17.nodaļa

Rosess

„Tūlīt pat atbrīvojiet Lučillu” uz priekšu iznāca sieviete, kas bija ģērbusies sarkanā mantijā.

Enkantru brāļi paskatījās viens uz otru un sāka smieties, bet Lučilla izskatījās apvainojusies.

„Jūs domājāt, ka viņi mani sagūstīja?” meitene bija uz kliegšanas robežas „Tas ir apvainojums! Es esmu daudz prasmīgāka par viņiem!”

„Mās, tas ka tev ir spējas nenozīmē, ka esi labāka par mums” Rohas nopietni paskatījās uz māsu.

„Māsa?” no pūļa iznāca kāds vīrietis, rokās viņam bija sagatavots zizlis „Lučilla, ko tas nozīmē?”

„ Heise, iepazīsties mani brāļi- Rohas, Aksels un Zaks” viņa norādīja uz visiem „Brāļi, man līgavainis Heise” meitene mierīgi sacīja, jau zinādama tālāko.

Iestājās smacējošs klusums, ko pārtrauca Zaks „Līgavainis?”

„Ko tas nozīmē mās!” Aksels arī bija atguvis runas spējas.

Lučilla vēl nepaspēja atbildēt, kad iejaucās Kristīne „Ja jūs nezināt es pateikšu. Līgavainis ir persona, kas lūgusi sievietes roku, lai precētos, lai kļūtu par vīru un sievu” meitene drošiem soļiem devās pie Heise, kas bija austrumu izcelsmes, izteikti brūnām acīm, gariem melniem matiem, kas bija saņemti vaļīgā zirgastē „Kristīne Maravilla, prieks iepazīties!”

Vīrietis ne mirkli nevilcinājās un sarokojās „Prieks ir abpusējs, Maravillas jaunkundze! Lučilla ir daudz par jums stāstījusi!”

„Es gan neko nezinu par jums, izrādās, ka pat starp draudzenēm pastāv noslēpumi” Kritušā pameta zīmīgu skatienu draudzenes virzienā un ieskatījās vīrieša acīs „Sauciet mani par Kristīni!”

„Kā saprotu, nekāds noziegums nav noticis. Atgriezieties visi pie saviem dzērieniem” sieviete, kas pirmā bija runājusi pavēlēja.

Visi, izņemot Heise, izklīda, atstājot tikko ieradušās būtnes.

Lai arī apkārt atsākās sarunas un sāka skanēt mūzika, zāles vidū esošā pulciņā bija iestājies klusums, ko pārtrauca Rohas „Enkantru ģimene stingri pieturas pie tradīcijām. Viena no tām: līgavainim ir jālūdz tēvam meitas roka” viņš nopietni raudzījās Heise acīs.

„Rohas…” Lučilla gribēja ko bilst, bet brāļa vien rokas mājiens, meitenei lika paklusēt.

„Tā kā Ronaldo Enkantrs ir atteicies no meitas un nākamais dzimtā esmu es. Tev vajag saņemt manu piekrišanu” Rohas ne uz mirkli nenovērsās no vīrieša.

„Brāli, neaizmirsti par mums!” jaunākie brāļi nostājās blakus vecākajam.

„Kā saprotu, šeit notiks nopietnas precību runas” Kristīne palūkojās te uz Enkantru brāļiem, te uz Heise „Tāpēc mēs abas atstāsim jūs” viņa saķēra Lučillas roku un devās bāra virzienā.

„Kristīn, tu domā, ka tā ir labi atstāt viņus vienu?. Mani brāļi taču ir vienkārši neprognozējami” meitene bija nopietni satraukusies.

„Nekas nenotiks. Viņi taču nav briesmoņi. Turklāt tev vairāk vajadzētu raizēties par mūsu sarunu” Kritušā sacīja, apsēžoties uz krēsla „Kā tas sanāk, ka es tikai tagad uzzinu, ka tu taisies precēties?”

„Atceries, pēdēja reizē es tev stāstīju, ka draugs mani pameta” Kristīne piekrītoši pamāja „Nu, Heise ir tas jauneklis. Viņš devās prom, jo bija nepieciešams savā dzimtajā pilsētā. Heise nepaspēja man neko pateikt, tāpēc ka viņš tika aizburts prom, bet no turienes nevar nosūtīt ziņas uz šejieni” Lučilla stāstīja „Bet, kad viņš nesen atgriezās, mēs atkal sagājām kopā. Bildinājums tikai izteikts tikai pirms divām nedēļām.”

„Heise ģimene piekrīt precībām?” Kritušā taujāja.

„Jā, viņš pirms došanās šurp izstāstīja visu vecākiem. Pēc austrumu paražām es nevaru precēties, pirms neesmu satikusi vīra vecākus” meitene aizrautīgi atbildēja.

„Ko manas dāmas dzers?” pie meitenēm bija pienācis bārmenis.

„Eduard, tu vienmēr iztraucē mūsu sarunas” Kristīne izlikās, ka dusmojas.

„Uzlieciet zīmi: uzmanību notiek klačošanās, netraucēt, tad jums neviens netuvosies” vīrietis atteica, pārliecoties pār bāra leti, lai ieskatītos Kritušās acīs „Tev šodien nevajadzētu doties prom” viņš atteica, pievēršoties dzērienu plauktam.

„Kāpēc ne? Un es nemaz to neplānoju!” meitene jautāja. Eduards bija pazīstams ar spējām redzēt nākotni, tikai ieskatoties personas acīs „Kaut gan labāk nesaki. Atnes mums abām „Vampīra skūpstu”, kā nekā mēs svinam.”

„Ja kas es tevi brīdināju” Eduards sacīja, dodoties uz noliktavu.

„Varbūt ieklausies Eduardā, viņš reti kad kļūdās” Lučilla brīdināja draudzeni.

„Lūdzu, tikai ne šodien. Ļauj man uz mirkli aizmirst visas nebūšanas un papriecāties ’’ Kritušā lūdzoši lūkojās blakus sēdošajā.

„Labi, bet tev man viss jāizstāsta” Lučilla pieprasīja.

Kristīne sāka stāstīt visu, sākot par Perlu un beidzot ar tikšanos ar Igoru.

„Un tad viņš teica: bez tevis es nespēšu dzīvot” Kritušā tukšoja jau piekto glāzi, pār viņas vaigiem ritēja asaras.

„Bet kāpēc tu nevari palikt ar Igoru, nekam cita, izņemot to, ka jūs viens otru mīlat nav nozīmes” Lučilla bija saņēmusi draudzenes roku.

„Es nevaru, tu pazīsti mani…” meitene jau atkal izplūda asarās, burve viņu apskāva, pamājot bārmenim, lai piepilda glāzes.

„Es taču teicu, ka mums vajadzēja palikt tur” Zaks ierunājas. Enkantru brāļi kopā ar Heise pienāca pie meitenēm.

„Kristīn, tu tikai pasaki tā nelieša vārdu, kurš tev liek tā ciest un mēs viņu nogalēsim” Rohas bez jokiem sacīja, pasniedzot meitenei mutautiņu.

„Gan es pati tikšu galā” viņa atteica, palūkojoties uz vīriešiem „Kā beidzās precību runas?”

„Izskatās, ka man nāksies nopietni pastrādāt, lai spētu būt tavs vīrs” Heise bilda, apskaudams mīļoto.

„Ko viņi prasa no tevis?” Lučilla apmulsusi pameta skatienu brāļu virzienā.

„Pili, dārglietas, kalpotājus, bet tas viss ir nieks salīdzinot ar galveno prasību” vīrietis nopietni atbildēja.

„Ko?” Meitene dusmīgi lūkojās brāļos.

Heise pagrieza meitenes seju, lai tā skatītos viņam tieši acīs „Padarīt tevi par laimīgāko sievieti pasaulēs.”

Lučillas seja atplauka smaidā, viņa kvēli noskūpstīja mīļoto.

„Aksel, nāc, es nevēlos noskatīties mīlas balodīšos” Kristīne saķēra, pārsteigtā jaunekļa roku, lai vilku viņu uz deju grīdu.

Vairākas stundas Kristīne vienkārši dejoja ar visiem pēc kārtas, lai aizmirstos. Likās, ka viss ir tik labi un ne par ko nav jāuztraucas, kad Lučilla pārtrauca draudzenes deju ar Heise.

„Neuztraucies es neatņemšu tev līgavaini” Kristīne bezrūpīgi sacīja, neatlaižot vīrieti.

„Kristīn, tev atnākusi ziņa uz lādīti, tā jau kādas desmit minūtes signalizē, bet tu to nemaz nepamani” pēc Lučillas izteiktajiem vārdiem, Kritušā steigšus metās pie bāra letes, kur bija atstājusi somu.

Viņa ātri izvilka kastīti no tās izņēma vēstuli.

Kristīn!

Māsas Flordiami ir veiksmīgi nonākušas Perlā un sākuša savas apmācības, bet tas nav galvenais. Tev pēc iespējas ātrāk jāatgriežas Kritušo pasaulē. Pirmkārt, Rilāre ir šeit ar vēl dažiem pūķiem, kas vēlas ar tevi runāt, otrkārt, pēc tava lūguma, izsūtīju vairākus kritušos meklēt citus mums līdzīgos, katru dienu mūs kļūst arvien vairāk. Tu mums esi nepieciešama, līdz ballei palikušas tikai desmit dienas. Lūdzu, atgriezies!

Safrāns.

„Kristīn, kaut kas noticis?” draudzene bija pienākusi pie Kritušās.

„Safrāns vēlas, lai es pēc iespējas ātrāk atgriežos Perlā” viņa atbildēja.

„Ja varu kā palīdzēt!” Lučilla piedāvājās.

„Kļūsti par Perlas pils burvi” Kristīne lieki nevilcinoties sacīja.

„Tu to nedomā nopietni. Es un galma burve?” meitene izbrīnīta raudzījās draudzenē.

„Man vienalga, ko domās citi. Ja vari šodien pat doties uz Perlu, Safrāns tev visu parādīs. Droši vari ņemt līdzi Heise, bet es vēlos, lai tu dzīvotu Perlā. Tur tevi neviens nenoniecinās, jo es būšu karaliene” Kritušā saņēma Lučilla roku un ieskatījās acīs „Padomā par sevi un dodies tur. Lūk, Safrāna vēstule – tā tevi aizvedīs uz manu pasauli.”

„Kā lai es tev pateicos Kristīn?” Meitene raudzījās draudzenes acīs ar neizmērojamu pateicību.

„Novēli man veiksmi Mefodija meklējumos, jo viņš ir pēdējais mērķis manā ceļojumā” Kristīne sacīja un, ātri paņēmusi lādīti uzrakstīja, vēstuli Safrānam, kurā pateica, ka ieradīsies Lučilla, un, ka viņa jau drīz atgriezīsies. Meitene ātri ievietoja vēstuli kastītē un nosūtīja.

„Kā tu domā viņu atrast?” Lučilla jautāja.

„Nezinu, tāpēc nomierini Safrānu, ja viņš sāk uztraukties par mani” Kristīne paķēra somu un devās uz izeju.

„Bet ja tu viņu neatradīsi?” Lučillas satraukti taujāja.

„Par to ļauj uztrauktie man. Tu dodies atpakaļ pie brāļiem un līgavaiņa. Atvadies no viņiem manā vietā” Kritušā apskāva draudzeni un devās ārā pa durvīm.

Izgājusi āra viņa nekavējoties atvēra durvis uz elfu valstību- Ersombru.

Tiklīdz viņa spēra kāju otrpus durvīm, tā iekrita lamatās- uzkāpa uz tīkla, kas nekavējoties uzrāva meiteni gaisā.

Tagad viņa karājās piecus metrus virs zemes. „Forši, es kādu nogalināšu” viņa klusi bilda, palūkojoties uz zemi, kur bija soma. Meitene bija iekritusi elfu darinātā tīklā, kurā varēja atrasties tikai dzīvas būtnes, tāpēc soma bija palikusi uz zemes.

Kritušā palūkojās visapkārt, neviena dzīvu būtni neieraudzījusi, viņa iekārtojās, cik vien ērti varēja un nolēma nosnausties, kā nekā viņa jau gandrīz divas dienas nebija gulējusi. Viņai vēl tikai atcerējās Eduarda brīdinājumu un nodomāja: Vajadzēja paklausīt viņu un nekur nedoties šodien. It sevišķi pēc tik daudziem dzērieniem, tagad esmu sprukās.

****

Kristīne pēkšņi, pamodās, izdzirdot lapu čaboņu. Viņa nogulēja vairākas stundas, nakts jau bija iestājusies. Uz riesusies sēdus, viņa rūpīgi vēroja apkārtni.

No krūmu aizsega iznāca vairāki elfu karotāji.

„Kāds gan mums te putniņš tīklā iekritis?” galvenais karotājs panāca vairāk uz priekšu un rūpīgi aplūkoja meiteni.

„Varbūt beidz blenzt un nolaidi mani zemē?” Kristīne nikni sacīja.

„Es izlemšu, kad tu tiksi nolaista, līdz tam- klusē!” Vīrietis nemaz nedomāja, klausīties gūsteknes iegribām.

„Tu man nepavēlēsi! Un šādi ir pat labāk- vērties jūsos no augšas” meitene pašpārliecināti atbildēja.

Tas sadusmoja karotāju vēl vairāk, un viņš nemanot padeva zīmi padotajam, kas strauji pārcirta saites, kas turēja tīklu virs zemes.

Tīkls strauji krita lejup, bet Kristīne tam jau bija gatava, viņa graciozi nolaidās uz zemes stabili ar abām kājām.

Karotāji pārsteigti vērās meitenē, kas mierīgi gaidīja tālāko uzbrucēju rīcību.

Pēkšņi viņas virzienā tikai pavērsti vairāki zobeni un bultas.

„Vairs nejūties tik varena?” galvenais karotājs pienāca meitenes tik tuvu, ka viņa zobens gandrīz pieskārās viņai.

„Vai es varētu uzzināt karotāja vārdu, kura zobens tiek mērķēts man tieši sirdī?” Kristīne ne uz mirkli nezaudēja pašcieņu, un vērās pretiniekam tieši acīs.

„Envojs Foretons, bet tev turpmāk pavēlnieks.” Viņš pienāca tuvāk un noglāstīja meitenes vaigu „Es salauzīšu tavu garu, tu nekad vairs neiedomāsies uz mani raudzīties kā līdzīgu.”

Kristīne ar prieku šobrīd būtu elfu nolikusi uz lāpstiņām, bet viņa saprata, ka vēl mirklis jāpagaida un tad visi viņi nožēlos, ka sagūstījuši meiteni.

Envojs nolaida zobenu un pietuvojās tuvāk meitenei. „Tu esi mana” viņš jau grasījās noskūpstīt, Kristīni, kad klajumā iznāca vēl kāds stāvs.

„Envoj, atkāpies no viņas, tūlīt pat” elfam pietuvojoties, Kritušā atpazina savu paziņu- Mefodiju. Garie baltie mati mazliet nosedza ausis, zilās acis ar pārsteigumu vērās meitenē, daļu augumu sedza bruņas, bet rokās bija loks.

„Mefodij, tu pats teica, ka mēs varam pieteikt tiesības uz saviem gūstekņiem” Envojs aizkaitināts atteica.

„Viņa jau pieder kādam” Mefodijs strikti teica, pienākdams tuvāk.

„Kam?” karotājs taujāja.

„Man” Mefodijs atteica, un piegājis pie Kristīne noskūpstīja viņu „Viņa ir mana!” Viņš stingri paziņoja, pagriežoties pret karotājiem.

„Piedot, es nezināju” Envojs sacīja un sāka atkāpties „Viņa izskatās pārāk pašpārliecināta, lai kādam jau piederētu.”

„Mūsu domas par piederēšanu atšķiras. Tagad atstājiet mūs” Mefodijs pavēlēja.

Kareivji strauji devās prom, aizdomīgi atskatoties uz abiem paliekošajiem.

„Ko tu šeit dari?” Mefodijs strauji pagriezās pret Kristīni.

„Meklēju tevi” viņa atbildēja un devās paņemt savu somu, bet elfs viņu apturēja, strauji saķerot aiz rokas.

„Es tev teicu, neatgriezties Ersombrā” viņš naidīgi vērās meitenē.

„Es neteicu, ka klausīšu tev. Man neviens nepavēl!” Kritušā izrāvās no tvēriena un devās pēc somas.

„Ko tev vajag no manis?” Mefodijs sekoja viņai.

„Es tev izglābu dzīvību, mūsu pirmajā tikšanās reizē” viņa atgādināja vīrietim.

„Es cerēju, ka tā būs mūsu pirmā un pēdējā tikšanās reize. Varētu teikt, ka šī lieta ir nokārtota. Es šodien izglābu  tevi” viņš cieši ieskatījās meitenes acīs, kad viņa piecēlās, paņēmusi somu.

„Tu ļoti labi zini, ka es pati būtu tikusi galā” Kristīne pietuvojās elfam.

Viņš strauji atkāpās „Ko tu vēlies?”

„Kļūsti par manu vīru!” Viņa strauji piesoļoja pie Mefodija un nevilcinoties noskūpstīja.

 

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.