11.nodaļa

Rosess

Kristīni mēnešiem nebija tik labi gulējusi. Kaut varētu visu dienu atpūsties. Viņa nodomāja un, uzvilkusi rīta svārkus, sajuta patīkamu aromātu- kafijas smaržu. Meitene pasmaidīja un, ātri piekārtojusi matus, devās uz viesistabu.

„Labrīt, guļava” Safrāns smaidot sveicināja, lejot krūzītēs kafiju.

Kristīne atsmaidīja un jau grasījās atbildēt, kad kāds ienāca.

„Labrīt!” Ienācēja bija Dita. Viņa nesa brokastis, novietojusi paplāti uz galda, meitene vērās Kristīnē „ Prieks tevi atkal redzēt!”

„Tev nevajadzēja tik agri celties” Kritušā jutās glaimota, viņai patika, ka kāds reizi pa reizei par viņu rūpējas, bet, esot šeit, tas notika regulāri. It sevišķi pirmajās dienās pēc ierašanās.

„Neuztraucies es jau biju piecēlusies. Turklāt, es cerēju ar brokastīm pielabināties” Dita paziņoja un soļoja uz durvīm.

„Kāpēc tev vajadzētu pieglaimoties?” Kristīne jautāja.

„Lai tu paliktu ilgāk šeit, jo Safrāns ir neciešams!” Viņa īgni noteica un, paglūnējusi uz puisi, izgāja no mājas.

„Ko tu esi izdarījis?” Kristīne nekad, nebija redzējusi tik niknu skatienu, Ditas sejā. „Zinot viņu, tam jābūt, kaut kam neiedomājami drausmīgam. Dita ir labsirdības iemiesojums.”

Kristīne apsēdās pie galda, Safrāns pasniedza krūzi „Labāk nejautā!” Viņš apsēdās pretim draudzenei.

„Nevar būt tik ļauni” meitene ieraudzīja puiša nožēlojamo skatienu un nolēma labāk turpināt sarunu vēlāk. Viņa nevēlējās sagraut savu labo garastāvokli „Labi, parunāsim vēlāk” klusi piebildusi, meitene sāka ēst.

„Kā sokas ar gatavošanos rituālam?” Kritušā vēlējās, lai viss ir perfekti.

„Pagaidām nav nekādas aizķeršanās. Tu jau zini, ko dāvāsi Martai?” Safrāns ieskatījās meitenes acīs.

„Jā!”Viņa atteica sastopot drauga skatienu. Tas meitenei atgādināja brāli.

Beiguši maltīti, kas bija arī apspriede par rituāli, abi norunāja, satikties pēc 20 minūtēm rituāla vietā.

Kristīne devās saģērbties, viņa izvēlējās zilus šortus, nedaudz virs ceļa un baltu krekliņu, kājas palika basas, mati tika saņemti zirgastē. Paķērusi somu, Kristīne aizsteidzās uz ceremonijas vietu.

Safrāns viņu jau gaidīja. Vienīgais apģērbs puisim bija šorti, kas sniedzās nedaudz pāri ceļiem. Muskuļotais augums bija atbalstījies pret koku.

Kristīne nevilcinoties devās puiša virzienā. „Ko gaidām?” Viņas tonis bija pavēloši.

„Tevi” viņš norādīja uz debesīm.

Kristīne ātri pagriezās un ieraudzīja Zefīru, lēni laižamies lejā. Protams. Mēs būsim klāt ar pirmajiem saules stariem. Meitenei galvā atbalsojās dievu solījums. Nelikās, ka tas bija noticis tikai vakar.

Kritušā soli pa solim tuvojās dievei. Kad Zefīra piezemējās, meitene noliecās cieņā pret sievieti.

„Mās, celies” dieve atteica. Kritušā pacēla acis pret runātāju.

Safrāns bija panācis nedaudz uz priekšu. „Gods, skatīt tik daiļu būtni” viņš paklanījās.

„Kā tevi sauc kritušais?” Dieve taujāja.

„Safrāns, Eduāra un Sofijas Manetu dēls” Viņš bez emocijām deklamēja. Vecāki nezināja, kas ir viņu dēls. Safrāns cerēja, ka viņi to nekad neuzzinās, bet pēc Kristīnes vakar teiktā, to būs neiespējami noslēpt.

„Viņi nezina, kas tu esi” Sarunai bija pievienojusies arī zemes dieve.

„Nē” Safrāns paziņoja un pagriezās pret draudzeni. „Es došos informēt pārējos.” Puisis atdevis godu abām dievietēm, aizsteidzās uz nometni.

„Hefalīns ar Palemīdu pašlaik ir pie vārtiem” Doloresa sāka rūpīgi apskatīt ceremonijai paredzēto vietu. „Jūs veicat rituālu?” Viņa balsī varēja dzirdēt pārsteigumu.

„Mēs pateicamies dieviem, par spējā, ko saņemam.” Kristīne mierīgi atbildēja un soļoja pa rituāla apli. „Divpadsmit dievu simboli” viņa norādīja uz akmeņiem, kas veidoja nelielu apli, uz katras no tiem bija dievībai atbilstošs simbols. „Dieviem kalpojošo radību godināšanai” vairāki citi akmeņi bija izvietoti lielākā apli, kas ieskāva galveno.

„Cik ironiski?” Zefīra iesmējās „Kritušie pateicās mums, lai arī mēs nespējam palīdzēt, bet tās radības, kurām mēs palīdzam, pat neatpazītu šādu rituāla vietu.” Dieve pagriezās pret māsu, kas cieši raudzījās Kritušajā.

„Mēs ķersimies pie darba. Līdz dienas beigām, viss būs, kā tu vēlējies” Doloresa teica un kopā ar vēju dievieti devās prom.

Kristīne rūpīgi apskatījusi rituāla vietu, devās atpakaļ uz nometni.

Lielākā daļa kritušo gatavojās ceremonijai. Katram, kas bija, to izgājis, bija īpašs tērps. Pašlaik dažas meitenes pielaboja dažus no tiem.

Pēc šodienas rituāla, būs palikuši tikai 4 būtnes, kas nebūs veikušas rituālu, 2 zēni, 8 un 10 gadus veci, Paula un vēl viena meitene, kurai bija 15 gadi. Pašlaik visi viņi bija sapulcējušies pie ezera, un gaidīja Kristīni.

Redzot meiteni, Kritušie piecēlās. Visi sasveicinājās ar viņu.

„Labi, dodamies” Kristīne sacīja un devās tālāk dziļāk mežā.

Pēkšņi Kritušā apstājās. Visapkārt, kur agrāk bija tikai nedzīva zeme, zaļoja zāle, auga neskaitāmi ziedu un augi, nedaudz tālāk, izkaltušajās upes gultnē atkal murmināja ūdens. Iepriekš uzceltā mājiņa bija pazudusi, tās vietā auga albena. Albena bija koks- mājā, tādi koki auga Ziedu valstībā.

Kokā iestrādātās durvis atvērās, no mājas iznāca Dārznieks- Dons. „Kā redzu jums patīk mans veikums.”

„Kristīne, kas tas ir?” Paula parāva meiteni aiz rokas un norādīja uz koku.

„Jūsu naktsmājas šodien.” Kristīne paziņoja. Tie kritušie kuri nepiedalījās ceremonijā, tika atvesti šeit, lai viņi izpildītu kādu svarīgu uzdevumu. „Dodieties, apskatīties iekšieni.”

„Tu nenāksi?” Mazā meitene noskumusi jautāja.

„Vēlāk” viņa atteica un pasauca vecāko meiteni „ Žanna paņem Paulu, un dodieties apskatīt visu. Tu zini, kas jums šodien jāpaveic, pastāsti arī pārējiem” Kristīne nolūkojās, kā viņas paziņas dodas iekšā albenā.

„Paldies!” Kristīne sacīja Dārzniekam un devās atpakaļ uz nometni.

„Pagaidi!” Dons sauca, bet viņa neapstājās, līdz vīrietis nostājās priekšā meitenei. „Ko tu šeit dari?”

Kristīne pasmējās, saprotot, ka dievības nav pateikušas Dārzniekam, kādā pasaule viņš ir.

„Zini, man nav laika pļāpām, tāpēc labāk dari savu darbu un liec mani mierā” meitene atteica un devās garām Donam, kas nemēģināja viņu vairs aizkavēt.

Viss rīta cēliens aizritēja nemanot. Katram bija kāds darbs, kas jāizdara, līdz pusdienām. Šodien visiem darbiem bija jābūt paveiktiem līdz pusdienlaikam, lai vēlāk visi kopīgi viņi varētu apskatīt dievu veikumu. Četri rituālu neizgājušie kritušie bija paveikuši savu uzdevumu un pašlaik palīdzēja gatavot maltīti. Kad tā bija gatava, visi apsēdās un kopīgi ieturējās.

„Tagad apskatīsim kritušo mājvietu- Perlu!” Kristīne paziņoja, un, piecēlusies devās, skatīt jauno pasauli. Pārējie apbrīnā viņai sekoja.

Četru elementu dievības bija paveikušas visu, ko Kritušā vēlējās. Neauglīgā, izkaltusī zeme, tagad zaļoja, visapkārt no zemes ārā spraucās pasakaini augi. Iepriekš nokaltušās koku lapotnes, ieguva jaunu dzīvības pilnu krāsainību.

Pēkšņi debesjumu pāršalca putnu vīterošana.

„Kas tie par putniem?” Kaspars jautāja. Viņš nāca no vampīru apdzīvotas pasaules, tāpēc nepazina šo saldo melodiju, kas pirmoreiz skanēja šeit.

„Tā ir lakstīgalas dziesma! Bet neviena dzīva radība izņemot mūs te nedzīvo!”Žanna atteica. Bērnību meitene bija pavadījusi elfu zemē, kur šis putns, tāpat kā daži citi tika īpaši godināti.

„Kopš šodienas, mēs dzīvosim kopā ar citām dievu radībām. Tāpēc turpmākās dienas esat uzmanīgi, ne visiem dzīvniekiem patīk cilvēkveidīgās būtnes.” Kristīne sacīja un devās virzienā, kur viņa bija vēlējusies, lai atrodas starp pasauļu vārti. Meitene bija izlēmusi, ka Perlai būs tikai vieni vārti, kas būs saistīti tikai ar divām pasaulēm- Podoresu, pūķu zeme, kur dzīvo Igors, un Esteres valstību.

Kad Kritušie bija iepazinuši jauno apkārtni, mājas, kas bija gan Albeni, gan akmens un koka ēkas, katrs devās iepazīt savas dzīvesvietas un pabeigt gatavošanos rituālam.

Vienīgi Kristīne ar Safrānu devās atpakaļ uz rituāla vietu, kur abi sastapa elementu dievības.

„Gods atkal Jūs satikt!” Kritušā godināja dievus, Safrāns sekoja viņas piemēram.

„Kā saprotu, šis jaunais kritušais vadīs šo valstību?” Hefalīns, uguns dievs, jautāja, norādot uz puisi.

„Jā, Safrāns būs nākamais uz troni, kad es atkāpšos vai kāda cita iemesla dēļ nevarēšu būt tronī” Kristīne mierīgi atbildēja un palūkojās uz Zefīru.

Dieviete pamanīja noslēpumaino skatienu „ Ārpus dievu valstības, es nevaru nolasīt tavas domas. Ko tu vēlies?”

„Es, mēs justos pagodināti, ja kāda no dievībām pievienoties šīs dienas rituālam. Tā būtu mūsu pateicība, Jums par šodien paveikto” meitene drosmīgi paziņoja.

„Mēs apdomāsim, tavu priekšlikumu, Kritušā Ilitija” Doloresa, zemes dieve atteica.

„Uz tikšanos, Kristīn,” Zefīra sacīja, un visi dievi izgaisa, kā uz burvju mājienu.

„Ko gribi darīt tālāk?” Safrāns jautāja draudzenei.

„Vispirms pārbaudīsim vai rituālam viss sagatavots, bet pēc tam es pārlasīšu dienasgrāmatas. Ja vēlies vari man pievienoties.” Kristīne ieskatījās zilajās acīs.

„Labprāt tev pievienošos” puisis atbildēja. Abi devās uz nometni.

****

Kristīne ar Safrānu stāvēja rituāla apļa vidū, viņiem apkārt sāka izvietoties pārējie. Viesiem mugurā bija mantijas, ikvienam cita krāsa un ar dažādiem izšuvumiem, kas atspoguļoja dievības. Tikai Safrāns ar Kristīni atšķīrās, viņu apmetņiem nebija tik daudz krāšņu izšuvumu, tikai neliela piederības zīme. Puisim tas bija ģimenes ģerbonis, bet meitenei simbols, kas attēlots uz medaljona, kas bija vienīgā saikne ar vecākiem.

Marta bija ģērbta baltā apmetnī, kuru nerotāja nekādi raksti. Tas simbolizēja, šķīstību un mieru, ko meitene nesīs pasaulei ar savām spējām. Viņa stāvēja ārpus rituāla vietas, blakus meitenei atradās Sella, garu dieve, kas bija pagodinājusi kritušos ar savu klātbūtni. Pārējie stāvēja ārējā lokā, kas ieskāva visu rituāla apli.

Visi bija savās vietās, rituāls sākās.

„Mēs šodien pateicamies dieviem, par visu, ko Viņu mums dāvā” Safrāns iesāka.

„Par visu, kas mums sniegts un atņemts” Kristīne godbijīgi turpināja un paskatījās uz ārējo apli.

„Dzīvība, ko mums dāvājiet” Dita soļoja un novietoja nelielu smilšu pulksteni pie dzīvības dieva- Meteja simbola.

Tiklīdz Dita atgriezās savā vietā, Kritušie viens pēc otra devās novietot pateicības dieviem.

„Nāve, kas aizved mūs pie aizgājušajiem” Gundars novietoja novītušu lilijas ziedu. Viņš nāca no eņģeļu apdzīvotas zemes. Puisim bija īsi, blondi mati, acis mirdzēja viegli zilā krāsā.

„Zeme, kas sniedz mums savas veltes” Krists ar Katrīnu dāvināja ābolus. Puiša melnie mati bija saņemti zirgastē, tumšbrūnais tērps izcēla, zaļās, feju valstības acis. Meitenei bija tādas pašas acis, brūnie mati viegli krita pār pleciem, kuri bija nosegti ar smilšu krāsas mantiju.

„Ūdens, kas mūs spirdzina” Maija aplēja dieva simbolu ar dzirdu avota ūdeni. Viņai mugurā bija dzeltena mantija, melnie mati bija īsi nogriezti.

Viss turpinājās līdz visiem dieviem bija novietotas pateicības veltes. Tad Kristīne palūkojās uz Martu un sacīja „Patiecies, savai dievībai!”

Marta lēnam devās uz Seremelas, skaistuma dievietes simbolu. Viņa novietoja no ziediem pītu vainagu uz akmens un soļoja atpakaļ uz centru, kur šobrīd neviens vairs nestāvēja, jo Kristīne ar Safrānu bija pārvietojušies uz vietu, starp dievu simbolu apli un Viņu padoto simboliem.

Visi skatījās uz Martu. Ikvienam bija skaidrs, kas notiks tālāk.

„Es, Marta de Decartardo, Stefana un Lailas meita,” meitene rūpīgi ieskatījās Kristīnes acīs. Abas vakar bija nopietni runājušas par nākamajiem vārdiem, kam vajadzētu izskanēt, bet tikai tagad Marta īsti izlēma. Stāvot šeit un raugoties draugu skatienos, drūmā pagātne izgaisa un palika tikai nākotne. „Atsakos no dzimtas vārda, pieņemot dievu dāvātās dāvanas nosaukumu.” Šiem vārdiem izskanot Kristīne pasmaidīja.

Marta nāca no aristokrātiskas dzimtas. Viņas māte bija no eņģeļu rases, no Lailas meita bija mantojusi blondās matu cirtas, bet tēvu Marta nepazina, jo meitene bija ārlaulības bērns. Vienīgais ko viņa zināja par tēvu ir vārds- Stefans. Tiklīdz Martai apritēja 10 gadi, meitene tika izraidīta no ģimene un nosūtīta prom, jo viņai nebija nevienas eņģeļu spējas, kas apliecinātu, ka viņa ir Rafaela de Decartardo meita, Decartardo dzimta paziņoja, ka viņa ir mirusi. Visos nākamajos 4 gados, Martu neviens no ģimenes neapciemoja. Nedēļu pirms Kristīne viņu atrada, Marta bija atradusi vēstuli, kuru bija rakstījusi viņas māte. Tajā bija teikts, ka Decartardo kundze noliedz jebkādu saistību ar meiteni, un liek viņu nogādāt tuvējā likuma iestādē un paziņot, ka Marta ir kritušā. Ilgu laiku meitene nespēja pieņemt šo ziņu, bet šodien atskanot vārdiem, ka viņa atsakās no dzimtas vārda, Marta sarāva visas saites, kas meiteni vēl saistīja ar drausmīgo pagātni.

Kristīne devās pie Martas, kas lēni novilka mantiju, atklājot, ķiršu sarkanu kleitu, kas krita līdz pat zemei. Meitene salocīja balto apmetni, un atdeva to Kristīne, kas pretī sniedza oranžu apmetni, uz kura atradās neliela kastīte. Marta, saņēmusi dāvinājumu, pagriezās un atvērusi vārtus uz citu pasauli. Aiz meitenes durvis aizvērās.

Visi pārējie neko nesadzīdami, turpināja raudzītie uz apļa centru, bet Kristīne devās pie Safrāna. Klusēdams puisis pasniedza viņai kausu ar avota ūdeni. Kritušā izvilka no kabatas nelielu pudelīti, kurā atradās speciāli gatavots, rožu ekstrakts, viņa iepilināja nedaudz kausā. Puisis atdeva trauku draudzenei un paņēma identisku. Kristīne sadalīja dzērienu pa abiem kausiem. Abi jaunieši devās pie pārējiem, piedāvājot dzērienu, neviens neatsacījās.

Kad abi atgriezās savās vietās, Kristīne klusi izdvesa „Laviana!”

Atvērās vārti, pa tiem iznāca Marta, tērptā jaunajā mantijā, ap kaklu viņai bija Kristīnes dāvinājums. Kaklarota- vienkāršā ķēdītē bija melnais obsidiāna dārgakmens, kuru ieskāva apakšā puķu raksts, bet augšdaļā eņģeļa spārni.

„Mēs tevi sveicinām, Marta Lavenīra, nākotnes pareģe, dzer no spēka kausa un topi atalgota” Kristīne sacīja un sniedza kausu meitenei. Kad Marta padzērās, rituāla vietu pāršalca kopēja balss, „Esi sveicināta”. Šie vārdi tika atkārtoti vairāk kārt.

Kristīnei sasitot plaukstas, balsis apklusa. „Tev ir dāvana, kādai no dieviem” viņa teica, norādot uz Martas rokām, kurās kaut kas atradās.
„Jā!” Marta atteica un soļoja laukā no apļa pretī Sellai. „Pieņemiet šo dāvanu, kā pateicību, par Jūsu palīdzību, mums, kritušajiem.”Meitene noliecās un pasniedza dievei trauslu lietu, kas nezinātājiem varētu izskatīties pēc pērles, bet īstenība tā bija eņģeļa asara. Eņģelis savā mūžā var radīt tikai četras tādas, tāpēc tās ir nenovērtējamas. Ikviena asara satur daļu no tās īpašnieka dzīves, jūtām, tāpēc kad tiek radīta pēdēja asara, eņģelis pārdzimst no jauna vai mirst uz mūžīgiem laikiem, bez iespējas jebkad atgriezties.

„Es pieņemu šo dāvanu, bet nepaturēšu. Es to pasniegšu savai māsai Seremelai” Dieve bilda un noskūpstījusi Martu devās prom.

Tiklīdz dieviete bija prom, pārējie steidzās sveikt Martu. Visi izņemot Kristīni un Safrānu.

Pēkšņi Kristīne sajuta asu sāpi, it kā viņai kāds būtu iedūris sirdī un pakrita.

„Kristīn” Safrāns nokliedzās un steidzīgi pieskrēja pie meitenes sāniem. „Kas notika?” Viņš satraukts jautāja.

„Es nezinu… sāpes…” Kristīne caur sāpēm knapi dvesa. Tikmēr arī pārējie vēroja notiekošo. Meitene ātri pārlaida skatienu pār visiem satrauktajiem skatieniem un strauji centās piecelties kājās, Safrāns viņai palīdzēja „Pārējie…ātri…atrodiet…pārējos” Kristīne vēl paspēja pateikt, pirms saļima drauga rokās.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements