8.nodaļa

Rosess

Divi stāvi izgāja naksnīgajā dārzā. Roberts veda Kristīni prom no galvenās ieejas.

Kad abi bija pietiekoši tālu no pils, vampīrs nogrūda Kristīni zemē. Sieviete neko neteica, tikai raudzījās nekauņā ar nesagraujamu drosmi.

„Beidziet būt tik pašpārliecināta, te nav nekas un neviens, kas varētu jums palīdzēt” Roberts apskatīja ienaidnieci no visiem leņķiem.

„Kas jums liek domāt, ka man vajadzīga palīdzība?” Kristīne piecēlās, neizrādot ne kripatas bailes.

„Tu esi tik aprobežota! Kā tu domā stāties pretī vampīram?” vīrietis pasmējās par viņu.

„Jūs neesat redzējis ne pusi no tā, ko es spēju” Kritušā pietuvojās pretiniekam, ieskatījās acīs un bezbailīgi sacīja  „Ja zinātu, nespēlētos ar mani!”

Roberts strauji saķēra Kristīni un pielika zobus pie kakla „Viens mirklis un nebūs palikusi neviena asins lāse” viņš maigi sāka skūpstīja sievietes kaklu.

„Jūs esat nepieklājīgs, Gapona jaunskung,” meitene klusi izdvesa. Viņa jau sen nebija jutusi tik maigus pieskārienus.

„Nevarētu teikt, ka jūs pretotos” vampīrs atlaida Kristīne kaklu, saņemdams sievietes roku, viņš teica „Pastaigāsimies!”

Būtnes soļoja strūklakas virzienā.

„Kas tik strauji mainīja, jūsu domas?” Kristīne bija neizpratnē, vampīri reti atteicās no iecerētā.

„Es vēl neesmu izlēmis, ko darīt ar tevi. Bet vienu es zinu, dzīva tu varētu izrādīties noderīgāka nekā mirusi.”  Vampīrs palīdzēja meitenei apsēsties uz strūklakas malas.

Kristīne ne mirkli nenovērsa acis no Roberta. Viņa bija iepinusies sarežģītā situācijā, kas varēja apdraudēt visu vai arī tieši otrādi, padarīt viņas uzdevumu vieglāku.

„Kas tu esi?” Roberts kvēli vēlējās uzzināt, daiļās būtnes būtību.

„Es pati labprāt vēlētos, to uzzināt” viņa nopietni atbildēja un atvirzījās no vampīra.

Viņš nelikās to manām un, atkal pietuvojās meitenei, nedaudz atlieca būtnes galvu, atkailinot kaklu. „To varētu labot. Man tu esi vajadzīga dzīva, bet tas nenozīmē, ka nevaru nogaršot tevi” kvēli sakot, viņš pielika savus ilkņus Kristīnei pie rīkles.

Viņa saldi pasmaidīja, zinādama, kas notiks.

Tiklīdz vampīra zobi pieskārās ādai, viņš aizlidoja desmit metru tālāk. Viss bija nostrādājis, kā plānots.

Kristīne pielēca kājās, smejoties par radību, kas pašlaik bezspēkā bija atkritis uz zemes. „Es teicu, nespēlējies ar mani!”

Pēkšņi viņai aiz muguras atskanēja, dārdoši aplausi un bezrūpīgi smiekli.

Ātri pagriezusies meitene, nepamanīja skaņas izraisītāju, bet tad, palūkojusies augšup, ieraudzīja sievieti, lidināmies 10 metrus virs zemes.

Kristīne noliecās dziļā cieņā pret elementu dievi- Zefīru, vēju pavēlnieci. Zefīrai bija sniega balti mati, vējš virpuļoja, līdz ar katru viņas kustību. Viņai, lēnām laižoties lejā, vēja brāzmas pārtapa kājās, kas viegli skāri zemi.

„Celies, meita,” Zefīra mīļi sacīja, pietuvodamies meitenei „Sen nebiju redzējusi tādu izrādi!” Viņa jautri pasmējās.

Kristīne nepacēla skatienu pret dievieti, nezinādama, vai viņas rīcība ar vampīru tiek nosodīta vai atbalstīta.

Dieviete piegāja pie meitenes un ar liegu mājienu pieskārās Kristīnes zodam, paceļot to, tā ieskatoties meitenes brūnajās acīs. „Velti esi slēpusies no mums. Mēs varētu atbildēt uz daudziem taviem jautājumiem, Kritušā!” Zefīra sacīja, atkāpusies no būtnes.

„Jūs zināt?” Kristīne bija neizpratnē, viņa nebija aizdomājusies, cik stipri ir elementu dievi.

„Kopš dāvāji vampīram sirdi, dievības ir tevi vērojušas, Katrina, Kapelina, Konstance, Klementīne, Ilitija! Kas šoreiz tu esi?” Dieviete ar mājienu aizsūtīja vēja pūsmas pie apjukušā Roberta, kas vēl nebija atguvies, lai viņš nevarētu dzirdēt sarunu.

„Kristīne. Es nekad neesmu saukusi sevi par Ilitiju” meitene patiesi atbildēja. Visus iepriekš nosauktos vārdus Kristīne bija izmantojusi laikā pēc Markeona pamešanas, visus izņemot Ilitiju.

Zefīra viegli atmeta ar roku „Ai, par Ilitiju tevi nosauca viens no elementu dieviem. Turpmāk runājot par tevi mēs tevi saucām par Kritušo Ilitiju. Kas tev lika atklāt savu īsto vārdu šiem neliešiem?” Dieviete jautāja, atsaucot atpakaļ vēju no vampīra, kas jau cēlās kājās.

„Nolēmu beigt slēpties” meitene vienkārši atbildēja un apdomāja jauniegūto vārdu- Ilitija. Tā grieķi sauca bērnu aizbildnes dievi. Tas nozīmēja, Elementu alianse zina Kristīnes rīcību ar bērniem, kas bija Kritušie.

„Zefīra” Roberts godbijīgi izdvesa un noliecās. „Man ir gods Jūs skatīt savām acīm.”

„Celieties. Jūs noteikti zināt manu ierašanās mērķi” dieviete lietišķi teica.

Vampīrs nodevīgi paglūnēja uz mani, nekā neteikdams.

Dieviete likās to nemanām. „Esmu šeit, lai nogādātu Mareku Kavalo un Adonu Lakrimozu uz Elementu asambleju.” Viņa nopietni paziņoja.

„Protams, es Jūs pavadīšu!” Vampīrs pašpārliecināti teica.

„Nē, jūs pasauksiet viņus, kamēr es pagaidīšu šeit. Man nepatīk atrasties slēgtās telpās” Zefīra lepni paziņoja un, tiklīdz Roberts bija nozudis no redzesloka, pagriezās pret Kristīni. „Tu arī dosies man līdz, tāpēc dodies sakravāt mantas, jo nedomāju, ka tu vēl vēlēsies šeit atgriezties.”

Dieviete, ar vieglām rokas kustībām, lika vējam pacelt meiteni un uznest līdz istabai.

Nonākusi istabā Kristīne ilgi nekavējās. Tikai ātri paķēra somu, un nomainīja apģērbu. Tiklīdz sarkanā kleita atstāja meitenes augumu, pērlītes atbūra atpakaļ kārbiņā. Kristīne uzvilka melnas, džinsa bikses un melnu kreklu. Viņa uzkāpa uz palodzes, ārpusē vēja brāzmas jau gaidīja.

Kad Kristīne tika nolaista zemē, pa pils durvīm iznāca abi vampīri, ko dieviete lūdza pasaukt.

„Nebija cita tērpa?” Zefīra skeptiski nopētīja Kristīni „Kā nekā tu tiksies ar dieviem” dieviete atgādināja.

„Man ir svarīgākas lietas par drēbēm” Kristīne vienkārši sacīja.

„Tad man tev jāpalīdz” Zefīra atteica un bez pūlēm, ar pāris roku kustībām, uzauda Kristīne gaisīgu, zilu kleitu uz lencītēm, kas sniedzās viņai līdz celim, uzvilkto kedu vietā parādījās baltas, siksniņ kurpītes uz neliela papēža. „Tā jau ir labāk!” Dieviete ar smaidu atteica.

Kristīne kritiski nopētīja savu jauno tērpu. Tas izskatījās pēc tāda, ko viņa nēsāja bērnībā, dodoties uzdevumos viņa nekad nevilka, ko tik neērtu bēgšanai.

„Dieviete” vienlaicīgi abi vampīri sveicināja, izrādot godu Zefīrai.

„Pietiks” viņa nedaudz īdzīgi atteica „Mēs jau kavējam, un es nekad nekavēju” visapkārt Zefīrai sāka griezties neskaitāmi virpuļi. Visi apvienojās vienā, kas ieskāva visus četrus ceļotājus.

Pēc piecām minūtēm viņi jau nolaidās neliela kolizeja vidū.

„Beidzot mās, mums jau likās, ka esi nomaldījusies” amfiteātri pāršalca dobja balss, bet pārējie dievi viegli iesmējās.

„Demiān, tu atkal aizmirsi izgaismot manu ceļu” Zefīra ķircināja. „Un es atvedu Kritušo Ilitiju!”Dieviete triumfējoši piebilda tikai dieviem saprotamā valodā.

Tribīnes pāršalca klusi čuksti. Viņi visi bija dzirdējuši par šo būtni, bet redzējis neviens. Kritušā, kas dāvāja sirdi vampīram.

Zefīrai apsēžoties savā vietā, balsu murdoņas apklusa.

„Elementu asambleja var sākties” Demiāns pavēstīja.  Gaismas dievam bija gari, balti mati, augumu sedza balts mētelis ar pelēkiem rakstiem.

Dievi sēdēja tribīnēs, divās rindās, liecinieki atradās krēslos tieši Viņiem pretī. Brīvajos divos krēslos vampīra ātrumā apsēdās Mareks ar Adonu.

„Cik nepieklājīgi!” Seremela, mīlas dieve, sacīja un ar riebumu vērās abos vampīros. Dieviete reti, kad satikās ar vampīriem, viņa dievināja fejas un elfus, jo tie raudzījās iekšējā skaistumā. Sievietes sirmie mati, viļņojās līdz pat potītei, tajos atradās elfu darināta diadēma. Zilā kleita ar nelielu zaļo nokrāsu, bija pieskaņota dzidri zilajām acīm. Viņai piederēja elfu rasei raksturīgās ausis.

„Atvainojiet, tūlīt viss tiks nokārtots” izskanot ūdens dieva, Palemīda, laipnajiem vārdiem, parādījās vēl viens krēsls, blakus Marekam. Tas izcēlās no zemes. Palemīds gandrīz nekad neizkāpa cietzemē, izņemot Elementu karalistē, tāpēc viņš vismazāk līdzinājās kādai no rasēm. Visu ķermeni klāja zilas bruņas, vienīgi pirkstgali, kuros atradās valdnieka trīsžuburis, bija skatāmi un seja, jūras zilie mati spurojās visos virzienos.

Neko neteikdama, Kritušā apsēdās. Viņa, protams, ievēroja, ka ir vienīgā sieviete, starp lieciniekiem.

Sanāksme ilga jau vairāk kā stundu, bet vēl aizvien neviens nesaprata, kāpēc Esteres vārti sabrukuši.

„Tā varētu būt kādas būtnes maģija” Atika nemanāmi paskatījās uz Kristīni, kas līdz šim visā bija rūpīgi noklausījusies. Sieviete melnais acu skatiens spēja satricināt ikviena pašapziņu. Viņa bija ģērbusies visa melnā, tumšie mati krita pāri sejai, aizsedzos pusi no tās. Ap valdnieces roku viegli vijās ēnas.

Sella, garu valdniece, ar cieņu pievērsās Kritušai „Jūs esat daudz ceļojusi. Varbūt zināt kādu, kam piemistu tāds spēks” sievietes acis ne uz mirkli nepameta drūmums, jo viņa nejutās labi, ja neatradās pie saviem gariem.

„Kur jūs bijāt laikā, kad sabruka vārti?” Palemīds bez liekas vilcināšanās jautāja.

Kristīne sajuta blakusesošo būtņu skatienus, visi bija pievērsti meiteni, bet tas neuztrauca, pat tumsas valdniece nebija spējusi iesēt bailes Kritušās prātā, tāpēc viņa mierīgi atbildēja „Mēs ar Anitru de Orellu bijām Ziedu valstībā.”

„Kāds to var apstiprināt?” Teneta, nāves dieve, aizdomīgi jautāja. Viņa bija tērpusies tumšā kleita ar lencītēm, kas perfekti piegulēja augšdaļā, bet svārku daļā paplašinājās, atklājot neskaitāmos apakšsvārkus. Asins sarkanie mati rūpīgi ieskāva seju, atsedzot, nāvējošo skatienu. Rokā, kas turēja asiņaino zobenu, bija uzvilts mežģīņu cimds.

„Jā, Rasalina un Dārznieks” meitene nevēlējās, pieminēt draudzeni, tik daudz viņā bija parādā, par pajumti.

„Zefīra, atgādā šurp abas radības” Palemīds palūdza un vienā mirklī, dieviete bija jau prom.

Kādu mirkli iestājās nāve klusums. To pārtrauca Doloresa „Kamēr gaidām droši varat aprunātie savā starpā un pamieloties.” Zemes dieves rudie mati bija pilni ar neskaitāmiem ziediem un vīteņiem, kas vijās pa visu ķermeni, acis mirdzēji koši dzeltenā krāsā.

Kad tika izrunāts aicinājums, parādījās galds ar dažādām veltēm, sākot ar augļiem, beidzot ar asins pudelēm vampīriem.

Kamēr būtnes sāka pulcēties pie mielasta, dievi saplūda vienkopus un pārrunāja, lietas, kas nebija jādzird lieciniekiem.

Tikai tad, kad Kristīne devās galda virzienā, viņa pamanīja, ka šeit ir arī Markeons, kas apspriedes laikā nebija izteicis ne vārdu.

Vampīrs ar asins sarkano dzērienu rokās nāca tieši meitenes virzienā. To redzot Kristīne, paņēmusi vīnogas, devās tālāk no pārējiem.

„Tā taču nebiji tu?” Vampīrs satraukts jautāja.

„Es neesmu šeit tāpēc” Kritušā vēsā mierā atteica un ar nepatiku noskatījās, kā vīrietis malko asinis.

„Kāpēc tad?” Markeons bija neizpratnē, Kristīne bija noslēpumaina, bet nevarētu būt, ka elementu dievībām viņa interesētu.

„Tavas sirds dēļ” meitene sacīja un paskatījās uz dieviem. Protams, viņi varēja dzirdēt visas sarunas, kas šeit norisinājās, pašlaik dažu skatieni un ausis bija pievērstas, tieši Kritušās un vampīru prinča sarunai.

„Tas notika vairāk, kā pirms gada” Markeons brīnījās, tas taču notika, tik sen, kāpēc tikai tagad meitene tika izsaukta.

„Un kopš tā laika, man tika pievērsta īpaša uzmanība” Kristīne ar smaidu teica un, pagriezusies, devās tieši dievu virzienā.

Visas elementu dievībās pārtrauca sarunas un raudzījās uz nācēju. Kristīne bija pievērsusi arī liecinieku uzmanību. Kad viņu no dieviem šķīra tikai daži metri, meitene apstājās, bet neko neteica, tikai smaidīja.

„Maravillas jaunkundze, jūsu jautājumu mēs apspriedīsim vēlāk, kad tiksim skaidrībā ar vārtu sabrukšanu” paziņoja Hefalīns, uguns dievs.

Kristīne veltīja dieviem vieglu galvas mājienu un devās atpakaļ uz savu vietu. Liecinieki sāka klusas sarunas savā starpā, ik pa brīdim pametot acis meitenes virzienā, bet tas ilgi neturpinājās, jo ieradās Zefīra ar Rasalinu un Dārznieku.

Visi, izņemot abus jaunpienācējus apsēdās.

Palemīds ilgi nekavējās un uzreiz uzdeva jautājumu abiem „ Kristīne teica, ka vakar pēcpusdienā esot bijusi Ziedu valstībā un jūs, to varat apliecināt?”

„Jā, tai laikā viņa atradās manā valstībā” Rasalina nelaipni sacīja.

„Es arī to apstiprinu” Dārznieks teica.

Palemīds, pat izdzirdot apstiprinājumu Kritušās teiktajam, neticīgi vērās meitenē.

„To var apliecināt arī Spoguļu dāma” Dārznieks piebilda. Kristīne vienu mirkli jau domāja, ka viņš pieminēs Liliju.

„Es paprasīšu, brāli,” Seremela pavēstīja un izņēma nelielu spoguli. „Kā sauca Spoguļu dāmu?” viņa jautāja. Ikvienai dāmai bija savs īpašs vārds, parasti īpaši piemeklēts īpašniekam, jo nepareizs spogulis, var izbeigt būtnes dzīvi.

„Cilija” negribīgi Kristīne bilda, zinot, kas sekos, jo šī Spoguļu dāma piederēja pie paveida, kas nekad nekļūdījās, kas meiteni uztrauca visvairāk.

„Cilija no Skropstiņu paveida. Šī paveida spoguļi ir ja labi desmit kopā. Tās īpašniecei ir paveicies” Seremela piebilda un, ielūkojusies spogulī, nosauca spoguļu dāmas vārdu.

Spogulis sāka viļņoties un tajā parādījās, neizmainījusies dievietes sejā.

„Cilija – šī dāma vakar tev lūdz palīdzību?” Viņa pagrieza spoguli pret Kristīni, kura viegli pasmaidīja.

„Jā, pavēlniece” Spoguļu dāma pateica un pazuda no stikla.

Demiānu nepamierināja tāda atbilde, jo tas nozīmēja, ka viņi nav tikuši nesoli uz priekšu „Vārti šodien pat tiks salaboti, bet izmeklēšanu turpināsim mēs. Visi izņemot Kristīni var doties. Zefīra!” Viņš palūkojās uz māsu. Zefīra ar pasauca vējus un lika parējos nogādāt mājās. Visus ieskāva virpuļi un pusminūtes laikā, viņi bija prom.

„Tagad ķersimies klāt šīs dienas svarīgākajai sarunai.” Sacīja mēness dieve- Ganna. Līdz šim viņa nebija neko bildusi, bet šī saruna viņu, jo īpaši interesēja.

Pārējie krēsli izzuda, bet Kristīne ar visu krēslu tikai aizvirzīta uz centru un krēsls pacēlās, tādā augstumā, lai dievi atrastos tieši pretī meitenei.

„Mana dārgā Kritušā Ilitija, ko mēs ar tevi darīsim?” Metejs, dzīvības dievs, retoriski jautāja, ieskatoties meitenes acīs.

   Es esmu lielās nepatikšanās. Kristīne nodomāja.

„Patiešām lielās” Zefīra piebilda, nolasījusi meitenes domas.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements