16.nodaļa

Rosess

Kristīne izstāstīja visu: to, ka ir Kritušā, par brāli, ka nekā nezina par saviem vecākiem, par Perlu, bet nesacīja neko par dievu piedāvājumu. Igors ne mirkli nenovērsās no meitenes un neatlaida saņemtās rokas.

„Tagad tu zini visu” Kristīne skumji teica, nolaidusi skatienu.

Igors saņēma meitenes zodu, paceldams viņas skatienu „Tas neko nemaina. Žēl ka tu agrāk nepastāstīji man. Es būtu labāk sapratis tavu izturēšanos.”

„Es valdīšu Perlā, bet tu drīz būsi karalis šeit. Mēs nevaram būt kopā. Tev ir jāmeklē sieviete, kas valdīs blakus tev, nevis kura pati būs valdniece” meitene nezināja, vai vīrietis to nesaprata vai nevēlējās saprast.

„Tevis dēļ esmu pat gatavs atteikties no karaļa titula, tu esi viss, kas man nepieciešams” viņš saldenā balsī atteica.

„Nē, es to nepieļaušu. Manis dēļ tu nepametīsi dzimteni” Kristīne strauji pielēca kājās un grasījās iet prom, kad draugs saķēra viņas roku.

„Bez tevis es nespēšu dzīvot. Mēs kaut ko izdomāsim, atradīsim risinājumu” Igors ieskāva meiteni savās skavās.

Kristīne neraudāja, asaras neko nelīdzētu, tās tikai visu paildzinātu „Piedot, Igor, man tas ir jādara” viņa klusi sacīja.

Igors nepaspēja noreaģēt, kad Krituša skarot viņa miega artēriju, ieveda vīrieti dziļā miegā.

Kristīne noguldīja smago stāvu uz soliņa „Es savādāk nevarēju. Bez manis tev būs labāk” viņa vēl pēdējo reizi noskūpstīja vīrieti un atvēra vārtus uz citu pasauli.

Durvīm aizveroties, pār meitenes vaigiem noritēja asara.

„Kristīn!” Pie viņas pieskrēja puisis un pacēla griezienā. „Lučilla neteica, ka tu ieradīsies!”

Kad tika nolaista zemē, meitene atkāpās nedaudz, lai atpazītu sveicēju „Rohas, tu?”

„Nesaki, ka neatpazini mani?” Viņš pārsteigti vērās paziņā.

Kristīne vēlreiz nopētīja puisi. Viņam bija koši sarkani mati līdz pleciem, muskuļotais augums bija viss noklāts ar melnu audumu, kas izcēla smaragdzaļās acis. „Kā es varētu aizmirst Rohasu Enkantru, puisi, kas mana lika noskūpstīt vardi” meitene sāka smieties.

„Pie visa bija vainīgs Zaks, viņš nobūra Akselu tā, ka viņu atburt atpakaļ varēja tikai meitenes skūpsts” Rohas strauji centās attaisnoties.

„Un kā tas sanāca, ka tai bija jābūt tieši man? Jūs man tā arī to nekad neesat pateikuši” Kristīne pietuvojās vīrietim, ļoti rūpīgi raudzīdamās sejā.

„To labāk, lai paskaidro Aksels. Vispār runājot par viņu, re, kur jau abi ar Zaku nāk” Rohas sacīja, norādīdams meitenei aiz muguras.

Kristīne ātri pameta skatienu uz aizmuguri, tur nāca divi jaunekļi. Viņa strauji pagriezās atkal pret jaunekli „Atmaksa ir salda” meitene jautri teica.

„Kristīn, kas tev padomā?” Rohas nedaudz bailīgi taujāja, zinot Kristīne nešpetno dabu, tas nevarēja būt nekas labs.

Bet Kritušā nekā neatbildēja, tikai paliecās un aplikusi rokas ap plecu jaunietim, viņu noskūpstīja. Abu lūpas bija sakļautas gandrīz minūti, kad atskanēja ūjināšana.

„Kas tad te mums notiek? Lielais brālis iedomājies izklaidēties bez mums” Aksels gavilējoši bilda.

„Varbūt padalīsies” Zaks piemeta.

„Es ar vardēm neskūpstos” Kristīne paziņoja, strauji pagriezusies pret abiem „Beidzot man, tas ir izdevies! Esmu pārsteigusi Enkantru dvīņus” viņa skaļi triumfēja, redzot pārsteigtos puišus.

„Mēs neesam dvīņi” Zaks atsauca. Viņam bija blondi mati, nedaudz īsāki kā Rohasam, kas arī izskatījās nekārtīgi, acis bija krāsā starp zilo un zaļo, viņš tāpat kā pārējie brāļi bija ģērbies viscaur melnā.

„Kad tu vienreiz aizmirsīsi to starpgadījumu ar vardi” Aksels dusmīgi sacīja. Puisim bija balti, taisni mati, kas sniedzās pāri pleciem, acis debeszilas.

Rohas bija vecākais Enkantru dzimtas dēls, pēc viņa nāca Aksels, bet visjaunākais bija Zaks. Visi trīs bija burvji.

„Tad kad tu man paskaidrosi, kāpēc tikai es spēju lauzt burvestību” meitene nedaudz atkāpās, ļaujot Rohasam pievienoties brāļiem.

„Tas ir…” Aksels iesāka, bet nezināja kā turpināt „sarežģīti.”

„Gan jau es sapratīšu” Kristīne atbildēja.

„Tobrīd…” puisis atkal nespēja izteikties, tāpēc iejaucās Zaks „Tāpēc ka viņš bija tevī ieķēries, bet burvestību varēja lauzt tikai meitene, kuru viņš mīlēja.”

Kristīne sāka nevaldāmi smieties.

„Kas tai lēcies?” Rohas dīvaini raudzījās meitenes histērijā.

Nomierinājusies meitene atsacīja „Jums nebija drosmes pateikt, ka esat ieķērušies manī?”

„Neviens neteica, ka mēs visi bijām tevī ieķērušies” Zaks centās tēlot aizvainojumu, bet Kristīne pazina brāļus pārāk labi.

„Beidziet, jums vienmēr ir tieksme uz vienām un tām pašām meitenēm” viņa mierīgi atteica, iesoļojot starp jaunākajiem brāļiem „It sevišķi jums abiem, bet pietiek par jums. Es vēlos satikt Lučillu.”

„Viņa ir pie tantes” Zaks drūmi novilka.

Enkantru dzimta jau izsens ir slavenu burvju ģimene. Lučilla bija otra vecāka, piedzimstot gadu pēc Rohasa. Pēc Zaka dzimšanas atklājas, ka viņu mātei- Rosalindai piemīt spējas. Šajā zemē tas bija retums un slikta zīme. Sievietes burves jeb raganas nosodīja, izsmēja, padzina no dzimtām, jo domāja, ka tās nes tikai ļaunumu. Rosalinda pameta ģimeni, neko neteikdama vīram Ronaldo- un bērniem. Viņa nespēja pieļaut, ka Enkantru dzimta tiek nicināta, tāpēc nolēma sevi trimdai. Ar laiku bērni uzzināja, mātes īsto aiziešana iemeslu, bet līdz tam viņiem nācās klausīties ļaužu runās, ka māte aizbēgusi, jo nav spējusi aprūpēt bērnus, pildīt sievas pienākumus, esot bijusi traka. Ikvienam ciema iemītniekam bija sava versija. Ronaldo visvairāk pievērsās dēliem, atstājot meitu kalpotāju uzraudzībā. Ar laiku viņš sāka domāt, ka Lučilla varētu būt pārmantojusi mātes spējas, tāpēc 10 gadu vecumā aizsūtīja viņu pie savas māsas. Kopš tā laika meitene ar tēvu nebija tikusies, tikai brāli viņu apciemo vēl aizvien.

„Neuztraucieties, esmu šeit lai palīdzētu jūsu māsai” Kristīne lepni paziņoja.

„Kā tu domā panāk, lai tēvs viņu pieņem atpakaļ” Rohas neticīgi jautāja.

„Nē, atpakaļ pie tēva Lučilla nedosies. Es viņai grasos izteikt citu piedāvājumu” meitene atteica. „Jūs taču mani pavadīsies?”

„Mēs varam pat ko labāku!” Aksels ieminējās. Abi brāļi pamata skatienu viņa virzienā. „Aizbursimies pie Lučillas!”

„Jā!” abi pārējie jaunekļi piebalsoja.

„Nē, ja kaut kas ar mani notiks? Lučilla man ir stāstījusi par jūsu neveiksmēm. Nevēlos pārtapt par krupi vai vēl ļaunāk izplēnēt gaisā” Kristīne iesaucās, palecot tālāk no brāļiem.

„Tas kaķis bija to pelnījis” Aksels aizstāvoties, nopietni atbildēja.

„Es gan dzirdēju, ko citu- tu esot visu nakti šņukstējis” meitene viņu ķircināja.

„Kas tev to pateica?” puisis gandrīz vai sprāga pušu no dusmām un metās pakaļa draudzenei, kas jau bija sākusi beigt.

Kristīne bija ātra, tāpēc Aksels izvilka no kabatas putekļus un papūta meitenes virzienā, izrunājot burvju vārdus.

Viņai pēkšņi samezglojās kājās, tāpēc nācās nokrist uz zemes. Tikai tagad Kritušā pamanīja, ka vēl aizvien mugurā ir kleita, kas bija vakariņās.

„Tagad uzburiet man jaunu tērpu” viņa nikni atrauca.

„Manuprāt, šis pats tērps tev ļoti piestāv” Rohas zobojās.

„Jā, tas piestāv taviem matiem” Zaks piebiedrojās.

„Kā maniem matiem?” Kristīne neizpratnē taujāja, kad izbrauca ar pirkstiem caur matiem, tie bija palikuši zili „Kurš, kurš to izdarīja?” Viņa nikni pārlaida skatienu visiem brāļiem, kas tikai smējās vēderus turēdami.

„Es jautāju kurš?” meitene pilnā balsī kliedza.

„Tas bija Rohas” sievietes balss iztrūcināja zēnus, bet Kristīne jau atpazina runātāju.

„Paldies, draudzenīt!” Kritušā atteica, tuvodamies vaininiekam.

„Tas bija tikai joks” puisis sāka atkāpties.

„Tikai joks? Es tev parādīšu, ko es saucu par joku” meitene izņēma no somas nelielu pudelīti ar eliksīru.

„Kristīn, kas tas ir?” Rohas bija pārbijies kā diegs, lai arī bija divus gadus vecāks par meiteni.

„Tas, mīļoto Rohas, tevi pārvērtīs par vecu sirmu večuku” Kristīne bez jokiem sacīja.

„Nevajag” puisis lūdzās, bet meitene jau uzlēja viņam šķidrumu.

Viņš strauji novēlās zemē, apņēma ceļgalus un gaidīja, bet nekas nenotika.

Pēkšņi Kristīne sāka smieties, viņai pievienojās ar Lučilla, kas iznāca no koku aizsega.

„Kas notiek?” pārbiedēts jaunietis jautāja.

„Nekas, tas bija tikai ūdens” starp smieklu šaltīm Kristīne paspēja izdvest.

Nu abām meitenēm pievienojās pārējie abi brāļi.

„Tas nav smieklīgi” Rohas atteica, pieceļoties kājās. „Ko tu vispār šeit dari, mās!” viņš aizdomīgi raudzījās meitenē.

„Uzzināju, ka Kristīne ieradusies, tāpēc uzreiz devos ceļā” Lučilla mierīgi atbildēja.

„Kā tu tik ātri šeit nonāci?” Aksels pārsteigts jautāja.

„Tā nav tava darīšana” meitene atcirta.

„Kā tu vispār uzzināji, ka Kristīne ieradusies?” Zaks pievienojās pratināšanai.

„Kā uzzināji, kā uzzināji? Jau apriebusies šī jūsu uzmācība” Lučilla atcirta, aizgriezdamies.

„Pasaki viņiem. Brāļi tevis sapratīs.” Kristīne mierināja draudzeni.

„Noteikti! Tāpat kā mūsu tēvs saprata mammu?” neticīgi bilda meitene.

„Kā to saprast? Kāds tam sakars ar tēvu un māti?” Zaks nespēja saskatīt sakritības, ko pārēji brāļi jau saprata.

„Tev piemīt spējas?” Aksels nedaudz pārbijies, palūkojās uz savu māsu.

„Jā, tā ir taisnība! Es esmu ragana. Tagad esat apmierināti!” Lučilla nokliedza.

Kristīne nezināja, ko gaidīt no Enkantru brāļiem. Viņa jau grasījās aizstāvēt draudzeni, kas visi trīs jaunieši piegāja pie māsas un mierinošo apskāva viņu.

Kristīne noklepojās „Nevēlos traucēt laimīgo ģimenīti, bet vai kāds, lūdzu, nevarētu atburt atpakaļ manus matus?”

Lučilla palūkojās uz draudzeni, tiklīdz atskanēja burvju vārdi, burvestība zuda.

„Paldies” Kritušā atteica un pacēla zemē nomesto somu.

„Cik ilgi tev jau ir spējas?” Rohas izbijies taujāja.

„Atburt tādu burvestību, var tikai labi apmācīti burvji” Aksels piemetināja.

„Jau pirms pārcelšanās pie tantes, es zināju, ka man piemīt spējas” meitene vairs nesatraucās par brāļu reakciju.

„Kā tas vispār iespējams? Spējas parasti parādās tikai pēc desmit gadu vecuma” Aksels aizdomājās, tātad viņa bija pirmā no bērniem, kas sastapās ar savām spējām, pat agrāk nekā Rohas.

„Meitenēm jau agrāk parādās šis talants, tikai parasti viņas to neizrāda un neattīsta, tāpēc spējās pašas lēnām izzūd un iespējams vēlāk vairs neparāda” Lučilla paskaidroja puišiem.

„Tas nozīmē, ka tu…” Zaks iesāka, bet māsa viņu pārtrauca.

„Jā! Sākumā es pati centos mācītie burvestības, bet tad es sastapu citas meitenes, kuras arī ir raganas. Mūs visas kopā apmācīja kāda pieredzējusi ragana” meitene, lēnām paskatījās uz Kristīni, kas uzreiz saprata skatiena nozīmi.

„Ja jau sākam atklāties” Kritušā ierunājās, bet Rohas pacēla roku, apklusinot viņu.

„Ja tu domā teikt, ka esi Kritušā, mēs to jau zinām. Mēs taču neesam muļķi Kristīn!” iesmejoties viņš paziņoja.

„Tad jau mēs varam izlaist visu stāstu un doties ieturēt vakariņas” Kristīne priecīgi sacīja.

Visi četri cilvēki dīvaini vērās meitenē.

„Kas ir, ko es tādu pateicu?” viņa bija neizpratnē.

„Ir septiņi no rīta, kādas vēl vakariņas?” Aksels uzjautrināts raudzījās meitenes acīs.

„No kurienes tu ieradies? Tai jābūt ļoti tālai pasaulei” Lučilla ziņkārīgi vēroja draudzenes reakciju.

„Apciemoju Rilāru” Kristīne mīklaini atteica.

Burve pārlūkoja meitenes apģērbu „Pa ceļam iegriezies pie vēl kāda? Teiksim Igora?”

„Kas ir Igors?” Zaks iejautājās.

„Lūdzu, parunāsim par to vēlāk” Kristīne ar acīm uzmeklēja Rohasu „Kādi plāni šodienai?”

„Mums bija sarunāts tikties ar tēvu” vīrietis atbildēja „bet ja tev ir citi plāni…”

„Aizejam kaut kur, es vēlos uz brīdi aizmirsties un vienkārši izbaudīt šo dienu” Kritušā teica un aizsoļoja līdz draudzenei „Atceries, kur mēs satikāmies” Lučilla apstiprinoši pamāja „Tad dodamies tur!”

„Kur?” puiši vienlaicīgi iejautājās.

„Apsoliet, ka tas paliks noslēpums” māsa paskatījās uz brāļiem, visi trīs apsolīja „Tā ir vieta, kur mēs, raganas, pavadām savu laiku kopā, parasti tur atrodas tikai burvji, kas mūs pazīsts, bet dažreiz iemaldās arī kāds svešinieks” viņa noslēpumaini pasmaidīja draudzenes virzienā „aizejot viņš vairs nekā neatceras.”

„Aizmiršanās burvestība?” Aksels vēlējās zināt.

„Tieši tā, bet ne jau parasta. Par to vietu aizmirst tikai tie, kas domā pastāstīt kādam citam vai kā savādāk kaitēt. Būtnes, kas mums nevēl ļaunu, paliek neskartas, tāpēc brīdinu jau iepriekš, jo burvestību pēc tam nevar lauzt” meitene nopietni pieteica.

„Kolosāli” Zaks novilka.

„Labi, sadodamies visi rokās, lai varu jūs tur aiztransportēt” jaunieši izveidoja apli „zēni, jums arī vajadzēs palīdzēt. Tā būs pārcelšanas burvestība.”

Rokās sadevušies, Enkantru bērni sāka skaitīt burvju vārdus, kamēr Kritušā tajā visā noraudzījās. Visi aizvēra acis, atverot tās tikai pēc minūtes, kad atradās jau citur.

Visi pieci stāvēja kādā klubā, bet ap viņiem bija sapulcējušas vairākas ragana un burvji, kas nemaz neizskatījās draudzīgi.

„Tu taču nekļūdījies?” Kristīne pagriezās pret draudzeni, kas šobrīd izskatījās tikpat pārsteigta kā pārējie.

„Laikam būs problēmas” bija vienīgais ko meitene atteica.

 

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements