6.nodaļa

Rosess

„Pirmkārt nedrīkst ievainot ziedus un pārējos augus” Kristīne stāstīja Ziedu valstības galvenos likumus „Jebkāda vardarbība pret otru būtni ir aizliegta. Šeit viss notiek sarunu ceļā. Nekad neaizrādi šajā zemē dzīvojošajiem, ka viņi pārkāpj likumu. Neprasi kāpēc!”

Anitra rūpīgi klausījās un māja ar galvu, ne izteikdama nevienu vārdu.

Kristīne rūpīgi zināja savu mērķi, viņai bija jāatrod Lilija. Šī sieviete bija vienīgā, kas uzņemtu meiteni ar pavadoni.

Visu ceļu līdz Lilijas mājām Anitra klusēja, nespēdama atgūties no tikko notikušajiem notikumiem. Viņa vēl nekad nebija redzējusi, kā vampīru uzveic sieviete, turklāt nepilngadīga, sieviete nekad nebija šķērsojusi robežu starp Pūķu un Ziedu pasaulēm.

Pirmoreiz Anitra redzēja tādu skaistumu: visapkārt plauka tūkstošiem, miljoniem ziedu, augu un koku, ko viņa savā mūžā nekad nebija redzējusi.

„Esam klāt” Kristīne paziņoja „Atļauj runāt man” viņa piekodināja ceļa biedreni.

„Protams” Anitra atbildēja.

Sievietes bija nonākušas pie simtiem metru augsta koka . Tieši pie saknēm, virspusē, atradās nelielas durvis, bet nelieli, apaļi logi bija izvietoti pa visu koka stumbru. Koka lapotne sākās, kur beidzās logi. Blakus mājai atradās nelieli ūdenskritumi, kas noslēdzās pretī durvīm.  Apkārt koka saknēm auga lilijas.

Kristīne pieklauvēja pie durvīm.

Kāds steidzīgiem soļiem tuvojās tām. Durvis strauji atvērās, un sieviete strauji ievilka nācējas iekšā.

„Tu zini, kas viņa ir?” Lilija norādīja uz Anitru „Ja to uzzinās Rasalina, tu vairs nekad netiksi ielaista Ziedu valstībā” sieviete pikti noteica.

Anitra jau grasījās, ko teikt, kad Kristīne viņu apturēja norādot, ka labāk ir klusēt. „Es atbildu par de Orellas kundzes rīcību, kamēr esam šeit, ja tiks pārkāpts kāds no šīs zemes likumiem, vainu uzņemšos es.”  Kristīne nopietni sacīja.

Telpā iestājās saspīlēts klusums, kuru pārtrauca Kristīne „Lilija, tu varētu ierādīt Anitrai kādu vietu, kur viņa varētu atpūsties, šī bija smaga diena” meitene noslēpumaini raudzījās fejā, kurai bija gaiši zili, caurspīdīgi spārni, debesu zili mati, kas viļņojās nedaudz pār pleciem, un viegla, balta kleita, kas sniedzās līdz zemei.

Mājas saimniece ar spārnu vēzienu pasauca, sprīdi garu feju. „Pavadi, kundzi uz sagatavotajiem apartamentiem” feja tikai pamāja, lai Anitra seko tai, sieviete vēl pameta skatu uz ceļabiedrei, kas pamāja, lai viņa iet, un sekoja mazajai būtnei.

Abas telpā esošās būtnes pārvietojās uz blakus istabu.

„Tu zināji, ka es ieradīšos?” Kristīne pārsteigumā jautāja.

„Protams. Es regulāri sūtu Helēnai lilijas ziedus ar tauriņi palīdzību.  Vienmēr, kāds no maniem tauriņiem, paliek pie viņas, lai es zinātu, par mūsu pasaulē ienākušajiem” draudzene paskaidroja.

Lilija ar Kristīni bija pazīstamas no laikiem, kad meitene ar brāli bija ieradušies Ziedu pasaulē pirmoreiz. Vārti uz šo pasauli bija pirmie, ko Kristīne savā mūžā atvēra. Tobrīd viņa vēl nezināja, kur nonāks, meitene tikai domāja par vietu, kurā būtu neskaitāmi ziedi un krāšņas radības.

„Tev ir kas zināms par karu Esteres zemē?” meitene gribēja zināt, vai varētu atgriezties.

„Es par to neko nezinu, bet Dārznieks gan varētu zināt” viņa atbildēja.

Dārznieks bija šīs zemes sargs, radība, kurai nebija nepieciešama pat atļauja ceļošanai starp šo un citām pasaulēm.

„Tu zini, man viņš nepatīk” Kristīne sūdzējās.

„Neuztraucies, tagad…” sievieti iztraucēja klauvējieni pie durvīm.

Lilija devās atvērt tās, vienīgais, ko viņa sacīja bija „Kā velnu piemin, tā velns klāt!”

Šajā brīdī Kristīne gribēja paslēpties, tik ļoti viņai nepatika vecais vīrs, kas spēja tik daudz- ceļot, iepūst dzīvību ikvienā augā, izaudzēt kokus, kuros varēja dzīvot.

Lilija ienāca pirmā, bet nācējs noteikti nebija Dārznieks, ko viņa atcerējās, ja vien viņš nebija palicis jaunāk par 50 gadiem.

„Kristīne, iepazīsties, mūsu jaunais Dārznieks- Dons,” Lilija apsēdās pie galda, bet vīrietis palika stāvot.

Iepriekšējā Dārznieka vārdu meitene pat nezināja, visi vīrieti sauca vienkārši par Dārznieku. Dona seja bija meitenīga, blondie mati tikai vienā pusē, kreiso roku klāja neskaitāmi tetovējumi, bet ap labo roku bija apvijušās īstas rozes. Mugurā vīrietim bija tikai kamuflāžas bikses, bet augšējo torsu piesedza piesātināti zaļa šalle.

„Kristīne vēlējās zināt, kā risinās notikumi Esterē” feja paziņoja.

Vīrietis ar caururbjošu skatienu vērās neredzētajā jaunietē.

„Tātad tu esi tā, kas ieveda Ziedu valstībā, Pūķu zemes karalieni.” Dons dusmīgi secināja.

„Tev uzdeva citu jautājumu” Kristīne pikti atteica.

„Esteres karaspēks atkāpās, jo domā, ka de Orellas kundze ar kādu pils viešņu ir saņemta gūstā” vīrietis mierīgi paziņoja.

Kristīne strauji pielēca kājās „Nē, tas nevar būt! Viņiem steidzami jāuzzina, ka mēs esam drošībā” meitenes prāts sāka meklēt izeju no šīs situācijas. „Lilija, tev vēl ir manis dāvātais spogulis?” viņa satraukta prasīja.

„Jā!” Draudzene atbildēja.

„Ātri ved mani pie tā” abas sievietes strauji devās uz Lilijas ziedu istabu, Dons sekoja viņām.

Telpa bija pilna ar fotogrāfijām ar saimnieces ģimeni, pie katras no tām bija novietota būtnei atbilstošs augs.

„Tu pati teici, ka jautājot spogulim, viņš ne tikai izpilda uzdevumu, bet arī parāda lietas, kas var būt bīstamas dzīvībai” Lilija nebija gatava zaudēt savu draudzeni, tikai kaut kādas pūķu dāmas dēļ.

„Man vienalga” Kristīne norāva pārsegu, kas sedza stiklu. „Atstājiet mani vienu, nevēlos, lai ciestu kāds nevainīgais” Lilija lēnām atstāja telpu, bet Dons vilcinājās.

„Mans vecaistēvs teica, ka tu esi traka, bet nevar būt ka tik ļoti”  vīrietis negrasījās pamest telpu.

Meitene noņēma somu no muguras un izvilka loku no tās, notēmēja uz vīrieti „Tūlīt atstājiet mani!”

Vīrietis lēnām atkāpās un atstāja meiteni.

Nolikusi bultas, Kristīne ieskatījās spogulī.

„Parādies, Spoguļu dāma” meitene lūdza.

Stiklā parādījās mazas meitenes seja, tā bija Kristīne.

Spogulī dzīvojošā būtne vienmēr parādījās, kā spogulī verošās būtnes pagātnes vai nākotnes seja, viss bija atkarīgs no personības.

„Ko tu vēlies redzēt?” spogulis jautāja.

„Paziņo Esteres valdniekam, ka viņa sieva ir drošībā kopā ar Kristīni Maravillu. Spoguļu dāma!” Kristīne maigi teica.

„Labi, jaunkundze!” Mazā meitenes seja pazuda no spoguļa.

Kristīne atkrita uz zemes, atmiņas pārņēma viņu.

„Neuztraucies es atgriezīšos. Galvenais- neceļo, kamēr es neesmu atgriezies. Saprati” Daniels skaidroja māsai.

„Jā! Bet kāpēc tev jādodas prom?”Kristīne negribēja, lai brālis dodas prom. Viņai bija 15 gadi, kāpēc Daniels neņēma viņu līdz.

„Tev ir jāpaliek un jāparūpējas par pūķiem, jo es nevaru tos ņemt līdzi, bet, nevienu citu izņemot, mūs abus tie nelaiž klāt” Daniels nopietni teica. Viņam bija pienācis laiks doties prom, atstājot meitēnu šeit drošībā.

Kristīne nevarēja pierunāt brāli, tāpēc palika viena.

Gāja dienas, nedēļas, mēneši.

Pienāca Daniela pilngadības diena.

Māsa zināja, ka brālis noteikti ieradīsies, bija pagājuši jau piecarpus mēneši. Viņa sagatavoja visu svinībām. Kristīne pat bija atradusi īpašu dāvanu Danielam, bet viņš neieradās.

Ar katru dienu, ko viņš nepārnāca, meitene arvien vairāk domāja par došanos meklēt brāli. Iekšēji viņai bija sajūta, ka noticis kas slikts, bet viņa negrasījās padoties.

Pēc 7 mēnešu gaidīšanas Kristīne devās meklēt brāli. Jautrā meitene bija kļuvusi par nomāktu būtni. Viņa pārkāpa visas robežas, lai tikai atrastu Danielu.

    „Kristīne,” meitenīga balss no spoguļa, atsauca Kristīni atpakaļ realitātē.

„Ziņa nodota, bet man tev ir lūgums” spogulis paziņoja.

„Kāds?” Kristīne cerēja, ka paliks vēl dzīva pēc visa šī. Uz spēles bija likta brāļa atrašana.

„Atrodi Danielu” smaidīgā seja pārtapa bēdu sagrautā. „Bet tagad skaties”

Kristīne spogulī redzēja sevi ar lieliem, baltiem spārniem, raugoties uz brāli, kurš dega liesmās. Jauniete nekā nedarīja, tikai noraudzījās, kā Daniels sadeg.

Meitene strauji novērsās no spoguļa un paķērusi mantas, izmetās laukā no istabas, uzskriedama virsū Donam.

„Tev viss kārtībā?” Vīrietis bija pa īstam satraucies.

„Liec mani mierā” Kristīne pagrūda vīrieti tā, ka viņš pakrita. Viņa satraukta paskatījās uz rokām savām. Kā es to spēju?

„Kristīne nāc, tev ir jānomierinās. Es tev uztaisīšu tēju” Lilija laipni sacīja un sniedzās pēc draudzenes rokas.

„Atšujaties visi no manis” Kristīne nokliedza un metās durvju virzienā. Brīdī, kad viņa tās atvēra, meitenes priekšā stāvēja sieviete ar lieliem, sarkaniem tauriņu spārniem, viegli sārtā kleitā līdz celim.

„Rasalina” Lilija sacīja, stāvot Kristīnei tieši aizmugurē.

„Tātad tu esi Kristīne” Rasalina rūpīgi apskatīja meiteni, bet Kristīne gribēja tikai mirklīti pabūt viena, viņa pagrūda Ziedu valstības pavēlnieci un ātri, ar visām drēbēm, tikai nometot somu zemē metās iekšā ūdenī.

Zinot, ka neviens viņu vairs neredz, meitene atvēra vārtus uz citu pasauli. Kristīne atkrita uz akmens, kas atradās uz nelielas salas.

Sala bija domāta, kā dāvana Danielam pilngadības svētkos. Ikreiz, kad meitene nevarēja izturēt emocijas, kas pārņēma viņu, jauniete devās šurp. Kristīne bija vienīgā, kas zināja par šo vietu.

Laika gaitā šeit meitene saveda visu nepieciešamo, lai, kad atgrieztos brālis, varētu uzcelt māju. Šeit nekad nelija, vismaz līdz šim, nebija nevienas dzīvas radības.

Kristīne raudzījās tālumā, kur rietēja saule.

„Kāpēc man bija spārni? Kāpēc Daniels dega liesmās? Kā es varēju tajā visā vienkārši noraudzīties?” meitene kliedza tukšumā. Visas sajūtas pārņēma viņu- bēdas, izmisums, vientulība.

Kristīne pavadīja uz salas gandrīz stundu, bet tad saprata, ka viņa nedrīkst padoties. Spogulis varēja kļūdīties. Šīs burvju lietas bieži rādīja nākotne, bet tas nozīmēja, ka viss vēl var mainīties, jo nākotne nav iekalta akmenī.

Kad viņa iznira no ūdens, ieraudzīja trīs pārbijušos acu pārus. Vienīgā, kas mierīgi sēdēja, bija Lilija.

„Es teicu, viņai nekas nenotiks. Kristīne iznira citur” Lilija atteica un pasvieda draudzenei dvieli.

Kristīne nekā neatbildēja, tikai paņēma somu un soļoja projām.

„Pagaidi” Lilija kliedza, bet meitene tam nepievēra tam uzmanību tikai uzsauca „Neuztraucaties, jūs mani šeit vairs neredzēsiet” un pamāja Anitrai, lai seko viņai.

Anitra straujiem soļiem centās panāk Kristīni, brīdī, kad viņai tas izdevās iestājās pilnīgs klusums. Bija sajūta, ka daba skumst, it kā tā atvadītos, lēni sāka pūst vējš, kas radīja apbrīnojamu melodiju.

„Aizver acis” Kristīne pavēlēja ceļa biedrenei.

Tiklīdz Anitra plaksti aizvērās, Kritušā atvēra vārtus uz Esteres pili.

Sievietes iesoļoja pils dārza tālākajā stūrī, neviens tur viņas neredzēja.

„Nāc” Kristīne teica. Anitra izskatījās pārsteigta par pēkšņo apkārtnes maiņu, tikai pēc minūtes viņa attapās, ka atrodas savas pils dārzā. Tad viņa skriešus metās uz pils ieeju, bet Kristīne lēni sekoja viņa.

Anitra jau 5 minūtes atradās mājās, kad Kristīne nonāca pils priekšā. Līdz durvīm bija       10 m, kad tās ar sparu atvērās, meitene pat nepamanīja cilvēku, kas izskrēja pa tām, jo nogurums bija pārņēmis viņu. Acis aizmiglojās, muskuļi kļuva vāji. Kristīne krita, bet kāds viņu uzķēra. Pēdējais meitenes skatiens bija vērsts viegli violetās acīs.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements