5.nodaļa

Rosess

Kristīne pēkšņi piecēlās no trokšņa, kas nāca no lejas stāva. Viņa paskatījās pulkstenī pie sienas, bija agrs rīts. Meitenei nepatika kņada, ko dzirdēja ārpus savām istabas durvīm, tāpēc ātri saģērbās, nedaudz piekārtoja matus un grasījās doties, kad pamanīja somu, tā atradās uz krēsla, pie gultas. Steidzīgi pārbaudīdama saturu, viņa pārliecinājās, ka nekas nav aiztikts.

Vēl aizvien varēja dzirdēt būtņu straujos soļus, uztrauktās balsis ārpus durvīm. Neviens taču nebūtu atklājis, kas es esmu. Viņa izņēma loku no somas un uzlika bultu maksti uz muguras, lēni soļodama durvju virzienā.

Durvis atvērās. Kristīne gausi devās lejā pa kāpnēm. Varēja redzēt, ka pirmajā stāvā valda panika. Visi kaut kur skrēja, daudziem bija ieroči, sievietes kaut ko gaidīja ar ceļasomām pie kājām. Meitenei neviens nepievērsa uzmanību.

Kristīne jau bija uz pēdējā pakāpiena, kad telpā iebrāzās Neits.

„Kāds pamodināja Maravillas jaunkundzi?” vampīrs satraucies jautāja.

Telpā esošās būtnes neizpratnē raudzījās Neita sejā.

„Es esmu šeit Neit,” uzsauca meitene, mudīgi dodoties viņa virzienā.

„Kristīne, piedodiet, bet jums jādodas steidzīgi prom. Pūķi ārā jau ir sagatavoti, tie aizvedīs jūs uz kādu drošu vietu” Neits noraizējies stāstīja.

„Kāpēc?” Kristīnei nepatika notiekošais, tas varēja izjaukt viņas plānus.

„Mums uzbrūk. Esteres zemē ir ienākusi kaimiņvalsts armija. Tā grasās uzbrukt, tāpēc visas sievietes tiek nogādātas drošībā. Jūs dosieties kopā ar Anitru de Orellas kundzi.” Vīrietis saņēma Kristīnes roku un steidzīgi veda uz pils pagalmu.

Pagalmā bija jau vairāki pūķi, daži no tiem vēl uzņēma pasažierus, citi jau devās prom, bet lielākā daļa tika gatavoti kaujai.

„Ātri, jūs esat pēdējās, kas nav aizlidojušas.” Neits palīdzēja Kristīnei un Anitrai uzkāpt uz pūķa. Jātnieks strauji pacēla pūķi virs zemes.

„Žēl, ka mums jāiepazīstas šādos apstākļos, Igors sacīja, ka jūs esot pārsteidzoša būtne,” de Orellas kundze bilda un pasniedza roku, „Anitra”

„Kristīne” droši atbildēja meitene.

Pēkšņi pūķis strauji sagrīļojās, kāds šāva uz to. Jātnieks centās novaldīt nezvēru, bet bultu šāvieni turpinājās. Anitra pameta skatienu uz pili, tā bija pārāk tālu, lai kāds redzētu, ka viņām uzbrūk.

„Kāds mūs nodeva, neviens nevarēja, zināt, ka mēs lidosim šajā virzienā” Anitra satraukta teica un strauji pagriezās pret jātnieku, lai sacītu kaut ko, bet bija par vēlu, viņu bija skārusi bulta. Tā bija izurbusies, cauri viņa krūškurvim.

De Orellas kundze nogrūda jātnieku zemē un pārņēma pūķa vadību, bet tam vairs nebija nozīmes. Pūķis vairs nevarēja lidot, tas lēnām laidās zemē. Šajā brīdī sieviete vēlējās kaut būtu lidojusi ar pūķi, kas spļauj uguni.

„Nē, ar mums ir cauri” Anitra izmisusi izdvesa jau padodoties.

Kristīne bija visā satraukti noraudzījusies, bet tagad skaidri zināja, kas jādara.

„Nomierinieties! Es vēl netaisos padoties, un jūs arī to nedarīsiet.  Mēs cīnīsimies.” Kristīne sacīja un norādīja uz jātnieka zobenu, kas bija palicis. „Jūs mākat apieties ar zobenu?”

„Protams” Anitra atteica un paņēma zobenu. Sieviete bija nolēmusi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam, kā to pašlaik darīja viņas vīrs.

Pūķis laidās lejā, nedaudz tālāk no uzbrucējiem. Kristīnei vēl paspēja raidīt bultas dažu pretinieku virzienā, bet tad tie pazuda no viņas redzesloka.

Sievietes strauji nokāpa no pūķa un devās tā aizsegā.

„Viņi drīz būs šeit. Jūs palieciet šeit un tikai nepieciešamības gadījumā ejiet ārpus aizsega. Es uzkāpšu kokā, lai varētu vieglāk šaut” Kristīne komandēja.

„Nē” Anitra strauji protestēja.

„Jā! Nekādu strīdu. Jūs esat Esteres valdnieka sieva, es viešņa. Mans pienākums ir jūs aizsargāt.” Kristīne strikti noteica un sāka kāpties kokā. Viņā iekārtojās 10 m virs zemes, tā lai viņu neredzētu, somu meitene bija paņēmusi līdz.

Uzbrucējus vēl neredzēja, tāpēc viņa ātri pārskatīja somas saturu, izņēma nelielu pudelīti. Tajā atradās burvju pulveris, ko viņa bija saņēmusi no kentauriem. Tas neļāva bultām nekad izbeigties. Meitene uzbēra pulveri uz bultām un atlika pudelīti atpakaļ.

Parādījās pirmie uzbrucēji, viņi lēnām tuvojās pūķim. Tur bija ap 30 vīru. Kristīne sāka raidīt bultas nācēju virzienā, sākot ar malējiem. Meitene jau bija nonāvējusi 5, kad pretinieki tikai pamanīja zaudējušos.

Oponenti strauji meta skatienu tuvējo koku virzienos, bet Kristīne to izmantoja, lai sāktu raidīt desmitiem bultu viņu virzienā. Vīrieši bēga, kur vien varēja, bet meitene neapstājās. Viņa jau bija nonāvējusi pusi no viņiem, kad apstājās. Pretinieki priecīgi uzgavilēja, domājot, ka šāvējai beigušās bultas. Tiklīdz pārējie iznāca no slēpņiem, klajākā vietā, meitene turpināja bultu lietu. Tikai 7 vēl paspēja noslēpties aiz pūkā līķa.

Pēkšņi Kristīne izdzirdēja zobenu šķindoņu. Viņa paskatījās uz leju, Anitra cīnījās ar kādu vīru. Meitene strauji devās lejā no koka, atstādama loku, jo redzēja, ka tuvojas arī pārējie uzbrucēji. Anitra bija jau vienu nonāvējusi, kad Kristīne nonāca pie viņas. Kristīne paņēma pretinieka zobenu un sagatavojās cīniņam.

Pretim divām sievietēm, grasījās stāties 6 apbruņoti, apmācīti vīrieši. Tie nāca kā aplencot viņas, tad apstājās.

„Dāmas, dāmas,” garākais no uzbrucējiem bilda, pēc apģērba spriežot, augstāk pakāpē no viņiem visiem „Jums taču nav jācīnās. Mēs nevēlamies nodarīt pārī. Padodaties!” Vīrietis lēnām nolaida zobenu, kā parādot vārdu patiesumu. Pārējie sekoja viņa piemēram.

„To jūs nožēlosiet!” Kristīne čukstus sacīja, to dzirdēja tikai Anitra, viņa ieskatījās biedres apmierinātajā skatienā.

„Erarapas” Kristīne nokliedza un piecas bultas iztriecās caur vīriešu ķermeņiem. Viesi kā viens pakrita izņemot runātāju. Vīrietis bez emocijām izvilka bultu no savām krūtīm.

Viņš bija vampīrs. „Es teicu necīnieties” pretinieks pašpārliecināti sacīja. Nākot tuvāk sievietēm.

„Ja esat bruņinieks, piekritīsiet godīgai cīņai?” Kristīne bezbailīgi jautāja.

„Es vienmēr spēlēju godīgi, bet jūs dāmas gan nē,” Vampīrs rūpīgi apskatīja katru no sievieti „Es jau esmu uzvarējis”

„Neesat, es, Anitra de Orella, pieprasu iespēju aizstāvēt savu brīvību zobenu cīņā” sieviete zināja, ka nespētu uzveikt šo būtni, bet labāk nomirt nekā nonākt šo briesmoņu gūstā.

„Pati, de Orellas kundze,” vampīrs zobgalīgi teica. „Protams, tādas ir jūsu tiesības” piebilda.

„Es cīnīšos par mūsu abu dzīvībām.” Kristīne nopietni sacīja un nostājās aizsargājošā pozīcijā priekšā Anitrai.

„Ko es no tā gūšu? Jūs man vajadzēs nogādāt manam valdniekam” vampīrs teica.

„Mani” Kristīne atteica „Ja jūs uzvarēsiet, es piederēšu jums. Gandrīz neviens nezin, ka es ceļoju kopā ar Anitru” meitene bija pārliecināta par saviem vārdiem.

„Labi, bet pirms mēs sākam, es gribu zināt, kā sauc manu balvu”  būtne vērās uz meiteni kā lietu, ko var izmantot pēc saviem ieskatiem.

„Kristīne Maravilla. Un ko man būs tas gods pazemot?” Kristīne jautāja pilnīgi pārliecināta par savu uzvaru.

„Roberts Gapons” to izteicis vīrietis atkāpās, dodot vietu sievietei.

Kristīne izņēma Anitrai no rokām zobenu un devās vīrieša virzienā „Bez spējām, godīga zobenu cīņa.” Vampīrs pamāja.

Antra jau gribēja aizgriezties, bet saprata, cik gļēvi tas ir un pievērsa skatienu divkaujai.

Sāka šķindēt zobenu atsitoties vienam pret otru. Sākumā likās, ka abi cīnītāji ir vienlīdzīgi, bet tad Kristīne devās spēcīgā uzbrukumā.  To redzot, Anitra saprata, kāpēc meitene bija tik pārliecināta par uzvaru.
Kristīne izsita zobenu no Roberta rokām un pielika savējo vampīram pie rīkles.

„Būdams goda vīrs, jūs mūs palaidīsiet” Kristīne skatījās vīrietim tieši acīs, kurās mirdzēja dusmas un pārsteigums.

„Protams. Bet es negarantēju, ka ceļā jūs nepārtvers kāds cits karotājs.” Roberts atteica un sāka atkāpties, meitene nolaida zobenu.

„Paliec vēl mirkli” Kristīne atteica un atdevusi zobenu Anitrai devās pakaļ savai somai kokā.

Nokāpusi viņa redzēja, ka Roberts nav izkustējies no vietas.”Varat doties” Kristīne pagrieza muguru vampīram un soļoja pie biedrenes.

„Jūs nebaidāties uzgriezt muguru man?” Roberts izklausījās pārsteigts.

„Nē! Nepamanījāt, kā es nošauju jūsu biedrus- vampīrus, ja būtu vajadzība…” meitene nepabeidza teikumu.

„Kāpēc tad bulta nenošāva mani?” Viņš norādīja uz loku, man rokās.

„Tāpēc, ka es nevēlējos, nogalināt jūs. Nejautājiet kāpēc, bet dodieties.” Kristīne noteica un vadīja Anitru prom no pūķa.

„Kristīne Maravilla” vampīrs klusu bilda un steidzās prom.

„Kristīne, man tev jāpateicas par dzīvības glābšanu, bet kāpēc tu nenogalināji viņu” Anitra bija satraukta „Tagad noteikti viņš ir ceļā, lai paziņotu, ka mēs esam bez pūķa”

„Jā, bet, kad viņi nonāks šeit, mēs te vairs nebūsim.” Meitene domīgi atbildēja.

    Kur tās bija? Durvīm vajadzēja būt tepat. Kristīne meklēja kaut ko. Sievietes jau bija gājušas 20 minūtes.

Tad Kristīne pamanīja tauriņu, kas jau kādu laiku lidinājās ap viņām. Viņā izstiepa roku pretī radībai. Tauriņš nolaidās uz meitenes rokas.

„Aizved mani pie Helēnas, lūdzu” Kristīne sacīja taurenim. Tas strauji pacēlās un lidoja uz priekšu.

„Ātri” Kristīne pavēlēja Anitrai un sāka skriet līdzi taurenim.

Tad Kristīne ieraudzīja to, ko meklēja. Koka kāpnes, kas vijās pazemē. Visapkārt tām lidinājās dažādi tauriņi.

Meitene lika Anitrai pagaidīt, bet pati sāka kāpt pa kāpnēm.  Nonākusi augstākajā vietā, viņa sacīja „Helēna, man tev ir dāvana”

Tauriņi sāka lidot vienkopus, kā apvienojoties, kad pēkšņi tie pašķīrās un Kristīnē raudzījās meitene, viņa izskatījās kā taurenis. Zili raibi taureņu spārni, visu ķermeni klāja tauriņu spārni, acis bija spilgti dzeltenas.

„Ko, Kristīne?” viņa jautāja.

Kristīne izņēma no somas pudeli, kurā bija ievietota roze. Viņa pasniedza rozi meitenei.

„Kā” Helēna jautāja, rokās turot baltu rozi, kas izskatījās kā apšļakstīta ar asinīm, bet tā bija īsta. Roze ar vēl neredzētu skaistumu.

„Tā ir no vampīru veidota dārza. Kad es to paņēmu tā bija balta, bet tikko biju iznesusi no valstības, kurā tā auga, to it kā pārklāja asinis.” Kristīne stāstīja.

„Kā es varu tev atlīdzināt?” Helēnai nepatika ņemt, nesniedzot neko pretī, meitene to zināja.

„Mēs vēlētos doties uz tavu pasauli. Mums seko” Kristīne mierīgi atbildēja.

„Labi, tu un tava līdzgaitniece varēsiet ieiet manā valstībā, bet tu zini noteikumus” sieviete brīdināja.

Kristīne aicināja Anitru, kas visā bija klausījusies ar apbrīnu. Abas sievietes iegāja Ziedu valstībā.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.