14.nodaļa

Rosess

Dodoties uz Drakonu kalnu, Kristīni pārņēma atmiņas par brāli. Abi bieži ceļoja uz šo zemi, jo Daniels bija Jinite jeb pūķa jātnieks. Jinites ne tikai spēja nepārspējami vadīt pūķus, bet arī sarunāties ar viņiem, ko citas būtnes nespēja. Meitene nezināja, kā brālis izpelnījās vai ieguva šo titulu un spējas. Ikreiz, kad viņš atveda Kristīni uz šejieni, viņa jutās vientuļa, Daniels sarunājās ar pūķiem, bet meitenei nekas cits neatlika, kā būt vienai, jo sarunās ar zvēriem, viņai neļāva klausīties, lai arī ne vārds nebija mazajai saprotams.

Bet Daniela pazušanas Kristīne uz Podoresu atceļoja viena, lai mēģinātu lūgt palīdzību pūķiem, bet ceļā viņu apturēja kāds Jinite. Tas bija Igors de Severa, šīs pūķu zemes princis.

Kristīne ceļā devās kājām, jo abi, viņas un Daniela pūķi bija aizlidojuši, pēc brāļa aiziešanas, meitene nebija spējusi tos pieskatīt.

Drakonu kalnā varēja nokļūt tikai mērojot ceļu personīgi, teleportēšanās šeit nestrādāja.

Viņa bija mērojusi jau pusi no ceļā, kad meitenes priekšā nolaidās grandiozs pūķis. Tas bija sarkani violetā krāsā, acis dusmīgi mirguļoja tumši zilā tonī. No brāļa mācītā viņa saprata, ka tas ir Eternla šķirnes pūķis, jo tam bija ragi. Daniels bija sacījis, ka Eternal pūķi ir vieni no bīstamākajiem, tie pazīstami ar savu neprognozējamo raksturu.

„Ko jūs šeit darāt?” dobja balss uzsauca Kristīnei.

„Tā nav jūsu daļa!” Viņa pikti atteica, naidīgi paskatoties uz jātnieku.

Viņš izskatījās pilngadīgs, augums bija muskuļots, blondie mati bija īsi apgriezti, pusi no galvas sedza speciāli izgatavota bruņucepure, vīrietis raudzījās meitenē ar zilpelēkām acīm.

„Jūs nezināt, kas es esmu” vīrietis secināja un iečukstēja pūķim kaut ko ausī. Radība nolaida jātnieku zemē.

„Jūs esat Jinite” Kristīne gribēja doties tālāk, neko nesadzīdama vairs, bet vīrietis nostājas viņai ceļā.

„Jūs neesat šejieniete” jātnieks rūpīgi nopētīja jauno dāmu „Nav droši vienai klaiņot pa Drakonu kalnu – tas var atnest nelāgas beigas.” Viņš brīdinoši bilda.

„Kas teica, ka es klaiņoju? Varbūt es vēlos nokļūt kalna virsotnē?” Meitene vieglprātīgi pasmaidīja.

„Kas tik jaunai dāmai būtu meklējams tur? Jūs vispār zināt, kas tur mitinās?” Vīrietis pakāpās atpakaļ, lai noglāstītu pūķi.

„Dāma? Kā man patīk šis aristokrātiskais tituls. Jūs ikvienu neprecētu sievieti tā uzrunājat?” Viņa retoriski taujāja, turpinot „Kalna virsotnē ir šīs zemes varenākie pūķi. Citi Jinites saka, par tiem nav spēcīgāku nevienā cita pūķa. It īpaši par Deligarisu.” Šī kalna galveno pūķa vārdu meitene izrunāja ar īpašu cieņu.

Jātnieka seju pāršalca pārsteigums, bet viņš ātri attapās „Kā jūs to zināt? Lielākā daļa vietējo pat nezina Deligarisa vārdu. Un Jinite nevar pārrunāt šīs lietas ar ārpus loka esošajiem.”

„Man brālis ir Jinite, viņš bieži mani veda šurp. Nevienam nebija iebildumi pret to” Kristīne atbildēja un pagrūdusi svešinieku, pagāja viņam garām.

Jātnieka pūķis strauji sakustējās un tuvojās meitenei.

„Aironhold, atkāpies!” viņš uzsauca pūķim, tā valodā.

Lai arī Kristīne neprata šo valodu, viņa noprata, ko jātnieks sacījis, bet pūķis neatsaucās un turpināja tuvoties meitenei.

Viņa zināja, ka, ja metīsies bēgt, vai, ja iekšēji baidīsies, pūķis to uztvers kā apstiprinājumu uzbrukumam, brālis meiteni bija labi apmācījis. Kristīne palika stāvot, saņēmusi drosmi, viņa augstu paceltu galvu gāja pretī zvēram. Tas izskatījās pārsteigts par būtnes rīcību, tāpēc apstājās, bet Kristīne turpināja doties tuvāk.

„Nevajag, apstājieties!” Jātnieks uzsauca meitenei, bet viņa neklausījās.

Tikai nonākusi metra attālumā no pūķa, viņa apstājās, pacēla galvu un ieskatījās pūķa tumši zilajās acīs.

„Neviens man neuzbruks.” Kristīne sacīja, lai arī zināja, ka pūķis viņu nesapratīs.

Pēkšņi abu ciešo skatienu pārtrauca spalgs pūķa kliedziens. Kristīne nedomājot, ātri paskatījās debesīs.

„Rilāre nē!” Viņa kliedza, bet bija jau par vēlu. Pūķene metās virsū svešinieka pūķim. Sākās drausmīga cīņā.

Kristīne zināja, ka pūķene to neizturēs, tāpēc strauji piesteidzās pie vīrieša. ”Izbeidziet to! Pavēliet, lai tie izbeidz cīniņu!” Viņa rupji raustīja viņi.

„Es to nevaru, lai ko es sacītu, Aironholds neapstāsies” vīrietis bezspēcīgi atteica.

Meitene pameta skatu uz savu pūķi. Rilāre spēlējās ar meitēnu jau no pirmās reizes, kad abi ar brāli šeit ieradās. Pūķene bija zili violetā tonī, spārni izskatījās trausli un līdzīgi feju, bet īstenībā tie bija nesalaužami, tomēr Rilāre piederēja pie Aomori pūķiem, kas nebija piemēroti rupjām cīņām.

Svešinieka pūķis bija gandrīz uzvarējis- Rilāre sakauta atkrita uz zemes nespēkā. Pūķis grasījās dot pēdējo triecienu, kas nogalētu pūķeni. Kristīne nevarēja to pieļaut- viņa metās priekšā savai mīlulei, viņa nepieļaus, ka Rilāre mirs.

Pūķis neapstājās, Kristīne aizvēra acis, sagatavojoties nezvēra uzbrukumam, kad pēkšņi sajuta, kādu pieskaramies rokai.

Viņa atvēra acis, svešinieka pūķis lēnām atkāpās, bet Rilāre lēnām cēlās augšā, nesaraujot kontaktu ar īpašnieces roku.

„Paldies, Kristīn!” kāds graciozi sacīja.

Kristīne pārlaida skatienu visapkārt, šeit bija tikai viņa ar svešinieku un pūķi, bet balss bija sievietes.

„Tā esmu es Kristī!” Rilāre pietuvojās meitenei.

„Nevar būt. Es neesmu Jinite” Kristīne iebilda.

„Tagad esi’’ pūķene atteica.

Kristīne ieskatījās Rilāres acīs un saprata, ka tā ir taisnība. Pati nepamato viņa sacīja pūķu valodā: „Bet sievietes nevar būt Jinite, tie ir vīrieši.”

„Neviena sieviete līdz pat šodienai, nebija izrādījusi, tādu drosmi kā tu- gatavība ziedot savu dzīvību pūķa dēļ.” Rilāre nopietni atteica.

„Piedodiet!” Aiz Kristīnes atkal atskanēja nepazīstama balss. Viņa pagriezās un redzēja, ka runātās bija svešinieka pūķis.

„Kā tas ir iespējams?” Vīrietis lēnām pietuvojās savam pūķim. „Aironholds nekad nav runājis ar citiem jātniekiem. Tas ir saistīts ar mani, tāpēc nevienai citai parastai būtnei nevajadzētu viņu dzirdēt un saprast.”

„Pasaki, lai tas idiots aizveras, tu neesi parasta” Rilāre dusmīgi sacīja.

