20.nodaļa

Rosess

Izgājusi cauri vārtiem uz Perlu, Kristīne lēnām izsoļoja no ūdenskrituma, lai nesaslapinātos. Otrpus viņu jau gaidīja kāds elfu karotājs.

„Kas jūs šurp atsūtīja?” vīrietis prasīja, pavērsis loku pret meiteni.

„Šeit jautājumus uzdošu es” viņa strikti atteica „Kur ir Filips?”

„Raivi, kas tur ieradies?” no netālā namiņa iznāca pieminētais vīrietis „Kristīn?” viņš pārsteigumā raudzījās meitenē.

Izdzirdējis meitenes vārdu, karotājs nolaida ieroci un lēni atkāpās „Atvainojiet!”

„Kopš kura laika tev uzradušies palīgi?” Kritušā nopietni taujāja, pietuvojoties Filipam.

„Mefodijs atsūtīja Raivi, lai man palīdz” viņš atbildēja un dīvaini raudzījās pretī stāvošajās būtnē „Tu esi mainījusies.”

„Būtnes mainās Filip, agri vai vēlu mēs visi izmaināmies” viņa grūtsirdīgi atteica un devās garām vīrietim.

„Ļauj es tevi pavadīšu līdz pilī” viņš soļoja blakus.

Ceļu abi mēroja klusējot. Kristīne rūpīgi aplūkoja savu karalisti, kas vairs nebija daba vien. Visapkārt bija dažādas mājas, būtņu veidotas lietas. Tā kā bija jau nakts, neviena ārpus ēkām nemanīja, tikai gar logiem mīņājās dažādas ēnas, citviet varēja dzirdēt balsis.

Ejot tālāk, meitene saprata, ka dodas ezera virzienā, tas atradās gandrīz pa vidu šai pasaulei. Pēdējo ceļa posms bija jāmēro caur mežu, tāpēc tikai iznākot no tā, pavērās skats uz neizmērojamo pili.

Priekšā pilī atradās ezers, ap kuru tagad bija izaudzēts neliels dzīvžogs. Pils bija milzīga dzelteno ķieģeļu ēka, ko greznoja neskaitāmi baroka stila logi un durvis, grandiozi torņi. Kristīnei aizrāvās elpa.

„Safrāns vēlējā, lai tev ir īsta pils, kura parādītu tavu varenību” Filips ieminējās.

„Iespējams” viņa iesmējās, iedomājoties citu iemesli tik lielai pilī „Tālāk es došos pati, ja tev nav iebildumu.”

„Protams. Uz tikšanos” vīrietis apskāva meiteni un devās prom.

Kristīnei arvien pietuvojoties pilī, tā šķita neizmērojama pat pārāk grezna. Viņai nekad nav bijis svarīgs statuss sabiedrība, ne arī naudas daudzums, tāpēc tas likās muļķīgi, ka tas viss tagad piederēs viņai.

Lai arī tuvojās pusnakts, pilī vēl dega gaismas. Meitene jau domāja, ka ceļā uz ēku viņu apturēs kāds sargs, bet tā nenotika. Tikai paejot garām ezeram, Kritušā sazīmēja stāvu, kas mierīgi vēroja meiteni no pils durvīm.

„Esi sveicināta mājās, Kristīn!” Safrāns nenoturējās un ātri kāpa pretī draudzenei, kas jau bija tikusi līdz kāpnēm.

„Man arī prieks” meitene atbildēja, apskaujot puisi.

„Nāc es tev visu izrādīšu” nesagaidījis atbildi, Safrāns saņēmis Kristīnes roku, veda viņu iekšā pilī.

Neļaujot meitenei ilgi, visu apbrīnot, puisi veda viņu uz troņa zāli. Tiklīdz atvērās istabas durvis, telpu pāršalca aplausi.

Tur bija visi viņas draugi un paziņas- Flordiami dvīnes, Lučilla ar brāļiem, Mefodijs ar vēl dažiem elfiem, Lilija, kritušie- Kaspars, Dita, Marta un citi. Viņas skatiens apstājās pie būtnes, kura šeit neiederējās- Neits.

Kristīne gribēja jau jautāt, kāpēc viņš ir šeit, bet pārdomāja. Ja jau Neits ir šeit, tam ir kāda nozīme. Viņa nodomāja. „Kā jūs uzzinājāt, ka es šodien ieradīšos?” Meitene taujāja, apskatot telpu, kura bija izrotāta, bet uz galdiem bija bagātīga maltīte.

Marta panāca soli uz priekšu „Ne jau tāpat vien tu mani nosauci par nākotnes pareģi, ceremonijā.”

Kristīne pasmaidīja, pati par savu aizmāršību „Jā! Prieks jūs visus redzēt, bet mums vēl daudz, kas jāpaspēj izdarīt, nedomāju, ka būtu laiks balēties.”

„Īgņa” dvīne unisonā sacīja, daži citi iesmējās par to.

„Es neesmu īgņa” meitene strīdējās pretī.

„Atzīsti tu esi prieka bojātāja” Zaks piebalsoja.

„Es jums parādīšu, ballīšu bojātāju” Kritušā jautri noteica, un centās atcerēties kādu feju burvestību. Viņa aši salikta rokas kopā un pēc viena plaukstu sitiena, visi telpā esošie baloni pārplīsa, pieberot istabu pilnu ar krāsainiem konfeti.

Visi sāka aizrautīgi smieties, līdz ko tika apbērti ar konfeti.

„Es nezinot, kas ir jautrība” Kristīne apmierināta atteica un uzreiz devās pie Safrāna „Mūzikas nebūs?”

„Protams būs!” viņš atteica un pamāja Kristapam, kas stāvēja pie neskaitāmiem mūzikas instrumentiem. Puisim bija vajadzīgs tikai viens rokas mājiens, un instrumenti sāka spēlēt.

„Drīkstu lūgt uz pirmo deju” Safrāns jautāja.

Pēkšņi pie abiem piesteidzās Mefodijs „Pirmā deja pienākas man” viņš strauji paņēma meitenes roku un veda uz zāles vidu.

„Mefodij, ko tas nozīmē?” Kristīne bija sašutusi, bet neatteicās no dejas.

„Tu mani atsūtīji šeit nesagatavotu, es jutos kā muļķis” vīrietis pārmeta Kristīne „Paziņo visu jau tūlīt pat, lai varu doties pie miera!”

Kritušā palūkojās uz pārējiem, visi mierīgi sarunājās, bet nepievienojās dejošanai. Mefodijs bija uzlicis burvestību, kas neļāva pārējiem abus dzirdēt, pat vampīram nē.

„Labi, es šodien to paziņošu. Rītā mēs pārrunāsim visas detaļas” meitene atteica un atlaida tvērienu.

Pēkšņi visu skatieni pievērsās abiem. Elfs atlaida Kristīnes roku, tiklīdz abi pietuvojās pārējiem.

„Tiks izteikts paziņojumu” Mefodijs sacīja „Tie, kas mani nepazīsti, es esmu Mefodijs Fadalgs, elfu karalistes- Agronas, kroņprincis!”

„Tas nav iespējams, kroņprincis ir Koltrans” Neits neticēja elfam.

„Mefodija vārdi ir patiesi, viņš ir vecākais dēls, bet ne to mēs vēlējāmies paziņot” Kristīne ieskatījās labākās draudzenes- Lučillas acīs, lai saņemtu drosmi.

Bet Mefodijs lepni pavēstīja „Kristīne ir piekritusi kļūt par manu līgavu!”

„Oficiāli kā pāri mūs iepazīstinās ballē. Nevēlos dzirdēt nekādus pārmetumus” meitene atteica, kamēr neviens vēl nebija paspējis ko bilst „Tagad turpinām ballīti!” Viņa saķēra Safrānu aiz rokas un devās dejos. Mefodijs ar pārējiem elfiem pameta zāli, norādot, lai divi karavīri paliek.

„Kāds šoreiz ir tavs plāns Kritušā?” Safrāns vēlējās zināt.

„Plāna nav. Es precēšos ar Mefodiju, tur nekas nav maināms, tāpēc nerunāsim par to. Nevēlos izkratīt sirdi, tik daudzām ausīm dzirdot.” Kristīne teica un turpināja dejot. Safrāns bija pārsteigts, jo nevarēja droši pateikt, ka viņa meloja.

Dziesmai beidzoties, pie meitenes pienāca Neits „Drīkst lūgt uz deju!”

„Ar prieku” Kritušā saņēma vīrieša roku „Ko jūs šeit darāt? Neatceros, ka būtu jums ko stāstījusi par šo vietu!” Viņa centās runāt nosvērti, lai arī iekšēji bija dusmīga kā pūķis.

„Es biju šeit, lai palīdzētu sazināties ar pūķiem. Esmu Jinite” viņš paziņoja, viegli atliecot meitenes augumu „Bet tagad, kad jūs esat šeit varēšu doties prom.”

„Nē, tā nenotiks” Kristīne skarbi lūkojās Neitā „Tagad, kad zināt par šejieni, nevaru pieļaut iespēju, ka kādam to pateiksiet.”

„Es nevienam nebildīšu ne vārda, bet ja jūs tā vēlaties varu šeit uzkavēties līdz ballei” mūzika pārstājot skanēt, vampīrs veda meiteni tuvējā būtņu pulciņa virzienā.

„Kristīn, tu izskaties nogurusi” Lučilla nekavējoties sacīja, padodot slepenu zīmi dvīnēm.

„Jā, tev noteikti jāatpūšas” Niāra piebalsoja.

„Mēs tevi parādīsim tavu istabu” Otīlija sacīja un devās uz durvīm, Kristīne viņai sekoja, bet aiz meitenes gāja Niāra ar Lučillu.

„Atvainojiet, mēs tūlīt atgriezīsimies” Niāra vēl pasacīja pārējiem.

„Skatos, šeit pavadītais laiks jums nācis par labu” Kritušā atteica, rūpīgi aplūkodama māsas.

Niāras garie mati bija sapīti elegantā bizē un nepārspējami savīti aizmugurē, tikai dažas šķipsnas bija atstātas vaļā, viegli krītošas. Abām meitenēm mugurā bija kleitas līdz zemei, tās bija ar pusgarām, viegli plīvojošām rokām, pieguļošu siluetu, kas nedaudz paplašinās zem gurniem. Dvīnes bija aplikušas greznas rotas lietas, bet nebija pārspīlējuša kā citreiz.

„Jā, tu nebūsi lauzusi savu solījumu tēvam” Niāra smaidīga atsacīja.

„Esam klāt” pateica Otīlija „Mēs dosimies atpakaļ.” Abas pameta Kristīni vienu ar Lučillu.

Burve atvēra durvis un norādīja draudzenei, lai dodas iekšā. Kritušā īpaši nepievērsa uzmanību telpai, viņa piefiksēja lielo, grezno gultu ar baldahīnu, logu, no kura noteikti pavērās skaists skats un vēl dažas mēbeles.

Kristīne uzreiz apgūlās gultā un raudzījās grieztos, draudzene viņai pievienojās.

„Kas tās par muļķībām?” Lučilla taujāja, dusmīgi raudzīdamās meitenē, „Igoru tu nevari precēt, jo viņš ir kroņprincis, bet Mefodiju gan vari, kā tas iet kopā?”

„Mefodijs nekad nekļūs par elfu karali, bet viņš ir izcils stratēģis kara jautājums” Krituša novērsās no draudzenes.

„Manuprāt, viņš būs ballē, lai Igors jūs abus redzētu un pārstātu domāt par tevi. Zini tā nenotiks” burve piecēlās sēdus.

Kristīne strauji pārlūkoja vēlreiz visu telpu, draudzene to pamanīja „Neuztraucies katrai guļamistabai ir uzlikta burvestība, kas pat vampīram neļauj dzirdēt sarunas.”

„Tu nedrīksti nevienam neko sacīt. Visiem jānotic, ka tas ir pa īstam” viņa nopietni teica.

„Es nevienam, neko neteikšu, bet, kā tu domā pārējos pārliecināt, jūs pat neguļat vienā pils spārnā” Lučilla iesmējās „Ja jaunā līgava vēlas zināt, elfa istaba atrodas, pils kreisajā spārnā, bet mēs esam labajā.”

„To var ātri mainīt” Kristīne strauji piecēlās kājā, bet negulētās naktis bija pārmākušas meiteni, viņa sagrīļojās un atkrita atpakaļ.

„Kristīn, tev viss kārtībā?” draudzene strauji pieliecās viņai klāt „Kad tu pēdējo reiz gulēji?”

„Man tikai nedaudz jāatpūšas” Kritušā vārgi atteica.

„Tu nedrīksti tā pārpūlēties” Lučilla viņu rāja „Tagad nekavējoties dodiet gulēt” draudzene ātri skapī sameklēja nakts tērpu un pasvieda Kristīnei.

Pēc desmit minūtēm, kad Lučilla bija draudzeni ievīstījusi segās un novēlējusi, ar labu nakti, viņa devās prom.

***

Kristīni pamodināja spožie saules stari, kas bija ielauzušies istabā. Viņa nezināja, cik ilgi bija gulējusi, bet jutās ļoti labi, kā būtu gulējusi vairākas dienas.

Uz nelielā skapīša esošais pulkstenis rādīja, ka ir pusastoņi no rītā. Nevar būt, ka es tik mazs gulēju.Viņa nodomāja, bet tad pamanīja glāzi blakus pulkstenim.

Kristīne paņēma to un pasmaržoja- meža neaizmirstulītes un martagonlilija. Lučilla viņai vakar iedevusi, ilga miega dziru. Būtnei pietika tikai stundiņu pagulēt, bet viņa jau bija pilna spēka.
Viņa izkāpa no gultas un devās uz vannas istabu. Ātri atsvaidzinājusies un pārķemmējusi matus, meitene uzvilka halātu un devās ārā no istabas. Lai arī Kristīne vakar nebija pievērsusi īpašu uzmanību pils iekšienei, meitene juta, ka zina ikvienu pils stūrīti un precīzi zināja ceļu uz ēdamistabu. Tā noteikti bija kāda burvestība.

Telpā pie galda jau sēdēja un jautri runājās dvīnes un Enkantru brāļi.

„Es ielūdzu Lučillu ar līgavaini, bet par jums gan es neko neteicu” viņa sacīja, apsēžoties galda galā.

„Mēs nevarējām pamest māsu, turklāt, ja nebūtu šeit, mēs nekad nesatiktu šīs daiļās būtnes” Aksels atteica, pametot skatienu Flordiami meiteņu virzienā, kas kautri pasmējās.

„Brokastis tiek pasniegtas astoņos” pateica Safrāns, ienācis telpā, pamanījis Kritušo viņš apsēdās pa kreisi no viņas.

„Tad jau es vēl varu pārģērbties” Kristīne atteica un jau grasījās celties kājā, kad viņa pārsteigta salecās. Meitenei mugurā bija pusgaras, sarkanas bikses, kas beidzās tieši vietā, kur sākās glauni, melni zābaciņi bez papēža, augšējo ķermeņa daļu sedza ar ziediem klāta tunika, ko vidusdaļa papildināja jostiņa.

Lučilla uzsita draudzenei pa plecu, paejot garām „Tavas lupatas tika aizburts atpakaļ uz istabu.”

„Zini, es tevi nepieņemu par burvi, lai tu mani ģērbtu” Kritušā atteica atsēzdamies.

„Jā, bet tev vajag personīgo stilistu un es ar prieku pieņemu šo amatu” viņa sacīja un apsēdās blakus līgavainim.

„Kādi tavi plāni šodienai?” Safrāns jautāja meitenei.

„Gribu uzzināt, cik tālu esam tikuši, aplūkot ciematus, pārrunāt lietas, kas saistītas ar balli un šodien pat vajadzētu notikt kronēšanai” Kristīne stāstīja.

„Tātad tev neatliks laika man” netēloti mīļi teica Mefodijs, kas negaidīti bija ieradies. Viņš noskūpstīja Kristīni uz vaiga un apsēdās blakus, pa labi.

Kritušā pārsteigta raudzījās vīrietī, kas vēl vakar bija tik rupjš, bet tad saprata, ka arī viņš vēlas, lai visi noticētu, jo ballē no tā labumu gūs viņi abi.

„Kur ir Neits?” Kristīne vēlējās zināt.

„Viņš nāk no vampīru rases, kas ne īpaši labi pacieš saules starus. Viņš pievienosies darbiem, līdz ko norietēs saule” Safrāns atbildēja, mīklaini raugoties gan uz paziņu, gan elfu viņai blakus.

Kristīne apzinājās, ka visgudrāk būs pārliecināt Safrānu, bet, ja ticēs viņš, pārējie nevarēs nepiekrist. Kā nekā puisis taču spēj pateikt, kad būtne melo.

Līdz pat maltītes atnešanai pie galda valdīja klusas sarunas, neizskatījās, ka vienkopus būtu sanākuši draugi.

Pēc brokastīm visi izklīda: dvīnes ar Enkantru brāļiem devās uz deju zāli, praktizēties ballei; Lučilla ar Heise devās pastaigāties pa pils dārzu, bet Kristīne ar Safrānu devās uz ciematu.

Pa ceļam puisis izstāstīja meiteni paveikto: Perla bija pabeigta- ciemati uzcelti, pūķa kalns tika jau apdzīvots, flora bija pilnībā izveidojusies. Kopumā pasauli apdzīvoja vairāk nekā 100 kritušo, kas nemaz nepārsteidza meiteni. Ja viņai būtu izvēle dzīvot kā izstumtajai vai vietā, kur tevi ciena, protams izvēle krista par labu otrajai iespējai.

Ikviens sveicināja abus, tiklīdz kāds uzzināja, kas viņa ir, viņiem aizejot, sākās klusa sarunāšanās un atskatīšanās.

Kad draugi bija nonākuši līdz pūķu kalnam, viņiem piebiedrojās Mefodijs.

„Kāpēc šeit ir vajadzīgi pūķi?” viņš nervozi taujāja. Elfiem nebija lapas attiecības ar uguns spļāvējiem.

„Ja karalisti pārvalda Jinite, tad tas ir pats par sevi saprotams” Safrāns nelaipni sacīja.

„Rīt mums jādodas uz Mandionu” Kristīne izmeta, raugoties tālumā.

„Kāpēc?” abi vīrieši vienlaikus iejautājās.

Kritušā pagriezās pret Mefodiju „Man ir nenokārtotas darīšanas ar Markeonu. Es vēlos, lai mēs kopā tur dotos.”

„Labi, es nekavējoties likšu nosūtīt vizītes pieteikumu” elfs teica un devās prom.

„Kristīn, ko tu dari? Lai arī ar ko tu ierastos tur, tas nepalīdzēs. Viņā ir daļa no tevis un to tu nevari paņemt atpakaļ. Jūs vienmēr raudzīsieties viens otrā ar mīlestību” Safrāns nopietni skatījās meitene.

„Bet es vairs neesmu kritušā- Kristīne Maravilla, tagad es esmu Kristīne Maravilla, Mefodija Fadalga līgava, un pēc šodienas kronēšanas Perlas karaliene” varēja dzirdēt, ka meitenei ir grūti pašai atzīt, ka viņas dzīvē vairs nekas nebūt tā kā agrāk.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements