9.nodaļa

Rosess

„Kad pasaules pāršalca ziņa, ka vampīrs- Markeons ir ieguvis sirdi, mēs to nevarējām atstāt novārtā” Demiāns stāstīja „Mēs centāmies tevi sameklēt.”

„Bet nevarējām. Parasti radības sameklējam dienas laikā, bet ar tevi tā bija nedēļa” Metīna iestarpināja. Saules dieve bija tērpta zeltotā kleitā, krūšu daļu sedza bruņas. Viņai piederēja neaprakstāmi fascinējoši, balti spārni, matus nosedza majestātiska, zelta galvasrota. Blakus dievei atradās maģiskais loks.

„Viņi jau domāja, ka esi mirusi” Teneta, nāves dieve, norādīja uz saviem biedriem „Bet tad es to būtu zinājusi” viņa aizvainota piebilda.

„Tā kā apsūdzība netika celta, nolēmām beigt nopietnus meklējumus” Demiāns turpināja.

„Tevi atradu es” Ganna, mēness dieve, lepni paziņoja. Viņai tāpat, kā saules dievei, bija spārni tikai tumši violeti, vienādā tonī ar matiem, kas taisni, krita pāri pleciem. Līdzās atradās mēness zizlis. Ganna bija pārmaiņu dieviete, mainoties mēness fāzēm mainījās viņa, no jaunas meitenes līdz sirmai kundzei. Šobrīd viņa bija jaunas sievietes veidolā.

„Tā bija nakts, kad saule ar mēnesi satikās, kad pieauga Kritušo spēks, bet samazinās apkārtējā maģija. Tu to izmantoji, lai šķērsojot vairākas valstības, pārvestu vairāk kritušo, kas vēl nespēja izmantot savas spējas. Tonakt es biju norīkota sargāt vārtus uz zemēm, kas netiek apdzīvotas, tāpēc mani pārsteidza, ka kāds tajās ieiet.” Dieve atstāstīja.

„Kritušā Ilitija bija viņas ierosinājums” Seremelas vārdi izskanēja kā smalkas zvaniņu skaņas.

Kristīne, rūpīgi pārdomājusi katru vārdu, jautāja „Kā es varu Jums pakalpot?”

„Vispirms mēs vēlamies uzzināt visu par tevi.” Dzīvības dievs paziņoja.

„Mēs zināsim, ja tu melosi” Ūdens dievs draudīgi piebilda, rūpīgi veroties meitenes acīs.

„Šī ir oficiāla Asamblejas sanāksme, tāpēc neviens tavs izteiktais vārds nenonāks ārpus šīm telpām” Zefīra laipni uzsmaidīja Kristīne.

Kritušā zināja, ka ik vārds, ko viņa izrunās, nepaies garām dievu ausīm, ka ik sīkākā viņas dzīves detaļa būs jāatklāj. Bet meitene bija gatava uz visu, lai tikai tiktu prom.

„Mani sauc Kristīne, es esmu Kritušā” viņa lepni teica.

„Tavs dzimtas vārds?” Palemīds taujāja.

„Es nezinu. Mēs ar brāli tikām pamesti pie cilvēku zemes bērnunama” Kristīne bija nolēmusi nepieminēt brāli, bet attapās, ka dievības varbūt varētu viņai palīdzēt.

„Kas ir bērnunams?” Teneta, nāves dieve vēlējās zināt.

Meitene jutās pārsteigta par tādu jautājumu, bet tad viņa atcerējās, ka Elementu dievībām nav varas pār cilvēku pasauli, jo to pārvalda Dievs. Pirms vairākiem gadsimtiem, kad maģiskās būtnes sāka izzust, tika radītas paralēlās pasaules. Dievs atteicās no pārējo palīdzības, un nolēma viens pats vadīt cilvēkus. Kopš tā laika 12 elementu dievība ir aizliegta ieeja Dieva valstībā.

„Bērnunams ir vieta, kur nonāk bērni, kuriem nav vecāku vai arī, ja vecāki nevar vai nevēlas rūpēties par mazajiem. Viņi tur dzīvo līdz laikam, kad kāda ģimene viņus pieņem pie sevis, vai, līdz viņi sasniedz pilngadību.” Kristīne skaidroja.

„Jūsu gadījumā…” Mīlas dieve ielūkojās Kritušās dvēselē. Tā bija kā dimants, kas noklāts ar melniem sodrējiem. Dimanta spožums cenšas izlauzties, bet nespēj tik cauri pelniem. Tādas sirdis ir unikālas, tas nozīmēja, ka būtnes kodols ir labsirdīgs, bet piedzīvotās bēdas nosedz visu spožumu.

„Kad tas notika man bija 3 un brālim 5 gadi. Mēs esot stāvējuši pie ieejas durvīm. Brālis pateicis tikai mūsu vārdus un neko vairāk. Psihologi teica, ka tā varētu būt kāda pārdzīvojuma dēļ, bet es tā nedomāju.” Kristīnei pabeidzot, viņas acīs iezagās skumjas, bet viņa turpināja. „7 gadu vecumā mani pieņēma, kāda ģimene. Pēc trīs mēnešiem mani apciemoja brālis, todien mēs kopā devāmies uz Fatalīnu, feju valstību. Brālis tur bija apmeties pie kādas fejas gados, kas dzīvoja viena.” Katrā vārdā, ko viņa izteica varēja sadzirdēt sāpes, kas Kristīni pārņēma vienmēr, kad viņa atcerējās laiku, ko pavadīja ar brāli.

„Kā sauca šo kundzi?” Teneta vaicāja.

„Astra Florita, viņa nomira pirms 3 gadiem, atstājot mums savu māju” Kristīne atbildēja un atcerējās jauko feju.

Astra vienmēr bija labsirdīga un jautra. Viņa iemācīja abiem bērniem daudzas lietas par pasaulē, un to likumiem. Kad Daniels devās uz citām pasaulēm, Kristīni pieskatīja Astra. Viņas vienmēr pastaigājās pa pļavām un mežiem, kur feja meitenei mācīja, kā rūpētie par augiem, ievākt dažādus ziedus burvju dzirām. Abas par savu nodarbi neko neteica Danielam. Dienu pirms savas nāves Astra atdeva Kristīnei savu burvestību grāmatu.

„Jā, Astra ir mirušo valstībā. Es atceros, kā feja mani izsauca. Viņa bija nodevusi savas zināšanas tālāk un vēlējās doties pie saviem vecākiem” Teneta vienaldzīgi bilda.

„Tavs brālis arī ir Kritušais? Mēs nekad neesam tevi redzējuši kopā ar viņu!” Mēness dieve bija noraudzījusies Kristīnes gaitās, kopš reizes, kad pirmoreiz meiteni pamanīja. Kritušā Ilitija vienmēr ceļoja vienatnē vai ar citiem Kritušajiem, kas bija jaunāki par viņu.

„Jā, Daniels ir Kritušas. Es neesmu satikusi brāli kopš 15 gadu vecuma. Viņš devās prom pusgadu pirms savas pilngadības, un tā arī neatgriezās. Esmu centusies viņu sameklēt, bet visi mani pūliņi izrādījās veltīgi, tāpēc paralēli Daniela meklēšanai es pievērsos citiem kritušajiem” Kristīne pavēstīja. Brīdi, kad viņa pieminēja citus sev līdzīgos, meitene atcerējās, ka drīz vajadzētu apciemot pārējos. Būdama kopā ar pārējiem kritušajiem, Kristīne vismaz uz brīdi aizmirsa savas problēmas un vienkārši ļāvās dzīvei.

„Kāpēc tu domā, ka Daniels zina kaut ko par jūsu izcelsmi?” Sella, garu dieve jautāja. Dieviete iepriekš izdzirdot, ka būtne teica, ka nepiekrīt cilvēku teiktajam, saprata, Kristīne domā, ka brālis kaut ko zināja par viņu vecākiem.

Kristīne pacēla skatienu un raudzījās sejā, kas pauda sēras. Sella bija tērpusies baltā kleita, kuras gali maigi gulēja uz grīdas, no vidukļa pāri mugurai krita pelēks audums ar neskaitāmie sudraba rakstiem. Blondās lokas krita līdz pat grīdai, cauri tām vijās pelēka lenta.

„Katru dienu, ko pavadīju kopā ar viņu, es sapratu, viņš sargā mani nerunājot par viņiem. Kad es viņam jautāju, Daniels atteica, ka neko neatceras, bet es redzēju brāļa acīs bailes, ka uzzinot patiesību, ar mani varētu notikt kas slikts.” Meitene paskaidroja un notrausa asaru no vaiga.

„Ja būtu mūsu spēkos, mēs pateiktu, kas ir tava ģimene. Bet kritušie ir būtnes, ko mēs nespējam caurskatīt.” Metejs, dzīvības eņģelis, teica. Viņam bija lieli, balti spārni, sirmi mati, zilās acis šobrīd pauda bez palīdzīgumu.

Tagad Kristīne saprata, kāpēc iepriekš nebija izsaukta uz Elementu Asambleju. Tas nozīmēja, ka kritušie bija vieni, neviens viņiem nevarēja nepalīdzēt

„Es nespēju noteikt, kad un kas laidis tevi šai pasaulē” Metejs paziņoja.

„Ne es, ne mana māsa Metīna neatšķiram jūs no citām būtnēm” Ganna piebilda, saules dieve tikai piekrītoši pamāja ar galvu.

„Mēs nevaram ne aptumšot, ne izgaismot ceļu kritušajiem” Demiāns, gaismas dievs pievienojās, bet Atika, pat nepacēla acis. Tumsas dievietei nepatika atzīt savas vājības.

„Man tava nākotne ir miglā tīta, tā noteikti būtu arī ar pārējiem tavas rases pārstāvjiem” Mīlas dieve sacīja.

„Tu esi pirmā kritušā, ko mēs, dievi, sastopam aci pret aci” Sella pavēstīja.

„Izņēmums esam mēs, četri pirmsākuma elementi” Pirmo reizi ierunājās Hefalīns, uguns dievs. Viņš bija ģērbies brūnās biksēs, baltā kreklā un mantijā, kas sniedzās līdz zemei, izrotāta ar neskaitāmiem zelta elementiem. Visapkārt Hefalīnam sprēgāja uguns dzirksteles.

„Bet tas neko nedod, ja mēs nevaram atpazīt jūs” Zefīra skumji teica.

„Bet kā jūs varētu mums palīdzēt?” Kristīne negaidīti jautāja.

„Mēs esam atbildīgi par visām būtnēm, arī par kritušajiem. Tas, ka mēs nevaram jums palīdzēts kā citiem, kaut ko nozīmē.” Tumsas dieve informēja.

Kristīne rūpīgi pārskatīja dievu sejas, saprazdama īsto iemelsu, kāpēc ir šeit.

„Es šeit neesmu Markeona dēļ.” Viņa secināja.

„Nē, bet tik un tā daži no mums vēlētos uzzināt, kā tu dāvāji sirdi vampīram” Mīlas dieviete sapņaini atteica.

„Es īsti nezinu. Pirms gada, atrodoties, cilvēku pasaules pilsētā Venēcijā, es sastapos ar viņu. Venēcija ir ļoti sena, tāpēc tā glabā sevī daudz ko, no laikiem, kad maģiskās būtnes dzīvoja kopā ar cilvēkiem.” Kristīni pārņēma atmiņas, kas visu šo laiku bija noslēptas dziļi zemapziņā.

     Jau kopš brīža, kad Kristīne ieradās Venēcijā, viņa jutās iederīga šeit. Cilvēki bija laipni, neviens nezināja, kas viņa ir. Meitene bija šeit, lai atrastu maģisku masku, kas tās nēsātājam ļāva noslēpt savu identitāti. Naskonderi maska piederēja Afrodītei, skaistuma dievietei, cilvēku mitoloģijā.

     Brīdī, kad Olimpa dievi un citi Zemes ļaužu pielūgtie dievi, pamata pasauli un devās uz citu planētu visumā, tika radītas paralēlās pasaules, jo tieši mitoloģisko dievu aiziešana bija iemesls maģisko radību izzušanai. Lai arī viņi savā vietā atstāja Dievu un 12 elementu dievības, neviens nevarēja iedomāties dzīvi vienā pasaulē. Rases bija pārāk atšķirīgas, lai spētu dzīvo kopā. Katrai rasei tika piešķirta sava zeme, bet ar laiku dzimtas sāka sajaukties, tāpēc tagad vienviet ir sastopamas dažādas būtnes.

    Visas laicīgās lieta, kas bija piederējušas dieviem, palika uz Zemes. Daudzi ir centušies tās atrasties, bet tikai retajam tas ir izdevies. Naskonderi maska ir viena no tām.

  Šī maska bija vienīgā iespēja Afrodītei staigāt starp saviem ļaudīm, jo bez tās dieviete bija viesiem pazīstama, jo pat zem daudziem tērpiem, neviens nevarēja nesaskatīt sievietes daili. Būtni ar masku, nespētu pat dievi atpazīt. Tāpēc Kristīnei bija tik vajadzīga šī maska.

     Pēc Kritušās pētījumiem, maska šobrīd atradās Venēcijā, kāda no pilīm. Kristīne jau trīs ēkas bija apmeklējusi, bet nebija, nekā atradusi. Šodien slavenajā Dodžu pilī notiks maskuballe, kurā, protams, būs arī viņa.

    Kristīne līdzi bija perfekta kleita šāda gadījuma un maska, jo šādos pasākumos bez pienācīga tērpa nevarēja tikt iekšā. Tā bija grezna baroka stila kleita, tumši violetā krāsā ar izšūtiem ziediem no greznām pērlītēm. Sejas maska rotāta ar spalvām un dārgakmeņiem. Mati tika sataisīti uz augšu, krāšņās lokās.

    Neviens pie ieejas pat neiedomājās Kristīni apturēt, viņa mierīgi iesoļoja ballē. Apkārtējo skatieni tika pievērsti viņai, it sevišķi vīriešu, tāpēc Kristīne devās pie tuvāk esošā kunga.

    „Pagodiniet mani ar deju” meitene sacīja un, nesagaidījusi atbildi, devās uz deju grīdu.

     Kristīne apgriezās un ieskatījās vīrietim acīs, un pasmaidīja. Tas bija vampīrs.

    Viņš piekļāva dāmu sev cieši klāt. Atskanot mūzikai, abi vienojās valša solī.

    „Jums ir apburošs smaids” partneris teica, jo Kristīne ne brīdi nespēja nedomāt par sakritību, tāpēc smaids neatstāja viņas seju.

    „Jūsu smaids būtu tūkstošreiz skaistāks, ja jūs atklātos” viņa atteica, šai brīdi vampīrs izgrieza meiteni no ciešā tvēriena.

    Brīdī, kad viņš atkal piekļāva Kristīni sev klāt ,vampīrs pārsteigts jautāja ”Kā tu zini?”

    „Kopš kura laika tu?” Dziesma beidzās, meitene laipni palocījās un neatskatījusies devās prom.

 Kristīne izsoļoja uz balkona, kur viņu jau gaidīja vampīrs.

    „Markeons” viņš iepazīstināja un, saņēmis dāmas roku, aicināja skatīties krāšņo ainavu.

       „Kristīne” viņa smaidot atbildēja. „Kas vampīru atvedis uz Venēciju?”

„Tu arī neesi šejieniete” Markeons bija secinājis.

       „Tas ir tik acīm redzams?” Viņa atvirzījās tālāk un lēnā gaitā devās atpakaļ ēkā.

    „Tāds skaistums var piederēt tikai maģiskai būtnei” vampīrs soļoja blakus meitenei.

    „Mani interesē māksla. Un kur citur skatīt to, ja ne šeit, krāšņajā Venēcijā.” Kristīne atteica, kad jau bija tikusi cauri deju zāles burzmai.

      „Tad jau mums ir vienādas intereses, tikai mani vairāk ieintriģē dzīvā māksla” Markeons roka slīdēja no dāmas pleca līdz pirkstu galiem.

    „Ziniet, man nav vēlēšanas šodien kļūt par kāda maltīti” meitene nelaipni atcirta, jo beidzot bija atradusi meklētu. „Jūs varētu mani atstāt?”

    „Kāpēc? Un neuztraucaties, es neesmu plānojis jūs pārvērst maltītē” vampīrs centās pievērst Kristīnes skatienu sev, bet tas neizdevās.

         Abi bija nonākuši nelielā bibliotēkā. Kristīne lēnām nopētīja grāmatas un paskatījās uz savu pavadoni. „Ja esat nolēmis man šovakar sekot, ieteiktu jums atkāpties”

      Markeons neko nepaspēja atbildēt, kad meitene jau pacēla kleitu, un paņēma zem tās esošo nazi. Viņa lēnām vilka pa grāmatām, līdz nonāca līdz īstajai. Romeo un Džuljeta. Cik patētiski? Kristīne nodomāja, izņemdama to no plaukta un pārlikdama dažas vieta tālāk.

Pēkšņi grāmatu plaukts atvērās, atklājot slepenu eju.

     „Jūs varbūt vēlaties doties pirmais?” Kristīne vaicāja vampīram.

„Dāmām priekšroka” viņš vēsi atbildēja.

Vien aiz otra viņi iesoļoja ejā.

     Ja Kristīne toreiz būtu zinājusi, tālākos notikumus, viņa būtu atkratījusies no vampīra, pirms došanās pēc maskas.

„Mēs pavadījām kopā 3 dienas. Uz atvadām es viņu noskūpstīju, nezinot, kādas būs sekas” Kritušā turpināja stāstu, nedomājot par tālākām tās dienas atmiņām.

„Iepriekš tā bija noticis?” Mīlas dieve jautāja.

„Tā bija pirmā reize, kad es skūpstīju vampīru” meitene viegli nosarka atbildot.

„Bet vēlāk tas neatgadījās” Zefīra piebilda „Vismaz cik mums zinām.”

„Nē, turpmāk es izvairījos no tik ciešas saskares ar vampīriem” Kristīne pavēstīja.

„Tā kā tas ir noskaidrots, mēs vēlētos tev kaut ko lūgt” Demiāns, gaismas dievs, paziņoja.

„Lūgt, man! Es nezinu, ko es varētu sniegt jums!” Kristīne bija domājusi lūgt dievu palīdzību, bet viņai neprāta nebija ienācis, ka Viņi varētu prasīt kaut ko no Kritušās.

„Tu, Kristīne, esi daudz nepieciešamāka mums nekā spēj iedomāties” ūdens dievs, Palemīds neizklausījās apmierināts, ka viņam tas jāatzīst.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.