„Ko viņa tev teica?” Vīrietis nikni atjautāja, kad Kristīne iesmējās par pūķenes sacīto.

Kristīne neizpratnē palūkojās uz Rilāru.

„Tikai tu spēj mani sadzirdēt, tagad esmu tavs pūķis uz mūžīgiem laikiem. Tikai tu mani dzirdēsi un spēsi ar mani runāt.” Rilāre atteica.

„Jūs laikam esat akls! Es neesmu parasta būtne.” Kristīne atbildēja vīrietim un uzkāpa uz pūķa.

„Kur jūs dosieties?” Svešinieks vēlējās zināt.

„Kā jau teicu, tā nav jūsu daļa, bet ja tā vēlaties zināt- mans mērķis ir Drakona kalna pakāje, kur es vēlos runāt ar Deligarisu.” Viņa bezrūpīgi sacīja.

„Tas ir neprāts, jūs pat neielaidīs pakājē.” Vīrietis nikni atteica.

Kristīne iesmējās „Kā redzu es pat zinu vairāk par šīs zemes pūķiem, kā pats princis- Igors de Severa.”

„Man likās jūs nepazināt mani” Igors pārsteigts bilda.

„Nē, jūs es nepazīstu, bet zinu, ka pūķis vārdā Aironholds pieder princim, no tā es izsecināju jūsu identitāti” Viņa mierīgi atteica un palūdz Rilārei lēnām celties augšā.

„Deligariss neļaus jums ielidot, pat ja esat Jinite” Igors nokliedza.

„Gribētos redzēt, kā viņš neļaus ielidot kalnā, savas meitas glābējai” Kristīne atsauca, laipni palūkojoties uz Rilāru- Deligarisa meitu.

Kristīne bija nonākusi līdz vietai, kur viņa parasti atvadījās no Rilāres. Meitene izņēma no somas nelielu lādīti, tajā bija ievietota pūķenes asara, kura tika Kristīnei dāvināta, kā apliecinājums, ka viņa ir Jinite. Jinite vienmēr kā apliecinājumu saņem, zīmējumu uz labās rokas, ko var redzēt tikai pūķi un ieroci, kas var nogalināt pūķi, gadījumā ja jātniekam piederošajam zvēram uzbrūk cits pūķis. Bet, tāpēc ka Kristīne bija pirmā sieviešu kārtas Jinite, un meitene varēja sarunāties ar ikvienu pūķi un otrādi, viņai tika dāvināta pēdējā pūķa asara. Nonākot pūķu zemē viņai vajadzēja saņemt asaru cieši saujā un nosaukt pūķa vārdu, pūķis nekavējoties, lai arī kur viņš atrastos sadzirdētu meitenes saucienu.

Kritušā saņēma rokā uguns sarkano asaru, un sacīja „Rilāre” pūķu valodā.

Pēc desmit minūtēm zemē sāka laisties graciozā pūķene.

„Kam man jāpateicas par tik negaidītu apciemojumu” Rilāre zobojās, nolaidusies.

„Tu laikam neticēsi, ja teikšu, ka biju noilgojusies pēc tevis” Kristīne māksloti pasmaidīja.

„Nē! Tu gribi runāt ar mani vai tēvu?” Pūķene lēnām nopētīja meiteni, kas vēl aizvien bija ģērbusies dzeltenajā kleitā.

„Tik tieši?” Meitene pārsteigta jautāja.

„Pēc apģērba varētu spriest, ka ar manu tēvu, bet īstenībā es pirmoreiz tevi redzu kleitā ierodamies šeit. Ceru, ka tu negrasies satikties ar to neģēli, kuram pieder Aironholds.” Rilāre atteica, aicinādama Kristīnei uzsēsties uz viņu.

„To neģēli sauc Igors, un kopš tās reizes Aironholds pret mani izturas ar cieņu” meitene, nedaudz aizvainota teica.

Rilāre, būdama Deligarisa meita- savā ziņā pūķu princese, ievēroja daudzus seno pūķu likumus. Vien no tiem: nekad neļaut citam pūķim apdraudēt savu jātnieku. Aironholdu viņa turēja par draudu manai dzīvībai, tāpēc arī Igors pūķenei nepatika. Ikreiz, kad Kristīne ieminējās par vīrieti, Rilāre izmeta kādu rupju piezīmi, pat sava tēva klātbūtnē.

„Labi, nerunāsim par tavu Igoriņu, citādi vēl nogalēsi mani. Oi, atvainojos, tev taču nepasniedza ieroci, kas var nogalināt pūķi, bet gan asaru” radība smējās, lai arī zināja, ka asara bija spējīga uz ko vairāk, kā tikai nogalēt viņas rases būtni.

„Nogalēt, nē, ko es darīšu bez pūķa? Bet tavam tēvam izstāstīt, kur tu pavadi katru nedēļas nogali, kad saki, ka apmeklē mani, gan varētu” meitene šantažēja pūķi.

„Beidz, tu to nedrīksti, tikpat labi tu pati varētu mani nogalēt” pūķene žēlojās.

„Labi, mums būs vēl pietiekami daudz laika, lai pārrunātu mūsu attiecības. Tagad vedi mani pie Deligarisa” izskanot Kritušās vārdiem, Rilāre strauji sāka lidot uz kalna virsotni.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad Kristīne, Rilāres mugurā, ielidoja kalna pakājē. Pie ieejas vārtiem esošie pūķi godbijīgi nolieca galvu vienīgās sieviešu kārtas Jinites priekšā.

Kristīne palūdza pūķenei, lai tā apstājas, lai meitene varētu doties pie galvenā pūķa vienatnē. Rilāre negribīgi paklausīja.

„Ieradusies, Kristīne Jinite, Rilāres Aomori, Deligarisa meitas jātniece” zemes pūķis, kas nekad nepameta kalna virsotni, paziņoja balsī, kura atbalsojās visā kalnā.

„Esi sveicināts Terpan” Kristīne klusi atteica, pūķis viņai viegli uzsmaidīja. „Kā klājās?”

„Ja tu mūs apciemotu biežāk būtu labāk, ir patīkami ik palaikam redzēt daiļā dzimuma jātnieces augumu” Terpans koķeti sacīja „Un vēl, ja katru reizi tu ierastos šādā tērpā” pūķis nosvilpās ”es būtu ar mieru šeit pavadīt visu savu mūžu.”

„Terpan, beidz koķetēt ar mūsu viešņu un ļauj viņai satikt mani” abām būtnēm lēni pietuvojās Drakona kalna pavēlnieks- Deligariss.

„Kāpēc tu domā, ka viņa ieradās pie tevis? Godīgi? Viņa nekad iepriekš, kad ieradās pie tevis nebija tā ģērbusies.” Terpans norādīja uz meitenes kleitu. „Varbūt tas nozīmē, ka Kristīne ir atnākusi pie manis?”

„Jūs vienreiz varētu beigt strīdēties un ļaut Kristīnei pašai runāt?” Rilāre vienaldzīgi izmeta, paejot visiem trijiem garām, pat nesasveicinoties ar tēvu.

„Es vēlos runāt ar Deligarisu” meitene teica, kad abi pūķi palūkojās uz viņu.

„Dosimies” Deligariss atteica un lēni sāka doties uz kalna virsotnes centru.

„Hefalīns jums noteikti paziņoja par Perlu” Kristīne ieminējās, lai arī zināja, ka atbilde būs jā, jo viņa pati uguns dievam bija lūgusi to pavēstīt pūķim.

„Jā, viņš mums izstāstīja visu. Bet kāpēc tu esi šeit? Tev nevajadzētu rūpēties par Perlas izveidi?” Pūķis jautāja, noslēpumaini paskatoties uz meiteni.

„Tāpēc es esmu šeit, lai, līdz oficiālai paziņošanai, Perla būtu gatava visam, ar ko tai nāksies saskarties. Es vēlos lūgt pūķu atbalstu, kritušo pasaules iemītnieku aizsardzībai.” Viņa paskaidroja, lēnām pietuvojoties pūķim.

„Ko tieši tu vēlies, Jinite?” Deligariss ieskatījās jātnieces brūnajās acīs, kas pirmoreiz, kopš pūķis pazina šo būtni, lūdza tam kaut ko.

„Es vēlos izveidot pūķu kalnu savā pasaulē” Kristīne, pašpārliecināta atbildēja.

„Tam ir vajadzīgi pavēlnieks- pūķis, kas nāk no jau esoša pavēlnieka ģimenes” pūķis sacīja, domājot, ka meitene to nezina, bet tā nebija.

„Rilāre nāk no karaliskas dzimtas” viņa mierīgi apsēdās uz tuvākā akmens un sakrustoja kājas.

„Pat būdama mana meita, viņa nedrīkst ieņemt tādu posteni” Deligariss spēcīgi bilda, bet uz mirkli sejā parādījās šaubas.

„Var un tu to zini” Kritušā vienkārši sacīja, un norādīja uz savu pūķeni, kas pašlaik runāja ar vārtu sargiem „Rilāre pati varbūt nevar būt pavēlniece, bet, ja viņa būtu precēta, viņas vīram būtu visas tiesības uz to.”

Deligariss palūkojās uz savu meitu. Dienā, kad viņš uzzināja, ka Kristīne ir kļuvusi par Rilāres sargātāju- tā pūķi dažreiz sauc savus Jinites, pūķis saprata, ka meita būs drošībā un vienmēr būs kāds, kuram viņa varēs uzticēt to ko nespēj citiem. Bet jau no pirmās dienas, kad Daniels bija atvedis mazo meitēnu uz Drakona kalnu, Deligariss nojauta, ka šī būtne mainīs pūķu dzīvi. Un pēc 4 gadiem tā arī notika- Kristīne bija pirmā sieviete, kas izgāja Jinites rituālu. Bet šodien pūķis saprata, ka drīz notiks vēl viens straujš pagrieziens Drakona kalna dzīvē.

„Ko tu ar to gribi teikt?” Pūķis atkal pievērsās Kristīnei „Tu grasies prasīt Rilārei apprecēties, tikai lai sasniegtu savus mērķus. To no tevis es nebiju gaidījis!”

Meitene strauji piecēlās un pietuvojusies zvēram, ieskatījās tam acīs „Manuprāt, jūsu meita jau sen ir atradusi sev līgavaini, es tikai paātrināšu šo procesu.”

„Tas nav iespējams! Ja viņai būtu ar kādu attiecības, es to uzzinātu, jo esmu Drakona kalna pavēlnieks!” Deligariss dusmīgi atcirta, novēršoties no meitenes.

„Es jau neteicu, ka tas ir kāds no Drakona kalna” Kristīne izmeta. Uzgriezusi zvēram muguru, viņa lēnām soļoja tālāk prom no vārtiem, kur vēl aizvien bija Rilāre.

„Tu melo, nezinu kā, bet tu melo!” Viņa dusmas auga tikai augumā.

„Jūs pats man teicāt, ka Jinite nekad nevar melot pūķim” meitene pat nepaskatoties uz pūķi atteica.

„Rilāre nekad nepamet kalnu” nezvērs izmeta, bet atcerējās ko „katru nedēļu viņa dodas apmeklēt tevi. Tu to jau biji ieplānojusi. Neliete!”

Kristīne strauji apcirtās apkārt „Neuzdrošinies mani tā saukt” viņa kliedza „Tu, Deligariss, esi vienīgais šeit, kas kaut ko plāno, bet pārējiem jācenšās neizjaukt plānus, lai nenonāktu pavēlnieka nežēlastībā!”

Pārējie tur esošie pūķi, izdzirdot kņadu, lēnām sāka pietuvoties ķildai, bet Kristīni tas neinteresēja, viņa bija nolēmusi pateikt visu, ko domā.

Neļaudama pūķim izteikties, meitene turpināja „Kāpēc tu man neļauj satikt Danielu?” Deligarisa pārņēma satraukums, Kristīne to pamanīja „Jā, es zinu, ka viņš jūs apciemo, bet tu neļauj nevienam par to runāt. Kāpēc? Daniels ir man brālis, tu esi nelietis, turot noslēpumā viņa atrašanās vietu!” Meitene beidzot bija saņēmusi drosmi pateikt to, ko saprata jau trīs mēnešu pēc kļūšanas par Jinite.

„Kristīn, nomierinies” Rilāre lēnām tuvojās savai jātniece, apzinoties, ko Kristīne spēj darīt dusmu iespaidā „Aprunāsimies mierīgi, bez balsu pacelšanas.”

„Mierīgi” meitene iespurdzās „Mierīgi tavs tēvs nesaprot!”

„Pietiek Jinite, es nepacietīšu šos apvainojumus.” Deligariss nikni atteica.

Rilāre nostājās Kritušai priekšā, izveidojot starpu starp abiem strīdniekiem „Viņa tā nedomāja, pavēlniek, es vedīšu viņu pie prāta.”

Meitene gardi iesmējās „Tava meita, pat nesauc tevi par tēvu” viņa, par spīti pūķenes mēģinājumiem to apturēt, atkal nonāca aci pret aci ar Drakona kalna varenāko zvēru. „Tāpēc tu neļauj man satikt brāli, es esmu sagrāvusi tavu pasaules kārtību, aizviļot tavu meitu. Tu pat vairs nezini, ar ko viņa satiekas.”

„Kristīn, nevajag lūdzu, tas neko nemainīs” Rilāre lūdza.

Lai arī meitene bija apsolījusi glabāt noslēpumu, viņa vairs to nespēja, Rilārei bija tiesības būt laimīgai spīti par visu. „Neviens cits viņam neatvērs acis, Rilāre tas ir jādara man, turklāt manām dusmām vajag maģiju, kur patverties.”

Ikreiz, kad Kritušā piedzīvoja lielus dusmu izvirdumus, viņas ķermeni piepildīja nebijusi maģija, kas pastiprināja jau esošās spējas līdz neiedomājama līmenim. Vienīgi Safrāns ar Rilāru zināja to, jo abi bija pieredzējuši šo vareno spēku, un saprata, ka tā nav parasta parādība. Visgrūtāk bija novirzīt dusmas uz pareizajām spējām, meitenei bieži tas neizdevās, līdz ar to cieta visi apkārt esošie.

Kristīne izņēma no kastītes pūķa asaru, koncentrēdama visu uzmanību uz to, viņa novirzīja visas dusmas pūķa izsaukšanā „Anatess!”

Deligariss neizpratnē lūkojās meitenē. Pūķa ar tādu vārdu nebija viņa pavalstnieku vidū. „Ko viņa dara?” Viņš jautāja meitai, bet tā neko neatbildēdama lēnām atkāpās, aicinot pārējos klātesošos pūķus viņai sekot. Lai arī neviens nesaprata iemeslu, visi uzticējās princesei.

„Anatess!” Kristīne vēlreiz sauca un tad tas notika. Priekšā viņai atvērās neredzama plaisa, no kuras iznāca jūras pūķis.

Atnācējs pārlaida acis apkārtējiem, nesaprašanā tās apstājās pie meitenes „Kristīn, tu mani izsauci?” Anatess neizpratnē jautāja.

„Jā! Es vēlējos tevi iepazīstināt ar Deligarisu, Rilāres tēvu” Viņa bezrūpīgi atteica, norādot uz šī kalna pavēlnieku.

„Jinite, ko tas nozīmē?” Deligariss saniknoti skatījās te uz jātnieci, te uz Anatesu.

„Tēvs, es varu paskaidrot” Rilāre iesāka, bet Kristīne viņu pārtrauca.

„Nē! Es viņu izsaucu, es arī paskaidrošu!” Viņa apmierināti paskatījās uz kalna pavēlnieku „Deligariss, iepazīsties- Anatess, Melnās jūras karalistes gvardes ģenerālis.”

„Gods iepazīties ar jums” Anatess sacīja, viegli palokot galvu.

„Kāpēc tu viņu atsauci, Kristīn?” Deligariss rūpīgi nopētīja svešo pūķi. „Tu zini, ka mums ir nesaskaņas ar Melnās jūras pūķiem, tu vēlies izraisīt karu?”

„Nē, jūs pats teicāt, ka es vienmēr rūpējos par savu labumu, bet karš, starp pūķu karalistēm, padarītu mana šī brīža uzdevumu tikai grūtāku. Šoreiz tam ir cits iemesls” Kristīne palūkojās uz zilo jūras pūķi, kuram blakus bija nostājusies Rilāre, un pasmaidīja.

Anatess drosmīgi pietuvojās Deligarisam „Es oficiāli vēlos lūgt jūsu meitas roku. Rilāre jau piekrita manam bildinājumam, bet viņa vēlas saņemt jūsu svētību pirms notiek rituāls.”

Deligarisu apmulsumā palūkojās uz meitu „Kad tu viņu satiki? Jau gadiem ilgi starp mūsu klaniem valda naids!”

„Pirms pusgada, kad notika pēdējā sadursme ar jūras pūķiem. Toreiz, viņi neierosināja pagaidu pamieru, tā biju es” Rilāre vaļsirdīgi atzinās. „Kristīne bija lieciniece šai bezvērtīgajai kaujai. Lielākā daļa mūsu karaspēka bija sakauti, kad viņa mani izsauca. Es lūdzu pamieru, Melnās jūras gvardes ģenerālim, kas bez konsultēšanās ar pavēlnieku piekrita.”

„Tu to nedrīkstēji darīt, tu pazemoji mūsu karaspēku” tēvs meitai nikni atcirta.

„Nē, es viņus izglābu no nāves un karalisti no bojāejas, kas būtu notikusi bez karaspēka” pūķene bija nolēmusi šoreiz nepadoties tēva spiedienam „Kopš tās dienas es katru nedēļu devos pie Anatesa runāt par mūsu karalistēm.”

Anatess, vēl aizvien nesatricināmi stāvot blakus mīļotajai, palīdzot viņai piebilda „Mēs domāja, ka šim naidam ir jāpieliek punkts, tāpēc pēdējos mēnešus tikāmies. Ar laiku šīs satikšanās satuvināja mūs, radot iespēju samierināt Melnās jūras un Drakona kalna pūķus.”

„Bet tavi ceļojumi pie Jinites?” Deligariss taujāja.

„Bija tikai aizbildinājums, es ne reizi neapciemoju Kristīni” Rilāre, vairs nebaidoties tēva dusmas, atteica.

„Starp mūsu karalistēm nevar pastāvēt miers. Es nepiekrītu šīm precībām.” Deligariss nopietni paziņoja.

„Labi, tādā gadījumā es tūlīt pat pametu Drakona kalnu” Rilāre sacīja, pieglauzdamies mīļotajam „un dodos līdzi savam līgavainim.”

„Tu to nedarīsi, Melnās jūras pavēlnieks to nepieļaus” pūķis nikni izmeta.

„Šeit jūs maldāties kungs, pavēlnieks Merfams zina, ka man ir simpātijas, pret kādu no šī kalna pūķenēm, un ir devis savu atļauju šīm attiecībām.” Anatess lepni deklamēja.

„Tiklīdz tu kopā ar viņu iziesi pa šiem vārtiem” Deligariss norādīja uz Anatesu un vārtiem „tu vairs nebūsi mana meita.”

Rilāre saskumu, lai arī zināja, ka tēvs uzstādīs šādu ultimātu „Tādā gadījumā- ar dievu tēvs, turpmāk es būšu- Rilāre Aomori, Anatesa Navala līgava.” Viņa kopā ar mīļotā sāka soļot vārtu virzienā, ceļā esošie pūķi pašķīrās, drūmi noskatoties, ka viņu iemīļotā princese aiziet.

„Tu to panāci Deligariss, tava meita aiziet pat neatskatoties. Tavs naids kā vienmēr izrādījies pārāks par mīlestību” Kristīne atteica un sekoja abiem pūķiem.

„Viņa vairs nav princese, tāpēc nevarēs pārvaldīt pūķus tavā pasaulē” pūķis izmeta.

Kristīne lēnām pagriezās „Tu neko nesaproti, tev viss ir balts vai melns, pelēkais vienkārši neeksistē, nemaz nerunājot par citām krāsām. Rilāre izejot pa šiem vārtiem būs brīva no visām saistībām, viņai vairs nevajadzēs sekot neviena norādījumiem. Tāpat kā es viņa būs bez dzimtas, brīvs kā putns debesīs.” Viņa turpināja ceļu, pie vārtiem viņu gaidīja Rilāre.

„Pat putna dzīvi kāds kontrolē, tāpat ka tavu Kritušā, pienāks diena un tu vēlēsies kaut nekad nebūtu iepazinusi paralēlās pasaules un savas spējas. Daniels tevi novērtēja par zemu!” Deligariss klusi čukstēja, turpinot raudzīties trijos aizejošajos stāvos.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements