4.nodaļa

Rosess

Kad pils vārti aizvērās, būtnēm aiz muguras, Kristīne skatoties taisni uz priekšu jautāja „Ko tieši jūs vēlaties dzirdēt?”

„Mēs vēlētos iepazīties tuvāk.” Mareks iesāka „Mēs esam no Esteres. Tā ir pūķu zeme.” Vampīrs skatījās, kāda būs meitenes reakcija.

Dažādu radību dzīvošana vienuviet, nebija nekas neparasts, bet atsevišķās būtnes, pat rases nepieņēma tādu kārtību, Kristīnei tas bija vienalga.

„No de Orella dzimtas” meitene bilda. Viņa bija dzirdējusi par šo dzimtu iepriekš, kādā no sarunām ar draugu no citas pūķu zemes.

„Kā jūs zināt?” šoreiz vaicāja Neits, bet Mareka vaibsti pauda apbrīnu.

„Es zinu daudzas ietekmīgas būtnes. Tās novērot ir mans solījums Pegaziem.” Meitene jau brīdī, kad vampīrs apņēmās nostāties pret Markeonu, saprata, ka viņš būs viņas ceļš pie brāļa, tāpēc tagad nevarēja kļūdīties.

„Kā tu iepazini Pegazu?” Vīrietis pa labi vēlējas uzzināt.

„Mani vecāki piedalījās Aresa kaujā, tāpēc tās laikā es tiku nogādāta pie Pegaziem. Tēvs deva vārdu, ka viņš atlīdzinās šīm radībām par manis pasargāšanu.” Kristīne mierīgi klāstīja savu tikko izdomāto dzīves stāstu. Šī nebija pirmā reize, kad meitene pūta miglu kādam acīs.

   „Ko tu centies panākt?” Pegazs aizdomīgi jautāja. Andalusins un vēl daži viņas rases pārstāvi zināja par Kristīni visu, bet tie deva zvērestu glabāt meitenes pagātni un nākotnes mērķus.

   „ES ZINU, KUR IR DANIELS!”Meitene domās izkliedza, jo zināja, ka tā radība uztvers viņas vārdus. Andalusins spēja sadzirdēt skaļi izteiktas domas, kas bija domātas tieši Pegazam.

   „Tad tu drīksti turpināt!”Andalusins meiteni iedrošināja.

Kristīne palūkojās uz vampīriem, neviens nebija pamanījis abu sarunu.

„Tātad tu pildi solījumu tēva vārdā, lai to nevajadzētu darīt viņam.” Neits ieminējās.

„Nē. Viņi neatgriezās no kara.” Meitenes pārņēma skumjas, šoreiz tās nebija tēlotas, jo viņa vienmēr cerēja, ka vecāki viņus nepameta, bet atdeva, lai pasargātu.

„Man žēl. Aresa karš bija viens no asiņainākajiem pasauļu vēsturē. Bet, kāpēc tavi vecāki devās karot?” Jautājums Kristīni nepārsteidza.

Aresa karā iesauca visus, kas nebija augstmaņi. Karš paņēma daudzu radību dzīvības. Tajā cīnījās gandrīz visas cilvēkveidīgo rases. Tāpēc tas ir nosaukts grieķu kara dieva- Aresa vārdā.

„Es īsti nezinu, kāpēc viņi cīnījās, būdami augstmaņi.” klusu bilda Kristīne „Tāpēc es pildu tēva doto solījumu” viņa paskaidroja.

„Kur tu pašlaik dzīvo?” jautāja Mareks.

„Nekur. Es ceļoju, nekur ilgi neuzkavējos, laikam neesmu atradusi savu īsto pasauli” meitene vienaldzīgi atbildēja.

„Tu tiec ielaista visās pasaulēs?” Neita balsī varēja dzirdēt skaudību.

„Jā! Par to man jāpasakās Pegaziem, ar viņu svētību es tieku ielaista gandrīz ikvienā pasaulē” Kristīne noglāstīja dzīvnieku, uz kura jāja.

„Tavi klejojumi ir slepeni?” Šķiet, Mareka draugam meitene interesēja vairāk, jo Mareks jau kādu laiku nebija neko bildis.

„Parasti, jā, bet es taisos to mainīt. Domāju, ka vajadzētu beidzot ieņemt sev pienākušo vietu paralēlo pasauļu sabiedrībā” Kristīne dedzīgi klāstīja.

„Šajā ziņā es varētu palīdzēt.” Mareks pašpārliecināti teica. „Mēs varētu sarīkot balli, kurā iepazīstinātu tevi ar dažām augsti stāvošām ģimenēm no dažādām pasaulēm.”

Saruna bija iegājusi pareizajā gultnē, tāpēc Kristīne vairs nešaubījās par savu plānu.

„Nē, paldies. Es nevēlos būt visu uzmanību centrā, kā tas notiek šādos pasākumos. Man parasti ir grūti citiem atklāties” meitene kautrīgi paskatījās uz saviem pavadoņiem.

„Man gan tā neliekas” blondais vampīrs godīgi atbildēja.

„Marek, tu aizmirsi Andželas rīkoto balli?” draugs bija nedaudz pārsteigts par Mareka aizmiršanos.

„Pareizi. Diemžēl nāksies piekāpties, bet, ja tomēr pārdomā, paziņo.” Mareks nopietni sacīja.

Viņi jau bija nonākuši pie vārtiem, kur beidzās šī pasaule. Neviens jātniekus neaizkavēji, visi droši nonāca pūķu karaļvalstī.

   „Man ir jādodas, ziņo, ja ko vajag” Andalusins paziņoja uz eleganti nolaidis meiteni zemē, izpleta spārnus un pazuda zilajās debesīs.

„Drīkstu pievienoties tev, Marek?” Kristīne nevainīgi jautāja.

„Protams” Mareks teica un pat neiztaujāja, kāpēc Pegazs meiteni tagad atstāja.

Vampīrs padeva viņai roku un palīdzēja tikt uz zirga. Tā, kā Kristīne bija īsāka par vīrieti, viņa apsēdās priekšā viņām. Abu ķermeņi nemanāmi saskārās.

„Uz medaljona ir jūsu ģimenes ģerbonis?” Mareks bija pamanījis kaklarotu meitenei ap kaklu.

„Jā, šis medaljons ir vienīgā liecība par manu izcelsmi” Kristīne atbildēja, cenšoties neizrādīt savu uztraukumu. Viņa nebija plānojusi, ka kāds redzēs kulonu.

„Atvainojiet, ja jautājums tevi aizkars tu vari neatbildēt, bet, kas tu esi?” Neits rūpīgi vēroja abas radības uz zirga.

„Tu vari neatbildēt” Mareks čukstēja meitenei.

Kristīne bija plānojusi, ka sarunā būs iekļauts arī šis jautājums, bet atbildēt nenāca viegli. Īstenībā viņa nezināja, kas ir. Kritušā- tas izteica tikai mazu daļiņu no viņas, bet pārējā atradās dziļi noslēpta pagātne.

„Nē, protams, es atbildēšu. Es pati īsti to nezinu” meitene neveikli iesmējās „Esmu ļoti līdzīga cilvēkam, bet man ir īpašas prasmes, kas nāk no pārdabiskās pasaules, kā saka cilvēki. Mani vecāki nāca no dažādām rasēm” Kristīne gausi stāstīja.

„Kādas ir tavas spējas?” Mareks nojauta, ka sieviete kaut ko slēpj no viņiem.

Pēkšņi Kristīni pāršalca noguruma vilnis. Viņi jāja jau pusi dienas, bet meitene pārcieta tik daudz stresa, ka tagad tie pārņēma viņu. Bet meiteni tas nesatrauca, šim brīdim vajadzēja pienākt.

„Kristīn, tu esi pārgurusi!” Neits izklausījās nopietni noraizējies. „Mums vajadzētu pasteigties, tu taču paliksi pie mums?”

„Es nevēlos jūs apgrūtināt” meitene kautri bilda.

„Nē, ko tu! Mēs ar prieku tevi uzņemsim kā viešņu.”Mareks strauji piebilda.

„Paldies!” Kristīne miegaini atteica. Meitenes plaksti lēnām lipa ciet, kad viņa izdzirdēja, dusmu pilnu rēcienu.

Virs viņiem lidinājās naidīgs pūķu. Tas bija milzīgs, sarkani violetā krāsā, acis mirguļoja tumši zilā krāsā. Kristīne zināja, ka tas ir Eternal šķirnes pūķis, jo tam bija ragi.

„Kur jūs viņu vedat?” Kāds dusmīgi no pūķa muguras sauca.

Meitene centās saskatīt jātnieku, bet nespēja.

„Atbildiet!” pavēlēja drakona jātnieks un sāka laisties zemāk.

Tagad Kristīne pamanīja uz pūķa spārna ģerboni, tas bija neliels sarkans nazis, kuram apkārt bija tauriņu spārni.

Meitene strauji nolēca no zirga. Vampīri domāja, ka viņa ir nobijusies, bet tā nebija.

„Igor, nomierinies!” meitene atkliedza.

Pūķis pārstāja rūkt un nolaidās. Jātnieks nolēca un ieskrēja Kristīnes apskāvienā.

„Tev viss ir labi?” viņš satraukti jautāja.

„Protams, tikai esmu nedaudz nogurusi. Iepazīsties ar maniem pavadoņiem” meitene iesāka, bet Igors viņu pārtrauca.

„Es viņus pazītu” Igors paziņoja.

Meitene skatījās no viena vīrieša uz otru. Igors arī pazina viņu kā Kristīni Maravillu un neko daudz vairāk nezināja, lai arī abi bija labi draugi. Vīrietis pieņēma Kristīni, necenšoties izdibināt viņas noslēpumus.

„Mēs jaunkundzi pavadām līdz mūsu pilī” Mareks paskaidroja.

„Es lidoju no turienes, viņi jūs jau gaida” Igors nelaipni pateica.

Kristīni sagrāba nespēks, Igors viņu pieturēja.

„Tu taču krīti nost no kājām!” viņš nebija apmierināts.

„Mēs jau steidzāmies, lai ātrāk nokļūtu tur” Neits piebilda.

„Nāc, es tevi aizlidināšu.” Vīrietis paņēma meiteni aiz rokas uz veda uz pūķi.

„Jājiet, es parūpēšos par jaunkundzi,” Igors priecīgi sacīja un uzsēdināja Kristīni uz pūķa.

Pūķis pacēlās debesīs un sāka lidot.

„Ko tu dari ar viņiem?” Vīrietis jautāja.

„Tu jau visu dzirdēji” nelaipni atbildēja meitene.

„Kā vienmēr noslēpumaina!” nomurmināja Igors.

Pagāja kādas 5 minūtes, un Kristīne jau redzēja pili.

„Ko tu šeit dari?” Meitene vēlējās uzzināt.

„Šeit dzīvo mana māsa, es tev par viņu stāstīju” Igors sacīja.

„Jā, atceros. Tu teici, ka viņu izprecināja ar augstu stāvošu vīrieti.” Kristīne atcerējās šo stāstu.

„Tieši tā. Bet tagad viņa jau ir apradusi. Pašlaik Anitra ir viena pilī. Tu varēsi viņu izklaidēt rīt, citādi tur var nomirt aiz garlaicības” Vīrietis smējās par pateikto.

Pūķis nolaidās. Igors nocēla meiteni un vadīja pils virzienā. Sargi pamāja vīrietim un ielaida, neko nejautājot.

„Kur Anitra?” viņš jautāja kādam kalpotājam.

„Dārzā” kalpotājs atbildēja.

„Pavadiet šo jaunkundzi uz kādu no viesu istabām, es par to paziņošu kundzei.”

Kristīne sekoja kalpotājam, bet vīrietis devās sameklēt māsu.

Meitenei tika ierādīta istaba un kalpotājs paziņojis, ja kas nepieciešams, lai ziņo, nozuda otrpus durvīm.

Istaba bija senlaicīgi iekārota. Pie vienas sienas atradās liela, grezna gulta, pie kuras stāvēja nakts skapītis, uz kura atradās neliela lampa. Pa labi no loga bija spoguļa galdiņš. Tur atradās arī neliela kumode. Meitene pamanīja arī atsevišķas durvis, tur bija vannas istaba.

Kristīne atcerējās, ka viņas mantas palika pie Mareka. Viņa iegāja vannas istabā un sāka piepildīt vannu ar ūdeni. Meitene juta atvieglojumu, kad pamanīja turpat atstātu baltu halātiņu. Kristīne noģērbās un iekāpa vannā.  Viņa pagulēja dažas minūtes un kāpa ārā. Noslaucījās un uzvilka halātiņu, meitene iegāja istabā un automātiski ielīdusi gultā, nemanot aizmiga.

Kristīne sapņoja par brīdi, kad viņa ar brāli apsolīja nekad nešķirties viens no otra.

Bija pagājuši jau 3 mēneši, kopš Kristīne tika adoptēta. Meitene vēl aizvien nespēja un nevēlējās pierast pie jaunās dzīves. Lai arī audžuvecāki pret viņu izturējās labi, Kristīnei pietrūka brāļa.

Viņas jaunie vecāki nolēma rīkot plašas svinības par godu meitenes 8 gadu jubilejai. Tika saaicināti visādi augstu stāvoši cilvēki. Tā kā Kristīne iepriekš nebija bijusi tādās svinībās, viņa tikai rūpīgi stāstīts, kā jāuzvedas tādā pasākumā.

No malas tas izskatījās kā pasākums pieaugušajiem, jo jaunie aizbildņi visu plānoja, lai viņiem būtu jautri nevis bērniem.

Ballē sāka ierasties pāri ar saviem bērniem. Visi mazie izskatījās kā nelielas lelles. Kristīne laipni visus sveicināja, saņēma dāvanas, piedalījās dažās spēlēs, bet pārsvarā viņa sēdējā malā un garlaikojās.

Atkal pie durvīm, kāds zvanīja. Meitene devā palūkoties, kas tur ir. Kamēr Kristīne nonāca līdz durvīm, pa tām bija ienākusi kāda sieviete ar zēnu pie labā sāna. Meitene, aizmirstot visu mācīto, skriešus metās brāļa apskāvienā.

„Man tevis ļoti pietrūka, lūdzu, nekad neatstāj mani!” Kristīne caur asarām sacīja brāli.

„Neuztraucies! Es tevi vairs nekad neatstāšu vienu” Daniels čukstēja māsai ausī.

Abi bērni bija pievērsuši klātesošo uzmanību, tāpēc sieviete, kas bija atvedusi puiku teica „Kristīn, parādi brālim savu istabu!”

Kristīne saņēma brāļa roku un veda viņu augšā pa kāpnēm.

„Man te nepatīk. Skolā neviens ar mani nespēlējās, viņi man neļāva satikt tevi” meitene jutās vainīga, ka nespēja satikt brāli.

„Nekas, šodien mēs dosimies prom, labi” Daniels bilda, kad abi bija iegājuši Kristīnes istabā.

„Labi” meitene piekrita un tad pēkšņi atcerējās „Piedot es nevarēju būt tavā dzimšanas dienā, bet man tev ir dāvana” viņa strauji sāka pārmeklēt savu skapi.

Danielam palika desmit gadi pirms mēneša.

Beidzot Kristīne atrada meklēto, tas bija metāla eņģeļa spārns. Meitene pasniedza to brālim.”Es to atradu parkā un nemanot paņēmu. Tas atradās smilšu kastē. Tev patīk?” Meitēns priecīgi skatījās.

„Protams, man patīk, bet tagad ātri ejam.” puika atteica.

„Kur?” Kristīne pārsteigta jautāja.

Daniels piegāja pie māsas un pietupās, lai būtu vienā līmenī ar meitēnu. „Kristīne, tu taču negribi šeit palikt?” Kristīne pamāja, brālis turpināja „Tāpēc mēs tūlīt dosimies uz vietu, kur mēs vienmēr varēsim būt kopā. Ātri paņem mantas, ko gribi!”

Kristīne paķēra nelielu somu un žigli sameta visu nepieciešamo.

Varēja dzirdēt soļus, kas nāca uz meitenes istabas pusi.

„Mums ātri jātiek dārzā” Daniels satraukti teica.

„Nāc, es zinu kā!” Kristīne vadīja brāli uz loga pusi. Viņa norādīja uz balkonu stāvu zemāk.

Daniels nokāpa uz zemāk esošā balkonā, māsa viņam pasvieda savu somu. Pēc tam puika palīdzēja māsa tik uz balkona.

Abi bērni drīz nonāca dārzā. Daniels veda Kristīni uz dārza nomaļāko stūri.

Pēkšņi priekšā parādījās vārti. Otrpus tiem varēja redzēt pavisam citu pasauli.

Kristīne nobaidījusies, strauji atkāpās.

„Nebaidies,” Daniels pasniedza māsai roku „Tur mēs būsim kopā vienmēr, tā ir cita labāka pasaule. Uzticies man!”

Abi kopā viņi iegāja jaunā pasaulē.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements