekas nebūt tā kā agrāk.

Rosess21.nodaļa

Pēc stundas vajadzēja sākties kronēšanas ceremonijai, tāpēc Kristīne atradās savā istabā un apdomāja, ko sacīs. Meitene sen nebija tā uztraukusies.

Pie durvīm, kāds pieklauvēja.

„Ienāciet” Kristīne sacīja un pagriezās pret durvīm.

Telpā ienāca Flordiami dvīnes.

„Mēs vēlējāmies tev uzdāvināt šo” Otīlija sacīja un parādīja elegantu kleitu.

„Nāc mēs tev palīdzēsim pārģērbties” atteica Niāra un abas sāka gatavot draudzeni.

Dvīnes ļāva Kristīnei ieskatīties spogulī tikai tad, kad bija visu pabeigušas arī matus.

Kritušā dziļi ievilka elpu, ieraugot atspulgu. Kleita bija balta, bez lencītēm, cieši pieguļoša augšdaļa, vidukli ieskāva grezna, apzeltīta josta, zem kuras audums pārgāja viegli krītošā. Labajā pusē pa virsu nāca vēl nedaudz brūns un dzeltens audums, aizmugurē, pie jostas bija piestiprināti, tādi kā spārni .Papildus tērpu rotāja zelta rotas ar zaļo smaragdu. Kristīnes mati bija saņemti augstā astē ar zaļu lenti.

„Meitenes, kur jūs ieguvāt tik daiļu kleitu?” viņa uzreiz jautāja dvīnēm.

„Tu varētu paprasīt, cik ilgu laiku mums prasīja šī kleita” Otīlija iesmējās.

„Tas ir jūsu roku darbs!” Kristīne iesaucās un apskāva abas.

„Protams, kā nekā mēs esam Marijas Talsas meitas” Niāra lepni paziņoja.

„Jā, māte ar jums lepotos” Kritušā vēlreiz ieskāva dvīnes savās rokās.

Šo jūtu izpausmi iztraucēja klauvējiens pie durvīm.

„Uzgaidiet” Kristīne atteica un, ātri piegājusi pie spoguļa, notrausa asaras no vaigs „varat ienākt!”

Mefodijs lēnām atvēra durvis un apstājās, kā zemē iemiets, kad ieraudzīja meiteni „Tu izskaties perfekti” bija vienīgie vārdi, kas nāca pār vīrieša lūpām.

„Mēs dosimies ieņemt vietas” Otīlija sacīja un kopā ar māsu devās ārā no istabas.

„Es jau nosūtīja ziņu Mandionas zemes karalim par mūsu ierašanos” elfs pārtrauca iestājošos klusumu.

„Paldies” viņa klusi atteica un ieskatījās pulkstenī „Mums arī laikam vajadzētu doties.”

Mefodijs pavadīja līdz pat lielās zāles durvīm, kas bija nedaudz pievērtas. „Paliec sveika Kristīne! Izejot no turienes, tu vairs nebūsi, kas biji” vīrietis skatījās tieši kastaņbrūnajās acīs.

„Kas tad es biju Mefodij? Es tev pateikšu- nekas, meitene bez ģimenes, draugiem, būtne bez likteņa un cerības uz gaišāku nākotni” Kristīne atteica, izsakot šos vārdus, meitene juta, ka paliek vieglāk ap sirdi.

„Nē! Tu biji, esi un būsi būtne, kas vienmēr paliks atmiņās, lai arī kā tu sevi sauktu vai kādi būtu tavi radinieki un draugi. Savā 23 gadus īsajā dzīvē esmu sapratis, ka tikai mēs paši varam noteiks, kas un kādi esam” viņš piegāja pie viņas un uzlika roku uz sirds „Tikai viņa spēj tev patiek, kas tu esi.”

Meitene nekā neatbildēja, tikai noskatījās, kā elfs ieiet zālē.

Pēc brīža atskanēja fanfaras un Kristīne apzinājās, ka tagad viņai jāiet. Un meitene arī tā darīja, augsti paceltu galvu, iesoļoja ļaužu piepildītajā zālē.

Visi stāvēja kājās, tikai telpas galā uz neliela paaugstinājuma sēdēja četru rasu pārstāvji: feju- Otīlija, kā vecāka no dvīnēm, elfu- Mefodijs, vampīru- Neits un burvju- Rohas. Lai oficiāli kronētu jebkuru paralēlo pasauļu valdnieku, klāt jābūt vismaz triju rasu pārstāvjiem, šo būtņu klātbūtne apliecina, ka viņas piekrīt šai kronēšanai.

Kristīne lēnām soļoja uz priekšu, kur līdzās draugiem stāvēja dievi. Parasti ceremonijā piedalījās viena no elementu dievībām, augstākais divi, bet šeit bija ieradušies puse no Viņiem: mīlas dieve- Seremela, visi četru elementu dievi un Demiāns- gaismas dievs.

Tiklīdz Kristīne bija nonākusi līdz paaugstinājumam, viņa palocījās dievu priekšā, kas meitenei uzsmaidīja.

Demiāns sāka ceremoniju, tā bija ilga runa, ko neviens nepārtrauca, par to kāpēc viņi visi ir šeit un kas notiks.

„Es jautāju rasu pārstāvjiem viņu piekrišanu šai kronēšanai” Demiāns sacīja, un viņam blakus pievienojās pārējie dievi, kamēr pieminētās būtnes piecēlās kājās.

„Otīlija Flordiami no feju rases” Seremela uzrunāja jauno dāmu.

„Fejas atbalsta” viņa pasniedza dievei, gredzenu, kas izskatījās, kā izvīta lapa ar nelielu dzeltenu ziediņu.

„Rohas Enkantrs no burvju rases” uguns dievs- Hefalīns devās pie vīrieša.

„Burvji piekrīt” Rohas uzbūra dieva rokā zelta gredzenu, kas vidū pāršķēlās uz pusi, izveidojot liesmām līdzīgas figūras.

„Mefodijs Fadalgs no elfu rases” paziņoja Doloresa- zemes dieviete.

„Elfiem nav iebildumu” elfs atdeva dievei sudraba gredzenu, ar smalku vijumu, kura centrā atradās spožs dimants.

„Neits de Šandras no vampīru rases” ūdens dievībai Palemīds straujiem soļiem devās klāt vampīram.

„Vampīri atbalsta kronēšanu” Neits izvilka kastīti, kurā atradās gredzens izliektas čūskas veidolā.

Ikreiz, kad tika nosaukta, kāds no rases pārstāvjiem, varēja manīt pārsteigumu, bijību Perlas laužu acīs, kas atminējās dzimtu uzvārdus. Bet Neita piederība pat Kristīnē uz brīdi raisīja šoku. Šandras vampīri bija senākā asinssūcēju dzimta, leģendas stāstīja, ka viņi bija pirmsākums visiem vampīru klaniem.

Demiāns jau grasījās turpināt kronēšanas ceremoniju, kad atvērās zāles durvis un pa tām iesoļoja eņģelis.

Visu acis uzreiz pievērsās atnācēju Gabriels de Manī, kas ātri tuvojās dievībām. Viņš zemu noliecās „Pieņemiet manu visdziļāko atvainošanos par kavēšanos, nedaudz nomaldījos” eņģelis atteica un devās pie pārējiem rasu pārstāvjiem, ne no kurienes bija parādījies piektais krēsls.

„Gabriēls de Manī no eņģeļu rases” Zefīra iepazīstināja.

„Eņģeļi dot savu svētību šai kronēšanai” eņģeļu gredzens viegli iegūla dieves plaukstā.

„Visas piecas rases ir piekritušas kronēšanai” Demiāns paziņoja, pagriezies pret Perlas ļaudīm „Tagad laiks izteikties kritušo rasei.”

Safrān iznāca no ļaužu pūļa, nesot rokā spilvenu, uz kura atradās kronis. Kristīne nevēlējās neko greznu, bet vienkāršu un elegantu  „Kritušie atbalsta kronēšanu” viņš lepni teica.

Demiāns paņēma kroni rokās, pacēla virs meitenes, kas bija nometusies uz viena ceļa, un sacīja „Elementu asamblejas dievu vārda es, pasludinu tevi- Kristīne Maravilla par Perlas- kritušo pasaules valdnieci. Celies un raugies savos pavalstniekos.”

Tiklīdz kronis uzgūla meitenes galvai, zāli pāršalca aplausi un saviļņojumu saucieni.

Kristīne lēnām pagriezās pret lielo ļaužu pūli, visi uzreiz pieklusa, gaidot ko jaunā karaliene sacīs.

„Iepriekš mēs izdzīvojām, turpmāk mēs dzīvosim. Dzīvosim kā to vēlamies mēs, kritušie. Ikviens ir personība, bet kopā mēs veidoja šo zemi-Perlu, Kritušo pasauli” Kristīne runāja ar lepni paceltu galvu.

Telpu atkal piepildīja aplausi un apsveikumi, karalienei soļojot laukā no zāles, garām pūlim, tieši aiz viņas sekoja dievības, tad visu rasu pārstāvji. Viņi devās uz troņu zāli.

Pie durvīm stāvēja karavīri, kas Kristīnei pietuvojoties atvēra ieeju.

Ieejot telpā, meitene atviegloti uzelpoja, un nu jau bez satraukumiem devās apsēsties savā tronī.

Tiklīdz viņa to izdarīja, Demiāns teica „Mums laiks doties, bet mēs vēl tiksimies ballē” izskanot šiem vārdiem, dievi pagaisa.

„Ļauj būt pirmajam, kas tevi apsveic” pie troņa pienāca Mefodijs un paklanījās.

„Celies” viņa atteica „Tu neesi pirmais, pirmie bija mani pavalstnieki.”

Vīrietis piecēlās un, devies pie līgavas, noskūpstīja roku.

„Ieņem vietu man blakus” Kristīne saņēma elfa roku, un norādīja apsēsties pa kreisi no viņas.

Vēlreiz ieskatījusies vīrietim acīs viņa atgrieza skatienu pie pārējiem „Safrān, tava vieta ir pie manas labās rokas” Kristīne bija ilgi gaidījusi, lai pateiktu šos vārdus.

Safrāns nostājās labajā pusē meitenei un pieskārās rokai atbalstam.

„Lai ienāk pārējie” Kristīne paziņoja, Rohas pamāja ar roku un durvis atvērās, atļaujot ienākt pārējiem draugiem.

Lučillai neko nevajadzēja sacīt, burve automātiski devās nostāties, aiz draudzene kreisajā pusē.

„Viss ir savās vietās” Kristīne klusām sacīja pie sevis, bet tomēr kāds to dzirdēja.

„Viņš neiederas tev blakus” kāds klusi čukstēja viņas domās.

Kristīne ātri pārlaida skatienu būtnēm, tas apstājās pie Neita, kurš meitenei neslēpti uzsmaidīja.

„Mēs parunāsim vēlāk” viņš atkal karalienes galvā sacīja.

***

Viss vakars pagāja svinības. Nevienam nebija drūma noskaņojuma, izņemot jauno karalieni, kas nemitīgi domāja par Neitu.

„Es ceru, ka atceraties mūsu norunu” šobrīd Kristīne runāja ar Gabriēlu, kas, protams, vēlējās atgādināt apsolītu.

„Ja Daniels to spējas, es lūgšu viņa palīdzību” meitene nelaipni atteica un devās tieši Neita virzienā, kas pašlaik dejoja ar Liliju.

„Mēs varētu parunāties?” viņa pārtrauca abu deju.

„Ja tā vēlies” vampīrs sacīja un noskūpstījis Lilijas roku, devās līdz Kristīnei uz blakus esošo istabu.

Tiklīdz abi bija palikuši vieni, Krituša jautāja „Kāpēc tu esi šeit?”

„Es tev nemeloju Kristīn, tikai noklusēju dažas lietas” viņš koķeti palūkojās meitenē.

„Tad ko jūs noklusējat?” viņa devās apsēsties uz tuvējā krēsla.

„Mans brālis- Frenlijs pašlaik ir Šandras dzimtas galva. Viņam šķita, ka būtu labi, ja es radītu sakarus ar jaunās pasaules pārvaldnieci” Neits stāstīja.

„Kāpēc jums būtu vajadzīga tāda kompanjone kā es?” meitene taujāja.

Vampīrs paņēma krēslu un apsēdās viņai pretī „Ir kāds pareģojums, kurš stāsta par laiku, kad paralēlajās pasaulēs notiks lielas pārmaiņas un izdzīvot tās rases, kas būs atradušas pareizos sabiedrotos.”

„Un es tāda būtu?” Kristīne iesmējās.

„Pareģojumā minēta arī jauna pasaule, kurā apvienosies varenas būtnes” Neits bija pieliecies tuvāk viņai.

„Es vēlētos uzzināt, ko vairāk par šo pareģojumu” meitene atzinās.

Neits piecēlās kājās „Es nekā daudz nezinu, bet manas karaļvalsts pilī ir šī pravietojuma kopija. Frenlijs labprāt iepazītos ar jums personīgi, bet es jūs varētu pavadīt.”

„Es pārrunāšu to ar Mefodiju” Kristīne paziņoja.

„Nē, jums jādodas uz turieni bez viņa” vampīrs skarbi sacīja un devās prom.

„Kāpēc?” meitene skaļi taujāja.

„Jums labāk to nezināt” Neits atteica un pameta istabu.

Kristīne vēl mirkli izbaudīja klusumu un vientulību, bet pēc tam devās atpakaļ pie draugiem.

Izskatījās, ka tikai dažas būtnes bija pamanījušas viņas prombūtni. Kristīne uzreiz devās apsēsties tronī, kur vēlreiz pārdomāja Neita teikto.

„Kristīn, viss kārtībā?” Lučilla bija pienākusi pie draudzenes.

„Neuztraucies es tikai aizdomājos un laikam arī nedaudz nogurusi” Kristīne klusi bilda.

„Tu vienmēr tik daudz lietas centies iznest uz saviem pleciem, ļauj citiem sev palīdzēt” burve apsēdās krēslā, ko bija novietojusi blakus Kristīnei.

„Tu zini, ka man ir grūti uzticēties būtnēm, ikvienai pat tev” viņa nelabprāt atzinās „Viņš teica, ka vienmēr būs man blakus, bet tā nebija, viņš mani pievīla.” Kristīne juta, ka drīz vairs nenoturēs asaras.

„Daniels nezina, ko ir pazaudēja. Tu varbūt tam nevēlies ticēt, bet viņam noteikti bija iespēja atgriezties kaut vienu reizi parunāties ar tevi, to viņš neizdarīja. Daniels to nevēlējās, tāpēc nav nozīmes vai tu satiksi brāli ballē” Lučilla saņēma draudzenes rokas savējās.

„Bet es vēlos viņam pajautāt, kāpēc” Kritušā palūkojās uz pārējiem zālē esošajiem. Neviens nelikās manām abu sarunu, bet meitene piefiksēja vairākus noraizējušos skatienus, kas ik pa brīdim tika raidīti troņa virzienā.

Burve sekoja meitenes skatienam „Draugi tevi nekad nepametīs un nepievils” viņa čukstēja „Ikviens no viņiem būtu gatavs cīnīties ar tevi līdz beigām visi, izņemot Mefodiju, viņš šeit neiederas.”

Kristīne nikni pagriezās pret draudzeni „Kas tev ir pret viņu? Zinu, Mefodijs nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka viņš man vēl ļaunu, turklāt mēs esam…” viņa jau grasījās teikt draugi, kad atcerējās, ka ikviens, kam būtu tāda vēlēšanās varētu noklausīties „saderināti.”

„Kur tad gredzens?” Lučilla atkal ļauni izmeta un redzot, ka Kritušā nekā neatbildēs turpināja „Es īsti nezinu, bet mans viņš liekas dīvains.”

„Tev visi liekas dīvaini” Kristīne jautri iesmējās.

„Iespējams” burve līksmi atteica.

„Tu esi jocīga” Kritušā viegli iedunkāja draudzeni, abas sāka ķiķināt.

„Kāds man izstāstīs joku?” pie viņām bija pienācis Heise.

„Nē” Lučilla parādīja līgavainim mēli, to pamanīja arī Zaks, tāpēc pēc mirkļa bija klāt visi Enkantru brāļi.

„Mūsu māsai ir gara mēle” Rohas uzlika roku uz vīrieša pleca.

„Tur tev taisnība, to ko viņa spēj ar to” Heise jutekliski sacīja.

„Labi, to es noteikti nevēlējos zināt” Aksels atteica, paskatoties uz māsu.

„Kur jūs pametāt dvīnes?” Kristīne vēlējās zināt, jo lielāko vakaru māsas pavadīja ar Enkantru brāļiem.

„Viņas devās pie miera, jo rīt mēs plānojām abas iepazīstināt ar tēvu, citādi viņš nemitīgi cenšas mums piespēlēt kādas augstprātīgas skuķes” Zaks teica, palūkojoties uz durvīm, kur bija nozudušas dvīnes.

„Protams, ja tev nav iebildumu. Cik zinu, tu esi uzņēmusies atbildību par abām” Rohas prasīja Kristīnei.

„Nē, man nav iebildumu” meitene atteica.

„Šeit notiek kāda sapulce, kurā neesmu aicināts” pulciņam pievienojās Safrāns.

„Nē, mēs tikai apspriežam Lučillas seksuālos dzīvi” Aksels ilgi nedomājot, izmeta, par ko viņš dabūja dunku no Heise.

„Vismaz man tāda ir” māsa iešņāca brālim tieši sejā, un vilka līgavaini uz deju grīdu.

Visi atkal izklīda, atstājot Kristīni ar Safrānu.

„Vēlies padejot?” viņš jautāja meitenei.

„Šoreiz atteikšos no dejas, bet tu varētu mani pavadīt līdz manai istabai” Kritušā lēnām piecēlās kājās.

Telpā apklusa mūzika, to bija izdarījis Mefodijs, lai paziņotu „Karaliene dosies pie miera.”

Kristīne ar Safrāna pavadīta devās prom, pa ceļam saņemdama vairāku labas nakts vēlējumus.

Nonākusi istabā un atvadījusies no Safrāna, meitene izgāja uz balkona. No tā pavērās skaists skats uz ciematiem, kur vēl aizvien ritēja svinības.

„Ja būtu iespējam es nekad nepamestu Perlu” viņa klusi sacīja un devās pie miera.

Rosess22.nodaļa

Jau agri no rīta Kristīne ar Mefodiju jāšus devās ceļā uz Mandionu. Abus pavadīja divi elfu karavīri un Lučilla, kas aizbūra viņus līdz Perlas vārtiem, kas vakar tika atvērti. Izejot caur tiem, ceļinieki nonāca Esteres valstībā, pēc tam vajadzēja vairāk nekā divu stundu garu ceļu līdz nākamajiem vārtiem, kas ieveda vampīru karalistē.

„Kāpēc mēs nedevāmies uz Podoresu? Tas taču bija īsākais ceļš” Mefodijs jautāja, Kristīnei, kas jāja viņam blakus.

„Kristīne vēlas izvairīties no pieminētās pūķu zemes” Lučilla atbildēja, draudzenes vietā, piejājot elfam otrā pusē.

„Vispār es jautāju savai līgavai, nevis tev” viņš nīgri atteica un palūkojās uz Kritušā, kas pat nepameta skatienu elfa virzienā.

„Viņa pašlaik meditē, tāpēc nevar ar tevi sarunāties” burve viszinīgi sacīja.

Mefodijs dusmu pilns atkal pievērsās ceļam „Kāpēc tu vispār dodies mums līdz?”

Lučilla apmierināti uzsmaidīja „Iemesli ir tik daudz, ar ko lai sāk… Pirmkārt, esmu Kristīnes labākā draudzene, otrkārt, iespējams, būs nepieciešamas manas burves spējas, treškārt…”

„Pietiek! Saprotu, tu esi šeit, lai kristu man uz nerviem” elfs pārtrauca viņu.

„Nē! Kristīne palūdza tevi nekaitināt” burve ar skumīgi bilda un turpināja „Treškārt, pēc protokola, neprecēta sieviete nedrīkst doties viena pati ceļā ar vīrieti, pat līgavaini, līdzi ir jābūt vēl kādai sieviešu kārtas pārstāvei. Tas, ka viņa ir karaliene, vēl vairāk liek pieturēties pie etiķetes.”

„Pils” pirmoreiz kopš došanās prom no Perlas, ierunājās Kristīne „Atcerieties, kamēr es pati to nepalūdzu, vienmēr kādam no jums abiem jābūt man blakus, turklāt uzmaniet, lai Afra nespēlētu flautu” viņa vēlreiz atgādināja.

Pietuvojoties pilī, viens no elfu karotājiem, aizjāja paziņot par viņu ierašanos, jo Kristīne vēlējās ātrāk paveikt uzdevumu, lai var doties prom.

Viņi iejāja pagalmā, kur jau gaidīja staļļu puisis un daži karavīri. Īsi pirms pils Lučilla bija pārbūrusi savu un draudzenes tērpu, jo kleitās bija neiespējami jāt jāteniski, bet ierasties biksēs būtu apkaunojoši. Tagad Kristīnei mugurā bija ķiršsarkana kleita, ar elegantu dekoltē, piegriezums bija pieguļošs, kas pēc gurniem pārgāja viegli krītošā, bet aizmugurē bija šķēlums, kas liktu atskatīties pat precētiem vīriem. Tērpu rotāja maigi rozā lente, no kuras priekšpusē bija izveidots zieds. Meitenes mati bija sapīti vaļīgā franču bizē.

Abas meitene bija pārsēdušā sāniski uz zirgiem un gaidīja palīdzību, bez kuras viņas labprāt būtu iztikušas, bet tā prasīja etiķete. Lučillai palīdzēja elfu karotājs, bet Kristīnei Mefodijs.

„Mēs aizvedīsim zirgus uz stalli” sacīja puisis, paņemot pavadas.

„Nav nepieciešams, mēs ilgi neuzkavēsimies” Kristīne atteica.

„Karalis teica, ka jūs palikšot uz maltīti” puisis teica un aizveda zirgus.

„Nezināju, ka karalis šeit būs” Kritušā bilda draudzenei, kad viņi tika pavadīti līdz troņu zālei. Meitenes roka viegli uzgūla Mefodija, kas gāja viņai labajā pusē, bet Lučilla atradās kreisajā pusē nedaudz aizmugurē, karavīri nobeidz grupu.

Mefodijs paziņoja kalpotājam, kas pavadīja, lai mūs piesaka savādāk, nekā tika teikts vizītes pieteikumā, tāpēc kalpotājs lika uzgaidīt. Pieteikumā tika teikts, ka ieradīsies Mefodijs Fadalgs ar līgavu, lai Markeons iepriekš neko nezinātu. Elfs norādīja, lai abi pavadoņi paliek ārpus durvīm, kad viņi trīs dosies iekšā.

Durvis beidzot atvērās un viņi tika pieteikti „Kritušo pasaules- Perlas valdniece, Kristīne Maravilla ar līgavaini, Mefodiju Fadalgu un Lučilla Enkantra, Perlas galma burve.”

Visi trīs graciozi tuvojās tronim, Kristīne uzreiz pamanīja Markeona pārsteigto sejas izteiksmi, bet ātri novērsās, vēršot visu savu uzmanību karalim, kas bija piecēlies kājās.

Mefodijs ar Lučillu lēnām palocījās vampīra priekšā, bet Kritušā palika stāvot.

„Karali- Adrian” viņa viegli palocīja galvu.

Karalis pienāca pie meitene un noskūpstīja roku „Esmu pagodināts pirmais tikties ar jaunās pasaules valdnieci.”

„Ziņas izplatās ātri” Kristīne smaidot noteica, kad vampīrs atgriezās savā tronī.

„Jā” viņš atteica un aplūkoja pārējos viesus, kas jau stalti stāvēja „Es saņēmu ziņu, ka pie manis ieradīsies sen pazudušais elfu princis ar līgavu.”

„Kad tika izsūtīta ziņa, es vēl nebiju kronēta” Kristīne paskaidroja un piebilda „Cerams, ka tas nesagādā problēmas.”

„Nekādā ziņā, tas tikai paspilgtina šo vizīti” karalis sacīja un norādīja kalpotājam, lai atnes trīs krēslu.

Jau pēc minūtes viesi apsēdās pretim pils saimniekiem.

„Ja drīkstu jautāt, kādas rases gredzenu bija kronēšanā?” Adrians rūpīgi raudzījās Kritušajā.

„Žēl jums likt vilties, bet atbildi jūs, tāpat kā pārējie uzzināsiet Terdemortes ballē. Vienīgai varu pateikti, ka bija ieradušās 5 rases” viņa bilda, vampīrs jau grasījās, ko jautāt, kad meitene vēl piebilda „Neieskaitot kritušos.”

Karalis uzreiz iegrima domās, tāpēc viesiem pievērsās Markeons „Vēstulē tika piebilsts, ka vēlēsieties runāt ar mani” viņa skatiens bija vērsts Mefodija virzienā.

Bet neviens princim neatbildēja, tā vietā Kristīne atkal pievērsās karalim „Kalpotājs sacīja, ka vēlaties, lai paliekam uz maltīti?”

„Mums ir jāpārrunā daudzas lietas, maltīte tam būtu piemērots brīdis” viņš atkal uzsmaidīja Kritušajai „Mēs gaidījām tieši jūsu ierašanos.”

Mefodijs pagriezās pret līgavu „Tu noteikti vēlēsies atsvaidzināties pēc garā ceļa” pēc tam viņš sacīja Adrianam „Mēs visu ceļi pavadījām jājot, jo Kristīne vēlējās ātrāk nokārtot visas lietas, lai varētu doties vizītē pie Frenlija Šandras.”

„Jums ir pieteikta vizīte Šandras pilī?” karalis pārsteigts pārjautāja.

„Nē, Neits Šandras ielūdz mani, lai pārrunāti mūsu karaļvalstu sadarbību” Kristīne lēnām piecēlās kājās „Manam līgavainim taisnība, es labprāt atsvaidzinātos pirms vakariņām.”

„Afra, pavadīs jūs” Adrians jau pamāja meitai, kad meitene atteica.

„Nav nepieciešams, man ir laba atmiņa. Pa lielajām kāpnēm, otrajā stāvā, pa kreiso gaiteni, tad trešās durvis pa labi” viņa deklamēja.

Karalis strauji piecēlās kājās „Bet tur atrodas…” viņš saniknots vērās dēlā, Mefodijs to arī pamanīja un aizvainots piecēlās.

„Ak, atvainojiet man!” ikviens būtu pamanījis, ka šie vārdi izteikti tēloti „Es teicu- pa kreiso gaiteni? Pareizi būs pa labo, pirmā istaba pa kreisi” viņa pabeidza un, norādījusi Lučillai, lai seko, devās prom tikai pie durvīm apstājās un atskatījās „Jūs pa to laiku varat pārrunāt lietas ar Mefodiju, man nepatiktu pie pusdienām dzirdēt sarunas, par elfu troni, tās man uzdzen nelabumu.”

Tiklīdz meitenes pameta telpu, burve uzlika burvestību, kas neļaus vampīriem dzirdēt viņu sarunas. Kritušā vēl pamāja vienam no elfu karotājiem, lai seko.

„Tas kā tu apstulbināji karali! Kā tu tā spēj izaicināt vampīru? Citi pat baidītos atklāt, ka kādreiz bijuši šeit, bet tu precīzi pateici, kur atrodas prinča istaba, vai ne?” viņa lūkojās draudzenē, kāpjot pa kāpnēm.

„Tieši tā, lai jau Markeons izdomā, kā paskaidrot tēvam un manam līgavainim, kā es to zināju” Kristīne smejoties teica, ieejot viesu istabā.

„Ko mēs tagad darīsim?” burve taujāja, apsēžoties uz gultas.

„Turpināsim manu plānu” draudzene tikai atbildēja, pieejot pie loga.

„Un kāds tas būtu? Saprotu, ka tu neinformē Mefodiju, bet man gan varēji izstāstīt” Lučilla aizvainota, atsacīja un iegāja vannas istabā.

Kristīne kādu mirkli raudzījās uz skaisto dārzu, kad izdzirdēja soļus, kas tuvojās istabai. „Lučilla, aizbur sevi uz kāpnēm” neko nepaskaidrojusi, viņa pamācīja, pēc minūtes Kritušā bija palikusi viena istabā.

„Jūs nevarat, tur doties iekšā! Karaliene vēlās palikt viena” elfu kareivis, otrpus durvīm strikti atkārtoja ik vārdu, ko Kristīne bija likusi.

Tas, protams, neapturēja Markeonu. Kā jau meitene bija plānojusi, viņš pagrūda elfu malā. Bet Kristīne jau bija sagatavojusies, durvīm atveroties, vampīrs vērās kailā sievietes augumā, viņa it kā pārsteigta pagrieza galvu un iekliedzās.

Kliedziens izskanēja pa visu pili, nevajadzēja pat būt vampīram, lai to dzirdētu.

Tūlīt Lučilla atbūrās atpakaļ un nostājās priekšā Kristīnei, un uzbūra plīvuru, kas aizsegtu draudzeni, Markeons vēl aizvien sašutis, stāvēja durvīs. Tikai pēc pāris sekundēm ierodoties karalim ar Afru, viņš atkāpās.

„Kā jūs iedrošināties?” Kristīne nikni pieprasīja atbildi.

Nu jau istabā ieskrēja arī Mefodijs, ieraudzījis ainu istabā, viņš nekavējoties pievērsās karalim „Ko tas nozīmē? Tāda ir jūsu viesmīlība?”

„Lučilla” Kristīne sacīja un norādīja uz kleitu, kas atradās gultā. Pēc vienas burves mājiena, viņas augumu sedza smalkais audums, plīvurs izgaisa.

Dusmu pilna Kritušā strauji devās pie Markeona „Mana dāvana, nedot iespēju jums ielauzties manā istabā” viņa skarbi teica, tieši vampīram sejā.

Neatskatoties Kristīne pasoļoja visiem garām un devās lejā pa kāpnēm, vēja ātrumā viņai blakus bija karalis- Adrians.

„Kas tā ir pa dāvanu?” viņš vērās kastaņbrūnajās acīs.

„Vispirms jau varējāt atvainoties. Jums paveicies, ka Mefodijs neizaicināja jūsu dēlu uz dueli. Es garantēju, pat būdams vampīrs, viņš mirtu” viņa ne mirkli neapstājās uz kāpnēm.

„Viņš samaksās par savu nodarījumu” karalis stingri atteica. „Jūs noteikti vēlaties doties prom, bet es vēl vēlētos pārmīt dažu vārdus ar jums.”

„Labi, tikai divatā” meitene piekrita un apstājās, lai sagaidītu draugus, kas sekoja viņai „Mefodij, liec sagatavot zirgus. Pēc sarunas ar karali, mēs dosimies prom.”

Karalis vadīja Kristīni uz nelielu istabu, viens no elfu karotājiem sekoja, bet palika otrpus durvīm.

Abas būtnes apsēdās viena otrai pretī.

„Kas tā ir par dāvanu, ko pieminējāt?” nevilcinoties Adrians taujāja.

„Tā biju es, kas apveltīja jūsu dēlu ar sirdi” meitenes balsī ne mirkli neieskanējās baiļu nots.

Karalis, kā apstulbis vērās pretī sēdošajā būtnē, neverot saprast kāda būtu pareizā rīcība- nekavējoties apvainot Kristīne, nelikumīgā citas būtnes pārvēršanā vai izmantot šīs zināšanas, sava labuma gūšanai. Vīrietis apstājās pie pēdējā varianta.

„Mūsu karaļvalstīm vajadzētu sadarboties” viņš stingri vērās meitenē „Mēs abi tā gūtu labumu.”

„Mani neinteresē pašlabuma gūšana. Es vēlos, lai beidzot kritušie tiktu likti mierā, nevis nogalināti un padzīti kā tādi suņi” Kristīne pikti atcirta.

Karalis jau grasījās, ko bilst, kad meitene viņu pārtrauca „Šobrīd man nav laika uzklausīt jūsu neiedomājamos nākotnes plānus. Vienīgais, ko pašlaik vēlos ir jūsu goda vārds, ka Markeons neieradīsies Terdemortes ballē, ar to šīs dienas nekorektā jūsu dēla uzvedība varētu tikt aizmirsta” viņa jau cēlās kājās, vampīrs neko neiebilstams pavadīja dāmu līdz durvīm.

„Dodu jums savu goda vārdu: Markeons ballē nebūs” viņš lēnām atvēra durvis, aiz kurām jau stāvēja paša dēls.

„Kā tu iedrošinies vēl rādīties karalienei acīs” karalis dusmās sacīja.

„Nekas. Es vēlētos pārmīt dažus vārdus ar jūsu dēlu pirms aizbraukšanas” Kristīne atsacīja, rūpīgi raugoties pretī stāvošajā jauneklī.

„Atstāšu jūs divatā” Adrians pameta telpu, līdz ar viņu arī elfu karotājs, saņēmis Kristīnes piekrišanu.

„Kristīn, ko tas nozīme?” Markeons samulsis raudzījās paziņā.

„Neuztver to personīgi. Tu nedrīksti piedalīties ballē, šādi es panācu to” viņa smaidīgi sacīja, lai arī zināja, cik bez sirdīgi tas izklausās.

„Tu esi mainījusies” vampīrs skumīgi vērās meitenes acīs, kas agrāk gailēja prieka spozme, bet tagad bija tumšas kā nakts debesis.

„Nevarētu teikt, ka tu esi palicis tāds pats, kā tai naktī Venēcijā” Kristīne atbildēja, lēni soļodama izejas virzienā.

Markeons nesoli neatpalika no viņas „Kaut mēs spētu vēlreiz aizceļot atpakaļ uz to brīdi, ka mūsu skatieni satikās pirmoreiz” viņš sapņaini bilda.

Kristīne pēkšņi apstājās, kā zemē iemieta „Es to nevēlos!”

Vampīrs apstulbis vērās viņā „Ko tu teici?” balsī skaidri bija jaušamas sāpēs.

„Tas, kas tonakt notika, bija tikai mirkļa vājība, kuru tu nevari atzīt. Bet es gan varu sacīt: tā nakts bija lielākā kļūda manā dzīvē, ne tikai sirds dāvāšana, bet arī noticēšana, ka tu varētu būt, kas vairāk par asinskāru vampīru. Nekad tev nav piederējusi un nekad nepiederēs daļa no manas sirds” meitene izgāja spirgtajā gaisā un kāpa lejā pa kāpnēm, atstājos jaunekli vienu, bēdu sagrautu. Viņa pat neatskatījās, jo zināja, ka tad nespētu aiziet.

Pagalmā stāvēja jau sagatavoti zirgi. Neko neteikdama Kristīne uzkāpa zirga un devās ārā no pils teritorijas.

Pie vārtiem uz Esteru pulciņš pašķīrās. Kristīne ar Lučillu devās uz Šandras dzimtas pasauli, bet pārējie atpakaļ uz Perlu.

Tiklīdz meitenes palika vienas, Kritušā izplūda asarās, bet draudzene zināja, ka labāk būs paklusēt, ļaujot Kristīnei tikt galā ar emocijām.

Asarām ritot pār Kristīnes vaigiem, viņa vēlreiz atcerējās mirkli, kad satika Markeonu tumšajā Venēcijas naktī.

Tiklīdz Kristīne ar vampīru iegāja slepenajā ejā aiz grāmatu plaukta, durvis aizvērās, ievedot abus piķa melnā tumsā.

Meitene ilgi nevilcinoties aizdedza pie sienas atrodošo lāpu.

„Kā jūs zinājāt?” Markeons pārsteigts taujāja.

„Es zinu ikvienu, šīs pils kaktiņu. Turklāt, šeit vienmēr valda tumsa, tāpēc bija vajadzīga kāda lieta, kas ievestu šeit gaismu. Agrāk tās vienmēr bija lāpas, kas izvietotas pa kreisi no ienācēja” viņa lepni sacīja, virzoties uz priekšu.

Vampīram parasti nepatika akli sekot citiem, bet šoreiz viņš ne sekundi neatpalika no dāmas „Un kā jūs to visu tik labi zināt?”

„Jautājumi, jautājumi… Cik jūs vīrieši esat ziņkārīgi!” Kristīne rotaļīgi teica.

„Tas tāpēc, ka jūs- dāmas, vienmēr esat tik noslēpumains. Ja jūs visu pateiktu uzreiz, mums nebūtu jūs jātirda” viņš atteica.

„Es mīlu zināt visu par vietu kur atrodos, sākot ar vēsturi, beidzot ar slepenām, nevienam neizprotamām ejām. Kā jau minēju, mani interesē māksla, ļoti sena un grezna. Šeit es domāju, ka atradīšu masku, kas piederējusi Afrodītei. Lai arī cik nebūtu stāstīts par tās esamību Romā, manuprāt, tā ir šeit Venēcijā. Trīs monumentus es jau pārmeklēju, tātad tai ir jābūt šeit” Kristīne izstāstīja svešiniekam visu, jūtot, ka neskatoties uz to, ka viņš ir vampīrs, var uzticēties jauneklim.

Kādu mirkli abu starpā valdīja klusums, bet tad Markeons ierunājās „Kad maska tiks atrasta, jūs vēlētos pievienoties, man izbraucienā pa naksnīgo pilsētu?”

Sev par pārsteigumu, meitene atteica „Labprāt!”

Kristīne aprēķini beigās izrādījās pareizi, viņa ieguva savā īpašumā Naskonderi masku, kas tās valkātāju padarīja nepazīstamu visiem, pat dieviem.

Pēc stundas abi atgriezās ballē, kas vēl aizvien ritēja pilnā sparā. Nevienam pat neienāktu prātā, ka viņi nesen atradās tālu pils tumšajās ejās un, ka dāmai zem kleitas paslēpta paša Afrodītes teiksmainā maska.

Jaunieši pameta balli, iekāpjot tuvējā gondolā. Apsēdušies  laivas priekšā, viņi ļāvās Venēcijas daiļumam.

Gondola lēnām pietuvojās pirmajam tiltam, gondolists jau grasījās, ko teikt, kad Markeons pagriezās pret Kristīni.

Meitene uzreiz saprata vīrieša skatienu un viegli nosarka. Nevienam taču nebija noslēpums, ka sena tradīcija paredz skūpstīšanos braucot zem tilta.

Abu sejas lēnām pietuvojās viena otrai un tieši īstajā brīdī vienojās neaizmirstamā skūpstā.

Viņi kuģoja pa naksnīgajām Venēcijas ieliņām, līdz pirmajiem saules stariem, kad vampīram vajadzēja doties. Abi norunāja satikties uzreiz pēc saulrieta.

Kristīne ar Markeonu kopā pavadīja trīs neaizmirstamas dienas, kuru noslēgumā Kritušā dāvāja vampīram sirdi.

„Viņam vienmēr piederēs daļa manas sirds” Kristīne klusi sacīja, noslaukot asaras.

„Tikai tu pati izlem savas sirds likteni” Lučilla atbildēja, paskatoties uz draudzeni.

„Bet ja patiešām, dāvājot sirdi, es atdevu viņam daļu no sevis?” Kritušā turpināja, raugoties tālumā.

„Tu atradīsi atbildi uz šo jautājumu tikai tad, kad pa īstam sapratīsi, kas esi. Nevis, kas ir tavi vecāki, vai kas ir tavs brālis, bet kad iekšēji izpratīsi savu būtību” burve nopietni teica.

Kristīne rūpīgi pārdomāja katru draudzenes izteikto vārdu un pēkšņi pārtrauca iestājušos klusumu.

„Viņam pieder daļiņa no manas sirds.”

Rosess23.nodaļa

Pēc vairākām dienām.

„Viss ir salikts karietēs kundze, mēs varam doties ceļā” paziņoja kučieris, viegli palokoties karalienes priekšā.

„Paldies, mēs tūlīt iesim” Kristīne atteica, pārlaizdama skatienu pāri telpai.

Tur bija visi, kam bija kāda loma viņas dzīvē. Lučilla izstarodama neizmērojamu prieku, sarunājās ar savu vīru- Heise. Abi bija salaulājušies tūlīt pēc meiteņu atgriešanās no Šandras karaļvalsts. Kāzas izvērtās par nebeidzamiem mīlestības svētkiem, kur ikviens nejutās viens, pat Kristīne ne.

Netālu no jaunā pāra stāvēja Safrāns ar Mefodiju, apspriezdami pēdējos jautājumus, saistībā ar mūsu aizbraukšanu. Safrāns līdz pat pēdējam brīdim nevēlējās doties uz balli, bet Lučilla pārliecināja jaunieti, cik svarīgs Kristīnei būs viņa atbalsts.

Karaliene jau piecēlās kājās, kad atveroties durvīm, ienāca dvīnes Enkantru brāļu pavadībā.

„Jūs taču negaidījāt uz mums?” Rohas uzreiz piesaistīja visu uzmanību.

„Kur jūs tik ilgi kavējāties?” Lučilla jautāja brāļiem, dusmīgi veroties viņos.

„Meitenes vēlējās vēlreiz apskatīt dārzu” atbildēja Zaks, paveroties uz sadotajām rokām, starp viņu un Otīliju.

„Ceru, ka mēs vēl šeit atgriezīsimies” Niāra sacīja. Dvīnes pēc balles dosies atpakaļ uz dzimteni kopā ar tēvu.

Kristīne jau grasījās, ko piebilst, kad Mefodijs paziņoja „Mēs nedrīkstam ilgāk kavēties.”

Viņš devās uz pils pagalmu, pārējie negribīgi sekoja.

Pagalmā būtnes sagaidīja trīs greznas karietes, kas bija izrotātas ar Perlas valstības ģerboni, kas bija identisks zīmējumam uz Kristīne medaljona- tumši sarkana roze, kurai visapkārt vijās melni raksti.

Pirmā bija visgreznākā- ārēji balta, bet iekšpuse bija apvilkta ar greznu sarkanu samta audumu. Tajā iekārtojās Kristīne ar Mefodiju un Lučilla ar Heise.

Nākamās divas karietes bija identiskas- sarkankoka ar tumšiem soliņu apvalkiem. Vienā iesēdās Zaks, Aksels un Flordiami dvīnes, bet trešajā Rohas ar Safrānu. Vecākais Enkantru burvis bija nolēmis neizvēlēties sev pavadoni, bet Safrāns ballē būs Šandras dzimtas pārstāves- Ksenijas pavadonis. Viņai vajadzēja pievienoties pie vampīru zemes robežas.

Sākoties braucienam visās karietēs, izņemto vienu, varēja dzirdēt balsu murdoņas.

Kristīne klusēdama, raudzījās uz draudzeni, kas jau pēc dažām braukšanas minūtēm, bija iemigusi un atliekusi galvu uz vīra pleca. Heise nepārtraukti vērās Lučilla, tikai ik pa brītiņam uzmetot skatienu ainavai aiz loga. Kristīnes skatiens gandrīz visu braucienu laiku bija piekalts logam, jo viņa nespēja ieskatīties blakus sēdošā vīrieša acīs.

Kad meitenes atgriezās no Šandras valstības, Kritušā pamanīja izmaiņas Mefodijā. Viņš vairs nebija tik atturīgs un piekrita gandrīz visam, ko meitene ierosināja un vairs nešķita tik atsvešināts. Tāpēc Kritušā sāka pati attālināties no elfa, jo nespēja vairs sāpināt kādu.

Brauciens uz Terdemortes valstību ilga 2 stundas, bet tas likās, kā īss mirklis, jo priekšā esošie notikumi mainīs ikviena dzīvi.

Kariete apstājās pie grandiozas pils, kučieriem atverot durvis, pasažieri izkāpa uz šī gada pirmā pilnmēness atspīdētās zemes. Izkāpusi no karietes Kristīne pārlaida pēdējo skatienu draugiem, pirms sāksies viņas plāns. Ikvienam tajā bija sava loma, vienam paslīdot viss varēja beigties, bet viņa uzticējās visiem un bija gatava draugu dēļ atdot dzīvību, zinot, ka viņi darītu tāpat.

„Es jūs pavadīšu” pie pulciņa pienāca kalpotājs, visi sekoja viņam. Viesi tika ievesti plašā uzgaidāmā telpā, kur jau bija vairākas būtnes, kas gaidīja pieteikšanu.

Daudzi skatieni slepeni vēroja tikko ienākušos, bet tikai daži sazīmēja pazīstamus, lai arī nevienam vēl nebija uzlikta maska.

Pienāca kārta no Perlas ieradušo būtņu pieteikšanai, visi uzlika maskas. Kristīne pasmaidīja, jo zināja, cik lieliski viņa iederēs šajā masku ballē.

Pieteicējs rūpīgi aplūkoja nākamos viesus, uzreiz saprazdams, ka tie ir īpaši jāpiesaka, tāpēc trīs reizes skaļi piesita ar koku pa grīdu un sacīja:

„Viesi no Perlas valstības” tā piesaistot visu klātesošo uzmanību.

Pirmās viņš pieteica dvīnes „Otīlija un Niāra Flordiami ar pavadoņiem Akselu, Zaku un Rohasu Enkantriem” māsām ieejot zālē ikviena skatiens tika piekalts tērpiem, ko viņas pašas bija darinājušas, Lučillai ar Kristīni arī bija meiteņu darinātie tērpi.

Niārai bija kleita, feniksa krāsās- pamats bija dzeltens, vēl bija sarkans un zaļš audums, kleita bija pieguļoša augšdaļā, rokās bija gari dzelteni cimdi, bet svārki bija kupli un izteiksmīgi. Meitenes rudie mati bija saņemti augstā zirgastē uz izveidotas lielas lokas, seju sedz grezna maska, rotāta ar spalvām. Otīlija kleitai bija tāds pats siluets kā māsas, viņai augumu sedz tērps, kas simbolizēja pāvu. Tērps bija zilā krāsā ar zaļiem akcentiem, kas bija identiski pāva astes rakstam, rokas bija ar platām aprocēm. Seju sedza zila maska ar pāva spalvām vienā malā. Zaks ar Akselu uzreiz devās iepazīties ar dvīņu tēvu, Rohas paliek netālu no ieejas, lai novērotu tālāk notiekošo.

Pieteicējs turpināja „Ksenija Šandras ar pavadoni- Safrānu Manetu, Perlas karalienes padomnieku” puisis lēnām iesoļoja zālē , pametot skatienu uz blakus esošās sievietes pusi. Ksenija viņam uzsmaidīja un pietuvojās tuvāk, kā atbalstot.

Ikviens balles viesis ar nepacietību gaidīja, kad tiks pieteikta Perlas valdniece. Daudzi sačukstējās, par dīvaino pieteikšanu, jo vienmēr pieteica augstāk stāvošo personu, bet pašlaik viss notika otrādi.

„Perlas galma burve Lučilla Tiffa ar vīru Heise” burvei ienākot zālē, tika veltīti vairāki nicinoši skatieni, tikai tādēļ, ka viņa bija sieviete burve. Pūlī kāds izdvesa- ragana. Rohas to piefiksēja un nekavējoties devās pie māsas, kas bija tērpta apburošā flamingo krāsu tērpā, kas lieliski izcēla meitenes augumu, maska bija neliela, bet ik minūti mainīja savu izskatu, tā padarot to vienreizēju.

„Lielisks tērps māsa” viņš sacīja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu citi „Ceru, ka izdomājusi, ko speciālu arī savai draudzenei, Perlas valdniecei” Rohas noskūpstīja māsas roku un devās tālāk pie brāļiem.

Apkārtējo skatieni no nicinošiem pārgāja uz pazemīgiem, reti, kurš gribēja būt ienaidniekos ar jauno valdnieci, jo ikviens bija dzirdējis dažādus nostāstu par meitenes spējām.

Tiklīdz pūlis nedaudz norima, tika pieteikta persona, ko visi vēlējās redzēt „Mefodijs Fadalgs ar līgavu Perlas valdnieci – Kristīni Kaduto” meitene bija pieņēmusi šo uzvārdu, kas no itāļu valodas tulkojot nozīmē- kritušā, dienu iepriekš, jo zināja, ka pienācis laiks pieņem to, kas viņa ir un aizmirst pagātni.

Kristīne iesoļoja zem Mefodija rokas, augstu paceltu galvu. Uz mirkli zālē iestājās klusums, visu būtņu acis bija pievērstas Perlas valdniecei.

Viņa bija tērpta melnā kleitā, augšdaļā to rotāju pērlīšu raksts, bet svārki bija kupli, virs pamata auduma bija izvietoti neskaitāmi viegli plandošs, melns audums. Kleitu rotāja rozes baltos, rozā un sarkanos toņos.

Ikvienam meitenes draugam pie apģērba bija pievienota roze, tikai tagad pārējās būtnes to piefiksēja. Jaunās karalienes pleci un rokas bija kaili; seju rotāja pašapzinīgs smaids.

Andžela Deate, pametusi draugos, ar ko runāja, devās sveikt ieradušos viesus. „Pateicos, ka ieradāties uz balli un pagodinājāt mani ar velmi tik oficiāli pieteikta tieši manā namā” Andželas vārdi nesakrita ar viņas toni, kurā varēja just slēptu aizkaitinājumu. Sieviete bija tērptā pieguļošā, melnā kleitā, kas nobālēja Kristīnes tērpa priekšā.

„Paldies, bet es nemaz nevēlējos šodien šeit ierasties. Labprātāk es būtu rīkojusi balli savā pilī” Perlas valdniece augstprātīgi atbildēja.

„Es Kristīni pierunāju doties šurp, jo visi jutīsies ērtāk pazīstamā vietā, nekā jaunā, nezināmā pasaulē, kurā mīt būtnes, kuras visi agrāk nicināja” Mefodijs laipni paskaidroja, draudzīgi veroties sievietes acīs.

„Es nesteigtos ar vārdu agrāk” Deate klusi bildi, pretī stāvošie viesi to nedzirdēja, bet kāds cits gan.

„Es nesteigtos Andžela ar pārsteidzīgiem izteikumiem” pie viņiem pienāca Frenlijs Šandras, varenākās vampīru dzimtas pārstāvis.

Vampīrs piegāja pie Perlas karalienes un palocījis galvu cieņā, noskūpstīja dāmas roku „Prieks, atkal jūs redzēt Kaduto jaunkundze! Atļaujiet sacīt, jūs esat skaistākā dāma šajā ballē.”

„Paldies! Bet jūs aizmirstat, draugiem Kristīne. Mēs taču esam draugi Frenlij, vai ne?” viņa staroja priekā. Ciemošanās Šandras pilī bija atklājusi daudzus noslēpumus, līdz ar to tās iemītnieki kļuvuši par tuviem sabiedrotajiem.

„Protams, Kristīn!” Frenlijs pievērsās Mefodijam „ Esmu pagodināts iepazīties ar šīs skaistās jaunkundzes līgavaini” abi sarokojās „Ceru, ka neturat uz mani ļauju prātu sakarā ar vizīti manā pilī.”

„Nekādā gadījumā, es saprotu. Elfi ir spēcīga alianse, ko pazaudēt būtu stulbums” Mefodijs atteica. Šandras valstībai bija robežas ar elfu valstību, kuras mantinieks bija Mefodijs.

Andžela Deate noklepojās, lai pievērstu uzmanību, kas nepieklājīgi bija viņai atņemta.

Kristīne pameta skatienu uz sievieti uz sacīja „Varat doties sveikt citus ieradušos” un atkal pievērsās vampīram „Jūs teicāt, ka vēlēsieties iepazīstināt mani ar kādu ballē.”

„Jā, šī dāma ir tuva mūsu dzimtas draudzene” Frenlijs norādīja abiem, lai seko. Nama māte tika atstāta viena un aizvainota.

Vampīrs devās balkona virzienā, uz tā gaidīja trīs dāmas, divas bija tērptas greznās ampīra stila kleitās, viņas Kristīne pazina: Alīna- Frenlija sieva, Jana- Šandras princese.

Kristīne sveicināja abas pazīstamās dāmas un iepazīstināja ar Mefodiju, kas nekavējās izteikt komplimentus.

Frenlijs pievērsās trešajai būtnei „Kristīn, iepazīsties Anastasija Petrova! Nastja, Kristīne Kaduto, Perlas valdniece un viņas līgavainis Mefodijs Fadalgs.”

Sieviete bija ģērbta ķīniešu griezumu kleitā no zīda ar grezniem austrumu rakstiem, mati saņemti uz augšu ar matadatām. „Es ar nepacietību gaidīju, kad varēsim iepazīsties. It sevišķi pēc jūsu grandiozās ierašanās” Anastasija atzinās, palūkojoties uz deju zāli „Šonakt jūs satiksiet viņu .”

Viņas vārdi pārsteidza Kristīni nesagatavotu „Ko jūs ar to domājat?”

„Neko īpašu, atvainojiet mani” sieviete pameta kritušo apstulbušu, meiteni pārņēma šaubas.

„Atļausiet atklāt” Frenlijs kliedēja iestājušos klusumu „Anastasijai piemīt īpašas spējas, ko neviens no mums nav spējis izprast. Brīžiem viņa paredz nākotni, citreiz vienkārši nolasa domas, bet neuztraucaties, Nastja nekad nedarīt neko tādu, kas kaitētu kādam. Viņa ir pēdējais Petrova klana vampīrs, pārtiek tikai no savu priekšteču asinīm. Tiklīdz tās beigsies būs pienācis pēdējās Petrovas gals.”

Kristīne rūpīgi apdomāja ikvienu dzirdēto vārdu, aizceļojusi tālu prom domās, viņa nedzirdēju, ka tiek uzrunāta.

Mefodijs pieskārās līgavas rokai, lai atsauktu atpakaļ reālajā pasaulē „Kristīn, dosimies iepazīties ar pārējiem.”

„Jā, mums vēl daudz, kas jāpaveic līdz dievu ierašanās brīdim” viņa palūkojās apkārt un atskārta, ka uz balkona ir viena ar elfu „Kur palika Šandras?”

„Tiklīdz tu aizdomājies, lūdzu, lai viņi mūs atstāj” viņš paskaidroja.

„Tu rīkojies pareizi. Tagad dosimies” Mefodija pavadīta viņa iegāja atpakaļ zālē.

Pāris lavījās cauri pūlim, lai nonāktu pie uzkodu galda, kur stāvēja Neits Šandras.

Vampīrs uzreiz ķērās klāt pie galvenā „ Visi piekrita, vienīgi viena persona vēlas personīgi ar tevi runāt” viņa uzdevums bija runāt ar visiem vampīru rases pārstāvjiem, kas bija Melisandras sarakstā, kas atklāja būtnes, kas varētu palīdzēt Perlas valdniecei, ja šī vakara plāns nenoritētu gludi.

„Mefodij, tu varētu paziņot Flordiami kungam, ka vēlos ar viņu runāt?” viņa izteica frāzi, kas nozīmēja, ka elfam jāuzzina, par sabiedrotajiem no feju rasas.

„Labprāt! Neit, pieskati manu līgavu” viņš atsacīja un, noskūpstījis mīļoto uz vaiga, devās projām.

„Dosimies” vampīrs norādīja virzienu.

Viņi devās uz priekšu un it kā negaidīti nonāca līdz galdam uz kura bija izvietotas neskaitāmas pudeles ar asinīm. Šobrīd pie tā atradās trīs asinssūcēji.

„Neits Šandras, kāda patīkama sastapšanās” vecākais no esošajiem vīriešiem palūkojās uz draugu un uzreiz atpazina blakusesošo dāmu „Tev ir izdevies nozagt šī vakara daiļāko būtni” viņš noskūpstīja Kristīne roku „Raivo Strigoro, jaunkundze.”

„Paldies par komplimentu. Skatos esat jau baudījis jums piedāvāto dzērienu, ja varētu uzzināt, kā asinis tās ir?” viņa jautāja vampīram.

Viss pulciņš pārsteigti vērās meitenē „Tās ir dzīvnieku asinis. Kāpēc jūs to vēlējāties zināt?” atbildēja blondais vampīrs.

„Tāpat vien. Vampīri man vienmēr šķituši noslēpumainākā no rasēm” Kristīne devās pie galda un ielēja glāzē asinis.

Vampīri aizturējuši elpu rūpīgi vēroja, ko viņa domā darīt. Meitene pasmaržoja glāzes saturu un pielikusi pie lūpām iemalkoja vienu malku. Vīrieši noelsās, Raivo iesmējās, kad redzēja, kā jaunkundze nolaiza asins lāsīti, kas bija palikusi uz lūpām.

„Leopards. Nezināju, ka viņi mīt šajā pasaulē” viņa precizēja, padodot savu glāzi Neitam „Tu taču izdzersi atlikušo” vampīrs paņēma glāzi un nekavējoties iztukšoja.

Kristīne pagriezās pret pārējiem vampīriem „Tikai nesakiet neko manam līgavainim un nejautājiet man, kāpēc” viņa palūdza.

„Neuztraucieties, mūsu lūpas būs slēgtas” Raivo bilda un aši pārlaida skatienu zālei „ Bet mūsu namu durvis vienmēr atvērtas jūsu pārsteidzošajai būtībai.” Viņš paziņoja un arī devās prom, abi pārējie piekrītoši pamāja un sekoja.

„Ko tālāk?” Neits taujāja.

„Tālākais nav tavā ziņā, jo, lūk, nāk man nākamais kompanjons” Kristīne atteica un devās pretī Rohasam.

Viņš uzreiz piedāvāja meitenei savu elkoni un uzreiz iečukstēja ausīs „Visi piekrita” puisis runāja par burvjiem, kas piekrituši palīdzēt burvestībai, kas būs nepieciešama.

„Kur ir Mefodijs?” meitene vēlējās zināt, vai viss ir savās vietās.

„Pēdējoreiz redzēju viņu spoguļu istabā, runājot ar kādu no feju rases” Rohas stāstīja un pēkšņi apstājās „Bet lūk šeit briest tracis” viņš jau grasījās griezties riņķī ar paziņu, bet nepaspēja.

„Kaduto jaunkundze, es vēlos jūs ar kādu iepazīstināt” viņu virzienā nāca Andžela, viņai sekoja trīs elfu rases pārstāvji.

„Tie ir viņi?” Kristīne caur zobiem izdvesa, blakus esošais vīrietis apstiprinoši pamāja.

„Mefodijs tūlīt būs šeit” burvis nosūtīja slēptu ziņu brāļiem un māsai.

Kritušā dziļi ieelpoja un palūkojās uz nācējiem.

Namamāte bija nolēmusi vadīt sarunu. Viņa pagriezās pret elfiem, kas šķiet tikko bija ieradušies un vēl nepazina, šī vakara galveno sarunu vaininieci „Iepazīstieties, Perlas valdniece- Kristīne Kaduto.”

„Koltrans Fadalgs, Agronas kroņprincis” viņš jau pieliecās, lai noskūpstītu roku, bet viņa to nepieļāva, uzliekot abas rokas uz sava tērpa, veltot vīrietim samākslotu smaidu. Koltrans izlikās to nemanījis un iepazīstināja „Mana sieva Erisa un draugs Gato Paskāns.”

Vīrietis palūkojās uz Rohasu „Jūs noteikti esat šīs burvīgās dāmas līgavainis. Jums gan ir paveicies.” Rohas nekā neatbildēja, tāpēc to grasījās darīt Deate, bet nepaspēja, jo nemanot bija pienācis Mefodijs.

Burvis uzreiz saņēma Kristīnes roku un ielika to elfa stiprajā plaukstā „Nododu atpakaļ tavu līgavu, veselu un neskartu” viņš vēl pameta skatienu elfu virzienā un pievērsās Andželai „Jūs varētu mani iepazīstināt ar savu burvi, dzirdēju, ka viņš esot nepārspējams” viņš vadīja sievieti prom.

„Kāpēc Rohas bija tik uztrauks?” viņš noskūpstīja līgavu un tad tikai pagriezās pret brāli, izliekoties, ka nav redzējis viņus. „Koltran, kā redzu esat jau iepazinušies ar manu līgavu” Mefodijs nostājās blakus mīļotajai un aplika roku ap vidukli.

„Ko tas nozīmē?” Koltrans nikni vērās brālī.

Kristīne nolēma uzņemties tālāko, lai ātrāk viss beigtos „Tas nozīmē, ka visi šeit esošie zina, ka īstais Agronas kroņprincis ir dzīvs. Tāpēc iesaku likt mūs mierā, ja nevēlaties problēmas, jo, ja šis vakars tiks sabojāts jūsu dēļ, nekad vairs nespersiet savu kāju Agronā” viņa lūkojās tieši elfa acīs, tad pēkšņi pievērsās Erisai „Ja tu tā turpināsi skatīties uz manu vīrieti, es pati personīgi izgriezīšu tev acis.” Kristīne kopā ar Mefodiju devās tālāk.

Neviens nerunāja par tikko notikušo.

„Fejas tevi sveicina” Mefodijs bilda vārdus, kas nozīmēja, ka lielākā daļa šīs rases ir piekrituši palīdzēt.

„Tātad mēs varam aizmirst par visu un vienkārši izklaidēties” Kristīne atteica un abi devās dejot.

Turpmāko vakaru vairs netika runāts par plānu, ikviens baudīja balli un neparko neuztraucās, līdz brīdim, kad pienāca brīdis oficiāli paziņot Perlas valdnieci.

Zālē esošie sapulcējās ap nelielo skatuvi, tiklīdz ieradās dievi, visas sarunas apklusa. Bija ieradušās divas dievietes- Seremela un Ganna, un dievi- Metejs un Hefalīns.

Klātesošās bija neizpratnē, bija ierasts, ka jaunas pasaules un valdniekus paziņo viena, maksimums divas dievības.

Ganna pirmā sāka runāt „Jūs esat šeit ieradušies ne tikai svinēt šī gada pirmo pilnmēnesi, bet arī būt liecinieki, jaunas pasaules radīšanai” Viņa ar skatienu sameklēja meiteni „Kristīn, pievienojies mums.”

Jaunajai karalienei kāpjot uz skatuvi, pūlī norisinājās vairākas sarunas, par viņas saistībām ar dieviem. Kristīne nostājās ar skatienu pret viesiem.

„Visupirms gredzeni” Hefalīns pavēstīja.

Seremela pienāca tuvāk meitenei „Lūdzam rases atkārtoti izteikt savu atbalstu.”

Pirmais uz skatuves kāpa Mefodijs „Es, kā Agronas kroņprincis un pārstāvis no elfu rases apliecina mūsu uzticību valdniecei ar šo gredzenu” viņš novietoja to uz spilvena, ko meitene turēja rokās un nostājās aiz viņas.

Šoreiz zālē esošie rasu pārstāvi ar saviem aplausiem varēja piebalstot. Elfi to darīja ļoti kūtri.

Feju rasi šoreiz pārstāvēja Rafail Flordiami „Fejas atbalsta karalieni un dāvina gredzenu, kā pateicības un laipnības vēstnesi starp mūsu tautām.” Telpu pāršalca pasakaina melodija, ko radīja fejas. Kristīne pasmaidīja.

Tālāk uz skatuves kāpa Neits „Šandras dzimtas vārdā pasniedzu šo gredzenu, kā mūžīgas draudzības un sadarbības zīmi.” Izskanēja desmitiem aplausu.

Pēc tam Rohas negaidīti parādījās blakus Kristīnei „Enkantru dzimtas vārdā dāvinu šo gredzenu, kā bezgalību pateicības un draudzības simbolu.” Būtnes, jau domāja, ka ar to viss būs beidzies, bet tā nebija.

Uz priekšu iznāca Metejs „Gabriels de Manī šodien nevarēja ierasties, tāpēc es runāšu viņa vārdā. Eņģeļu rase sniedz šo gredzenu, kā neiznīcināmas patiesības un taisnīguma apliecinājumu.” Kristīne gaidīja, ka tiks aicināts Safrāns uz skatuvi, bet tā nenotika.

Likās dievi gaida vēl kaut ko, tad Seremela ierunājās „Ja vēl kāds vēlas ko teikt, lai runā tagad, vai klusē mūžīgi.” Perlas valdniece jau bija aizmirsusi, ka oficiālajā pieteikšanā, ikviens varēja izteikt savas pretenzijas vai atbalstu, neskatoties no piederības rasei vai vecuma.

Uz priekšu iznāca vīrietis, tikai dziļāk ieskatoties Kristīne atpazina viņu un uz mirkli aizvēra acis.

„Es, Igors de Savera, pūķu rases vārdā vēlos pasniegt šo gredzenu Perlas valdniecei, kā  neizsmeļamas mīlestības un kvēlojošās uguns solījumu.”

Vīrietis uzkāpa uz skatuve un ieskatījies dziļi mīļotās acīs novietoja rotu blakus pārējām un nostājās blakus Mefodijam.

Pēkšņi pūlis pašķīrās, jo kāds bija atvēris portālu tieši zāles vidū. No portāla iznāca Melisandra, būtnes pagāja malā dodot vietu Sargātājai, kas bija pārāka par vairākiem no viņiem.

Sieviete palocījās dievību priekšā „Es nāku ar ziņu no cilvēku pasaules. Visu augstākais Dievs vēlas, lai tiktu ņemt vērā arī cilvēku zeme viedoklis.”

„Mēs tevī klausāmies Sargātāja” Ganna paziņoja.

„Dieva, līdz ar to visas Zemes cilvēces vārdā, pasniedzu šo gredzenu Kristīnei, ka miera un ticības simbolu, kas ļauj viņai pašai radīt vārtus uz mūsu pasauli” viņa apmierināti smaidīja, novietojot gredzenu uz spilvena.

„Tagad lūgšu Kritušo pārstāvi atnest kroni” Seremela pavēstīja. Safrāns uzkāpa uz skatuves un uzlika kroni Kristīnei, kas bija nometusies uz viena ceļa.

Seremela palūkojās uz meiteni un pasludināja „Celies Perlas valdniece, visu kritušo karaliene. Saņēmusi septiņu rasu svētību, nekad nevienam nebūs ļauts apšaubīt tavu vietu paralēlajās pasaulēs.”

Kristīne piecēlās un ar neizmērojamu lepnumu raudzījās pūli, pirmoreiz šajā vakara pati savām acīm redzot Danielu. Brālis raudzījās tieši uz meiteni, bet neizskatījās, ka viņš atpazītu savu māsu.

Zāli pāršalca aplausi, kas nerimās vairākas minūte, tāpēc nemanot bija sācies Perlas valdnieces plāns.

Kamēr visu skatieni bija pievērsti skatuvei, nevienam nemanot Daniels bija pazudis no viesu vidus.

Kristīne uzsmaidīja Rohasam, kas lepni nokāpis no skatuves, devās prom no galvenās zāles.

Viņa jau grasījās doties pie Mefodija, kad viņu kāds saķēra aiz rokas un pavilka malā.

„Tāds bija tavs plāns! Pamest mani un apprecēt elfu kroņprinci” Igors vērās tieši meitenei acīs, ar neslēptu aizkaitinājumu.

„Es teicu, mēs nevaram būt kopā” Kristīne atteica un centās izlocīties no vīrieša tvēriena, bet tas neizdevās.

Igors saņēma mīļotās seju plaukstās, tā liekot ieskatīties viņa acīs „Tur jau tā lieta! Tu saki mēs neveram! Bet tam nav nozīme, ja mēs to vēlamies!”

Kristīne juta, ka vairs nevarēs noturēt asaras „Es to nevaru Igor, nespēju būt egoistiska un pamest visu mīlestības dēļ! Turklāt tu neesi vienīgais, kas glabā daļiņu no manas sirds” izdzirdējis šos vārdus, vīrietis palaida meiteni, kura nekavējoties centās nemanīti pazust arī no pārējo skatieniem.

„Kristīn, pagaidi, kurs tu dodies” viņu pārtvēra Lučilla, bet ieraudzījusi asaru pēdas uz draudzenes sejas, burve uzreiz aizbūra abas uz telpu, kur neviena nebija.

„Igors runāja ar mani” Kristīne paskaidroja atsēžoties tuvākajā krēslā „Kā es spēju sāpināt tik daudz cilvēku?”

„Jo tu neuzticies vīriešiem. Tev liekas, ka viņi tevi pametīs un atstās vienu, bēdu sagrautu, bet visi nav tādi. Daniels bija neģēlis. Redzot šo vīrieti, nespēju noticēt, ka viņš ir tavs brālis. Jūs nekas nesaista” Lučilla izteica savu viedokli un, ar burvestības palīdzību, nomaskēja Kristīnes asaru pēdas.

„Šeit var droši runāt?” burve apstiprinoši pamāja „Kā viss norit?”

„Daniels ir prom. Jums ar Mefodiju vēl pāris minūtes jābūt kopā un tad parādīsies tava dubultniece” burve precīzi zināja katra plāna niansi.

„Labi! Aizbur mani pie Mefodija” Kristīne piekārtoja kleitu.

„Tas nav vajadzīgs, viņš jau tevi gaida aiz durvīm”” Lučilla paziņoja un atvēra durvis, aiz kurām nemierīgi dīdījās elfs.

„Viss kārtībā?” viņš uzreiz pārjautāja.

„Jā” Kristīne sacīja un devās pie līgavaiņa. Abi virzījās dejotāju virzienā.

Bija pagājušas vairāk, kā desmit minūtes, Kristīne devās uz dāmu istabu, bet atverot durvis nonāca pavisam citā telpā. Tai pat laikā pie Mefodija devās Lučilla, kas bija ģērbta kleitā, kas identiska Kristīnes, bet seju sedz Naskonderi maska, kas nevienam neļāva viņu atpazīt.

Kristīnei visapkārt bija tumsa, bet meiteni tas neuztrauca. Pēkšņi telpā iedegās vairākas sveces, liekot saskatīt stāvu, kas nemierīgi soļoja pa telpu- Danielu.

Puisis uzreiz atpazina Perlas valdnieci un strauji devās viņai klāt „Kā jūs iedrošināties?” Bet metru no meitenes apstājās un tuvāk vairs nevarēja pieiet.

„Tas, ka tu nevienu neredzi, nenozīmē, ka šeit nav būtņu, kas mani aizsargās” viņa sacīja, ne mirkli neatraujot skatienu no brāļa.

Pēc izteiktajiem vārdiem, kā uz burvju mājienu parādījās vairāki burvji, kas bija izvietojušies pa visu telpu.

Vistuvāk Kristīnei atradās Rohas, kas ar mājienu licis pārējiem atkal paslēpties, nostājās tieši aiz meitenes „Vari pat nemēģināt viņai tuvoties.”

„Ko jūs vēlaties no manis? Jūs to nožēlosiet!” Daniels dusmās kliedza.

„Tu kā vienmēr uzdod nepareizos jautājumus” Kristīne samāksloti iesmējās. Viņa ilgi bija šaubījusies, kā notiks abu tikšanās, pat pēc atklājumiem Šandras pilī, meitenei šķita, ka piedos Danielam, bet raugoties vīrietī, kura sejā nebija ne kripatas no tās personas, kam viņa bija uzticējusies, tika pieņemts smags lēmums.

„Mēs nekad neesam tikušies. Es noteikti atcerētos” viņš pilnīgi pārliecināts atteica.

„Es gan atceros, ikvienu tavu vārdu. It sevišķi pēdējos vārdus, ko sacīji, tie iesakņojās manā zemapziņā un tikai tagad to izsakot tie aizlidos, kā nebijuši” Kristīne notrauca asaru, kas par spīti visām pūlēm bija spējusi izlauzties, un, saņēmusi visu spēkus, sacīja „Neuztraucies es atgriezīšos, mās!”

Daniels šokā vērās meitenē „Kristīn, tā esi tu?” viņa skatiens aizlīdēja līdz ģerbonim, kas bija izšūts uz kleitas „Kā es ātrāk es to nepamanīju! Mūsu ģimenes simbols.”

„Izbeidz!” Kristīne dusmās atkliedza „Tu man neesi nekas!”

„Mēs esam brālis un māsa” viņš centās pietuvoties meitenei, bet šoreiz viņa pati atkal dzirdot melus, devās puisim klāt un pagrūda tā, ka viņš nokrita uz grīdas.

Dusmas bija pārņēmušas Kritušās prātu, kas nozīmēja, ka viņa kļuva stiprāka „Pietiek melu! Es visu zinu, jo lasīju pareģojumu” viņa caur asarām iesmējās „Tev es biju tikai lelle, ko vadīt! Meitene, kas varbūt vadīs paralēlo pasauļu vēsturē spēcīgāko armiju.”

Daniels raudzījās meitenē ar pārsteigumu. Visu šo laiku viņš bija pārliecināts, ka Kristīne nespēs būt tā, kas piepildīs sen uzrakstīto, bet tagad puisi pārņēma šaubas, par iepriekš izdarīto izvēli, atstāt meiteni.

Kristīne devās atpakaļ pie Rohas, viņa kaut ko iečukstēja viņam ausīs, vīrietis izgaisa atstājot abus, arī pārējie burvji pilnībā pameta telpu.

„Zini, kas ir pats skumjākais” viņa raudzījās vīrietī, ko visu mūžu bija uzskatījusi par brāli „Tu nepieredzēsi pareģojumu.”

„Ko tu ar to domā?” puisis pārbijies vērās meitenē.

Kritušās rokas aizdegās liesmās, bet viņa nekā nejuta. Viņa pietuvojās Danielam „Šonakt tu sadegsi elles liesmās.”

Rosess24.nodaļa

“Kristīn, nedari to” aiz muguras meitenei ierunājas kāda balss.

Viņa ātri apcirtās riņķī un pārsteigta vērās Markeona stingrajos sejas vaibstos.

„Ko tu šeit dari?” pār Kristīnes ķermeni pārskrēja bailes trīsas.

„Esmu šeit, lai atturētu tevi no nepareiza lēmuma pieņemšanas” vampīrs pasoļoja garām meitenei, lai ieskatītos acīs Danielam.

„Paldies, ka apturējāt viņu” puisi pateicās Markeonam.

„Nejūties tik atvieglots! Drīz tu vēlēsies, kaut Kristīne tevi būtu nogalinājusi” vīrietis atteica un atkal pagriezās pret draudzeni „Man tev jāpaziņo, kas ļoti svarīgs, pirms tu nogalini viņu.”

„Pat necenties!” Kristīne rupji atteica, bet tad atcerējās eņģeļa sacīto „Ā, bet, protams! Tāpēc tu esi šeit un nevēlies, lai es viņu nogalinu.”

Markeons neizpratnē uzlūkoja meiteni „Kā tu to domā?”

„Tu esi šeit, lai atbrīvotos no sirds, ko es tev dāvāju” viņa pārliecināti atbildēja „Tāpēc tev vajadzīgs Daniels! Lūdzu, lai jau viņš tev atņem sirdi, lai es varu turpināt iesākto un tu uz visiem laikiem pazustu no manas dzīves.”

Vampīrs skumji aizgriezās un sacīja „Daniels nespēj, atņemt sirdis, bet, pat ja tā būtu patiesība, man tas vairs nav nepieciešams.”

Pēkšņi Kristīne piefiksēja, ko tādu, kam viņa iepriekš nebija pievērsusi uzmanību- Markeona sirds vairs nepukstēja.

„Kā?” bija vienīgais, ko viņa spēja izdvest.

„Pēc tavs došanās prom no Mandionas, es devos ceļojumā, kura laikā sastapu kādu būtni. Viņa lika manai sirdī sasalt, apmaiņā es apsolīju tev nodot svarīgu ziņu” viņš paskaidroja, bezjūtīgi veroties meitenē.

„Kas tā ir par ziņu?” Kristīne jutās ieinteresēta.

„Pilnmēnesim vajadzīgs upuris, kas apzīmogos tavu vietu paralēlajās pasaulēs, ko tādu, kas uz visiem laikiem atstātu pēdas pagātnē. Bet tas nebūšot šis krāpnieks” vampīrs pameta skatienu un pārbijušos vīrieti.

Kristīne ilgi neko neteica, rūpīgi apdomājot tikko dzirdēto. Tik daudz bija likts uz spēles, viens kļūmīgs solis un sabruks viss, ko meitene bija izveidojusi.

„Tev jādodas prom!” viņa pārliecināti pavēstīja Markeonam „Tevi neviens nedrīkst pamanīt” piebilda un atkal skatienu pievērsa Danielam.

Markeons rūpīgi nopētīja paziņu un, sapratis, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu, grasījās jau doties prom.

Kad Kristīne pat nepaskatoties uz vīrieti jautāja „Tu gribēji atbrīvoties no sirds dēļ manis?”

Vīrietis apstājās „Jā, es vēlējos atbrīvoties no jūtām, ko jutu pret tevi. Bet tas neizdevās, lai arī bez sirds, es joprojām mīlu tevi” viens mirklis un viņa vairs nebija telpā.

„Tu mīli vampīru!” Daniels nicīgi izmeta, raugoties meitenē ar pārmetumu.

„Nedomā, ka tu esi drošībā pēc tā, ko pateica Mandionas princis. Turklāt tā nekad nav bijusi tava daļa, ko es mīlu un ko nē” viņa piegāja pie vīrieša un pārliecinājusies, ka viņam vairs nav medaljona ap kaklu, atkāpās „Rohas varat atgriezties.”

Rohas un pārējie burvji atgriezās telpā, šoreiz viņiem bija pievienojušās arī burves, kas šeit bija slepeni iefiltrējušās. Viena no viņā panāca uz priekšu, lai paziņotu „Lučilla palūdza pateikt, ka drīz būs pusnakts, jums jāatgriežas zālē.”

„Paldies” Kristīne pateicās un pieaicināja pie sevis Rohasu „Mēs visi dosimies atpakaļ uz zāli, arī Daniels. Tavs uzdevums būs uzmanīt, lai viņš neaizbēg, pirms mana uznāciena.”

„Pirms kāda uznāciena?” burvis bija pārsteigts.

„Vēlāk uzzināsi, bet tagad paziņo visiem mūsu sabiedrotajiem, lai neko nesaka un nedara brīdī, kad es būšu uz skatuves. Un parūpējies, lai neviens netuvojas skatuvei, pat Mefodijs ne un it sevišķi Lučilla vai dvīnes” viņa rūpīgi klāstīja.

„Kristīn, ko tu domā darīt?” burvi sāka pārņemt nelāga priekšnojauta.

„Tas, lai paliek manā ziņā, tev tikai jāparūpējas, lai neviens netuvojas skatuvei, bet tagad paziņo Lučillai par manu atgriešanos” Kristīne rūpīgi pārlūkoja kleitu, kas vēl aizvien bija perfektā stāvoklī un, pametot pēdējo skatienu viltus brāļa virzienā, pameta telpu.

Otrpus durvīm viņu jau gaidīja Mefodijs „Viss kārtībā?” viņš apjautājies, redzot meitenes nopietno skatienu.

„Jā, dosimies” viņa atsacīja un devās deju zāles virzienā.

Kad viņa bija jau nodejojusi ar līgavaini divas dejas, pie viņiem pienāca Neits, bet viņa kompanjone bija Anastasija.

„Ja drīkstētu lūgt” viņš bilda un saņēmis Kritušās roku sāka vieglu dejas soli, bet Mefodijs negribīgi sāka dejot ar Anastasiju.

„Kas tev ir padomā Kristīn,” Neits iečukstēja meitenei ausī.

„Nekas tāds, kas varētu jūs uztraukt” viņa mierīgi atteica.

„Ja tam ir saistība ar jums, es noteikti neesmu vienaldzīgs pret to” vampīrs patiesi atzinās.

Kristīne par šiem izteiktajiem vārdiem sarkastiski iesmējās un atbrīvojās no vīrieša tvēriena „Kas jums visiem kaiš?”

Pirmoreiz viņa citiem redzot pacēla balsi „Tiklīdz vairs neesmu parasta kritušā, kas slēpjas ēnās, jūs visi mani iemīlat!”

Perlas valdniece sāka piesaistīt arvien vairāk klātesošo uzmanību, pie viņas piesteidzās Mefodijs „Kristīn, šobrīd nav labākais brīdis, lai sāktu traci. Labi, padomā, ko tu dari” viņš saņēma meitenes rokas.

Viņa no tām izrāvās un atkāpās „Tieši šobrīd es saprotu, kas man ir jādara, lai pierādītu visiem, kas esmu un vienreiz izbeigtu šo tirādi” Kristīne straujiem soļiem devās uz skatuvi.

Visas būtnes pavirzījās malā, lai palaistu viņu garām. Tiklīdz Kritušā nonāca uz skatuves, viņa sameklēja Rohasu un padeva viņam zīmi, lai arī neviens nebija sekojis viņai līdz uz skatuvi, meitene zināja, ka drīz vairākas personas vēlēsies tikt uz skatuves.

„Paldies, ka esat pievērsuši visu savu uzmanību man” Perlas valdniece ar viltīgu smaidu uz lūpām iesāka „Es vēlējos jums kaut ko sacīt, pirms pametu šo elles nostūri.”

Zālē varēja dzirdēt neapmierinātus izsaucienus.

Kristīne likās to nemanām „Es, Perlas valdniece, Kristīne Kaduto, vēlos atjaunot kādu tradīciju, kas tika veikta agrākajos laikos, pirmajā pilnmēness naktī.”

Viesi saskatījās, cenšoties saprast par ko meitene runāja, bija tik daudz aizmirstu tradīciju, bet neviens nevarēja iedomāties, ka tiks atsaukta atmiņā visbarbariskākā no tām.

Viņa turpināja „Pilnmēness ir tas, kas atšķir mūsu paralēlās pasaules no Zemes, jo mums šīs naktis ir apgaismotas ar sarkano atblāzmu, kas simbolizē asinis, ko esam izlējuši, lai dzīvotu. Tāpēc katru gadu pirmajā pilnā mēneša naktī tika izlietas asinis par godu mēnesim. Pēdējos gados tās bija izvēlētas būtnes, kas ziedoja daļu no savas dzīves sulas, bet agrāk tā bija viena persona, kas pilnībā ziedojās mēnesim.”

Zālē esošās būtnes pārņēma baiļu trīsas par to, ko jaunā valdniece domā ar šiem izteiktajiem vārdiem. Īpaši uztraukts bija Daniels, ko nemitīgi uzmanīja burvji.

„Pirmkārt vēlos pateikt, ka šonakt šeit satiku, kādu senu paziņu, tieši viņš mani pamudināja uz šādu rīcību. Tad bija Daniels, tuvs Andželas Deates „draugs” ” visu acis tika pievērstas, vīrietim, kuri daudzi uzreiz atpazina kā Deates mīļāko.

Bet Kristīnei atsākot runāt, visa uzmanība atkal tika vērsta uz skatuvi „Visu kritušo vārdā es šovakar izvēlējos īpašu velti pilnmēnesim.”

Pēkšņi meitenes rokās nozibsnīja nazis, kas iepriekš bija paslēpts zem tērpa, viņa skatiens vērās uz augšu, kur caur stikla grieztiem varēja saskatīt mēnesi, kam šobrīd bija tikai viegli rozā nokrāsa „Pilnmēness pieņem manu upuri un apzīmogo sevi ar kritušo asinīm, tā apliecinot, ka vairs neviens skarot mūs nevarēs aiziet nesodīts!”

Tālāk pār Kristīnes lūpām nāca sena burvestība, ko atpazina tikai senākās būtnes, jo valoda bija izmirusi pirms vairāk kā tūkstoš gadiem.

Nekavējoties pie skatuves piesteidzās Šandras vampīri, vairāki burvji, kas steidzīgi centās izskaidrot Kristīnes paziņām, kas tagad notiks, ja meitene netiks apturēta.

Tiklīdz Rohas dzirdēja, ko nozīmē Kritušās burvestība, viņš noņēma aizsardzību. Bet neviens tik un tā netika uz skatuves, jo kāds cits turpināja aizsargāt meiteni. Vīrietis ātri pārlaida skatienu zālei, tomēr nevarēja iedomāties, kurš varētu būt tik stiprs, lai to izdarītu.

Kristīne ne mirkli nepārstāja izrunāt burvju vārdus. Pēdējo teikumu viņu izteica, lai visi saprastu „Kad sirds pārstās pukstēt, mēnesis pārdzims no jauna, nesot pasaulēm ziņu, par dāsno velti, kas tam dāvāta no brīva prāta. Lai sirds pukst katru nakti, skaitot mirkļus līdz brīdim, kad kāds spēs atbrīvot to no tavām maigajām rokām. Kas reiz bijis mans, lai top tavs” izsakot šos vārdus viņa iedūra dunci savā sirdī.

Zāli pāršalca šausmu izsaucieni, vairākas būtnes aizgriezās no skatuves, kur Kritušās kleita lēnām sāka piesūkties ar asinīm, kas lēnām plūda apkārt nazim.

„Kristīn, nē!” pie skatuves piesteidzās Lučilla un nometusies ceļos sāka burt, bet viņas pūliņi bija velti, jo tik senu burvestību nekas nevarēja lauzt.

Kristīne ne minūti nenolaida acis no Daniela, kas šobrīd šausmu pilns vērās meitenē, bet redzot, ka viņš lēnām aizgriežas no asiņainai skata, viņa pārlaida skatienu pārējiem.

Flordiami dvīnes lēja gaužas asaras tēva stingrajā apskāvienā, Rafaela acis sērīgi vērās Kritušajā; pie Lučillas bija piesteidzies Heise un nemitīgi čukstēja mierinošus vārdus; Safrānu no tuvošanās skatuvei aizkavēja tikai Ksenijas ciešais tvēriens; Šandras vampīri satraukti viens ar otru sarunājās, bet Mefodijs stāvēja ar nožēlojuma pilnu skatienu vērstu tieši Kristīnē, nedaudz tālāk aiz elfa, priekšā esošās ainas sastindzis bija Igors.

Pēkšņi Kritušā palūkojās uz izeju no zāles un redzēja, kā neviena nemanīts aiziet Markeons, vēl pēdējo reizi paskatoties uz mīļoto. Vampīra acis nepauda skumjas vai bažas kā pārējo, bet tās izstaroja cieņu un sapratni.

Pār Kristīnes vaigu noritēja asara, viņa to notvēra uz pirksta. Meitenes aizrāvās elpa- asara lēnām pārveidojās par pērli. Tā notika tikai ar eņģeļiem, viņa apjauta, ka pareģojums ir pilnīga taisnība.

Meitenes atmiņā atausa brīdis, kad viņa uzzināja šo seno lāstu un patiesību par savu izcelsmi.

Kristīne iesoļoja varenajā Šandras pilī, kas atradās vampīru pasaules pašā sirdī. Viņai kopā ar Lučillu nācās ceļot caur visu karaļvalsti, lai šeit nonāktu.

Jaunajām dāmām pretim nāca sulainis.

„Karalis jūs jau gaida, sekojiet man” viņš paziņoja, pat nepajautājis viesu identitātes.

Lučilla pārmija izbrīnītu skatienu ar draudzeni, bet abas tomēr lēni sekoja kalpotājam.

Vīrietis apstājās pie nelielām durvīm, virsraksts virs tām vēstīja, ka tā i bibliotēka. Viņš tās atvēra un norādīja, lai viešņas dodas iekšā. Tiklīdz viņas šķērsoja slieksni, durvis aiz viņām aizvērās.

„Prieks, atkal jūs satikt Kristīn” pie meitenes nekavējoties pienāca Neits „Jūs arī Lučillas jaunkundz!”

„Skatos jūs mani labi pazīstat” Kritušā pārlaida skatienu telpai, kurā bija neskaitāmi grāmatu sējumi „Esat nolēmis mani ilgi neaizkavēt un uzreiz ķerties pie nolādētā pareģojuma.”

Kāds dziļāk telpā iesmējās, Kristīne uzreiz pavērās skaņas virzienā.

No ēnaina stūra iznāca vampīrs, viņš, cieši skatīdamies meitenes acīs, tuvojās būtnei, kuru tik sen bija gribējis satikt.

„Nekad mūžā nebiju iedomājies, ka pats vaigā skatīšu kādu no māsām, kas pieminētas pravietojumā” vampīrs pat neiepazīstināja ar sevi, tikai turpināja aplūkot Kristīni.

„Kā noprotu, jūs būtu Frenlijs Šandras, visvarenākā vampīru klana galva” viņa truli izmeta un pasoļoja garām vīrietim, lai dotos apsēsties krēslā, kas bija novietos gandrīz telpas centrā.

Kad Frenlijs pagriezās pret meiteni, viņa seju rotāja smaids, kas pieauga, redzot priekšā esošās dāmas acīm redzamo drosmi.

„Kā redzu, mans vārds jums ir tikpat pazīstam, kā man jūsu” viņš atteica un devās pie grāmatu plaukta „Bet jūs, Kristīn, protams, neesat šeit, lai vienkārši pļāpātu, tāpēc uzreiz ķersimies pie lietas” vampīrs ielika meitenes rokā senu tīstokli, ko rotāja rožu raksts.

„Medaljona raksts” Kritušā uzreiz atpazina zīmējumu, kas rotāja arī viņas medaljonu „Tas ir pareģojums?”

„Jā,” Frenlijs atbildēja un nosēdās pretī meitenei.

Lučilla, kas līdz šim bija visu mierīgi vērojusi, devās apsēsties blakus draudzenei, bet Neits nostājās aiz brāļa.

Kristīne, rokām trīcot, atvēra papīra rulli, jau pirmie vārdi, ko viņā lasīja izklausījās kā pasaka.

„Eņģelis nolaidīsies no debesīm,

Lai piepildītu sen izteiktu pareģojumu.

Kas vēstī par beidzamo kauju,

Kurā debesis uzveiktu elli.

Bet viņa kļūdījās savos lēmumos

Un ļāva vampīram iemīlēt sevi.

Piedzimstot trīs debešķīgām būtnēm

Eņģelis pameta zemi kopā ar tām.

Vampīra naids bija neizmērojams

Tāpēc nāca lāsts par viņa lūpām.

„Uz mūžiem tev mist debesīs,

Bez iespējas iepazīst savas atvases.”

Bet vampīru arī skāra tāds pat lāsts

Kas uz mūžiem ieslodzīja viņu ellē.

Trīs nevainīgās būtnes tika izšķirtas

Radot jaunu pravietojumu.

Vienas sirds būs pilna naida,

Kas izgaisīs nogalinot nodevēju.

Otrai lemta mūžīga tumsa,

Ko apgaismos tikai mīlestība.

Bet trešā dzīvos ēnā līdz

Viņas sirds pārstās pukstēt.

Brīdī, kad māsas atkal satiksies

Mirstot vienai no viņām

Tiks izlemts pasauļu liktenis

Tās apvienosies vienā,

Vai būtnes zudīs uz mūžiem,

To izlems tikai trijotne.”

„Jūs esat traks, ja domājiet, ka noticēšu, ka es esmu viena no šīm māsām?” Kristīne lūkojās Šandras brāļos kā jukušos.

„Es nekad, nedomāju, ka jūs to darīsiet, tāpēc esmu sagatavojis kādu citu apliecinājumu, lai liktu jums noticēt” Frenlijs atsacīja un devās pie rakstāmgalda, kas atradās netālu no loga. Viņš izņēma no atvilktnes vidēja lieluma, greznu kastīti ar samta pārklājumu.

„Tam vajadzētu būt apliecinājumam?” meitene taujāja, kad vampīrs bija ieliecis kastīti viņas rokās un nedaudz atkāpies.

Viņš nekā neatbildēja, tikai pašpārliecināti vērās meitenē.

Kritušā centās atvērt lādīti, tā bija aizslēgta, viņa jau vēlējās ko sacīt, kad pamanīja iedobumu, kas varēja būt slēdzene. Meitene nenolaida acis un ilgi prātoja, vai tā varētu notikt, tomēr nevēloties ilgāk vilcināties viņa noņēma medaljonu un ievietoja to slēdzenē.

Lādītei lēnām atvēroties, Kristīnes skatiens nedroši aizslīdēja līdz Lučillai. Saņēmusi draudzene pamudinājumu, viņa atvēra to pilnībā.

Pirmās bija redzamas aploksnes, meitene nekavējoties atpazina rokrakstu uz tām. Tās rakstījis Daniels. Aizturētu elpu, viņa atvēra pirmo.

„Viss notiek pēc plāna. Kristīne nekā nenojauš par savu izcelsmi, izņemot to, ka nav parasts cilvēks. Viņa vēl aizvien domā, ka ir kritušā un akli tic visam, ko stāstu. Vienīgā problēma varētu būt Astra, viņa meitenei māca dažādas muļķības. Mani uztrauc, ka feja nojauš kaut ko par viņas izcelsmi.

Saistība ar spējām nekas nav mainījies, vienīgais, ka viņa spēj atvērt vārtus uz citām pasaulēm kā kritušie, lai arī pārējās māsas to nespēj, nedomāju, ka tas varētu būt, kas īpašs.

Domāju, ka varēšu pamest Kristīni jau pēc gada, protams, ar Jūsu atļauju. Ja notiks, kas negaidīts steidzami zinošu Jums.

Ar cieņu, Jūsu padevīgais kalps Daniels.”

Nespēdama noticēt pirmajā vēstulē rakstītajam, meitene ātri pārlasīja pārējās vēstules. Kopā tās bija četras, un visās Daniels kādām ziņoja par Kristīnes dzīvi un par spējām. Izlasot pēdējo ziņu, kas bija rakstīta mēnesi pirms brāļa pazušanas, Kritušā nobālēja un tukši raudzījās vārdos, kas lēnām sagrāva visus sapņu un ilūzija par laimīgu atkal satikšanos ar Danielu.

„Kristīne nav nekas vairāk par kritušo, kas ir nevēlams šai pasaulē. Viņa ir jūtīga, bērnišķīga būtne, kura pasaulē saskata tikai labo. Mans darbs ir paveikts, esmu noskaidrojis, kādu lomu Kristīne spēlēs šajā pareģojumā. Tāpēc droši varu jums paziņot: Kristīne Maravilla nebūs tā, kas atbrīvos Jūs no lāsta varas.

Pēc mēneša es došos prom, lai ieņemtu sev apsolīto vietu Terdemortes galmā. Jūsu meitu es atstāšu, šeit viņa varēs dzīvot neviena netraucēta un netiks apdraudēta viņas dzīvība.

Ar cieņu, Jūsu padevīgais kalps Daniels.”

„Kas ir šo vēstuļu saņēmējs?” Kristīne strauji palūkojās un Šandras karali „Tas ir kāds no maniem vēcākiem, kurš?”

„Tas varētu būt jūsu tēvs” Neita vārdi izskanēja kā viegla vēja pūsma.

„Kurš, spriežot pēc vēstījuma, ir vampīrs, kas ieslodzīts ellē” Lučilla domīgi noteica.

„Daniels raksta par vēl kādu pareģojumu…” Kristīnes balss skanēja aprauti, jo meitenes pasaule lēnām sabruka, atklājoties iespējamai patiesībai par viņas izcelsmi.

„Jā, klīst nostāsti par to, ka katras māsas liktenis ir pareģots iepriekš, bet neviens nezina kas tajos teikts” Frenlijs atbildēja, nepārraujot skatienu ar Kristīni, kas šobrīd pilnībā atklāja savas jūtas par tikko uzzināto.

„Lučilla, tu varētu sazināties ar burvēm un uzzināt visu, kas ir zināms par šiem vēstījumiem” Kritušā vaicāja sievietei.

„Protams, man tikai vajadzīga klusa telpa” burve atteica, pieceļoties kājās.

„Es jūs pavadīšu” Neits piedāvājās.

Lučilla palūkojās uz draudzeni „Ja vēlies, vari man pievienoties!”

„Nē, paldies, es palikšu šeit. Par mani neuztraucies” Kristīne teica un lēnām devās apsēsties uz loga palodzes.

Neits ar burvi pameta telpu, tiklīdz durvis aizvērās Frenlijs devās pie meitenes.

„Būtnes runā, ka katrai māsai ir savs sargātājs, kas tās pieskata jau no bērnības” vampīrs it kā mierinot sacīja.

„Pieskata, lai tās nenomirtu, jo tad netiks piepildīts pareģojums, kas varētu atkal apvienot visas pasaules” viņa domīgi raudzījās uz dabu otrpus logam. Viss likās tik mierīgs „Ziniet, kas cietīs visvairāk?” Meitene strauji pagriezās pret vīrieti.

Frenlijs apstulba no pēkšņā jautājuma „Kas?”

„Cilvēki” Kristīne atsacīja, nokāpjot no palodzes, lai dotos pēc lādītes, kas atradās uz krēsla „Cilvēku pasaulē mēs esam tikai pasakās un mītos, ja viss atkal apvienosies, tas būs cilvēces gals.”

„Jūs ziedotu savu un visu paralēlo valstību būtņu likteņus, vienas pasaules vārdā” vampīrs šāds lēmums liktos nepareizs un bezjēdzīgs.

„Jā, jo cilvēki ir vienīgie, kam es uzticos. Lai arī kas būtu noticis pagātnē, šobrīd saprotu: cilvēki ir šķīstākās radības, ko kāds jebkad ir radījis. Salīdzinot ar šeit dzīvojošajiem viņi nav nekas, bet viņiem piemīt tas, kas nekad nepiederēs mums” Kritušā pārlaida skatienu telpai, kurā bija vairākas grāmatas, taču neviena nebija nākusi no Zemes.

Frenlijs nostājās blakus meitenei un sekoja viņas skatienam „Kas būtu šī lieta, ja tās dēļ esat gatava mirt?”

Kristīne neatbildēja uz jautājumu, bet izņēma no kastītes medaljonu, kas bija zem vēstulēm. Rotu, kas visus šos gadus neļāva aizmirst brāli, tāpēc zinot, ka tā vairs nav pie viņa, meitenes saikne ar Danielu sāka lēnām izplēnēt.

„Kā šī lādīte nonāca jūsu rokās?” Kristīne cieši ielūkojās vīrieša acīs.

„Es to saņēmu pirms gada kopā ar pareģojumu. Nebija nekādas liecības par sūtītāju, tikai zīmīte, kurā bija teikts, ka īstajā mirklī es zināšu ko darīt ar sūtījumu” Frenlijs izstāstīja un nedaudz vicinājās pirms izteikt nākamos vārdus „Manuprāt šķirstiņu atsūtīja jūsu tēvs.”

„Pat ja tā būtu, kāpēc tieši jums? Kas jūs saista ar manu tēvu?” Kristīne nojauta, ka vampīrs nepasaka visu.

„Jūs zināt, ka Šandras dzimta ir vissenāk pazīstamie vampīri. Iespējams jūsu tēvs pazina kādu no manas dzimtas un apjauta, ka pie mums kastīte ar pravietojumu būs drošībā un jūs pie mums ieradīsies” viņš izteica savu viedokli par to.

Kritušā ievietoja Daniela medaljonu atpakaļ kastītē kopā ar vēstulēm un aizslēgusi to, atkal pievērsās vampīram „Vai arī tas jau sen bija pareģots, ka es šeit ieradīšos un uzzināšu patiesību? Tikai mans tēvs zina atbildi, tāpēc varbūt jūs, Frenlij Šandras, pateiksiet, kas ir mans tēvs?”

Meitene pārsteidza Frenliju nesagatavotu, viņš bija neizpratnē, kā viņai tas izdevies „Kāpēc jūs domājiet, ka es to zinu?”

„Neizliecieties, man nepatīk, ka man melo. Manas sajūtas nekad nekļūdās” Kristīne atteica un devās uz durvju pusi „Ja jūs man pateiktu viņa personību, iespējams, es tagad neizietu pa šīm durvīm un nesagrautu jūsu dzīvi uz mūžīgiem laikiem” viņas cieši satvēra rokturi.

„Pazemē viņu pazīst kā Kardeo Morte, kas nozīmē- mirušā sirds. Viņš bija tuvs Šandras ģimenes draugs pirms lāsta” vampīrs  negribīgi izstāstīja nojaušot, ka meitenes būtu spējīga piepildīt draudus.

„Jūs zināt arī manas mātes identitāti?” Kristīne strauji piesoļoja pie vīrieša un cerīgi ieskatījās smaragdzaļajās acīs.

„Diemžēl nē, es pat neesmu personīgi pazīstams ar Kardeo, bet viņš bija pēdējais, kas runāja ar manu tēvu pirms nāves” Frenlijs saņēma meitenes rokas cenšoties mierināt.

Kritušā lēnām atkāpusies aizgriezās, lai vampīrs neredzētu, kā asaras lēnām rit pār seju „Es būtu pateicīga, ja jūs atstātu mani uz pāris minūtēm vienu!”

„Kā jūs vēlaties!” Frenlijs jau aizgriezās, lai dotos prom, bet tad sacīja „Es nepazīstu pārējās māsas, bet jūs man jau ar skatienu vien apliecinājāt, ka esat cienīga izlemt mūsu likteņus.”

Viņam pametot telpu, iestājās  klusums, kuru pārtrauca Kristīnes klusie šņuksti. Beidzot viņa uzzināja patiesību par savu ģimene, bet tā nepadarīja dzīvi vieglāku, kā tika cerēts tieši otrādi, sagrāva visu, kam meitene ticēja.

Kritušā saguma uz grīdas, lai arī viņa zināja, ka tiks sadzirdēta, viņa nespēja apslāpēt elsas, kas līdz ar asarām centās kliedēt bēdas.

Pie durvīm kāds pieklauvēja „Jums viss kārtībā?” maiga sievietes balss taujāja.

Kristīne saņēmusi visus spēkus piecēlās un notraukusi asaras, atbildēja „Jā, viss ir labi. Paziņojiet karalim, ka vēlos doties medībās.”

„Kādās medībās?” tika satraukti atjautāts.

„Dzirdēju, ka jums šeit dzīvo gepardi” Kritušā atteica un atvērusi durvis, ieraudzīja sev priekšā sievieti greznās drānās, nevis kalponi, kā bija domājusi.

„Alīna Šandras” viņā pasniedza pretī savu roku, ko meitene labprāt pieņēma „Kristīne Maravilla.”

„Es pavadīšu jūs uz viesu istabu, lai varētu pārģērbties pirms medībām” Alīna sacīja un devās prom pa gaiteni norādot, lai Kristīne seko.

„Atvainojot, par manu izturēšanos, es nezināju, kas ir otrpus durvīm” Kritušā atvainojās, soļodama blakus karalienei.

„Tā nebija jūsu vaina” sieviete mierināja un atvēra durvis „Kamēr pārģērbsieties pavēstīšu vīram par jūsu velmi” Frenlija sieva devās prom.

Pēkšņi Kristīne atcerējās, ka viņai nav līdzi citu drēbju un izskrēja gaitenī, Alīna jau bija pazudusi, bet meitenes virzienā nāca Lučilla.

„Man pavēstīja, ka tu vēlies doties medībās” burve teica ieiedama istabā, aizverot durvis aiz sevis un uzliekot burvestību, kas neļaus nevienam dzirdēt turpmāko draudzeņu sarunu.

„Tu noteikti nojaut, ka šobrīd manas emocijas ir uz robežas, viens nepareizs skatienu vai vārds un es vairs neatbildēšu par sevi” Kristīne lēnām atsēdās uz gultas un ieskatījās pretī esošajā spogulī „Tu kaut ko uzzināji?”

„Jā un nē, daudzas bija dzirdējušas to pašu pareģojumu, ko tu lasīji. Gabija, senāka no man pazīstamajām burvēm, ieminējās par kādu mūsējo, kas varētu ko vairāk zināt par pravietojumiem” Lučilla atteica, viņas sejā bija lasāmas skumjas un bailes, ko Kristīne uzreiz pamanīja.

„Kas noticis? Kas ir šī būtne?” viņa saņēma draudzenes rokas un, nosēdinājusi sev blakus, ieskatījās dziļi burves acīs „Saki, kopā mēs spēsim atrast šo raganu, pat ja nespēsim tas nav tik svarīgi!”

Pār burves vaigu noritēja asara „Kristīn, burve, kas zināja par pareģojumu, ir Rosalinda, mana māte!”

Kristīne atgriezās tagadnē un palūkojās uz Rohasu, kas vairs nevaldīja par burvestību, tāpēc meitenei ar skatienu centās sameklēt, kurš to dara. Viņa apstājās pie kādas sieviete telpas tālākajā stūrī, meitenes uzmanību uzreiz piesaistīja pelēko- sudrabotie mati. Sieviete rūpīgi vērās Kritušajā ar smaidu uz lūpām.

Strauji, kāds ierunājās Kristīnes domās „Pareģojums ir sācis piepildīties. Tu esi paveikusi savējo, tev laiks doties atpakaļ uz Perlu” sievietes maigā balss pavēstīja.

Perlas valdniece saguma uz skatuves, tikai tagad izjūtot sāpes, kurām būtu vajadzējis meiteni pārņemt jau sen. Viņa apziņa lēnām aizslīdēja, pēdējās ko viņa redzēja bija Anastasija, kas pirmā bija pamanījusi, ka vairs nekas neaiztur pietuvošanos skatuvei.

„Tu izdarīji pareizo izvēli” bija pēdējie vārdi, ko Kristīne Kaduto dzirdēja pirms ieslīgšanas citā esamībā.

RosessEpilogs

 

„Celies, tev laiks doties” sievišķīga balss sacīja gulošajai meitenei.

Kristīne vēra acis vaļā, bet ātri aizvēra spožās gaismas apžilbināta „Kur es esmu?”

„Acis turi aizvērtas, tās nedrīkst pierast pie gaismas, citādi tu nespēsi redzēt esot uz zemes” sieviete teica un saņēma guļošās roku, lai palīdzētu piecelties.

„Šīs ir debesis?” Kristīne ar atlikušajām maņām centās saprast apkārt esošo. Kājas skāra maigu, samtainu pamatu; visapkārt vēdīja svaigs gaiss un vienīga skaņa bija pavisam klusas spārnu švīkstoņas.

„Nē, tu esi vietā starp debesīm un zemi. Šeit būtnes gars atgūst spēkus, lai varētu atgriezties ķermenī” būtne vadīja svešinieci uz priekšu un pēc 10 metriem apstājās.

„Kas jūs esat?” Kristīnei likās, ka jau iepriekš ir dzirdējusi šo balsi, tomēr atmiņā nekas nenāca un ikreiz mēģinot pavērt acis, tās tika apžilbinātas.

„Es esmu Debesu Vārtu Sargātāja” viņa skumīgi bilda „Man jāraugās, kas ieiet un iziet pa Vārtiem.”

„Es nevaru ieiet par vārtiem” Kritušā domīgi secināja.

„Nē, šobrīd tu nevari šķērsot robežu, jo tev ir nepabeigti darbi pasaulēs. Tu biji šeit tikai spēku atgūšanai, tāpēc tagad tev ir jādodas un Perlu” sieviete atteica un atvēra portālu, kas izvijās no mākoņu dzīlēm.

„Man jāīsteno pareģojums” meitene klusi čukstēja.

Pēkšņi sieviete pagrieza Kristīnes garu pret sevi „Pareģojums ir tik spēcīgs, cik būtnes, kuras tam tic. Vienmēr to atceries, bet tagad lec, tu nedrīksti ilgāk šeit uzkavēties.”

Kritušā juta, ka vēl aizvien ir ar seju pret svešinieci „Bet ja es nevēlos atgriezties! Jūs atgrieztos vietā, kur sāpinātu ikvienu būtni ko satiktu?”

Sieviete stingri satvēra viņas plecus „Ja man būtu iespēja es atdotu visu, lai tikai kaut uz mirkli redzētu savus tuvos, lai arī tas sāpinātu viņus. Jo ikviens no viņiem ir daļa no tavas dzīves vēlies tu to vai nē, tur neko nevar mainīt.”

Pēc šiem vārdiem viņa pagrūda Kritušo, viņa strauji kritu uz leju, bet vēl paspēja ātri atvērt acis, lai redzētu pārsteidzošo būtni, kas vērās cieši lejup.

Eņģelis ar apbrīnojamiem spārniem, kas viegli rotājās žilbinošajā gaismā, blondie mati krita līdz pat viduklim, bet seju rotāja neizmērojamas skumjas.

Un tad Kristīnes atausa atmiņā dziesma, kas ietvēra sevī senu bērnības atmiņu

Visas trīs meitenītes nepārstāja raudāt, lai kā tēvs mēģinātu viņš nespējā meitas nomierināt, bet tad ieradās eņģelis. Viņa atkal saņēma rokās savas princesītes un mātei sākot dziedāt, mazās pārstāja raudāt.

Hush now don’t you be afraid

I promise you I’ll always stay

I’ll never be that far away

I’m right here with you

“You’re so amazing you shine like the stars

You’re so amazing the beauty you are

You came blazing right into my heart

You’re so amazing you are…”

„Māt!” Kristīne vēl paspēja izdvest pirms nonāca atpakaļ savā ķermenī.

Kritušā vēl neatvērusi acis zināja, ka atrodas savā istabā Perlā, kā arī to, ka telpā bija visas tuvās būtnes: Flordiami dvīnes ar tēvu, Enkantru brāļi, Lučilla ar Heise, kritušie- Safrāns un Marta, Lilija, Mefodijs, tur bija arī Šandras brāļi un Igors.

Bet sirdī kāda trūka, telpā nav divu visnozīmīgāko personu- viņas māsu. Šobrīd, kad Kristīne ir uzzinājusi tik daudz par savu pagātni, bet tik daudz vēl jāatklāj, viņas kvēlākā vēlēšanās, atverot acis būtu raudzīties savās māsās un vēlreiz dzirdēt mātes skaisto balsi.

“No matter where how far you wander

For a thousand years or longer

I will always be there for you

Right here with you.”

 

(Vārdi no dziesmas- Janelle- Amazing)

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements