18.nodaļa

Rosess

„Nē, ko tu iedomājies?” Mefodijs satraukts strauji atkāpās.

„Tu to darīsi” Kristīne strikti atteica, soļodama tuvāk elfam, kas nemitīgi atkāpās.

„Kāpēc? Mēs ienīstam viens otru” viņš rupji atcirta, apstājoties „Ko tas viss nozīmē?”

Meitene apstājās un rūpīgi lūkojās vīrietī „Es tevi neienīstu, lai arī zinu, ka tu vēlies nīst mani. Tu man šobrīd esi vajadzīgs, Mefodij!”

„Kāpēc? Kāpēc tieši tagad un šeit? Kas ir noticis?” viņš vairs nenolaida skatienu no Kritušās, lai arī baidījās pazust kastaņbrūnajās acīs.

„Pēc desmit dienām, Andželas Deates ballē, es tikšu paziņotā, kā jaunās pasaules- Perlas valdniece. Tajā brīdī man blakus ir jābūt arī tev kā manas zemes karalim” Kristīnes runā ne mirkli neiezagās šaubu ēnas.

„Tu domā, ka es tā vienkārši došos uz Terdemortes valdnieces balli, kur būs visu pasauļu pavēlnieki. Dodies Kristīne vienreiz projām un neatgriezies vairs” Mefodijs aizgriezās, lai viņa neredzētu, sāpju izteiksmi, elfs sejā, izsakot šos vārdus.

„Es jūtu, ka tu neesi pilnīgi vienaldzīgs pret mani, tāpēc lūdzu, palīdzi man” meitene saņēma, elfa roku un pagrieza viņu pret sevi „Es nespēju just pret tevi to pašu, bet palīdzi man savas mīlestības vadīts.”

„Es to nevaru. Tu nezini, ko no manis prasi” vīrietis atbildēja, paceļot skatienu.

„Es prasu, lai tu beidz slēpties un atgūsti sev piederošo statusu un vietu elfu sabiedrībā. Aizmirsti, ko viņa tev nodarīja un parādi, ka spēj dzīvot arī bez tās sievietes” Kritušā bargi klāstīja.

„Un ja nu es to nespēšu” pēkšņi, pašpārliecinātais karotājs, pārtapa gļēvulī „Erisa man nozīmēja visu, bet es viņai tikai iespēju kļūt par karalieni. Tiklīdz es biju prom, viņa sāka saieties ar manu brāli.”

„Man ir vajadzīga būtne, kura spētu vadīt karaspēku Perlā, un būtu man blakus ballē” viņa paskaidroja.

„Bet kāpēc uzreiz precēties, es taču pat nebūdams karalis varu vadīt armiju” Mefodijs bija neizpratnē.

„Lūdzu, piekrīti, un nejautā nekā. Mums pat nav jāapprecas līdz ballei, tev ir jābūt tikai man blakus kā līgavainim, ja mans plāns īstenosies, mēs nekad netiksim salaulāti” Kritušā sacīja un sāka meklēt kaut ko somā.

„Tas ir saistīts ar kādu vīrieti?” Elfs jautāja.

„Lūdzu, tas tev,” viņa pasniedza elfam greznu atslēgu, kas bija ievērta zilā lentē „Karotāji, kuri vēlas, var doties tev līdz. Dodieties uz Ersombras vārtiem, kas savieno šo zemi ar feju valstību, un atverot durvis ar šo atslēgu, jūs nonāksiet Perlā.”

„Bet tu?” Mefodijs paņēma atslēgu.

„Pasaki Safrānam, ka es atgriezīšos rīt. Man vēl jānokārto dažas lietas cilvēku pasaulē” viņa atteica un atvēra portālu.

„Kristī, tu zini, ka tas ir aizliegts” elfs satraukts bilda.

„Tu zini, likumi mani nekad nav aizkavējuši” viņa atsacīja un devās uz Zemi, atstājot Mefodiju vienu, lēmuma pieņemšanā.

Tiklīdz Kritušā nonāca cilvēku pasaulē, viņas priekšā stāvēja jauna sieviete.

„Ikvienai maģiskai būtnei bez īpašas atļaujas aizliegts ieceļot Dieva pārvaldītajā pasaulē” viņa deklamēja, nemaz neapskatot pārkāpēju „Tev tiek dota izvēle: vai nu tu atgriezies atpakaļ paralēlajās pasaulēs vai tiec nogādāt galvenā maga rokās, kas lems tavu likteni. Nu ko tu izvēlies?” tikai tagad sieviete paskatījās uz Kristīni.

„Ko tu šeit dari?” viņa pārsteigti taujāja.

„Es tev varētu jautāt to pašu Zenta” Kritušā sacīja un apskāva draudzeni „Tu taču sargāji ieejas Itālijā, nevis Londonā.”

„Mani pazemināja amatā” Zenta negribīgi atbildēja.

„Kāpēc? Tu esi labākā sargātāja, ko pazīstu. Pat labāka par dažiem paralēlo pasauļu vārtu sargiem” abas meitenes sāka soļot ārā no nelielās māju alejas.

„Manas sardzes laikā, ieradās kāds vampīrs, kurš, protams, nebija veģetārietis” viņa skumīgi paskaidroja. Par veģetāriešiem sauca vampīrus, kas pārtika no savas rases asinīm nevis citu.

„Kā tas notika?” meitenes bija nonākušas uz ielas, bet Kristīne tikai lūkojās draudzenē.

„Nezinu. Manuprāt, kāds mani iegāza, netika pat ziņots par vārtu atvēršanos. Todien, es jau biju sastapusi vairākus ceļotājus, no kuriem lielākajai daļai bija atļauja” Zenta stāstīja „Bet tas nekas, tagad es varu apskatīt Londonu.”

„Es kaut ko darīšu, nepieļaušu, ka tevi apmelo. Bet tagad pie lietas, kur…” Kritušā beidzot palūkojās apkārt.

Visus veikalu skatlogus, māju logus, ielas rotāja Ziemassvētku rotājumi. Pa ielām staigāja tikai retais.

„Kas šodien pa dienu?” meitene prasīja paziņai.

„Ziemassvētku priekšvakars. Tāpēc arī biju pārsteigta tevi satikt” Zenta teica, pārbaudot pulksteni „Mana maiņa drīz beigsies. Tu ko vēlējies?”

„Nē, vienkārši gribēju zināt, kur pašlaik esam, bet tikko atpazinu, rotaļlietu veikalu pāri ielai. Nekavēšu tevi ilgāk” Kritušā uzmanīgi šķērsoja ielu.

Zenta vēl aizvien turējās viņai blakus „Tev nevajadzētu svinēt svētkus?”

„Tu zini, ka paralēlās pasaulē viss rit savādāk, bet šobrīd es esmu īstajā vietā, lai arī ar nelielu kavēšanos” Kristīne sacīja, un pamājusi atvadu sveicienu, devās iekšā veikalā.

Jau vairākus gadus, šeit nekas nebija mainījies. Rotaļlietu veikaliņš bija pilns ar neskaitāmām lietām, sākot ar mīkstajiem dzīvnieciņiem, beidzot ar dārgām porcelāna lellēm. Hemlija veikalā varēja atrast dāvanu ikvienam. Šeit ar rotaļlietām varēja arī spēlēties uz vietas. Šī bija Kristīnes mīļākā vieta Londonā.

„Kristīn, es jau domāju, ka šogad neieradīsies” no veikala aizmugures iznāca sirms vīrietis.

„Nekad, Hemlija kungs! Šī vieta ir vienkārši fantastika” meitene devās sasveicināties ar veikala īpašnieku.

„Ja man atmiņa nevil mēs esam pazīstami jau gandrīz desmit gadus, lūdzu, sauc mani par Hemliju” vīrietis apskāva viņu, kā sen neredzētu mazbērnu.

„Nē, Hemlij, tava atmiņa neviļ, lai arī drīz tu pārkāpsi 80 gadu slieksni. Kā šogad noritēja viss?” Kristīne katru gadu, kopš sāka dzīvot kopā ar brāli, devās šurp, lai iegādātos rotaļlietas Ziemassvētkiem, bēriem, kuriem nav vecāku. Pēdējos gadus viņa šo pienākumu pildīja vienatnē un bija izveidojusi jaunu tradīciju.

„Jā, katra dāvana nonāca pie īstā saimnieka. Jāsaka šogad daudzi bērni atraduši sev ģimenes, bet klāt nākuši tikai desmit” Hemiljs stāstīja un izņēma no atvilktnes mapīti, kurā atradās sarakts ar bērniem, kas dzīvoja tajā pašā bērnunamā, kur agrāk Kristīne ar brāli, un pasniedza to meitenei.

Viņa ātri atvēra to un pārlaida skatienu vārdiem, tur bija katra bērna vārds, dzimšanas dati, ierašanās iemesls un laiks bērnunamā. Katram, kurš šī gada laikā bija, nonācis aizbildniecībā, bija pievienota zvaigznīte, bet, sarakta beigās, tika piefiksēti ieradušies bāreņi.

Sarakts glabājās pie Hemlija kunga, jo Kristīne bija lūgusi, apsveikt ikvienu bērnu dzimšanas dienā, jo pati zināja, cik svarīgi ir zināt, ka kāds par tevi rūpējās un atceras.

„Kā ar šī gada vecīša dāvanām?” Viņa katru gadu ieradās Londonā, Ziemas saulgriežos, lai personīgi nogādātu dāvanas bērniem.

„Viss ir sagatavots. Es domāju pats tās ievest, bet tā kā tu esi šeit” vīrietis vadīja meiteni uz noliktavu telpu. Tur bija vairāki sarkani maisi, pilni ar dažādām dāvanām.

„Kurš šogad kļuvis par eņģeli?” Krituša vēlējās zināt. Katru gadu bērnu nama audzēkņi ievēlējās, kādu no savējiem, kuram Kristīne personīgi izvēlējās dāvanu.

„Šoreiz tie ir divi” Hemlijs noslēpumaini pasmaidīja.

„Divi? Kuri?” viņa jautāja, vēlreiz pārskatot sarakstu.

„Keita un Martins” viņš atteica un pagriezās pret durvīm, kas pašlaik vērās vaļā „Ieradies, Frenks!”

„Frenks? Man taču palīdzēja Patriks, kaut kas noticis?” Dāvanas uz bērnu namu parasti palīdzēja aizvest, Hemlija mazdēls, kas bija divus gadus vecāk par meiteni.

„Patriks šo vakaru vēlējās pavadīt ar sievu” vīrietis skaidroja, redzot izbrīnu meitenes sejā, viņš turpināja „Viņš šovasar apprecēja Mariju.”

„Pasveicini, viņu no manis. Frenks ir tavs dēls?” Kritušā atcerējās šo personu no sarunām ar veco vīru.

„Jā” viņš sacīja.

„Sveiki, viesiem” Frenks ienācis sveicināja „Šie visi maisi?”

„Tieši tā” Kristīne atteica, kad vīrietis sāka krāmēt mantas mašīnā.

„Nāc, izvēlies pēdējās dāvanas” Hemlijs vadīja meiteni atpakaļ uz veikala telpām.

„Keita un Martins ir māsa un brālis. Keitai ir 5 gadi, bet Martinam 8. Viņu vecāki šovasar gāja bojā lidmašīnas katastrofā” vecais vīrs rūpīgi vēroja labdares reakciju.

„Brālis un māsa” viņa klusi bilda, sākdama aplūkot neskaitāmos rotaļlietu plašumus.

Kristīne ilgi domāja par dāvanu. Frenks jau bija pat pabeidzis salikt mantas un nāca par to paziņot, kad tēvs vīrieti apturēja un lika paklusēt. Pēkšņi meitenes skatiens apstājās pie izrotātās eglītes un viņa atrada ilgi meklēto.

***

Visu ceļu līdz bērnu namam Kristīne ar Frenku pārrunāja dažādas lietas, kas notikušas šajā pasaule. To laikam viņam bija pastāstījis Patriks, jo viņi ar meiteni bija norunājuši to. Kristīne nekad nebija stāstījusi, kāpēc vēlas to zināt, bet viņš arī nejautāja.

Auto piebrauca ēkai no aizmugure, tur viņu jau gaidīja iestādes direktore, sieviete, kas toreiz atveda Danielu pie Kristīnes viņas astotajā dzimšanas dienā.

„Kristīn! Mēs nezinām, kā tev pateikties” Elva iekļāva meiteni ciešā apskāvienā.

„Nav nepieciešams. Tas ir veids, kā es varu pateikties par man šeit izrādīto laipnību” Kristīne atteica un norādīja Frenkam, lai ceļ dāvanas ārā.

Viņa kopā ar Elvu devās iekšā, Frenks un vēl vairāki iestādes darbinieki sekoja abām ar dāvanu maisiem. Kā katru gadu, dāvanas tiks novietotas ēdamzālē, zem egles, lai bērni pieceļoties tās varētu vieglāk atrast.

Elva tikai norādīja, kur atstāt dāvanas un devās ar meiteni tālāk uz sporta zāli, kur viņas jau gaidīja bērni. Tiklīdz Kristīne ienāca telpā, to pāršalca aplausu vētra. Lai arī viņiem tika teikts, ka dāvanas šeit nogādā Ziemassvētku vecītis, daudzi saprata, ka par to jāpateicas Kristīnei.

„Labi, tagad visi apsēdīsimies un ļausim mūsu eņģelim iepazīstināt ar sevi” pēc Evas sacītā, visi apsēdās pusaplī uz grīda uz dažādiem paklājiem, spilveniem.

Kristīne devās uz priekšu, kur bija novietots liels klubkrēsls. Viņa ērti iekārtojās un pavērās visu gaidošajās acīs.

„Ceru, ka visi šogad esat labi uzvedušie, lai jau rīt varētu saņemt dāvanas, bet šodien es jums nolasīšu kādu stāstu. Šis stāsts parāda, cik daudz mums nozīmē tuvākie, un parāda, ko esam ziedot viņu labā. Tas ir O. Henrija ”Gudro dāvana” un viņa sāka lasīt „Vien dolārs uz 87 centi…”

Bērni klausījās meitenē ar neslēptu apbrīnu, daži, kas bija satikuši viņu jau iepriekš apmierināti smaidīja, apskaudami blakus sēdošo.

„Vienmēr viņi ir viedāki. Viņi ir burvji” viņa pabeidza stāstu un pacēla acis no grāmatas. „Viņi katrs ziedoja dārgāko no sevis, lai iepriecinātu otru.”

„Della pārdeva matus, lai nopirktu pulkstenim ķēdi” viena no meitenēm skumji sacīja.

Kristīne viņu atpazina „Jā, Karīna, viņa tik ļoti vēlējās iepriecināt mīļoto, ka atdeva dārgāko, matus.”

„Ja vien viņa būtu zinājusi, ka Džims būs iegādājies viņai ķemmi” piebilda kāda cita meitene, nedaudz jaunāka.

„Bet Džims pārdeva dzimtas pulksteni, lai iegādātos ķemmi” piebilda zēns, padsmitnieka gados, skarot nelielo krustiņu ap kaklu.

„Bet tad jau neviens no viņiem nevarēs izmantot uzdāvināto” teica mazāka meitenīte.

„Nē, ne uzreiz. Dellas mati ataugs, Džims ar lauki varbūt varēs iegādāties citu pulksteni, bet viņi šos Ziemassvētkus atcerēsies vienmēr. Tas būs kā apliecinājums viņu bez ierobežo mīlestībai vienam, pret otru” Kristīne atbildēja un piecēlās kājas. „Tagad, jums laiks doties gulēt!”

Bērni sāka nelabprāt pamest telpu, daži vēl pienāca pie Kristīnes.

„Tas, ko tu dari katru gadu Ziemassvētkus” Karīna apskāva draudzeni „Tas ļauj aizmirst visu ļauno un dod drosmi ticēt brīnumiem.”

„Jā, tā ir” bija pienācis jaunietis, kas iepriekš runāja „Mani sauc Gatis! Karīna ir daudz par tevi stāstījusi.”

Kritušā ielūkojās Gata acīs, cerot, ka jau drīz spēs tā raudzīties sava brāļa acīs.

Asara izspraucās no meitenes acs kaktiņa „Mans brālis vienmēr teica, ka jāpasakās cilvēkiem, kas ir palīdzējuši. Es zinu, ka sagādājot prieku visiem jums, visi darbinieki kļūst laimīgāki. Pietiek runāt, jums arī jādodas, bet man jāapmeklē mūsu šī gada eņģeļi.”

„Es tevi pavadīšu, viņi dzīvo blakus man” Karīna saņēma Kritušās roku un veda guļamistabu virzienā. Kristīne uzreiz atpazina gaiteni , pakuru viņas gāja. Meitenes sirds sāka sisties straujāk, kad Karīna norādīja uz istabu, kur agrāk mita viņa ar Danielu.

„Nu es tevi atstāšu” meitene devās prom.

Viņa lēnām atvēra durvis un devās iekšā. Telpa bija neliela, tikai ar divām gultām un nelielu skapi, un galdiņu starp gultām. Pašlaik zēns bija apsēdies pie meitenītes gultas un turot viņas roku, dziedāja klusi kādu šūpuļdziesmu. Skats, viņas priekšā atsauca atmiņā daudz laimīgu mirkli.

Pēkšņi meitenīte ierunājas „Viņi būs šeit rītā, kad mēs atvērsim dāvanas?” mazā cerības pilna raudzījās brālī.

Puisēns izstatījās apmulsis no tik strauja jautājuma, bet ātri atguvās, zinot, ka viņam jābūt stipram. „Viņi vienmēr ir mums klāt Keita, lai arī ko mēs darītu, mamma ar tēti vienmēr raudzīsies mūsos no debesīm.”

„Bet, kad mēs izaugsim, viņi mūs vairs nepazīs ”Keita skumīgi sacīja.

Kristīne paspēja nelielu soli uz priekšu, pievērsdama abu skatienus „Vecāki vienmēr spēs jūs atrast, lai arī kādi jūs būsiet nākotnē” viņa piegāja tuvāk un apsēdās uz gultas pretī Martinam „Lai arī kur jūs dotos, viņi vienmēr vēros ikvienu jūsu soli un ik mirkli būs kopā ar jums.”

„Tavi vecāki arī ir debesīs?” meitenīte nevainīgi jautāja. Viņas brālis satraukti paskatījās un Kristīni, bet jauniete jau bija pieradusi pie šādi jautājumiem no bērnu puses.

„Es nepazīstu savus vecākus, bet es cenšos viņus atrast. Jums ir tik ļoti paveicies, ka spējāt būt kopā ar saviem vecākiem” Kristīne bilda un notrauca asaru no vaigs „Bet tagad jums abiem laiks doties pie miera. Ja vēlaties es nodziedāšu jums kaut ko?”

Keita apstiprinoši pamāja, bet Martins ielīda savā gultā. Kristīne apgāja apkārt gultai un apsēdās abiem bērniem pa vidu.

Un sāka dziedāt „Paskaties uz sevi pats, cik Tu vari dot

Prieka tiem kam nepietiek, Un cik daudz Tu vari gūt

Tik no viena paldies Tev…”

Dziesmai beidzoties Keita jau bija iemigusī, bet Martins saņēma Kristīnes roku „Paldies! Par visu!”

„Nekad nepamet māsu, pat ja jūs izšķir atrodi veidu kā satikties” Kritušā teica un novietoja divas kastītes uz galdiņa, katrā atradās divi eņģeli un kartīte ar vārdiem „Viņi vienmēr būs jums blakus, tāpat kā jūs viens otram” „Tās atveriet rīt no rīta!” Viņa devās prom, aizvēra durvis un atslīga pret tām bezspēkā.

„Es atdotu visu Daniels, lai tagad satiktu tevi. Spējas, dzīvību jeb ko lai tikai vēlreiz dzirdētu tavu balsi un justu tavus pieskārienus un maigo acu skatienu.”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements