10.nodaļa

Rosess

Kristīne pameta dievu pasauli, pēc tur pavadītas dienas. Viņa tūlīt pēc sarunas tika nogādāta pasaulē, kur atradās kritušie. Mugurā atkal bija Esteres zemē uzvilktās drēbes.

Meiteni dievu izteiktais piedāvājums pārsteidza, bet viņa saprata, ka tas varētu atnest dzīvei mērķi. Tikai Kristīnei vēl bija jāatrod brālis, pirms dot atbildi dieviem. Pēc mēneša viņa atkal dosies uz Asambleju, ja līdz tam laikam lēmums nebūs pieņemts, tiks nolikts nākamās tikšanās laiks. Dievi bija ļoti strikti savā nostājā un ar mieru gaidīt kaut vai gadiem, bet Kristīne zināja neviena pacietība nav mūžīga.

Viņa lēnām soļoja dziļāk meža, līdz izdzirdēja nokrakšķam zaru. Apstājusies, un ieklausījusies dabā, meitene pasmaidīja. Klāt bija sagaidīšanas komanda!

Vispirms, kāds tuvojās no aizmugures, Kristīne viņu viegli nogāza zemē. Tad viņai nāca virsū no visām pusēm. Meitene palūkojās uz augšu, ātri palēcās un, pieķērusies zaram, uzvilka sevi kokā.

Pēkšņi, kāds Kritušo pagrūda, viņa jau domāja, ka nokritīs, kad kritiens tika apturēts. Kāds turēja viņu, aiz labās kājas.

„Un tā mācekļi uzveic meistaru” vīrišķīga balss sacīja un mežu pāršalca smiekli, kuriem pievienojās arī sagūstītā.

„Labi, jūs vinnējāt, bet tagad nolaidiet mani zemē” Kristīne teica, kad smiekli nedaudz pieklusa, un pavērās uz stāvu, kas atradās kokā.

„Safrān! Man jau vajadzēja zināt, ka tas esi tu!” Viņu augšpēdu turēja zēns, kuru Kristīne atrada pirmo. Viņi bija kopā gandrīz divus gadus.

„Zēni ķeriet!” Safrāns uzsauca pārējiem.

Puikas savācās zem meitenes, brīdī kad viņa tika palaista vaļā, viņi viegli uztvēra un nolaida zemē viņu.

Brīdī, kad Kristīnes kājas skāra zemi, pie viņas pieskrēja Paula. Meitene paņēma mazo rokās. Paulai bija tikai pieci gadi, bet vecāki no viņas atteicās, jo uzzināja, ka viņa ir kritušā. Mazā bija pēdējā, ko Kristīne atveda uz šo pasauli.

„Tu paliksi?” Paula izmisusi jautāja.

„Protams. Pret tevi taču visi izturas labi?” Kristīne ieskatījās, mazajās, zilajās acīs. Tās izstaroja prieku.

„Jā, Marta ir ļoti laipna, bet zēni mani parasti ķircina” meitēns nopietni teica.

Kristīne sāka doties nometnes virzienā, ar mazo rokās. „Par ko tad viņi tevi ķircina?”

„Viņi smejas, kad es dziedu, bet parasti Safrāns viņus apklusina” Paula skaidroja.

Kristīne palūkojās uz Safrānu, kas gāja dažus soļus viņām priekšā. Lielākā daļa jau bija, aizsteigušies uz nometni. Vienīgi viņi trīs mierīgā gaitā gāja.

„Neuztraucies, kamēr es būšu šeit neviens par tevi nesmiesies” Kristīne apsolīja.

„Paldies!” Meitēns laimīgi sacīja un paprasīja, lai viņu nolaiž zemē. Kad Kristīne tā izdarīja, Paula skrēja uz nometni.

„Tu jau zini, kādi ir zēni, un viņa ir jaunākā” Safrāns, kā aizstāvoties atteica.

„Es taču zinu, ka tu dari visu iespējamo, lai visi šeit justos ērti. Bet lielākā daļa no viņiem ir tikai bērni, tāpēc tas ir normāli, ja rodas strīdi, kāds ir aizskarts.” Kristīne mierināja draugu. Safrāns bija tikai gadu jaunāks par meiteni, tāpēc viņš lielākoties saprata Kristīni.

„Tu apsolīji, ka par viņu neviens nesmiesies. Kad viņa dzied, to ir gandrīz neiespējami izdarīt, jo zēniem nav neviena cita, ko kaitināt, jo Paula ir vienīgā drosmīgā, kas par spīti visai ķircināšanai turpina darīt, to ko iesākusi” Safrāns paskaidroja.

„Neuztraucies viņiem, būs cits āksts.” Kristīne viltīgi pasmaidīja.

„Kas tad?” Puisis jautāja, lai arī nojauta atbildi.

„Protams, ka es! Tikai vispirms man jāpaziņo dažas svarīgas lietas, tāpēc visiem vajadzēs sanāk uz sapulci” Kritušā paziņoja.

„Par to neuztraucies, tu esi ieradusies tieši uz vakariņu laiku” Safrāns atteica un paskatījās uz meiteni. „Tu izskaties pārgurusi” viņš secināja.

„Tā arī ir! Bet es nekā neteikšu, jo kāds jau atkal mūs izseko” pēdējo teikumu, viņa izteica skaļi. Kāds krūmos sakustējās un aizsteidzās uz nometni.

„Kā tev tas izdodas?” Safrāns bija neizpratnē par draudzenes spējām, sajust, sadzirdēt visu.

„Par to man jāpateicas Astra” meitene atbildēja. Safrāns bija vienīgais nometnē, kas zināja visu Kristīnes dzīves stāstu, jo puikam bija spējas sajust, kad būtne melo, tāpēc meitene izstāstīja viņam visu patiesību.

Kad abi nonāca nometnē, Kristīne pārlaida acis pār to. Meža klajuma vidū bija iekurts ugunskurs, apkārt salikti vairāki koka bluķi, segas sēdēšanai. Tālāk nedaudz dziļāk biezoknī atradās vairākas mājiņas, dažviet zaros bija izvietoti paštaisīti šūpuļtīkli.

Tiklīdz Kristīne ienāca nometnē, visi apklusa. Viņa rūpīgi nopētīja visus, kopā ar Safrānu tur bija 21 būtne. Neviens nebija vecāks par Kristīne, jaunākā bija Paula, pārējo vecumi svārstījās no 7 līdz 16 gadu vecumam.

„Esi sveicināta mājās!” Visi kopā sveicināja.

Ikreiz iedzirdot, šos vārdus, Kristīne saskrēja asaras acīs. Viņa patiešām jutās šeit kā mājās un drīz ar Elementu dievību palīdzību, šī pasaule, ko viņi sauc par mājām, kļūs vēl skaistāka.

„Prieks atkal būt mājās!” Tā viņa atbildēja vienmēr. Apmetni pāršalca ovācijas.

„Labi, tagad turpinām gatavoties vakariņām” Safrāns nopietni pavēlēja. Visi atgriezās pie saviem darbiem.

Kristīne ejot uz savu mājiņu, sasveicinājās ar katru, kas gadījās ceļā. Visas šīs būtnes bija kritušie, kas nespēja atrast savu vietu pasaule. Ikvienu no viņiem meitene zināja, atcerējās, kā atradusi, kāpēc viņi ir šeit.

Pie mājiņas viņu jau gaidīja Safrāns „Tā, kā mēs nojautām, ka tu šodien ieradīsies. Sagatavojām tev pārsteigumu”

„Kā jūs to varējāt zināt?” Kristīne neizpratnē jautāja.

„Martai pēdējā laikā ir ļoti precīzas priekšnojautas” viņš noslēpumaini sacīja.

„Priekšnojautas?” Meitene pārjautāja.

„Jā, pēdējās nedēļās viņa ir paredzējusi lietu, sauli, kādu strīdu. Un līdz šim tas viss arī noticis. Vakar Marta teica, ka viņai ir sajūta, ka tu mūs drīz varētu apciemot” Safrāns stāstīja.

„Tad jau iespējams, ka tās ir viņas spējas” Kristīne teica. Kritušo atšķirīgās spējas parādījās, katram savā laikā, bet pilnībā parādās, pietuvojoties pilngadībai. Martai līdz šim nebija īpašu spēju.

„Es domāju tieši to pašu, tāpēc mums vajadzētu veikt rituālu” zēns paziņoja.

Rituāls bija speciāls Kristīnes izveidots, godināšanas pasākums. Astra viņai teica, ka dieviem ir jāpasākas par dāvanām, lai tās nekad netiktu atņemtas. To izpildīja ikreiz, kad kādam parādījās spējas. Rituāls sastāvēja no pateicības dieviem, būtnes īpašību godināšanas, īpašas lietas pasniegšanas. Mantas bija dažādas, sākot no nažiem, zobeniem zēniem līdz dažādām rotaslietām meitenēm.

Vīriešu kārtas pārstāvjiem to pasniedza Safrāns, bet sievietēm- Kristīne. Lai arī Kristīne to negribēja, Safrāns noteica, ka rituāls var notikt tikai viņiem abiem klātesot. Meitenei likās, ka draugs varētu veikt zēniem rituālu arī bez viņas klātbūtnes, bet viņš to nevēlējās un visi tam piekrita.

„Tu domā, mēs varētu to veikt jau rītā?” Kristīne vēlējās zināt.

„Jā, es jau esmu daudz, ko sagatavojis. Tu plāno drīz atkal doties prom?” Safrāns nevēlējās, lai draudzene viņu tik ātri pamet.

„Nē, šoreiz es uzkavēšos kādu nedēļu, lai palīdzētu.” Kristīne redzēja puiša noraizējušos skatienu, tāpēc piebilda „Nejautā, jūs visi to uzzināsiet šodien sapulcē.”

Viņa lēnām iegāja mājā un apstājās.

Mājai bija tikai divas istabas, guļamistaba un viesistaba, kur atradās paštaisītas mēbeles, tā bija arī meitenes un Safrāna darbistaba. Abi ļoti rūpīgi iegrāmatoja visu, kritušo vārdus, izcelsmi, spējas, Safrāns bija uzzīmējis ikviena portretu. Katru dienu tika pierakstīts nometnē notiekošais.

Tagad viesistaba bija pārvērtusies. Krēslus, galdu, plauktus rotāja smalki izšūtas sedziņās. Pie grāmatu plaukta bija novietots šūpuļkrēsls. Pāri visai telpai vijās papīru puķu virtene, uz galda bija novietotas Kristīnes mīļākās ogas- zemenes.

„Kurš bija devies prom?” Viņai nepatika, ka kāds devās prom no šejienes, bet meitene nevarēja visus mūžīgi sargāt, vismaz līdz šim.

„Marta kopā ar Kasparu. Mums vajadzēja papildus pārtiku, tu zini, ka šī pasaule nav pārāk devīga” Safrāns vadīja viņu tuvāk galdam. „Nekas nenotika, ja gribi zināt, kā viņiem gāja, viss ir pierakstīts.” Viņš norādīja uz plauktu, kur stāvēja pašu sietās grāmatas.

„Nē, viss ir labi! Tu mani pazīsti, es nespētu zaudēt kādu no jums!” Kristīne nogaršoja zemenes. Tās nebija ne pārāk saldas, ne rūktas, bet tieši tādas, kā viņai garšo „Marta mani pārāk labi pazīst.”

Safrāns iesmējās un pagriezās pret durvīm „Es nu iešu, ļaušu tev pārģērbties. Vakariņas būs pēc 15 minūtēm.” Viņš aizgāja palīdzēt pārējiem, reizēs, kad atgriezās Kristīne, visi gribēja gatavot ko īpašu.

Kristīne devās uz guļamistabu pārģērbties. Viņa uzvilka baltas, pieguļošas bikses, sarkanu topiņu uz lencītēm, kas bija izšūts ar baltām rozēm. Šo topiņu viņai uzdāvināja meitenes, pagaišo reiz, kad viņa bija šeit. Kājas meitene apāva ar sarkanām kedām. Matus viņa atstāja vaļējus.

Līdz vakariņām bija vēl pāris minūtes, tāpēc viņa apsēdās, šūpuļkrēslā aizvēra acis un rūpīgi plānoja, ko teikt sapulcē. Kristīne pat nepiefiksēja, ka kāds bija ienācis.

Tikai pēc minūtes meitene juta, ka kāds viņu rūpīgi vēro. Atvērusi acis, viņa redzēja Safrāna bažīgo skatienu.

„Tikai nesaki, ka mums vajadzēs pārvākties!” Viņš pat nevēlējās domāt, ka vajadzēs pamest šo vietu. Kritušie šeit bija jau gandrīz gadu. Iepriekš viņi ceļoja no vienas pasaules otrā, nerodot mieru nevienā. Viņam negribējās pārvākties brīdī, kad viss bija tik jauki iekārtots.

„Neuztraucies! Man vajadzēja zināt, ka tu uztrauksies, un pateikt, paziņojums būs pozitīvs” Kristīne atteica, pieceļoties kājās.

Safrāns atslāba un juta, ka smagums noveļas no pleciem.

„Vakariņas jau gatavas?” Meitene nevarēja sagaidīt, kad varēs pavēstīt labās vēstis.

„Jā, nāc ejam” Safrāns saņēma Kristīne roku, abi devās nometnes virzienā.

Atrodoties blakus draugam, Kritušā jutās drošībā. Safrāns bija viņai kā brālis, vienmēr sargāja, aprunājās, kad redzēja viņu nomāktu. Ja viņa pieņems dievu piedāvājumu, atstās puisi par galveno šeit, tāpat kā tas notika tagad.

Visi bija apsēdušies ap ugunskuru pusloka, atstājot divas vietas pa vidu brīvas. Viesiem priekšā atradās maltīte, ugunī arī vēl kaut kas gatavojās.

Kristīne atlaidusi drauga roku devās uz uguns pusi, kur bija novietots speciāls paaugstinājums šādiem gadījumiem. Uzkāpusi uz tā, viņa noraudzījās savos draugos.

„Prieks, atkal būt mājās!” Viņa pateica, un pārējie uzgavilēja. „Paldies! Bet tagad es lūgšu, jūs uzklausīt mani. Tas, ko es teikšu, ir ļoti svarīgu un es nevēlos, lai kāds mani pārtrauc.” Visi pamāja, piekrītot klusēt.

Kristīne sāka runu „ Šodien, notika Elementu asambleja, kurā biju arī es. Tika apspriests jautājums par Esteres vārtu sabrukšana, bet tas nav tik svarīgi. Vēlāk viņi vēlējās runāt vienatnē ar mani. Dievi zina par šo vietu un atļāva mums šeit uzturēties.” Visi sāka nevaldāmi aplaudēt, meitene mēģināja viņus nedaudz pieklusināt, bet nekas neizdevās.

„Klusu!” Izskanot Safrāna pavēlei, iestājās klusums. „Vari turpināt” viņš uzsmaidīja draudzenei.

„Paldies! Tālākā dzīve nebūs tik vienkārša kā tagad, jo Terdemortes pirmajā šī gada pilnmēness ballē, visiem tiks paziņots par šo zemi, un par tās iemītniekiem- mums. Mums vajadzēs izstrādāt likumus, iecelt galveno un pilnveidot šo pasauli.” Kristīne nopietni paziņoja.

„Kā mēs vieni, to spēsim?” jautāja Kaspars, viņam ir tikai 15 gadi, bet viņš bija otrs stiprākais nometnē tūlīt aiz Safrāna.

„Mums tiks sniegta palīdzība. Jau rītā šeit ieradīsies četri pirmsākuma elementu dievi, lai iedvestu zemei dzīvību un dotu norādes turpmākiem darbiem.” Kristīne paskaidroja. Satraukums kritušo acīs mijās ar prieku.

„Bet tagad par svarīgāko paziņojumu.” Visi uzreiz sastinga, kā gaidot vēl kādu pārsteidzošu ziņu. Kristīne pasmaidīja un paskatījās uz Martu. „Marta tu varētu atnākt.”

Meitene panāca uz priekšu un nostājās blakus Kristīnei, kura uzlika roku Martai uz pleca, tā parādot, lai viņa neuztraucas. „Martai ir dāvinātas pirmās spējas, tāpēc rītā notiks rituāls” Kritušā paziņoja. Pārējie sāka aplaudēt, bet Marta satraukta palūkojās uz runātāju. „Šovakar pārrunāsim visu” Kristīne atteica un nokāpusi, pievienojās pārējiem.

Vakariņas kā vienmēr bija gardas, sākot no augļiem un dārzeņiem, līdz zivī un brieža cepetim. Ikviens centās Kristīnei izstāstīt, kādu notikumu, ko viņa bija palaidusi garām. Viņa smējās, stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Līdz pie meitenes pienāca Paula.

„Ko tu vēlies?” Kristīne meitēnam jautāja.

„Nāc es gribu, tev kaut ko parādīt!” Paula saņēma viņas roku un veda tālāk prom no pārējiem.

Safrāns jau gribēja sekot, kad Kristīne norādīja, lai viņš paliek.  Viņas aizgāja līdz ezeram, kurā atspoguļojās neskaitāmas zvaigznes, kas šodien mirdzēja īpaši spoži. Apkārt auga neskaitāmi ziedi – tie Kristīne atgādināja virteni no mājām.

„Paldies, par skaisto puķu virteni” viņa palūkojās uz mazo.

„Tā bija mana ideja, jo es atklāju šo” Paula sacīja, viņas rociņas sāka viegli kustēties. Ziedi lēnām lidoja viņas virzienā. Kristīne bija izbrīnītā, kā mazā pat nepieskaroties puķēm, no tām izveidoja vainagu. Tad Paula lēnām virzīja vainagu viņas virzienā. Tas viegli nosēdās Kristīnei uz galvas.

„Cik sen tu jau tā vari?” Kritušā lēnām devās meitenītes virzienā.

Paulas prieka pilno seju bija pārņēmušas bailes. „Es to atklāju pēc tam, kad tu biji aizbraukusi. Es nezinu, kā tas notika! Es sēdēju šeit un pēkšņi ziedi sāka kustēties, atkarībā no maniem žestiem.” Pār Paulas vaigiem sāka ritēt asaras. „Es esmu dīvaina. Tāpēc vecāki mani negribēja!”

Kristīne apskāva mazo un mierināja. „Tu neesi dīvaina, bet īpaša. Neuztraucies ikvienam, no mums piemīt īpašas spējas. Tavi vecāki vēlēja tev tikai labu, viņi zināja, ka tu neiederēsies tajā pasaulē.”

„Tu nekad mani nepametīsi?” Paula starp šņukstiem taujāja.

„Es vienmēr tevi sargāšu, par to neuztraucies” Kristīne sacīja un apskāva vēl ciešāk Paulu.

No ēnas iznāca Safrāns un lūkojās abās. Ja vien spētu, kā palīdzēt viņš to darītu, bet puisis bija bezspēcīgs.

„Labi, neraudi vairs” Kristīne notrausa asaras mazajai no vaiga un ieskatījās zilajās acīs un teica „Tagad dodies gulēt. Rīt es tev pastāstīšu par savām spējām. Tu vēl aizvien dzīvo pie Martas?”

Paula pamāja apstiprinoši. „Pasaki Martai, lai viņa atnāk uz manu mājiņu, kad būs nolikusi tevi gulēt” Kristīne palūdza.

„Labi” meitēns atteica un aizskrēja uz nometni.

Kad viņa bija prom, Safrāns lēnām iznāca no ēnām. „Viņai jau pāradījušās spējas.”

„Tu to jau zināji! Lai gan mani tas nepārsteidz” Kristīne bija nogūlusies zemē un raudzījās zvaigznēs.

„Es viņu nesen redzēju pļavā, bet negribēju ticēt.” Viņš nogūlās meitenei blakus. „Tu zini spējas nav tikai dāvana, bet arī slogs.”

„Citur varbūt, bet ne šeit, vairs ne.” Viņa sapņaini bilda.

„Tas būs tavu sapņu piepildījums. Vēl tikai tev jāatrod Daniels.” Safrāns piecēlās un palīdzēja arī draudzenei nostāties.

Abi devās projām no ezera, dziļāk mežā.

„Viņš strādā Terdemortes galmā. Es viņu satikšu balles laikā” Kristīne stāstīja.

„Tu nevari tur doties viena pati” Safrāns protestēja.

„Neuztraucies es nebūšu vien. Tu zini, ka man ir draugi, ārpus kritušo loka. Un, protams, ballē būsi arī tu” viņa paziņoja.

Puisis atviegloti nopūtās „Es jau domāji, ka atstāsi mani ārpus plāna.”

„Tu arī neesi manā plānā. Tu būsi ballē, jo tevi pieteiks kā Perlas valdnieces „labo roku”.” Viņa triumfējoši paziņoja.

„Perlas?” Safrāns bija neizpratnē.

„Tā sauks šo zemi. Kritušo mājvieta, Perla, jo ikviens no mums ir kā dārga pērle.” Kristīne bija neizsakāmi laimīga, ka visiem kritušajiem būs vieta, ko saukt par mājām.

„Kristīne, tu to nedomā nopietni. Man ir tikai 16!” Viņš pagrieza meiteni, lai ieskatītos viņai acīs.

„Ko citu, lai es izvēlos? Es pati arī nevēlos sēsties tronī, ja būtu iespēja, tu jau tagad tiktu paziņots par valdnieku.” Kristīne atteica.

„Es kaut ko nesaprotu! Tu kaut ko slēp!” Safrāns ieskatījās draudzenes acīs.

„Cik atceros, tu zini, kad būtnes melo, nevis ko viņas slēpj?” Meitene sarkastiski jautāja.

„Neizvairies, es tevi pazīstu” Safrāns pasmējās.

Pēc īsa klusuma mirkļa Kristīne sacīja. „Dievības lūdza, lai es apsveru iespēju pievienoties Viņiem” meitene kautri sacīja, rūpīgi pētot drauga sejas izteiksmi.

„Tas nozīmētu, ka tu būtu dieviete?” Safrāns jutās satriekts.

„Es vēl neesmu atbildējusi. Ja es pieņemšu piedāvājumu, man būs jāpamet laicīgā pasaule” Kristīne novērsās no Safrāna, viņa vēl nebija gatava doties prom uz neatgriešanos.

„Kāpēc?” Bija vienīgais, kas ienāca puisim prātā.

„Dievības nespēj mūs atšķirt no pārējām būtnēm, nevar uzzināt, kāda ir mūsu izcelsme un citas lietas, ko Viņi spēj dot citām rasēm.” Viņi pagriezās, lai dotos atpakaļ uz nometni.

„Bet tu varēt kritušajiem palīdzēt. Viņi vēlas, lai esi 13. dievība. Tas vispār ir iespējams?” Tagad puisis saprata, kāpēc Kristīne bija tik domīga istabā.

„Jā, lai arī iepriekš tas nav noticis, to var īstenot. Šādiem gadījumiem ir izstrādāts speciāls rituāls, nosacījumi. Viens no noteikumiem ir, ka man jābūt Perlas karalienei minimums gadu. Bet es tagad par to nevēlos runāt.” Kristīne sajuta nelielu vājuma vilni, bet turpināja soļot. Viņa nevēlējās izskatīties vārga, visi meitenei uzticējās.

„Tu šodien runāsi ar Martu?” Safrāns arī jutās nedaudz noguris, bet viņam šodien vēl kaut ko vajadzēja izdarīt.

„Jā! Bet es nezinu, ko darīt ar Paulu. Domā viņai arī vajadzētu iziet rituālu?” Viņa nekad nebija piedzīvojusi, ka kāds tik ātri iepazīst savas spējas. Parasti, vispirms tika iegūtas spējas ceļot, bet papildus talanti nāca vēlāk.

„Mums jāuzzina, vai viņa spēj pastāvīgi atvērt durvis. Ja Paula nevarēs, vajadzēs pagaidīt ar rituālu” puisis izteica savas domas.

Viņi jau bija nonākuši līdz nometnei, lielākā daļa jau bija, izklīduši pa mājām. Abi jaunieši arī tā darīja, atvadījušies devās katrs uz savu pusi.

Kristīni iegāja mājā, pie darba galda gaidīja Marta.

„Piedot, laikam zaudēju laika izjūtu” Kristīne atvainojās.

„Nekas, man bija laiks apdomāt, ko tu šodien pavēstīji” Marta atteica.

„Labi! Tagad runāsim par rituāli, lai varam doties pie miera.” Kritušā sacīja un sāka stāstīt par rituālu, jo pilnīgi visu ceremoniju zināja tikai tie Kritušie, kas bija izgājuši rituālu.

nākamā nodaļa

 

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements