2.nodaļa

Rosess

„Ienāciet” aicināja Markeons, nedaudz paskatoties uz durvīm, bet nepazaudējot acu skatienu ar Kristīni. Viņam likās, ka pazaudēt to būt, kā nekad vairs neredzēt zvaigznes.

Telpā ienāca meitene – vampīrs. Salīdzinot ar viņu, Kristīne šobrīd izskatījās kā pelēkā pele. Meitenei bija pāri visai mugurai krītoši blondi mati, jūras zilas acis. Viņa bija tērpusies greznā, sarkanā kleita ar daudzām smalkām mežģīnēm. Rokās meitene turēja flautu.

„Piedot, bet tu vispār zini, cik pulkstenis? ” viņa bija īgna.

„Protams, Afra! Es neierados uz tavu flautas spēli, kurai vajadzēja notika pirms 15 minūtēm” Markeons mierīgi paziņoja, pat neieskatoties pulkstenī.

„Labi, tev tiek piedots.” Afra paskatījās uz Kristīni, it kā pirms tam nebūtu meiteni pamanījusi. „Tu mani iepazīstinās ar savu ciemiņu, kas tevi aizkavēja” Viņa jautāja vīrietim.

„Viņa mani neaizkavēja. Afra iepazīties- Kristīne, sena draudzene, Kristīne – Afra, mana māsa.” Abas meitenes ieskatījās viena otrai acīs.

„Prieks tevi beidzot satikt” Afra ar apbrīnu teica. „Viņa tev dāvāja sirdi!” Viņa pēkšņi gandrīz uzvaroši paziņoja. Kristīne nosodoši paskatījās uz Markeonu.

„Nenosodi mani. Es neko neteicu. Afrai ir spējas, kad viņa spēlē flautu, māsa dzird visu sarunas šajā pilī. Varu saderēt, ka viņa īpaši koncentrējās uz mūsējo. Cik ilgi?” brālis dusmīgi jautāja māsai.

Meitene nolaida galvu, izrādot, ka kaunas par izdarīto. „Tikai līdz brīdim, kad pateici, kā tā ir meitene, kurā tu iemīlējies” Afras acīs varēja redzēt, ka viņa runā taisnību.

„Labi, nekad vairs nespēlē flautu bez manis. Tu taču zini, ka tāds bija tēva noteikums. ” Markeons nu jau mierīgāk noteica. „Tagad atstāj mūs divatā!”

Afra jau grasījās iet prom, kad pa durvīm iebrāzās vampīrs.

„Atvainojiet, ir ieradies Gabriēls de Manī un pieprasa tikšanos ar jums” vampīrs strauji nobēra.

Kristīnes seju pārklāja bezcerīgums. Kāpēc tieši šodien? Meitene nodomāja.

„Kāpēc viņš ir ieradies?” Markeons bija apmulsis.

„Nezinu” atbildēja vampīrs.

Kristīne piecēlās kājās un sacīja „Es zinu. Gabriēls vēlas mani” meitene to paziņoja tik bezbailīgi, ka visi vampīri vērās viņā.

„Ko tu esi izdarījusi?” Markeons piesteidzās pie Kristīne. Viņa seja bija pilna pārmetumiem.

„Kāpēc uzreiz kaut ko izdarījusi?” Kristīne bija aizvainota. Kāpēc visi vienmēr domā, ka mani meklē tikai ienaidnieki? Viņa nodomāja.

„Tad kāpēc viņam vajag tevi?” vampīrs bija nolēmis nelikties mierā. Kristīne pārlaida skatienu istabai. Tur bija palikuši tikai viņa, Afra un Markeons.

„Pēdējais, ko atceros, man vajadzēja ar viņu satikties cilvēku valstības pilsētā Losandželosā. ” Kristīne atzinās.

„Kāpēc jums vajadzēja tikties?” Afra jautāja.

Kristīne centās atcerēties iemeslu, bet Markeonam likās, ka tas velkas stundām, kaut nebija pagājusi pat minūte.

„Labi, es nevaru likt Gabriēlam gaidīt.” Markeons ātri steidzās prom, bet tad atcerējās un pagriezās pret meitenēm „Afra, atrodi Kristīnei piemērotas drēbes un palīdzi viņai saposties. Tu zini, kur pēc tam iet.” Nesagaidījis atbildi, viņš izsteidzās pa durvīm. Meitenes izbrīnītas, paskatījās viena uz otru. Afra nolēma uzņemties vadību.

„Ātri ģērbies nost un mēģini atcerēties, es mēģināšu atrast piemērotu kleitu. Un neuztraucies, ja uz mirkli neredzi mani, es visu dzirdēšu” visu pateikusi meitene iesteidzās skapī.

Kristīne nolēma klausīt Afras padomam un sāka izģērbties, mēģinot atcerēties.

Tālāk viss notika neticami ātri. Kristīne nebija pat atģērbusies, kad Afra bija klāt ar kleitu. Tā tika ātri uzvilkta mugurā. Ik pa brīdim Afra pazuda un atkal parādījās ar kādu aksesuāru.
Bija pagājušas tikai 5 minūtes, kad Kristīne jau bija gandrīz gatava, atlika tikai mati. Meitene tika iesēdināta krēslā, un vampīre sāka veidot viņas matus.

„Stāsti” Afra pavēlēja.

„ Man paziņoja, ka Gabriēls zina manu mērķi, un viņš vēlētos man palīdzēt. Es, protams, uzreiz nenoticēju, bet tad man tika nodota Gabriēla rakstīta vēstule. Tajā bija rakstīts, kas tāds, kas mani ieintriģēja un es nolēmu riskēt.” Kristīne stāstīja, cenšoties neizpaust lietas, kas citiem nav jāzina.

„Kas bija rakstīts vēstulē?” Afra gribēja zināt, bet Kristīne negrasījās viņai, ko vairāk stāstīt.

„Vēl ilgi?” viņa garlaikot prasīja.

„Gatavs, nāc ejam!” Afra saķēra meiteni aiz rokas un vilka sev līdz.

Meitenes šķērsoja vairākas istabas līdz nonāca pie kāpnēm. Nokāpušas pa tām, viņas apstājās pie lielām durvīm. Afra norādīja, ka jāuzvedas klusu un palaida vaļā Kristīnes roku. Kristīne pagriezās ar muguru pret durvīm, un ieraudzīja savu atspulgu spogulī. Šodien pirmo reiz viņa ieskatījās spogulī un nesaprata, kas stāv viņai pretī.

Kristīnei mugurā bija asins sarkana kleita bez lencītēm, kas sniedzās pāri ceļiem, kājās sarkanas siksniņ kurpes uz apmērāmi 5 cm augstiem papēžiem. Lielākā daļa matu bija sasprausti uz augšu, tikai dažas šķipsnas atstātas vaļā, un priekšpusē iesprausta sprādze melnas rozes izskatā.

Pietiek, mani saģērbj, kā nezinu ko, un vēl liek gaidīt! Nē, es to nepieļaušu. Kristīne nodomāja, un straujiem soļiem tuvojās durvīm.   Meitene apstājās blakus Afrai un cieši vērās pretī esošajās durvīs. Pēkšņi aizmugurē atskanēja soļi, Afra pagriezās, bet Kristīne izmantojot izdevību devās iekšā telpā.

Tiklīdz durvis atvērās, telpā esošie vīrieši pagriezās pret tām.

„Vēlreiz lieciet man gaidīt un jūs vēlēsieties, kaut nekad mani nebūtu satikuši” Kristīne  pārliecināti sacīja un devās pretī vīrietim, kas noteikti bija Gabriēls.

„Gabriēls, prieks iepazīties, jaunkundze,” vīrietis palocījās pret Kristīne.   Meitene pamāja. „Jūs esat apburoša” Gabriēls nenovērsa acis no meitenes.

„Paldies! Bet tagad ķersimies pie lietas. Jūs vēlējāties ar mani runāt?” Kristīne lēnām soļoja Markeona virzienā.

„Jā, bet, kā jau teicu princim Markeonam, es vēlētos runāt ar jums ārpus šīm telpām” Gabriēls ieskatījās meitenes acīs.

„Piedodiet, bet mēs runāsim šeit. Markeons ir sens draugs, man nav iebildumu, ka viņš dzird. Un šī ir viņa pils un mēs esam tikai ciemiņi.”  Kristīne apsēdās uz krēsla, kas bija novietots pie galda.

„Saruna būs ļoti personīga rakstura.” Gabriēls ne mirkli nenolaida skatienu no Kristīnes.

„Protams. Citādi jūs šeit nebūtu” meitene vēsi atteica.

„Es varētu palīdzēt” neviens nebija pamanījis, ka telpā bija ienākusi Afra. Gabriēls lēnām pagriezās un paskatījās uz sievieti.

„Un kā jūs varētu mums palīdzēt?” vīrietis neticīgi jautāja.

„Varbūt jūs, Gabriēl, pazīstat šo instrumentu” Afra pasniedza viņam savu flautu.

Gabriēls rūpīgi aplūkoja flautu. Viņš nekad nebija sapņojis, ka turēs rokā tik varenu instrumentu. Tas pats par sevi bija ļoti vērtīga lieta, bet esot pareizajās rokās varēja kļūt par ieroci. ’Vento Flauto’ – vēja flauta, spēj pārdabisku būtņu dzirdei samazināties līdz cilvēku dzirdes līmenim, bet, pieredzējis spēlmanis, spētu klausītājiem likt dzirdēt tikai melodiju, tā atņemot tiem dzirdi pavisam.

„Kuram pieder šī flauta?” Gabriēls jautāja Markeonam.

„Man.” Afra izņēma flautu no vīrieša rokām.

„Labi. Es piekrītu sarunai šeit, bet par sekām atbildēsiet jūs” Gabriēls sacīja, atkal atrodot Kristīnes acu skatienu.

Kristīni pārņēma baiļu vilnis. Iespējams pēc šīs sarunas mainīsies visa meitenes dzīve. Bet viņa arī zināja, ka Gabriēls nebūtu šeit ieradies, tikai lai palīdzētu meitenei, vīrietim kaut ko vajadzēja no viņas. Gabriēls nāca no eņģeļu rases, bet šīs rases pārstāvji ir naidā ar vampīriem, tāpēc Kristīne saprata, ka pakalpojums, kas viņai būs jāizdara ir ļoti steidzams.

Atskanēja krēslu čīkstoņa. Markeons apsēdās galda galā, pa labi apsēdās Gabriēls, tieši pretī eņģelim sēdēja Kristīne, bet Afra palika stāvot kājās.  Telpu pāršalca brīnumainā flautas spēle.

Gabriēls paskatījās uz visiem klātesošajiem un sāka stāstīt. „Es esmu šeit, lai paziņotu tev, Kristīne, ka zinu, kur ir tavs brālis.” Uzrunātā meitene smagi nopūtās. Beidzot viņa atradīs brāli.

„Manuprāt, viņš ir Terdemortes valstībā, kur viņš kalpo karaliskajai ģimenei” eņģelis gaidīja Kristīnes reakciju.

„Tas visu varētu padarīt grūtāku.” Kristīne jau sāka pārdomāt veidu, kā satikt brāli.

„Nē, Kristīn, pat nedomā veidu, kā tur ielauzties. Tu zini, kas ir Terdemortes valdniece?” pirmoreiz kopš sarunas sākuma Markeons iejaucās.

„Jā, Andžela Deate jeb Nāves Eņģelis! Bet būtņu varenums mani nekad nav aizkavējis!” Meitene pašpārliecināti atbildēja.

„Šoreiz es tevi aizkavēšu” Markeons strauji piecēlās kājās.

„To nevajadzēs. Man jau ir sagatavots plāns.”Gabriēla teiktais, lika Markeonam dusmīgi uz vīrieti paskatīties, bet meitene vērās eņģelī ar neslēptu pateicību.

„Andžela pēc 20 dienām rīkos balli par godu šī gada pirmajam pilnmēnesim.” Gabriēls pagriezās pret Kristīni. „Tev vajag būt šai ballē, tā ir vienīgā iespēja, kā tikt pilī, jo ikdienā pilī pat muša nepamanīta nevarētu iekļūt” Gabriēls klāstīja savu plānu.

„Es neesmu muša!” Meitene pašpārliecināti sacīja.

„Protams, neesi, bet pat, ja tu varētu iekļūt pilī, tu nezinātu vai tavs brālis tur būs tai brīdī” Markeons nīgri piebilda.

„Tāpēc viņai tur jāiekļūst balles laikā. Es zinu, ka tās laikā visi Andželas padotie būs tur.” eņģelis pašapzinīgi paziņoja.

Vampīrs dusmīgi paskatījās uz Kristīni.„Nē, tas nenotiks. Kā tu vispār domā tur iekļūt? Ballē tiks ielaistas tikai būtnes ar ielūgumiem.”

„Ja esi viņas draugs, atbalsti viņu, nevis nostājies pret draudzeni.” Gabriēlā sāka augt nepatika pret vampīriem.

Kristīne bija apnikusi šī ķildošanās. Kāda visiem daļa gar manu dzīvi? Lai viņi dzīvo paši savas dzīves! Meitene strauji piecēlās kājās un demonstratīvi sāka soļot prom no klātesošajiem.

Līdz ar Kristīnes piecelšanos, flautas radītā melodija pārtrūka.

Meitene apstājās, jo viņas ceļu aizšķērsoja Markeons. Stulbais vampīru ātrums!

„Kur tu dosies?” viņš nikni jautāja.

„Netaisos klausīties jūsu ķīviņā. It kā viņš būtu jūsu brālis! Bet tā nav! Es esmu Daniela māsa!” Dusmas arvien vairāk pārņēma Kristīni. Nemanāmi pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Meitene juta, ka nespēs noturēt emocijas sevī, tāpēc, ignorējot Markeonu, izskrēja no telpas un devās uz pirmajām durvīm, kas varēja vest uz āru.

Kristīne bija pareizi izvēlējusies, durvis viņu izveda skaistā dārzā. Meitene zināja, ka vampīriem nepatīk saule, tāpēc viņa kādu laiku varēs pabūt viena.

Dārza centrā viņa pamanīja lielu vītolu, zem kura bija nolikts soliņš. Meitene devās tā virzienā un iekārtojās uz soliņa. Lai arī tas nebija raksturīgi Kristīnei, viņa izplūda asaras. Meitenei likās, ka viņa ir aizvērusi šos asaru vārtus dienā, kad nolēma nevienam neļaut viņu sāpināt, bet šoreiz tās vairāk bija prieka asara. Beidzot Kristīne varēs satikt brāli.

Kad asaras nedaudz bija rimušās, meitene atcerējās brīdi, kad pirmoreiz zaudēja Danielu.

Kristīne ar Danielu bija bāreņi. Kad abi nonāca cilvēku zemes bērnu namā, puikam bija 5 gadi, bet meitenei 3 . Viņi bijuši atstāti pie bērnu nama durvīm. Neviens nezināja, kas ir viņu vecāki. Daniels, arī neko izņemot, savu un māsas vārdu nepateica. Audzinātājiem šķita, ka zēns nerunāja, jo nevēlējās atcerēties. Vienīgais, kas liecināja par bērnu izcelsmi, bija medaljoni abiem ap kaklu. Medaljoni bija identiski- apaļi, zili violetā krāsā ar rozes zīmējumiem. Puikam roze bija melnā krāsā, bet meitenei asins sarkanā. Iekšpusē nebija bildes, tikai abu bērnu vārdi.

Jau no ierašanās brīža Daniels, lai arī tikai 5 gadu vecs, ļoti uzmanīja mazo māsu. Viņš tikpat kā neatkāpās no meitenes. Bērnu namā strādājošiem tas netraucēja, tāpēc viņi abus bērnu nešķīra. Abiem pat tika piešķirta kopēja istaba.

Bet viss mainījās dienā, kad Kristīnei bija 7 gadi. Bērnu namā bija ieradies pāris, kas vēlējās adoptēt bērnu. Pāra uzmanību pievērsa Kristīne. Todien Daniels vēl nebija atgriezies no mācībām, tāpēc brīdī, kad pāris ienāca spēļu istabā, meitene vienatnē spēlējās ar krītiņiem. Ienākusī sieviete uzreiz jautāja, kāpēc meitene nespēlējas ar pārējiem. Audzinātāja atbildēja, ka Kristīne ir ļoti noslēgta, un ka viņa parasti spēlējas ar brāli, kas pašlaik atrodas mācību telpā. Pāris tuvojās meitenei, bet Kristīne to pat neievēroja un tikai turpināja zīmēt.

„Ko tu zīmē?” sieviete laipni jautāja. Kristīne aši paskatījās uz sievieti un novērsās.

Brālis bija teicis, lai meitene nerunā ar svešiniekiem, jo tad tie varētu abus izšķirt. Bet Kristīnei sievietes seja likās tik mīļa, ka viņa nodomāja, ka viņa nevarētu šķirt meitēnu no brāļa. Tāpēc meitene atbildēja.„Suni.”

„Cik skaisti! Kā tevi sauc?” kundze lūkojās Kristīnes brūnajās acīs. Meitēns pateica savu vārdu un sāka stāstīt par to, kas vēl būs viņas zīmējumā. Sieviete ar apbrīnu klausījās Kristīnē, kas neviltoti apbūra sievieti ar savu bērna šarmu.

Atvadījušies no meitenes, pāris, izgājuši no istabas, paziņoja, ka vēlas adoptēt tieši Kristīni. Bērnu nama pārstāve centās pārliecināt, ka tas nav labākā izvēle, jo meitene ir ļoti pieķērusies savam brāli, un šķiršanās varētu atstāt sliktu iespaidu uz abu bērnu garīgo veselību. Bet pāri tas neinteresēja, viņi pieprasīja tūlītēju adopciju. Tā kā viņi nāca no ļoti ietekmīgas dzimtas, bērnu namam nekas cits neatlika, kā piekrist.

Audzinātāja aizgāja līdz Kristīnei un pavadīja meiteni uz viņas istabu. Abas sāka kārtot Kristīnes mantas. „Kur mēs ar brāli dosimies?” meitene jautāja.

Sieviete žēli paskatījās uz meitēnu. „Šoreiz brālis nevarēs tev doties līdz, bet jūs noteikti varēsiet tikties” Vārdi nāca kā zibens pār bērna augumu. Viņa bija panākusi to, ko Daniels bija stāstījis. Viņi tiks šķirti.

Kristīnei strauji izmetās ārā no istaba un devās mācību telpās virzienā. Pa ceļam viņu noķēra kāds darbinieks. Bet meitēns kliedza, viņa sauca savu brāli.

Daniels ātri izsteidzās no klases un devās pie māsas. Darbinieks atlaida Kristīni. Meitene ieskrēja brāļa skavās un sāka raudāt. „Viņi grib mūs šķirt! Piedot es nepaklausīju tevi! Piedot! Es negribu doties prom.” Daniels centās mierināt māsu, ka viss būs labi, ka viņš nekad nespētu dusmoties uz māsu.

Notiekošajām bija uzradušies vairāki skatītāji, arī pāris, kas vēlējās Kristīni pieņemt audzināšanā. Bet pat šī scēna nespēja iežēlināt pāri, viņi savu lēmumu nemainīja.

Daniels aizvadīja māsu uz istabu un palīdzēja viņai pabeigt kravāt somu. Visu šo laiku brālis māsai stāstīja, ka viņai nav jāuztraucas. Tagad Kristīnei būšot ģimene, viņai būs pašai sava istaba, un meitene jebkurā mirklī varēs apciemot Danielu. Šie vārdi meitēnu nedaudz nomierināja.

Kad brālis meiteni veda pie jaunajiem vecākiem, Kristīne sirsnīgi sacīja „Bet tu esi mana ģimene, man nevajag nevienu citu!” Daniels, pēdējo reizi apskāvis māsu, nodeva viņu jaunā pāra rokās.

Jaunajās mājās bija viss, kā Daniels bija teicis. Tikai jaunie vecāki neļāva apciemot meitenei brāli. Ar katru dienu Kristīne arvien vairāk noslēdzās sevī. Jaunajā skolā viņa ne ar vienu nerunāja, nepiedalījās spēlēs, viņa bija atstumtā. Pārim šķita, ka tas viss ir pārejošs un ar laiku meitene mainīsies, bet tā nenotika, viņa vēl un vēl grima skumjās.

Pēkšņi Kristīnes atmiņu plūdus pārtrauca tuvojošies soļi. Vēl aizvien taču ir saule, kas tur varētu nākt?Kristīne bija neizpratnē.

Viņa pavērās uz augšu. Tas bija Gabriēls.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.