22.nodaļa

Rosess

Jau agri no rīta Kristīne ar Mefodiju jāšus devās ceļā uz Mandionu. Abus pavadīja divi elfu karavīri un Lučilla, kas aizbūra viņus līdz Perlas vārtiem, kas vakar tika atvērti. Izejot caur tiem, ceļinieki nonāca Esteres valstībā, pēc tam vajadzēja vairāk nekā divu stundu garu ceļu līdz nākamajiem vārtiem, kas ieveda vampīru karalistē.

„Kāpēc mēs nedevāmies uz Podoresu? Tas taču bija īsākais ceļš” Mefodijs jautāja, Kristīnei, kas jāja viņam blakus.

„Kristīne vēlas izvairīties no pieminētās pūķu zemes” Lučilla atbildēja, draudzenes vietā, piejājot elfam otrā pusē.

„Vispār es jautāju savai līgavai, nevis tev” viņš nīgri atteica un palūkojās uz Kritušā, kas pat nepameta skatienu elfa virzienā.

„Viņa pašlaik meditē, tāpēc nevar ar tevi sarunāties” burve viszinīgi sacīja.

Mefodijs dusmu pilns atkal pievērsās ceļam „Kāpēc tu vispār dodies mums līdz?”

Lučilla apmierināti uzsmaidīja „Iemesli ir tik daudz, ar ko lai sāk… Pirmkārt, esmu Kristīnes labākā draudzene, otrkārt, iespējams, būs nepieciešamas manas burves spējas, treškārt…”

„Pietiek! Saprotu, tu esi šeit, lai kristu man uz nerviem” elfs pārtrauca viņu.

„Nē! Kristīne palūdza tevi nekaitināt” burve ar skumīgi bilda un turpināja „Treškārt, pēc protokola, neprecēta sieviete nedrīkst doties viena pati ceļā ar vīrieti, pat līgavaini, līdzi ir jābūt vēl kādai sieviešu kārtas pārstāvei. Tas, ka viņa ir karaliene, vēl vairāk liek pieturēties pie etiķetes.”

„Pils” pirmoreiz kopš došanās prom no Perlas, ierunājās Kristīne „Atcerieties, kamēr es pati to nepalūdzu, vienmēr kādam no jums abiem jābūt man blakus, turklāt uzmaniet, lai Afra nespēlētu flautu” viņa vēlreiz atgādināja.

Pietuvojoties pilī, viens no elfu karotājiem, aizjāja paziņot par viņu ierašanos, jo Kristīne vēlējās ātrāk paveikt uzdevumu, lai var doties prom.

Viņi iejāja pagalmā, kur jau gaidīja staļļu puisis un daži karavīri. Īsi pirms pils Lučilla bija pārbūrusi savu un draudzenes tērpu, jo kleitās bija neiespējami jāt jāteniski, bet ierasties biksēs būtu apkaunojoši. Tagad Kristīnei mugurā bija ķiršsarkana kleita, ar elegantu dekoltē, piegriezums bija pieguļošs, kas pēc gurniem pārgāja viegli krītošā, bet aizmugurē bija šķēlums, kas liktu atskatīties pat precētiem vīriem. Tērpu rotāja maigi rozā lente, no kuras priekšpusē bija izveidots zieds. Meitenes mati bija sapīti vaļīgā franču bizē.

Abas meitene bija pārsēdušā sāniski uz zirgiem un gaidīja palīdzību, bez kuras viņas labprāt būtu iztikušas, bet tā prasīja etiķete. Lučillai palīdzēja elfu karotājs, bet Kristīnei Mefodijs.

„Mēs aizvedīsim zirgus uz stalli” sacīja puisis, paņemot pavadas.

„Nav nepieciešams, mēs ilgi neuzkavēsimies” Kristīne atteica.

„Karalis teica, ka jūs palikšot uz maltīti” puisis teica un aizveda zirgus.

„Nezināju, ka karalis šeit būs” Kritušā bilda draudzenei, kad viņi tika pavadīti līdz troņu zālei. Meitenes roka viegli uzgūla Mefodija, kas gāja viņai labajā pusē, bet Lučilla atradās kreisajā pusē nedaudz aizmugurē, karavīri nobeidz grupu.

Mefodijs paziņoja kalpotājam, kas pavadīja, lai mūs piesaka savādāk, nekā tika teikts vizītes pieteikumā, tāpēc kalpotājs lika uzgaidīt. Pieteikumā tika teikts, ka ieradīsies Mefodijs Fadalgs ar līgavu, lai Markeons iepriekš neko nezinātu. Elfs norādīja, lai abi pavadoņi paliek ārpus durvīm, kad viņi trīs dosies iekšā.

Durvis beidzot atvērās un viņi tika pieteikti „Kritušo pasaules- Perlas valdniece, Kristīne Maravilla ar līgavaini, Mefodiju Fadalgu un Lučilla Enkantra, Perlas galma burve.”

Visi trīs graciozi tuvojās tronim, Kristīne uzreiz pamanīja Markeona pārsteigto sejas izteiksmi, bet ātri novērsās, vēršot visu savu uzmanību karalim, kas bija piecēlies kājās.

Mefodijs ar Lučillu lēnām palocījās vampīra priekšā, bet Kritušā palika stāvot.

„Karali- Adrian” viņa viegli palocīja galvu.

Karalis pienāca pie meitene un noskūpstīja roku „Esmu pagodināts pirmais tikties ar jaunās pasaules valdnieci.”

„Ziņas izplatās ātri” Kristīne smaidot noteica, kad vampīrs atgriezās savā tronī.

„Jā” viņš atteica un aplūkoja pārējos viesus, kas jau stalti stāvēja „Es saņēmu ziņu, ka pie manis ieradīsies sen pazudušais elfu princis ar līgavu.”

„Kad tika izsūtīta ziņa, es vēl nebiju kronēta” Kristīne paskaidroja un piebilda „Cerams, ka tas nesagādā problēmas.”

„Nekādā ziņā, tas tikai paspilgtina šo vizīti” karalis sacīja un norādīja kalpotājam, lai atnes trīs krēslu.

Jau pēc minūtes viesi apsēdās pretim pils saimniekiem.

„Ja drīkstu jautāt, kādas rases gredzenu bija kronēšanā?” Adrians rūpīgi raudzījās Kritušajā.

„Žēl jums likt vilties, bet atbildi jūs, tāpat kā pārējie uzzināsiet Terdemortes ballē. Vienīgai varu pateikti, ka bija ieradušās 5 rases” viņa bilda, vampīrs jau grasījās, ko jautāt, kad meitene vēl piebilda „Neieskaitot kritušos.”

Karalis uzreiz iegrima domās, tāpēc viesiem pievērsās Markeons „Vēstulē tika piebilsts, ka vēlēsieties runāt ar mani” viņa skatiens bija vērsts Mefodija virzienā.

Bet neviens princim neatbildēja, tā vietā Kristīne atkal pievērsās karalim „Kalpotājs sacīja, ka vēlaties, lai paliekam uz maltīti?”

„Mums ir jāpārrunā daudzas lietas, maltīte tam būtu piemērots brīdis” viņš atkal uzsmaidīja Kritušajai „Mēs gaidījām tieši jūsu ierašanos.”

Mefodijs pagriezās pret līgavu „Tu noteikti vēlēsies atsvaidzināties pēc garā ceļa” pēc tam viņš sacīja Adrianam „Mēs visu ceļi pavadījām jājot, jo Kristīne vēlējās ātrāk nokārtot visas lietas, lai varētu doties vizītē pie Frenlija Šandras.”

„Jums ir pieteikta vizīte Šandras pilī?” karalis pārsteigts pārjautāja.

„Nē, Neits Šandras ielūdz mani, lai pārrunāti mūsu karaļvalstu sadarbību” Kristīne lēnām piecēlās kājās „Manam līgavainim taisnība, es labprāt atsvaidzinātos pirms vakariņām.”

„Afra, pavadīs jūs” Adrians jau pamāja meitai, kad meitene atteica.

„Nav nepieciešams, man ir laba atmiņa. Pa lielajām kāpnēm, otrajā stāvā, pa kreiso gaiteni, tad trešās durvis pa labi” viņa deklamēja.

Karalis strauji piecēlās kājās „Bet tur atrodas…” viņš saniknots vērās dēlā, Mefodijs to arī pamanīja un aizvainots piecēlās.

„Ak, atvainojiet man!” ikviens būtu pamanījis, ka šie vārdi izteikti tēloti „Es teicu- pa kreiso gaiteni? Pareizi būs pa labo, pirmā istaba pa kreisi” viņa pabeidza un, norādījusi Lučillai, lai seko, devās prom tikai pie durvīm apstājās un atskatījās „Jūs pa to laiku varat pārrunāt lietas ar Mefodiju, man nepatiktu pie pusdienām dzirdēt sarunas, par elfu troni, tās man uzdzen nelabumu.”

Tiklīdz meitenes pameta telpu, burve uzlika burvestību, kas neļaus vampīriem dzirdēt viņu sarunas. Kritušā vēl pamāja vienam no elfu karotājiem, lai seko.

„Tas kā tu apstulbināji karali! Kā tu tā spēj izaicināt vampīru? Citi pat baidītos atklāt, ka kādreiz bijuši šeit, bet tu precīzi pateici, kur atrodas prinča istaba, vai ne?” viņa lūkojās draudzenē, kāpjot pa kāpnēm.

„Tieši tā, lai jau Markeons izdomā, kā paskaidrot tēvam un manam līgavainim, kā es to zināju” Kristīne smejoties teica, ieejot viesu istabā.

„Ko mēs tagad darīsim?” burve taujāja, apsēžoties uz gultas.

„Turpināsim manu plānu” draudzene tikai atbildēja, pieejot pie loga.

„Un kāds tas būtu? Saprotu, ka tu neinformē Mefodiju, bet man gan varēji izstāstīt” Lučilla aizvainota, atsacīja un iegāja vannas istabā.

Kristīne kādu mirkli raudzījās uz skaisto dārzu, kad izdzirdēja soļus, kas tuvojās istabai. „Lučilla, aizbur sevi uz kāpnēm” neko nepaskaidrojusi, viņa pamācīja, pēc minūtes Kritušā bija palikusi viena istabā.

„Jūs nevarat, tur doties iekšā! Karaliene vēlās palikt viena” elfu kareivis, otrpus durvīm strikti atkārtoja ik vārdu, ko Kristīne bija likusi.

Tas, protams, neapturēja Markeonu. Kā jau meitene bija plānojusi, viņš pagrūda elfu malā. Bet Kristīne jau bija sagatavojusies, durvīm atveroties, vampīrs vērās kailā sievietes augumā, viņa it kā pārsteigta pagrieza galvu un iekliedzās.

Kliedziens izskanēja pa visu pili, nevajadzēja pat būt vampīram, lai to dzirdētu.

Tūlīt Lučilla atbūrās atpakaļ un nostājās priekšā Kristīnei, un uzbūra plīvuru, kas aizsegtu draudzeni, Markeons vēl aizvien sašutis, stāvēja durvīs. Tikai pēc pāris sekundēm ierodoties karalim ar Afru, viņš atkāpās.

„Kā jūs iedrošināties?” Kristīne nikni pieprasīja atbildi.

Nu jau istabā ieskrēja arī Mefodijs, ieraudzījis ainu istabā, viņš nekavējoties pievērsās karalim „Ko tas nozīmē? Tāda ir jūsu viesmīlība?”

„Lučilla” Kristīne sacīja un norādīja uz kleitu, kas atradās gultā. Pēc vienas burves mājiena, viņas augumu sedza smalkais audums, plīvurs izgaisa.

Dusmu pilna Kritušā strauji devās pie Markeona „Mana dāvana, nedot iespēju jums ielauzties manā istabā” viņa skarbi teica, tieši vampīram sejā.

Neatskatoties Kristīne pasoļoja visiem garām un devās lejā pa kāpnēm, vēja ātrumā viņai blakus bija karalis- Adrians.

„Kas tā ir pa dāvanu?” viņš vērās kastaņbrūnajās acīs.

„Vispirms jau varējāt atvainoties. Jums paveicies, ka Mefodijs neizaicināja jūsu dēlu uz dueli. Es garantēju, pat būdams vampīrs, viņš mirtu” viņa ne mirkli neapstājās uz kāpnēm.

„Viņš samaksās par savu nodarījumu” karalis stingri atteica. „Jūs noteikti vēlaties doties prom, bet es vēl vēlētos pārmīt dažu vārdus ar jums.”

„Labi, tikai divatā” meitene piekrita un apstājās, lai sagaidītu draugus, kas sekoja viņai „Mefodij, liec sagatavot zirgus. Pēc sarunas ar karali, mēs dosimies prom.”

Karalis vadīja Kristīni uz nelielu istabu, viens no elfu karotājiem sekoja, bet palika otrpus durvīm.

Abas būtnes apsēdās viena otrai pretī.

„Kas tā ir par dāvanu, ko pieminējāt?” nevilcinoties Adrians taujāja.

„Tā biju es, kas apveltīja jūsu dēlu ar sirdi” meitenes balsī ne mirkli neieskanējās baiļu nots.

Karalis, kā apstulbis vērās pretī sēdošajā būtnē, neverot saprast kāda būtu pareizā rīcība- nekavējoties apvainot Kristīne, nelikumīgā citas būtnes pārvēršanā vai izmantot šīs zināšanas, sava labuma gūšanai. Vīrietis apstājās pie pēdējā varianta.

„Mūsu karaļvalstīm vajadzētu sadarboties” viņš stingri vērās meitenē „Mēs abi tā gūtu labumu.”

„Mani neinteresē pašlabuma gūšana. Es vēlos, lai beidzot kritušie tiktu likti mierā, nevis nogalināti un padzīti kā tādi suņi” Kristīne pikti atcirta.

Karalis jau grasījās, ko bilst, kad meitene viņu pārtrauca „Šobrīd man nav laika uzklausīt jūsu neiedomājamos nākotnes plānus. Vienīgais, ko pašlaik vēlos ir jūsu goda vārds, ka Markeons neieradīsies Terdemortes ballē, ar to šīs dienas nekorektā jūsu dēla uzvedība varētu tikt aizmirsta” viņa jau cēlās kājās, vampīrs neko neiebilstams pavadīja dāmu līdz durvīm.

„Dodu jums savu goda vārdu: Markeons ballē nebūs” viņš lēnām atvēra durvis, aiz kurām jau stāvēja paša dēls.

„Kā tu iedrošinies vēl rādīties karalienei acīs” karalis dusmās sacīja.

„Nekas. Es vēlētos pārmīt dažus vārdus ar jūsu dēlu pirms aizbraukšanas” Kristīne atsacīja, rūpīgi raugoties pretī stāvošajā jauneklī.

„Atstāšu jūs divatā” Adrians pameta telpu, līdz ar viņu arī elfu karotājs, saņēmis Kristīnes piekrišanu.

„Kristīn, ko tas nozīme?” Markeons samulsis raudzījās paziņā.

„Neuztver to personīgi. Tu nedrīksti piedalīties ballē, šādi es to panācu” viņa smaidīgi sacīja, lai arī zināja, cik bez sirdīgi tas izklausās.

„Tu esi mainījusies” vampīrs skumīgi vērās meitenes acīs, kas agrāk gailēja prieka spozme, bet tagad bija tumšas kā nakts debesis.

„Nevarētu teikt, ka tu esi palicis tāds pats, kā tai naktī Venēcijā” Kristīne atbildēja, lēni soļodama izejas virzienā.

Markeons nesoli neatpalika no viņas „Kaut mēs spētu vēlreiz aizceļot atpakaļ uz to brīdi, ka mūsu skatieni satikās pirmoreiz” viņš sapņaini bilda.

Kristīne pēkšņi apstājās, kā zemē iemieta „Es to nevēlos!”

Vampīrs apstulbis vērās viņā „Ko tu teici?” balsī skaidri bija jaušamas sāpēs.

„Tas, kas tonakt notika, bija tikai mirkļa vājība, kuru tu nevari atzīt. Bet es gan varu sacīt: tā nakts bija lielākā kļūda manā dzīvē, ne tikai sirds dāvāšana, bet arī noticēšana, ka tu varētu būt, kas vairāk par asinskāru vampīru. Nekad tev nav piederējusi un nekad nepiederēs daļa no manas sirds” meitene izgāja spirgtajā gaisā un kāpa lejā pa kāpnēm, atstājos jaunekli vienu, bēdu sagrautu. Viņa pat neatskatījās, jo zināja, ka tad nespētu aiziet.

Pagalmā stāvēja jau sagatavoti zirgi. Neko neteikdama Kristīne uzkāpa zirga un devās ārā no pils teritorijas.

Pie vārtiem uz Esteru pulciņš pašķīrās. Kristīne ar Lučillu devās uz Šandras dzimtas pasauli, bet pārējie atpakaļ uz Perlu.

Tiklīdz meitenes palika vienas, Kritušā izplūda asarās, bet draudzene zināja, ka labāk būs paklusēt, ļaujot Kristīnei tikt galā ar emocijām.

Asarām ritot pār Kristīnes vaigiem, viņa vēlreiz atcerējās mirkli, kad satika Markeonu tumšajā Venēcijas naktī.

Tiklīdz Kristīne ar vampīru iegāja slepenajā ejā aiz grāmatu plaukta, durvis aizvērās, ievedot abus piķa melnā tumsā.

Meitene ilgi nevilcinoties aizdedza pie sienas atrodošo lāpu.

„Kā jūs zinājāt?” Markeons pārsteigts taujāja.

„Es zinu ikvienu, šīs pils kaktiņu. Turklāt, šeit vienmēr valda tumsa, tāpēc bija vajadzīga kāda lieta, kas ievestu šeit gaismu. Agrāk tās vienmēr bija lāpas, kas izvietotas pa kreisi no ienācēja” viņa lepni sacīja, virzoties uz priekšu.

Vampīram parasti nepatika akli sekot citiem, bet šoreiz viņš ne sekundi neatpalika no dāmas „Un kā jūs to visu tik labi zināt?”

„Jautājumi, jautājumi… Cik jūs vīrieši esat ziņkārīgi!” Kristīne rotaļīgi teica.

„Tas tāpēc, ka jūs- dāmas, vienmēr esat tik noslēpumains. Ja jūs visu pateiktu uzreiz, mums nebūtu jūs jātirda” viņš atteica.

„Es mīlu zināt visu par vietu kur atrodos, sākot ar vēsturi, beidzot ar slepenām, nevienam neizprotamām ejām. Kā jau minēju, mani interesē māksla, ļoti sena un grezna. Šeit es domāju, ka atradīšu masku, kas piederējusi Afrodītei. Lai arī cik nebūtu stāstīts par tās esamību Romā, manuprāt, tā ir šeit Venēcijā. Trīs monumentus es jau pārmeklēju, tātad tai ir jābūt šeit” Kristīne izstāstīja svešiniekam visu, jūtot, ka neskatoties uz to, ka viņš ir vampīrs, var uzticēties jauneklim.

Kādu mirkli abu starpā valdīja klusums, bet tad Markeons ierunājās „Kad maska tiks atrasta, jūs vēlētos pievienoties, man izbraucienā pa naksnīgo pilsētu?”

Sev par pārsteigumu, meitene atteica „Labprāt!”

Kristīne aprēķini beigās izrādījās pareizi, viņa ieguva savā īpašumā Naskonderi masku, kas tās valkātāju padarīja nepazīstamu visiem, pat dieviem.

Pēc stundas abi atgriezās ballē, kas vēl aizvien ritēja pilnā sparā. Nevienam pat neienāktu prātā, ka viņi nesen atradās tālu pils tumšajās ejās un, ka dāmai zem kleitas paslēpta paša Afrodītes teiksmainā maska.

Jaunieši pameta balli, iekāpjot tuvējā gondolā. Apsēdušies  laivas priekšā, viņi ļāvās Venēcijas daiļumam.

Gondola lēnām pietuvojās pirmajam tiltam, gondolists jau grasījās, ko teikt, kad Markeons pagriezās pret Kristīni.

Meitene uzreiz saprata vīrieša skatienu un viegli nosarka. Nevienam taču nebija noslēpums, ka sena tradīcija paredz skūpstīšanos braucot zem tilta.

Abu sejas lēnām pietuvojās viena otrai un tieši īstajā brīdī vienojās neaizmirstamā skūpstā.

Viņi kuģoja pa naksnīgajām Venēcijas ieliņām, līdz pirmajiem saules stariem, kad vampīram vajadzēja doties. Abi norunāja satikties uzreiz pēc saulrieta.

Kristīne ar Markeonu kopā pavadīja trīs neaizmirstamas dienas, kuru noslēgumā Kritušā dāvāja vampīram sirdi.

„Viņam vienmēr piederēs daļa manas sirds” Kristīne klusi sacīja, noslaukot asaras.

„Tikai tu pati izlem savas sirds likteni” Lučilla atbildēja, paskatoties uz draudzeni.

„Bet ja patiešām, dāvājot sirdi, es atdevu viņam daļu no sevis?” Kritušā turpināja, raugoties tālumā.

„Tu atradīsi atbildi uz šo jautājumu tikai tad, kad pa īstam sapratīsi, kas esi. Nevis, kas ir tavi vecāki, vai kas ir tavs brālis, bet kad iekšēji izpratīsi savu būtību” burve nopietni teica.

Kristīne rūpīgi pārdomāja katru draudzenes izteikto vārdu un pēkšņi pārtrauca iestājušos klusumu.

„Viņam pieder daļiņa no manas sirds.”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements