19.nodaļa

Rosess

Atvadījusies no visiem darbiniekiem, Kristīne devās prom. Viņa gandrīz stundu vienkārši soļoja pa klusajām Londonas ielām. Viss šķita tik mierīgs, svētlaimīgs, tikai retais bija redzams ielās, jo bija taču Ziemassvētku priekšvakars. Pat nepamanot viņa bija nonākusi līdz slidotavai, kas atsauca atmiņas.

„Kristīn, nāc ātrāk citādi mēs nepaspēsim” Daniels vilka māsu aiz rokas uz publisko slidotavu. Tas notika Pirmajos Ziemassvētkos.

„ Tu teici, ka tā ir atvērta visu laiku, turklāt es nemāku slidot, ja nu nokritīšu” Kristīne bailīgi taujāja. Viņai bija desmit gadi, bet šī būs pirmā reize, kad viņa kāps uz ledus.

„Uzticies man! Es neļaušu tev nokrist!” brālis sacīja, kad abi jau bija nonākuši līdz slidotavai. Viņš apsēdināju māsu uz soliņa un devās pēc slidām.

Kristīne palūkojās uz ledu, kur nebija neviena cilvēka. Viņa noskuma, protams visi bija mājās pie savām ģimenēm.

„Ņem, velc kājās! Es pēc tam aizsiešu” viņš pasniedza māsai slidas.

Meitene uzvilka un gaidīja, kamēr Daniels aizsies savējās, tad viņš aizsēja māsas.

Kopā abi devās uz ledus.

Daniels ne uz brīdi neatlaida Kristīnes roku.

„Man patīk!” Kristīne iesaucās un, atlaidusi brāļa roku, slidoja pati.

„Jā, tev padodas” brālis atsauca, vērojot māsas slidojumu „Es mazliet atpūtīšos, bet tu turpini.”

Viņš apsēdās uz soliņa un vēroja meiteni, kas vēl pirms mirkļa baidījās kāpt uz ledus, bet tagad slidoja, ka profesionāle.

„Daniel, skaties cik ātri es māku” māsa uzsauca, viņš rūpīgi vēroja laimīgo meitēnu.

„Kaut es vienmēr spētu, tevi pasargāt” viņš klusi pie sevis bilda.

Pēkšņi Kristīne nokrita, brālis strauji pielēca kājās, bet māsa sāka smieties, Daniels pieslidoja pie meitenes un palīdzēja piecelties.

„Mēs vienmēr pavadīsim Ziemassvētkus cilvēku pasaulē?” Kristīne taujāja.

„Protams” zēns atteica un kopā ar māsu sāka atkal slidot.

„Vēlaties slidot?” pie Kristīne bija pienācis slidotavas pārraugs.

„Nē, paldies ne šodien” viņa atteica.

Strauji vīrieša sejas izteiksme pārtapa, it kā viņš būtu ieraudzījis brīnumu „Jūs šeit bijāt ar brāli pirms astoņiem vai septiņiem gadiem? Tā bija jūsu pirmā reize!”

„Jūs to atceraties?” meitene bija pārsteigta.

„Protams. Tie bija Pirmie Ziemassvētki, ielas redzēja tikai reto, jau grasījos doties prom, bet tad ieradāties jūs. Tik ilgi nekad nebiju palicis” viņš devās uz mājiņu, kur glabājās slidas.

Kristīne sekoja „Atvainojos, tonakt mūsu dēļ jūs nebijāt mājās pie ģimenes.”

„Man nav neviena. Es uzaugu bērnunamā, pēc tam dabūju darbu šeit, tagad šis ir viss, kas man pieder” viņš stāstīja ieejot mājiņa.

„Man žēl” meitene skumji atteica.

„Ziniet, tie bija mani laimīgākie Ziemassvētki. Es tāpat bieži paliku šeit, lai nebūtu jāiet mājās. Raudzīties jūsos bija lielākais svētku brīnums. Aplūkojot šīs es atceros to vakaru katru gadu” vīrietis izvilka no atvilktnes vairākas fotogrāfijas „Gribēju dažas atdot jums, kad atnāksiet vēlreiz, bet jūs tā arī neatgriezāties.”

Un tur jau viņa bija kopā ar brāli: nedrošie pirmie mēģinājumi, brīdis, kad viņa atlaida roku, kritiens un neskaitāma bildēs, kurās meitene smaidīja.

„Ja vēlaties, variet paņemt tās” vīrietis piedāvāja.

„Nē, lai jau paliek jums. Vienīgi šo” Kristīne izvēlējās fotogrāfiju, kurā viņi viens otrā raudzījās ar neslēptu prieku.

„Varbūt tomēr paslidosiet, man par prieku” viņš vēroja meiteni.

„Labprāt” viņa atteica un nolikusi mantas, devās pēc slidām.

Tāpat kā toreiz slidotavā neviena nebija. Brīdī, kad viņa aizsēja slidas, blakus meitenei apsēdās Zenta.

„Tu taču nedomā, ka ļaušu priecēties vienatnē” viņa jautri sacīja, norādot uz slidām.

„Kā tu mani atradi?” Kritušā jautāja, kas abas uzkāpa uz ledus.

„Es esmu Sargātāja. Tas ir mans pienākums rūpēties, lai visiem ceļotājiem klātos labi” Zenta teica, viegli paslīdot garām draudzenei „Bet vispār jau es atnācu pie Toma” viņa pameta skatienu atpakaļ.

„Kas ir Toms?” meitene atkal bija blakus Sargātājai.

„Slidotavas īpašnieks. Tu ar viņu runāji” viņa paskaidroja.

„Jā! Es nezināju viņa vārdu” Kristīne sacīja.

Abas slidoja vairāk nekā stundu, fonā skanot Ziemassvētku dziesmām.

„Tas bija jautri” Zenta bilda, apsēžoties uz soliņa „Man nekad vēl nebija gājis tik jautri.”

„Kā tad ar tavu 20 dzimšanas dienas ballīti?” Kristīne taujāja, apsēzdamies blakus.

„Tā arī bija kolosāla! Viss ko es daru ar tevi ir īsts piedzīvojums” draudzene atzina.

„Kā iet drauga frontē?” Kritušā zināja, cik vientuļa bija Sargātāja.

„Nekā. Ir grūti noturēt normālu vīrieti, ja jebkurā mirklī tevi var izsaukt uz darbu. Sargātājas pienākumi nav darbs, bet dzīvesveids” Zenta atteica, pasniedzot Tomam savas slidas „Paldies!”

„Ceru, ka tev paveiksies! Bet tagad man jādodas prom” Kristīne teica, pieceldamies kājās „Drīz tu varēsi atgriezties Itālija” viņa noslēpumaini piebilda, dodamies prom.

„Kristīn, kas tev padomā?” Zenta uzsauca, bet draudzene jau bija nonākusi citā vietā.

***

Kristīne atradās priekšā lielai pilī, ko ieskāva augsta ķieģeļu siena. Viņa vēl aizvien atradās cilvēku valstībā. Kristīne devās klāt vārtiem.

„Dariet zināmu savu vārdu un ierašanās iemeslu” atskanēja vīrieša balss no skaļruņa, kas atradās pie vārtiem.

„Kristīne Maravilla, esmu ieradusies satikt Melisandru” viņa garlaicīgi deklamēja.

„ Pāvel, ieradusies Kristīne Maravilla, ko darīt” Kristīne dzirdēja, kā puisis jautā kādam.

Ko atbildēja otrs viņa nedzirdēja, bet skaļrunis vēstīja „Durvis tūlīt atvērsies jaunkundze!”

Pēc trīs minūtēm viņa iesoļoja pa lielajiem vārtiem. Otrā pusē meiteni jau gaidīja Pāvels.

„Kristīn, tu zini, ka Melisandra ir ļoti aizņemta kā vienmēr” vīrietis paziņoja.

„Bet kā vienmēr viņa man atvēlēs kādu stundiņu ”Kristīne smaidīdama pagāja garām Pāvelam, uzsitot viņam pa plecu.

„Parasti tu prasi dažas minūtes. Kas šoreiz tik svarīgs?” Pāvels gāja blakus meitenei. Abi bija pazīstami jau divus gadus.

„Tas lai paliek pie manis” Kristīne vīrietim viltīgi uzsmaidīja.

„Tu zini, es varēju tevi pat neielaist šeit” Pāvels atteica, pamājot sargiem, lai attaisa pils durvis.

„Zinu, bet tu nespēj pretoties manam šarmam” meitene veltīja viņam vēl vienu smaidu.

„Laikam” vīrietis vienīgi noteica un vadīja viņu tālāk „Tu vēlēsies zināt, ka Viņa ir saniknota. Kāds vampīrs atkal paniekojies ar cilvēku un vakar bija ieradies kāds nevēlams ciemiņš.”

„Nesaki, ka Melisandras vīrs?” viņa uzjautrināti teica.

„Ja tu būtu bijusi te, tev tas neliktos tik smieklīgi” viņa sejas izteiksme bija nopietna.

„Kas tad nabaga Pāveliņš nobaidījās no lielā briesmīgā Vongola” Kristīne ķircinājās.

„Drīzāk jau no manis” neviens nebija pamanījis, galvenās Sargātājas- Melisandras pēkšņo parādīšanos telpā „Pāvel, atstāj mūs!”

Vīrietis strauji pameta telpu, aiz sevis aizverot durvis.

„Tev nepieciešamais saraksts ir uz galda” Melisandra norādīja uz papīru.

Kritušā devās pie tā un pārlaida skatienu uzrakstītajam „Viņiem visiem var uzticēties?”

„Jā, daļa jau sen ir gaidījusi iespēju nostāties pret Andželu, bet citiem šķita saistoša sadarbība ar jaunās pasaules valdnieci” Melisandra apsēdās krēslā aiz galda.

Kristīne apsēdās viņai pretī „Paldies par visu!”

„Draugiem ir jāpalīdz” sieviete mīklaini skatījās Kritušajā „Tu vēlies vēl ko man lūgt?”

„Jūs, Sargātāji laikam protat lasīt domas” meitene pārsteigta iesaucās.

„Iespējams” Melisandra negribēja ne apstiprināt, ne noraidīt to.

„Nebūtu kāda iespēja Zentu pārcelt atpakaļ uz Itāliju” Kristīne ieminējās.

Sargātāja uzreiz saprata par ko paziņa runā „Zentai bija vajadzīga vides maiņa.”

„Viņa teica, ka tas ir darba dēļ” Kristīne neticēja, ka draudzene melojusi.

„Viņai tā tika teikts, īstenībā pārcelšanai bija cits iemesls” sieviete negribīgi sacīja.

Kristīne rūpīgi aplūkoja paziņu. Melisandrai bija asins sarkani mati, kuriem bija pieskaņota gara, korsetveidīga kleita ar platām rokām, kas viegli krita. Ap kaklu bija grezna zelta ķēdīte ar smaragdu tajā.

„Vecas draudzības vārdā, tu varētu man pateikt šo iemeslu” viņa cerīgi raudzījās paziņā.

„Zenta nokaitināja kādu augstākstāvošu ar savām izcilajām maņām. Vienkārši sakot viņa pamanīja to, ko nevajadzēja” Melisandra pavēstīja.

„Kāda idiotiska augstmaņa dēļ viņai tagad jācieš! Tu taču vari ko darīt!” Kristīnei jau bija apriebusies šīs visas hierarhijas.

„Ja tu man izdarītu pakalpojumu, es varētu Zentu pieņemt savā personīgajā Sargātāju lokā, tad tikai es lemtu par viņu” sieviete teica un izņēma aploksni no atvilktnes, un pasniedza to Kritušajai.

„Tu zināji, ka es tev to lūgšu” viņa piesardzīgi paņēma aploksni.

„Es esmu Galvenā Sargātāja, zinu, kur tu ceļo, ar ko sarunājies- visu” Melisandra apmierināti pasmaidīja „Aploksnē ir būtnes vārds, kura nedrīkst ierasties ballē, un tu par to parūpēsies.”

Meitene lēnām pavēra aploksni un, neizņemdama laukā lapiņu, izlasīja vārdu „Un kā lai es to paveicu?”

„Tas lai paliek tavā ziņā” Sargātāja piecēlās kājās „Bet tagad doties uz Perlu” izskanot viņas vārdiem, atvērās durvis un telpā ienāca Pāvels.

„Es jūs pavadīšu” viņš sacīja Kristīnei.

Neko vairāk nebilzdama meitene Pāvela pavadīta pameta pili.

Tiklīdz vārti aiz viņas aizvērās, tika izvilkta lapiņa no aploksnes, uz tās bija būtnes vārds, ko meitene labprāt vairs nesatiktu-

Markeons Mandions

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.