21.nodaļa

Rosess

Pēc stundas vajadzēja sākties kronēšanas ceremonijai, tāpēc Kristīne atradās savā istabā un apdomāja, ko sacīs. Meitene sen nebija tā uztraukusies.

Pie durvīm, kāds pieklauvēja.

„Ienāciet” Kristīne sacīja un pagriezās pret durvīm.

Telpā ienāca Flordiami dvīnes.

„Mēs vēlējāmies tev uzdāvināt šo” Otīlija sacīja un parādīja elegantu kleitu.

„Nāc mēs tev palīdzēsim pārģērbties” atteica Niāra un abas sāka gatavot draudzeni.

Dvīnes ļāva Kristīnei ieskatīties spogulī tikai tad, kad bija visu pabeigušas arī matus.

Kritušā dziļi ievilka elpu, ieraugot atspulgu. Kleita bija balta, bez lencītēm, cieši pieguļoša augšdaļa, vidukli ieskāva grezna, apzeltīta josta, zem kuras audums pārgāja viegli krītošā. Labajā pusē pa virsu nāca vēl nedaudz brūns un dzeltens audums, aizmugurē, pie jostas bija piestiprināti, tādi kā spārni .Papildus tērpu rotāja zelta rotas ar zaļo smaragdu. Kristīnes mati bija saņemti augstā astē ar zaļu lenti.

„Meitenes, kur jūs ieguvāt tik daiļu kleitu?” viņa uzreiz jautāja dvīnēm.

„Tu varētu paprasīt, cik ilgu laiku mums prasīja šī kleita” Otīlija iesmējās.

„Tas ir jūsu roku darbs!” Kristīne iesaucās un apskāva abas.

„Protams, kā nekā mēs esam Marijas Talsas meitas” Niāra lepni paziņoja.

„Jā, māte ar jums lepotos” Kritušā vēlreiz ieskāva dvīnes savās rokās.

Šo jūtu izpausmi iztraucēja klauvējiens pie durvīm.

„Uzgaidiet” Kristīne atteica un, ātri piegājusi pie spoguļa, notrausa asaras no vaigs „varat ienākt!”

Mefodijs lēnām atvēra durvis un apstājās, kā zemē iemiets, kad ieraudzīja meiteni „Tu izskaties perfekti” bija vienīgie vārdi, kas nāca pār vīrieša lūpām.

„Mēs dosimies ieņemt vietas” Otīlija sacīja un kopā ar māsu devās ārā no istabas.

„Es jau nosūtīja ziņu Mandionas zemes karalim par mūsu ierašanos” elfs pārtrauca iestājošos klusumu.

„Paldies” viņa klusi atteica un ieskatījās pulkstenī „Mums arī laikam vajadzētu doties.”

Mefodijs pavadīja līdz pat lielās zāles durvīm, kas bija nedaudz pievērtas. „Paliec sveika Kristīne! Izejot no turienes, tu vairs nebūsi, kas biji” vīrietis skatījās tieši kastaņbrūnajās acīs.

„Kas tad es biju Mefodij? Es tev pateikšu- nekas, meitene bez ģimenes, draugiem, būtne bez likteņa un cerības uz gaišāku nākotni” Kristīne atteica, izsakot šos vārdus, meitene juta, ka paliek vieglāk ap sirdi.

„Nē! Tu biji, esi un būsi būtne, kas vienmēr paliks atmiņās, lai arī kā tu sevi sauktu vai kādi būtu tavi radinieki un draugi. Savā 23 gadus īsajā dzīvē esmu sapratis, ka tikai mēs paši varam noteiks, kas un kādi esam” viņš piegāja pie viņas un uzlika roku uz sirds „Tikai viņa spēj tev pateikt, kas tu esi.”

Meitene nekā neatbildēja, tikai noskatījās, kā elfs ieiet zālē.

Pēc brīža atskanēja fanfaras un Kristīne apzinājās, ka tagad viņai jāiet. Un meitene arī tā darīja, augsti paceltu galvu, iesoļoja ļaužu piepildītajā zālē.

Visi stāvēja kājās, tikai telpas galā uz neliela paaugstinājuma sēdēja četru rasu pārstāvji: feju- Otīlija, kā vecāka no dvīnēm, elfu- Mefodijs, vampīru- Neits un burvju- Rohas. Lai oficiāli kronētu jebkuru paralēlo pasauļu valdnieku, klāt jābūt vismaz triju rasu pārstāvjiem, šo būtņu klātbūtne apliecina, ka viņas piekrīt šai kronēšanai.

Kristīne lēnām soļoja uz priekšu, kur līdzās draugiem stāvēja dievi. Parasti ceremonijā piedalījās viena no elementu dievībām, augstākais divi, bet šeit bija ieradušies puse no Viņiem: mīlas dieve- Seremela, visi četru elementu dievi un Demiāns- gaismas dievs.

Tiklīdz Kristīne bija nonākusi līdz paaugstinājumam, viņa palocījās dievu priekšā, kas meitenei uzsmaidīja.

Demiāns sāka ceremoniju, tā bija ilga runa, ko neviens nepārtrauca, par to kāpēc viņi visi ir šeit un kas notiks.

„Es jautāju rasu pārstāvjiem viņu piekrišanu šai kronēšanai” Demiāns sacīja, un viņam blakus pievienojās pārējie dievi, kamēr pieminētās būtnes piecēlās kājās.

„Otīlija Flordiami no feju rases” Seremela uzrunāja jauno dāmu.

„Fejas atbalsta” viņa pasniedza dievei, gredzenu, kas izskatījās, kā izvīta lapa ar nelielu dzeltenu ziediņu.

„Rohas Enkantrs no burvju rases” uguns dievs- Hefalīns devās pie vīrieša.

„Burvji piekrīt” Rohas uzbūra dieva rokā zelta gredzenu, kas vidū pāršķēlās uz pusi, izveidojot liesmām līdzīgas figūras.

„Mefodijs Fadalgs no elfu rases” paziņoja Doloresa- zemes dieviete.

„Elfiem nav iebildumu” elfs atdeva dievei sudraba gredzenu, ar smalku vijumu, kura centrā atradās spožs dimants.

„Neits de Šandras no vampīru rases” ūdens dievībai Palemīds straujiem soļiem devās klāt vampīram.

„Vampīri atbalsta kronēšanu” Neits izvilka kastīti, kurā atradās gredzens izliektas čūskas veidolā.

Ikreiz, kad tika nosaukta, kāds no rases pārstāvjiem, varēja manīt pārsteigumu, bijību Perlas laužu acīs, kas atminējās dzimtu uzvārdus. Bet Neita piederība pat Kristīnē uz brīdi raisīja šoku. Šandras vampīri bija senākā asinssūcēju dzimta, leģendas stāstīja, ka viņi bija pirmsākums visiem vampīru klaniem.

Demiāns jau grasījās turpināt kronēšanas ceremoniju, kad atvērās zāles durvis un pa tām iesoļoja eņģelis.

Visu acis uzreiz pievērsās atnācēju Gabriels de Manī, kas ātri tuvojās dievībām. Viņš zemu noliecās „Pieņemiet manu visdziļāko atvainošanos par kavēšanos, nedaudz nomaldījos” eņģelis atteica un devās pie pārējiem rasu pārstāvjiem, ne no kurienes bija parādījies piektais krēsls.

„Gabriēls de Manī no eņģeļu rases” Zefīra iepazīstināja.

„Eņģeļi dot savu svētību šai kronēšanai” eņģeļu gredzens viegli iegūla dieves plaukstā.

„Visas piecas rases ir piekritušas kronēšanai” Demiāns paziņoja, pagriezies pret Perlas ļaudīm „Tagad laiks izteikties kritušo rasei.”

Safrān iznāca no ļaužu pūļa, nesot rokā spilvenu, uz kura atradās kronis. Kristīne nevēlējās neko greznu, bet vienkāršu un elegantu  „Kritušie atbalsta kronēšanu” viņš lepni teica.

Demiāns paņēma kroni rokās, pacēla virs meitenes, kas bija nometusies uz viena ceļa, un sacīja „Elementu asamblejas dievu vārda es, pasludinu tevi- Kristīne Maravilla par Perlas- kritušo pasaules valdnieci. Celies un raugies savos pavalstniekos.”

Tiklīdz kronis uzgūla meitenes galvai, zāli pāršalca aplausi un saviļņojumu saucieni.

Kristīne lēnām pagriezās pret lielo ļaužu pūli, visi uzreiz pieklusa, gaidot ko jaunā karaliene sacīs.

„Iepriekš mēs izdzīvojām, turpmāk mēs dzīvosim. Dzīvosim kā to vēlamies mēs, kritušie. Ikviens ir personība, bet kopā mēs veidoja šo zemi-Perlu, Kritušo pasauli” Kristīne runāja ar lepni paceltu galvu.

Telpu atkal piepildīja aplausi un apsveikumi, karalienei soļojot laukā no zāles, garām pūlim, tieši aiz viņas sekoja dievības, tad visu rasu pārstāvji. Viņi devās uz troņu zāli.

Pie durvīm stāvēja karavīri, kas Kristīnei pietuvojoties atvēra ieeju.

Ieejot telpā, meitene atviegloti uzelpoja, un nu jau bez satraukumiem devās apsēsties savā tronī.

Tiklīdz viņa to izdarīja, Demiāns teica „Mums laiks doties, bet mēs vēl tiksimies ballē” izskanot šiem vārdiem, dievi pagaisa.

„Ļauj būt pirmajam, kas tevi apsveic” pie troņa pienāca Mefodijs un paklanījās.

„Celies” viņa atteica „Tu neesi pirmais, pirmie bija mani pavalstnieki.”

Vīrietis piecēlās un, devies pie līgavas, noskūpstīja roku.

„Ieņem vietu man blakus” Kristīne saņēma elfa roku, un norādīja apsēsties pa kreisi no viņas.

Vēlreiz ieskatījusies vīrietim acīs viņa atgrieza skatienu pie pārējiem „Safrān, tava vieta ir pie manas labās rokas” Kristīne bija ilgi gaidījusi, lai pateiktu šos vārdus.

Safrāns nostājās labajā pusē meitenei un pieskārās rokai atbalstam.

„Lai ienāk pārējie” Kristīne paziņoja, Rohas pamāja ar roku un durvis atvērās, atļaujot ienākt pārējiem draugiem.

Lučillai neko nevajadzēja sacīt, burve automātiski devās nostāties, aiz draudzene kreisajā pusē.

„Viss ir savās vietās” Kristīne klusām sacīja pie sevis, bet tomēr kāds to dzirdēja.

„Viņš neiederas tev blakus” kāds klusi čukstēja viņas domās.

Kristīne ātri pārlaida skatienu būtnēm, tas apstājās pie Neita, kurš meitenei neslēpti uzsmaidīja.

„Mēs parunāsim vēlāk” viņš atkal karalienes galvā sacīja.

***

Viss vakars pagāja svinības. Nevienam nebija drūma noskaņojuma, izņemot jauno karalieni, kas nemitīgi domāja par Neitu.

„Es ceru, ka atceraties mūsu norunu” šobrīd Kristīne runāja ar Gabriēlu, kas, protams, vēlējās atgādināt apsolītu.

„Ja Daniels to spējas, es lūgšu viņa palīdzību” meitene nelaipni atteica un devās tieši Neita virzienā, kas pašlaik dejoja ar Liliju.

„Mēs varētu parunāties?” viņa pārtrauca abu deju.

„Ja tā vēlies” vampīrs sacīja un noskūpstījis Lilijas roku, devās līdz Kristīnei uz blakus esošo istabu.

Tiklīdz abi bija palikuši vieni, Krituša jautāja „Kāpēc tu esi šeit?”

„Es tev nemeloju Kristīn, tikai noklusēju dažas lietas” viņš koķeti palūkojās meitenē.

„Tad ko jūs noklusējat?” viņa devās apsēsties uz tuvējā krēsla.

„Mans brālis- Frenlijs pašlaik ir Šandras dzimtas galva. Viņam šķita, ka būtu labi, ja es radītu sakarus ar jaunās pasaules pārvaldnieci” Neits stāstīja.

„Kāpēc jums būtu vajadzīga tāda kompanjone kā es?” meitene taujāja.

Vampīrs paņēma krēslu un apsēdās viņai pretī „Ir kāds pareģojums, kurš stāsta par laiku, kad paralēlajās pasaulēs notiks lielas pārmaiņas un izdzīvot tās rases, kas būs atradušas pareizos sabiedrotos.”

„Un es tāda būtu?” Kristīne iesmējās.

„Pareģojumā minēta arī jauna pasaule, kurā apvienosies varenas būtnes” Neits bija pieliecies tuvāk viņai.

„Es vēlētos uzzināt, ko vairāk par šo pareģojumu” meitene atzinās.

Neits piecēlās kājās „Es nekā daudz nezinu, bet manas karaļvalsts pilī ir šī pravietojuma kopija. Frenlijs labprāt iepazītos ar jums personīgi, bet es jūs varētu pavadīt.”

„Es pārrunāšu to ar Mefodiju” Kristīne paziņoja.

„Nē, jums jādodas uz turieni bez viņa” vampīrs skarbi sacīja un devās prom.

„Kāpēc?” meitene skaļi taujāja.

„Jums labāk to nezināt” Neits atteica un pameta istabu.

Kristīne vēl mirkli izbaudīja klusumu un vientulību, bet pēc tam devās atpakaļ pie draugiem.

Izskatījās, ka tikai dažas būtnes bija pamanījušas viņas prombūtni. Kristīne uzreiz devās apsēsties tronī, kur vēlreiz pārdomāja Neita teikto.

„Kristīn, viss kārtībā?” Lučilla bija pienākusi pie draudzenes.

„Neuztraucies es tikai aizdomājos un laikam arī nedaudz nogurusi” Kristīne klusi bilda.

„Tu vienmēr tik daudz lietas centies iznest uz saviem pleciem, ļauj citiem sev palīdzēt” burve apsēdās krēslā, ko bija novietojusi blakus Kristīnei.

„Tu zini, ka man ir grūti uzticēties būtnēm, ikvienai pat tev” viņa nelabprāt atzinās „Viņš teica, ka vienmēr būs man blakus, bet tā nebija, viņš mani pievīla.” Kristīne juta, ka drīz vairs nenoturēs asaras.

„Daniels nezina, ko ir pazaudēja. Tu varbūt tam nevēlies ticēt, bet viņam noteikti bija iespēja atgriezties kaut vienu reizi parunāties ar tevi, to viņš neizdarīja. Daniels to nevēlējās, tāpēc nav nozīmes vai tu satiksi brāli ballē” Lučilla saņēma draudzenes rokas savējās.

„Bet es vēlos viņam pajautāt, kāpēc” Kritušā palūkojās uz pārējiem zālē esošajiem. Neviens nelikās manām abu sarunu, bet meitene piefiksēja vairākus noraizējušos skatienus, kas ik pa brīdim tika raidīti troņa virzienā.

Burve sekoja meitenes skatienam „Draugi tevi nekad nepametīs un nepievils” viņa čukstēja „Ikviens no viņiem būtu gatavs cīnīties ar tevi līdz beigām visi, izņemot Mefodiju, viņš šeit neiederas.”

Kristīne nikni pagriezās pret draudzeni „Kas tev ir pret viņu? Zinu, Mefodijs nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka viņš man vēl ļaunu, turklāt mēs esam…” viņa jau grasījās teikt draugi, kad atcerējās, ka ikviens, kam būtu tāda vēlēšanās varētu noklausīties „saderināti.”

„Kur tad gredzens?” Lučilla atkal ļauni izmeta un redzot, ka Kritušā nekā neatbildēs turpināja „Es īsti nezinu, bet mans viņš liekas dīvains.”

„Tev visi liekas dīvaini” Kristīne jautri iesmējās.

„Iespējams” burve līksmi atteica.

„Tu esi jocīga” Kritušā viegli iedunkāja draudzeni, abas sāka ķiķināt.

„Kāds man izstāstīs joku?” pie viņām bija pienācis Heise.

„Nē” Lučilla parādīja līgavainim mēli, to pamanīja arī Zaks, tāpēc pēc mirkļa bija klāt visi Enkantru brāļi.

„Mūsu māsai ir gara mēle” Rohas uzlika roku uz vīrieša pleca.

„Tur tev taisnība, to ko viņa spēj ar to” Heise jutekliski sacīja.

„Labi, to es noteikti nevēlējos zināt” Aksels atteica, paskatoties uz māsu.

„Kur jūs pametāt dvīnes?” Kristīne vēlējās zināt, jo lielāko vakaru māsas pavadīja ar Enkantru brāļiem.

„Viņas devās pie miera, jo rīt mēs plānojām abas iepazīstināt ar tēvu, citādi viņš nemitīgi cenšas mums piespēlēt kādas augstprātīgas skuķes” Zaks teica, palūkojoties uz durvīm, kur bija nozudušas dvīnes.

„Protams, ja tev nav iebildumu. Cik zinu, tu esi uzņēmusies atbildību par abām” Rohas prasīja Kristīnei.

„Nē, man nav iebildumu” meitene atteica.

„Šeit notiek kāda sapulce, kurā neesmu aicināts” pulciņam pievienojās Safrāns.

„Nē, mēs tikai apspriežam Lučillas seksuālos dzīvi” Aksels ilgi nedomājot, izmeta, par ko viņš dabūja dunku no Heise.

„Vismaz man tāda ir” māsa iešņāca brālim tieši sejā, un vilka līgavaini uz deju grīdu.

Visi atkal izklīda, atstājot Kristīni ar Safrānu.

„Vēlies padejot?” viņš jautāja meitenei.

„Šoreiz atteikšos no dejas, bet tu varētu mani pavadīt līdz manai istabai” Kritušā lēnām piecēlās kājās.

Telpā apklusa mūzika, to bija izdarījis Mefodijs, lai paziņotu „Karaliene dosies pie miera.”

Kristīne ar Safrāna pavadīta devās prom, pa ceļam saņemdama vairāku labas nakts vēlējumus.

Nonākusi istabā un atvadījusies no Safrāna, meitene izgāja uz balkona. No tā pavērās skaists skats uz ciematiem, kur vēl aizvien ritēja svinības.

„Ja būtu iespējam es nekad nepamestu Perlu” viņa klusi sacīja un devās pie miera.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.