Epilogs

reddddd

„Celies, tev laiks doties” sievišķīga balss sacīja gulošajai meitenei.

Kristīne vēra acis vaļā, bet ātri aizvēra spožās gaismas apžilbināta „Kur es esmu?”

„Acis turi aizvērtas, tās nedrīkst pierast pie gaismas, citādi tu nespēsi redzēt esot uz zemes” sieviete teica un saņēma guļošās roku, lai palīdzētu piecelties.

„Šīs ir debesis?” Kristīne ar atlikušajām maņām centās saprast apkārt esošo. Kājas skāra maigu, samtainu pamatu; visapkārt vēdīja svaigs gaiss un vienīga skaņa bija pavisam klusas spārnu švīkstoņas.

„Nē, tu esi vietā starp debesīm un zemi. Šeit būtnes gars atgūst spēkus, lai varētu atgriezties ķermenī” būtne vadīja svešinieci uz priekšu un pēc 10 metriem apstājās.

„Kas jūs esat?” Kristīnei likās, ka jau iepriekš ir dzirdējusi šo balsi, tomēr atmiņā nekas nenāca un ikreiz mēģinot pavērt acis, tās tika apžilbinātas.

„Es esmu Debesu Vārtu Sargātāja” viņa skumīgi bilda „Man jāraugās, kas ieiet un iziet pa Vārtiem.”

„Es nevaru ieiet par vārtiem” Kritušā domīgi secināja.

„Nē, šobrīd tu nevari šķērsot robežu, jo tev ir nepabeigti darbi pasaulēs. Tu biji šeit tikai spēku atgūšanai, tāpēc tagad tev ir jādodas un Perlu” sieviete atteica un atvēra portālu, kas izvijās no mākoņu dzīlēm.

„Man jāīsteno pareģojums” meitene klusi čukstēja.

Pēkšņi sieviete pagrieza Kristīnes garu pret sevi „Pareģojums ir tik spēcīgs, cik būtnes, kuras tam tic. Vienmēr to atceries, bet tagad lec, tu nedrīksti ilgāk šeit uzkavēties.”

Kritušā juta, ka vēl aizvien ir ar seju pret svešinieci „Bet ja es nevēlos atgriezties! Jūs atgrieztos vietā, kur sāpinātu ikvienu būtni ko satiktu?”

Sieviete stingri satvēra viņas plecus „Ja man būtu iespēja es atdotu visu, lai tikai kaut uz mirkli redzētu savus tuvos, lai arī tas sāpinātu viņus. Jo ikviens no viņiem ir daļa no tavas dzīves vēlies tu to vai nē, tur neko nevar mainīt.”

Pēc šiem vārdiem viņa pagrūda Kritušo, viņa strauji kritu uz leju, bet vēl paspēja ātri atvērt acis, lai redzētu pārsteidzošo būtni, kas vērās cieši lejup.

Eņģelis ar apbrīnojamiem spārniem, kas viegli rotājās žilbinošajā gaismā, blondie mati krita līdz pat viduklim, bet seju rotāja neizmērojamas skumjas.

Un tad Kristīnes atausa atmiņā dziesma, kas ietvēra sevī senu bērnības atmiņu

Visas trīs meitenītes nepārstāja raudāt, lai kā tēvs mēģinātu viņš nespējā meitas nomierināt, bet tad ieradās eņģelis. Viņa atkal saņēma rokās savas princesītes un mātei sākot dziedāt, mazās pārstāja raudāt.

Hush now don’t you be afraid

I promise you I’ll always stay

I’ll never be that far away

I’m right here with you

“You’re so amazing you shine like the stars

You’re so amazing the beauty you are

You came blazing right into my heart

You’re so amazing you are…”

„Māt!” Kristīne vēl paspēja izdvest pirms nonāca atpakaļ savā ķermenī.

Kritušā vēl neatvērusi acis zināja, ka atrodas savā istabā Perlā, kā arī to, ka telpā bija visas tuvās būtnes: Flordiami dvīnes ar tēvu, Enkantru brāļi, Lučilla ar Heise, kritušie- Safrāns un Marta, Lilija, Mefodijs, tur bija arī Šandras brāļi un Igors.

Bet sirdī kāda trūka, telpā nav divu visnozīmīgāko personu- viņas māsu. Šobrīd, kad Kristīne ir uzzinājusi tik daudz par savu pagātni, bet tik daudz vēl jāatklāj, viņas kvēlākā vēlēšanās, atverot acis būtu raudzīties savās māsās un vēlreiz dzirdēt mātes skaisto balsi.

“No matter where how far you wander

For a thousand years or longer

I will always be there for you

Right here with you.”

(Vārdi no dziesmas- Janelle- Amazing)

 

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.