13.nodaļa

Rosess

Sakravājusi mantas, Kristīne uzmeklēja Safrānu un paziņoja, ka aizceļos uz kādu laiku. Puisis atpazina draudzenes skatienu, tāpēc nolēma neko nejautāt. Meitene atstāja sarakstu ar lietām, kas līdz viņas atgriešanai jāpaveic un, apsolījusi atgriezties ne vēlāk kā dienu pirms Terdemortes balles, devās pie Filipa. Kravājot mantas, meitene bija izdomājusi pirmo uzdevumu puisim.

„Tu gribi mums palīdzēt?” Kristīne Filipam pārjautāja tikko satika.

„Jā, saki tikai, kas jādara!” Viņš strauji atteica.

„Pie ūdenskrituma ir neliela mājiņa, tajā tu paliksi līdz es pārnākšu.” Filips saprotoši pamāja, gaidot, kad saņems savu uzdevumu. „Iespējams, nākamajās dienās es šurp atsutīšu dažas būtnes. Tev vajadzēs visus pavadīt līdz Stefanam, bet citādi nekad neklaiņo tālu prom no namiņa. Visu, kas tev būs vajadzīgs, tev piegādās kāds no kritušajiem. Vairāk neko es tev nevaru pateikt, man jādodas.” Meitene vēl piebilda un atvēra vārtu uz Fatalīnu- feju valstību.

Kritušā vienmēr atvadījās no visiem dodoties prom, bet šoreiz viņa to nevarēja atļauties. Turklāt Safrāns jau noteikti bija izlasījis vēstuli, ko meitene atstāja darbistabā uz galda, kurā viņa paskaidroja, kāpēc nākamo dienu laikā Perlā, ieradīsies puisim nepazīstamas būtnes. Zinot puisi, viņam šī meitenes ideja nepatiks, tāpēc to vajadzēja slēpt līdz brīdim, kad viņš vairs nevarētu draudzeni apturēt.

Kristīne transportējās uzreiz uz Astras mītni, kas tagad piederēja viņai. Kritušā nebija šeit bijusi vairāk kā pusgadu, bet vienalga visapkārt viss plauka un zaļoja, neviens nevarētu pateikt, ka šeit pašlaik neviens nedzīvo.

Iegājusi iekšā, meitene secināja, ka viss ir tieši tā kā pēdējā reizē, kad viņa šeit bija. Kā Astra bieži māceklei bija sacījusi, māja pati par sevi ir dzīva, neatkarīgi no tās iemītniekiem, šeit vienmēr viss būs kā vēlēsies namiņa dvēsele.

Šos vārdus Kristīne saprata tikai pēc Astras nāves, kad vienas nakts laikā, viņai atrodoties savā istabā, viss tika pārkārtots. No rīta lielākā daļa mēbeles bija pārbīdītas, mainījušas veidolu un krāsu, Astras istabas vairs nebija- visas mēbeles pazudušas, to vietā visas sienas klāja grāmatu plaukti, ko iepriekš Kristīne nebija redzējusi, bet pie loga novietots neliels galds ar krēslu.

Ikreiz, kad Kritušā šeit ieradās, viss bija perfektā kārtībā, neviena puteklīša, puķes aplaistītas, grīdas tīra, telpās nebija saspīlēta gaisa, kāds parasti rodas, kad netiek atvērti logi. Visvairāk meiteni pārsteidza, kad uz galda virtuvē vienmēr atradās svaigi augļi. Ar laiku viņa saprata, ka nekad neizpratīs šo maģiju.

Ātri pārģērbusies viegla auduma koši dzeltenā lencīšu kleitā, kas sniedzās labu gabalu pāri celim, un pār atsegtajiem pleciem pārmetusi debeszilu lakatu, Kristīne paņēmusi baltas kurpes rokās, ar basām kājām devās Flordiami nama virzienā.

Jau pietuvojoties namam Kritušā sadzirdēja jautru meiteņu balsu čaloņu.

Viņai iegriežoties mājas pagalmā, balsu murdoņa apklusa. Meitenei pretī raudzījās divas apburošas jaunietes, kas tikko atpazinušas nācēju, metās viņai klāt.

„Kristīn, mēs nezinājām, ka tu ieradīsies.” Dvīnes vienbalsīgi sacīja, apskaujot paziņu.

„Jūsu tēvs, lūdza mani atbraukt ”Kristīne atteica, palūkojoties uz Flordiami dvīnēm, ko pazina jau gandrīz desmit gadus, bet nebija satikusi gandrīz gadu, kas lika meitenei rūpīgāk apskatīt māsas.

Lai arī māsas bija dvīnes, abas varēja viegli atšķirt, Niārai bija rudi mati, kas viļņojās viegli pāri visai mugurai, un brūnās tēva acis, bet Otīlijai pleca garuma blondi mati un mātes zilās acis. Bērnībā māsām patika ģērbties vienādos tērpos un veidot līdzīgas frizūras.

„Ko viņš tev stāstīja?” Otīlija satraukti pārmija skatienu ar māsu.

„Neko daudz. Viņš vēlās, lai es jums iemācu labas manieres” Kristīne paziņoja, pārlaižot skatienu meiteņu apģērbam.

Otīlija bija ģērbta tumšās, pieguļošā biksēs, kuru platie gali viegli krita pār melniem pus zābaciņiem, bet augšdaļu sedza zaļa jaka, kurai bija atkailināti pleci, mati nekārtīgā krita pār pleciem

Niārai mugurā bija pelēkas zeķes, kas sniedzās pāri celim, nelielu daļu sedza svārki, kas sniedzās līdz celim un bija pieskaņoti meitenes acu krāsai, visu papildināja pieguļošs topiņš ar dziļu dekoltē, bet mati bija saņemti nekārtīgā copē.

„Kāpēc tu atkal esi uzvilkusi kleitu?” Niāra nosodoši vēroja paziņu.

„Kristīne grib pielabināties mūsu papucītim.” Otīlija nievājoši atbildēja.

„Kādam jau ir jāuzmundrina viņš. Jau pēc vēstules nopratu, ka jūs Rafaelam sagādājat raizes, bet redzot šo” Kristīne norādīja uz abu māsu apģērbu „liekas, ka būšu kļūdījusies. Jūs esat pieteikušas viņam karu vai kā?”

„Beidz! Ir jauns laikmets, neviena vairs neturas pie tiem noteikumiem: pleci nevar būt atsegti, svārkiem jānosedz lielākā daļa kājas, bikses valkā tikai vīrieši” Otīlija centās attēlot tēva raupjo balsi.

Otra māsa turpināja „Pat tu ikdienā neievēro to visu. Mūsdienās neviena neprecēta sieviete neievēro šos ieteikumus.”

„Jūs zināt, ka es neesmu augstdzimusi.” Kristīne atteica.

„Bet tik un tā tu vienmēr apciemojot mūs, ievēro tās stulbās prasības.” Niāra piemetināja.

„Labi, lai arī kā man patiktu ar jums pārrunāt visu, man jāsatiek jūsu tēvs. Viņš ir mājās?” Kristīne palūkojās uz dvīnēm. Kas atkal noslēpumaini palūkojās vien uz otru, šoreiz to Kristīne piefiksēja.

„Kas notiek?” Viņa jautāja.

„Vispār viņš pašlaik…” Otīlija iesāka, bet viņas vietā pabeidza māsa „vada pārrunas ar pāraudzināšanas skolas direktori. Iespējam mēs mācības turpināsim internātskolā.” Izskanot šiem vārdiem, abu meiteņu skatienu aptumšojās.

„Kāpēc?” Kristīne ievaicājās, bet tūlīt pat atteica „Kāpēc es vispār jautāju?” Viņa nosodoši lūkojās jaunietēs.

„Nav mūsu vaina kā tās stulbās etiķetes skolotājas mums nespēj neko iemācīt” Niāra izmeta.

„Kāpēc mums būtu jālasa grāmatas, kuras nav saprotamas?” Otīlija izaicinoši izmeta.

„Bet ko citu, lai jūsu tēvs dara? Viņam pašam nav laika un zināšanas, lai jūs apmācītu. Pēc tradīcijām to vajadzētu darīt…” Kristīne apstājās, jo zināja, ka būs aizkārusi sāpīgu tēmu.

„Mūsu mammai” dvīnes vienbalsīgi, skumjā balsī sacīja.

Rafaela sieva nomira, dienu pēc dzemdībām. Dvīnes bija Flordiami pirmie un pēdējie bērni. Lai arī apkārtējie ieteica Rafaelam apņemt jaunu sievu, lai būtu vieglāk audzināt abas meitas, vīrietis to neizdarīja. Viņš nespēja aizmirst savu mīlu- Mariju. Abi bija precējušies 5 gadus, bet pazīstami jau no bērnības. Lai arī laulības starp abām dzimtām tika noslēgtas aprēķina dēļ; Flordiami bija plaši izslavēti izsmalcināti ieroču meistari, bet Talsas dzimtas sievietes bija nepārspējamas tērpu darinātājas jau gadu simtiem; abi jaunieši jau pēc pāris mēnešiem bija sapratuši, ka neprātīgi viens otru mīl.

Tā kā, pēc trīs gadu kopdzīves, bērni vēl nebija piedzimuši, abi devās pie feju pasaules slavenākās zintnieces. Viņa atklāja, ka vēl nav pienācis īstais laiks, bet, lai viņi neuztraucas, nākamo divu gadu laikā tas pienāks, un pārim tiks dāvāta liela dāvana. Notika kā zīlniece bija paredzējusi, piedzima Otīlija ar Niāru, lai arī dzemdības noritēja veiksmīgi, nenoskaidrotu iemeslu dēļ, Marija rītā pēc dzemdībām tika atrasta mirusi.

Viņu atrada vīrs, tonakt meitenes tika atstātas pie mātes, atsevišķās gultiņās. Agri no rīta abas tik skaļi raudāja, ka pamodināja Rafaelu, kas atradās blakus istabā. Tas ko todien viņš ieraudzīja, vajā vīrieti vēl tagad: viņa abas princesītes gauži raudāja, bet sieva gulēja nekustīgi un neelpoja. Ātri pasaucis kalpotājus, viņš pieskrēja pie sievas, bet, tiklīdz saņēma mīļotās roku, saprata, ka viņa aizgājusi jau pirms vairākām stundām, tāpēc vīrietis pievērsās abām mazajām būtnēm. Rafaels paņēmis meitas rokās pameta istabu, dvīņu acis vēl nolūkojās uz guļošo stāvu, kas nekad nedzirdēs, kā viņas saka- mamma.

„Meitenes, es tā negribēju” Kristīne atvainojās.

„Neatvainojies, tu ne pie kā neesi vainīga” Otīlija atteica. Visas kopā meitenes sāka soļot uz māju pusi.

„Kas, jūsuprāt, notiks?” Kritušā jautāja, nepaskatoties uz meitenēm.

„Jau šodien pat mēs aizbrauksim no šejienes” Niāra drūmi sacīja.

„Tēvs jau no paša rīta mums lika sakravāt mantas. Šobrīd tiek kārtotas tikai formalitātes” Otīlija piebilda, ieejot mājā.

Kristīnei kļuva žēl abu meiteņu. Viņas zināja, ka abām bija sarežģīti raksturi, bet kā lai savādāk, pievērš sava, vienmēr aizņemtā tēva uzmanību. Kritušā nolēma nepieļaut, ka meitenes tiek aizsūtītas prom.

„Dodieties uz savām istabām, es visu nokārtošu” pēc Kristīnes izteiktajiem vārdiem, jaunietes atviegloti uzelpoja.

„Paldies, paldies!” Abas pateicībā apskāva Kristīni.

„Pietiek, pietiek!” Kristīne caur smiekliem sacīja. „Vēl jau neko es neesmu paveikusi. Man vispirms ir jāaprunājas ar jūsu tēvu. Viņš ir darbistabā?”

„Jā!” Otīlija uzsauca , dodoties māsai pakaļ, augšā pa kāpnēm.

„Viņas nekad nemainīsies” Kristīne pie sevis noteica un soļoja darbistabas virzienā.

Pie istabas durvīm stāvēja kalpotājs.

„Pasakiet, Flordiami kungam, ka ieradusies Kristīne Florita, man būtu steidzami ar viņu jārunā!” Meitene sacīja, stingri nostādītā balsī.

Kalpotājs uzmeta nievājošu skatienu meitene un sacīja „Kungs pašlaik ir aizņemts.”

Jauniņais. Kristīne nodomāja. Lielākā daļa kalpu viņu atpazina un neapšaubīja meitenes vārdus un zināja, cik tuva personā viņa ir ģimenei.

Meitene jau grasījās skaidrot, kas viņa ir, kad garām gāja ilggadējā mājas pavāre.

„Floritas jaunkundze, kāds prieks jūs atkal redzēt” pavāre viegli palocījās. „Kāpēc esat ieradusies?”

„Man steidzami jārunā ar Rafaelu, bet šis kalpotājs saka, ka kungs ir pārāk aizņemts, lai pieņemtu MANI” pēdējo vārdu meitene izteica ar īpašu uzsvaru.

Pavāre dusmīgi paskatījās uz vīrieti „Kā tu vari likt gaidīt jaunkundzei! Nekad neaizmirsti, viņas ierašanās vienmēr ir jāpiesaka nekavējoties!”

Sieviete devās tālāk savās gaitās, bet vīrietis nedroši pavēra durvis.

„Es teicu, lai mūs netraucē” skarba vīrieša balss noteica.

„Kungs, ieradusies Kristīne Florita, viņa vēlas steidzami ar jums runāt” kalpotājs trīcošā balsī paziņoja.

„Kristīne? Lai viņa ienāk!” Vīrietis priecīgi atteica.

Kalpotājam paejot malā, Kristīne ar augstu paceltu galvu iesoļoja telpā.

„Prieks atkal jūs satikt” Rafaels apgāja apkārt galdam un saņēmis meitenes roku noskūpstīja to. „Necerēju jūs tik drīz sastapt!”

Kā vienmēr pēc šāda Rafaela žesta, meitene viegli piesarka. „Rafael, mēs taču sarunājām, ka jūs uzrunāsiet mani uz tu.” Viņa atgādināja.

„Protams. Jau kopš tu paliki viena, es tevi uztveru kā savu trešo meitu un gribu tev palīdzēt, lai arī zinu, ka tu pati lieliski ar visu tiec galā. Bet, neņemot to vērā, tu tomēr esi jauna, neprecēta sieviete, tāpēc nevaru tik viegli atmest uzrunu.” Rafaels viegli sacīja.

Sieviete, kas pirms brīža sēdēja pie galda, piecēlās un noklepojās, norādot, ka tiek aizmirsta.

„Jā, protams” Rafaels atcerējās. „Kristīne iepazīsties, Anna Katalikta, Gadinas skola direktore. Kristīne Florita.”

Kristīne paspieda roku, vecajai sievietei, kuras ģīmis bija savilkts nievājošā grimasē. „Florita, vai tas nebija, jūsu nabagas kaimiņienes dzimtas vārds.”

„Jā, Kristīne ir Astras mazmeita” vīrietis lepni paziņoja.

„Vidusšķira” sieviete zem deguna nošņāca, bet meitene tomēr to sadzirdēja.

„Piedodiet, Rafael, bet man nav daudz laika, es gribēju ar jums aprunāties par Niāru un Otīliju” Kristīne paziņoja.

„Tieši par viņām mēs runājām” Anna neļāva vīrietim neko sacīt „Šodien abas meitenes dosies man līdz uz skolu, tāpēc ieteiktu jums atvadīties.” Viņa iedomīgi atbildēja.

Kristīne nepievērsa sievietei uzmanību un pagriezās pret Rafaelu „Mēs varētu aprunāties zem četrām acīm, pirms meitenes dodas prom?”

„Protams. Kataliktas kundze, jūs varētu pagaidīt mirklīti?” Vīrietis pat nepagriezās pret uzrunāto.

„Protams” viņa dusmīgi atteica un pameta istabu.

„Nāc, apsēdīsimies” Rafaels vadīja meitene dziļāk starp grāmatu plauktiem, dīvāna virzienā, kuram priekša uz galdiņa, kā vienmēr stāvēja augļi un cepumi.

„Tu jau runāji ar meitenēm” tikko abi apsēdās Rafaels jautāja. Kristīne piekrītoši pamāja ar galvu. „Tad tu jau zini.”

„Jā! Es nezinu, cik tev grūti ir Rafael, bet tas neko neatrisinās. Viņu aizsūtīšana prom radīs tikai jaunas problēmas, turklāt padomā par sevi. Bez meitām jūs iznīksiet” Kristīne runāja mierīgā tonī.

„Bet viņas nav iespējams audzināt. Redzēji, kā viņas šodien apģērbušās?” Vīrietis saņēma galvu.

Kristīne rūpīgāk aplūkoja viņu. Rafaelam bija ap četrdesmit, bet viņš izskatījās daudz vecāks. Mati jau bija sākuši atkāpties un kļuvuši vietām sirmi, seju ieskāva vairākas rūpju krunciņas, bet augums vairs nebija tik sportisks kā agrāk.

„Ja es varētu ar meitenēm pavadīt atlikušās dienas līdz ballei, es, iespējams, spētu abas pierunāt uzvesties atbilstoši savam statusam. Ja jūs tam piekrītat?” Kristīne lūdzoši paskatījās uz vīrieti.

„Es nezinu Kristīne, ja tas nav izdevies nevienai etiķetes pasniedzējai” viņš, rūpju pārņemts, nogrozīja galvu.

„Lūdzu, atļaujiet man mēģināt. Dvīne mani ciena un uzklausa, iespējams viņas vairāk uzticēsies manam viedoklim” Meiteni ne uz mirkli nepameta lūdzošais skatiens.

Rafaela seja sāka lēnām atmaigt. „Labi, bet, ja nekas nebūs mainījies, pēc balles dvīnes dosies uz Gadinas pāraudzināšanas skolu.”

„Paldies, jums!” Kristīne noskūpstīja vīrieti uz vaiga. Viņš maigi piesarka. „Drīkstu to paziņot meitenēm?” Viņa noteikti gribēja pati paziņot labās ziņas.

„Protams, es likšu sagatavot tev istabu.” Viņš atteica un cēlās kājās.

„Nevajag, Rafael. Es domāju būs labāk, ja dvīnes varētu doties man līdz uz kādu citu pasauli. Tā viņas būtu arī tālāk prom no citiem traucējušiem apstākļiem.” Kristīne atteica.

Vīrietis nesapratnē palūkojās uz jaunieti „Kur tieši?”

„Lūdzu, uzticieties man, tur viņas būs drošībā un pilnīgā uzraudzība” Kristīne paskaidroja.

Rafaels zināja, ka neko citu viņš no jaunās dāmas nespēs izvilkt. Ja Kristīne nevēlējās, ko atklāt tam bija labs iemesls. Un viņa bija viena no retajām būtnēm, kurai viņš uzticēja savu meitu dzīvības.

„Kad jūs dosieties prom?” Viņš taujāja.

„Ja tas ir iespējams, jau šodien, līdz ballei palikušas tikai 13 dienas, tāpēc es vēlētos jau tagad sākt apmācību” Kristīne draudzīgi atbildēja.

„Bet jūs taču paliksies uz vakariņām?” Viņš satraukti jautāja.

„Protams, es neparko nelaistu garām slaveno šokolādes kūku, bet vēlāk es vēlētos ar jums aprunāties par kādu lietu, kas man ir ļoti personīga.” Viņa atteica.

„Labi, pateikšu kalpotājiem, ka tu vakariņosi kopā ar mums.” Rafaels sacīja, abiem izejot ārā no kabineta. Viņš piegāja pie vecās dāmas, kas dusmīgi mīņājās un sāka sarunāties, bet Kristīne neko nedzirdēja, jo jau bija devusies uz meiteņu istabām, kas atradās mājas otrajā stāvā.

Pirmā bija Otīlijas istaba. Kristīne rāmi pieklauvēja. Atbildes nebija. Viņa devās tālāk uz Niāras istabas durvīm, bet atkal neviens neatvēra, tāpēc meitene devās uz augšstāva lasītavu.

Lasītavas durvis bija atstātas vaļā, Kristīne uzreiz pamanīja māsas, kas nogulušās uz zemes šķirstīja kādu grāmatu. Viņai pat nevajadzēja redzēt to, lai zinātu, ka tas ir ģimenes foto albums. Albums bija vienīgais, kas dvīnēm ļāva raudzīties uz savu māti.

„Otīlija, Niāra,” Kristīne rāmi uzrunāja abas.

Meitenes pacēla acis no albuma un skumīgi vērās draudzenē.

„Kāpēc tā notika, Kristīn?” Otīlija jautāja, pamatot skatu uz balkonu, kur, kā stāstīja meiteņu tēvs, Marija sēdēja, kad vēlējās iegūt mieru.

Agrāk šī bija sievietes darbistaba, kopš viņas nāves daudz nekas nebija mainījies. Gar malām rindojās neskaitāms skaits grāmatu, lielākā daļa bija par ziediem, tērpu dizainiem, Marijas piezīmes par paveikto, ikviena jebkad viņas radītā tērpa aprakts, skice, pamatojums. Bet galvenais istabas objekts, šobrīd atradās dibenplānā, tas bija liels skapis ar neskaitāmiem audumiem, tērpu piegrieztnēm.

„Mums katram ir savs dzīves mērķis, to piepildot, mēs tiekam atalgoti ar mūžīgu mieru. Jūsu māte īstenoja savu, dzemdējot divas nepārspējamas meitenītes, aplaimojot vīru ar neskaitāmie laimes mirkļiem kopā ar jums.” Kristīne nespēja noturēt emocijas, viņa gausi izgāja uz balkona, asaras lēnām ritēja pār vaigu.

„Kristīn, tev viss labi?” Niāra uztraukta taujāja, kopā ar māsu pienākot pie meitenes.

Kristīne vienmēr sarunās par dvīņu māti centās būt nesatricināmais balsts, kas šajos mirkļos abām bija vajadzīgs, bet šoreiz viņa to nespēja, jo uz brīdi pārņēma apziņa, ka meitene šajā pasaulē ir pilnīgi viena. Dvīnēm bija tēvs, mātes fotogrāfija, bet viņai nekā, pat ne vecāku vārdi, brālis arī viņu pameta, neko nepaskaidrojot. Likās, ka viņa šai pasaulē mūžīgi ir lemts klimst vientulībā.

„Kristīn!” Dvīnes nostājās blakus draudzenei, katra savā pusē, uzliekot rokas virsū Kristīnes plaukstām, kas šobrīd atradās uz margām.

„Kaut būtu kāds, kam es vārētu pajautāt, kāpēc tā notika.” Kritušā izplūda vēl lielākas asarās.

„Piedod” dvīne atvainojās.

„Mēs esam egoistes, aizmirstot, ka tev vairs nav neviena” Otīlija pasniedzās pēc māsas rokas, kā meklējot atbalstu.

„Mēs nespējam, novērtēt ko nozīmē, ka tev ir kāds ar ko pārrunāt visu,” Niāra ieskatījās māsas zilajās acīs „kāds, kas par tevi rūpējās.”

„Varbūt būs labāk, ka mūs sūtīs prom, tēvs vismaz varēs neraizēties par mums” Otīlija drūmi piebilda.

Kristīne ar roku noslaucīja asaras un vērās māsās „Neraizēties! Jums jāsaprot, jo tālāk jūs no viņa būsiet, jo grūtāk tas būs visiem. Tēvam neredzot jūs, raizes tikai palielināsies, viņš iegrims depresijā, jo ikdienu skatoties uz jums, viņš redz Mariju. Viņas zilās acis” meitene pieskārās Otīlijas vaigam, „rudos matus” viņa norādīja uz Niāru. „Jūsu nesalaužamais raksturs, spītība, drosme, ikdienu atgādina viņam jūsu māti. Rafaels domā, ka zaudējot jūs, viņš zaudēs pēdējo, kas viņu sasista ar jūsu māti.”

„Bet tas taču jau ir izlemts, mēs dosimies prom” Otīlija devās atpakaļ istabā, māsa viņai sekoja.

Kristīne devās abām pakaļ „Jā, jūs dosieties prom, bet ne uz pāraudzināšanas skolu.” Viņa pašpārliecināti sacīja un pacēla albumu, kas joprojām stāvēja uz grīdas.

„Kur tad?” Dvīne vienbalsīgi jautāja, aizdomīgi paskatīdamās uz Kristīni.

„Līdz ballei jūs esat nodotas manā uzraudzībā” izskanot šiem vārdiem, meitenes kļuva vēl pārsteigtākas.

„Tad jau mēs nedosimies prom” Otīlija apstulbusi taujāja.

„Dosieties gan, pašlaik es neteikšu uz kurieni, bet tur jūs darīsiet visu, kas tiks prasīts- mācīsieties manieres, palīdzēsiet dažādos darbos, jo viss būs atkarīgs no balles. Pēc tās Rafaels izlems vai jūs paliksiet mājās, vai dosieties uz skolu” Kristīne paskaidroja.

„Kad mēs dosimies?” Niāra jautāja, jau pieņēmusi visus noteikumus.

„Pagaidi, es netaisos iztaisīties par kaut kādu vecu noteikumu pieņemošu dāmu!” Otīlija protestēja.

„Apsolu, jums neliks ievērot visus tos stulbos noteikumus, bet tie ir jāzina, vienalga vai tos pielieto vai ne. Un ikvienam ir jāzina dažādi etiķetes likumi, kas jāņem vērā dažādos gadījumos.” Kritušā atteica un devās uz durvīm.

„Kad?” Otīlija, sapratusi, ka tā būs labāk, jautāja.

„Pēc vakariņām, tāpēc sagatavojiet ceļasomas. Es došos pēc savām mantām, lai vēlāk nav jākavējas.” Kristīne noteica un devās prom.

Lejā pie kāpnēm, viņu jau gaidīja Rafaels.

„ Paldies, tev par visu.” Vīrietis pasniedzās pēc meitenes rokas un palīdzēja nokāpt pēdējos pakāpienus.

„Esmu laimīga, ka varu palīdzēt. Tiklīdz paņemšu savas mantas atgriezīšos” viņa teica jau grasoties doties uz durvīm.

„Paliec! Kāds no kalpiem atvedīs tavas mantas. Māja zinās, kas tev vajadzīgs.” Rafails sacīja un atlaidis meitenes roku, aicināja sekot viņam līdzi dārzā.

„Labi’’ Kritušā atteica.

„Tu gribēji, man ko sacīt” Vīrietis ierunājās, kad abi bija pietiekoši tālu no ēkas, lai neviens viņus nedzirdētu.

„Jūs zināt, ka es neesmu feja” viņa vienkārši sacīja pat nejautājot.

„Jā, bet man tu vienmēr būsi Astras mazmeita, lai arī ko tu grasītos man teikt” Rafaels bilda, apsēžoties uz soliņa, kas atradās zem vītola.

„Pēdējo dienu laikā esmu sapratusi, ka man vajag uzticēties citām būtnēm, sen jau vajadzēja sākt. Tas dzīvi padara tikai vienkāršāku nevis sarežģītāku, kā es domāju.” Kristīne apsēdās blakus un palūkojās debesīs.

„Tev tas nav jādara Kristīn, lai arī ko tu sacīsi vai lūgsi nemainīs manu attieksmi pret tevi” vīrietis mierinoši saņēma blakus sēdošās roku.

„Ir pienācis laiks pateikt draugiem patiesību, jo patiesiem draugiem esi svarīga tu pati, nevis tavi senči un izcelsme. Ja viņi ir īsti draugi, viņi piedos un ja vajadzēs glabās tavu noslēpumu mūžīgi.” Kristīne pagriezās pret vīrieti.

„Es vēlētos, lai man būtu tāds tēvs kā jūs” Rafaels jau grasījās iebilst, kad meitene viņu apturēja „nē, jūs esat izcils tēvs, Rafael, lai arī ko citi sacītu, vai ko jūs pats domātu, Marija zināja, ka atstāj savu dārgāko drošās rokās.” Meitene ar vienu roku pieskārās medaljonam ap kaklu. „Ja vien lietas varētu runāt!”

„Tu atradīsi viņus vai uzzināsi, kāpēc viņi tevi atstāja.” Rafaels meiteni mierināja.

„Es esmu Kritušā” viņa klusi, bailīgi izdvesa.

„Es jau tā domāju” vīrietis piecēlās kājās un sāka soļot mājas virzienā.

„Es sapratīšu Flordiami kungs, ja jūs vairs nevēlēsieties mani redzēt” Kristīne nolieca galvu, pār vaigiem noritēja asara.

„Nekad” Rafaels skarbi sacīja un, pienācis pie meitenes, pacēla viņas galvu, lai varētu ieskatīties acīs. „Nekad, tā nesaki. Kā jau teicu, nekas nemainīs manu attieksmi pret tevi. Dziļi sevī es to jau nojautu, bet nespēju pieņemt, tavi daudzie ceļojumi, par kuriem tu stāstīji meitenēm, vietas, kur pat es nekad neesmu bijis.”

„Man vajadzēja pateikt ātrāk” Kristīne piecēlās kājās.

„Varbūt. Bet man šķiet tā bija labāk. Tagad, kad esmu tevi iepazinis, zinu, ka nekas no citu stāstītā par kritušajiem nav patiesība. Tā kā tu teici, patiesiem draugiem ir vienalga” Vīrietis ieskāva meiteni apskāvienā.

„Paldies! Drīz mēs kritušie būsi līdzvērtīgi pārējām būtnēm.” Abiem soļojot atpakaļ un māju, Kristīne izstāstīja par Perlu, ka tā būs Kritušo zeme.

„Kas valdīs par šo karaļvalsti?” Rafaels taujāja.

„To paziņos Terdemortes balle” Kristīne tikai atteica.

„Bet tu taču zini, kurš tas būs?” Vīrietis noslēpumaini paskatījās uz meiteni.

„Jā, bet tāpat kā visi pārējie, jūs to uzzināsiet ballē” meiteni sacīja, kad abi iesoļoja mājā.

„Tu teici, ka vēlies man kaut ko lūgt” Rafaels pagriezās pret dāmu.

„Jā, tas ir sakarā ar tavu arodu, tāpēc mēs varētu to pārrunāt tavā darbistabā.” Kristīne kopā ar vīrieti devās uz pieminēto telpu.

Darbistabā Kristīne vienojās ar Rafaelu par ieroču izgatavošanu Perlas valstībai. Kritušā apskatīja neskaitāmās skices, pārrunāja nepieciešamo ieroču lielumu un smagumu, parādīja ģerboni, kuram jābūt attēlotam uz ikviena bruņojuma. Beigusi sarunu, meitene devās apciemot dvīnes.

Kristīne palīdzēja abām sašķirot mantas, ko ņemt līdz uz Perlu, sagatavoties vakariņām.

Vakariņas kā vienmēr, kad šeit ieradās Kristīne, noritēja jautrā noskaņojumā, pārrunājot, meitenes piedzīvoto iepriekšējos mēnešos. Kritušā nestāstīja par konkrētām būtnēm, ko satikusi, vai cīņām, ko piedzīvojusi, bet par vietām, to skaistumu, kopumā par būtnēm, kas tur dzīvo. Dvīnes jau iepriekš zināja, ka draudzene ir Kritušā. Viņas toreiz to pieņēma kā pašsaprotamu un neatgrūda Kristīni.

Atvadījušās no Rafaela, dvīnes kopā ar Kristīni devās uz tuvāko ūdens tilpi.

„Kāpēc tieši šeit?” Otīlija jautāja.

„Tā man vieglāk ir atvērt durvis un nosūtīt būtnes otrā pusē, ja es pati neceļoju kopā ar viņām.” Kristīne vienkārši noteica un atvēra durvis, kas veda tieši uz ūdenskritumu Perlā.

„Tu nenāksi kopā ar mums?” Niāra satraukti paskatījās uz draudzeni.

„Mēs tur nevienu nepazīstam” Otīlija piebalsoja māsai.

„Šeit ir vēstule, atdodiet to Safrānam.” Kristīne pasniedza vēstuli Otīlijai. „Tajā ir aprakstīts viss, kas viņam jāzina. Neuztraucaties, esmu sarunājusi kādu, kas jūs sagaidīs otrā pusē” viņa atteica un norādīja uz durvīm.

„Kāpēc tu nenāc ar mums?” Otīlija nevēlējās iet bez draudzenes.

„Jūs zināt, ka, lai atvērtu vārtus, es ziedoju daļu sava spēka, bet, ja es tos vēl šķērsotu, vairs nespētu atdarīt durvis uz kādu tālāku pasauli. Man vēl līdz ballei ir jāapmeklē daudzas vietas, tāpēc es nevaru kavēties. Bet jums nekavējoties jāsāk apmācības, es savu solījumu jūsu tēvam turēšu.” Kristīne paskaidroja.

Dvīnes pietuvojās durvīm „Tad uz tikšanos” Otīlija noteica.

„Ja kas jūs varat man rakstīt uz Ziņu lādīti” Kristīne vēl paspēja noteikt, pirms māsas nozuda otrpus durvīm.

Pati Kristīne, ilgi nekavējoties, atvēra vārtus uz citu pasauli, kurā meitene grasījās satikt vienus no pasauļu briesmīgākajiem un varenākajiem spēkiem- pūķus. Kritušā iegāja pūķu karalistē- Podoresā.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements