15.nodaļa

Rosess

„Ko tālāk?” jautāja Rilāre, kad trijotne bija pametusi Drakona kalnu. „Nosūtīt uz Melno jūru, tu mūs jau nevari!” Pūķene pikti palūkojās uz Kristīni.

„Beidz gražoties! Nezinu kā jūs, bet es došos pie Igora. Es apsolīju apciemot viņu, kad būšu Podoresā” Kristīne atteica mierīgā balsī, it kā tikko notikušais nebūtu nekas īpašs.

„Tava nesagraujamā ticība ir jauka, bet es tev atgādināšu” pūķene caur zobiem klusi sacīja un tad atkal paaugstināja balsi „Mani, Drakona kalna princesi, tikko padzina, tas nozīmē, ka arī tu šeit vairs neesi vēlama; tu atsauci Anatesu, pat nezinot, kur viņš ir, ja tobrīd viņš runātu ar pavēlnieku! Iespējams jau tagad ir sākti meklējumi.”

„Vispār jau es tikko biju beidzis runāt ar Merfamu un teicu, ka došos pārskatīt robežas, tāpēc manu prombūtni pamanīs, ja labi rīt” Anatess apmierināti ierunājās.

Rilāre nikni paglūnēja uz līgavaini, ka pūķis uzreiz saprata, labāk būtu klusējis.

Jātniece piegāja pie savas pūķenes un ieskatījusies violetajās acīs, teica „Ja tu jebkad man esi ticējusi, tad uzticos arī šoreiz. Viss nokārtosies: tavs tēvs piekāpsies, iestāsies miers starp Drakona kalna un Melnās jūras pūķiem, tu beidzot varēsi pati valdīt par savu dzīvi.”

„Tevi vajadzēs pavadīt līdz pilī?” Piekāpusies pūķene jautāja.

„Kompānija man sagādātu tikai prieku” Kristīne atteikusi, uzkāpa uz Rilāres.

Pēc Kristīne lūguma, pūķi pavadīja viņu līdz pilī, bet pēc tam devās prom uz Melnās jūras karalisti.

Meitene lēnām iesoļoja pa pils vārtiem, kurus neviens neapsargāja. Iegājusi pagalmā, viņa pamanīja mazu zēnu, kas rotaļājas ar pūķi.

„Mibelol, lūdzu, palidini mani. Neviens to neuzzinās” puika žēli skatījās zvēra acīs, bet Mibelols nesaprašanā skatījās mazā sejā.

„Lūdzu” puika nepadevās.

„Viņš nesaprot, ko tu saki” Kristīne teica, pietuvojoties abiem.

„Kā tu to zini?” mazais jautāja.

„Jo esmu Jinite” Kritušā piegāja pie pūķa un sāka to glaudīt.

„Meitenes nevar būt Jinite” puika zobojās „Es būšu pūķa jātnieks.” Viņš lepni piebilda.

Kristīne līksmi lūkojās zēnā „Neiepazīstināsi ar sevi?”

„Mani sauc Mihails de Severa” viņš panāca uz priekšu un paspieda atnācējas roku.

„Kristīne Maravilla. Prieks iepazīties. Igors bieži ir tevi pieminējis” meitene atteica.

„Jūs pazīstat Igoru?” Miša pārsteigts taujāja, pametot skatu uz pils pusi.

„Jā, mēs esam seni draugi. Tu zini, kur viņš šobrīd ir Miša?” Kristīne devās apsēsties uz soliņa, kas atradās netālu.

„Viņš ir sanāksmē. Igors vienmēr ir aizņemts.” Puika īgni bilda, apsēžoties, blakus meitenei.

„Nākotnē tavs brālis būs karalis, tāpēc viņam daudz, kas jāmācās” Kritušajai nepatika mazā noskumušais skatiens.

„Igors man jau sen solīja iemācīt jāt ar pūķi, bet līdz šim vienmēr ir aizbildinājies.” Miša sapņaini skatījās uz pūķi.

„Gribi, es tev iemācīšu veidu, kā tu varētu sazināties ar Mibelolu” izskanot šiem vārdiem, puisēna acis iedegās prieka dzirkstis.

„Jā, lūdzu!” Mihails pielēca strauji kājās.

„Labi, tad ejam pie pūķa” viņa saņēma mazā roku, abi devās tuvāk Mibelolam.

„ Pirmkārt, vienmēr izrādi pūķim godu” Kritušā mācīja, nedaudz palokoties „tam ir jāsaprot, ka tu cieni to.”

Mišā uzmanīgi klausījās katrā vārdā, sekodams Kristīnes kustībām.

„Otrkārt, nekad nebaidies no pūķiem, tie sajūt ikvienu tavu izjūtu” meitene skaidroja.

„Es ne no kā nebaidos!” Miša pašapzinīgi teica.

Kristīne apslēpti pasmīnēja „Protams. Treškārt, viss svarīgākais sazinoties ar pūķi, ja vēl neesi Jinite, ir jāzina slepenās zīmes.”

„Es nesaprotu” zēns apmulsis vērās meitenē.

„Skaties” viņa atteica, pastiepdama roku uz priekšu, lēnām laida atvērtu plaukstu uz leju.

Mibelols nesteidzoties pieliecās.

„Tu man vari to iemācīt?” Miša līksmi lēkāja meitenei apkārt.

„Protams” Kristīne bija laimīga.

Turpmāko stundu Kritušā pavadīja, mācot Mihailam dažādas zīmes, lai viņš varētu parūpēties par savu pūķi. Mazais visā klausījās ar apbrīnu un nepārspējamu rūpību, gandrīz uzreiz precīzi atkārtodams parādīto.

„Kristīn, skaties” Miša uzsauca, ka Mibelols nedaudz pacēlās no zemes un pēc zīmes atkal nolaidās.

„Jā, tev ļoti labi padodas” meitene atteica „Tu varētu mani pavadīt līdz pilī, vēlos satikt Igoru.”

„Labi” mazais atsauca, nokāpjot no pūķa. „Dodamies” viņš saņēma Kritušās roku.

Abi izgāja caur dārzu, nonākot pie ieejas durvīm, Miša apstājās „Tikai nesaki nekā Igoram” viņš lūdzoši skatījās meitenē.

„Ko man neteikt?” aiz viņiem kāds ierunājās.

Miša strauji apgriezās un ieskrēja brāļa apskāvienā „Igor!” bet Kristīne palika ar muguru pret abiem.

Meiteni pārņēma uztraukums, šī bija pirmā reize, kad viņa ir ieradusies šeit- pilī, līdz šim Kritušā nebija to pieļāvusi.

„Neiepazīstināsi mani ar savu apburošo kompanjoni?” Igors līksmi taujāja brālim.

Mihails jau grasījās, ko sacīt, kad Kristīne pagriezās pret abiem.

„Kristīn! Ko tu šeit dari?” Igors pārsteigts raudzījās meitenē, ko tik ļoti mīlēja.

„Es vēlējos tevi satikt. Cerams, ka tas nesagādā problēmas” Kritušā kautri runāja, jo ikreiz redzot šī vīrieša mīlas pilno skatienu, kuram viņa nespēja atbildēt, drosme lēnām aizplūda.

„Nē, protams tu vari palikt” vīrietis nolaida mazo zēnu zemē un piesteidzās pie draudzenes, un apskāva „Man tāds prieks Kristīn, tevi atkal redzēt!”

„Man arī prieks!” Kristīne atteica.

„Jūs tur ilgi, mamma dusmosies, ja laikus neieradīsimies uz vakariņām” Miša ierunājās, jaunie cilvēki atkāpās viens no otra.

„Tu pievienosies mums?” Igors sapņaini skatījās, Kristīnes kastaņbrūnajās acīs.

„Tavi vecāki neiebildīs?” viņa atjautāja.

„Nē! Anitra viņiem par tevi pastāstīja, kad bija ieradusies ciemos.” Vīrietis mierīgi atbildēja.

„Ko tieši pastāstīja?” pēc visa notikušā Esterē, meitene nezināja kāds bija viņas attiecības ar pieminēto sievieti.

„Nezinu kā jūs, bet es skriešu pārģērbties” Miša pateica un iesteidzās pilī.

„Tu vēlies pārģērbties?” Igors interesējās un, paņēmis draudzenei aiz rokas, veda viņu iekšā pilī.

„Protams” Kristīne sekoja tālāk pilī, pat nepievēršot uzmanību apkārt esošajām lietām, jo vienīgais, ko viņa redzēja, bija vīrieša laimīgais skatiens.

„Ceru, ka Miša tevi neapgrūtināja, brīžiem viņš var būt ļoti uzmācīgs ” viņš stāstīja, vadīdams meiteni augšā pa kāpnēm.

„Tev ir lielisks brālis, kurš vēlas tikai tikt pamanīts. Ko noteikti ir grūti izdarīt, esot mazākajam karaliskā ģimenē” Kristīne iegāja istabā, kuras durvis Igors bija atvēris.

„Mišam ir viss ko zēns var vēlēties- neskaitāmas rotaļlietas, privātie pedagogi, dzīvnieki.” Vīrietis sacīja, apsēzdamies uz greznās gultās un norādīdams, lai draudzene viņam pievienojas.

Kristīne lēnām apsēdās blakus Igoram un ieskatījās debeszilajās acīs „Bet viņam vajag arī brāli, lai arī cik draugu, mantu, dzīvnieku viņam būtu, neviens no tiem nekad nespēs aizvietot tevi.”

„Bet man ir tik daudz darbu, tikpat kā neatliek laika nekam citam. Tēvs vienmēr mani sūta vizītēs uz citām pasaulēm, mamma liek piedalīties dažādos saviesīgos pasākumos” viņa balsī varēja sadzirdēt rūpes, naidu, sapratni.

„Vienreiz mūžā uzklausi savu sirds balsi un rīkojies, kā vēlies tu, nevis citi” Kristīne pielika plaukstu pie puiša sirds „Zini ko tā šobrīd saka?”

„Ko?” zilās aci lēnām aizvērās, gaidot nākamos meitenes vārdus.

„Iemāci Mihailam lidot” Kritušā teica, strauji pieceldamās kājās.

„Es domāju…” Igors iesāka, bet draudzene viņu pārtrauca.

„Tu jau sen apsolīji to izdarīt, cik atceros, solījumi ir jātur!” Viņa paņēma somu, ko bija novietojusi uz grīdas un izņēma kleitu. „Ja atļausi, es pārģērbšos.”

„Pēc 20 minūtēm es atnākšu.” Viņš atteica un izsoļoja no istabas.

Kristīne nomainīja vieglo dzelteno kleitu, pret piesātinātu zilu ar atkailinātiem pleciem, tā viegli piegūla augšdaļā, bet tālāk pārgāja maigā kritumā, radot viegluma sajūtu.

Izņemot no matiem gumiju, tie viļņojās pāri mugurai. Meitene sāka ievietot matos nelielas sprādzītes, tā neļaujiet tiem traucēt.

Kad atvērās durvis, Kristīne bija izņēmusi kaklarotu no kastītes, pat nepaskatīdamās uz ienācēju, meitene jautāja „Palīdzēsi?”

„Protams” Igors atteica, paņemot rotu.

Kristīne lēnām pacēla matus, pilnībā atkailinot plecus, ne mirkli, kamēr vīrietis aplika kaklarotu, viņa nenovērsa acis no spoguļa. Vīrieša rokām skarot ādu, meitene notrīsēja.

„Tu izskaties satriecoši” viņš čukstēja, un lēnām pagrieza Kristīne pret sevi „Kāpēc tu ieradies?”

„Man bija jānokārto dažas lietas Drakonu kalnā” meitene atbildēja „Tev vajadzētu zināt, ka Deligariss izraidīja mani un Rilāru.”

„Kāpēc?” Vīrieti pārņēma satraukums.

„Lūdzu, nekā nejautā. Es vienkārši nevēlējos, lai tu to uzzini no kāda cita” Kritušā paskaidroja, pieiedama pie loga „Šeit ir tik skaisti.”

„Tu varētu palikt” Igors nostājās aiz draudzenes, apvija rokas ap viņas vidukli un sekoja meitenes skatienam „Es tev jau vienreiz jautāju, bet tu aizbēgi. Ja tagad lūgšu, tu arī aiziesi?”

„Toreiz tu mani pārsteidzi” Kristīne vienkārši atteica.

Abi jaunieši iegrima atmiņās.

Visapkārt jau sāka krēslot, saulei lēnām rietot jūrā, kamēr divi stāvi lēnām soļoja pa smiltīm.

„Kristīn! Kāpēc tu man nevari pateikt, ko tu slēp no manis?” Igors jautāja, ne uz mirkli ne-atlaizdams meitenes roku.

„Es nevēlos par to runāt. Izbaudīsim šo mirkli” Kristīne atbildēja.

Šodien abi bija piedalījušies karā starp Drakona kalna un Melnās jūras pūķiem. Jaunieši bija noguruši, bet apmierināti. Bija panākts pagaidu miera izlīgums starp abiem pūķu klaniem. Rilāre neko neteikdama bija pametusi Kristīni, bet meitenei vairs nebija spēka atvērt vārtus, tāpēc viņa nolēma uzkavēties Melnās jūras karalistē. Protams, Igors nevarēja neizmantot šo situāciju. Viņš atrunājās, ka Aironholdam jāatgūst spēki, lai varētu pabūt divatā ar Kristīni.

„Mēs esam pazīstami jau ilgi, bet es par tevi nekā nezinu” Igors apstājās un ieskatījās meitenes acīs „Bet man vienalga! Vienīgais svarīgais ir tas, ka es tevi mīlu!”

„Igor…” Kristīne lēnām iesāka, bet nepaspēja pabeigt.

Vīrietis apklusināja meiteni, pieliekot pirkstu pie maigi sarkanajām lūpām „Ļauj man pabeigt” viņš dziļi ievilka elpu, saņemot visu drosmi „Lai arī ko par to teiksi mani vecāki, esmu gatavs atdot visu, lai ikdienu varētu skatīties šajās kastaņbrūnajās acīs, sajust maigumu ik reizi tev pieskaroties.”

Kristīne zināja, ka Igoram ir jūtas pret viņu, bet nekad nedomāja, ka tik stipras. Meitene ne reizi nebija izrādījusi savas jūtas pret šo vīrieti, lai arī brīžiem tās lauzās uz āru.

Igors nometās uz viena ceļa smiltīs. Kristīne uzlika roku uz kakla, jūtot, ka grūti elpot, aiz saviļņojuma.

„Kristīne Maravilla, lūdzu kļūsti par manu sievu” Igors bija izņēmis nelielu kārbiņu, kurā atradās pasakains sudraba gredzens.

„Igor, es…” Kristīnei trūka vārdu un drosmes, lai atraidītu vīrieti. Viņa nevarēja šobrīd ar kādu saistīties, tas neietilpa plānā.

„Šis gredzens ir piederējis manai dzimtai jau vairākus gadsimtus. Tas tiek nodots nākamajam troņa mantiniekam, sasniedzot pilngadību” Viņš sniedzās pēc meitenes rokas, kad klusumu pāršalca pūķa sauciens.

„Kristīn, Kristīn!” Rilāre strauji tuvojās jauniešiem. „Safrāns steidzami vēlās ar tevi runāt, kaut kas ir noticis” pūķene ļoti satraukti klāstīja.

„Ātri dodamies” Kristīne strauji uzlēca uz pūķa „Iespējams varēšu atvērt vārtus pēc dažām stundām.”

„Kristīn!” Igors sašutis kliedza, kad Rilāre jau bija pacēlusies.

„Mēs vēl tiksimies” Kristīne vēl tikai atsauca un pazuda debesīs.

Igors palika viens, sašutumā lūkodamies uz gredzenu.

Nākamajās tikšanās reizēs neviens no jauniešiem nepieminēja notikušo, baidīdamies sagraut draudzību.

Kristīne atraisīja vīrieša rokas, pagriezdamies ar seju pret viņu „Pārrunāsim to vēlāk, es apsolu, bet tagad dosimies vakariņās.”

„Es tevi turēšu pie vārda” Igors atteica un vadīja meiteni uz ēdamistabu.

Telpā pie galda sēdēja Mihails un vēl divi cilvēki- Podoresas karalis ar karalieni.

Karalis sēdēja galda galā, pa kreisi no viņa sieva un Mihails, bet pa labi bija atstātas divas vietas brīvas.

Igors saņēma ciešāk meitenes roku, vadīdams pie galda. Viņš atvilka krēslu un palīdzējis Kristīne apsēsties, ieņēma savu vietu pie tēva labās rokas.

„Iepazīstieties- Kristīne Maravilla, sena paziņa” Igors ar pacilātību paziņoja.

„Anitra mums par jums jau ir stāstījusi” de Severas kundze nelaipni izmeta, pat ne paceldama acis no maltītes.

„Kas jūs atvedis pie mums?” karalis vienaldzīgi taujāja, pametot nievājošu skatienu meitenes virzienā.

„Es vēlējos runāt ar Igoru. Mums ir kāds neatrisināts jautājums” Kristīne nopietni palūkojās un vīrieti, sev blakus.

„Jā, līdz šim nebija sanācis laika pieskarties šim tematam” Igors pasmaidīja neveiklu smaidu.

„Anitra stāstīja, ka esat bārene” karaliene auksti sacīja.

„Kristīne vecāki gāja bojā karā” Igors negribīgi atbildēja.

„Dzirdēju, ka Rilāre ir izraidīta no Drakona kalna par nodevību” karalis it kā, starp citu, pateica.

„Es to nesauktu par nodevību” Kristīne juta, ka, ja Igora vecāki šādi turpinās, viņa nespēs noturēt īstās domas pie sevis. Meitene pagriezās pret Igoru. „Mēs varētu parunāt, es nevaru ilgi kavēties.”

„Igor, tev šodien jāsatiek Anna Paleka, kā nekā tu būsi viņas pavadonis Terdemortes ballē” karaliene teica.

„Māt, es vēl neesmu tam piekritis. Atvainojiet, man jārunā ar Kristīni divatā” Igors strupi atteica, atvelkot draudzenes krēslu.

Jaunieši pameta telpu, pat neatskatoties uz Igora vecāka protestiem, dodoties uz pils pagalmu.

Abi apēdās uz soliņa, attālākajā dārza stūrī.

„Tu esi gatava man atbildēt?” Igors jautajā, saņemdams Kristīnes, rokas savējās.

„Vispirms es vēlos tev ko pastāstīt par sevi” viņa vairs nešaubījās par savu lēmumu, tam vajadzēja notikt agri vai vēlu „Es esmu Kritusī.”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.