24.nodaļa

Rosess

“Kristīn, nedari to” aiz muguras meitenei ierunājas kāda balss.

Viņa ātri apcirtās riņķī un pārsteigta vērās Markeona stingrajos sejas vaibstos.

„Ko tu šeit dari?” pār Kristīnes ķermeni pārskrēja bailes trīsas.

„Esmu šeit, lai atturētu tevi no nepareiza lēmuma pieņemšanas” vampīrs pasoļoja garām meitenei, lai ieskatītos acīs Danielam.

„Paldies, ka apturējāt viņu” puisi pateicās Markeonam.

„Nejūties tik atvieglots! Drīz tu vēlēsies, kaut Kristīne tevi būtu nogalinājusi” vīrietis atteica un atkal pagriezās pret draudzeni „Man tev jāpaziņo, kas ļoti svarīgs, pirms tu nogalini viņu.”

„Pat necenties!” Kristīne rupji atteica, bet tad atcerējās eņģeļa sacīto „Ā, bet, protams! Tāpēc tu esi šeit un nevēlies, lai es viņu nogalinu.”

Markeons neizpratnē uzlūkoja meiteni „Kā tu to domā?”

„Tu esi šeit, lai atbrīvotos no sirds, ko es tev dāvāju” viņa pārliecināti atbildēja „Tāpēc tev vajadzīgs Daniels! Lūdzu, lai jau viņš tev atņem sirdi, lai es varu turpināt iesākto un tu uz visiem laikiem pazustu no manas dzīves.”

Vampīrs skumji aizgriezās un sacīja „Daniels nespēj, atņemt sirdis, bet, pat ja tā būtu patiesība, man tas vairs nav nepieciešams.”

Pēkšņi Kristīne piefiksēja, ko tādu, kam viņa iepriekš nebija pievērsusi uzmanību- Markeona sirds vairs nepukstēja.

„Kā?” bija vienīgais, ko viņa spēja izdvest.

„Pēc tavs došanās prom no Mandionas, es devos ceļojumā, kura laikā sastapu kādu būtni. Viņa lika manai sirdī sasalt, apmaiņā es apsolīju tev nodot svarīgu ziņu” viņš paskaidroja, bezjūtīgi veroties meitenē.

„Kas tā ir par ziņu?” Kristīne jutās ieinteresēta.

„Pilnmēnesim vajadzīgs upuris, kas apzīmogos tavu vietu paralēlajās pasaulēs, ko tādu, kas uz visiem laikiem atstātu pēdas pagātnē. Bet tas nebūšot šis krāpnieks” vampīrs pameta skatienu un pārbijušos vīrieti.

Kristīne ilgi neko neteica, rūpīgi apdomājot tikko dzirdēto. Tik daudz bija likts uz spēles, viens kļūmīgs solis un sabruks viss, ko meitene bija izveidojusi.

„Tev jādodas prom!” viņa pārliecināti pavēstīja Markeonam „Tevi neviens nedrīkst pamanīt” piebilda un atkal skatienu pievērsa Danielam.

Markeons rūpīgi nopētīja paziņu un, sapratis, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu, grasījās jau doties prom.

Kad Kristīne pat nepaskatoties uz vīrieti jautāja „Tu gribēji atbrīvoties no sirds dēļ manis?”

Vīrietis apstājās „Jā, es vēlējos atbrīvoties no jūtām, ko jutu pret tevi. Bet tas neizdevās, lai arī bez sirds, es joprojām mīlu tevi” viens mirklis un viņa vairs nebija telpā.

„Tu mīli vampīru!” Daniels nicīgi izmeta, raugoties meitenē ar pārmetumu.

„Nedomā, ka tu esi drošībā pēc tā, ko pateica Mandionas princis. Turklāt tā nekad nav bijusi tava daļa, ko es mīlu un ko nē” viņa piegāja pie vīrieša un pārliecinājusies, ka viņam vairs nav medaljona ap kaklu, atkāpās „Rohas varat atgriezties.”

Rohas un pārējie burvji atgriezās telpā, šoreiz viņiem bija pievienojušās arī burves, kas šeit bija slepeni iefiltrējušās. Viena no viņā panāca uz priekšu, lai paziņotu „Lučilla palūdza pateikt, ka drīz būs pusnakts, jums jāatgriežas zālē.”

„Paldies” Kristīne pateicās un pieaicināja pie sevis Rohasu „Mēs visi dosimies atpakaļ uz zāli, arī Daniels. Tavs uzdevums būs uzmanīt, lai viņš neaizbēg, pirms mana uznāciena.”

„Pirms kāda uznāciena?” burvis bija pārsteigts.

„Vēlāk uzzināsi, bet tagad paziņo visiem mūsu sabiedrotajiem, lai neko nesaka un nedara brīdī, kad es būšu uz skatuves. Un parūpējies, lai neviens netuvojas skatuvei, pat Mefodijs ne un it sevišķi Lučilla vai dvīnes” viņa rūpīgi klāstīja.

„Kristīn, ko tu domā darīt?” burvi sāka pārņemt nelāga priekšnojauta.

„Tas, lai paliek manā ziņā, tev tikai jāparūpējas, lai neviens netuvojas skatuvei, bet tagad paziņo Lučillai par manu atgriešanos” Kristīne rūpīgi pārlūkoja kleitu, kas vēl aizvien bija perfektā stāvoklī un, pametot pēdējo skatienu viltus brāļa virzienā, pameta telpu.

Otrpus durvīm viņu jau gaidīja Mefodijs „Viss kārtībā?” viņš apjautājies, redzot meitenes nopietno skatienu.

„Jā, dosimies” viņa atsacīja un devās deju zāles virzienā.

Kad viņa bija jau nodejojusi ar līgavaini divas dejas, pie viņiem pienāca Neits, bet viņa kompanjone bija Anastasija.

„Ja drīkstētu lūgt” viņš bilda un saņēmis Kritušās roku sāka vieglu dejas soli, bet Mefodijs negribīgi sāka dejot ar Anastasiju.

„Kas tev ir padomā Kristīn?” Neits iečukstēja meitenei ausī.

„Nekas tāds, kas varētu jūs uztraukt” viņa mierīgi atteica.

„Ja tam ir saistība ar jums, es noteikti neesmu vienaldzīgs pret to” vampīrs patiesi atzinās.

Kristīne par šiem izteiktajiem vārdiem sarkastiski iesmējās un atbrīvojās no vīrieša tvēriena „Kas jums visiem kaiš?”

Pirmoreiz viņa citiem redzot pacēla balsi „Tiklīdz vairs neesmu parasta kritušā, kas slēpjas ēnās, jūs visi mani iemīlat!”

Perlas valdniece sāka piesaistīt arvien vairāk klātesošo uzmanību, pie viņas piesteidzās Mefodijs „Kristīn, šobrīd nav labākais brīdis, lai sāktu traci. Labi, padomā, ko tu dari” viņš saņēma meitenes rokas.

Viņa no tām izrāvās un atkāpās „Tieši šobrīd es saprotu, kas man ir jādara, lai pierādītu visiem, kas esmu un vienreiz izbeigtu šo tirādi” Kristīne straujiem soļiem devās uz skatuvi.

Visas būtnes pavirzījās malā, lai palaistu viņu garām. Tiklīdz Kritušā nonāca uz skatuves, viņa sameklēja Rohasu un padeva viņam zīmi, lai arī neviens nebija sekojis viņai līdz uz skatuvi, meitene zināja, ka drīz vairākas personas vēlēsies tikt uz skatuves.

„Paldies, ka esat pievērsuši visu savu uzmanību man” Perlas valdniece ar viltīgu smaidu uz lūpām iesāka „Es vēlējos jums kaut ko sacīt, pirms pametu šo elles nostūri.”

Zālē varēja dzirdēt neapmierinātus izsaucienus.

Kristīne likās to nemanām „Es, Perlas valdniece, Kristīne Kaduto, vēlos atjaunot kādu tradīciju, kas tika veikta agrākajos laikos, pirmajā pilnmēness naktī.”

Viesi saskatījās, cenšoties saprast par ko meitene runāja, bija tik daudz aizmirstu tradīciju, bet neviens nevarēja iedomāties, ka tiks atsaukta atmiņā visbarbariskākā no tām.

Viņa turpināja „Pilnmēness ir tas, kas atšķir mūsu paralēlās pasaules no Zemes, jo mums šīs naktis ir apgaismotas ar sarkano atblāzmu, kas simbolizē asinis, ko esam izlējuši, lai dzīvotu. Tāpēc katru gadu pirmajā pilnā mēneša naktī tika izlietas asinis par godu mēnesim. Pēdējos gados tās bija izvēlētas būtnes, kas ziedoja daļu no savas dzīves sulas, bet agrāk tā bija viena persona, kas pilnībā ziedojās mēnesim.”

Zālē esošās būtnes pārņēma baiļu trīsas par to, ko jaunā valdniece domā ar šiem izteiktajiem vārdiem. Īpaši uztraukts bija Daniels, ko nemitīgi uzmanīja burvji.

„Pirmkārt vēlos pateikt, ka šonakt šeit satiku, kādu senu paziņu, tieši viņš mani pamudināja uz šādu rīcību. Tad bija Daniels, tuvs Andželas Deates „draugs” ” visu acis tika pievērstas, vīrietim, kuri daudzi uzreiz atpazina kā Deates mīļāko.

Bet Kristīnei atsākot runāt, visa uzmanība atkal tika vērsta uz skatuvi „Visu kritušo vārdā es šovakar izvēlējos īpašu velti pilnmēnesim.”

Pēkšņi meitenes rokās nozibsnīja nazis, kas iepriekš bija paslēpts zem tērpa, viņa skatiens vērās uz augšu, kur caur stikla grieztiem varēja saskatīt mēnesi, kam šobrīd bija tikai viegli rozā nokrāsa „Pilnmēness pieņem manu upuri un apzīmogo sevi ar kritušo asinīm, tā apliecinot, ka vairs neviens skarot mūs nevarēs aiziet nesodīts!”

Tālāk pār Kristīnes lūpām nāca sena burvestība, ko atpazina tikai senākās būtnes, jo valoda bija izmirusi pirms vairāk kā tūkstoš gadiem.

Nekavējoties pie skatuves piesteidzās Šandras vampīri un  vairāki burvji, kuri steidzīgi centās izskaidrot Kristīnes paziņām, kas tagad notiks, ja meitene netiks apturēta.

Tiklīdz Rohas dzirdēja, ko nozīmē Kritušās burvestība, viņš noņēma aizsardzību. Bet neviens tik un tā netika uz skatuves, jo kāds cits turpināja aizsargāt meiteni. Vīrietis ātri pārlaida skatienu zālei, tomēr nevarēja iedomāties, kurš varētu būt tik stiprs, lai to izdarītu.

Kristīne ne mirkli nepārstāja izrunāt burvju vārdus. Pēdējo teikumu viņu izteica, lai visi saprastu „Kad sirds pārstās pukstēt, mēnesis pārdzims no jauna, nesot pasaulēm ziņu, par dāsno velti, kas tam dāvāta no brīva prāta. Lai sirds pukst katru nakti, skaitot mirkļus līdz brīdim, kad kāds spēs atbrīvot to no tavām maigajām rokām. Kas reiz bijis mans, lai top tavs” izsakot šos vārdus viņa iedūra dunci savā sirdī.

Zāli pāršalca šausmu izsaucieni, vairākas būtnes aizgriezās no skatuves, kur Kritušās kleita lēnām sāka piesūkties ar asinīm, kas lēnām plūda apkārt nazim.

„Kristīn, nē!” pie skatuves piesteidzās Lučilla un nometusies ceļos sāka burt, bet viņas pūliņi bija velti, jo tik senu burvestību nekas nevarēja lauzt.

Kristīne ne minūti nenolaida acis no Daniela, kas šobrīd šausmu pilns vērās meitenē, bet redzot, ka viņš lēnām aizgriežas no asiņainai skata, viņa pārlaida skatienu pārējiem.

Flordiami dvīnes lēja gaužas asaras tēva stingrajā apskāvienā, Rafaela acis sērīgi vērās Kritušajā; pie Lučillas bija piesteidzies Heise un nemitīgi čukstēja mierinošus vārdus; Safrānu no tuvošanās skatuvei aizkavēja tikai Ksenijas ciešais tvēriens; Šandras vampīri satraukti viens ar otru sarunājās, bet Mefodijs stāvēja ar nožēlojuma pilnu skatienu vērstu tieši Kristīnē, nedaudz tālāk aiz elfa, priekšā esošās ainas sastindzis bija Igors.

Pēkšņi Kritušā palūkojās uz izeju no zāles un redzēja, kā neviena nemanīts aiziet Markeons, vēl pēdējo reizi paskatoties uz mīļoto. Vampīra acis nepauda skumjas vai bažas kā pārējo, bet tās izstaroja cieņu un sapratni.

Pār Kristīnes vaigu noritēja asara, viņa to notvēra uz pirksta. Meitenes aizrāvās elpa- asara lēnām pārtapa par pērli. Tā notika tikai ar eņģeļiem, viņa apjauta, ka pareģojums ir pilnīga taisnība.

Meitenes atmiņā atausa brīdis, kad viņa uzzināja šo seno lāstu un patiesību par savu izcelsmi.

Kristīne iesoļoja varenajā Šandras pilī, kas atradās vampīru pasaules pašā sirdī. Viņai kopā ar Lučillu nācās ceļot caur visu karaļvalsti, lai šeit nonāktu.

Jaunajām dāmām pretim nāca sulainis.

„Karalis jūs jau gaida, sekojiet man” viņš paziņoja, pat nepajautājis viesu identitātes.

Lučilla pārmija izbrīnītu skatienu ar draudzeni, bet abas tomēr lēni sekoja kalpotājam.

Vīrietis apstājās pie nelielām durvīm, virsraksts virs tām vēstīja, ka tā i bibliotēka. Viņš tās atvēra un norādīja, lai viešņas dodas iekšā. Tiklīdz viņas šķērsoja slieksni, durvis aiz viņām aizvērās.

„Prieks, atkal jūs satikt Kristīn” pie meitenes nekavējoties pienāca Neits „Jūs arī Lučillas jaunkundz!”

„Skatos jūs mani labi pazīstat” Kritušā pārlaida skatienu telpai, kurā bija neskaitāmi grāmatu sējumi „Esat nolēmis mani ilgi neaizkavēt un uzreiz ķerties pie nolādētā pareģojuma.”

Kāds dziļāk telpā iesmējās, Kristīne uzreiz pavērās skaņas virzienā.

No ēnaina stūra iznāca vampīrs, viņš, cieši skatīdamies meitenes acīs, tuvojās būtnei, kuru tik sen bija gribējis satikt.

„Nekad mūžā nebiju iedomājies, ka pats vaigā skatīšu kādu no māsām, kas pieminētas pravietojumā” vampīrs pat neiepazīstināja ar sevi, tikai turpināja aplūkot Kristīni.

„Kā noprotu, jūs būtu Frenlijs Šandras, visvarenākā vampīru klana galva” viņa truli izmeta un pasoļoja garām vīrietim, lai dotos apsēsties krēslā, kas bija novietos gandrīz telpas centrā.

Kad Frenlijs pagriezās pret meiteni, viņa seju rotāja smaids, kas pieauga, redzot priekšā esošās dāmas acīm redzamo drosmi.

„Kā redzu, mans vārds jums ir tikpat pazīstam, kā man jūsu” viņš atteica un devās pie grāmatu plaukta „Bet jūs, Kristīn, protams, neesat šeit, lai vienkārši pļāpātu, tāpēc uzreiz ķersimies pie lietas” vampīrs ielika meitenes rokā senu tīstokli, ko rotāja rožu raksts.

„Medaljona raksts” Kritušā uzreiz atpazina zīmējumu, kas rotāja arī viņas medaljonu „Tas ir pareģojums?”

„Jā,” Frenlijs atbildēja un nosēdās pretī meitenei.

Lučilla, kas līdz šim bija visu mierīgi vērojusi, devās apsēsties blakus draudzenei, bet Neits nostājās aiz brāļa.

Kristīne, rokām trīcot, atvēra papīra rulli, jau pirmie vārdi, ko viņā lasīja izklausījās kā pasaka.

„Eņģelis nolaidīsies no debesīm,

Lai piepildītu sen izteiktu pareģojumu.

Kas vēstī par beidzamo kauju,

Kurā debesis uzveiktu elli.

Bet viņa kļūdījās savos lēmumos

Un ļāva vampīram iemīlēt sevi.

Piedzimstot trīs debešķīgām būtnēm

Eņģelis pameta zemi kopā ar tām.

Vampīra naids bija neizmērojams

Tāpēc nāca lāsts par viņa lūpām.

„Uz mūžiem tev mist debesīs,

Bez iespējas iepazīst savas atvases.”

Bet vampīru arī skāra tāds pat lāsts

Kas uz mūžiem ieslodzīja viņu ellē.

Trīs nevainīgās būtnes tika izšķirtas

Radot jaunu pravietojumu.

Vienas sirds būs pilna naida,

Kas izgaisīs nogalinot nodevēju.

Otrai lemta mūžīga tumsa,

Ko apgaismos tikai mīlestība.

Bet trešā dzīvos ēnā līdz

Viņas sirds pārstās pukstēt.

Brīdī, kad māsas atkal satiksies

Mirstot vienai no viņām

Tiks izlemts pasauļu liktenis

Tās apvienosies vienā,

Vai būtnes zudīs uz mūžiem,

To izlems tikai trijotne.”

„Jūs esat traks, ja domājiet, ka noticēšu, ka es esmu viena no šīm māsām?” Kristīne lūkojās Šandras brāļos kā jukušos.

„Es nekad, nedomāju, ka jūs to darīsiet, tāpēc esmu sagatavojis kādu citu apliecinājumu, lai liktu jums noticēt” Frenlijs atsacīja un devās pie rakstāmgalda, kas atradās netālu no loga. Viņš izņēma no atvilktnes vidēja lieluma, greznu kastīti ar samta pārklājumu.

„Tam vajadzētu būt apliecinājumam?” meitene taujāja, kad vampīrs bija ieliecis kastīti viņas rokās un nedaudz atkāpies.

Viņš nekā neatbildēja, tikai pašpārliecināti vērās meitenē.

Kritušā centās atvērt lādīti, tā bija aizslēgta, viņa jau vēlējās ko sacīt, kad pamanīja iedobumu, kas varēja būt slēdzene. Meitene nenolaida acis un ilgi prātoja, vai tā varētu notikt, tomēr nevēloties ilgāk vilcināties viņa noņēma medaljonu un ievietoja to slēdzenē.

Lādītei lēnām atvēroties, Kristīnes skatiens nedroši aizslīdēja līdz Lučillai. Saņēmusi draudzene pamudinājumu, viņa atvēra to pilnībā.

Pirmās bija redzamas aploksnes, meitene nekavējoties atpazina rokrakstu uz tām. Tās rakstījis Daniels. Aizturētu elpu, viņa atvēra pirmo.

„Viss notiek pēc plāna. Kristīne nekā nenojauš par savu izcelsmi, izņemot to, ka nav parasts cilvēks. Viņa vēl aizvien domā, ka ir kritušā un akli tic visam, ko stāstu. Vienīgā problēma varētu būt Astra, viņa meitenei māca dažādas muļķības. Mani uztrauc, ka feja nojauš kaut ko par viņas izcelsmi.

Saistība ar spējām nekas nav mainījies, vienīgais, ka viņa spēj atvērt vārtus uz citām pasaulēm kā kritušie, lai arī pārējās māsas to nespēj, nedomāju, ka tas varētu būt, kas īpašs.

Domāju, ka varēšu pamest Kristīni jau pēc gada, protams, ar Jūsu atļauju. Ja notiks, kas negaidīts steidzami zinošu Jums.

Ar cieņu, Jūsu padevīgais kalps Daniels.”

Nespēdama noticēt pirmajā vēstulē rakstītajam, meitene ātri pārlasīja pārējās vēstules. Kopā tās bija četras, un visās Daniels kādām ziņoja par Kristīnes dzīvi un par spējām. Izlasot pēdējo ziņu, kas bija rakstīta mēnesi pirms brāļa pazušanas, Kritušā nobālēja un tukši raudzījās vārdos, kas lēnām sagrāva visus sapņu un ilūzija par laimīgu atkal satikšanos ar Danielu.

„Kristīne nav nekas vairāk par kritušo, kas ir nevēlams šai pasaulē. Viņa ir jūtīga, bērnišķīga būtne, kura pasaulē saskata tikai labo. Mans darbs ir paveikts, esmu noskaidrojis, kādu lomu Kristīne spēlēs šajā pareģojumā. Tāpēc droši varu jums paziņot: Kristīne Maravilla nebūs tā, kas atbrīvos Jūs no lāsta varas.

Pēc mēneša es došos prom, lai ieņemtu sev apsolīto vietu Terdemortes galmā. Jūsu meitu es atstāšu, šeit viņa varēs dzīvot neviena netraucēta un netiks apdraudēta viņas dzīvība.

Ar cieņu, Jūsu padevīgais kalps Daniels.”

„Kas ir šo vēstuļu saņēmējs?” Kristīne strauji palūkojās un Šandras karali „Tas ir kāds no maniem vēcākiem, kurš?”

„Tas varētu būt jūsu tēvs” Neita vārdi izskanēja kā viegla vēja pūsma.

„Kurš, spriežot pēc vēstījuma, ir vampīrs, kas ieslodzīts ellē” Lučilla domīgi noteica.

„Daniels raksta par vēl kādu pareģojumu…” Kristīnes balss skanēja aprauti, jo meitenes pasaule lēnām sabruka, atklājoties iespējamai patiesībai par viņas izcelsmi.

„Jā, klīst nostāsti par to, ka katras māsas liktenis ir pareģots iepriekš, bet neviens nezina kas tajos teikts” Frenlijs atbildēja, nepārraujot skatienu ar Kristīni, kas šobrīd pilnībā atklāja savas jūtas par tikko uzzināto.

„Lučilla, tu varētu sazināties ar burvēm un uzzināt visu, kas ir zināms par šiem vēstījumiem” Kritušā vaicāja sievietei.

„Protams, man tikai vajadzīga klusa telpa” burve atteica, pieceļoties kājās.

„Es jūs pavadīšu” Neits piedāvājās.

Lučilla palūkojās uz draudzeni „Ja vēlies, vari man pievienoties!”

„Nē, paldies, es palikšu šeit. Par mani neuztraucies” Kristīne teica un lēnām devās apsēsties uz loga palodzes.

Neits ar burvi pameta telpu, tiklīdz durvis aizvērās Frenlijs devās pie meitenes.

„Būtnes runā, ka katrai māsai ir savs sargātājs, kas tās pieskata jau no bērnības” vampīrs it kā mierinot sacīja.

„Pieskata, lai tās nenomirtu, jo tad netiks piepildīts pareģojums, kas varētu atkal apvienot visas pasaules” viņa domīgi raudzījās uz dabu otrpus logam. Viss likās tik mierīgs „Ziniet, kas cietīs visvairāk?” Meitene strauji pagriezās pret vīrieti.

Frenlijs apstulba no pēkšņā jautājuma „Kas?”

„Cilvēki” Kristīne atsacīja, nokāpjot no palodzes, lai dotos pēc lādītes, kas atradās uz krēsla „Cilvēku pasaulē mēs esam tikai pasakās un mītos, ja viss atkal apvienosies, tas būs cilvēces gals.”

„Jūs ziedotu savu un visu paralēlo valstību būtņu likteņus, vienas pasaules vārdā” vampīrs šāds lēmums liktos nepareizs un bezjēdzīgs.

„Jā, jo cilvēki ir vienīgie, kam es uzticos. Lai arī kas būtu noticis pagātnē, šobrīd saprotu: cilvēki ir šķīstākās radības, ko kāds jebkad ir radījis. Salīdzinot ar šeit dzīvojošajiem viņi nav nekas, bet viņiem piemīt tas, kas nekad nepiederēs mums” Kritušā pārlaida skatienu telpai, kurā bija vairākas grāmatas, taču neviena nebija nākusi no Zemes.

Frenlijs nostājās blakus meitenei un sekoja viņas skatienam „Kas būtu šī lieta, ja tās dēļ esat gatava mirt?”

Kristīne neatbildēja uz jautājumu, bet izņēma no kastītes medaljonu, kas bija zem vēstulēm. Rotu, kas visus šos gadus neļāva aizmirst brāli, tāpēc zinot, ka tā vairs nav pie viņa, meitenes saikne ar Danielu sāka lēnām izplēnēt.

„Kā šī lādīte nonāca jūsu rokās?” Kristīne cieši ielūkojās vīrieša acīs.

„Es to saņēmu pirms gada kopā ar pareģojumu. Nebija nekādas liecības par sūtītāju, tikai zīmīte, kurā bija teikts, ka īstajā mirklī es zināšu ko darīt ar sūtījumu” Frenlijs izstāstīja un nedaudz vicinājās pirms izteikt nākamos vārdus „Manuprāt šķirstiņu atsūtīja jūsu tēvs.”

„Pat ja tā būtu, kāpēc tieši jums? Kas jūs saista ar manu tēvu?” Kristīne nojauta, ka vampīrs nepasaka visu.

„Jūs zināt, ka Šandras dzimta ir vissenāk pazīstamie vampīri. Iespējams jūsu tēvs pazina kādu no manas dzimtas un apjauta, ka pie mums kastīte ar pravietojumu būs drošībā un jūs pie mums ieradīsies” viņš izteica savu viedokli par to.

Kritušā ievietoja Daniela medaljonu atpakaļ kastītē kopā ar vēstulēm un aizslēgusi to, atkal pievērsās vampīram „Vai arī tas jau sen bija pareģots, ka es šeit ieradīšos un uzzināšu patiesību? Tikai mans tēvs zina atbildi, tāpēc varbūt jūs, Frenlij Šandras, pateiksiet, kas ir mans tēvs?”

Meitene pārsteidza Frenliju nesagatavotu, viņš bija neizpratnē, kā viņai tas izdevies „Kāpēc jūs domājiet, ka es to zinu?”

„Neizliecieties, man nepatīk, ka man melo. Manas sajūtas nekad nekļūdās” Kristīne atteica un devās uz durvju pusi „Ja jūs man pateiktu viņa personību, iespējams, es tagad neizietu pa šīm durvīm un nesagrautu jūsu dzīvi uz mūžīgiem laikiem” viņas cieši satvēra rokturi.

„Pazemē viņu pazīst kā Kardeo Morte, kas nozīmē- mirušā sirds. Viņš bija tuvs Šandras ģimenes draugs pirms lāsta” vampīrs  negribīgi izstāstīja nojaušot, ka meitenes būtu spējīga piepildīt draudus.

„Jūs zināt arī manas mātes identitāti?” Kristīne strauji piesoļoja pie vīrieša un cerīgi ieskatījās smaragdzaļajās acīs.

„Diemžēl nē, es pat neesmu personīgi pazīstams ar Kardeo, bet viņš bija pēdējais, kas runāja ar manu tēvu pirms nāves” Frenlijs saņēma meitenes rokas cenšoties mierināt.

Kritušā lēnām atkāpusies aizgriezās, lai vampīrs neredzētu, kā asaras lēnām rit pār seju „Es būtu pateicīga, ja jūs atstātu mani uz pāris minūtēm vienu!”

„Kā jūs vēlaties!” Frenlijs jau aizgriezās, lai dotos prom, bet tad sacīja „Es nepazīstu pārējās māsas, bet jūs man jau ar skatienu vien apliecinājāt, ka esat cienīga izlemt mūsu likteņus.”

Viņam pametot telpu, iestājās  klusums, kuru pārtrauca Kristīnes klusie šņuksti. Beidzot viņa uzzināja patiesību par savu ģimene, bet tā nepadarīja dzīvi vieglāku, kā tika cerēts tieši otrādi, sagrāva visu, kam meitene ticēja.

Kritušā saguma uz grīdas, lai arī viņa zināja, ka tiks sadzirdēta, viņa nespēja apslāpēt elsas, kas līdz ar asarām centās kliedēt bēdas.

Pie durvīm kāds pieklauvēja „Jums viss kārtībā?” maiga sievietes balss taujāja.

Kristīne saņēmusi visus spēkus piecēlās un notraukusi asaras, atbildēja „Jā, viss ir labi. Paziņojiet karalim, ka vēlos doties medībās.”

„Kādās medībās?” tika satraukti atjautāts.

„Dzirdēju, ka jums šeit dzīvo gepardi” Kritušā atteica un atvērusi durvis, ieraudzīja sev priekšā sievieti greznās drānās, nevis kalponi, kā bija domājusi.

„Alīna Šandras” viņā pasniedza pretī savu roku, ko meitene labprāt pieņēma „Kristīne Maravilla.”

„Es pavadīšu jūs uz viesu istabu, lai varētu pārģērbties pirms medībām” Alīna sacīja un devās prom pa gaiteni norādot, lai Kristīne seko.

„Atvainojot, par manu izturēšanos, es nezināju, kas ir otrpus durvīm” Kritušā atvainojās, soļodama blakus karalienei.

„Tā nebija jūsu vaina” sieviete mierināja un atvēra durvis „Kamēr pārģērbsieties pavēstīšu vīram par jūsu velmi” Frenlija sieva devās prom.

Pēkšņi Kristīne atcerējās, ka viņai nav līdzi citu drēbju un izskrēja gaitenī, Alīna jau bija pazudusi, bet meitenes virzienā nāca Lučilla.

„Man pavēstīja, ka tu vēlies doties medībās” burve teica ieiedama istabā, aizverot durvis aiz sevis un uzliekot burvestību, kas neļaus nevienam dzirdēt turpmāko draudzeņu sarunu.

„Tu noteikti nojaut, ka šobrīd manas emocijas ir uz robežas, viens nepareizs skatienu vai vārds un es vairs neatbildēšu par sevi” Kristīne lēnām atsēdās uz gultas un ieskatījās pretī esošajā spogulī „Tu kaut ko uzzināji?”

„Jā un nē, daudzas bija dzirdējušas to pašu pareģojumu, ko tu lasīji. Gabija, senāka no man pazīstamajām burvēm, ieminējās par kādu mūsējo, kas varētu ko vairāk zināt par pravietojumiem” Lučilla atteica, viņas sejā bija lasāmas skumjas un bailes, ko Kristīne uzreiz pamanīja.

„Kas noticis? Kas ir šī būtne?” viņa saņēma draudzenes rokas un, nosēdinājusi sev blakus, ieskatījās dziļi burves acīs „Saki, kopā mēs spēsim atrast šo raganu, pat ja nespēsim tas nav tik svarīgi!”

Pār burves vaigu noritēja asara „Kristīn, burve, kas zināja par pareģojumu, ir Rosalinda, mana māte!”

Kristīne atgriezās tagadnē un palūkojās uz Rohasu, kas vairs nevaldīja par burvestību, tāpēc meitenei ar skatienu centās sameklēt, kurš to dara. Viņa apstājās pie kādas sieviete telpas tālākajā stūrī, meitenes uzmanību uzreiz piesaistīja pelēkie- sudrabotie mati. Sieviete rūpīgi vērās Kritušajā ar smaidu uz lūpām.

Strauji, kāds ierunājās Kristīnes domās „Pareģojums ir sācis piepildīties. Tu esi paveikusi savējo, tev laiks doties atpakaļ uz Perlu” sievietes maigā balss pavēstīja.

Perlas valdniece saguma uz skatuves, tikai tagad izjūtot sāpes, kurām būtu vajadzējis meiteni pārņemt jau sen. Viņa apziņa lēnām aizslīdēja, pēdējās ko viņa redzēja bija Anastasija, kas pirmā bija pamanījusi, ka vairs nekas neaiztur pietuvošanos skatuvei.

„Tu izdarīji pareizo izvēli” bija pēdējie vārdi, ko Kristīne Kaduto dzirdēja pirms ieslīgšanas citā esamībā.

 

Epilogs

 

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.