3.nodaļa

Rosess

Kristīne novērsās no būtnes, kas nāca viņas virzienā. Nācēju tas neietekmēja.

Pienācis pie soliņa Gabriēls sacīja: „Man ar tevi jārunā.”

   Protams. Meitene nodomāja. Viņa zināja, ka eņģelis vēlēsies saņemt kaut ko pret informāciju.

Nesagaidījis atbildi, Gabriēls apsēdās blakus Kristīnei. „Tu jau nojaut, ka es  kaut ko vēlos no tevis. Es vēlos, lai tu izdari man pakalpojumi.” viņš iesāka runāt.

„Ja ne, tad es nesatikšu brāli, vai ne?” meitene dzēlīgi iestarpināja.

„Es neesmu tik cietsirdīgs.” vīrietis nopietni atbildēja. „Bet es ļoti vēlos sasniegt savu mērķi. Debesīs runā, ka tavam brālim piemīt īpašas spējas.”

„Un jums tās ir vajadzīgas” Kristīne lūkojās pretī sēdošā acīs.

„Man personīgi, nē, bet manai paziņai” Gabriēla sejā parādījās skumjas.

„Kādas spējas piemīt Danielam?” meiteni ieinteresēja vīrieša vēlme.

Gabriēls piecēlās kājās un pacēla acis pret debesīm. „Neviens īsti nezina, bet runā, ka viņš spēj dziedēt.”

Kristīnes garastāvoklis sāka strauji uzlaboties. Tātad viņš palīdz citiem cilvēkiem. „Viņš ārstē slimus cilvēkus” viņa pusbalsī bilda, lai tas iesakņotos zemapziņā.

„Tas nav, kā tu domā. Daniels neārstē slimības, tādā nozīmē, ka tu to iedomājies. To, ko viņš it kā dziedina, pat nevar nodēvēt par slimību.” vīrietis sāka soļot tālāk iekšā dārzā. Kristīne pielēca kājās un sekoja viņam.

„Ko viņš dziedina?” meitene ārkārtīgi gribēja uzzināt ko vairāk par brāli.

Gabriēls turpināja soļot, it kā nebūtu dzirdējis meitenes jautājumu, bet Kristīne bija ar mieru pagaidīt.

„Runā, ka viņš dziedē salauztas sirdis.” vīrietis apstājās un lūkojās uz asins sarkano rožu krūmu, kas bija savijies kopā ar blakus esošajām baltajām rozēm. „Kā tik velnišķīgu radību tuvumā var ziedēt tik apburoši ziedi?” viņš uzdeva vairāk pats sev.

„Markeons nevienam nevēl ļaunu, kaut gan tas ir vampīru dabā. Viņš ir savādāks.” Kristīnei nepatika, ka būdams eņģelis, viņas saruna biedrs, nespēj saskatīt vampīra labo pusi.

„Protams, nevēl, jo viņam ir sirds!” Gabriēls pārmetoši bilda.

„Arī pirms sirds saņemšanas viņš bija tāds.” Kristīne bija gatava aizstāvēt savu draugu.

„Tas nav svarīgi, ar sirdi vai bez, viņš ir vampīrs” vīrieša domas nekas nevarēja mainīt.

Abi sāka soļot atpakaļ uz dārza vidu. Pēkšņi Kristīne atcerējās iepriekš apspriesto tēmu. „Ko tu domāji, teikdams, ka viņš dziedē salauztas sirdis?”

„Viņš spējot atņemt sāpes, ko rada mīļotā zaudējums, un parasti būtne vairs nejūt tukšuma sajūtu sirdī.” Gabriēls teica, bet meitene juta, ka viņš kaut ko nepasaka līdz galam.

„Un, kas notiek, ja viņam neizdodas?” jautāju brīdī, kad apsēdāmies zem koka.

„Kā jau teicu, neviens īsti nezin vai tas vispār ir Daniels.” viņš aizvien, nevēlējās neko atklāt meitenei.

„Neizvairies no atbildes!” meitene satraukti sacīja.

„Citreiz šāda dziedināšana atņem būtnei sirdi uz visiem laikiem.” vīrietis negribot atbildēja.

„Kā uz visiem laikiem? Būtne mirst?” Kristīnes prātu pārņēma panika, ka viņas brālis varētu būt slepkava. Bet, ko gan citu viņa gaidīja, Daniels strādāja pie Terdemortes valdnieces.

Gabriēls, redzot meitenes paniku, uzreiz centās viņu mierināt, jo tā bija eņģeļa būtība „ Nē, tavs brālis nevienu nenogalina, bet esmu dzirdējis, ka esot sāpes, ko var remdināt tikai atņemot sirdi pavisam. Būtne paliek dzīva, bet viņas sirds mirst, tā aizvien uztur ķermeni pie dzīvības, bet nerada nekādas emocijas.” Kristīne centās sagremot tikko dzirdēto, bet aizvien nespēj pieņemt, ka Daniels nodara sāpes kādai būtnei.

Ārā jau sāka krēslot, tāpēc Kristīne nolēma pielikt punktu šai sarunai un darīt, kaut ko, lai glābtu brāli.

„Es izglābšu savu brāli un, ja jums būs taisnība par viņa spējām, lūgšu viņam palīdzēt jūsu paziņai. Gabriēl, pasakiet, kā lai es tur nonāku.”

Pēc meitene jautājuma, eņģelis ilgi nedomājot pateica savu plānu. „Es biju domājis, ka tu varētu iegūst kāda ielūgtā viesa simpātijas, lai viņš aizved tev tur, kā savu pavadoni, bet tagad, šeit esot, tev neko vairāk nevajag kā būt Markeona pavadonei.”

Kristīnei jau tagad nepatika iedomāties, kā visu acu priekšā vajadzēs izlikties par Markeona draudzeni. Viņa to nevarētu, tāpēc nolēma sastādīt savu plānu.

Meitene piecēlās kājās. „Paldies par visu. Tagad man jādodas”

Paspiedusi roku Gabriēlam, viņa lēnām devās pils virzienā. „Mēs vēl tiksimies!” Eņģelis vēl nokliedza, bet Kristīne tam nepievērsa uzmanību.

Iegājusi pilī, viņa nedomājot sāka soļot troņu zāles virzienā. Šoreiz durvis bija vaļā, tāpēc vēl neieejot zālē meitene saskatīja Markeonu.

Vampīrs sēdēja tronī, blakus, nedaudz zemāk bija Afra. Abās pusēs tronim stāvēja apbruņoti sargi. Telpā atradās vēl daži vampīri, ko Kristīne nepazina, kas laikam bija ieradušies vizītē pie prinča.

Meitene jau pagriezās, lai dotos prom, bet tad nolēma, tomēr neatlikt to uz vēlāku laiku. Viņa aizgāja līdz spogulim.

Kleitai nebija ne vainas, bet mati gan izskatījās nelāgi, dažviet šķipsnas bija izsprukušas nevietā, tā sabojājot matu sakārtojumu. Meitene izņēma visas sprādzes, kas saturēja kopā matus. Dažas reizes izbraukusi caur matiem ar roku, viņa sasprauda priekšējās cirtas uz aizmuguri ar melnās rozes sprādzi un bez bailēm stalti iesoļoja troņu zālē.

Klātesošie uzreiz palūkojās uz nācēju. Bet tā, kā viņi neko nesacīja, meitene turpināja ceļu uz troņa pusi.

Nonākusi dažu soļu attālumā no tā viņa veica reveransu un sacīja „Princi, atvainojos par traucējumu, bet man jums, kas steidzami jāpaziņo.” Kristīne gaidīja Markeona atbildi.

„Maravillas jaunkundze, celieties.”Meitene dzirdot šos vārdus piecēlās. „Diemžēl jums nāksies nedaudz uzgaidīt, pašlaik esmu aizņemts” Princis sacīja paskatoties uz vampīriem, kuriem Kristīne bija pagājusi garām.

„Nē, runājiet, mēs varam uzgaidīt. Jaunkundze bilda, ka tas ir steidzami.” Ierunājās viens no vampīriem. Viņš bija garāks par Kristīni, bet tagad, kad meitenei kājās augstpapēžu kurpes, viņi bija gandrīz vienādā garumā. Mati bija blondi un gari, tie krita pāri pleciem. Acis mirguļoja auksti violetā tonī.

„Mēs runāsim divatā” Markeons strikti teica, ieskatoties Kristīnes acīs.

„Tas nav nepieciešams, manu princi.” meitene maigā balsī klusi bilda. „Es tikai vēlējos paziņot, ka man jādodas prom. Es nevaru ilgāk šeit uzturēties, tāpēc varbūt jūs zināt, kur ir manas mantas, ko es iepriekš šeit atstāju”  Kristīne runāja aplinkus, lai nepievērstu klātesošo uzmanību, bet Markeonam vajadzēja saprast, ka viņā stāsta par mantām, ko viņai atņēma sargi, pirms iemeta cietumā.

Markeona vaibstos pāršalca pārsteigums. „Mēs parunāsim zem četrām acīm.” viņš stingri atteica.

„Atvainojiet, kā jau teicu, es nevaru gaidīt. Esiet tik laipns un pasakiet, kur ir manas mantas, es paņemšu tās un došos prom.” Kristīne nedomāja atkāpties.

Telpā varēja just spriedzi, kas auga arvien lielāka. Klātesošie vampīri ar nepacietību gaidīja turpinājumu. Gandrīz neviens no viņiem nekad nebūtu iedrošinājies runāt pretī princim.

Markeons rūpīgi visu apdomāja un nolēma arī runāt aplinkus. „Jūsu ziņnesis, Maravillas jaunkundze, ieminējās, kas jums nav jādodas prom tik drīz.” viņš triumfējoši paziņoja.

   Stulbais Gabriēls izstāstījis viņam plānus. Kristīne dusmīgi prātā iesaucās. Bet viņa nedomāja padoties.Ja jau Markeons to vēlas, labi, es viņu nolikšu pie vietas visu klātesošo klātbūtnē. Meitenei prātā dzima plāns.

„Nesauciet to bezgodi par manu ziņnesi, jo viņš vairs tāds nav. Ja jau tā salašņa neprot turēt muti, nav jēgas to atstāt dzīvu!” meitene nikni paziņoja.  Vampīri, kas stāvēja aiz Kristīnes, strauji sakustējās. Viņi nekad nebija piedzīvojuši, ka parasta mirstīgā tā runā ar vampīru, kur nu vēl ar princi.

Kristīne, jūtot, ka pārsteigusi Markeonu ar sacīto, turpināja „ Lūdzu, lai nekavējoties man tiek atgriezts mans īpašums, lai varu doties.” Viņa pacēla balsi un naidīgi ieskatījās vampīram acīs. Sargi, protams, nereaģēja, ja viņa būtu vampīrs, jau sen būtu saņemta gūstā.

Markeons strauji piecēlās kājās. „ Es jau teicu, jūs nekur nedosieties.”

Kristīne paspēja soli uz aizmuguri un atdūrās pret vampīra augumu.   „Atvainojiet” viņa sacīja pagriežoties. Tas bija tas pats vampīrs, kas ieteica princim, lai uzklausa Kristīni.

„Atvainojiet man, jaunkundze,” vīrietis čukstēja „Jums nekas nenotiks” viņš mierināja meiteni, bet viņai tas nebija nepieciešams.

„Protams” Kristīne pašpārliecināti čukstēja. Vampīru pārsteidza meitenes drosme.

Kristīne pagriezās pret Markeonu. „Jūs man nepavēlēsiet, es neesmu jūsu pavalstniece. Ja jūs man neļausiet iet, jūs sodīs par manu nolaupīšanu. Man ir liecinieki.” viņa pavēstīja un pagriezās pret vampīriem, kas stāvēja aizmugurē.

„Princi Markeon, ja būs nepieciešam es nostāšos jaunkundzes pusē. Jūs nevarat viņu turēt šeit pret pašas gribu” blondais vampīrs skaidri paziņoja.

Markeons nevēlējās pieļaut, ka Kristīne dodas prom, tāpēc vēlējās aizkavēt viņu par katru cenu, kaut vai zaudējot sabiedroto. Bet viņš nepaspēja pateikt, ko vēlējās, jo ierunājās Afra.

„Brāli, lai viņa iet. Jūsu lietas ir istabā, lielajā sienas skapī.” Afra asi pateica Kristīnei.

Kristīnei likās, ka Afra kaut ko slēpj, tāpēc nolēma rīkoties pārgalvīgi. Viņa pagriezās pret blondo vampīru. „Atvainojiet, es nezinu, kā jūs sauc?” viņa centās kautrīgi jautāt.

„Mareks Kavalo, jaunkundze” vampīrs saņēma meitenes roku un noskūpstīja to.

„Kristīne Maravilla.” meitene nosarka „Vai jūs nevēlētos mani pavadīt, līdz manai istabai, es nevēlos, lai kāds mani aizkavē.” viņa lūdzoši skatījās Mareka acīs.

„Ar prieku, tikai man vēl jāpārmij daži vārdi ar princi. Jūs var pavadīt mans brālis Aleksandrs.” Mareks teica un blakus esošai vampīrs pamāja.

Kristīne devās un durvīm, un Aleksandrs meitenei sekoja.

Aleksandrs izskatījās jaunāks par brāli. Viņam arī bija blondi mati, tikai īsāki nekā brālim. Acis bija tumši zilā krāsā.

„Jums šeit nepatīk?” Kristīne salecās no jautājuma. Viņa nebija pamanījusi, ka Aleksandru nomainījis Mareks. Meitene bija tikko uzkāpusi pa kāpnēm. „Atvainojiet, ja izbiedēju jūs” Mareks atvainojās.

„Nekas. Ja jums nav iebildumu, uzrunāsim viens otru vārdos.” Kristīne vēlējās izrādīt pateicību viņas glābējam.

„Protams, nav Kristīne,” vampīrs maigi bilda.

Tālāko ceļu viņi mēroja klusējot.

„Uzgaidiet,” Kristīne sacīja brīdī, kad bija nonākusi pie savas istabas durvīm. „Un nē, man šī vieta patīk, bet būtnes šeit nemāk galanti izturēties” meitene atbildēja uz iepriekš izskanējušo jautājumu un, iegājusi istabā, aizvēra durvis.

Kristīne uzreiz devās pie skapja un paņēma savas mantas. Nekas nebija aiztikts. Meitene pārskatīja somā esošās drēbes, lai atrasto ko piemērotāku ceļošanai. Viņa atrada pieguļošas, melnus džinsus un sarkanu topiņu uz lencītēm. Matu viņa sapina bizē, tagad tie krita gandrīz pāri visai mugurai. Kristīne vēl tikai uzlika kuloniņu atpakaļ kaklā un, paņēmusi jaku un somu, devās ārā no istabas.

„Paldies, ka pavadīji, Marek,” Kristīne jautri bilda.

Mareks nespēja atraut acis no meitenes. Būtne, kas bija iegājusi istabā, viņa acīs izskatījās ārēji trausla un nesaskanēja ar temperamentīgo raksturu, bet tagad likās viss sakārtojās pa plauktiņiem.

„Ļauj, es paņemšu tavu somu,” viņš izņēma somu no Kristīnes rokām. „Kā tu domā doties prom?”  Viņa notēloja pārsteigumu, it kā nebūtu domājusi par veidu, kā aizbraukt no šejienes.

Mareks noticēja viņas aktierspēlei. „Tu varētu doties kopā ar mums.”Viņš piedāvāja.

„Ja tas netraucē jums.” Kristīne laipni sacīja.

„Nē, mēs tikai priecāsimies par tik daiļu kompanjoni.” Vampīrs izskatījās ļoti priecīgs, saņēmis meitenes piekrišanu.

Dodoties lejā pa kāpnēm, Kristīne gaidīja, ka kāds viņu centīsies apturēt, bet tā nenotika. Viņa iedomājās, ka tas dēļ viņas pavadoņa.

„Ko jūs viņam pateicāt?” meitene ziņkārīgi jautāja.

„Jūs taču vēlējāties, lai uzrunājam viens otru vārdos” Mareks atgādināja. „Un atbildot uz tavu jautājumu, redzot Afras seju brīdī, kad uzaicināji, mani, lai pavadu tevi, es sapratu, ka tu esi uzminējusi, kāds ceļā būtu tevi aizkavējis.” Mareks stāstīja.

„Tāpēc jūs, atvaino, tu…” meitene gribēja zināt visu.

„Es lūdzu, lai Markeons neaizkavē tevi, vai arī mūsu pasauļu sadarbība tiks pārtraukta.” vampīrs izskatījās lepns par paveikto.

Abi jau soļoja laukā no pilis.

„Kāpēc?” Kristīne pēdējā laikā nebija bijusi vampīra sabiedrība, tāpēc nesaprasta Mareka rīcību. Parasti vampīri pret mirstīgām būtnēm izturējās, kā pret zemāk stāvošām, nevis līdzīgām.

„Mani ieinteresēja tava drosme. Vēl nekad neesmu sastapis tik drosmīgu sievieti.” No viņa tas izklausījās kā kompliments.

Kristīne pasmaidīja. Abas būtnes apstājās. Priekšā bija pārējie vampīri, kas bija ar Mareku.

„Manu brāli- Aleksandru, tu jau zini. Iepazīsties, Neits, mans tuvs draugs” Mareks norādīja uz vampīru ar īsiem, tumšiem matiem un turpināja „Sebastians,” viņš norādīja uz mazāko no visiem vampīriem, ar melniem matiem, „Un Gatis, mani karaļnama bruņinieki,” pēdējais bija tikai dažu centimetrus garāks par Kristīni, ar kastaņbrūniem matiem.

„Kristīne,” meitene sacīja nedaudz noliecot galvu.

„Viņa pievienosies mums.” Mareks paziņoja.

„Bet mums ir tikai 5 zirgi” ieminējās Neits.

„Viņa var jāt ar mani,” Mareks atteica.

„Tas nebūs vajadzīgs” iebilda Kristīne, „Man ir savs zirgs” viņa pasniedzās pēc somas, ko vēl aizvien turēja vampīrs, un izņēma no tās nelielu svilpīti. Meitene nekavējoties iepūta tajā, bet pat vampīri nedzirdēja nevienu skaņu.

„Tā nedarbojas” iesmējās Aleksandrs.

„Uzgaidiet” meitene sacīja un lūkojās debesīs.

„Ko viņa vēl gaida, nekas nenotiks,” Aleksandrs klusām teica Marekam, kas nenolaida acis no Kristīnes.

Pēkšņi, turpat esošie zirgi, sāka kļūt nemierīgi. „Pieturiet viņus” Mareks pavēlēja Gatim ar Sebastianu.

„Nē,” Kristīne nokliedzās un vampīri sastinga. Tieši virs viņiem lidinājās, balti- melns zirgs. Pamat krāsa zirgam bija balta, bet kāja, aste, krēpes un spārni bija melni, un arī dažviet ķermeni klāja melni plankumi.

Uz zemes esošie zirgi lēni atkāpās, lai atbrīvotu vietu, un nolieca galvas Pegaza priekšā.

Vampīri izskatījās šokēti, tāpēc Kristīne iesmējās un devā Pegazs virzienā. Viņa noliecās, tā izrādot cieņu radībai. Radība arī nolieca galvu un pacēlis to iezviedzās. Pārējie zirgi pacēla galvas.

„Andalusin, kā klājas?” meitene jautāja, pieiedama pie dzīvnieka. Viņa sāka glaudīt to.

   „Es jau domāju, sasaukt glābšanas komandu, bet kad pamanīju tevi dārzā mierīgi sēžot, nolēmu nogaidīt” Pegazs paziņoja, tikai Kristīnei saprotamā valodā.

„Tu vari ar viņu sarunāties?” Mareks bija apburts no radības varenuma un daiļuma. Pegazi bija vēl vecākas mītiskās radības kā vampīri, tāpēc lielākā daļa būtņu izjuta bijību pret viņiem.

  „Atbildi!” ieteica Andalusins, kad es neatsaucos uz jautājumu. Pegazi saprata ikvienu valodu, kas jebkad eksistējusi, bet viņu valodu prata tikai izredzētas radības.

„Jā, iepazīstieties, Andalusins, mans pavadonis brīžos, kad…” Kristīne nezināja, ko teikt, lai neatklātu pārāk daudz.

  „Brīžos, kad jāglābj tava pakaļa!” radība centās nopietni bilst. Meitene sāka smieties. Vampīri apmulsuši vērās viņā.

Kristīne centās apstādināt smieklu lēkmi, pilnībā viņai tas neizdevās, bet meitene spēja pateikt „Pegazs teica: brīžos, kad jāglābj mana pakaļa!” To pateikusi, viņu atkal pārņēma smiekli. Šoreiz viņai pievienojās arī klātesošie vampīri.

Šoreiz meitene pirmā beidza smieties. Pegazs pieliecās, lai Kristīne varētu uzkāpt mugurā. Esot radības mugurā, viņa jautāja „Jūs tur ilgi stāvēsiet, vai mēs dosimies ceļā?”

Vīrieši paskatījās uz meitene. Šobrīd no malas varētu izskatīties, ka viņa pavada vampīrus, nevis otrādi.

„Bez mums tev ies ātrāk!” Mareks atbildēja.

„Nē, jūs teicāt, ka mani pavadīsiet.” Kristīne protestēja un iečukstēja kaut ko Andalusinam ausī.

Andalusins pacēlās pakaļkājās, meitene turējās, lai nenokristu. Gaisu pāršalca zirga zviedzieni. Melnie spārni uz Pegaza muguras lēnām pazuda, tagad tas izskatījās pēc parasta zirga.

Kristīne uzjautrināta skatījās uz vampīriem, divreiz dienā pārsteigt šīs radības, meitenei bija, kas nebijis.

„Nevienam ne vārda, lai tas paliek noslēpums” viņa maigi lika. „Un jūs arī ne vārda, ja ne es atgriezīšos” Kristīne kliedza, raugoties uz pils ieeju, lai arī zināja, Markeons ar Afra tāpat viņu dzirdētu. Abi bija noraudzījušies notiekošajās no pils durvīm.

Kristīnes pavadoņi uzkāpa zirgos. Sebastians ar Aleksandru jāja pa priekšu, Gatis aizmugurē, bet vidū jāja Kristīne ar Mareku pie labā sāna un Neitu pie kreisā.

„Es vēlētos dzirdēt, ko vairāk par tevi!” Mareks jautri sacīja un paskatījās meitenei garām uz draugu.

„Mums vēlētos,” Neits piebilda.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements