12.nodaļa

Rosess

„Kristīn, Kristīn…” Safrāna, satrauktā balss lēni atsauca Kristīni atpakaļ. Sāpes bija mazinājušās, bet ne pazudušas. Viņa gausi atvēra plakstiņus un pārlaida skatienu apkārtnei. Meitene vēl aizvien atradās rituālā vietā Safrāna rokās, bet pārējie bija prom.

„Kur visi ir?” Kristīne vārgi jautāja.

„Kristīn, es tā uztraucos!” Puiša sejā parādījās atvieglojums. „Pārējie aizsteidzās pie pārējiem kritušajiem, kā tu liki!”

„Cik ilgi es biju bezsamaņā?” Kritušā pamazām cēlās kājās, draugs viņai palīdzēja.

„Manuprāt, 10 minūtes” Safrāns apņēma meitenes plecus, palīdzot nostāvēt.

„Jau vajadzēja būt kādai ziņa. Mums…” Kristīnes sacīto pārtrauca spalgs kliedziens, kas pāršalca visu pasauli.

„Ātri!” Kristīne saņēma visus spēkus un sāka skriet kliedziena virzienā.

Jau pēc 5 minūtēm, viņai pavērās nebijis skats. Tur bija visi Kritušie, viņi stāvēja aplī, ap kaut ko. Ikviena seja bija drūma, pār vaigiem ritēja asaras, vairākas meitenes bija atkritušas uz zemes un skaļi elsoja.

Neviens nebija pamanījis, ka ieradusies Kristīne, tikai brīdī, kad viņa pietuvojās, kritušie negribīgi pašķīrās, lai meitene redzētu to, ko citi.

Uz šodien radītās zaļās zāles, nekustīgi gulēja divi ķermeņi, kuriem visapkārt bija asinis. Viens piederēja Žannai, bet otrs Paulai. Jau tikai uzmetot, skatienu varēja secināt, ka abas meitenes ir mirušas.

Asinis, asinis…. es esmu vainīga. Neviens iepriekš nebija šeit ienācis. Šīs un daudzas citas domas pēkšņi pārņēma Kritušās prātu.

Ilgi nedomājot, Kristīne no apmetņa izņēma dzintara gabalu un iesvieda to meiteņu asinīs. „Teneta, atsaucies!” Viņa skarbi teica.

Blakus līķiem parādījās nāves dieve. „Kas mani izsauc!” Dieve dobjā balsī jautāja.

„ES” Kristīne pašpārliecināti sacīja „Vēlos zināt, kas un kad nogalināja manus pavalstniekus” viņa norādīja uz meitenēm.

Teneta palūkojās uz mirušajām, dieves, parasti neitrālajā sejā, parādījās līdzjūtīga izteiksme.

„Kritušā tu zini es nevaru…” Teneta sacīja, bet Kristīne viņu pārtrauca.

„Man vienalga kā, bet es vēlos saņemt atbildes” Viņa bez emocijām atteica un, atvērusi vārtus, nozuda.

Durvīm aiz muguras aizveroties, Kristīne sabruka uz zemes, apspiestās emocijās sāka lauzties uz āru.

Es esmu vainīga. Man nevajadzēja piekrist dievu piedāvājumam. Es nogalināju PAULU! ŽANNU! Man bija viņas jāpasargā.

Kritušā nespēja apstādināt pārmetumu gūzmu. Viņa atcerējās, kā pirmoreiz satika Žannu.

Kristīne bija devusies uz elfu zemi pie kāda drauga. Viņa nezināja, kur tobrīd draugs atradās, tāpēc meitenei nācās ceļot vairākas dienas pa Vertas karaļvalsti. Kādu dienu Kritušā piestāja, kādā ciematā, lai iegādātos pārtiku. Elfi neuzticīgi vēroja katru svešinieces soli, kas lika Kristīnei saprast, ka viņa šeit nav gaidīta, tāpēc meitene strauji devās prom no ciemata, neko neiegādājusies. Pēc kāda brīža viņa manīja, ka kāds seko.

Kristīne apstājās. No koku aizsega iznāca meitene ar grozu rokās.

„Ciema iedzīvotājiem, nepatīk svešinieki. It sevišķi ar spējām. Manuprāt, viņiem ir kāda sestā maņa, kas dod iespēju viņiem sajust būtnes ar spējām” meitene panāca uz priekšu un pasniedza, Kritušai grozu. „Ņem, tur ir maize, dārzeņi, augļi un siers. Tu noteikti gribēji iepirkties ciematā.”

Kristīne lēnām paņēma grozu. „Paldies! Bet vai tu arī neesi vietējā?”

Būtnes skatiens palika drūms. „Biju, līdz citi sāka sajust, ka esmu savādāka.” Meitene atteica un pagriezās uz promiešanu, kad Kristīne iejautājās

„Kādā ziņā savādāka?”

„Tas nav nekas īpašs” meitene devās prom.

„Es domāju, ka kritušie ir ļoti īpaši!” Kristīne skaļi uzsauca.

Meitene strauji apmetās otrādi „Kā tu zini?”

„Tāpēc, ka es esmu Kritusī un esmu satikusi daudzus, citus ar šo dāvanu” viņa paskaidroja.

„Tas ir lāsts, nevis dāvana. Pret mani izturas kā pret briesmoni. Neviens nevēlas ar mani kontaktēties, tikai ģimene, jo viņi netic ļaužu vārdiem par kritušajiem. Bet līdz ar to arī mana dzimta ir izstumtie. Viss manis dēļ.” Meitene dusmīgi atcirta.

„Tā tam nevajadzētu būt. Mani sauc Kristīne, es varētu tev palīdzēt” Kritušā bilda. „Es zinu vietu, kur neviens tevi neuzskatīs par monstru. Ja tu vēlētos, es aizvestu tevi satikties ar citiem kritušajiem.”

„Ko man tas dos?” Viņa skeptiski jautāja.

„Tu redzēsi, ka tev nav jāpacieš nicināšana. Mums, tāpat kā pārējām būtnēm, ir jābūt iespējai dzīvot normālu dzīvi. Es cenšos izveidot vietu, kur mums nevajadzētu slēpties. Tā atrodas neapdzīvotā pasaulē, tāpēc tur var ieiet tikai kritušie. Ikviens tur ir daļa no ģimenes, neviens netiek nicināts un atstumts, jo mēs saprotam viens otru, jo zinām ko nozīmē būt atstumtam, pamestam” Kristīne skaidroja.

„Bet ja man tur nepatiks, ja es nevēlēšos palikt?” Meitene vēlējās zināt.

„Tu varēsi atgriezties, neviens tevi nespiedīs palikt. Tā būs tikai tava izvēle” Kritušā atteica.

„Mani sauc Žanna, es piekrītu tavam piedāvājumam. Kad es varētu turp doties?” Meitenes vārdos varēja sadzirdēt ziņkārību.

„Man šeit jāsatiek, kāds cilvēks, bet pēc tam mēs varētu doties.” Kristīne apskatīja apkārtni, lai pārliecinātos, ka neviena nav, un nosēdusies zemē, apskatīja groza sastāvu. „Paldies, tev Žanna! Nevēlies man pievienoties.”

„Nē. Es došos aprunāties ar ģimeni. Kā mēs satiksimies?” Žanna pienāca man tuvāk, salaužot iepriekšējās barjeras.

„Esi šeit ik pēc 24 stundām. Ja es nedēļas laikā neesmu, tad es pati tevi sameklēšu. Un tu nedrīksti nevienam stāstīt par vietu, kur grasies doties. No tā ir atkarīga citu kritušo dzīvības.” Kristīne sacīja un ķērās klāt mielastam.

„Es tevi gaidīšu Kristīn!” Žanna teica un devās prom.

    Pēc trīs dienām Kristīne ieradās norunātajā vietā, pirms laika, tāpēc devās palūkoties vai nevar pati atrast meiteni.

Ieejot dziļāk mežā, ilgi nebija jāiet, kad Kritušā redzēja nelielu māju. Tā bija skaista ķieģeļu ēka, ar daudziem plašiem logiem. Meitene tālāk nedevās, lai varētu novērot šo vietu.

Pēkšņi strauji no ēkas izskrēja puika, kuram pa pēdām sekoja Žanna. Abi izskatījās vienādi vecuma.

„Filip, atdod!” Viņa sauca puikam.

„Nē, es negribu, lai tu dodies prom!” Filips atsauca un turpināja skriet.

Pēc kāda mirkļa meitene noķēra zēnu

„Es atgriezīšos, es apsolu. Tu zini, man tas ir jāizdara” Žanna žēli skatījās uz zēnu.

„Bet es negribu, lai tu dodies prom, mās! Nevienam citam tu nerūpi, tikai man. Vecāki pat necentās noskaidrot, kur tu dosies. Viņiem ir vienalga, jo, aizejot tev, mēs atgūšot pārējo labvēlību.” Filips nopietni atteica, ieskatoties māsas zaļajās acīs.

„Tu zini es šeit neiederos, man ir jāatrod vieta, kur mani uzskatīs par līdzīgu. Es zvēru, pat ja nolemšu palikt citur, es tevi apciemošu. Vecāki jau pietiekami ir cietuši manis dēļ, turpmāk ļaušu viņiem dzīvot normālu dzīvi.” Žanna teica un devās mājas virzienā.

Puika saķēra māsu aiz rokas un apstādināja. „Es došos tev līdz, tu nevari mani te pamest vienu! Un, ja tu neņemsi mani līdz, es pats tevi atradīšu.”

Žanna saņēma abas brāļa rokas un sabijusies vērās viņa sejā, sacīdama „Apsoli, nē, zvēri, ka tu nekad necentīsies mani uzmeklēt. Es tevi apciemošu, bet tu nedrīksti mani meklēt, nekad. Zvēri!”

„Zvēru!” Filips caur zobiem sacīja. Abi devās iekšā mājās.

Kristīne, kas visā bija nolūkojusies, devās atpakaļ uz norunāto vietu.

Vēlāk ieradās Žanna un abas devās pie pārējiem kritušajiem.

Žanna pavadīja tur nedēļu, pirms devās atpakaļ pie brāļa, lai paziņotu, ka viņa paliks pie sev līdzīgajiem, bet solīja reizi mēnesī apciemot Filipu.

Viņa savu solījumu turēja.

Kristīne atgriezās tagadnē. Viņai būs jāpaziņo Filipam par māsas nāvi. Meitene nespēja iedomāties, kā iespējams paziņot kādam, par viņa vistuvākā nāvi. Tikai nedaudz kritušie nebija sarāvuši saites ar savām ģimenēm. Viņi varēja tās apciemot, bet nevarēja stāstīt par vietu kur ir. Bet šeit viņi viesi kopā veidoja ģimeni, kurai būs grūti pārdzīvot šo zaudējumu. Šis bija pirmais lielais zaudējums.

Meitene nezināja cik ilgi bija pavadījusi uz salas, bet viņai vajadzēja beidzot saskarties ar realitāti. Vajadzēja kļūt par nosvērto, neievainojamo Kritušo, kas vadīja šo ģimeni, bet drīz vadīs visu Perlu.

Kristīne atvēra vārtus tieši uz savu istabu, lai nevajadzētu saskarties ar citu skatieniem. Nonākusi istabā, viņa pārģērbās, melnās džinsa biksēs un sarkanā blūzē. Pa virsu viņa uzvilka melnu mantiju, bet basās kājās apava ar melnām laiviņ kurpītēm. Ieskatījusies spogulī un saņēmusi visu drosmi un spēku, Kristīne devās laukā no savas mājas, uz nometnes centru.

Tur bija gandrīz visi Kritušie, bet neviens nerunāja, ieraugot Kristīne, klusums kļuva vēl saspīlētāks. Meitene bija sagatavojusies saņemt nosodošus, dusmīgus skatienus, bet tā nenotika. Visi raudzījās viņā ar skumjām un sapratni, neviens negrasījās nosodīt Kristīni.

Kritušā pārlaida skatienu pār visiem, meklējot Safrānu, bet nesastapa viņa skatienu.

„Viņš runā ar dievībām, kuras ieradās uzreiz pēc tavas aiziešanas.” Kristīnei blakus bija nostājusies Dita, kas maigi uzlika savu roku draudzenei uz pleca. „Nevaino sevi, vārti vēl nav atvērti, tas varēja būt tikai cits kritušais vai būtne, kurai dota atļauja ceļot starp pasaulēm.”

Ditas īpašās spējas bija būtņu sajūtu lasīšana. To viņa spēja tikai, ja koncentrējās, bet šobrīd, kad visu emocijas bija tik spēcīgas un spilgtas, tās vienkārši pāršalca meiteni.

„Paldies!” Kristīne pateicās un devās uz vietu, kur atrada līķus, zinot, ka Ditai bija taisnība, slepkava bija kritušais vai cita varena būtne.

Pietuvojoties meitene redzēja dievības, vienīgais mirstīgais bija Safrāns. Varēja dzirdēt, ka notiek spraigas diskusijas.

„Neviens iepriekš nav šeit ienācis. Tam ir jābūt kādam sakaram ar pasaules pārveidošanu” Safrāns skarbi sacīja.

„Nē, mūsu darbībām nav nekāda sakara ar šīm nāvēm” Demiāns atteica un nopietni palūkojās uz nāve dievi „Teneta, tu neredzi, kas viņas nogalinājis?”

Teneta vēlreiz palūkojās uz meiteņu ķermeņiem. „Es redzu tikai nelielu vampīru atblāzmu, bet neko citu. Tas varētu būt vampīru rases kritušais. Nekas cits mani neuzrunā.”

„Bet neviens nezina, ka mēs te dzīvojam! Kāds kādam no tā labums?” Safrāns atkal dusmīgi vērsās pret dievībām, bet viņam atbildēja Kristīne.

„To mēs uzzināsim, bet ne tagad.” Visi pārsteigumā paskatījās uz meiteni. Neviens nebija pamanījis, ka viņa atnākusi.

„Paldies, ka ieradāties, tālāk mēs paši visu nokārtosim.” Kristīne bez emocijām sacīja. Safrāns stingri nopētīja meitenes skatienu, kas pavērsās pret garu dievi „Sella, lūdzu nogādā viņu dvēseles garu valstībā, lai viņas paliek tur līdz ceremonijai. Es nevēlos, lai viņas paliek šeit.”

„Man būs tad gods.” Sella pietuvojās meitenēm un lēni izgaisa, paņemot sev līdz Žannas un Paulas dvēseles.

Demiāns pavērsās pret Kristīni „Mēs palīdzēsim atrast…”

„Nevajag” Kristīne rupji pārtrauca dievu „Viņi ir mana rase es pati to spēšu. Un mana atbilde ir, jā, es pieņemu jūsu dāvana. Pēc gada es vēlos oficiāli tikt pieņemta elementu dievu starpā.”

Safrāns strauji piesteidzās pie draudzenes „Ko tu runā? Tu vēl neesi visu apsvērusi! Padomā par Danielu! Par savu dzīvi!” Viņš satraukti teica.

„Tā būs labāk visiem. Es šeit neiederos tu to zini, tu esi redzējis ko es spēju, tādas spējas netiek dāvātas tāpat vien.” Kristīne atteica.

Demiāns pagriezās pret pārējām dievībām. „Tieši pēc gada mēs sapulcēsimies un pieņemsim lēmumu par trīspadsmitās dievības pieņemšanu mūsu starpā.” Viņš pievērsās Kristīne „Gada laikā, daudz kas var notikt, tāpēc pēc gada tev tiks atkal uzdots šis jautājums, ceram atbilde nebūs mainījusies.” Visi dievi lēnām devās prom, atstājot abus kritušos divatā.

„Kur ir Marats un Deniss?” Meitene uzreiz vēlējās dzirdēt par pārējiem, kas bija kopā ar mirušajām meitenēm.

„Marats, atradās albenā, bet Denisu mēs atradām netālu no tās ievainotu, bet viņš neesot redzējis uzbrucēju. Viņu pašlaik aprūpē Maija.” Safrāns saņēma meitenes roku savā, bet Kristīne atrāvās no viņa.

„Mums jāgatavojas bērēm. Tām jānotiek jau rīt, tāpēc man jādodas pie Žannas ģimenes” Viņa atteica un devās prom. Zinot, ka visu pārējo Safrāns nokārtos, viņa devās paziņot sēru vēstis Žannas brālim.

***

Filips pagalmā laboja galdu, kad pamanīja Kristīni nākot. Viņš iepriekš jau bija saticis meitenei, bet tad viņa ieradās kopā ar Žannu. Šoreiz viņa bija viena, tas lika Filipam uztraukties. Viņš pameta darbu un devās pretim Kristīnei.

Ieraudzījis meitenes skumjo, sāpju pilno seju, viņš saprata, kas noticis.

„Tas nevar būt!” Viņš sabruka uz zemes.

Kristīne pieliecās, lai ieskatītos zēna acīs. „Žannas vairs nav.” Arī pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras, redzot sagrauto stāvu sev priekšā.

„Nē, tu melo, tas nevar būt. Nevar, nevar…” Filips čukstēja, lai arī zināja, ka Kristīne saka patiesību. Vēl tikai pirms divām nedēļām viņš bija saticis māsu. Žanna bija tik laimīga, kā vel nekad, todien viņai bija līdz kāds zēns Kapars. Brālim šķita, ka beidzot viņa ir atradusi īstu laimi.

Kristīne apskāva Filipu, un ļāva viņam raudāt meitenei uz pleca.

„Man jāpaziņo vecākiem” viņš piecēlās kājās un noslaucīja asaras.

„ Vēlāk, Filip. Tagad, tev jādodas man līdz. Es ilgāk nevaru palikt, bet tev rītā ir jābūt klāt ceremonijā. Ne jūsu vecākiem, bet tev. Tu esi vienīgais, kas par viņu rūpējās, tavi vecāki pat nekad nebija šeit, kad Žanna ieradās. Nāc man līdz, es aizvedīšu tevi uz vietu, kur tava māsa rada mieru” Kristīne teica.

„Labi” Filips atteica un atstājis ziņu vecākiem, un paņēmis dažas mantas devās līdzi meitenei.

***

Bērs aizritēja bez starpgadījumiem. Safrāns bija visu nopietni izplānojis. Par ceremonijas vietu bija izvēlēta pļaviņa netālu no ūdenskrituma. Visi bija ģērbti savās mantijās, izņemot Filipu, kas bija ģērbies viss baltā, jo baltais elfu rasei simbolizēja sēras un bēdās. Viņam blakus stāvēja Kristīne, kas bija uzvilkusi, asins sarkanu mantiju. Visu sejas bija drūmas. Gan Žanna, gan Paula gulēja zārkos baltās kleitā, meitenes bija sakārtojušas matus, lai tie viegli nogultu uz spilvena. Kristīne abām bija uzlikusi rotas, kas simbolizēja, ka viņas ir kritušās.

Pēc atvadām, visi devās uz nometnes centru, lai kopīgi ieturētu mielastu. Šoreiz neviens neklusēja, bet savā starpā runāja par abām meitenē. Ikvienam bija, ko sacīt gan par Žannu, kas pavadīja šeit gandrīz gadu, gan par Paulu, kas šeit bija tikai trīs mēnešus.

Filips rūpīgi klausījās ikvienā stāstā par Žannu, un saprata, ka šeit viņai bija īsta ģimene. Lai arī kā viņam šobrīd gribētos kliegt, ka pie visa vainīga Kristīne, kas atveda viņa māsu šeit, viņš to nevarēja, jo zināja, Žanna šeit bija laimīgāka nekā elfu zemē. Ikviens šeit meiteni pieņēma tādu kāda viņa ir. Bija.

„Vakar, pēcpusdienā Žanna man sacīja, ka…” Gundars iesāka. Žanna bija tik līdzīga viņa māsai, blondi mati, maigi vaigu kauli, slaids augums, tikai acis atšķīrās. Puiša māsa arī bija laipna, izpalīdzīga, bet spēja pastāvēt par sevi. Viņš jau kopš bērnības nebija viņu saticis, tāpēc ļoti pieķērās Žannai, kad viņa ieradās. Puisis saņēmās un turpināja „ka viņa zina, ka beidzot mēs būsim brīvi. Brīvi no citu nicinošajiem skatieniem, bailēm, ka mūs varētu atpazīt. Perlas izveidošana būšot jaunas, skaistākas dzīves sākums.”

Pārējie piekrītoši pamāja, bet Filips rūpīgi palūkojās uz Kristīni, kura uzreiz saprata puiša skatienu un piecēlusies, devās kapavietu virzienā. Pēc mirkļa Filips viņai pievienojās.

Negaidot jautājumu, Kristīne viņam izstāstīja par Perlu, jauno pasauli kritušajiem. Filips rūpīgi visā klausījās, nekā neteikdams.

Abi bija nonākuši līdz kapu vietām.

„Ar tavu atļauju, es vēlētos palikt. Es vēl nezinu kā, bet es noteikti varu palīdzēt. Mani tur vairs nekas netur, es tur paliku tikai cerot, ka vecāki kādreiz tomēr satiksies ar Žannu, bet tagad mani tur vajās tikai atmiņas.” Filips rūpīgi bija pārdomājis katru vārdu.

„Protams, tu vari palikt. Rītā kāds tevi aizvedīs, lai tu vari paņemt nepieciešamās mantas.” Kristīne atbildēja.

„Es domāju, ka tu varētu mani pavadīt!” Viņš domīgi palūkojās uz meiteni.

„Man uz kādu laiku jāaizceļo. Kā galvenais šeit paliks Safrāns, ja ko vajag jautā viņam.” Kritušā sacīja, ieskatoties elfu zaļajās acīs.

Filips saprata, ka meitene grib palikt viena, tāpēc devās atpakaļ uz nometni.

Kristīne palūkojās uz abām atdusas vietām. Pēdējo dienu laikā, bija noticis tik daudz: viņa saņēma Markeona piedošanu, uzzināja, kur ir Daniels, satika dievus, sāka veidot Perlu, aizvadīja pēdējā gaitā savas biedres. Kritušā zināja, ka daudz vēl ir priekšā, bet viņa to izturēs un pārvarēs visus šķēršļus, jo būs tā, kā Žanna sacīja Gundaram, ar Perlas izveidi sāksies labāka dzīve kritušajiem. Pasaule jau ir izveidota, Safrāns to noslīpēs līdz pilnībai, bet Kristīne apzinājās, ka būs vajadzīga palīdzība, tāpēc viņai uz kādu laiki vajadzēja doties prom no Perlas.

„Jūsu upuris nebūs velts. Perla uzplauks, kā uzplaukāt jūs šeit. Un es atradīšu to, kurš jums to nodarīja” viņa nosolījās.

Kristīne nedevās atpakaļ pie pārējiem, bet gan uz savu mājiņu. Tur viņa sāka kravāt mantas savam pēdējam garajam ceļojumam, jo pēc Terdemortes balles, kurā meitene tiks paziņota, kā Perlas valdniece, viņai vajadzēs parūpēties par šo zemi. Pašlaik to var paveikt Safrāns, bet kad tas oficiāli tiks paziņots un tiks atvērti vārti, draugs vairs viens nevarēs visu izdarīt.

Kristīne izņēma baltu kastīti no atvilktnes un sajuta, ka tajā kaut kas ir. Tā bija feju rases veidots Ziņu šķirstiņš. Ikvienai feju dzimtai bija tāds, lai varētu sazināties. Tajā ievietoja vēstuli, uzrakstīja ar speciālu tinti uz vāka saņēmēja lādītes dzimtas vārdu. Tiklīdz tas bija izdarīts, ziņa nonāca otrā kastītē.

Kritušā atvēra kastīti. Iekšā bija vēstule.

Kristīnei Floritai!

Tā viņu pazina sūtītājs- Rafaels Flordiami. Viņš ar ģimeni ir feju rases, un iepazinās ar Kristīni, kad viņa dzīvoja pie Astras. Astra meiteni iepazīstināja, kā ar savu mazmeitu.

Kristīne atlocīja vēstuli.

Dārgā, Kristīn, es zinu, ka sen neesmu rakstījis tev neko, bet man tev ir lūgums. Es ar meitām esmu ielūgts uz Terdemortes balli. Tu zini mūsu ģimenes apstākļus, tāpēc vēlos lūgt palīdzību tieši tev. Es būtu pateicīgs, ja tu iemācītu manām meitām augstākās sabiedrības etiķeti. Zinu, ka apceļojot pasauli, tu esi daudz iemācījusies.

Gaidīšu atbildi. Ar cieņu, Rafaels Flordiami.

Kristīne ātri uzrakstīja atbildi un nosūtīja. Tātad pirmais ceļojuma galapunkts zināms. Feju valstība, Flordiami, dzimta.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.