7.nodaļa

Rosess

Kristīnes spēki lēnām atgriezās. Meitene bija noguldīta gultā, visapkārt skanēja satrauktas balsis, tāpēc viņa nolēma vēl nevērt acis vaļā, bet paklausīties.

„Es nezinu. Vienu brīdi mēs bijām Ziedu valstībā, bet nākamajā jau šeit. Viņa man lika aizvērt acis, tāpēc es neko neredzēju.” Anitra steidzīgi klāstīja „Tagad es drīkstu atgriezties pie Aleksandra?” Sieviete nevēlējās, ne uz mirkli atstāt ievainoto dzīves biedru vienu, bet viņa nevarēja nepakļauties Marekam.

„Jā, vari doties!” Izskanot šiem vārdiem, Anitra izmetās no istabas.

„Šķiet viņa ir pieķērusies tavam brālim” Neits teica, pieejot pie loga.

„Tas bija tikai laika jautājums. Aleksandra šarmam neviena nespēj pretoties” Mareks Kavalo sacīja un pievērsās guļošās būtnes stāvam. Viņš juta, ka jaunkundzei ir labāk, jo sirdspuksti kļuva arvien regulārāki un skaļāki.

Neits piegāja pie Mareka un uzlika roku uz pleca „Šķiet, tu esi atradis savu sirdsdāmu” vīrietis ķircināja.

Mareks nopurināja drauga roku. „Mēs pat nezinām, kas viņa ir?” vampīrs rāmi atteica.

„Es tev pateikšu, kas ir šī būtne” Neits paziņoja un aizsoļoja otrpus gultai „Kristīne Maravilla ir sieviete, kas izmainīs mūsu dzīves.”

„Tas noteikti bija Dārznieks!” Kavalo jaunskungs strauji pielēca kājās.

„Tev noteikti taisnība. Anitra teica, ka viņš tur esot bijis” Neits bilda.

Kristīne lēnām atvēra acis, viņai pretī raudzījās violetu acu pāris. „Kā jūtaties, Kristīne?” Mareks interesējās.

Meitene aizgriezās no krāšņā acu pāra un, palūkojusies uz otru vampīru, atbildēja „Ir piedzīvotas arī sliktākas dienas!”

„Es jums ticu. Atnesīšu ko ēdamu” Neits teica un izgāja no telpas.

Kristīne centās piecelties sēdus, bet vampīrs viņu apturēja  „Ļauj, es palīdzēšu. Tev būtu jāpietaupa spēki” viņš piecēla meiteni sēdus un novietoja spilvenus aiz muguras.

„Vai tad tiek plānot vēl kāda kauja?” meitene jautri ievaicājās.

„Neviena, kurā tu varētu ņemt dalību” Mareks atteica un padeva glāzi ar ūdeni.

Kristīne izdzēra visu glāzi. Lai arī spēki sāka atgriezties, viņa vismaz vēl vienu dienu nevarēs ceļot starp pasaulēm. Vārtu šķērsošana vien atņēma spēkus, bet to atvēršana izsūca pēdējās enerģijas dzirkstis. Kritušā parasti dienā neatvēra vairāk par vieniem vārtiem, jo divu durvju atdarīšana vienā dienā nozīmēja būt uz spēku izsīkuma robežas.

Istabā ienāca Neits ar paplāti rokā „Cerams, tev garšos” viņš nolika to meitenes klēpī.

„Paldies” viņa pateicās un aplūkoju atnesto ēdienu. Tur bija vārītas olas, sula un augļi. „No olām es atteikšos, bet augļu gan labprāt notiesāšu” Kristīne pateica un ķērās klāt vīnogām.

„Saki jebko, ko vēlies, un pavārs to pagatavos” Mareks bažīgi sacīja.

„Tev šī bija smaga diena” otrs vampīrs piebilda.

„Nē, paldies, man neko vairāk nevajag” meitene atteica un nolikusi glāzi uz skapīša un augļu trauku sev klēpī, atdeva paplāti Neitam.

„Es vēlos jums pateikties par Anitras dzīvības glābšanu. Viņa Aleksandram nozīmē ļoti daudz” Mareks pateicīgi vērās meitenes acīs.

„Es darīju to, ko būtu darījis ikviens- aizstāvējos” Kristīne droši sacīja.

„Ne visi apdraudētu savu dzīvību svešinieka dēļ” Neits teica un pietuvojās tuvāk gultai. „Jūs patiešām lūdzāt pakalpojumu Spoguļu dāmai?” Viņš pārsteigts jautāja.

„Jā! Izdevās?” viņa bēdīgi sacīja un uzdeva pretjautājumu.

Mareks izņēma no kabatas nelielu aploksni un sniedza meitenei  „Šī pienāca apmēram divas stundas pirms jūsu ierašanās.”

Tiklīdz Kristīne pieskārās aploksnei, prātā iezagās tā pati aina, ko viņai bija parādījis spoguli. Viņa steidzīgi atrāva roku no tās un aizgriezās, sastopoties ar Neita skatienu.

Vīrietis nevienas būtnes acīs nebija redzējis tādas bailes, kādas uz mirkli nozibsnīja Maravillas jaunkundzes acīs.

„Ko jūs redzējāt?” Neits pārbijies vaicāja.

Kristīne viegli papurināja galvu, lai aizdzītu nevajadzīgās domas un neko neatbildējusi pievērsās augļiem.

Kāds klauvēja pie durvīm.

„Ienāciet” Mareks sacīja.

Ienāca neliela auguma vīrietis un paziņoja „Lakrimoza kungs ar svītu lūdz atļauju ienākt valstībā.”

„Atļaujiet” vampīrs atteica. Kalps pameta istabu.

„Kāpēc?” Neits dusmīgi vaicāja, pietuvodamies draugam.

„Mums jāpārrunā lietas, kas tiks apspriestas rīt” vampīrs nelabprāt atbildēja, zīmīgi pametot skatu sirdspukstu virzienā.

Kristīne centās izlikties nedzirdam abus.

„Viņai ir tiesības zināt” stingri atteica Anitra iesoļodama telpā  „Tāpat kā man” sieviete piebilda.

„Kā jūtas Aleksandrs?” Mareks jautāja, pat nepaskatoties uz svaini.

„Stāvoklis ir stabils, bet piedalīties pārrunās, viņš nevarēs” Anitra apsēdās savai glābējai pie kājām. „Kā jūtaties?”

„Labi” meitene pasmaidīja.

„Es došos apraudzīt brāli un sagatavošu visu viesu uzņemšanai” Mareks pateica un nedaudz aizkaitināts, devās prom.

„Kas viņam iekodis?” Kristīne ierunājoties, abi klātesošie pārsteigumā vērās viņā. „Kas? Neskatieties uz mani tā!” Kristīne teica un pirmo reizi juta, ka varētu būt ieguvusi draugus.

„Cīniņa laikā notika, kas šausmīgs, tāpēc viņš ir tik uzvilkts” Neits sacīja. Sievietes paskatījās uz vienīgo būtni telpā, kas zināja visu notikušo „Tika sagrauti mūsu pasaules vārti” Viņš nopietni stāstīja.

„Tas ir likumpārkāpums, viņu vajadzētu…” Anitra iesāka, bet vampīrs viņu apklusināja.

„Mēs nezinām, kā tas notika, bet mūsu pretinieki pie tā nav vainīgi” Neits skaidroja „Sadursme jau ilga 2 stundas, kad vārti pēkšņi sadrupa. Lielākā kauja notika dažus km tālāk no vārtiem, tāpēc par to uzzinājām, kad no debesīm nolaidās Zefīra”

„Zefīra, viena no divpadsmit elementu dievēm?” Kristīne apstulbusi pārjautāja.

„Jā, viņa lika apturēt kauju” Neits pamāja.

„Tad jau tiks sasaukta Elementu asambleja” Anitra satraukta secināja.

„Noteikti, jo ir jānoskaidro, kas notika ar vārtiem” vampīrs teica un devās uz durvīm. „Tev vajadzētu sagatavoties Anitra. Lai arī Aleksandrs nepiedalīsies pārrunās ar Lakrimoza kungu, tev kā karalienei ir tur jābūt.”

Sieviete jau zināja, ka viņai nāksies to darīt, bet vēl aizvien cerēja, ka izvairīsies no tā visa. „Nekas cits man neatliks, lai arī es labprāt nogalētu viņu” Anitra piecēlās un jau pagriezās, kas viņai prāta radās lieliska ideja. „Kā tev šķiet, Neit, Kristīne varētu būt tur klāt?”

Neits vispirms pavērās Kristīne, tad Anitrā. „Manuprāt, tas ir pieļaujams. Es pārspriedīšu to ar Mareku, bet jūs tikmēr sagatavojieties.” Viņš atbildēja un devās pie drauga.

„Tu taču neiebilsti?”  Orellas kundze ap vaicājās.

„Nē, es labprāt noklausītos šajā sarunā” Kristīne atbildēja.

„Es došos pārģērbties. Tu vari izvēlēties jebkuru kleitu no skapja” Anitra norādīja uz koka mēbeli un atstāja Kristīni.

    Cik lielās problēmās atkal esmu iekūlusies? Un tikai lai atrastu tevi, Daniel! Meitene nodomāja un devās izraudzīt tērpu.

Kristīne nopūtās apskatot kleitas, visas bija vienkrāsainas, princešu stila: greznām korsetēm un kuplu svārku daļu. Viņai nepatika šāda veida tērpi, bet nekā cita nebija.

   Noteikti nevienu no šīm kleitā Anitra pati nevilktu. Meitene prātoja un paņēma kleitu ar vismazāk kuplo svārku daļu, asins sarkanā krāsā.

Viņu vienmēr piesaistīja sarkanie toņi, jo tie atspoguļoja meitenes drosmi, kareivīgumu, un pievērsa klātesošo uzmanību.

Noguldījusi tērpu uz gultas, Kristīne sameklēja somu un izņēma nelielu lādīti, ko brālis bija uzdāvinājis 10. dzimšanas dienā. Tajā atradās maģiskas pērlītes, kas visparastāko audumu spēja pārveidot izsmalcinātā.

Meitene sāka izklāt pērlītes: krāšņā ziedu rakstā uz korsetes, tad nelielu vijumu, kas vijās pāri kuplajai svārku daļai, un nelielas pērļu rozītes, kas izvirpuļoja no skaistā vijuma.

Kāds pieklaudzināja pie durvīm.

„Ienāciet” Kristīne sacīja un nostājās priekšā kleitai.

Telpā ienāca kalpone „Orellas kundzei man lika atnāk jums palīgā saposties” viņa kautri bilda.

„Paldies, aizslēdziet durvis” meitene atbildēja un, izdzirdēdama atslēgas pagriešanos, sāka novilkt drēbes.

Tiklīdz kleita bija uzvilkta, kalpone ķērās klāt Kristīnes matiem. Tie tika sacirtoti lokās un atsprausti ar nelielām sprādzītēm uz aizmuguri.

Ieskatoties spogulī, meitene pasmaidīja, viņas bālā āda izcēlās uz sarkanā tērpa fona, likās, ka pērlīšu rotājumi ir īsti ziedi.

Kristīnei nemanot, kalpone bija atstājusi istabu, bet viņas vietā bija iesoļojis Neits. „Es tevi…” viņš sāka teikt, bet, tiklīdz ieraudzīja Kristīni, vārdi izbeidzās.

„Ceru, ka esmu piemēroti ģērbta?” Meitene jautāja un pietuvojās vampīram.

„Noteikti. Man jūs jāpavada, visi pārējie jau atrodas zālē. Mareks vēlējās, lai mēs ierastos nedaudz vēlāk” Neits paskaidroja un saņēma dāmas roku un ievietoja to savā kreisajā elkonī.

Būtnes straujā solī devās lejā pie kāpnēm. Abi apstājās nelielu, bet krāšņu durvju priekšā. Neits pamāja apsargiem pie durvīm, lai lēnām atver tās.

Telpā pie galda sēdēja Mareks, Anitra un trīs nepazīstami augstmaņi, vēl bija divi sargi, kas stāvēja pie viesiem.

Kristīnei ar Neitu pietuvojoties galdam, klātesošie vīrieši piecēlās.

„Iepazīstieties, Kristīne Maravilla,” Mareks sacīja un palūkojās uz viesiem.

Tuvāk esošais vampīrs piegāja klāt Kristīnei un paklanījies, pasniedza roku. Meitene grasījās jau paskatīties uz Neitu, kad attapās, ka viņš vairs nav blakus. Tiklīdz meitenes roka iegūlās padotajā, vampīrs ierunājās „Adons Lakrimoza, jaunkundze”

Kristīne neko neteica, tikai apsēdās blakus Neitam, kas sēdēja pie Mareka labās rokas, Anitra bija pretim vampīram, bet no meitenes pa kreisi sēdēja Lakrimoza kungs. Tiklīdz Kristīne ielūkojās pretī sēdošā acis, viņa vēlējās kaut nebūtu atstājusi šo būtni dzīvu.

„Maravillas jaunkundze, necerēju jūs šeit sastapt” Roberts Gapons ar smaidu teica.

„Šīs jūtas ir abpusējas, Gapona kungs! Ceru, ka neņemat ļaunā savu sakāvi” Kristīne paķircināja un grasījās celties kājās, bet viņai aiz krēsla bija nostājies Roberts.

„Jaunskungs” viņš iečukstēja dāmai ausī.

Telpā iestājās klusums un visu acis bija pievērstas Kristīnei un Robertam, Anitra nevienam nebija izstāstījusi par divkauju.

„Atvainojiet, es nejūtos labi, ar jūsu atļauju” izskanot šiem vārdiem, vampīrs atļāva meitenei piecelties.

„Protams, jūs varat doties” Mareks atteica.

Kristīnei piecēlās kājās, bet viņai uzreiz noreiba galva, tāpēc nācās pieturēties pie krēsla.

Roberts uzlika savas aukstās rokas, meitenei uz pleca.

„Viss ir labi. Es došos” viņa nolieca galvu un pagriezās, lai dotos, kad kāds ierunājās.

„Es jūs pavadīšu” Gapons bilda.

„Robert, tev ir jābūt šeit” Lakrimoza kungs iebilda.

„Es tur nebiju, turklāt man ir jāpārrunā dažas lietas ar Maravillas jaunkundzi” Vampīrs atbildēja un, nesagaidot atļauju, saņēma Kristīnes roku, abi devās prom.

Tikko durvis aiz viņiem aizvērās, Roberts teica „Tagad, tu man visu izstāstīsi, vai arī kļūsi par manām vakariņām.”

Kristīne strauji skatījās visapkārt, bet sargi, izskanējušiem draudiem, nepievērsa uzmanību, it kā nebūtu dzirdējuši, kaut gan bija vampīri.

„Neviens mani neapturēs” Roberts uzsmaidīja un vadīja Kristīni ārā no pils

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements