Ticība

Ticība_02
Aminaellai bija tikai 8 gadi, kad viņa zaudēja redzi. Kopš tās dienas rūpes pār jauno dāmu ir uzņēmies Kelerahas vampīru karalistes valdnieks- Amantes, kļūstot par meitenes aizgādni. Aminaella tika audzināta, ka augstāko aprindu dāma līdzās citām lēdijām, bet viņa nekad nav jutusies piederīga galmam. Mēnesi pirms ilgi gaidītās karaļa dzimtas balles  Aminaella atklāj iespēju, kā atgūt acu gaismu, un dodas prom no pils. Meklējot zaudēto, viņa atgūs ko vairāk kā tikai redzi, bet vai ar to pietiks, lai spētu dzīvot pilnasinīgu dzīvi.  Esot svešinieku aplenkumā, Aminaellai vispirms jāatrod ticība sev, ka spēs paveikt neiespējamo!

 

1.nodaļa

„Ieaiciniet Aminaellu” Amantes pavēlēja karavīriem, kas apsargāja galvenās ieejas durvis troņa zālē.
Viņiem atverot durvis, pa tām ienāca daiļa būtne, kas nekavējoties devās karaļa virzienā. Atrodoties tieši pie troņa meitene veica reveransu.

„Tu vari pacelt skatienu” vampīram sakot, Aminaella piecēlās un aizvērtām acīm raudzījās priekša esošajā.

Amantes lēniem soļiem pietuvojās savai aizbildnei un pacēla viņas zodu, lai abu acis atrastos vienā līmenī „Atver acis!”

Lai arī negribīgi, bet kā vienmēr viņai nācās atvērt plakstiņus. Vampīram pavērās apburoša zilo krāsu spēlē meitenes acīs, bet pati Aminaella jau vairākus gadus redzēja tikai tumsu.

„Es vēl šodien atceros to dienu, ka tu raudzījies manī ar savām maigajām bērna acīm, kurās lāsoja asaras, un sacīji, ka neredzi mani” Amantes atceroties vadīja aizbildni pie galda, kas bija novietots vienā zāles malā. Uz tā jau atradās brokastis, ko pavēlnieks bija pavēlējis atnest.

„Un jau vairāk kā desmit gadus es jums saku, ka mana kvēlākā vēlēšanās ir skatīt manu glābēju savām acīm” Aminaella laipni atbildēja, apsēžoties pie galda.

„Šie vārdi ir kā mūzika, manām ausīm. Es ar nepacietību gaidu, kad spēšu tev atkal dāvāt redzi” vampīrs apsēdās galda galā, meitene sēdēja pa labi no viņa.

„Želon, kāpēc tu neko vēl neesi sacījis?” Aminaella jautāja vampīram, kurš sēdēja otrpus galdam pretī viņai.

„Nevēlējos traucēt jūsu sarunu” Želons maigā balsī atsacīja.

Meitene neviltoti uzsmaidīja runātājam „Priecājos, ka atradi laiku mums pievienoties šorīt!”

„Ir labi dzirdēt, ka esmu šeit gaidīts” viņš kaprīzi pagriezās pret Amantesu.

Aminaella it kā būtu to visu redzējusi bilda „Ja vēlaties atkal sākt vienu no saviem strīdiem, es varu ieturēties arī savā istabā.”

Želons gardi iesmējās „Kā tu to spēj? Lai arī esmu šeit jau trīs gadus vēl aizvien nesaprotu!” Viņš vēlējās atbildi, bet meitene jau bija ķērusies klāt maltītei, tāpēc tikai koķeti uzsmaidīja vīrietim.

Viņas vietā atbildēja Amantes „Es tev jau stāstīju, brāli, ka Aminaellas jaunkundze ir spējusi ļoti labi attīstīt citas maņas, kas ļauj viņai redzēt pašai savā savdabīgā viedā.”

„Jā, ko tādu laikam esmu dzirdējis nākam par tavām lūpām” vampīrs nejauki izmeta.

„Želon, jūs šodien būsiet uz vakariņām? Es būtu pagodināta, ja atkal varētu klausīties jūsu vijoles spēli” meitene vēlējās zināt.

„Man sacīja, ka jūs šodien nepiedalīsieties vakariņās” vampīrs pārsteigts palūkojās uz brāli.

„Aminaella, ceru, ka neesi aizmirsusi- šodien atgriežas Kasadora, viņai līdzi būs kāds, kas tev varētu palīdzēt” Amantes atgādināja, nopietni lūkojoties dāmā sev blakus.

„Protams, es atceros” viņa truli izmeta un piecēlās kājās „Tas ir vienīgais par ko jūs, mans karali, esat runājis visu šo nedēļu.”

Aminaellas niknais skatiens bija vērts tieši pret aizgādni „Neviens nav varējis palīdzēt visus šos desmit gadus, kas liek jums domāt, ka šoreiz viss būs savādāk.”

„Lūdzu apsēdies, mēs to varam mierīgi pārrunāt” karalis piecēlās kājās un grasījās saņemt meitenes roku, bet viņa strauji atkāpās.

„Atšķirībā no jums es neredzu gaismu tuneļa galā un, varbūt tā ir labāk! Man nav nepieciešams redzēt, lai es spētu dzīvot. Visi šie mēģinājumi man atdot skatiena gaismu vieš tikai veltas cerības. Jūsu vietā es labāk ieklausītos Orākula teiktajā un neliktu man ciest vēl vairāk.” Meitene vēl vairāk atvirzījās no vampīra, zinot, ka aizskārusi tēmu, kurai būtu labāk būtu nepieminēt.

„Aminaella, apsēdies!” viņš pavēlēja.

„Nē” viņa rāmi atbildēja un pagriezās pret otru personu telpā „Lūdzu pavadi mani līdz dārzam.”

Nesagaidījusi atbildi, Aminaella devās durvju virziena, nepagāja ne mirklis, ka Želons saņēma meitenes roku. Abi neatskatoties pameta karali vienu.
„Es to nevēlos” viņa klusi atzinās vampīram, atliekusi galvu uz stiprā pleca „Ar gadiem ticība ir mani pametusi, es to nekad vairs neatgūšu.”

„Ko? Redzi vai to nolāpīto ticību?” vampīrs jokojās.

Aminaella tikko jaušami pasmaidīja „Abus, Želon, abus.”

Tiklīdz abi nonāca līdz izejai uz dārzu, ko apspīdēja spožie saules stari, viņa ierunājās „Kā tas ir būt vienam no retajiem vampīriem, kam dota iespēja uzturēties saulē, tai nekādi neietekmējot tevi?”

Želons palūkojās uz dāmu, kas bija vairākus simtu gadus jaunāka par viņu, bet tomēr saprata vampīru labāk par līdzgaitniekiem „Es tev jau vienreiz stāstīju: tas ir kā būt aklam, uz tevi veras kā uz dīvaini, bet ar laiku tu atrodi arī labas lietas tai visā” viņi apsēdās uz soliņa dārza centrā.

Meitene atkal iekārtoja galvu uz drauga pleca „Tu vienīgais mani saprot, jo mēs abi neiederamies šeit. Tikai tu no tā visa vari aizbēgt, bet man jāsēž klusu un jābūt pateicīgai, ka neesmu izsviesta uz ielas” viņa atklāja sen sevī slēptos vārdus.

Vampīrs saņēma meitenes seju tā, lai spētu lūkoties tieši acīs „Kas tev tā liek domāt? Tu vienmēr esi šeit kā goda viešņa, Amantes tevi dievina kā nevienu citu.”

„Pils gaiteņos, gan var dzirdēt ko citu” visus šos gadus viņa bija ignorējusi citu sacīto, domājot, ka tā ir skaudība, bet tieši šobrīd galvā atbalsojies gandrīz ikdienas dzirdētais. Tev vajadzēja dzirdēt, kas vakar notika karaļa istabā, es personīgi neticu, ka pie viņa bija tikai viena. Katru nakti viņš guļ ar citu. Redzēji, kā Amantes skatījās uz Eligarisu, viņš būtu paņēmis viņu tur pat uz vietas, ja Aminaella nebūtu klāt.

„Mēs esam draugi, tāpēc es tev nemelošu. Amantes ir vīrietis, kam ļoti patīk sievietes, bet tas, ka tu vēl neesi nonākusi viņa skavās nozīme, ka pret tevi viņš vēdī īpašas jūtas” vampīrs sacīja patiesību, jo, lai arī starp brāļiem nevaldīja draudzība, Želons prata saskatīt brālī, ko pats karalis centās noliegt.

„Vai arī viņš jūt žēlumu pret mani!” Aminaella nedomājot izmeta.

„Iepriekš tas Amantesu nav aizturējis, tā noteikti arī nav šajā gadījumā” vampīrs piecēlās kājās, dāma sekoja viņa piemēram „Iesim uz tavu iemīļoto vietu.”

Aminaella gandrīz sajuta vīrieša smaidu, izsakot šo vārdus „Tu mani pazīsti pārāk labi.”

„Tas ir labi vai slikti?” Želons uzdeva jautājumu, kam vajadzēja pārbaudīt meiteni.

„Amantes man mācīja- jo vairāk kāds par tevi zina, jo vājāka tu kļūsti” to viņa atcerējās vienmēr, aizbildnis bija izdarījis visu, lai šie vārdi vienmēr paliktu atmiņā.

„Bet tu domā savādāk, un tas tevī man patīk, lai arī ko un kā Amantes vēlētos tev ieskaidrot, tu pati izlemsi ticēt vai neticēt” vampīrs jautrā balsī pavēstīja.

„Jā, tev taisnība. Es domāju pretēji, ja kāds zinās visu par mani, viņš spēs man palīdzēt grūtā brīdī” Aminaella palūkojās debesīs un sajuta siltos saules starus glāstam viņas seju „Mēs esam klāt.”

„Tev palīdzēt?” viņš zināja, ka palīdzība nav nepieciešama, tomēr juta vēlēšanos to pajautāt.

„Tikai šoreiz” meitene brīdināja un ar vampīra palīdzību uzkāpa uz mūra sienas, kas ieskāva pili.

Tā bija trīs metru augstumā, bet dažviet pabrukusi, tieši šajās vietās Aminaella uzkāpa un nokāpa. Tā kā pils atradās kalna pakājē un tai bija nolaižamais tilts vairākus metrus tālāk no pils, ko apsargāja, nevienu neuztrauca pāris nobrukuši ķieģeļi.

„Es ceru, tu pārtrauksi šo nodarbi, kad sāks ierasties viesi, citādi tu varētu viņus pārbiedēt” kamēr viņa graciozi soļoja pa sienu, Želons lēni sekoja blakus sienai.

„Brīnos, ka Amantes par to vēl nav runājis. Parasti viņš jau vairākus mēnešus pirms svarīgiem vakariem norāda, ko es drīkstu un nedrīkstu darīt” Aminaella jau bija pieradusi, ka viņu vada kā lelli, bet pēdējos gados viņa centās to mainīt „Un ja nu es tomēr nolemju pastaigāties?”

„Tad iesaku tev izvēlēties sev kādu pavadoni, tas būtu daudz piedienīgāk. Neaizmirsti, ka tu piederi galmam” viņš atgādināja to, jo ļoti labi zināja, ka meitenei tas nepatīk.

„Tev tiešām vajadzēja to pieminēt” viņa dusmīgi atsacīja, vampīrs apmierināti pasmaidīja. „Ikviena galma dāma uzskata, ka ir labāka, izskatīgāka par mani. Es viņām neesot konkurente.”

„Tie nu gan ir rūkti meli, tīra greizsirdība. Tu zini, es nekad tev nemeloju…” Želons iesāka savu sakāmo, bet Aminaella iestarpināja:

„Tu tikai noklusē lietas, kas mani varētu biedēt!”

Vampīrs nopietni vērās uz meiteni, kas pat nepagriezās pret viņu runājot, un nodomāja, „ Aminaella sen vairs nav maza meitene, ko es dievināju pirms daudziem gadiem. Varbūt ir pienācis laiks viņai uzzināt patiesību”, bet skaļi viņš sacīja „Es vienmēr uzmanījos, lai tavā klātbūtnē neizpaustu lietas, kas tevi varētu biedēt.”

„Tu biji vienīgais, ikviens cits centās mani nobiedēt, lai es beidzot pati pamestu pili” viņa nedaudz paātrināja soli, lai ātrāk varētu nokāpt lejā.

„Un kāpēc tu vēl neesi aizbēgusi, ja zini, ka neiederies šeit?” Želons ļoti vēlējās uzzināt atbildi, tāpēc, ka šis jautājums jau sen viņu tirdīja.

„Nezinu” Aminaella iesāka, kāpjot lejā no sienas „Šķiet es nevēlos iepazīt plašo pasauli, kurā ir tik daudz ļaunuma un draudi. Galminieki ar saviem stāstiem ir panākuši, ka es nevēlos pamest šo drošo vietu.”

Abiem jau soļojot atpakaļ uz pili vampīrs pēc ilgām pārdomām, teica „Ja vēlies es tev izrādīšu pilsētu, tu nevarēsi mūžīgi šeit slēpties.”

„Zini, man ir senas atmiņas. Es atceros tikko ceptas maizes smaržu, ne tādu kā šeit pilī, bet savādāku, tad vēl kņadu, kas vienmēr ir ciemā- tā mani biedē visvairāk” Želons bija vienīgais, kam meitene varēja izpaust savas bailes.

Viņi jau bija pie ieejas durvīm, tāpēc vampīrs apstādināja viņu „Es tevi pasargāšu, bet tam jābūt tavam lēmumam. Tu vari mūžīgi dzīvot drošībā, gandrīz kā Amantes, bet tev ir arī iespēja iepazīt jaunu vēl nebijušu pasauli.”

„Domā viņš tam piekritīs?” Aminaella pat neizsakot karaļa vārdu, zināja, ka tiks saprasta.

„Viņš nevar tevi mūžīgi turēt šeit, bet mums nāksies ievērot etiķeti” Želons nedaudz saskuma, zinot, ka nevarēs būt viens ar draudzeni.

Meitene bezcerīgi nopūtās „Mums līdzi jādodas kādai no galma dāmām, bet ikviena šeit esošā mani ienīst, lai arī neizrāda to karaļa priekšā.”

„Tur tev taisnība, tomēr šķiet es zinu, kurš mums varētu palīdzēt” vampīra sejā parādījās viltīgs smaids „Es tevi pavadīšu līdz istabai un tad došos aprunāties ar brāli.”

Tiklīdz pavadonis pameta Aminaellu, viņa strauji iegāja istabā un apsēdās uz gultas, ar skatienu pret logu.

Visus šos gadus dzīvojot šeit, pilī, viņa jutās droši, vienmēr pasargāta, lai arī briesmas uzglūnēja no katra soļa. Gandrīz ikvienam galma loceklim bija iemesls meiteni ienīst. Pat karalis nezināja, ka kāds mēģinājis nogalināt viņa viešņu, jo Aminaella to nevienam izņemot Kasadoru nebija stāstījusi.

Iedomājoties, ka varēs uz kādu laiku aizbēgt no tā visa, meitenei atausa atmiņā diena pirms vairāk kā desmit gadiem, kad viņa uz mūžiem zaudēja savu brīvību un iespēju redzēt.

Atmiņas nebija pilnīgas, bet tas bija pēdējais mirklis, kad viņa raudzījās pasaulē savām acīm.

Todien zemi pārklāja spoži saules stari, kuri tik ļoti priecēja astoņgadīgo meiteni. Aminaella dzīvoja mazā lauku māja, ko ieskāva pasakaini meži un pļava, kopā ar diviem pavecākiem ļaudīm. Vecāki bija miruši jau pirms daudziem gadiem atstājot mazo kaimiņu pāra aprūpē, kuri mīlēja mazo kā pašu meitu.

Kā jau katru dienu Aminaella devās uz tuvējo mežu, lai salasītu ogas, kurs vēlāk pārdotu pilsētā. Viņa nebaidoties iesoļoja starp neskaitāmiem kokiem, jo pazina tos kā savu kabatu. Meitene bija mežā jau vairāk kā stundu, kad izdzirdēja ratu šķindoņu uz tuvējā ceļa, kas nozīmēja, ka atbraucis Aizens, kurš aizveda kaimiņus uz tirgu. Viņa strauji steidzās atpakaļ uz mājām.

Aizens jau krāva ratos kastes ar savāktajiem āboliem, kad Aminaella izskrēja klajumā un taisnā ceļā devās pie vīrieša.

„Tu esi pār ātru” mazā ilgi nedomājot izmeta, ieliekot salasīto ratos.

„Tu kavē sīkā, labāk ātri pārģērbies, man šodien nav laika vilcināties” viņš atteica, turpinot kraut mantas ratos.

Aminaella žigli pārģērbās un iekāpa ratos tieši brīdī, kad Aizens iekrāva pēdējo kasti „Šodien viena?”

„Jā” mazā jautri atteica, viņai patika, ka vecīši atļāva vienai doties uz tirgu, kas pēdējā laikā notika arvien biežāk.

Ilgāk nekavējoties, vīrietis uzveda ratus uz ceļu un abi devās uz pilsētu.

Lai arī meitene jau neskaitāmas reizes bija devusies uz centru, viņu tik un tā aizrāva viss, ko varēja vērot brauciena laikā- neskaitāmās koku audzes, dažādās mājās, cilvēki, kas devās savās ikdienas gaitās.

„Aminaell, Aminaell,” meiteni no sapņiem izrāva Aizens „Tu varētu nokāpt uz aizskriet līdz maiznīcai. Maiznieks šodien īpaši gribēja tevi redzēt.”

Aminaellai nevajadzēja divreiz sacīt, viņa ātri noleca no pajūga un aizsteidzās pa nebeidzamo kņadu uz maiznīcu.

Tiklīdz viņa iesteidzās ceptuvē, tās īpašnieks brīdināja „Aminaell, lēnāk, nekas jau nedeg! Pagaidām” viņš laipni uzsmaidīja mazajai.

„Aizens sacīja, ka jūs vēlaties mani redzēt!” viņa žigli piesteidzās pie vīrieša.

Viņš meitenei pasniedza nelielu sainīti „To man šodien atsūtīja no tuvējās feju valstības.”

„Kas tas ir?” mazā bija pilna satraukuma.

„Īpašas rožu lapiņas, kas veidotas no šokolādes, kas tev tik ļoti garšo” maiznieks atzinās „Tas tev tuvējā dzimšanas dienā! Cik tad tev paliks?”

„Astoņi, paldies! Es rītā jums speciāli salasīšu vis skaistākās mellenes un meža zemenes” Aminaella pateicībā noskūpstīja vīru un devās sameklēt Aizenu.

Ejot cauri tirgum, daudzi meiteni sveicināja, daļa no tiem bija tādi paši tirgotāji kā viņa, daži augstākstāvoši.

Meitenei atlika tikai šķērsot ceļu, lai nonāktu pie Aizena, viņa jau laimīga sveicināja puisi un pārliecinājusies, ka neviens netuvojas devās pāri ielai. Pēkšņi sainis izslīdēja no Aminaellas rokām un nokrita zemē, brīdī, kad meitene pieliecās to paņemt, atskanēja zirgu pakavu rīboņa un ratu riteņu klaboņa.

Aizens pirmais pamanīja sekojošās briesmas, bet nepaspēja laikā. Meitene bija tieši karietes ceļā. Tālāko Aminaella atceras kā pa miglu, cilvēku kliedzieni, raudas un skarba balss, kas visā vainoja mazo.

Vienīgas, kas skaidri palicis meitene atmiņā ir laikam diena pēc negadījuma, viņa īsti neatceras, kad mazā atvēra acis un atskārta, ka neko neredz.

Aminaella satraukti jautāja „Kur es esmu?”

„Tu esi manā pilī” atbildēja kāda dobja balss, kas atradās turpat blakus.

„Kas jūs esat?” viņa atrāvās no vietas, kur dzirdēja runātāju, bet vīrietis saņēma mazās roku un atteica:

„Es tevi izglābu” ar šiem vārdiem pietika, lai atvieglotu Aminaellas sirdi un viņa ciešāk saņēma sava glābēja plaukstu.

Runeflame

2.nodaļa

Aminaella ilgu laiku pavadīja istabā pārdomājot Želona teikto. Viņa jau grasījās pārģērbties, lai dotos pusdienot, kad pie durvīm, kāds pieklauvēja.

„Ienāciet” meitene atteica pieceļoties kājās, lai pienācīgi sagaidītu nācēju, jo zināja, ka tā nav kalpone.

Aminaella rūpīgi klausījās, kā atveras durvis un atskan zābaku šķindoņa pret grīdu, tad sajuta gaisā virmojošo uguns smaržu un iesmējās.

„Kasadora” viņa iesaucās un metās apskaut draudzeni.

Kasadora bija nedaudz garāka par Aminaellu, kastaņbrūnie mati viegli krita pāri pleciem, zāles zaļās acis ar prieku raudzījās sen neredzētajā paziņa.

„Tikai nesaki, ka sasmaržoji uguni, jo tas nav iespējams!” Kasadora pazobojās un saņēmusi meitenes roku, vadīja viņu uz gultu, abas apsēdās.

„Man viss ir iespējams” Aminaella lepni atteica „Ūdens, gaiss, uguns, saule pat vējš, visam manā dzīvē ir sava smarža un skaņa.”

Draudzene smējās par meitenes teikto kā parasti, bet pēkšņi viņas vārdi bija auksti „Amantes kaut ko bilda, ka tu nevēlies ar mani tikties?”

Šie vārdi aklajai uzreiz uzdzina dusmas „Tādi vārdi nav nākuši pār manām lūpām! Es teicu, ka nevēlos vēl vienu vilšanos!”

„Amantes pagrieza to pēc savas patikas. Es zināju, ka tu nekad tā neteiktu” viņa saņēma blakus sēdošās roku „Bet tev ir jāmēģina!”

„Kaut tu zinātu, ko teica Orākuls, bet es nevaru izpaust šo informāciju, tāda bija samaksa par tās saņemšanu” pareģes vārdi katru dienu atbalsojas manās domās.

„Tu uzzināsi atbildi, bet nevienam citam tu to nespēsi pateikt.”

„Amantes zina, bet nedomā, ka tas traucē tev atgūt redzi, kāpēc tev liekas savādāk?” viņa vēlējās zināt.

„Es izteikto skaidroju savādāk kā viņš. Tāpat kā mīlu katrs uztver savādāk, tāpat mēs pareģotu sapratām atšķirīgi. Amantes nelūkojas dziļāk, bet tikai virspusē” aklā paskaidroja.

Kasadora jau grasījās, ko sacīt, kad pie durvīm pieklauvēja.

„Tā ir kalpone, man jādodas pusdienot” Aminaella uzreiz atpazina klauvējienus „Ienāciet!”

Istabā ienāca maza auguma sieviete, rokās viņa nesa apmetni.

„Pirms maltītes pavēlnieks vēlas ar jums aprunāties. Viņš gaida jūs uz trešā stāva terases ” viņa pavēstīja un palīdzēja meiteni uzvilkt apmetni.

„Paldies, Sarma! Vari doties, mani pavadīs Kasadora” Aminaella sacīja, pat nepajautājusi draudzenei.

„Dosimies” dēmonu medniece saņēma viņas roku un vadīja pa pils nebeidzamajiem gaiteņiem, kurus šobrīd sāka piepildīt vampīri un kalpotāji, kas steidzās savās ikdienas gaitās, jo saule noteikti bija jau norietējusi.

Kad abas bija nonākušas līdz trešajam stāvam, kas bija karaļa personīgie apartamenti un speciāli izveidotas darbistabas, Aminaella sajuta gaisā virmojam amarantu. Viņa jebkur būtu atpazinusi šīs smaržas, tikai vienai personai pilī bija tik reta auga parfīms.

„Eligarisa” Aminaella iečukstēja draudzenei ausī „Viņi noteikti runā par balli, kā saskaņot savus tērpus.”

Draudzene nekā neatbildēja, tikai turpināja soļot terases virzienā, durvis bija atstātas pusvirus, tāpēc pat nepieklauvējot abas devās iekšā.

Redzot priekšā esošo skatu Kasadora dusmīgi nošņācās, tā uzreiz pievēršot Amantesa uzmanību, kas šobrīd skūpstīja Eligarisu „Mums ir jāpārrunā šis vakars.” Viņas skatiens naidīgi vērās dāmā blakus karalim „Trijatā!”

„Eligarisa atstāj mūs, mēs parunāsim vēlāk” Amantes strauji pietuvojās aizbilstamajai „Nāc apsēdies” viņš vadīja viņu uz tuvējo krēslu.

Eligarisa nikni uzlūkoja karali, pēc tam Aminaellu un papēžiem klabot devās prom. Tiklīdz viņa bija prom, Kasadora aizvēra durvis.

Amantes apsēdās pretī Aminaella un saņēma viņas rokas „Želons sacīja, ka tu vēlies doties ārpus pils?”

„Mēs pārrunājām tādu iespēju” viņa pašapzinīgi atbildēja.

Vīrietis rūpīgi lūkojās meitenes acīs „Es atļaušu tev ar Želonu doties ārpus pils, bet tādā gadījumā tev jāsatiek Kasadoras atvestais dēmons.”

Aminaella jau nojauta, ka viņš būs izdomājis ko tādu. Lai arī kā viņa nevēlētos piedzīvot vēl vienu vilšanos, vēlme atkal justies brīvai bija stiprāka.

„Es gribētu, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, jo vēlos pievienoties visiem vakariņās” meitene mierīgi sacīja.

„Pēc pusdienām dodieties uz pagrabu. Kopā ar jums būs Tiera, viņai vajadzētu drīz būt atpakaļ. Man ir svarīga tikšanās, tāpēc Želons sastādīs jums kompāniju” karalis paziņoja un, piecēlies kājās, pasniedza roku aizbilstamajai.

Aminaella piecēlās un vampīra pavadīta nonāca līdz terases treliņiem, līdz zemei bija vairāk kā desmit metri. Viņa dziļi ievilka elpu un atviegloti nopūtās.

„Tu atkal redzēsi” Amantes patiešām ticēja saviem vārdiem.

Bet aizbilstamā zināja, ka tā nebūs. Viņa bija dzirdējusi, kā draudzene abus atstāj divatā, tāpēc teica „Orākuls pareģoju, ka es atgūšu redzi, atrodot sen pazaudēto. Es nezinu, kas tas ir, bet dziļi sirdī jūtu, ka tas nav tik tuvu, kā tu domā.”

„Atrodot meklēto tu atgūsi īsteno acu gaismu, tas nenozīmē, ka tu nevarēsi redzēt neatrodot. Varbūt meklētais jau sen ir tavā īpašumā, tikai nepieciešams kāds pamudinājums, lai tu atkal redzētu” Amantes vadīja meiteni durvju virzienā, kas nozīmēja, ka saruna ir beigusies un viņš nevēlējās dzirdēt nekādus iebildumus.

Kasadora sagaidīja viņus pie kāpnēm „Mēs ieturēsim maltīti pils kreisajā spārnā. Mums jāpārrunā viss, kas saistīts ar dēmonu, kā arī drīz vajadzētu ierasties Tierai.”

„Želons jums pievienosies pēc maltītes” karalis atteica un devās atpakaļ uz vienu no darbistabām.

Šoreiz Aminaella nepasniedzās pēc draudzenes rokas, bet pati turoties pie margām, lēnām devās lejā.

„Viņš neizskatījās apmierināts” dēmonu medniece paziņoja faktu.

„Pavēlniekam neiet pie sirds, ja viņam nav taisnība” meitene primitīvi sacīja.

„Bet tev ir taisnība?” Kasadora rūpīgi vēroja draudzeni, zinot, ka atkal būs viesusi veltas cerības savā karalī.

„Es jūtu, ka vēl nav laiks atgūt manu acu gaišumu. Ne fiziski, ne garīgi es neesmu tam gatava” Aminaella atbildēja.

Viņas jau bija nonākušas otrajā stāvā, tālāk abas devās pa garu gaiteni, kas veda uz karaļa privātās apsardzes spārnu. Pa ceļam viņas satika vairākus karotājus, ikviens apstājās, lai sveicinātu dāmas.

Aminaella kā allaž saņēma komplimentus un sirsnīgus smaidus, kad meitene bija nosaukusi personas vārdu kā pateicību. Karotāji jau bija pieraduši, ka dāma prata atšķirt viņus pat neredzot.

Bet Kasadora, kā viena no augstāk stāvošajām karotājām, saņēma stingrus skatienus un precīzus vārdus, par viņas neapšaubāmi ilgo prombūtni, karavīru apmierinātību ka viņa atkal ir pilī.

Nonākušas pie pēdējām durvīm, dēmonu medniece savādi apstājās un ieklausījās balsu murdoņā, kas nāca no nelielās apspriedes telpas.

Tā bija paredzēta tikai desmit būtnēm, kas vadīja Kelerahas karalistes armiju. Tikai ļoti retās reizēs šajā istabā bija sastopami visi, jo bieži kāds no viņiem bija devies kādā uzdevumā. Visretāk pilī uzturējās četras galvenās valdnieka sardzes pārstāves, ko Amantes bija īpaši izmeklējis.

Viena no tām bija Kasadora, kas šeit nonāca, kādā no saviem uzdevumiem.

Viņai vajadzēja atrast dēmonu, kas bija nogalinājis kādu senas vampīru rases pārstāvi. Mednieces paziņojums, ka slepkava atrodas Amantesa galmā, aizkaitināja karali, bet viņš nepaspēja dot pavēli sargiem. Sieviete jau bija atradusi meklēto un ar šķēpu, kas sasaistīja dēmonus, lika meklētajam iznākt troņa istabas vidū. Ilgāk negaidot viņa veica rituālu, kas atdalīja ļauno garu no ķermeņa, ko tas bija pārņēmis. Tikai, kad medniece bija ieslodzījusi būtni īpašajā talismana, viņa pagriezās pret pils valdnieku, kurš pirmoreiz daudz gadu laikā bija šokā, jo savā garajā mūža nebija redzējis neko līdzīgu. Pēc tā visa viņš nolīga dēmonu mednieci, piedāvājot, ko tādu, no kā atteiktos tikai muļķis.

Sievietēm iesoļojot istabā, visas balsis apklusa un visi sēdošie piecēlās kājās, lai godam sagaidītu ienākušās. Ja Kasadora būtu viena, tas netiktu darīts, bet Aminaella bija īpaša viešņa.

„Aminaellas jaunkundze” meitenes roku saņēma un maigi noskūpstīja Asmedaeus, Kelerahas karaspēka ģenerālis „Kas jūs šodien atvedis uz mūsu pieticīgo mājokli?” Vampīra skatiens aizslīdēja līdz Kasadorai, bet medniece nekā nesacīja.

Aminaella zināja, ka tikai retais galma pārstāvis bija spēris kāju šajā pils spārnā, kur nu vēl karaspēka galvenajā apspriedes telpā. Bet viņa šeit nebija pirmoreiz, kas vēl vairāk norādīja par meitenes neiederēšanos augsto ļaužu aprindās.

„Kasadora ir atvedusi man jaunu dēmonu ar ko paspēlēties” aklā kā allaž atteica un devās uz dīvāniņu, kas bija novietots pie tālākās sienas. Pāri istabai noskanēja vairākas garas nopūtas.

Bet Aminaella izturējās, kā nebūtu to dzirdējusi „Es cerēju, ka Jūs- Velian, varētu man šoreiz pievienotos šai spēlē” viņa sacīja burvim, kas jau sēdēja uz mēbeles.

„Diemžēl man nāksies atteikt šim kārdinošajam piedāvājumam” vīrietis laipni atbildēja, noskūpstot dāmas roku.

„Nekas, nāksies vien pašai tikt galā ar nelabo, vienīgi, ja kāds cits man vēlētos pievienoties” viņas tukšais skatiens slīdēja pār telpu, atpazīstot ikkatru bruņinieku „Asmedaeus.”

Viņš bija muskuļots vampīrs ar gariem, melniem matiem, neskaitāmas ķēdes bija piestiprinātas pie viņa apģērba, kas radīja īpašu melodiju, ko meitene ļoti labi pazina. Ikreiz satiekoties abi pieklājīgi apmainījās ar sveicieniem un apjautājās par dzīvi.

„Išīgo” ikviens cits vilkati atpazina, rudo matu dēļ un niecīgā apģērba sakarā, kas sedza viņa kājas un daļu augšēja torsa, bet Aminaella viņu sazīmēja pēc smaržas: ap vīrieti virmoja spirdzinošs skuju aromāts, jo Išīgo komandēja vilku patruļas mežā un lielāko daļu laika pavadīja kopā ar savu baru. Vilkatim patika gandrīz ikviens pils iemītnieks, kas nebija vampīrs.

Kad meitene apstājās pie pēdējā atlikušā karotājā, tikai pēc minstināšanās pār lūpām nāca vārds „Lahindras.”

Lahindras bija labākais Kelerahas karotājs, jo apvienoja sevī tik daudzus talantus- nepārspējams zobenu cīņās, pirmklasīgs pūķu jātnieks- Jinite un burvis, tas viss ietilpināts izskatīgajā vampīra ķermenī. Aminaella īsti nezināja, kas vīrietī ir specifisks, bet viņa klātbūtni meitene vienmēr juta, ap Lahindrasu vēsmoja savāda sena dvaša, kas viņai likās pazīstama. Kā personība, viņš bija grūti saprotams: vienmēr atturīgs un viegli aizkaitināms, reti kurš bija redzējis viņu smaidot.

„Neceri, tev nāksies samierināties ar mums abām” sacīja balss no durvīm.

Aminaella uzreiz atpazina to un jau grasījās celties kājās, kad stipras rokas uzgūlās uz viņas pleciem.

„Necelies” Velians stingrā balsī pavēlēja „Viņa vēl nav atbrīvojusies no maģijas, ko meklēja.”

Lai arī kā meitene vēlējās apskaut draudzeni, viņa paklausīja pavēlei. Jebkurš šobrīd nonākot ciešā kontaktā ar Tieru, varēja pārņemt viņas sagūstīto burvestību, daudziem tas nozīmētu nāvi.

„Kāda velna pēc tu vēl neesi atbrīvojusies no tās?” visiem par brīnumu Aminaella pielēca kājās un dusmīgi vērās draudzenē. „Es neskaitāmas reizes esmu tev teikusi, ka nevēlos sev tuvumā nekādu maģiju!”

Telpā iestājās nebijis klusums, to pārtrauca Aminaellas smiekli „Ja es spētu redzēt jūsu sejas, noteikti smietos vēl gardāk!”

Vairāki telpā esošie pievienojās meitenes priekam.

„Vienu brīdi es jau iedomājos, ka Amantes beidzot tev ir ieskaidrojis, cik bīstami ir uzturēties vienā telpā ar mums” Kasadora vēl aizvien smejoties apsēdās pie galda, kas atradās centrā, ap to bija desmit krēsli.

„Viņai to vajadzēja saprast jau tad, kad Išīgo pārvērtās par vilku un pārplēsa nodevēja rīkli, nesaņēmis pavēli” Asmedaeus, nikni uzlūkojot vilkati, apsēdās pretī dēmonu medniecei.

Zinot, ka Išīgo nepaliks atbildi parādā, Aminaella uzreiz sacīja „Vai arī tad, kad Kerleana pārņēma tukšuma burvestību no Tieras! Es nekad neaizmirsīšu viņas kliedzienus!”

„Kāpēc tad tu esi šeit?” Išīgo riņķoja ap paziņu kā ap noskatītu medījumu.

Meitene nekā nesacīja, tikai devās apsēsties galda galā, kā parasti šajās reizēs, arī pārējie ieņēma savas vietas pie galda.

Kad visu acis bija pievērstas Aminaellai, viņa piecēlās kājās un sacīja „Pasludinu pēdējo VAMP operācijas sapulci par atklātu.”

„Beidzot!” Lahindras bija vienīgais, kas izskatījās pilnīgi apmierināts ar izteikto.

„Es nezināju, ka tu beidzot atradi īsto” Velians pārsteigts lūkojās uz Kasadoru.

„Es ar to nezināju” medniece neuzticīgi vērās draudzenē „Ko tu domāji ar vārdu pēdējā?”

„Pēdējā, finišs, beigas, gals!” aklā ar pārspīlētu aizrautību atbildēja.

„Tas nozīmē…” Tiera centās nolasīt draudzenes teikto, bet kāds pasteidzās pirmais.

„Šī būs pēdējā reize, kad Aminaella mēģinās atgūt redzi. Ja ne šoreiz tad nekad!” meitenes paziņojums visus bija tā saviļņojis, ka neviens nebija pamanījis Želonu, kas stāvēja durvīs.

Vampīrs aizvēra durvis un devās dīvāna virzienā  „VAMP- pavedinātāja? ” viņš jautājoši vērās visos pie galda sēdošajos, lai arī sen zināja šo apzīmējumu „Nekad nenojautu tādu tava rakstura šķautni” pagājis garām Aminaellai, viņš apsēdās uz dīvāna.

„VAMP – Vājprātīgā Amantesa Mazohisma Plāns” Aminaella paskaidroja sevis izdomātu nosaukumu.

Ikreiz Kasadorai vai jeb kādam citam atvedot kādu vai kaut ko, kas varētu palīdzēt meitenei atgūt redzi, visi viņi savācās kopā, lai veiktu dažādus drošības pasākumus. Tā kā Amantes nevēlējās, lai kāds cits uzzina par to, viņš izdomāja šīm operācijai nosaukumu VAMP jeb pavedinātāja, kā viņš to tulkoja. Bet ar laiku Aminaella izdomāja pati savu versiju.

„Brālis būs priecīgs dzirdēt šo izskaidrojumu” Želons staroja no uzjautrinājuma.

„Bet, ja arī šoreiz nekas neizdosies, Amantes neapstāsies” Tiera ļoti labi pazina valdnieku, nekas viņu nespēja apturēt no sapņu piepildīšanas.

„Ja vēlas, lai neapstājas, bet es šodien pielieku punktu šīm spēlītēm. Man ir apnicis dejot pēc viņa stabules, es pati spēju izlemt, kas man nepieciešams un kas nē” Aminaella ietiepīgi atteica.

„Kāda šodien izkāpusi no gultas ar nepareizo kāju” burvis bilda un pievērsa skatienu Kasadorai, kas tikai paraustīja plecus.

„Pietiek! Sākam beidzot to sapulci, lai varu atbrīvoties no maģijas” Tieras izsacītas lika visiem palūkoties uz dēmonu mednieci.

„Tas ir septītās pakāpes dēmons- Beholds. Spējīgs iemiesoties gandrīz jebkurā būtnēm, izņēmums ir vampīri un eņģeļi. Viņš ir ar mieru sadarboties, ja pēc tam tiks atbrīvots un saņems ķermeni, kurā materializēties.” Kasadora ļoti rūpīgi klāstīja.

„Telpai vajadzēs uzlikt burvestību, ka neļautu viņam izkļūt bez atļaujas, kā arī patiesības maģiju” Velians vienmēr rūpīgi pārdomāja maģija pielietošanu, jo zināja, ja kaut kas noies greizi, labākajā gadījumā Amantes viņu nogalinās.

„Šoreiz klāt būs tikai Tiera, Kasadora un Želons” Aminaella informēja, jo parasti netika pieļaut tik maz būtņu klātesamība.

„Kāpēc tik diskrēti?” Asmedaeus bija uztraukts, viņš gandrīz vienmēr centās būt klāt, ja dēmons bija virs piektās pakāpes.

„Beholds teica, ka, lai viss notiktu veiksmīgi, viņam jāpaliek divatā ar dziedināmo” Kasadorai šī doma nepatika, bet tā bija pēdējā iespēja draudzenei atgūt redzi.

„To nedrīkst pieļaut, ja dēmons viņai ko nodara” vilkatis arī nebija apmierināts ar šādu plānu.

Nojaušot, kas sekos, Aminaella devās apsēsties blakus Želonam, tiklīdz viņa nonāca līdz dīvānam, pie galda izvirta sarunu jūra, kas būtu labāk meitenei.

„Tā notiek vienmēr?” vampīrs uzjautrināts palūkojās uz blakus sēdošo.

„Jā! Tas turpināsies līdz brīdim, kad es iejaukšos” izskanot šiem vārdiem, vienīgais diskusijā neiesaistījušais pavērsās pret meiteni.

Lahindras ļoti labi apzinājās, ka būs tas, kas izlems notiekošo. Viņš bija vienīgā neitrālā būtne, jau vairāk kā piecus gadus notika šīs sapulces, bet vīrietis nekad nebija izrādījis īpašu interesi attiecībā uz Aminaellu, ko nevarēja teikt par pārējiem.

„Un, kad tu domā, to darīt?” Želons nekad nebija iedomājies, ka paziņai bija tik liela ietekme par galvenajiem Kelerahas karotājiem. Šī bija pirmā reize, kad viņš varēja vērot šo sanāksmi, iepriekš tas viņam bija liegts.

„Drīz Tiera pietiekami nokaitinās Išīgo, ka viņš strauji pielēks kājās un pievērsis uzmanību sev, lai paziņotu, ka tikai vilkatis spēs mani aizsargāt no dēmona. Bet Kasadora pacels savu šķēpu, tā norādot, ka viņa ir vienīgā, kura spēj savaldīt nelabo” Aminaella garlaikoti pavēstīja.

Pēkšņi viss notika tieši tā, kā aklā bija paredzējusi. Vilkatis pielēca kājā un stingri paziņoja „Es esmu vienīgais, kas spēj viņu aizstāvēt no tā!”

Kasadora arī pielēca kājās un aši paņēmusi rokās savu ieroci, pavērsa to pret Išīgo „Es esmu dēmonu medniece!”

Abi uz dīvāna esošie sāka smieties, bet likās, ka pārējie to nemaz nemana, jo atkal sāka strīdēties savā starpā.

„Labi, laiks nolikt visus pie vietas” Aminaella pačukstēja Želonam un piecēlusies kājās, skaļi nosvilpās.

Telpā iestājās pilnīgs klusums, it visu skatieni pievērsās svilpējam. Bet meitene nekā negrasījās sacīt, tā vietā viņa uzlūkoja stiprāko no karotājiem.

Lahindras piecēlās kājās un uzreiz pavēstīja „Aminaellas jaunkundzi pavadīs Tiera, Kasadora un Želons. Telpa tiks uzliktas tikai trīs burvestības” maksimums šajās reizēs bija piecas „Bet tāpat, kā līdz šim viņa nepaliks viena ar dēmonu.”

Pēdējie izteiktie vārdi radīja šoku Aminaellai, viņa bija domājusi, ka vampīrs ir ieinteresēts, lai viss beigtos pēc iespējas ātrāk.

Pārējie arī bija nedaudz pārsteigti, bet tik daudz to neizrādīja, jo bija laimīgi, ka varēs neatstāt paziņu vienu un jau sāk apspriest, kuram būs tas gods meiteni apsargāt.

Bet tad Lahindras atkal ierunājas „Es slēpšos ēnās, kamēr viņi būs divatā.”

Visas būtnes vērās vampīrā ar izbrīnu, jo viņš nekad iepriekš nebija aklajai palīdzējis, vienmēr turējies tālāk no tieša kontakta.

„Es došos atbrīvoties no maģijas” Tiera pārtrauca klusumu un vairāk neko neteikusi devās prom.

Velians viņai uzreiz sekoja, lai uzliktu burvestības pagraba stāva istabai.

„Man pirms ciemiņa ierašanās vēl jāveic apgaita, lai pārliecinātos par drošību” vilkatis arī pameta telpu.

„Es pavēstīšu cietuma sargiem, par drošības pasākumiem” Asmedaeus pavēstīja un atvadījies no visiem, aizgāja pildīt savu uzdevumu.

„Es sagādāšu mums maltīti” Kasadora jau grasījās iet prom, bet tad pagriezās pret Želonu „Tev arī, ko atnest?”

„Nē, man ātri jāieskrien pie Amantesa, mēs vēlējāmies vēl pārrunāt dažas vakariņu nianses” vampīrs piecēlās un abi ar mednieci pameta Aminaellu divatā ar Lahindrasu.

Meitene vēl aizvien nebija atguvusies no dzirdētā, tāpēc pat nespēja pacelt skatienu no savām rokām, ko šobrīd žņaudzīja.

„Es darīšu visu, lai nekas nesabojātu šo pēdējo iespēju, pasniegt Amantesam kāroto” vampīrs godīgi sacīja.

„Tad man ir žēl tevi apbēdināt, lai arī ko tu darītu, es ar dēmona palīdzību neatgūšu redzi” Aminaella piecēlās kājās un aizsoļoja līdz plauktam, kurā bija novietotas vairākas mapes.

Tajās atradās neskaitāma lietas, kas saistītas ar pils un Kelerahas aizsardzību, bet blakus visiem šiem svarīgajiem dokumentiem atradās mape, kas atšķīrās no pārējām. Tā bija melna ar greznu, zilu rožu raktu sānā.

Meitene paņēma vākus un nolika uz galda. Viņa atvēra pirmo lapu un precīzi norādīja uz dēmona bildi, nezinātājs teiktu, ka viņa tomēr redz, bet tā nebija. Aklā zināja visus dokumentu no galvas, jo pati bija likusi tos sastādīt.

„Dēmons, kas palīdzēja atgūt redzi vampīram, kurš bija akls, kad tika pārvērsts” viņa juta, ka vampīrs pienāk tuvā, lai labāk redzētu „Tu neatgūsi redzi, kamēr neatradīsi meklēto” Aminaella citēja dēmona teikto, ja vien viņa spētu pateikt, ka tas ir tas pats, ko teica Orākuls.

„Ko tas vispār nozīmē?” Lahindras skeptiski taujāja.

Meitene nekā neatbildēja, tikai turpināja šķirstīt mapi un norādīt uz dēmoniem, kuriem vajadzēja atgriezt viņas redzi. Tad pēkšņi viņa apstājās un ilgu laiku neturpināja.

„Dēmons, kas izdzisa, lai dāvātu man acs gaismu. Viņa pēdējie vārdi bija: ”Viņas tevi meklēs”. Daudzi bija pieminējuši pazudušo, Dieva plānus un citas muļķības, bet šis bija kas jauns” dzirdot apavu klaudzienus gaitenī, Aminaella aizcirta mapi un žigli novietoja atpakaļ plauktā.

Nesot, divas paplātes telpā ienāca Kasadora „Laiks ieturēties” viņa paziņoja un novietoja ēdienu uz galda.

Aminaella nekā neteikdama ķērās klāt maltītei, draudzene uzreiz viņai pievienojās, bet Lahindras pameta telpu, vēl aizvien domājot par meitenes teikto.

Runeflame

3.nodaļa

„Mums laiks doties” Kasadora paziņoja Aminaellai, kura jau vairāk kā stundu bija sēdējusi uz dīvāna apspriežu telpā.

Aklā nereaģēja uz draudzenes teikto, tikai turpināja raudzīties uz telpas sienu, pie kuras bija novietoti ieroči.

„Aminaell!” Dēmonu medniece mēģināja vēlreiz, bet ne kā.

„Kopš brīža, kad tu devies prom, lai runātu ar dēmonu, viņa nekustīgi sēž un nav izdvesusi ne vārda. Es mēģināju sarunāties, bet arī neveiksmīgi” sacīja Želons, kas bija atnācis tiklīdz meitenes bija beigušas maltīti.

„Es ceru, viņa drīz atgriezīsies, nevēlos šo visu atlikt” Kasadora domīgi teica un apsēdās pie galda pretim vampīram.

„Es nekad neesmu redzējis, viņu tā iegrimušu savās domās” Želons nožēlojami vēroja paziņu. Visā savā mūžā viņš nekad nebija saticis kaut nedaudz līdzīgu būtni šai meitenei. „Mums nevajadzētu viņu kaut kā atsaukt atpakaļ?”

„Nekādā gadījumā!” medniece pavēloši darīja zināmu „Ja kāds iejauksies, Aminaella var vairs neatgūties. Turklāt viņa atgriezīsies, kad būs atguvusies no atmiņām.”

„Atmiņām?” vampīrs jautājoši vērās pretī sēdošajā.

„Viņa iegrimst transā tikai šeit, jo te neviens netraucē, mēs visi zinām, kādas varētu būt sekas. Tāpēc arī tu nekad neesi to redzējis” viņa apstājās un pagriezusies pret draudzeni atkal turpināja „Šajā psihes stāvoklī viņai zūd parastā telpas un laika, pat sava ķermeņa izjūta, bet tikai tā viņai ir iespēja piekļūt savām dziļākajām atmiņām un saņemt drosmi.”

„Mīļā, atgriezies!” Želons lūdzās pagriezies pret aklo.

Kasadora iesmējās, vampīrs nikni uz viņu paglūnēja, bet meitene paskaidroja „Viņa neko nedzird! Vēl vien iemesls, kāpēc mēs neiebilstam par viņas klātbūtni šeit.”

„Tātad, neko ko es sacīšu, viņa nedzirdēs?” vīrietis taujāja. Karotāja pamāja apstiprinoši. Viņa sejā parādījās smaids, visu savu uzmanību viņš vērsa pret paziņu „Aminaella, kad šī diena būs garām, mēs kopīgi dosimies, raudzīties saules lēktā. Un tiklīdz tu būsi atpūtusies, mēs dosimies ceļā, lai tu beidzot skatītu pasauli savām acīm.”

Pēc šiem vārdiem telpā iestājās nomierinošs klusums, ko iztraucēja zābaku dipoņa, kas tuvojās telpai.

Durvis aši atvērās un pa tām iesoļoja Lahindras, viņš jau grasījās, ko sacīt, kad ieraudzīja meiteni uz dīvāna.

„Cik ilgi jau?” pirmoreiz vīrieša balsī varēja dzirdēt satraukumu, par kādu citu, izņemot karali.

„Vairāk kā stundu” Kasadora bija pārsteigta par biedra toni „Kaut kas noticis?”

„Petrova ir pilī” viņš atteica un strauji devās klāt uz dīvāna sēdošajai un apstājies tikai divu soļu attālumā, dziļi ieskatījās acīs „Aminaella, atgriezies! Tas, ko tu meklē, slēpjas citur!”

Kā uz burvju mājienu meitene kā bulta piecēlās kājās un uzreiz centās saprast, kur atrodas. Viņa nedaudz sagrīļojās, bet Lahindras uzreiz apsēdināja dāmu uz dīvāna.

„Kas tas bija?” Aminaella jautājoši lūkojās uz visām personām telpā „Tās nebija manas atmiņas, nekad iepriekš es nebiju, ko tādu redzējusi.”

Ikreiz ieejot transā, meitene ielūkojās savās bērnības atmiņās, skatījās uz pasauli vēl bērna acīm. Savādāk viņa nespēja piekļūt šīm domām, priekšā esošās barjeras dēļ. Lai arī pēc tam viņa atcerējās tikai nelielu daļu no visa, tas bija labāk nekā tukšums.

Šoreiz bija savādāk, jo aklā atcerējās pēdējos kadrus no redzētā, bet tā nebija viņas pagātne.

„Kādam no mūsu viesiem piemīt īpašas spējas” Lahindras paskaidroja „Es nezināju par viņas ierašanos.”

„Mums laiks doties” iztraucējot pārējos, paziņoja Velians, kurš bija atnācis brīdī, kad aklā jautāja par redzēto.
„Jā, dosimies!” Aminaella pārāk bezrūpīgi atsacīja un piecēlās kājās.

Lahindras saķēra viņas roku „Ko tu redzēji?”

„Tas nebija nekas īpašs! Tikai daba, nevienas būtnes vai kādas citas dzīvas radības!” Meitene atbildēja un brīdī, kad tika palaista vaļā uzreiz devās pie Želona.

Vampīra pavadība dāma pameta telpu, pārējiem sekojot no muguras. Visi raiti soļoja uz pagrabstāvu, kur atradās cietums.

Pie ieejas pazemes ejās viņus gaidīja Išīgo.

„Pavēlnieks ar viesiem devās uz vienu no apburtajām darbistabām” viņš paziņoja.

„Tagad, kad Amantes ir drošībā, mēs varam sākt. Visi gatavi?” pēc Veliana vārdiem, visi vērās aklajā.

Bet Aminaella, nekā neteikdama, pagriezās un iesoļoja pazemes ejās. Pārējiem nekas cits neatlika, kā sekot.

Viņu ceļš veda uz visdziļāko cietuma nostūri, kur parasti notika šī operācija. Atšķirībā no citām reizēm šoreiz neviens nerunāja, jo ikvienu tirdīja doma: „Ja nu kaut kas neizdodas?”

Lai arī aklā bija pieradusi pie vilšanām arī viņa pārdomāja, kas notiks, jo zināja, cik ļoti Amantes vēlējās, lai viss izdotos. Kopš brīža, kad viņš paziņoja, ka ir mazās glābējs, meitene darīja visu, lai iepriecinātu vampīru.

Beidzot viņi nonāca pie pēdējās celles, kur viņus sagaidīja Asmedaeus.

„Dēmons nespēs neko nodarīt, maģija to neatļaus” burvis bija vēlreiz visu pārbaudījis, lai nerastos neviena kļūme. „Tas nespēs ne melot, ne pamest telpu bez atļaujas.”

„Vispirms iekšā dosies Aminaella ar Želonu, Tieru un Kasadoru” tālāko vadību uzņēmās Lahindras, pierādot, ka nepieļaus, lai kaut kas noietu greizi „Kad visi trīs būs pametuši telpu, es tajā jau atradīšos. Lai neraisītu aizdomas, neteikšu, kad parādīšos, bet apsolu, ka Aminaellas jaunkundze nepaliks viena ar dēmonu.”

„Mēs visu laiku būsim ārpusē, ja kas notiks mēs dosimies iekšā” vilkatis piemetināja.

Ilgāk negaidīdama, Aminaella sacīja: „Tikai tad, ja mana sirds pārstās pukstēt!”

Viss apstulbuši uzlūkoja aklo, nezinot, ko atbildēt. Neviens nebija ko tādu gaidījis.

„Aminaell, ko tu ar to gribi sacīt?” Želons jautāja, lai arī jau nojauta atbildi.

„Ar mani būs Lahindras, es viņam uzticu savu dzīvību. Pēc tam, kad būsim trijatā ar dēmonu, vienīgais iemesls ienākšanai var būt manas sirds apstāšanās” meitene dziļi ievilka elpu, lai saņemtu drosmi pateikt pārējo „Lai arī ko jūs dzirdētu- kliedzienus, palīgā saucienus, jūs nedrīkstat ienākt.”

„Tu taču nedomā, kā mēs tevi klausīsim?” Kasadora pikti atteica un pasmējās „Kā tu vispār varēji, ko tādu iedomāties?”

„Jūsu viedokļi vairs nav svarīgi” aklā vāji pasmaidīja „Uz vīna biķera, kas parasti tiek pasniegts dēmonam, es kādam palūdzu iegravēt noslēgtības rūnu ar sirdi.”

Tiera bēdīgi iesmējās „Tas nozīme, ka tiklīdz telpā būs palikusi tikai viena būtne ar sirdspukstiem, neviens nespēs ieiet. Mums būs jāgaida, līdz viņa iznāks ārā, vai…”

„Viņas sirds pārstās pukstēt” Želons žēlīgi skatījās draudzenē „Tev vienmēr jābūt situācijas noteicējai?”

„Es jau iepriekš sacīju, ka neviens vairs nekontrolēs manu dzīvi, tikai es” viņas tukšais skatiens pārslīdēja pāri visām būtnēm, kā pēdējoreiz iegaumējot.

„Šīs nav atvadas, bet, ja tu tā vēlies” pēkšņi Išīgo panāca uz priekšu un, stingri saņēmis paziņas rokas, sacīja „Pat nedomā nomirt manas maiņas laikā.” Viņš pieliecās un noskūpstījis meiteni uz vaiga, vēl iečukstot „Es nevēlos zaudēt vēl vienu draugu, kas mani uzmundrina šajā vampīru peklē.”

Aminaella jautri iesmējās, atceroties visas tās reizes, ko abi bija pavadījuši kopā, it īpaši katras otrās dienas rītu, kad abi nodevās savam noslēpumam.

„Darīšu visu, ka manos spēkos” meitene atsacīja un, vēl ciešāk apskāvusi draugu, atteica „Kas tad tevi pieveiks?”

Gardi smejoties abi stāvi atvirzījās viens no otra.

„Es esmu vienīgais, kas nesaprata joku?” Želons apstulbis vērās pārējās būtnēs.

„Nejautā” Kasadora ar smaidu atteica un saņēma draudzenes roku „Pietiek! Nekādas atvadīšanās!”

„Tieši tā! Pat, ja tu nomirsi, mēs tevi atsauksim atpakaļ, lai sadotu pamatīgu sutu, par pastrādāto” Tiera pievienojās iepriekš izteiktajam.

„Labāk sākam! Citādi jūs man sākat uzdzīt šermuļus! Un tas nenozīmē neko labu” Želons atzinās.

„Tev nevajadzētu šeit būt” aklā pagriezās pret vampīru „Nesaprotu, kāpēc tu vispār esi šeit?”

„Esmu šeit kaut vai tāpēc, lai pēdējo reizi redzētu, šo apbrīnojami naivo, zilo acu skatienu” viņš atbildēja atglaudis matus no meitenes acīm „Un vēl jau ir cerība, ka tu iemīlēsies no pirmā acu skatiena.”

„Ceri vien!” Aminaella iedunkāja vampīru, lai arī zināja, ka tas būs kā mušas kodiens.

„Dodamies?” Kasadora negribīgi iejautājās.

Visas būtnes iegrima neomulīgā klusumā. Nekad iepriekš tā nebija noticis, bet šai bija jākļūst par pēdējo reizi šajā pamestajā cietuma nostūrī.

„Lai kas arī notiktu, tu vienmēr būsi gaidīta sapulču telpā” pat Asmedaeus nevarēja noliegt, ka notiekošais viņam kaut ko nozīmē.

„Kerleana man nekad nepiedos, ja es ļaušu tev aiziet” Velians centās izklausīties pašpārliecināts, bet visi saprata, ka arī burvis nav tik vienaldzīgs, kā varētu domāt.

„Sākam, kamēr vēl Lahindras nav kļuvis mīksts” vēl pēdējo reizi Aminaella centās paķircināt vareno karotāju, bet šoreiz pretēji citām reizēm, pārējie bija pārāk satraukti, lai smietos.

Tāpēc Želons vienkārši saņēma aklās roku, Kasadora ieņēma vietu vistuvāk durvīm, bet Tiera nostājās aiz pāra.

„Atpakaļceļa vairs nav” dēmonu medniece izdvesa un atvēra durvis.

Tiklīdz Aminaella pārkāpa pār slieksni, viņa sajuta maģiju, kas bija pilnībā ieskāvusi telpu. Varbūt viņai tikai likās, vai tiešām šoreiz burvestības bija smacējošāks kā parasti.

„Sveiks, Behold!” Kasadora kā parasti satraukti uzrunāja dēmonu.

Aklā lēnām devās pie galda, kas bija novietots telpas vidū un apsēdās, zinot, ka mazāk kā pusmetru priekšā viņai sēž dēmons.

„Mums jāpaliek divatā?” viņa uzreiz ķērās pie lietas.

„Tādi ir mani noteikumi, Venefika” Beholds zināja, ka kādreiz attapsies šeit, tāpēc jau iepriekš visu bija izplānojis.

„Atstājiet mūs!” Aminaella pat nepaskatoties uz draugiem pavēlēja.

„Aminaell” Tiera brīdinoši sacīja „Tu zini, kā visam jānotiek!”

„Jā, bet to zina arī Beholds, tāpēc nav jēgas jums šeit ilgāk uzkavēties” aklā juta, ka pazīst dēmonu, tiklīdz tas viņu uzrunāja par Venefiku.

Kasadora devās pie durvīm norādot, lai Želons seko. Vampīrs vēlreiz pieskārās draudzenes plecam, un negribot sāka attālināties. Tiera vēlreiz pārbaudīja burvestības un pameta telpu, kopā ar pārējiem.

„Kāpēc tu mani sauc par Venefiku?” neviens dēmons iepriekš nebija viņu tā uzrunājis.

„Pirms, ko es saku, vēlos, lai zini, ka neviens ārpus šīm telpām nedzirdēs mūsu sarunu. Un vienīgā, kas spēs to kādam citam pastāstīt būsi tu. Pat burvis nav tik spēcīgs, lai pretotos man” būtne mierīgi pavēstīja.

Aminaellu nemaz nepārsteidza tas, ka svešinieks zina par Lahindrasu.

Karotājs atklāts lēnām materializējās, lai būtu redzams. Viņš gan neizskatījās priecīgs par atmaskošanu.

„KĀ?” bija vienīgais, ko Lahindras dabūja pāri lūpām.

„Tam nav nozīmes! Svarīgākais ir tas, ka es pateikšu kā Venefikai atgūt meklēto” dēmons ne uz mirkli nenolaida acis no meitenes „Tu esi satikusi pareģi?”

„Protams, tāpēc es zināju, ka visas šīs spēlītes ir veltīgas” Aminaellas balsī bija dzirdamas skumjas.

Tagad Beholds saprata, ka pārējie bija melojoši „Tātad tu zini, kas esi?”

„Venefika?” viņa jautājoši vērās pretī sēdošajā.

„Mēs par Venefiku saucam būtnes, kas spēj atbrīvot dēmonus no saistībām ar elli” viņš pastāstīja.

„Tātad, ikviens dēmons, kurš bija šeit…” aklā vienkārši nevarēja noticēt izteiktajam.

„Tu lauzi viņu līgumus ar elli, ļaujot atkal brīvi staigāt pa pasaulēm kā agrāk” dēmonam likās dīvainai, ka dāma to vēl nezin. Iepriekš viņš ticēja, ka meitene to dara apzināti.

Aminaellas sirdi pārņēma prieks un saviļņojums „Tātad viņi nenomira.”

Izdzirdot meitenes līksmi, dēmons vēl vairāk apstulba „Kā tu spēji to līdz šim nepamanīt?”

„Iespējams, tu vēl neesi pamanījis: es esmu neredzīga” arī visi pārējie sagūstītie, to nepiefiksēja līdz brīdim, kad tiem tika prasīts par izārstēšanu.

„Venefika, tu nekad neesi bijusi un nebūsi akla” viņš pētīja ikvienu meitenes kustību „Tu varbūt neredzi virs zemes, bet pēc paražām, tev nemaz nebūtu šeit jāatrodas.”

„Izstāsti man visu, ko tu zini par mani, lūdzu” Aminaella nekad tik pazemīgi pret dēmonu neizturējās, jo pārējie vienmēr teica, ka tie ir elles radījumi bez dvēseles. Bet šobrīd Beholds bija vienīgais, no kura viņa varētu uzzināt patiesību „Prasi, ko vēlies no manis, tikai pasaki, ko zini!”

„Es izstāstīšu, ko dzirdēju visus šos gadus ellē, bet tev nāksies par to maksāt. Kas būsi dzirdējusi mani teikto, es pateikšu savu lūgumu” šoreiz dēmona skatiens aizslīdēja pie varenā karotāja.

Lahindras strauji pieskārās meitenes rokai „Tu nedrīksti piekrist! Ja tevī ir kaut kripatiņa saprātības, tu tūlīt pat beigsi šo visu.”

Aklā dziļi ievilka elpu un pagrieza galvu pret karotāju un klusi izdvesa „Erarapas.”

Vampīrs strauji atkāpās līdz sienai „Kas tas ir? Aminaell, ko tu izdarīji?” Visu vīrieša ķermeni pārņēma stingums, ne rokas, ne kājas vairs neklausīja.

„Tas, varenais karotāj, ir vienīgais, kas spēja mani pasargāt šajos tumšajos pils gaiteņos. Ja man pirms vairākiem gadiem pēkšņi prātā neatklātos šis vārds, jau sen es būtu nogalināta. Tu to, protams, nezināji, jo kas gan ir vienas nožēlojamas būtne aizsardzība salīdzinājumā ar visu Kelerahas valstības aizstāvēšanu” beidzot pār viņas lūpā nāca vārdi, ka tik ilgi bija glabāti dvēselē. Nevēloties ilgāk vērties Lahindrasa sejā, dāma atkal pagriezās pret dēmonu.

„Tu tiešām esi viena no viņām” Beholds izdvesa tik klusu, ka to noteikti dzirdēja tikai vampīrs.

Bet tad viņš pusbalsī sāka stāstīt :

„Ellē klīst leģendas par mītisku būtni, Venefiku, kas spēj atbrīvot dēmonus no saistībām ar pekli. Neviens, protams, tam neticēja, jo nekad mūža nebija saticis šo radījumu. Mītā teikts, ka Belcebuls iznīcināja Venefikus, neatstājot nevienu pēcteci vai kaut mazāko iespēju, kādam atkal kļūt par dēmonu glābēju.

Bet pirms gada līdz vairākiem dēmoniem nonāca ziņas, ka Kelerahas valdnieka labākā medniece sagūstījusi vairākus mūsējos, un neviens no viņiem tā arī nav atgriezies. Visas aizdomas krita uz Kasadoru, bet tad kāds bija redzējis, kā viņa aizsūta dēmonu atpakaļ uz pekli. Tāpēc karotāja nevarēja būt glābēja. Pirms četriem mēnešiem, klejojot pa pasaulēm, es sastapu vienu no bijušajiem dēmoniem. Lai arī viņa ogļu melnie mati atkal bija asins sarkani, es atpazinu paziņu.”

„Amars” Aminaella nekad nebija aizmirsusi dēmonu, kas bija teicis: „Viņas tevi meklēs.”.

„Jā” uz īsu brīdi varēja šķist, ka Beholds pat pasmaida. „Viņš man pastāstīja par tevi. Amars tic, ka tu būsi mūsu glābēja, ja vien mēs spēsim tevi nosargāt.”

„Es nespēju redzēt, jo esmu Venefika?” svešinieks bija tik vaļsirdīgi izstāstījis visu, bet vēl aizvien viņa nezināja, kāpēc ir akla.

„Pēc tikšanās es centos uzzināt visu par šīm saucamajām glābējām. Vienīgais, kas varētu saistīt tavu aklumu ar Viņām, būtu viena lieta. Senos rakstos bija teikts, ka Venefikai nebūs savu bendi redzēt, kamēr Viņa nebūs elles ugunīs kristīta un ar svēto krustu svētīta.” Šajā brīdi dēmons vēlējās, kaut spētu pateikt, ko vairāk, bet pārējo meitenei vajadzēja pašai izzināt.

„Ko tu vēlies saņemt par paveikto?” Aminaella saprata, ka nespēs neko vairāk izvilkt no dēmons „Kāda ir samaksa par pateikto?”

„Es vēlos palikt saistīts ar Belcebulu” reti kurš, elle pakļautais, būtu izteicis šos vārdus.

Arī meiteni tas pārsteidza, jo viņa bija lasījusi, ka dēmoniem atkal un atkal jāpārdzīvo sava nāve. „Kāpēc?”

„Es vairāk būšu tev noderīgs, kā Viņa kalps nekā mirstīga būtne” īstenībā, dēmons nevēlējās pārtraukt sāpes, kas katru dienu viņu apmeklēja. Viņš nejutās to pelnījis. „Varbūt, kad tu atradīsi meklēto, bet ne tagad.”

„Es pat nezinu, kā lauzu viņu līgumus!” Aminaella nobijusies atzinās „Kā es varu būt pārliecināta, ka jau tagad nedaru, ko tādu, kas lauztu mūsu savienību?”

„Tas tev pašai ir jāsaprot, bet par mani neuztraucies! Es jau ilgi plānoju mūsu tikšanos, turklāt tu, uzliekot telpai slepenu burvestību, esi padarījusi to vēl vieglāku. Es likšu tavai sirdī uz laiku pārstāt pukstēt, tu nekā nejutīsi, bet tavs burvis mani nosūtīs atpakaļ uz pekli” Beholds izklāstīja savu plānu.

„Mēs vēl tiksimies” viņa pat nejautāja, jo zināja, ka tā būs.

„Jā, bet līdz tam tev jāatrod pazaudētais” dēmonam izsakot šos vārdus aklās sirds pārstāja pukstēt, bet Lahindras nespēja lauzt dāmas līgumu, tāpēc pēc pāris sekundēm Beholds izgaisa, atstājot tikai nelielu miglas mākoni.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un pa tām iesteidzās pārējie karotāji, visi uzreiz devās apraudzīt Aminaellu, kuras sirds jau bija atsākusi pukstēt; bet pati meitene pie apziņas nenāca.

Runeflame

4.nodaļa

Aminaella tika aiznesta uz sapulču telpu, kur viņu uzreiz pārbaudīja Tiera, kura specializējās dziedināšanas maģijā. Beigusi izmeklēšanu, burve paziņoja, ka meitenei jāļauj atpūsties, un nekādas briesmas nedraud.

Kamēr pārējie satraukti visapkārt rosījās, Želons ne mirkli neatkāpās un neatlaida draudzenes roku. Vienīgi Lahindras noskatījās šajā ainā, vēl aizvien domādams par notikušo.

Pēkšņi visi telpā esošie sastinga. No durvīm uz dīvāna pusi, draudīgi raudzījās pats karalis. Amantes lēnām iesoļoja istabā, neviens neko neteica un atbrīvoja vampīram ceļu. Viņš pavēloši norādīja, lai brālis atkāpjas, bet Želons likās to nemanām.

„Pietiek! Tam ir jābeidzas!” viņš klusi, tomēr skarbi sacīja un piecēlās kājās, lai ieskatītos brāļa acīs.

„Amantes tu nespēj viņai palīdzēt. Laiks pildīt norunu” vampīrs atgādināja „Šodien tu viņai visu pasacīsi.”

Ja viņi nebūtu asinsradinieki, Amantes būtu licis ieslodzīt vai pat nogalināt pretī stāvošo par tādu pārdrošumu „Tu man nepavēlēsi” viņš nošņāca, pieliecoties tuvāk, un pagriezās pret padotajiem.

„Išīgo dodies pie bara; Velian palīdzi Tierai atrast pielietojumu iegūtajai burvestībai; Asmedaeus iznīcini visu, kas saistīts ar VAMP darbību; Lahindras atsauc vai atved atpakaļ pārējās karotājas, šovakar visiem jābūt troņa zālē.”

Nodevis pavēles, karalis pameta telpu pat neatskatoties. Nekas netika bilsts, visi devās pildīt rīkojumus.

Kad palika tikai vampīrs ar Kasadoru, viņa teica „Aminaella jāaiznes uz istabu. Ja kāds ko jautā, viņa paģība.”

Želons lēnām pacēla aklās augumu uz rokām un izsoļoja no kabineta. Dēmonu medniece sekoja viņam tieši aiz muguras.

Gaiteņos vairāki skatieni aizslīdēja līdz nemaņā gulošajai, bet jautājumi neizskanēja.

Brīdī, kad vampīrs noguldīja draudzeni gultā, meitene sakustējās. Viņa lēnām atvēra acis un sapņaini bilda „Nedomāju, ka tu būsi tik skaists!”

Želons izbrīnījies vērās dāmā „Tu, tu redzi?”

Ko kājas nes pie abiem piesteidzās Kasadora „Kas noticis? Aminaell, tev viss kārtībā?”

„Viņš ir patīkami pārsteigts?” Aklā jautāja, norādot uz vīrieti.

Medniece drūmi iesmējās „Jā, tev tas vienmēr izdodas” viņa pacēla skatienu pret karaļa brāli „Paziņo Amantesam, ka viņa ir atguvusies, bet vēl nevar pieņemt ciemiņus.”

„Kasadora…” viņš brīdinoši iesāka, bet aklā iejaucās:

„Atstāj mūs, Želon!”

Vampīrs vēlreiz uzlūkoja abas dāmas un negribīgi pameta telpu.

Aminaella atviegloti nopūtās un atgūlās uz mīkstajiem spilveniem „Nekad nedomāju, ka jutīšos tik brīva vēl akla būdama.”

Kasadora apsēdās draudzenei blakus „Kas notika? Lahindras teica, ka nevarot mums nekā pastāstīt. Ko paziņoja dēmons?”

Aklā pagriezās pret runātāju un ilgāk nedomājusi atbildēja „Es zinu, kāpēc neredzu!”

Dēmonu medniece atviegloti nopūtās „Tātad mēs varam tev palīdzēt.”

„Nē” Aminaella vārgi atbildēja, zinādama, cik ļoti draudzenes grib viņai palīdzēt.

„Kāpēc?” Kasadora skumīgi taujāja, ērtāk iekārtodamies blakus guļošajai.

„Tā sacīja Beholds. Un nesaki, ka viņi melo! Katrs viņa vārds bija patiesība. Lahindras neko nevarēja jums pastāstīt, jo tā vēlējās dēmons” turpmākajās desmit minūtes neredzīgā izstāstīja visu, ko bija uzzinājusi.

Brīdī, kad Aminaella bija beigusi, pie durvīm kāds pieklauvēja. Abas dāmas neko neatbildēja, bet klauvētājs tik un tā lēnām atvēra durvis.

„Tu esi dzīva? Es domāju, ka mani atsauc bēru dēļ” ienācēja uzreiz nopietni bilda.

„Kā redzi, Dināra, es vēl neesmu gatava padoties!” aklā atteica, atpazīstot sievieti, kas neskaitāmas reizes bija nostājusies viņas pusē strīdos ar karavīriem.

„Tas jau bija paredzams” Dināra sacīja, paņemdama krēslu un apsēzdamies „Kad pārējie beidzot sapratīs, ka atļaujot tev darīt stulbības, tev nekas nenotiks. Bet darot visu pēc viņu prāta, tu nedēļu gulēsi gultā ” izsakot pēdējos vārdus, viņa palūkojās uz dēmonu mednieci.

„Pat necenties novelt vainu uz mani! Velianam vajadzēja parūpēties par aizsardzības burvestību” Kasadora, aši pielēkdama kājās, taisnojās.

 „Tu nekad neatzīsi savu vainu” Dināra atcirta un jau grasījās, ko piebilsts, kad atkal atskanēja klauvējieni.

„Te ir kāda iebraucamā vieta vai kā” ironiski pateikdama, Aminaella devās atvērt durvis.

Tiklīdz durvis atdarījās, viņa nokļuva stingru roku skavās.

„Ja tu vēlreiz izstrādāsi ko tādu, es pati tevi nogalināšu” brīdināja apskāviena vaininiece- Kerleana.

„Jūs ilgi tā stāvēsiet, vai arī beidzot dosieties istabā, lai varam visu pārrunāt” aiz viņām ierunājas Tiera.

Atlaidusi sen neredzēto draudzeni, Aminaella norādīja, lai abas cīnītājas ienāk, un rūpīgi aizvēra durvis aiz viņām.

Kad sievietes bija ērti iekārtojušās, aklā deva zīmi Kasadorai, lai viņa pastāsta visu.

„Tu tici, ka dēmons teica taisnību? Varbūt patiesības burvestība viņu neietekmēja?” Tiera izteica savas domas par dzirdēto.

„Beholds nemeloja” Aminaella atteica un, izkāpusi no gultas, piegāja pie skapja.

„Ko tu domā darīt?” Kerleana satraukta taujāja.

Aklā pagriezās pret draudzenēm „Tiklīdz pils dosies pie miera es ar Želonu dosimies prom. Kādai no jums vajadzētu doties līdzi, bet Amantes vēl nav pateicis kurai.”

„Kur jūs brauksiet?” dēmonu medniece prašņāja, pārlaižot skatienu pārējām karotājām.

Aminaella paraustīja plecus „Nezinu. Želons vēlas, lai es beidzot tieku ārpus šiem sienām un iepazīstu pārējo pasauli.”

Dinārā, kas visu šo laiku bija klusi sēdējusi pie loga, sacīja „Mums jāsteidzas uz troņu zāli. Pavisam drīz sāksies vakariņas.”

„Jūs ejiet, es vēlāk pievienošos. Bet Amantesam pasakiet, ka es nejūtos labi un šovakar nebūšu” neredzīgā paziņoja un atgriezās pie tērpu izvēles.

„Kas tev padomā?” jautāja Kasadora, pieiedama blakus draudzenei.

„Tas lai paliek noslēpums. Bet, kamēr vēl neesat aizgājušas, pasakiet, kāds tērps Amantesu visvairāk pārsteigtu” Aminaella vēlējās izskatīties pēc iespējas labāk, bet zināja, ka kalpone bieži izvēles kleitas pēc saviem ieskatiem nevis dāmas lūguma.

„Kur ir kleita, ko es tev atvedu no Fatalīnas?” Dināra taujāja, dziļāk ieskatoties skapī „Tā bija viena no pēdējām, ko izgatavoja Marija Talsa.”

„ Viņas uzvārds nebija- Flordiama?”  Kerleana apzinājās, ka Dināra vairāk apceļoja pilsētas un ciemus, tāpēc labāk atpazina personas, bet šoreiz viņai likās, ka draudzene kļūdās

„Lai arī Marija pārņēma uzvārdu no vīra, viņas darbi tika prezentēti ar meitas uzvārdu” karotāja paskaidroja, pasniedzoties pēc kastes, kas atradās visaugstākā plaukta, tālākajā nostūrī.

„Tev vajag jaunas apteksnes. Nav brīnums, ka tu juties kā pelēkā pele” Kasadora izmeta, atejot no skapja.

„Kur viņas atrast? Visas pieejamās jau ir uzticīgas kādam citam, tāpēc manas vēlmes tiek laistas gar ausi” Aminaella žēlojās, no spoguļa galdiņa izņemdama rotu kastīti „Vienīgais, ko pati izvēlos, ir rotas.”

Dināra novietoja kasti uz gultas un saskatījās ar pārējām karotājām, dodot zīmi, ka laiks doties.

„Laikam jau mums vajadzēs tāpat kā pārējiem, gaidīt līdz tavam ierašanās brīdim, lai aplūkotu izlavēto tērpu” Tiera izmeta, palūkojoties uz kleitas dāvinātāju. Burve nebija īpaša modes cienītāja, tāpēc daudzreiz skauda biedres gaumi.

Līdz ar karotāju aiziešanu, Aminaella paaicināja savas kalpones, kad abas ieradās, viņa stingri noteica:

„Tērps, kas man šovakar būs, ir uz gultas, kastē. Mati tiks atstāti vaļā ar galiem nedaudz iecirtotiem. Rotas es jau esmu izvēlējusies un novietojusi uz galdiņa.”

„Mēs nepaspēsim visu tik ātrā laikā” Sarma, vecākā kalpone, kunkstēja.

„Es domāju, ka šī kleita nav piemērota vakariņām” otra nekaunīgi piebilda, izņemot apģērbu no iesaiņojuma.

„Pietiek!” aklā augsti nostādītā balsī noteica „Es neprasīju jūsu viedokli. Dariet, ko liku, vai tūlīt pat ziņošu karalim par nepaklausību.”

Apteksnes izbrīnītās vērās dāmā, vel nekad aklā nebija tik strikti izturējusies pret viņām. Tomēr abas labi zināja, cik ļoti viņa patika karalim, tāpēc, neko vairs neteikdamas, ķērās pie darba.

„Viss paveikts, jaunkundze,” Sarma sacīja, kad aplika dāmai kaklarotu un jau norādīja otrai palīdzei, lai dodas prom.

Aminaella balss apturēja gājēju „Es neteicu, ka varat aiziet.” Viņa piecēlās kājās un, pagriezusies pret kalponēm, norīkoja „Sakravājiet manu ceļa somu, tajā jābūt trīs balles tērpiem, diviem izjādes kostīmiem, vairākiem lakatiem un citiem primitīviem apģērbiem, higiēnas piederumiem un grāmatām, kas atrodas skapī uz grīdas. Jūs nedrīkstat pamest šo telpu, kamēr neesmu atgriezusies. Sapratāt?”

Sieviete pārsteigtas klusēja, tāpēc viņa vēlreiz pārjautāja „Es jautāju, vai jūs sapratāt?”

„Jā, jaunkundze” viņas atteica.

Ilgāk nekavējoties Aminaella pameta istabu un devās uz troņu zāli. Lai arī viņa zināja, ka kavē, nekur nesteidzās.

Kā parasti, kad pilī bija svarīgi viesi, kāpņu lejā stāvēja sardze.

„Jaunkundze” pa labi stāvošais pasniedza roku, lai palīdzētu nokāpt pēdējos pakāpienus.

„Cik ilgi jau kavēju?” dāma jautāja, nokāpdama no trepēm.

„Nedaudz vairāk kā pusstundu, jaunkundze,” atbildēja karotājs un piebilda „Tikko tika ieaicināti mūziķi.”

Aminaella pasmaidīja, apzinoties, ka ieradīsies tieši laikā.

„Paldies” viņa pateicās un devās tālāk.

Pēc piecām minūtēm dāma nonāca pie troņa zāles durvīm, tās bija aizvērtas. Katrā pusē stāvēja pa diviem sargiem, bet pa vidu pieteicējs, kurš pamanījis nācēju sarosījās.

„Labvakar, jaunkundze” vīrietis labsirdīgi sveicināja „Tika paziņots, ka jūs šovakar neieradīsieties.”

„Plāni mainījās” Aminaella atteica smaidot un sacīja „Piesakiet mani!”

Durvīm plaši atveroties, klātesošo uzmanība tika vērsta uz ienākušo, ko pieteica: „Aminaella de Aveglas jaunkundze!”

Sieviete iesoļoja augsti paceltu galvu, ne brīdi nenovēršot tukšo skatienu no troņa, kur sēdēja karalis ar viesiem.

Visapkārt dzirdēja čukstus par viņas tērpu, kavēšanās iemeslu.

Nonākot pie troņa, aklā veica reveransu un sacīja „ Manu karali, atvainojos par kavēšanos.”

„Man sacīja, ka jūs neieradīsieties” Amantes aizvainots atteica.

Vēl aizvien nepacēlusi galvu, meitene atbildēja „Es nevēlējos savu pēdējo vakaru pirms aizbraukšanas pilī pavadīt viena.”

Karalis nemanot pameta niknu skatienu uz brāli, bet uzreiz pievērsās dāmai sev priekšā „Jūs varat piecelties!”

Aminaella nesteidzīgi iztaisnojās un, ar apmierinātu smaidu uzlūkodama aizbildni, pastiepa labo roku uz sāniem. To uzreiz saņēma Želons un graciozi noskūpstīja.

„Es tevi pavadīšu” vampīrs sacīja un vadīja pa kāpnēm tuvāk karalim, tāpēc ka aklā vienmēr sēdēja tikai divus pakāpienus zemāk. Vietā, kas paredzēta īpaši godājamām būtnēm.

Pirms apsēšanās, dāma palūkojas vispirms pa kreisi „Labvakar, Anastasija” viņa sveicināja vienu no viešņām, kura bieži ieradās galmā.

„Priecājos, ka tomēr nolēmāt pievienoties”  viešņa laipni teica, rūpīgi vērojot meiteni.

Pēc tam aklā pagriezās pret otru viesi, ko nepazina, tāpēc atsacīja tikai „Labvakar ” un apsēdās savā vietā.

Želons jau grasījās atlaist draudzenes roku un doties prom, bet Aminaella  to satvēra vēl ciešāk.

Vampīrs pieliecās, lai varētu iečukstēt „Kas tev padomā?”

„Paliec pie manis” viņa atteica klusi, bet tālāko piebilda skaļāk, zinot, ka citi arī to dzirdēs „Pierādi, ka mans lēmums nav aplams.”

Vīrietis iztaisnojās un, pārlaidis skatienu zālei, konstatēja, ka vairāki skatieni bija vērsti tieši troņa virzienā.  Viņš iesmējās un tādā pašā tonī, ka draudzene bilda „Līdz ar pirmajiem saules stariem mēs pametīsim šo pekli!”

Izdzirdot šos vārdus, karalis nikni paglūnēja uz brāli un nekavējoties pavēlēja mūziķiem sākt spēlēt.

Atskanot pirmajiem akordiem Želons iztaisnojies taujāja „Varu lūgt uz deju.”

„Labprāt” Aminaella atteica un piecēlās.

Vīrietis vadīja viņu uz zāles vidu, kur vēl neviens nebija sācis dejot, visi stāvēja malās, kā sastinguši no redzētā.

Abi veica pieņemto sveicienu un ieņēmuši pozu sāka vīties valša ritmā.

„Tu izskaties kā feja, kas tikko ieradusies no vasaras dzīrēm” Želons izteica komplimentu un pavisam klusu pačukstēja „Amantes nav pārāk priecīgs, ka tu šovakar esi atņēmusi viņa labākās sardzes.”

„Es nesaprotu, par ko tu runā” meitene godīgi atzinās un piemetināja „Pat nezinu, kā izskatās mans tērps.”

„Tērps ir pasteļtonī, bet to rotā neskaitāmi rozā ziedi, kas izskatās, ka aug  ārā no auduma, liekot domāt, ka tu esi zieds. Un noteikti daudzi ir pamanījuši ka tādi paši ziedi ir katrai karotājai pie formas” viņš paskaidroja.

„Dināra” aklā ar smaidu noteica nedaudz skaļāk, kā bija plānojusi, liekot visu skatieniem aizslīdēt pie karotājas.

Dināra likās to nemanām un tikai uzsmaidīja draudzenes virzienā.

Dziesmai beidzoties, Želons pavadīja meiteni līdz uzkodu galdam „Ko tu vēlētos?”

„Zemenes šokolādē” viņa pateica savu mīļāko ēdienu.

Vampīrs ātri pārlūkoja galdu, bet neredzēja prasīto. Satraukts viņš vēlreiz pārlaida acis pār ēdienu un, secinājis, ka šeit tas nav, ko dāma vēlas, negribīgi sacīja „Pavārs nav pagatavojis zemenes.”

Aminaella nikna žigli pagriezās, lai uzlūkotu karali, kura seju rotāja pašpārliecināts smaids. Viņa nedaudz  pacēla kleitu, lai spētu ātrāk kustēties un mērenā solī devās uz troni.

Aklā juta, ka Želons nav viņai sekojis, dodot iespēju parādīt, cik meitene bija neatkarīga. Viņa ne soli nekļūdoties kāpa pa kāpnēm pie karaļa, bet tad pagriezās pa labi.

„Atvainojiet, šķiet mūs neviens nav iepazīstinājis” viņa atvainojoties teica un pasniedza savu roku vampīram, kas jau bija piecēlies „Aminaella de Avegla!”

Viņš noliecās un viegli pielika lūpas pie sievietes maigajām rokām „Mareks Kavalo, Aveglas jaunkundze!”

„Sauciet mani par Aminaellu” viņa piesacīja, jūtot Amantesa stingro skatienu.

„Pagodināsiet mani ar deju Aminaella?” Mareks izteica vārdu kā vieglu vēja pūsmu.

„Es būšu pagodināta” akā atteica un atkal ar smaidu uz lūpām devās dejot.

„Amantes ir ļoti daudz stāstījis par jums, bet īstenība pārspēj visas manas iedomas” vampīrs glāstošā balsī sacīja.

Aminaella mazliet nosarka „Par to es nešaubos.”

Abiem sākot deju, likās, ka visu zāli pārņemtu nomierinoši viļņi. Dejotāji bija tik ideāli saskanīgi, ka pat mūziķi iedvesmoti sāka spēlēt vēl kaislīgāk.

Mūzikai izskanot, blakus abiem nostājās karalis „Drīkstu lūgt?” viņš vērās aizbilstamajā.

Aminaella pacēla galvu vēl staltāk un paziņoja „Atvainojiet, bet man uz mirklīti jāpamet jūsu klātbūtne. Izskatās, ka pavārs nav servējis manu iemīļoto desertu, tāpēc es veikšu ātru gājienu līdz virtuvei.”

Paziņojums skanēja tik ierasti un parasti, ka tā būtu pieņemts: atteikt karalim, augstu stāvošai dāmai doties uz kalpu telpām.

Meitene pagriezās pret viesi „Jums nebūtu iebildums pavadīt mani, tas ir, ja jūs nebaida kalpotāju klātbūtne.”

„Protams” Mareks atbildēja un, saņēmis dāmas elkoni, vadīja uz durvīm.

„Uz mums noskatās visa zāle” viņš čukstēja.

„Zinu” meitene ierasti atteica „Dariet kā es: iedomājieties, ka viņi visi ir uz nāvi notiesāti, bet jūs ne, jo dodaties prom no bendes.”

Vampīrs gardi iesmējās par jaunkundzes sacīto, kas izraisīja vēl vairāk runu.

„Ko viņa iedomājas?”

„Ierodas kā pati karaliene un uzvedas kā palaistuve!”

„Kavalo jaunskungs noteikti jūtas slims, blakus tādai kroplei!”

„Viņš noteikti dara to visu žēluma dēļ!”

„Vai arī ir pilnīgi ķerts!”

Balsu murdoņas turpinājās līdz pat brīdim, kad zāles durvis aizvērās aiz aizgājējiem.

„Tātad neviena dāma vēl nav iekarojusi jūsu sirdi, Kavalo jaunskungs! Jādomā, ka jūs esat šausmīgi neglīts vai arī pilnīgi ķerts, kā izteicās Eligarisa” aklā noteica.

„Jūs to visu dzirdējāt?” vampīrs domāja, ka tikai viņa suga bija pietiekami apdāvināta, lai to visu dzirdētu.

„Pēc mirkļa nogriezieties pa labi” aklā paziņoja un tikai pēc tam turpināja „Manas pārējās maņas ir attīstītākas kā parastām būtnēm.”

Nogriežoties pa labi, Aminaella izdzirdēja, ka atveras zāles durvis „Ātri, nāciet šurp!”

Dāma saķēra pavadoņa roku un žigli vadīja tālāk prom, pazīstot pili kā savus desmit pirkstus. Pēkšņi viņa apstājās un iegrūda vampīru nelielā, tumšā nišā un pati nostājas ar muguru pret vīrieti, lai dzirdētu nācēju.

Viņi stāvēja klusi un nekustīgi vairākas minūtes, kad gaitenī atskanēja ritmiska soļu dipoņa. Pēc mirkļa slēpnim garām aizsoļoja soļi, tad apstājās tikai pāris soļus aiz nišas, jo pretī steidzās kāds cits.

„Jūs neredzējāt Aveglas jaunkundzi? Viņa teicās, doties uz virtuvi” karavīrs prašņāja.

„Es tikko nāku no turienes, jaunkundzes tur nav. Arī pa ceļam nemanīju viņu” kalpotājs atbildēja un steidzās tālāk prom.

Pēc īsa brīža karotājs viņam sekoja, dodoties atpakaļ uz zāli.

Aminaella lēnām izgāja gaitenī, izliekoties, ka tas nebija nekas īpašs „Atvainojos par tik strauji rīcību, bet karalis sūtīja to salašņu, lai mani nosūtītu uz istabu, un to pieļaut es nespēju.”

Viņa sāka soļot tālāk pa gaiteni, vampīrs saskaņoja gājienu ar dāmu un pat nepiedāvāja savu pavadību, zinot, ka viņa labāk pazīst pili.

„Jūs ļoti labi pazīstat Amantesu” viņš secināja.

„Desmit gadus dzīvojot zem viena jumta, cilvēkus iepazīst ļoti labi. Tu sāc izprast viņa vājības, stiprās puses, zini, kā izvairīties no nepatīkamām saskarsmē” aklā klāstīja „Ar laiku šķiet, ka katra diena atkārtojas atkal un atkal, un tad tu sāc domāt, ko spēj darīt savādāk, lai padarītu to visu interesantāku.”

„Un kāda ir varenā Kelerahas valdnieka vājība?” Mareks jautāja.

„Es” dāma atteica, pat ne uz minūti nedomājot, ka vampīrs to varētu izmantot pret apgādnieku.

Pēc piecām minūtēm abi nonāca virtuvē, kur varēja dzirdēt vairākus steidzīgus soļus.

„Šef” viens vienīgs Aminaella vārds apstādināja visus kalpotājus.

Šefpavārs pat nepagriezās pret runātāju, bet uzreiz norīkoja pārējos „Jūs trīs, aiznesiet visu šo uz zāli, bet jūs abi paņemiet kastes un atnesiet no pagraba trifeles un austeres.”

„Lai viņa pie reizes atnes pudeli „Mullerū”’’ aklā pieteica un pastiepa roku uz priekšu. Kalpotāji žigli pameta virtuvi.

Pavārs ātri piesteidzās pie meitenes „Atvainojiet! Nāciet, es jūs uzcienāšu ar piparkūkām.”  

Aizvadījis dāmu līdz galdam, viņš ielika viņas saujā piparkūku „Es tās gatavoju kalpotāju bērniem.”

„Paldies, šef!” Aminaella pasacījās un pagaršoja ēdienu „Mmmm…, cik gards! Marek, nāc nogaršo” tikai mirkli vēlāk viņa attapa savu kļūdu „Atvaino, man nevajadzēja tevi saukt tik familiāri.”

„Nē, jums ir visas tiesības! Kā nekā jūs esat šīs pils saimniece” vampīrs pieklusināti sacīja, jau blakus stāvot.

Iestājās dīvains klusums, ko pārtrauca virējs „Ko jūs vēlējāties, Aminaellas jaunkundze!”

„Mani pārsteidza, ka šodien nav servētas zemenes šokolādē, bet es jau zinu, kāpēc” viņa saņēma kalpotāja roku un palūdza „Lūdzu, pusstundu pirms saullēkta, nogādājiet vīnu uz austrumu puses trešā stāva balkona. Es būtu pateicīga, ja jūs varētu sagatavot arī zemenes un citus augļus, jūs jau zināt, kas man garšo.”

„Priekš jums visu, visu, kas vien ir manos spēkos! Es likšu kalpotājiem arī sakārtot terasi maltītei divatā” Šefs atteica uz zīmīgi pavēries vampīrā, devās atpakaļ pie darba.

„Uz redzi, Šef” Aminaella atsveicinājās un saņēma pavadoņa roku „Dodamies atpakaļ uz zāli.”

Runeflame

5.nodaļa

Pametot virtuvi, Aminaella bija tik pārņemta ar Mareku, ka nesajuta kāda cita klātbūtni un, tikai atduroties pret personu, viņa to piefiksēja.

„Išīgo” aklā pārsteigta izdvesa.

Vilkatis nekavējoties paņēma draudzeni uz rokām un pārcilvēciskā ātrumā manevrēja pa pils daudzajiem gaiteņiem.

„Pilī uzbrūk, visiem jādodas uz patvērumu” Išīgo žigli centās paskaidrot.

„Ruslans?” Mareks, kurš bija sekojis abiem, taujāja.

„Jā” vilkatis negribīgi atteica un atkal uzlūkoja sievieti „Man ir pavēlēts tevi nogādāt uz slēptuvi.”

Aminaella, saklausījusi viltu drauga balsī, nopietni bilda „Išīgo, manis dēļ tev nav jāriskē!”

Išīgo, pametis skatienu uz vampīru, viltīgi smaidot, atbildēja „Todien, kad tu atnāci ar lūgumu tev palīdzēt, manā prātā ne mirkli nepazibēja doma, ka tādā veidā es sadusmošu karali. Tāpēc nemaz neceri, ka spēsi mani atrunāt tagad.”

„Kur mēs dodamies?” viņa nespēja aptvert atrašanās vietu, jo nesējs kustējās pārāk ātri.

„Mēs dodamies uz pazemes ejām. Tur tevi jau gaida” vīrietis nenosauca būtnes vārdu, jo nezināja vai var uzticēties Marekam.

Saprotot vilka vilcināšanos, aklā, sazīmējusi, kur atrodas vampīrs, teica „Marek, tu vari doties! Išīgo parūpēsies par mani.”

„Aveglas jaunkundze, jums jāsaprot, ka es nevaru piekrist šādai pašrocīgai rīcībai” vampīra vārdi lika vilkatim apstāties.

Pirmā ierunājās Aminaella, zinot, cik rupjš spēja būt Išīgo „Marek, pirmkārt, es lūdzu jūs mani uzrunāt vārdā, otrkārt, jūs neesat Kelerahas galma pārstāvis, bet viesis. Pēc protokola ikviens karavīrs brīvi var izlemt, kā labāk pasargāt galminiekus.”

Vampīrs pārsteigts raudzījās dāmā, cenšoties atcerēties vai jebkad vēl kāds tik pieklājīgi bija viņu ‘atšuvis’ „Uz redzi” viņš  monotoni izdvesi un pazuda pils gaiteņos.

„Tu proti savaldzināt vīriešus”  Išīgo, turpinādams iesākto ceļu, ķiķināja.

„Beidz” aklā iedunkāja draugu, un, cerot uzzināt ko vairāk, jautāja „Kurš mani gaida?”

Vilkatis neatbildēja, tikai atvēra durvis, pie kurām bija nonācis. Viņš vēl tikai noskūpstīja draudzeni uz vaiga un piesacījis „Izpriecājies” aizslēdzis durvis, atgriezās atpakaļ gaitenī.

Aminaella lēnām pagriezās, lai vaigā skatītu savu kompanjonu „Tam nevajadzēja sākties šādi, Želon!”

„Nē, mīļā” vampīrs sacīja, apskaujot dāmu „Tomēr tas ir labāk kā nekas.”

„Jūs abi beidziet koķetēt un kustieties! Man jāsteidzas atpakaļ, kamēr nevienam nerodas aizdomas” pie otrām durvīm stāvot, nepamierināta ar notiekošo, savas domas izteica Tiera.

„Ejam” Želons saņēma aklās roku un vadīja tālāk prom pa šauru gaiteni.

„Šī eja izved otrpus mūrim, nedaudz tālāk mežā būs zirgi. Saplūšanas burvestība darbosies vēl 10 minūtes pēc pazemes pamešanas” burve rūpīgi izklāstīja plānu un, vēlreiz pārbaudījusi visu, pameta abus paziņas divatā.

Pēc desmit minūtēm viņi jau gandrīz bija nonākuši pie izejas, kad atskanēja smagu soļu dipoņa. Neizdvešot ne skaņu, Želons apstādināja dāmu un deva zīmi klusēt.

Aminaella centās ieklausīties skaņās, maņas vēstīja, ka abiem pretī nāk 4 vīri. Viņa lēnām saņēma vampīra roku, lai pievērstu uzmanību, un norādīja uz sienām, kur noteikti vajadzēja atrasties kādam zobenam. Amantes bija pārņemts ar ieroču izvietojumu visur.

Želons veikli, bez skaņas paņēma zobenus un satvēra katru savā rokā.

Aminaella pastiepa roku pret vampīru, bet viņš nesaprata, kas notiek. Aklā lēnām izdvesa vārdu- zobenu.

Pēc ilgas vilcināšanās, dzirdot tuvojamies soļus, dāma saņēma prasīto. Želons novietojās viņai priekšā, sagatavojies cīņai.

Tiklīdz ienaidnieks nonāca vampīra redzeslokā, sākās cīņa, kuru pavadīja zobenu šķindoņa. Aklā rūpīgi klausījās, lai spētu rīkoties nepieciešamības gadījumā.

Jau šķita, ka Želons būs ticis galā ar uzbrucējiem, kad sieviete izdzirdēja attālināmies metāla sasišanos, bet kādi soļi vēl tuvojās viņai.

„Nolaid zobenu” rupja balss pavēlēja.

Pēc skaņas attāluma un atskaņas pret akmeņiem, Aminaella  precizēja svešinieka atrašanās vietu. Kā arī sajuta savādu aromātu, kas liecināja, ka viņš nav vampīrs. Viņa pacēla ieroci un pavērsa pret runātāju.

Viņš iesmējās „Ko jūs domājat darīt?”

Visapkārt valdīja tumsa, tāpēc Aminaella nejutās pārāk apdalīta dēļ akluma. Viņa raidīja dūrienu pretinieka virzienā. Vīrietis uzreiz pakāpās atpakaļ, bet tomēr pacēla zobenu augstāk.

„Ja jau dāma tā vēlas” viņš devās uzbrukumā.

Aminaella jau bija gatava un spēcīgi atvairīja uzbrukumu. Uz brīdi svešinieks apstājās, bet tad atkal turpināja.

Aklā atvairīja ikvienu cirtienu, nemaz nedomājot doties tiešā uzbrukumā, nezinot, kas ir pretinieks.

Tikai pēc vairāk kā 5 minūtēm atskanēja satraukta balss „Aminaell!”

„Esmu šeit” viņa atsaucās drauga saucienam.

Želons, ieraugot dāmu bez piepūles atvairot pretinieku, pasmaidīja „Safrān, varbūt labāk pievērsies man!”

Svešinieks strauji apgriezās, to uzreiz izmantoja Aminaella un veica sitienu pa kājām, tā nogāžot vīrieti zemē.

Viņa jau grasījās veikt dūrienu ar zobenu, kad vampīrs negaidīti atņēma ieroci „Aminaell, ko tu dari?”

„Kurš no mums ir akls?” sieviete pārsteigta iejautājās „Viņš centās mūs nogalināt!”

„Viņa ir Amantesa aizbilstamā?” guļošais taujāja, kamēr Želons palīdzēja piecelties.

„Jā” vampīrs atteica un aizdedza lāpu, kas nodzisa sākoties cīņai „Safrān, iepazīsties- Aminaella de Avegla; Aminaell, Safrāns Manets, kritušais un mūsu brīvbiļete prom no šejienes”

„Man ir žēl, ka mums nākas satikties šādos apstākļos, Aveglas jaunkundze” Safrāns atvainodamies sacīja.

Aminaella jutās apstulbusi „Kāds man varētu paskaidrot?”

„Vēlāk” paziņoja Želons „Mums jādodas, kamēr vēl kāds neierodas. Es tev visu paskaidrošu, kad būsim drošībā.”

To pasakot vampīrs atkal saņēma draudzenes roku un vadīja uz izeju, svešinieks abiem klusām sekoja.

Pēc neilga mirkļa viņi nonāca virszeme. Aklā nekavējoties pavērās debesīs, cerot sajust saules siltos starus, bet tā nenotika.

„Cik ilgi vēl līdz saullēktam?” viņa pagriezās pret draugu.

„Es teiktu stunda varbūt nedaudz ilgāk”  vampīrs atbildēja un pameta skatienu Safrāna virzienā „Tu zini, kur ir zirgi?”

„Jā, sekojiet man” kritušais veda viņus prom no mūra, dziļāk mežā, kas grima klusumā.

Aminaella atraisīja sadotās rokas „Kāpēc es neko nedzirdu?”

Želons apstājās un vēlējās atkal saņemt paziņas roku, bet tas neizdevās „Tu vari pakrist. Te nav kā pilī, kur tu visu pazīsti.”

„Es tev uzdevu jautājumu” viņa atgādināja, pastāvīgi turpinot sekot vedējam, precīzi pārkāpdama ikvienam akmenim un izvairoties no kokiem „Tev jau nu vajadzēja zināt, ka esmu apmācīta orientēties nepazīstamās vietās.”

„Mūs ieskauj Tieras burvestība, kas liedz jebkādām skaņām iziet ārpus mūsu loka, bet tas darbojas arī pretēji- neviena skaņa nenāk iekšā.” Safrāns paskaidroja.

„Ja drīkst jautāt, kas ir kritušie?” Aminaella paātrināja soli, lai atrastos blakus svešiniekam.

Vīrietis pārsteigts lūkojās dāmā, tad, saprazdams, ka viņa nemelo, jautājošu pameta skatienu vampīra virzienā.

„Tu tā neskatītos, ja pazītu Amantesu” Želons, negribēdams neko paskaidrot, atteica.

Safrāns pievērsās Aminaellai „Kritušie ir būtnes, kas nepieder nevienai rasei. Lielākoties tas ir tāpēc, ka mūsu vecāki nākuši no dažādām rasēm. Līdz šim kritušie bija izstumti, bet šobrīd mums ir sava valstība- Perla.”

„Tāpēc es apjuku, kad sajutu ap jums vīdam ziedu aromātu, kas ir raksturīgs elfu rasei, un vēl kādu  smaržu, ko es īsti nevaru sazīmēt. Tā ir tāda skāba dvaka, to varētu salīdzināt ar asiņu stingumu” aklā centās izskaidrot savas sajūtas.

Uz brīdi starp trijotni iestājās klusums. Kritušais jutās apjucis pēc dzirdētajiem vārdiem, jo viņš nekad īsti nebija zinājis, kurš ir viņa tēvs.  Jo māte, Sofija, elfu rases pārstāve,  nekad neradīja iespaidu, ka viņš nebūtu viņas mīļotā vīra, Eduāra, dēls. Pat pēc Terdemontes balles, kurā Safrāns tika paziņots par Perlas padomnieku, Eduārds nedomāja ka dēls ir kritušais. Safrāns, negribot saskarties ar sarežģījumiem, pat neiedomājas atklāt patiesību.

„Šī otra smarža, kurai rasei tā pieder?” Safrāns satraukts taujāja.

Brīdi padomājusi Aminaella atteica „Es nezinu, jo iepriekš neesmu sastapusi būtni ar šādu esenci. Bet tas jau neko nenozīmē, jo daudziem rases pārstāvjiem ir aizliegs atrasties pilī.”

„Aizliegts?” Kritušais izbrīnījies palūkojās uz vampīru.

„Amantes ir aizliedzis pilī ieiet eņģeļu un elfu rases pārstāvjiem, un pūķu karalistes pavalstniekiem. Ar viņu sūtņiem viņš tiekas ārpus pils mūriem” Želona paskaidroja, lai arī pats neizpratne šī likuma iemeslu.

Sajuzdama sabiedrotā šaubas aklā apgaismoja viņu „Es pazīstu elfu rases īpatnības, jo galma burvis Velians nāk no šīm būtnēm. Līdz šim viņš bija vienīgais elfu pārstāvis, ko biju sastapusi.”

Tālāk viņi turpināja ceļu klusējot līdz brīdim, kad Aminaella pēkšņi apstājās, liekot abiem vīriešiem satraukti uzlūkot viņu.

„Aminaell” Želons lēnām noraizējies tuvojas meitenei, bet viņa norādīja, lai abi kompanjoni nekustās.

Pagriezusies pret draugu aklā bez skaņa izdvesa Kāds tuvojas.

Vampīrs ātri, bez vārdiem, padeva zīmi tālāk Safrānam, kurš jutās pārsteigts, jo burvestībai vajadzēja būt vēl ap viņiem.

Vairāk kā minūti viņi stāvēja kā sastinguši, līdz aklā negaidīti iesmējās un strauji devās dziļāk biezoknī,  kur viņai pretī žiglā riksī dipināja satraukts zirgs.

„Lusija, mierīgi! Viss ir labi!” viņa, lēnām glaudīdama, mierināja zirgu.

„Kā viņa varēja to dzirdēt?” Safrāns klusi jautāja vampīram.

„Nav ne jausmas” Želons apstulbis izdvesa.

Drīz blakus Lusijai parādījās vēl divi zirgi. Tikai tagad Aminaella pamanīja, ka neviens no dzīvniekiem nenesa saiņus „Kur ir manas mantas?”

„Velians tās aizbūra uz manu mītni, lai mums būtu vieglāk aizbēgt” Kritušais paziņoja, uzkāpjot savā zirgā. „Un tagad esat aicināti sekot man uz Perlu.”

Zirgi steidzīgi nesa savus jātniekus ūdenskrituma virzienā, neparādot ne mazāko baiļu kripatu no apkārtējās kņadas.

Nonākot pie ūdens sienas, būtnes nokāpa no zirgiem, lai paņemtu pavadas rokā.

Safrāns vadīja viņus iekšā ūdenī, šoreiz, nejūtoties pārliecināta par sevi, aklā cieši pieturējās pie Lusijas, lai nepakristu.

Pēkšņi gājējus apņēma sena burvestība, pārnesot viņus citā pasaulē.

Izgājuši otrā pusē neviens nebija saslapinājies, kas pārsteidza vampīru ar meiteni, bet Safrāna seju rotāja apmierināts smaids.

Vampīrs steidzīgi atstāja zirgu un devās pie sabiedrotā, lai, kamēr Aminaella centās aprast ar atkartējam smaržām un vēsmām, divatā pārrunātu visas lietas.

Vīrieši bija tik pārņemti ar sarunu, ka nepamanīja, ka dāma viena devusies nedaudz tālāk.

Aklā jutās bezpalīdzīga svešajā pasaulē, jo šeit viss likās savādāk kā vampīru karalistē, bet viņa to nespēja atzīt. Aminaella vienmēr bija centusies visus pārliecināt, ka pati spēj paveikt visu, bez citu palīdzības.

Meitene pastiepa roku uz priekšu, jo saprata, ka viņai priekšā ir kāds šķērslis, tikai skarot to, viņu pārņēma šausmīga apjausma- tā bija dzīva radība.

„Aminaell, nekusties” līdz viņai nonāca Safrāna klusais brīdinājums.

Aminaella lēnām pacēla galvu un, viegli izelpojot, sāka apjaust radības lielo izmēru „Kas tu esi?” viņa pie sevis  retoriski izdvesa.

„Tu esi akla vai kā?” kāda balss ierunājās meitenes prātā.

Dzīvojot pilī, kas pilna ar pārdabiskām būtnēm, Aminaellu nepārsteidza balss viņas galvā „Jā, jūsu zināšanai es esmu akla!” pašpārliecināti sakot, viņa lēnām atkāpās.

„ Ar ko tu runā?” Želons vērsās pie meitenes, neiedrošinoties pietuvoties tuvāk.

„Ar šo nepieklājīgi radību, kura neredz acīm redzamo” viņa norādīja uz priekšā esošo.

„Acīm redzamo? Kā tu domā es varēju zināt, ka tu esi akla, kad tu pārvietojies kā redzīga un nepielieto palīg lietas?” radība aizvainota atteica.

„Jums taisnība, bet tas nav iemesls tik rupjai uzvedībai” Aminaella lielu daļu dzīves bija noklausījusies nievās, bet ārpus pils sienām, viņa negrasījās to pieļaut.

„Viņa ir Jinite?” Safrāns neizpratnē taujāja.

Želonu pārsteidza šis jautājums, jo viņš nekad nopietni nebija centies noskaidrot no kādas rases nāk draudzene, tas nelikās tik nozīmīgi.

„Pūķu jātnieks?” dāma apjukusi atjautāja svešajai būtnei.

„Persona, kura spēj sarunāties ar pūķi un vadīt to”  maigā balsī viņai tika paskaidrots.

„Es zinu, kas ir Jinite! Kāpēc  viņš domā, ka es esmu šī būtne?” ar katru mirkli aklā apjuka arvien vairāk.

Balss viņas prātā skanīgi iesmējās un jautri sacīja „Tāpēc ka es esmu pūķene!”

Aminaella sastinga no dzirdētā, neticot ka viņai priekšā ir tik varena radība „Piedod, es nezināju.” Aklā atvainojās, lēnām palokoties pūķenes priekšā.

Pūķene jautri iesmējās „Tu zini, kā jāizturas pret mums, lai arī neesi Jinite. Kas tu esi?”

„Mani sauc Aminaella de Avegla, es dzīvoju Kelerahas karalistē” viņa atbildēja skaļi, bet, cerēdama uzzināt ko vairāk, domās piebilda „Vakar kāds dēmons mani nodēvēja par Venefiku.”

Pūķene pārsteigta raudzījās sieviete, nespēdama ticēt dzirdētajam, lai arī skaidri zināja, ka viņa nemelo. „Mums jārunā, bet ne šeit un ne tagad. Es tevi atradīšu vēlāk, tad mēs runāsim.” Radība paziņoja un strauji pacēlās debesīs, atstājot vien putekļu mākoni.

„Kas te tikko notika?” pirmais attapās Želons „Nesaki, ka tu runāji ar pūķi?” viņš žigli pieskrēja pie draudzenes.

„Es nerunāju ar pūķeni” aklā automātiski atbildēja.

Lai nesaprastu, ka sieviete melo būtu jābūt muļķim, tāpēc vampīrs grasījās jau tālāk iztaujāt. Bet viņu pārtrauca Safrāna brīdinājums: „Labāk dosimies! Jūs varēsiet visu pārrunāt, kad mēs būsi pie manis, jo svešinieki šeit nav īpaši gaidīti.”

Želons saņēma Aminaellas roku, un abi klusējot sekoja kritušajiem.

Runeflame

6.nodaļa

Aminaella ik mirkli centās iejusties jaunajā pasaulē. Viņa atpazina dažus ziedus, kuru smarža vēdīja gaisā, pateicoties nelielajai vēja pūsmai meitene spēja lēnām konstruēt apkārtnes koku izvietojumu. Bet visvairāk viņai patika putnu čalas, kas tik reti parādījās pils dārzā, kurā tika pavadīts daudz laika.

Dāmas domas pārtrauca Želons balss „Tu juties labi? Varbūt vēlies uz pāris minūtēm atpūsties?”

Aminaellai neko neatbildot, arī Safrāns piemetināja „Šeit mēs būsim drošībā, pat ja mēs kādu satiksim; jūs esat mani viesi.”

„Nē, iesim tālāk! Es vēlos ātrāk doties pie miera” viņa paskaidroja un, atraisījusies no vampīru rokām, pietuvojās kritušajam „Jūs nevēlētos mani pavadīt tālāk? Mani tirda tik daudz jautājumu!’’

Nemaz neapdomājot to Safrāns maigi sacīja „Protams, es būšu pagodināts.” Vīrietis, nostājies blakus sievietei, lēnām saņēma viņas roku un ievietoja elkonī.

Sākuma kritušais soļoja gausi, tomēr drīz, dāmas mudināts paātrināja gaitu.

„Jūsu pasaulē mitinās tik daudz putni! Es pat nespēju apjaust visu šķirnes. Kelerahā esmu dzirdējusi tikai vālodzes, kaijas, zīlītes un vārnas” pēdējo vārnu viņa izrunāja ar riebumu.

Safrāns iesmējās „Jā, tie ir šausmīgi radījumi! Šeit dzīvo vairāk kā 30 putnu veidu, bet man visvairāk patīk lakstīgalas. Tās ļoti bieži pogo netālu no manas mājas.”

„Es dievinu šo kaislīgo skaņu” Aminaella sapņaini sacīja un iegrima apkārtnes skaņās.

Atlikušo ceļu dāma nemitīgi iztaujāja jauno draugu par svešo pasaule. Viņu interesēja viss- dzīvnieki, ko viņa sadzirdēja attālu kustoties, ziedi un augi, kuru smaržas virmoja visapkārt. Kā pēdējie jautājumi nāca par valstības iedzīvotājiem.

„Kādas būtnes šeit dzīvo, izņemot kritušos?” aklā vēlās uzzināt visu par šo pasauli.

„Eņģeļi, vampīri, elfi, fejas, burvji. Iespējams, ka kādu nenosaucu, jo mūsu skaits palielinās ar katru dienu” Safrāns lepni stāstīja, domājot, cik blakus esošā būtne ir noslēpumaini maiga.

„Tas vispār ir iespējams? Kā tik dažādas rases spēj sadzīvot vienkopus?” lai arī pilī dzīvoja vairāku pasauļu radības, Aminaella nekad nebija dzirdējusi par pasauli, kurā visas dzīvotu saskanīgi.

„Tāpēc ka lielākā daļa ir kritušie, bet pārējās rases ienākušas kopā ar viņiem, kā draugi, ģimenes locekļi, mīļotie un bērni. Mēs cenšamies veidot šo valstību par vietu, kur mierīgi var dzīvot dažādas būtnes” Vīrietis klāstīja, ik pa brīdim pametot skatienu apkārtnei, kā meklējot kādu.

„Kā tu tik daudz zini? Esmu nodzīvojusi Kelerahā visu savu mūžu, bet, pat būdama tuva karalim, nezinu tik daudz par mūsu karaļvalsti” izsakot šos vārdus, dāma pārcilāja prātā pēdējos svarīgus notikumus mājās.

Vīrietis vilcinājās atbildēt, tā izraisot Želona sejā smaidu. Beigu beigās viņš tomēr ne pārāk skaidri izdvesa „Es esmu Perlas karalienes padomnieks.”

Dāma apstājās kā iemieta „Padomnieks? Ko tad tu dari šeit?” viņa norādīja uz mežu visapkārt „Tev nevajadzētu uzturēties pilī?”

Tā kā gājēji jau bija nonākuši līdz nelielam namiņam, Safrāns vispirms atvēra durvis jaunkundzei un tikai tad atbildēja „Galmā šobrīd valda saspīlētība un  gaidāmo svētku sakarā karaliene ir nedaudz satraukta.”

„Nedaudz?” atskanēja īgņa balss no virtuves „To tu sauc par nelielu satraukumu, ko tu teiksi, kad būs palikusi tikai nedēļa vai diena līdz sprādzienam?”

Safrāns atpazina balsi, tomēr, lai pārliecinātos, ātri ierikšoja virtuvē „Lučilla, ko tu šeit dari?”

Uzrunātā veikli izteica „Ko, ko? To pašu ko tu- slēpjos no karalienes dusmu izvirdumiem. It sevišķi tagad, kad atkal esmu atgriezusies ar tukšām rokām. Šai nebeidzamajai māsu…”

„Mums ir viesi” kritušais viņu apstādināja, nevēloties izpaust personīgas problēmas.

„Atvainojiet” burve pagriezās pret svešiniekiem „Kā jau Safrāns teica, pilī valda neliels haoss. Kā nekā nav pat pagājusi nedēļa, kopš oficiāli tika pasludināta Kritušo valstība.”

„Mēs saprotam, arī Kelerahā briest pārmaiņas, bet to protams nevar salīdzināt ar pasaules izveidi. Atceros vēl kā Amantes veidoju savu galmu” Želons atteica un pietuvojies sievietes iepazīstinājās „Želons Kelerahas. Un šī ir Aminaella de Avegla” viņš norādīja uz aklo.

Lučillas seju pārņēma lepnums „Esiet sveicināti Perlā! Mani sauc Lučilla Tiffa, es esmu galma…”

„Burve” viņas vietā teikumu pabeidza Aminaella „Jūsu specialitāte ir  četru stihiju burvestības, kas ir ļoti reta parādība magu pasaulē. Jūs noteikti nākat no ļoti sena klana” dāma klāstīja, ko bija sajutusi virmojot ap sievieti.

„Jums ir plīvura redze?’’ burve pārsteigta taujāja.

Aklā izplūda patiesos smieklos „Tā varētu teikt, ja ar to jūs domājat aklumu.”

Lučilla nesaprašanā vērās pretī stāvošajā dāma, tikai pēc mirkļa saprotot, ka acis neseko līdzi viņas kustībām. Burve vairs nezināja, ko sacīt.

Viņas vietā klusumu pārtrauca Safrāns „Aveglas jaunkundze, jūs noteikti esat nogurusi no tāla ceļa. Es jums parādīšu jūsu istabu.”

Vadot tālāk pa telpām kritušais stāstīja „Protams, šeit nav kā pilī, bet ir kluss un visas ērtības, kas nepieciešamas. Kā arī no jūsu loga paveras skaists skats uz dārzu.”

„Paldies” aklā pateicās, kad Safrāns atstāja viņu vienu ar vampīru.

„Aminaell, tev viss kārtībā?” Želons taujāja, apsēdinādams dāmu uz dīvāna.

„Želon, es staroju! Es vēl nekad neesmu jutusies tik brīva un tai pat laikā nedroša” viņa atteica, atguļoties gultā.

Vīrietis izdarīja to pašu „Mēs varētu šeit kādu laiku uzkavēties un tad doties uz manu muižu.”

„Nevienam šeit par to nebūs iebildumu?” Aminaella apjautājās, domādama, cik jauki būtu iepazīt šo tikko izveidoto pasauli.

„Es pajautāšu Safrānam, bet, manuprāt, sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Vienīgi, ja tu atkal nesadomā sarunāties ar pūķi” pēdējo teikumu izsekot vampīrs pagriezās, lai varētu ielūkoties draudzenes acīs.

Bet aklā vēl nebija gatava atbildēt, tāpēc uzbruka ar pretjautājumu „Ko Amantesam šodien vajadzēja man izstāstīt?”

Tas nāca tik negaidīti, ka Želons sākumā nedaudz apstulba, un tikai pēc mirkļa pārsteigts taujāja „Kurš tev to pateica?”

Aminaella lēnām piecēlās un devās pie loga. Viņa skumji raudzījās ārā pa logu, vēloties kaut viņa spētu novērtēt skaisto skatu ārpusē, un apsēdusies uz palodzes, sāka klāstīt „Ikreiz, kad es iegrimstu transā, lai atcerētos pagātni, kamēr daļa manas dvēseles ceļo pagātnē, daļa paceļas virs ķermeņa un gaida. Tiera izteica teoriju, ka tas notiek tāpēc, ka mana agrākā būtība nespēj saprasties ar šī brīža; tās nespēj atrast līdzsvaru. Tas ir iemels, kāpēc es neko nevaru atcerēties esot nomodā.”

Uz mirkli viņa apklusa, apdomājot nākošos vārdus „Es nevienam to neesmu stāstījusi” viņa satraukti iesāka „Naktīs es bieži neapzināti sadalos divās personībās. Tāpēc es parasti zinu, ka kāda lieta pilī ir pārvietota. Šajās reizēs es staigāju pa pili kā redzīga. Es spēju saskatīt visu izņemot dzīvās būtnes, tās parādās tikai kā ēnas, sīkas atblāzmas.”

„Cik ilgi tā jau notiek?” Želons, dāmas teiktā apburts, vaicāja.

„Vairāk kā gadu. Es nezinu vai tas notiek, jo tuvojas mana pilngadība vai arī esmu tik ļoti pieradusi pie sadalīšanās, ka tā notiek neapzināti” dāma pati nebija īsti pārliecinātā par šo ceļojumu iemeslu.

Abus iztraucēja, klauvējieni pie durvīm, kuras nemanot kāds bija aizvēris. Želons žigli piecēlās kājās, bet Aminaella palika sēžot, apzinoties, ka vairs nav galmā, kur jāievēro etiķete.

Durvis lēnām atvērās, pa tām ienāca Lučilla „Atvainojiet, Safrāns lika pateikt, ka vakariņas ir gatavas.”

„Paldies, mēs tūlīt dosimies” pēc vampīra sacītā burve jau grasījās doties prom, kad viešņas vārdi viņu apturēja.

„Taffas kundze, jūs varētu palūgt kādu atnākt palīdzēt man pārģērbties. Domāju, ka nespēšu no šī tērpa izkļūt pašas spēkiem” Aminaella norādīja uz kleitu, kas vairs neizskatījās tik grezna- notraipīta ar dubļiem, vietām ieplīsusi, bet ziedi izskatījās ka tūlīt, tūlīt nobirs.

„Es varētu jums palīdzēt, ja jums nav iebildumu” burve piedāvājās un piemetināja „Sauciet mani par Lučillu.”

„Es būtu pateicīga” aklā piecēlās kājās un pagriezās pret vampīru.

Želons mirkli vēl stāvēja nesaprašanā līdz atminējās aizmirsto „Atvainojiet, protams es jūs atstāšu divatā” viņš nokaunējies atteica un aizgāja, lēnām aizverot durvis aiz sevis.

„Manuprāt, bēgšana no brāļa galma ir nedaudz viņu apmulsinājusi” Aminaella jautrā balsī pavēstīja.

„Tu domāji, ka viņš ne uz ko tādu nav spējīgs?” Lučilla taujāja, pieejot pie ceļa somām, kas vēl neizkravātas atradās pie kumodes.

„Nē, Želons ir spējīgs uz visu. Viņš noteikti domāja, ka es nepiekritīšu šādā bēgšanai, bet viņa domas noteikti mainījās pēc balles, kurās es skaidri visa galma klātbūtnē paziņoju, ka piekrītu doties prom” dāma stāstīdama devās apsēsties uz gultas „Manas ceļa somas ir šeit?”

„Jā, kādu tērpu tu vēlies?” burve jautāja, vērdama vaļā somas, bet tad apstājās ieraugot neskaitāmās grāmatas, kas atradās virspusē „Es atvainojos, manuprāt, ir atburtas nepareizas somas. Šai virspusē ir grāmatas.”

„Šekspīra „Romeo un Džuljeta”, „Hamlets” un citi nebeidzami mīlas romāni?” Aminaella izklausījās uzjautrināta. Pat nesagaidījusi atbildi viņa turpināja „Padot man vienu no tām!”

Lučilla saviļņojuma pārņemta tā arī izdarīja, tas ko viņa ieraudzīja lika elpai aizrauties. No grāmatas lēnām ārā izlidoja neliela pūce, kas uzreiz nosēdās blakus aklajai.

„Šīs grāmata agrāk esot piederējusi Atēnai, seno laiku gudrības dievei. Kopumā esot 14- katram galvenajam Olimpa dievam pa vienai. Tajās esot pierakstīti Viņu piedzīvojumi, dēkas un noslēpumi, bet tikai „redzīgais” spēs tās izzināt” Aminaella bija priecīga, ka spēja pārsteigt ar savām zināšanām citus.

„Kā tās nonāca pie tevis?” burve zināja, ka pasaulēs vēl ir atrodamas seno dievu īpašumi, bet nebija īpaši par tiem interesējusies.

„Manas draudzenes, Kelerahas valdnieka sardzes, atved tās no saviem ceļojumiem. Pirmā bija šī, Atēnas grāmata” viņa norādīja uz sev rokā esošo „Tā ir arī vienīgā, kas man atklājusies, bet parējās sekoja vēlāk. Tas kļuva par tradīciju, kopumā man tagad jau ir sešas” dāma piecēlās uz devās uz vietu, kur juta stāvot sievieti „Atēnas” novietoja grāmatu uz kumodes, tālāk viņa pieliecās un no somas izņēma pārējās

„Apollona, Dēmetras, Artemīdas, Hermeja un Aīda.”

Lučilla pārlaida skatienu visām uz kumodes noliktajām grāmatām, no ārpuses tās izskatījās pēc parastiem darbiem, to vākus rotāju sen pazīstamu autoru vārdi. Bet atvērtā grāmata uzreiz pārtapa. Atēnas grāmata izdalīja reibinošu liliju aromātu, kā arī smaržoja pēc meža; varēja redzēt, kā lēnām no tās izaug zāles stiebriņi.

„Un neviens cits nespēj tās atvērt?” burve ieintriģēta taujāja.

„Iespējams, ka ir vēl būtnes, kuras to spēj, bet neviena cita pilī esoša to nespēja. Citi atverot ierauga parastu tekstu, kas atbilst grāmatas vākam” viņa padeva vienu no darbiem burvei.

Sieviete atvēra grāmatu, bet neredzēja neko vairāk, kā rindas no Šekspīra slavenā „Hamleta”. „Tās redzēs tikai redzīgie.” Viņa atkārtoja pirms tam izteikto.

„Jā! Vai tas nav dīvaini?” Aminaella iesmējās, jo arī viņa šķita neparasta šī sakritība „Varbūt tikai persona ar noteiktu skatījumu uz dzīvi spēj iegūt šos noslēpumu.”

„Dāmas mēs jūs gaidām” no lejas atskanēja steidzinoša Želona balss.

Abas sieviete kaislīgi iesmējās par vīriešu nepacietīgo dabu.

„Ja tev nebūtu iebildumu, man ir labāks veids kā pārmainīt tērpus” Lučilla ieminējās.

„Burvestība! Protams” aklā aizrautīgi piekrita, jo pilī burvestības tādām lietām netika izmantotas, karalim tā šķita lieka izšķērdība kaut vai tikai prieka pēc.

Pēc mazāk kā minūtes Aminaella vecais tērps stāvēja uz grīdas, bet viņas augumu sedza vienkārša zila kleita, kas viegli piekļāvās augšējam torsam, bet tālāk viegli plīvoja.

Pēc tam abas dāmas steidzīgi, jautri vēl aizvien runājot par grāmatām, devās uz virtuvi. Viņām ienākot virtuvē vīriešu pārtrauca sarunas un piecēlās kājās, lai pienācīgi sagaidītu.

Visi četri apsēdās pie nelielā galda, uz kura jau bija uzliktas vakariņas.

Negaidot neviena cita palīdzību, aklā sāka piepildīt savu šķīvi turpinot sarunu „Tev vajadzēja redzēt manu izbrīnu, kad es pirmoreiz atvēru grāmatu. Es taču iepriekš nekad nebiju sastapusi pūci.”

Lučillu nemaz nepārsteidza viešņas pastāvīgums „Tu tobrīd biji viena?”

„Jā, labi, ka es no izbīļa neiekliedzos, citādi būtu atskrējuši sargi, un tad jau visa pils zinātu šo noslēpumu” Aminaella sacīja un sāka maltīti.

Burve iesmējās un arī sāka remdināt augošo apetīti. Tikmēr abi vīrieši nesaprašanā vērās pretī sēdošajās, nespēdami saprast par ko bija tikko notikusī saruna.

Safrāns jau sāka novākt traukus, bet burve pasniedza saldo, kad ārā atskanēja strauji pakavu rībieni.

„Tu kādu gaidi?” Lučilla pagriezās pret kritušo.

„Nē” viņš atteica un, noslaucījis rokās, devās lūkot atbraucēju.

Safrāns atvēra durvis brīdī, kad jājējs bija nokāpis no zirga un jau nāca mājas virzienā „Mefodij, kaut kas noticis?”

„Lučilla ir pie tevis” elfs nejautāja, jo jau zināja atbildi.

Izdzirdējusi savu vārdu burve izgāja āra „Tikai nesaki, ka viņa zina, ka esmu atgriezusies. Un tev būtu jāzina, ka Safrānam ir viesi.”

„Želons Kelerahas” Mefodijs nepatikā noteica sajūtot sen pazīstama vampīra esenci.

Vampīrs protams to dzirdēja un, piesacījis draudzenei palikt mājā, devās satikt sen neredzēto „draugu”.

„Tu nu gan neesi mainījies elfu salašņa. Vēl aizvien tikpat pārdrošs. Kā ir būt topošajam karalim?” Želons ķircināja, zinot, dažus Perlas galma noslēpumus.

„Es tev ieteiktu apklust asinssūcēj, šī vairs nav tava valstība. Man vienalga, ka mēs esam alianses” elfs nikni atteica un, palaidis vaļā zirgu, izvilka zobenu.

Bet Aminaella, tiklīdz vampīrs viņu pameta, bija devusies tuvāk izejai, lai visu dzirdētu, tāpēc brīdī, kad tika izvilkts zobens, viņa žigli izmetās laukā. Šis negaidītais gājiens apstulbināja pārējos, tāpēc neviens nespēja dāmu apstādināt, kad viņa nostājās starp vampīru un elfu.

Pagriezusies pret Želonu viņa uzstādīja ultimātu „Ja kāds man tūlīt nepaskaidros, kas šeit notiek, es izsaukšu Velianu un likšu sevi aizburt atpakaļ uz Kelerahu.”

Vampīrs, pazīstot draudzeni, saprata, ka viņa nejoko. Tāpēc viņš lēnām atkāpās, paceļot rokas miera zīmei.

Tad aklās pagriezās pret otru uzbrucēju un veikusi reveransu bilda „Atvainojiet, ja Želons jūs kādā viedā ir aizkāris, bet mēs šeit neesam ļaunu nodomu vadīti. Mani sauc Aminaella de Avegla.”

Mefodijs atlika zobenu atpakaļ un, noskūpstījis dāmas roku, sacīja „Mefodijs Fadalgs.”

„Atvainojos par savu izskatu, mēs negaidījām karaļa ierašanos” viņa balss skanēja patiesi un kautri.

„Nē, Aveglas jaunkundze” viņš pacēla dāmas nolaisto galvu, lai ielūkotos acīs „Man ir jāatvainojas par tik nepieklājīgu ierašanos, kā arī par uzbrukšanu jūsu pavadonim.” Elfs uzreiz apjauta, ka jaunā sieviete ir akla, bet kaut kas viņā šķita pazīstams „Mēs būtu iepriekš tikušies?”

„Nē, es to noteikti atcerētos” Aminaella atteica, liekot skaņai apvīt vīrieti, lai viņa spētu apjaust priekšā esošā apveidus.

Mefodijs atlaida dāmas roku un pagriezās pret Perlas galma pārstāvjiem „Es ierados personīgi paziņot, ka rīt, saulei austot, karaliene noturēs sapulci, uz kuru jāierodas viesiem Rozes ordeņa bruņiniekiem.”

Uzrunātie satraukti saskatījās, cerēdami, ka karaliene nav ieplānojusi ko grandiozu, kas nozīmētu vēl vairāk darbu.

Iestājušos klusumu par brīnumu pārtrauca Aminaella „Mēs varētu pabeigt vakariņas.”

„Protams, vēlreiz atvainojos par traucējumu. Ja jums nav iebildumu es pievienošos maltītei” Mefodijs ieteicās un piegājis pie aklās piedāvājās pavadīt atpakaļ mājā „Atļausiet?”

„Ar prieku” dāma atteica un abi ar elfu pirmie iegāja telpās, viņiem sekoja pārējie, nezinot ko citu darīt.

Saruna pie galda vairs neraisījās tik raiti kā iepriekš, bet neiestājās arī klusums. Vīrieši pārrunāja karaļvalstu aliansi, tās iespējas un mērķus, sievietes pieskārās modei.

Lučilla piecēlās, lai novāktu traukus; Mefodijs ar Želonu apsprieda Kelerahas balli, uz kuru bija ielūgts arī Perlas galms. Aminaella klausījās sarunā, bet tad pēkšņi pielēca kājas, sajuzdama strauju maģijas šalti.

„Aminaell” vampīrs nekavējoties piesteidzās pie dāmas „Kas notika?”

Dzirdot drauga jautājumu, viņa saprata, ka bija vienīgā, kuru skāra maģija, tāpēc atteica „Atvaino, šī vakara notikumi laikam ir mani nedaudz satraukuši. Ja jums nebūtu iebildumu, es došos uz istabu.”

„Es tevi pavadīšu” Želons uzreiz piedāvāja.

„Nē, paldies! Es pati to spēju” aklā atteica un atvadījusies no pārējiem devās uz ierādīto guļamistabu.

Nonākusi tajā, Aminaella ātri piesteidzās pie loga, no kura juta nākam tik viegli atpazīstamo maģiju. Atvērusi to, viņa nevilcinoties pārlika kājas pāri palodzei un atlaidusi rokas, burvestības vadīta lēnām kā spalva nolidoja līdz zemei.

Maģija aicināja meiteni dziļāk mežā. Šoreiz pilnībā liekot aizmirst apkārtni, kas iepriekš tik ļoti fascinēja.

Tad Aminaella sajuta Viņa klātbūtni, kas lika viņas soļiem palēnināties. Meitene piesardzīgi izsoļoja no kokiem nelielā klajumā, un zinot pretī stāvošo, tikai bezjūtīgi raudzījās uz priekšu.

Amantesu šāda rīcība pārsteidza, nekad vēl aizbilstamā nebija izturējusies tik vēsi „Es priecājos redzēt, ka tu esi sveika un vesela. Piedod, ka es nevarēju tevi aizvest drošībā.”

„Kad tad tu to esi darījis?” aklās balss izskanēja auksti un izsmejoši. Viņa lēnām pietuvojās savam „glābējam”. „Tu nekad neesi mani izglābis.”

Vampīrs pakāpās atpakaļ, pirmo reiz savā dzīvē sajūtot bailes „Aminaell, ko tu runā?”

Meitene ātri nogrozīja galvu un tad, it kā būtu pamodusies, patiesā neizpratnē taujāja „Ko es tādu pateicu?”

Amantes žigli aplaida skatienu apkārtnei, meklējot kādu, kurš varēja būt kontrolējis pretī stāvošo, bet nevienu neatrada.

„Amantes, kas šeit notiek?” Aminaellas sejā uz mirkli atmirdzēja baiļu atblāzma.

„Tev jādodas man līdz atpakaļ uz Kelerahu. Tu šeit neesi drošībā” vampīrs žigli noteica, saņemdams meitenes roku.

„Nē” pašai par pārsteigumu aklā izrāva roku no raupjās plaukstas un vairākus soļu atkāpās „Es nedošos atpakaļ!”

„Aminaell” Amantes lūdzoši izdvesa, un atkal centās samazināt attālumu starp abiem.

Bet viņa to nevarēja pieļaut, pacēlusi roku, viņa paziņoja „Stāvi! Nenāc man klāt! Ja tu man pietuvosies kaut soli tuvāk, saukšu pēc palīdzības.”

Pirmoreiz Amantes dzirdēja meiteni izsakot draudus, labi, varbūt iepriekš viņa bija izteikusi, ko līdzīgu, bet ne tik nopietni kā šobrīd.

Vīrietis paklausīja lūgumam un rūpīgi ielūkojās aizbilstamās acīs „Viņš pateica, kā tev atgūt redzi…” Viņš minēja, bet Aminaellas sejas izteiksme pierādīja, ka tā ir taisnība. „Kāpēc tu neko neteici?”

„Tā nav tava darīšana” viņa atteica un lēnām pagriezās pret atpakaļ ceļu. Viņa vēlreiz pagrieza galvu pret savi karali „Manā debitantes ballē es tev pietaupīšu vienu deju.”

„Kā tu uzzināji?” Amantes bija rūpīgi pieteicis, nevienam neizpaust to, kā arī nebija neko sacījis karaliskajai apsardzei, pat Želons nezināja.

Aminaella seju rotāja žilbinošs uzvaras smaids „Tu taču nedomāji, ka spēsi noslēpt faktu, ka vēlies, lai šī gada dzimtas balle būtu arī mana debija sabiedrība, iespējamā līgavaiņa atrašanas nakts.”

Amantes klusēja, tāpēc aklā turpināja „Tajā ieradīsies daudzi Kelerahas sabiedrotie, noteikti kāds, vēloties iegūt tik spēcīgu aliansi, būs pat gatavs bildināt aklo.”

„Es būšu tavs balles pavadonis” vampīrs stingri noteica.

„Lai tā būtu, bet pēc galma etiķetes, tieši tev vajadzēs mani iepazīstināt ar visiem tiem vīriešiem, no kuriem iespējams viens beigas kļūs par manu vīru” desmit gadu laikā Aminaella ļoti labi pārzināja galma etiķeti.

Amantesu pārņēma dusmu vilnis, tāpēc viņš nikni atteica „Uz redzi” un izgaisa kā uz burvju mājienu.

„Uz redzi” meitene klusi izdvesa un devās atpakaļ uz Safrāna māju.

Jau pēc desmit metriem aklā apjauta, ka nespēs aiziet atpakaļ. Šurp viņu bija atvedusi maģija, bet tagad tā bija zudusi, un iepriekš viņa nebija pievērsusies uzmanību apkārtnei.

Lai vēl vairāk neapmaldītos, Aminaella piegāja pie tuvākā koka un, atspiedusi muguru pret to, apsēdās. Domādama, ka vēlākais no rīta kāds viņu sāks meklēt.

Mirkli vēlāk viņu jau pārņēma nogurums, kas ieveda miegā.

Runeflame

7.nodaļa

Aminaella nezināja, cik stundas bija nogulējusies šajā neērtajā pozā, bet viņa pamodās no apkārt skanošās lapu čaboņas. Viņa sadzirdēja tuvojošos soļus, kas noteikti nepiederēja cilvēkiem, jo bija pārāk klusi, tomēr tie bija pazīstami.

Aklā strauji piecēlās kājās un, ātri notīrījusi zāli no kleitas, centās izzināt, cik vilkači bija viņu ielenkuši. Atcerējusies pūķenes teikto viņa ātri izņēma  noslēpto aklās spieķi, ko viņai bija uztaisījusi Tiera.

„Atvainojos, ja es iztraucēju Jūsu medības” meitene patiesi sacīja „Es esmu Safrāna Maneta viešņa. Es neapdomīgi iznācu viena pastaigāties un apmaldījos.”

„Jūs esat akla?” rupja balss jautāja no kreisās puses.

Aminaella pagriezās pret skaņas pusi „Jā, vilkaci!”

Pēkšņi viņa sajuta, ka vilki sāk pietuvoties  viņai, bet neizrādīja ne mazāko baiļu atblāzmu, Išīgo bija viņu labāk mācījis. Saprotot, ka būtnes neapstājas aklā sacīja „Camātāna ennai vālkirār.” Kas tulkojot no tamilu valodas nozīmē „miers mīt manī”.

Vilkači, izdzirdot šos vārdu, strauji apstājās un sāka lēnām atkāpties. Tikai viens no viņiem palika tik tuvu, ka Aminaella juta viņa plūstošo elpu.

„Nīla nilavu nī pātukākkiratu”  tulkojumā: “lai zilais mēnesis tevi sargā”, senajam vilkaču sveicienam atbildēja viens no viņiem, kas nozīmēja ka neviena no pusēm negrasās uzbrukt otrai. Kas bija ierasts satiekoties citu baru vilkiem, bet nebija zināms citām rasēm. „Mani sauc Palamans, esmu Perlas vilkaču cilts- Vipattu- vadonis.”

„Aminaella, Kelerahas cilts- Īvakanu  – aizsargājamā” viņa sacīja tieši tā, kā Išīgo bija mācījis. Vilkiem neinteresē pie kādas dzimtas tu piederi, šeit galvenais ir bars un tavs stāvoklis tajā.

„Lai viņa pasaka ko tādu, kas apliecina viņas teikto” no aizmugures atskanēja aizdomu pilna, sievišķa balss.

Vadonis pagriezās un norūcot lika klusēt, bet aklā zināja, ka viņi neticēs līdz pilnībā nebūs pārliecināti.

Tāpēc viņa izteica vārdus, ko cerēja nekad neviens no viņas karaļvalsts neuzzinās „Pienāks dienā, kad es sēdēšu tronī un tas asinssūcējs dibinās gar manām kājām kā paklausīgs šunelis.”

Palamans pārsteigs raudzījās priekšā esošajā dāmā un spalgi iesmējās „Išīgo!”

„Viņš nožēlos, ka lika izteikt man šos vārdus” Aminaella klusu noteica, zinādama, ka vilki to dzirdēs.

Saspīlētā gaisotne beidzot atraisījās un likās, ka ne mirkli nevienam nebija pat prātā neuzticēties svešiniecei.

„Išīgo vajadzēja izdomāt ko citu, tas ir nepiedienīgi likt jaunkundzei izteikt šādus vārdus” Palamans atteica un piesoļoja blakus meitenei. Vilkacis bija gandrīz viņas augumā, kas nozīmēja, ka bija nedaudz jaunāks par Išīgo, kas esot vilka formā varēja ieskatīties meitenei tieši acīs.

„Nemaz nerunājot, ka Kelerahā es tiktu sodīta par tādiem vārdiem” aklā bilda un soļoja uz priekšu vilku pavadīta.

„Ar nāvi vai labākā gadījumā izraidīšanu” piebilda iepriekš runājošā vilkace, kura tagad dipināja blakus vadonim.

„Ar izraidīšanu varbūt, ja es to pateiktu tieši acīs milzīgas balles laikā visiem dzirdot, bet ja to dzirdētu tikai pils galms noteikti sods būtu, noskatīšanās kā kāds mirst barbariskā nāvē” Aminaella nodrebēja izsakot šos vārdus, jo atcerējās savu pēdējo sodu par pārkāpumu, ko viņa nebija veikusi.

Palamans apstājās, liekot arī pārējam baram piestāt un, palūkojies uz svešinieci, saprata, ka varētu būt milzīgā ķezā.

„Tev jābūt augstai galma loceklei, lai būtu tik drošai. Kas tu esi?” vadonis taujāja, liekot pārējiem atkāpties no viņas, kamēr pats apriņķoja meiteni.

Aklā nepatikā nopūtās un truli pavēstīja „Būtne, kas troņu zālē sēž divus pakāpienus zemāk par karali; visienīstākā Amantesa aizbilstām šajā gadsimtā, nē, visos laikos; un, protams, dāma, kuras dēļ Amantes pārvērtis savu dzimtas balli debitantes.”

Palamans jau grasījās, ko sacīt, kad sadzirdēja uz viņu pusi steidzamies zirgu pakavu rīboņu, tāpēc strauji pavēlēja pārējiem nostāties aizsargājošā pozīcijā ap Aminaellu, pats novietojoties priekšgalā.

Vilkacis nikni norūca, tā liekot pretim nākošam samazināt savu gaitu.

„Palaman, atlaid viņu!” Izskanēja pavēloša balss vairākus desmit metrus pirms viņiem. „Dāma ir mūsu viešņa.”

„Ja kāds būs viņai ko nodarījis, Mefodij, es pats pārkodīšu tā nelieša rīkli” vēl tālāk varēja sadzirdēt cietsirdīgo Želona balsi.

Aminaella neviltoti iesmējās, atkal un atkal pārliecinoties, ka viņu uzskata par neaizsargātu, vāju būtni.

„Jūsu zināšanai, viņi mani jau pavadīja uz Safrāna māju. Tā kā varat doties atpakaļ, it sevišķi tu, Želon, mums nav vajadzīgas dzirdīgas ausis, kas varētu mani novest Amantesa nežēlastībā” aklā pilnīgi atklāti paziņoja.

„Želons Kelerahas” viss baru klusām pāršalca šie vārdi, liekot saprast ar ko viņiem darīšana.

Mefodijs nolēca no zirga un abi ar vampīru uzmanīgi pietuvojās tuvāk vilku baram.

„De Aveglas jaunkundze, mēs tikai pirms pāris minūtēm uzzinājām, ka jūs neesat istabā un uzreiz devāmies meklējumos” elfs piesardzīgi raudzījās uz meiteni, ko vēl joprojām aizsargājošā veidā ieskāva viņa karaļvalsts cilts.

„Tu nedrīkst tā aizklīst, nevienam neko nepasakot” Želons nikni raudzījās aklajā „Es esmu par tevi atbildīgs.”

Šie bija vārdi, ko viņa nevēlējās dzirdēt „Tad ved mani atpakaļ uz Kelerahu, kur tu atkal varēsi būt mans draugs un tavs brālis atkal ieņems aizsargājošās maitas vietu.”

Izteiktais pārvija visus ar klusumu; vampīrs nekad nebija saņēmis tik nežēlīgus vārdus no draudzenes; Mefodijs jutās ka atkal atrodas neīstajā vietā un laikā; vilku bars savā starpā sazinājās, lai nolemtu tālāko rīcību.

Pēkšņi viss reāli sastinga, nevarēja redzēt ne mazāko kustību, pat ne acu mirkšķināšanu, bet Aminaella to, protams, nepamanīja.

„Mēs varam to pārrunāt rītā? Es patiešām esmu nogurusi” viņa bilda, vairs nevēloties strīdēties.

„Viņi tevi nedzird Aminaella. Es apstādināju laiku” pazīstamā dēmona balss viņas galvā paziņoja.

„Behold,  ko tu šeit dari?” viņa bija pārsteigta, jo dēmons teica, ka ieradīsies, kad viņa atradīs meklēto „Es vēl neesmu atradusi meklēto…”

„Nē, bet tu neesi tālu no meklētā. Bet es ierados cita iemesla vadīts” viņš ieturēja nelielu pauzi un turpināja „Tev draud briesmas. Līdz Belcebulam nonākusi ziņa, ka uz zemes atrodas pēdējā Venefika- tu. Viņam nebūs nepieciešams daudz laika, lai tevi atrastu, tāpēc tev jau rīt jādodas prom no šīs zemes.”

„Bet kas man jādara, kur man jādodas, lai es atkal atgūtu redzi?” Aminaella tik ātri nespēja aptvert visu notiekošo.

„Tu atceries manis teikto, ka Venefikai nebūs savu bendi redzēt, kamēr viņa nebūs ar krustu svētīta un elles ugunīs kristīta?” pēc apstiprinoša mājiena, dēmons turpināja „Tev jādodas uz Ziedu valstību, kur tu varēsi izsaukt eņģeli- Gabriēlu, viņš tev varēs palīdzēt ar svētīšanu, bet tālāk tev jāmēro ceļš uz elles vārtiem- Terdemortes valstībā.”

Aminaella beidzot saprata, cik grūts būs viņas patiesais ceļš uz redzi. „Man drīkst doties līdz pavadoņi?”

„Tikai līdz Elles vārtiem. Kad tu nonāksi līdz turienei, es tevi jau gaidīšu un ievedīšu iekšā nepamanītu” Beholds paskaidroja.

„Tas nebūs bīstami, it sevišķi tagad, kad Belcebuls zina par manu esamību?” viņa negrasījās mirt pirms redzes atgūšanas.

„Es par to parūpēšos. Bet tagad tev jāsalīkst pavadoņi, ņem līdzi tikai pašu nepieciešamāko un dievību grāmatas, tās varētu tev noderēt meklējumos” viņš bilda šos pēdējos vārdus un izzuda no meitene prāta.

Vis apkārt atkal atgriezās dzīvība, it kā nekas nebūtu noticis.

„Aminaella, mēs to pārrunāsim rīt” Želons stingri noteica.

„Labi” viņa uzreiz piekāpās. Aklā pieliecās pie Palamana un iečukstēja ausī tamilu valodā  „Lūdzu, nodot Išīgo ziņu, ka es esmu drošībā un drīz ar viņiem sazināšos.”

Vilkacis piekrītoši pamāja un ar baru devās prom.

„Ko tu viņam lūdzi?” Mefodijs nedaudz aizvainots taujāja, jo izskatījās ka Vipattu cilts viņai, svešiniecei, ir tuvāka kā viņam, šīs zemes topošajam karalim.

„Tikai pateicos par palīdzību” viņa mierīgi atteica un spieķa vadīta devās tuvāk Želonam.

Viņš cieši saņēma meiteni uz rokām un pateicies Mefodijam par palīdzību, vampīra ātrumā aizsteidzās uz mājām.

Uz sliekšņa viņus jau gaidīja Lučilla ar Safrānu, kuri neizskatījās īpaši satraukušies, vienīgi Safrāna acīs vienu brīdi pazibēja uztraukumu dzirksts, bet tā ātri nozuda, liekot sejai atkal izskatīties nesatricināmai.

„Viss kārtībā” Želons paziņoja un, žigli dodoties abiem garām, uznesa dāmu uz viņas istabu

Ievietojis draudzeni, gultā viņš sacīja „Guli, un pat nemēģini nekur doties!”

Bet viņa vārdi Aminaellai izskanēja kā kluss čuksts, jo viņa jau bija lēnām iegrimusi sapņos vai šajā gadījumā murgā.

Aminaella iesoļo troņa zālē, zinādama, ka viņu sagaida sods, par pārkāpumu, ko viņa nebija veikusi. Tomēr puse no  galma atbildēja pretēji. Un kas tad bija aklās un staļļu puiša vārds pret redzīgo galminieku.

Aklā lēnā solī tuvojās tronim, to sasniegusi veica reveransu, bet nekā nesacīja, tā norādīdama uz savu nepiekāpību.

„Tevi redzēja staļļos kopā ar kalpu puisi vienu pašu, bez nevienas pavadones. Tu ar viņu runāji kā ar līdzīgu un viņš tev pieskārās.”

Aklā nekā neatbildēja uz šiem izdomātajiem meliem, jo zināja, ka šoreiz nespēs izlocīties. Toreiz dāma tur nebija viena, viņai līdz bija kalpone, kurai viņa uzticējās pilnībā, sākot ar visiem saviem dienas plāniem beidzot ar citu galminieku aprunāšanu. Tā bija lielākā kļūda, ko viņa varēja pieļaut.

Redzot, ka nesaņems atbildi Amantes turpināja „Tobrīd četras galma dāmas atgriezās no izjādes ar saviem pavadoņiem un to pamanīja. Bet viņš pat nebeidz ar Jums runāt.”

Aminaellas sejā parādījās smaids. Protams, ka viņš toreiz nepārstāja runāt, jo viņai blakus visu laiku stāvēja viņas kalpone-pavadone. Kalpiem bija atļauts runāt ar galminiecēm, kad viņām līdzās bija pavadones.

Bet Aminaella nezināja, ka viņas labākā kalpone- draudzene bija  pret viņu. Un brīdi, kad Asmedaeus bija izsaucis viņu uz nopratināšanu kopā ar staļļu puisi, kalponi un pieminētajām galma dāmām, kalpone noliedza to, ka būtu tobrīd atradusies aklajai blakus. Viņa esot zinājusi, ka jaunkundze parasti šai laikā dodas izjādē, bet dāma neesot todien viņu aicinājusi līdz.  Un galma dāmas, protams, nemitīgi klāstīja, ka Aminaella tur esot atradusies viena ar puisi.

„Tu atzīsti savu vainu?” Amantes zināja, ka aizbilstamā iepriekš centusies visu noliegt, tāpēc gaidīja, ka tā notiks arī tagad

Bet jaunkundze klusēja, akli vērdamās nežēlīgajā karalī. Ja viņa būtu parasta galminiece, sodu būtu ticis izlemts publiski, bet tagad zālē atradās tikai pieci galma karotāji- Asmedaeus, Išīgo, Lahindras, Velians un Kerleana. Kā arī galma padomnieks, dāmas, kas bija liecinieces, un Želons.

„Tātad tu ne noliedz, ne atzīsti savu vainu. Labi, pēc stundas tev jāierodas karotāju spārnā, kur tu tiksi pavadīta uz soda izpildi.”

Aminaella vēlreiz palocījās karaļa priekšā un, neizrādīdama nekādas emocijas, pameta telpu, uzreiz dodoties uz savu istabu.

Visu nākamo stundu viņa pavadīja vienatnē, neviens neatnāca, jo noteikti tas bija aizliegts. Tā bija pirmā reize, kad viņa saprata, cik šausmīga ir dzīve šai pilī.

Pirms došanās uz soda izpildi viņa pārģērbās, nomainot eleganto kleitu pret savu jātnieces tērpu- pieguļošām brūnām biksēm un baltu blūzi. Matus viņa sapina ciešā bizē, kas nogūla uz viņas muguras.

Pa ceļam uz karotāju spārnu viņa nevienu nesatika, jo saule nesen bija aususi, kas nozīmēja, ka lielāka galminieku daļa- vampīri- devušies pie miera.

Galā dāmu sagaidīja divi karotāji, kas uzreiz pavēlēja viņiem sekot.

Ne mirkli Aminaella nenolaida augsti pacelto galvu, zinādama, ka nav pastrādājusi nekādu noziegumu un ka ir būtnes, kas viņai tic, tomēr nav tik spēcīgas, lai arī kā gribētu stāties pretī karalim.

Piecpadsmit gadīgā meitene tika aizvesta uz pazemes cietumu, uz vietu, kur tika izpildīti sodi, kas nebija publiski. Kas varēja nozīmēt tikai vienu- tas būs dziļi personīgs sods.

Ieejot telpā viņa sajuta tikai trīs būtņu klātbūtni- Amantesa, Asmedaeusa  un staļļu puiša. Bet negaidīti viņiem pievienojās vēl viena perona-Eligarisa, viņa bija šeit, lai vēlāk paziņotu galmam, ka sods tika izpildīts.

Amantes lēniem soļiem pietuvojās aklajai „Tu savu vainu neatzini, bet viņš gan to izdarīja” vampīrs norādīja uz kalpu „Viņš sacīja, ka tā neesot bijusi tava vaina, tā visu sodu uzņemoties pats.”

Aminaellu nepārsteidza izteiktais, viņa zināja, ka puisis uzņemsies visu vainu, lai arī viņa lūdza to nedarīt.

„Es palieku pie izteiktā- mēs neesam veikuši pārkāpumu” Aminaellas bez emocijām vārdos pārsteidza klātesošos „Ja pārkāpums ir teikt patiesību, kamēr visi pārējie melo, tad es esmu vainīga.”

„Sods jau ir izlemts, tavs aizstāvības laiks jau ir pagājis, tagad tev atliek vienīgi saņemt piespriesto” vampīrs stingri sacīja, lai arī būtu izvairījies no šī brīža. Viss, ko Aminaellai vajadzēja izdarīt, bija aizstāvēties, kad viņa tika iztaujāta troņa zālē, bet viņa to neizdarīja un tagad jau bija par vēlu.

Meitene tika nosēdināta pretī staļļu puisim, kurš bija piesiets pie krēsla  ar atkailinātu augšējo torsu. Puisis raudzījās viņā ar godbijību un cieņu, jau zinādams savu likteni, bet viņš bija pateicīgs, ka viņai nenāksies ciest. Tomēr, pazīsto jaunkundzes labsirdīgo dvēseli, drīz viņa domās, ka labāk būtu pati izcietusi sodu.

Pie Aminaellas no muguras pienāca Eligarisa un cieši saņēmusi aklās rokas, lai viņa nevarētu pakustēties, pieliecās pie meitenes auss „Šodien es būšu tavas acis” viņa izsmējīgi paziņoja.

Un tad sākās spīdzināšana un Eligarisa neizlaida ne mazāko detaļu.

„Amantes paņem dunci, kas sakarsēts karstās liesmās. Viņš pieliek to pie puiša krūtīm un pārvelk krustu pār tām, lēni, uzmanīgi, izbaudot katru sekundi. Brašs gan tavs tas mīlnieks, bet var redzēt, ka viņa seja ir sāpēs, viss ķermenis trīc no asmens spēka. Asins straumes sāk līt pār viņa torsu.”

Eligarisa pieliek vēl tuvāk aklo spīdzināmajam, tagad meitene spēj sajust viņa elpu savā sejā. Bet viņa nenovērsās, tikai cieši raudzījās ar savu tukšo skatienu puiša sejā, kurš vienmēr bija sacījis, ka viņas skatiens izsaka tūkstošreiz vairāk kā redzīgo.

Vampīre saņēma aklās roku un pielika pie puiša asiņainajām krūtīm „Jūti, ka iztek viņa sula, un pie tā esi vainīga tu. Amantes paņem sveci, lai vēl vairāk iededzinātu rētu, kas uz visiem laikiem rotās šī mīlnieka augumu.”

Meitene rokas vēl aizvien atradās uz puiša, jo viņa nevēlējās atrauties, padoties emocijām, lai nedot apmierinājumu spīdzinātājam. Pāris gadu laikā viņa bija iemācījusies slēpt savas īstās izjūtas no citiem.

Tikai tagad aklā izdzirdēja nelielus sāpju vaidus, kas nāca no drosmīgā puiša, kurš vairs nekad nevarēs runāt, kuram šī rēta vienmēr būs kā zīmogs, ka viņš ir aizkāris dāmas godu.

„Tagad viņš ņem staļļa puiša nazi, pieliek pie viņa kakla…”

„Tavi pēdējie vārdi kalps” Amantes skarbi paziņoja.

Puisis ne sekundi nevilcinājās, lai arī zināja, ka viens nepareizs vārds varētu prasīt viņa dzīvību:

„Jaunkundze, Jūsu smaidā atplaukst tūkstošiem ziedu, Jūsu smieklos rotājas miljoniem saules staru, bet Jūsu acis ir kā skatiens bezgalībā, kas mūs kādu dienu glābs no elles! Paldies jums!”

„Pēdējie mīlnieka vārdi ir trulas dzejas rinda savai mīļotajai cik naivi” Eligarisa izsmējīgi teica un turpināja būt aklās acis „Amantesam arī laikam tie patīk, jo viņš vairs ilgāk nevilcinās. Viņš ieliek dunci ugunī…”

Šai brīdi Aminaella zināja, ka viņai nāksies paveikt ko drausmīgu „Pagaidiet” viņas pēkšņā ierunāšanās apstādināja karali un lika pārējiem uzmanīgi vērties uz viņu.

Kalpu puisi jau bija sapratis, ko viņa grasās darīt, tāpēc nedomājot par sekām, žigli sacīja „Nedariet to!”

„Aizveries” Eligarisa nikni noteica un iesita pliķi puisim, palaizdama vaļā aklās roku, kas deva Aminaellai iespēju piecelties kājās.

„Es to izdarīšu! Viņš aizskāra manu godu, tāpēc es būšu tā, kura viņam atņem balsi” viņa pilnīgā pārliecībā paziņoja un pastiepa roku pret Amantesu „Nazi!”

Tiklīdz viņas rokā iegūlās duncis, viņa pavērās pāri telpai, jūtot ka Asmedaeus stāv pie durvīm „Vadi manu roku.”

Šie trīs vienkāršie vārdi lika karavīram pieiet pie dāmas un palīdzēt izdarīt to, ko vēl neviena galminiece nebija spējusi. Galvenais sods par dāmas goda aizskaršanu, ja tas saistījās ar nepiedienīgu runu vai glāstiem bija mēles izgriešana un mūžīga rēta kā apliecinājums. Bet vēl neviena prasītāja nebija veikusi šo sodu pati, lai arī tas bija iespējams.

Asmedaeus saņēma jaunkundzes roku, cik vien maigi viņa plauksta atļāva, un vadīja tuvāk puiša sejai. Ar otru roku meitene saņēma puiša mēli.

Karavīrs, cik vien klusi spēdams iečukstēja dāmai ausī „Tev tas jāizdara vienā piegājienā.”

Bet Aminaella to jau zināja, tāpēc nevēlējās, lai to paveic Amantes, kurš būtu parūpējies, lai kalps ciestu vislielākās mokas.

Viņa jau grasījās to darīt, kad viņas pirksts nobrauca pār asmeni un sajuta, ka tas ir neass.

Dusmās par acīmredzamo karaļa cietsirdību  gan pret viņu, gan staļļu puisi, speciāli iedodot viņai neasu nazi, aklā aizsvieda nazi pār visai telpai, kur tas iedūrās durvīs tieši pa vidu, un žigli izvilka pati savu dunci, kas bija ass kā žilete, par to šorīt bija parūpējusies Kerleana.

Un tikai tagad Aminaella apjauta, ka draudzene noteikti jau zināja viņas likteni, kā arī pārāk labi pazina, jo bija pieteikusi, lai nazi viņa turpmāk ņem līdz izjādēs, kurās viņa parasti dodas viena. Tāpēc aklā pēc dāvanas saņemšanas uzreiz to ievietoja tērpā.

Asmedaeus atkāpās vairāku soļus, jūtot, ka dāma spēs to paveikt viena.

Aminaellai nebija vairāk laika, tāpēc viņa paņēma nazi un pielikusi to pie jaunekļa, kurš bija divus gadus vecāks par viņu, mēles un vienā vēzienā…

Runeflame

8.nodaļa

Ar spalgu kliedzienu Aminaella pielēca gultā sēdus un strauji raudzījās uz savu augumu, vēl tagad atcerēdamies, kā asinis uzšļācās uz viņu, liekto uz vairākiem mēnešiem aizmirst zirgus un pārējo pasauli.

Pēkšņi viņas durvis atvērās ar tādu sparu, ka gandrīz izkrita no eņģēm, un pie gultas piesteidzās Želons „Aminaell, tev viss kārtībā?  Kas notika?”

Viņa ar smaidu palūkojās uz vīrieti „Neuztraucies, viss ir labi. Tikai slikts sapnis. Es ceru, ka nepamodināju parējos!”

„Nē, viņi bija prom jau ar pirmajiem saules stariem” vampīrs mierināja, bet vēl aizvien satraukts raudzījās meitenē „Tikai slikts sapnis? Izklausās tik ierasti, it kā tu katru nakti pieceltos ar kliedzienu.”

„Nu, katru nakti nē, tad to noteikti varētu pamanīt, bet pāris reizes nedēļā” aklā atteica un ērtāk iekārtojas sēdus.

„Kāpēc es par to neko nezinu?” viņš taujāja, atsēžoties uz gultas malas.

Aminaella juta, ka tūlīt atkal nonāks vainīgās lomā „Tāpēc ka tas tev nav jāzina. Kura galma dāma tev stāstītu, ka viņa katru otro nakti redz murgus?” viņa ieturēja pauzi, un, kamēr draugs nebija neko iebildis, turpināja „Neviena. Tā nav neviena vīrieša darīšana, kas notiek manā istabā, vai es tur kliegtu, dejotu vai mīlētos ar kādu.”

Pie pēdējās piebildes viņa skatiens pārmainījās pārsteigtā „Un kuram tad ir bijis tas gods ar tevi pavadīt nakti?” Balss skanēja izsmējīgi, tomēr bija lietas, ko neviens nezināja par aklo, varbūt vienīgi karotāju draudzenes.

„Išīgo” viņa ierasti atbildēja izkāpjot no gultas vēl aizvien vakardienas kleitā.

„Tam vilkam?” Želons dusmās pielēca kājas „Lai tik viņš pagaida, kad es atgriezīšos pilī, viņš gaudos kā kucēns!”

It kā neko nebūtu dzirdējusi viņa piebilda „Es viņu vienreiz nejauši ievainoju, un, lai to neviens neuzzinātu, nogādāju savā istabā. Apkopu brūci un ļāvu pārlaist nakti savā gultā.”

„Un tu ne sekundi neiedomājies, kā tas varētu ietekmēt tavu statusu galmā?” vampīrs nikni pamācīja, pieceļoties kājās.

Aminaella jautri sāka smieties, lēnām izlikdama uz gultas vairākus apģērbus „Es tev varu garantēt, ka ballē nevienam neinteresēs mana tikumīga, vienīgi kādu labumu viņi no tā iegūs. Un tu pats, atvedot mani šeit, neesi samaitājis manu reputāciju?”

„Nē, jo mums līdzi ir pavadone” viņš noslēpumaini bilda un devās uz durvīm.

„Želon, ko tu ar to domāji?” aklā nedaudz izbijusies taujāja.

Vampīra seju rotāja apmierināts smaids „To tu uzzināsi, kad nonāksi lejā brokastīs.”

Vairs neko neteikdams, viņš atstāja dāmu vienu. Aminaella, vēloties ātrāk uzzināt, kas Želonam padomā, ātri devās uz vannu.

Pēc pusstundas aklā jau bija izvēlējusies savu jātnieces tērpu, kas neprasīja citu palīdzību, un ilgāk negaidot devās lejā.

Jau kāpņu augšgalā viņa dzirdēja jautrus smieklus, kas sākumā šķita nepazīstami, bet pietuvojoties lejai, tomēr tika atpazīti.

„Aloise” viņa pārsteigta izdvesa.

„Tu nedomāji, ka es atļaušu Želonam sabojāt tavu reputāciju mēnesi pirms balles” sieviete atteica jautā balsī no dīvāna, kurā viņa, ērti nogūlusies, spēlējās ar dunci.

Aminaella iesoļoja telpā un piesardzīgi apsēdās pretī esošajā mēbelē, blakus Želonam „Protams, nē! Tas taču ir tavs pienākums!”

Aloise nepiedienīgi iesmējās „Beidz vienreiz izlikties par eņģeli! Tu izcili zini, ka esmu vispiedienīgākā galma pārstāve.”

Visi trīs vienojās kopējā smieklu šaltī, jo pēc ārienes, Aloise varēja raksturot ar pilnīgi pretēju vārdu. Sievietei mugurā bija balts krekls ar īsām piedurknēm, kas bija atpogāts tik tālu, ka mazliet bija redzamas krūtis, melna korsetes veida žakete un cimdi līdz elkonim, kā arī gari svārki ar šķēlumu, kas sākās labu gabalu virs ceļa. Viņas sarkanbrūnie mati vijās nekārtīgās lokā gar seju.

„Paskaidro to galma dāmām, kuras nemitīgi trin mēles par tevi”  aklā sacīja.

„Viņām vienkārši skauž” Aloise pašpārliecināti atteica.

Kurai galma dāmai neskaust? Aloise, arī būdama Amantesa aizbilstamā, nav īpaši iecienīta pilī, tomēr viņa tika vairāk cienīta kā Aminaella. Dāma ir atraitne, tāpēc viņa varēja ceļot vienatnē un tika uzskatīta par pieņemamu pavadoni. Kā arī Aloise vienmēr uzturēja savu labo reputāciju- ik pa brīdim parādoties Kelerahā, lai nodemonstrētu kautro, nevainīgo dvēseli. Tomēr Amantess un vairāki citi pavalstnieki zināja, par sievietes nodarbēm ārpus karaļvalsts, bet klusēja, baidoties karaļa dusmu.

„Mums jādodas uz Ziedu valstību” Aminaella pēkšņi paziņoja, liekot abiem pārējiem nedaudz salēkties.

Visvairāk satraucies bija Želons „Kāpēc? Tu zini, ka vampīriem bez īpašas atļaujas ir aizliegts ieiet šai valstībā?”

„Ja gribi, lai es spētu iemīlēties tevī no pirmā acu skatiena, tu sekosi manām norādēm ” aklā nedaudz pikti paziņoja un devās uz virtuvi.

„Želon, tu varētu vienreiz apklust! Un, ko viņa domāja ar „iemīlēties ar pirmo skatienu” ? ” Aloise negaidīti arī metās uzbrukumā, tiklīdz abi palika divatā.

Vampīrs pārskaities pieleca kājās „Ak, dievs! To man tikai vajadzēja- divas nevaldāmas brāļa aizbilstamās, kuras man nemitīgi varētu uzbrukt!” viņš pārcilvēciskā ātrumā pameta ēku.

Aminaella lēnām iesoļoja atpakaļ viesistabā, nesot paplāti ar augļiem „Brīžiem man šķiet, ka Amantes nav sliktākais variants starp brāļiem.”

„Piekrītu” Aloise paņēma nesamo no draudzenes un novietoja uz galdiņa „Vismaz Amantes skaidri izrāda savas jūtas, tai pat laikā Želons ir īsta mīkla.”

„Viņas zina, ka tu esi šeit?” Aminaella taujāja, zinot ka tiks saprasta.

Aloise pasmaidīja „Jā, un drīz mums varētu pievienoties Dināra. Viņa aizbildināsies ar došanos atgūt gūstekņus, kuri atrodas Esterē, kur starp citu atrodas vārti uz Ziedu valstību.”

„No turienes nenāk Mareks Kovalo?” aklā atminējās  vakardienas džentlmeni.

Aloise pieleca kājā „Oho! Kopš kura laika tu pazīsti Mareku?”

„Mēs iepazināmies vakar, viņš bija kopā ar mani, kad pilī uzbruka” Aminaella paskaidroja.

Draudzenes seju rotāja aizdomīgs smaids „Jā, Mareks ir Esteres valdnieka brālis. Viņš bija ieradies vest miera sarunas.”

Aminaella lēnām piecēlās un taujāja „Es gribētu apraudzīt Lusiju, viņai nepatīk atrasties zem klajas debess.”

„Zirgi ir tepat pagalma aplokā. Es tevi pavadīšu” Aloise saņēma draudzenes roku, un abas devās uz iekšpagalmu.

Abas lēnām piegāja pie aploka, kur pie viņām nekavējoties piesoļoja Aminaellas ķēve un lēnām pietuvināja savu galvu aklās pastieptajai rokai.

„Atgriežoties pie Mareka, kāds tev viņš šķita?” Aloises ar interesi taujāja, apsēžoties uz aploka sētas.

„Sākumā ļoti galants un pat piemīlīgs, viņš prot labi dejot, bet vēlāk likās, ka viņš cenšas diktēt savus noteikumus svešā pilī. Turklāt man šķiet, ka viņš nav tik skaists, kā visi runāja” aklā stāstīji, atceroties iepriekšējo vakaru.

„Visi vampīri ir vienādi- sākumā jauki, izpalīdzīgi, bet pēc tam izsūc tevi sausu. Un es nerunāju tikai par asinī” Aloise skumji bilda un, nolekusi no sētas, devās atpakaļ mājas virzienā.

Aminaella jau gribēja doties līdzi un atvainoties, bet nolēma draudzeni atstāt vienu. Viņa zināja, ka Aloises vīrs bija vampīrs, kuram nebija tā maigākā dvēsele, kas beigās viņu noveda pie nāves soda. Bet Aloise vairāku mēnešu netika redzēta sabiedrībā, daudzi tenkoja, ka viņa pat nespējot piecelties no gultas.

Šīs atmiņas atsauca atpakaļ aklās bailes par viņas pašas nākotnes vīru, kuru viņa noteikti satiks balles laikā, kā tas parasti notika Kelerahas valstībā. Dāmai vienmēr šķita, ka Amantes nepakļaus viņu tādam apsmieklam un ļaus viņai ar laiku doties prom no pils, lai viņa pati atrastu sev mīļoto.

Negaidīti zirgi aplokā iezviedzās un Lusija strauji atkāpās no saimnieces. Aminaella centās saklausīt, kas varēja satracināt dzīvnieku, bet sākumā neko nedzirdēja, tikai pēc vairākām minūtēm viņa sadzirdēja klusu balsi savā prātā.

„Aveglas jaunkundze, es vēlētos ar jums runāt! Lūdzu iznāciet klajumā, kas ir divsimt metrus aiz aploka” aklā uzreiz atpazina radību, ko bija satikusi vakar, tāpēc nekavējoties devās norādītajā virzienā.

Jūtot, ka ir iznākusi no kokiem un radības dvašu, Aminaella apstājās „Ko jūs vēlaties no mani?”

„Mani sauc Rilāre. Es esmu Perlas valstības pūķa kalna pavēlniece. Vakar tu sacīji, ka esi Venefika. Tā ir taisnība?” pūķenes balss izskanēja dobi un pārliecinoši.

„Iespējams. Dēmons vārdā Beholds tā sacīja, manuprāt, tā varētu būt taisnība” Aminaella atzinās un  dziļi ieelpoja apkārt virmojošo gaisu, lai spētu nākotnē atpazīt pūķeni.

„Kāpēc dēmonam tā šķiet? Pēdējā Venefika tika nogalināta vairāk kā pirms gadsimta, un šīs spējas var tikt tikai pārmantotas” pūķene paspēra tikai soli uz priekšu un centās sajust vai sieviete runā patiesību.

Saprotot, ka radība varētu viņai pastāstīt ko vairāk par spējām, kas iespējams slēpjas viņa, Aminaella nolēma pastāstīs visu, kas varētu atšķetināt noslēpumu „Jau vairāku gadus Amantes cenšas atrast veidu, kā dāvāt man redzi. Sākumā to centās paveikt neskaitāmi burvji no dažādām pasaulēm, bet gandrīz ikviens sacīja, ka maģija nespēs atdot acu gaismu. Bet tad Kelerahā ierādās Orakule. Viņa nespēja pilnībā redzēt manu nākotni, bet saskatīja tajā tumšus apveidus, kas varētu būt dēmoni. Amantes uzreiz ķērās pie izpētes, kas vainagojas ar neskaitāmām elles radībām, kas jau iepriekš dziedējušas vai ko zinājušas par brīnumainiem  notikumiem.

Beholds sacīja, ka neviens no dēmoniem, kas pabijis Kelerahas pilī, nav atgriezies atpakaļ ellē. Tad Beholds satika kādu no šiem dēmoniem, tikai viņš vairs nav bijis saistīts ar Belcebulu, tieši šis dēmons pastāstīja par mani.”

Rilāre rūpīgi pārdomāja tikko dzirdēto, nespēdama noticēt, ka viņa varētu būt satikusi būtni, kuras priekštečiem, viņai jābūt pateicīgai par iespēju dzīvot. Pūķene juta sievietes bailes un nedrošību, tāpēc nolēma pastāstīt to, kas gadsimtu gadu laikā ticis aizmirsts.

„Pirms vairākiem gadsimtiem, kad visas radības vēl dzīvoja vienā pasaulē, pūķi tika uzskatīti par briesmoņiem, it sevišķi pēc Olimpa dievu, kuri vienīgi tobrīd saprata mūsu valodu, došanās prom. Maģija lēnām izzuda, bet pūķi nezaudēja savus spēkus, tāpēc, ņemot vērā, ka mūs neviens nevarēja kontrolēt, mēs tikām nogalināti vai ieslodzīti, līdz kāda mistiskas rases dzimta nolēma to mainīt.”

Pūķene uz mirkli apklusa, nespējot iedomāties, ka viņa grasās izstāstīt visu būtnei, kura iespējams spētu iznīcināt visu pūķu līdzšinējo pasauli. Tomēr nelielā daļa ticības, kas vēl mita viņā, mudināja turpināt, lai spētu iepriecināt būtni, kura bija dāvājusi viņai tik daudz.

„Ir ļoti neliels skaitu būtņu, kuras vēl palikušas no tiem laikiem vai arī to, kas atceras sen stāstītas pasakas. Bet mums, pūķiem, tās ir ļoti svēts notikums. Šī dzimtas pārstāvji bija izcili maģijas pazinēji un spēja sarunāties ar daudzām radībām, kas nebija citu spēkā. Šīs spējas pārmantoja tikai sieviešu kārtas pārstāves, tāpēc ar laiku ģimene pieņēma dzimtai vārdu- Venefika, kas latīniski nozīmē „sieviete, kas saindē” jeb nodarbojas ar burvestībām. Gadu laikā dzimta bija tik liela, ka gandrīz ikvienā lielākā ciematā dzīvoja kāda no Venefikām. Viņas palīdzēja gadījumos, ka parastie burvji to nespēja vai nebija pietiekami spēcīgi, lai veiktu rituālus. Kad Dievi pameta pasauli, arī Venefikas zaudēja daļu sava maģiskā spēka un ar katru paveikto burvestību zuda daļa no viņu spēka, tomēr neviena neiedomājās pārstāt palīdzēt citām būtnēm. Desmit gadus mistiskās būtnes dzīvoja, cenšoties saglabāt pēdējas maģijas paliekas līdz, sanākot kopā visu rasu senākajiem pārstāvjiem, tika nolemts radīt paralēlās pasaules un nodot to pārraudzību Elementu Asamblejai, ko vadītu divpadsmit ieceltas dievības. Pūķi bija pēdējās spēcīgās radības, kuras spēja iznīcināt gandrīz ikvienu citu būtni- vampīrus, eņģeļus, fejas. Neviena rase nevēlējās savā valstībā radību, ko viņi nespētu kontrolēt.Tad vecajo priekšā ar priekšlikumu iznāca nesen pilngadību sasniegusi meitene, Laraniela Venefika- jaunākā varenās dzimtas pārstāve. Laraniela sacīja, ka ir radījusi burvestību, kas spēs dot iespēju citām būtnēm iespēju sazināties un kontrolēt pūķus, bet, lai to radītu, būs nepieciešama liels maģijas spēks. Ja iepriekš bija plānots, ka paralēlās pasaules radīs visas būtnes, kurām piemīta spējas apieties ar maģiju, tad šīs priekšlikums prasītu arī citu rasu piedalīšanos. Tāpēc liela daļa sanākušo, nevēloties mazināt savas spējas, noraidīja meitenes ideju un pasmējās par viņas naivumu un nolēma, ka pūķi ir jānogalina.

Laraniela nespēja pieņemt tādu lēmumu, visu dzīvi viņa bija mācīta, ka ikvienai radībai ir sava vieta pasaulē un katrai dzīvībai ir vērtība. Viņa devās pie pūķa, kas atradās vistuvāk sapulces vietai, ieslodzīts dziļi klintīs bez dienas gaismas vai ēdiena. Bet šo vietu jau bija sasniegusi arī karavīru vienība, kurai vajadzēja nogalēt briesmoni. Klints jau bija izkustināta, lai radītu eju, pa kuru pūķis varētu iznākt ārā, kur uzbrukumam gatavi bija vairāki karotāji un burvji. Brīdī, kad lielā radība iznāca no alas, burvji raidīja spēcīgu burvestību tās virzienā, bet pēkšņi radības priekšā materializējās Laraniela un atraidīja uzbrukumu. Uz brīdi uzbrucēji sastinga, esot pārsteigti par meitenes drosmi. Tad viens no burvjiem, kurš atpazina Venefiku, sacīja: „Mums ir dots rīkojums nonāvēt šo briesmoni jebkādiem līdzekļiem, pat ja tas nozīmētu kādas citas būtnes nāvi. Diez vai tava dzimta to vēlētos, meitenīt, tāpēc dodies malā!”

Bet Laraniela nepakustējās, viņa pat aizmirsa, ka aiz muguras atrodas radība, kas spētu vienā mirklī atņemt viņai dzīvību. Tā vietā viņa izslējās vēl staltāk un pašpārliecinātā balsī atbildēja:

„Mana dzimta vienmēr ir palīdzējusi visām radībām, kurām tas bijis nepieciešams. Pūķi ir tādas pašas radības kā mēs, tāpēc es neļaušu jums viņu nogalēt tikai tāpēc, ka dažas rases nevēlas ziedot daļu sava spēka, kas tāpat ar laiku atjaunotos, lai palīdzētu. Jums vispirms būs jātiek garām man.”

Karotāji, ilgāk nedomājot, devās uzbrukumā un tad notika tas, ko neviens nebija gaidījis. Pūķis lēnām nostājās blakus savai glābējai un nogūlās, lai viņa spētu uzkāpt tam uz muguras. Laraniela ilgi nedomājot tā arī izdarīja un abi ar pūķi uzlidoja augstu gaisā, kur viņus nevarēja sasniegt karavīru raidītās bultas, bet burvju maģiju apturēja meitenes aizsardzības burvestība. Katrs burvis atsevišķi nebūtu spējis stāties pretī Venefikai un viņa ātri būtu to pieveikusi, bet vairāk kā desmit burvju spēks, lēnām sāka novārdzināt viņu.

Vēl pāris minūtes un viņi būtu salauzuši aizsardzību, bet pēkšņi visi burvji atkāpās vairākus soļus atpakaļ, it kā būtu saņēmuši spēcīgu maģijas triecienu, bet kareivjus aplenca apbruņoti vīrieši un atņēma ieročus. Lēnām no alas, kas vairākus gadus kalpoja par cietumu pūķim, kurš nebija cerējis uz izglābšanos, izsoļoja vairāk kā desmit sievietes, visas tērpušās vienādos, tumšzilos apmetņos, ko rotāja senās dzimtas- Venefikas ģerbonis.  Pašā priekšā atradās vecākā dzimtas pārstāve, kura palūkojusies uz savu drosmīgo mazmazmeitu, sacīja:

„Ikviens drauds, kas izteikts kādai no mums, ir drauds visai dzimtai. Dodieties atpakaļ uz sapulci un paziņojiet, ka Svenna Venefika ir aizliegusi nogalināt vai aizskart pūķus līdz manām tālākajām norādēm. Ja tas tiks ignorēts, mēs nepalīdzēsim jauno pasauļu izveidei.”

Uzbrucēji strauji devās prom pat neatskatoties uz  klints palikušajiem Venefikas dzimtas pārstāvjiem. Vīri, kuri bija atbruņojuši karavīru devās pie savām sievām un meitām, lai kopīgi noraudzītos, kā uz zemes nolaidās varenais pūķis, kurš bija izglābis viņu ģimenes jaunāko atvasi.

Laraniela nokāpa no zvēra un lēnām devās pie ģimenes līdz izdzirdēja savādi dobju balsi.

„Paldies, Venefika! Es nekad neaizmirsīšu tavu drosmi.”

Meitene ātri pagriezās, lai spētu raudzīties gan uz pūķi, gan savu dzimtu. Visi Venefikas dzimtas pārstāvji tai skaitā vīrieši, pārsteigti raudzījās radībā, kura bija izrunājusi šos vārdus.

„Neviens nekad iepriekš nav stājies pretī ļaunumam, kas sāka pārņemt šo pasauli, bet, raugoties jūsos, manī atdzimst ticība labajam un taisnīgumam. Tagad pūķu rases liktenis ir jūsu rokās,tāpēc turpmāk ikviens jūsu dzimtas pārstāvis spēs mūs saprast.”

Venefiki uzklausīja Laranielas plānu un izpildīja maģisko rituālu, kas atļāva būtnēm, kas savu dzīvību būtu gatavas ziedot pūķa aizstāvībai, sarunāties ar šīm radībām un kļūt par Jinitēm. Bet tas notika jau pēc paralēlo pasauļu radīšanas, kas jau bija prasījis lielu daļu dzimtas maģiskā spēka. Tāpēc vēlāk notiekošais Jinite rituālas prasīja ko vairāk, kā tikai maģiju, kas ar laiku atjaunotos. Vairāk kā puse no Venefiku dzimtas sievietēm atteicās no  burvju spējām, ziedojot to rituāla veikšanā, tāpēc palika tikai divi dzimtas atzari, kas turpināja maģisko dzimtas pusi. Rituāla laikā tika arī iesvētīta arī pirmā Jinite- Laraniela.

Diemžēl divus gadu pēc šī rituāla Laraniela nomira dzemdējot dēlu, sieviete piederēja pie viena no maģiskā atzarā un bija pēdējā, kura varēja dzemdēt meitu ar maģiskām spējām, jo pārējām ģimenes Venefikām nebija tiešas sieviešu kārtas pēcteces, kas turpināt burvju dzimtu. Arī otra atzara Venefikas drīz tika nogalinātas, lai nepieļautu varenās dzimta atdzimšanu. Visļaunākais ienaidnieks bija Belcebuls, kurš nevēlējās, ka viņa dēmoni tiek atbrīvoti pret viņa gribu, tieši viņš iznīcināja pēdējo Venefikas dzimtas pārstāvi.”

Aminaella centās apjaust to, ko viņa tikko bija dzirdējusi, vienkāršāk šķita doties atpakaļ uz Kelerahu un aizmirst visu dzirdēto. Jo, ja tā visa ir patiesība, viņa ir lielākās briesmās kā domāja.

„Kā tu to visu zini? Kādam taču būtu bijis jāzina, ka pirmā Jinite bija sieviete, nemaz nerunājot par tik varenas dzimtas pagātni” dziļi sevi aklā juta, kā pūķene nav melojusi, bet viņai bija nepieciešam izskaidrojums.

„Rituālā piedalījās tikai dzimtas pārstāvji, kuri jau iepriekš bija nolēmuši neizpaust pirmā pūķa jātnieka identitāti, lai viņu neapdraudētu, tāpēc to zināja tikai Venefiku dzimta un izglābtais pūķis. Bet par vareno burvju dzimtas pagātni zina visi, kuri kaut reiz ir lasījuši paralēlo pasauļu radīšana vēsturi, tikai viņi netiek pieminēti, jo daudzi vēl aizvien uzskata, ka tik spēcīga maģija nevarēja tik vienkārši izzust un ka pa pasaulēm klejo Venefiku gari” pūķene atbildēja uz svešiniecei un būtu devusies prom, lai nedzirdētu nākošo jautājumu, bet viņai vēl bija aklajai, kas jālūdz.

Aminaella bailīgi pastiepa roku uz priekšu un lēnām pietuvojās radībai, lai varētu tai pieskarties. Tiklīdz meitene roka skāra raupjo ādu, viņa taujāja „Kā tu to zini? Vai to zina visi pūķi?”

Rilāre sajuta maigumu un sirsnību strāvojam no sievietes, un cerot, ka viņa patiesi ir Venefika, pūķene atklāja vienīgo noslēpumu, kas viņu vēl aizvien saistīja ar ģimeni.

„Šis noslēpums nekad nav izgājis ārpus abām- izglābtā pūķa un Venefiku, dzimtām. Es to zinu, jo esmu izglābtā pūķa- Deligarisa meita.”

Runeflame

9.nodaļa

Aminaella lēnām apsēdās zālē, kas vēl tikai pirms mirkļa bija rasas pilienu pielieta, bet pašlaik tie visi bija izgaisuši.

„Kā tas vispār iespējams? Tu sacīji, ka visas Venefikas tika nogalinātās! Kā ir iespējams, ka es esmu  šīs dzimtas pārstāve?” lai arī dziļi sevī aklā juta, ka viņa patiesi varētu būt šī sen aizmirstā būtnē, šaubas un bailes pārmāca prātu „Turklāt man nav nekādu burvju spēju!”

„Simtiem gadu Venefikas tika medītas un nogalinātas, galvenokārt, paklausot Belcebula pavēlēm. Viņš arī pats paziņoja, ka ir nogalinājis pēdējo dzimtas sievieti. Bet pastāv iespēja, ka šo gadu laikā piedzima meitene, kura jau agrā bērnība tika atšķirta no dzimtas, jo vieglākās veids, kā burves atrast bija meklējot pēc maģiskās enerģijas, kas piemita tikai viņām.

Pastāv divas iespējas. Ja zīdainis uzreiz pēc piedzimšanas tika nošķirts no mātes, neļaujot pat paturēt viņu uz rokām,  un nodots audzināšanā kādai citas rases būtnei, maģija nevarēja sekot bērnam. Pietika tikai ar vienu pieskārienu, lai maģija sāktu lāsmot ap bērnu un viņš uz visiem laikiem būtu iezīmēts. Īstu Venefikas spēku meitene iegūtu tikai tad, kad viņa tiktu apmācīta, bet, ja tas nenotiktu, viņa uzaugtu kā parasta burve, nemaz nezinot par savām spējām.” Rilāre ilgus gadus bija pētījusi šīs senās dzimtas vēsturi un bērnībā bieži iztaujāja tēvu par būtnēm, kas bija gājušas bojā, lai glābtu pūķus.

„Kāda ir otrā iespēja?” Aminaella taujāja, nespēdama iedomāties, kā varēja justies māte, kura pat nespēja paturēt rokās savu jaundzimušo, cik liels gribasspēks mita šajā sievietē.

Saprotot sievietes izjūtas, pūķene nevilcinoties turpināja „Pirmkārt, tev jāzina, ka Venefiku dzimtu veidoja tikai burvji, nekad nav minēta kādas citas rases pārstāvis, kurš būtu pievienojies ģimenei. Tu zini, kas ir Kritušie?”

„Būtnes, kuru vecāki nāk no dažādām rasēm?” Aminaella atcerējās Safrāna teikto, bet īsti neticēja. Nevar būt, ka nekad iepriekš šādas radības nav pastāvējušas, senajos stāstos vajadzēja būt  minētai arī šai rasei.

„Vienkārši izsakoties, jā. Bet īstenībā tas ir pavisam sarežģītāk. Kā tu jau noteikti zini, dzimstot jaunai būtnei, savienojas daļa viņa mātes un tēva dvēseļu, veidojot bērna būtību un raksturu, kā arī fiziskie gēni, kas nosaka ārieni. Ja vecāki ir vienas rases pārstāvi, viss ir skaidrs- bērns arī būs viņu rases. Bet kas notiek, ja vecāki ir dažādu rasu?

Šādās savienībās pastāv divas iespējas. Pirmā- uzvar stiprākās rases būtība. Teiksim vampīrs un burve, ņemot vērā, ka vampīri nāk no senākas rases, viņa dvēsele pārmāks burves, un bērns būs vampīrs. Protams, ir gadījumi, ka burve ir spēcīgāka un bērns pieder pie viņas rases. Tāpēc savienojoties krasi atšķirīgām rasēm ar dažādu dvēseles spēku, viena vienmēr ņem virsroku, neradot nekādus iebildumus.  

Bet otra iespēja ir iemesls, kāpēc tika izveidota šī valstība. Ja vecākiem ir vienlīdz spēcīgas auras, tās var apvienoties, nepārmācot viena otru. Bērns pārmanto gan tēva, gan mātes garīgās un fiziskās rasu īpatnības, kas dod iespēju viņiem ceļot starp pasaulē nepamanītiem, jo valstību aizsardzība nespēj viņus identificēt. Ikvienam kritušajām piemīt unikālas spējas un būtība. Tu nekad nesastapsi divus vienādu kritušos, pat ja abu vecāki būs vienu un to rasu pārstāvji. Liktenis pats izlemj, cik daudz spēku un spēju piešķirt no katra vecāka, kas padara Perlu par unikālu pasauli.

Ja Venefika būtu radījusi bērnu ar kādu citas rases pārstāvi, iespējams, maģijas spēks būtu atšķirīgās un tas vairs nebūtu tāds, kā dzimtas pirmsākumā.”

Aminaella pārdomāja radības sacīto, un jau grasījās uzdot vēl vienu jautājumu, lai atšķetinātu šo neiespējamo mīklu. Bet pēkšņi pūķene satraukta pacēlās gaisā un izdvesa niknu nopūtu.

„Kāds cenšas iekļūt Perlā bez atļaujas! Viņi ir pie vārtiem un pielieto ļoti spēcīgu maģiju!” Rilāre veikli pārcilāja prātā ikvienu, kuram būtu vēlēšanās iebrukt šai valstībā, bet tad viņa palūkojās uz savu sarunas biedri.

„Kāds zina, ka tu atrodies Perlā?” pūķene attapusies jautāja, nolaižoties zemē.

„Amantes…” aklās prāta klaiņoja vairāki vārdi, bet neviens nebija īstais, tad viņa baiļu pārņemta izdvesa „ Vakar bija ieradies Beholds un sacīja, ka Belcebuls ir uzzinājis par manu eksistenci un grasās mani uzmeklēt!”

„Ātri, kāp man mugurā!”  Rilārei nebija daudz laika, lai pārdomātu ieplānoto, jo uz spēles bija likta ne tika Aminaellas dzīvība.

Tiklīdz Aminaella bija ciešie piekļāvusies pūķenei, radība strauji pacēlās debesīs un lidoja ūdenskrituma virzienā, klāstot savu plānu neredzīgajai:

„Tev steidzami jāpamet šī valstība, es sazināšos ar pūķi, kas apsargā pili un likšu nodot ziņu, lai kāds no kritušajiem tev atver durvis un pavada” gaisu pāršalca pūķenes rēciens, kas atbalsojās raidot vārdus visiem pūķiem, kuri atradās valstībā. Tā bija viena no īpašībām, kas piemita tikai pūķu kalnu pavēlniekiem- spēja no attāluma sazināties ar saviem padotajiem.

„Tiklīdz būs iespēja, tavi ceļa biedri dosies pie tevis un jūs varēsiet turpināt ceļu, bet tu nedrīksti pamest pasauli, uz kuru dosies, līdz viņu ierašanās brīdim.” Nemanot pūķene bija nonākusi līdz ūdensšķirtnei, kas bieži kalpoja par vārtu atvēršanas vietu.

Pārliecinājusies, ka Aminaella ir droši nonākusi uz sauszemes, Rilāre atkal pacēlās debesīs un uz atvadām sacīja „Lūdzu, neliedz draugiem palīdzību šai uzdevumā, viņi tev būs nepieciešami. Es tev vēlāk nosūtīšu ziņu. Mēs noteikti vēl tiksimies!”

Aminaella noraudzījās, kā pūķene aizlido, pametot meiteni vienu ar savām domām, ko svešā radība tik vienkārši bija nolasījusi. Aklā zināja, ka atgūt redzi nebūs viegli, bet tikko uzzinātais varēja nozīmēt, ka došanās tālāk apdraudētu ne tikai viņu, bet arī būtnes viņai blakus. Bet viņa nepaspēja ieslīgt vēl dziļākās pārdomās, jo no meža uz viņas pusi kāds strauji skrēja.

„Aveglas jaunkundze, tas esmu es, Safrāns” jauneklis skaļi paziņoja, nevēloties nobaidīt dāmu, bet aklā jau pazina viņa balsi, kas jau bija iesakņojusies dziļi apziņā.

„Safrān, kas notiek?” Aminaella taujāja, vēloties, lai viņš sacītu, ka viss ir labi un viņai nekur nav jādodas.

Safrāns veikli saķēra dāmas roku un, vedot uz ūdenskritumu, klāstīja „Kāds cenšas ielauzties Perlā! Es jūs nogādāšu uz pasauli, kas spēs jūs paslēpt no maģiskām būtnēm. Diemžēl es nevaru doties jums līdz, jo man jāpaliek šeit gadījumā, ja vārti tiks uzlauzti. Bet otrpus portālam jūs sastapsiet sievieti, kura jums varēs palīdzēt. Tikai tiklīdz viņu satiksiet, sakiet, ka Kristīne lūdza nodrošināt jums drošu slidošanu.”

„Ko? Ko tas nozīmē? Kā es viņu pazīšu?” aklā nesaprata ne vārdu, kas nāca pār vīrieša lūpām, vai arī nevēlējās saprast.

„Viss, kas jums jāatceras ir šis teikums. Kristīne lūdz man nodrošināt drošu slidojumu” Safrāns vēlreiz atkārtoja un, atvēris vārtus, viegli izgrūda pa tiem jauno dāmu, vairs neko neteikdams.

Aminaellu pārsteidza tāda nepieklājība, bet viņai nebija laika par to dusmoties, jo pēkšņi viņu pārsteidza sieviete, kura šķita uzradās kā no zila gaisa.

„Jums ir man kas sakāms?” sieviete taujāja, neievērojot darba protokolu, jo šai vietā portālu, parasti atvēra tikai vienas valstības pārstāvji.

Aklā acumirklī atsauca prāta Safrāna vārdus „Kristīne lūdz man nodrošināt drošu slidojumu.”

„Mani sauc Zenta, esmu Sargātāja. Mans pienākums ir uzraudzīt pārdabisko būtņu ierašanos Zemes valstība’” sieviete maigā balsī sacīja.

„Aminaella. Safrāns teica, ka jūs man palīdzēšot” Aminaella bilda, lai arī vēl nespēja aptvert savā prātā, ka atrodas valstībā, kurā bez atļaujas nedrīkstēja uzturēties mistiskās būtnes.

„Nāciet” Zenta ar prieku balsī teica un saņēma svešinieces roku. Šī nebija pirmā reize, kad draudzene atsūtījusi pie viņas būtni neko ceļotājai nepaskaidrojot.

Abas klusām izgāja no nišas Sargātājas dārzā, kas atradās tikai desmit metrus no ieejas pilī. Aminaella bija dzirdējusi, ka Zemes dzīves ritms ir ļoti skaļš un satraukuma pilns, bet viņa dzirdēja tikai attālinātas balsu čukstus.

„Jūs pašlaik esat manā īpašumā, par ko es varu pateikties Kristīnei, jo tieši ar viņa dēļ mani paaugstināja amatā. Es esmu galvenā Itālijas Sargātāja. Pili aptver burvestības, kas neļauj šeit iemaldīties parastiem cilvēkiem un attur skaņas no ielas” Zenta paskaidroja, lēnām dodoties uz sētas ieeju namā, kurā viņa bija nodzīvojusi tikai nedēļu, bet jau jutās kā mājās.

Aminaella īsti nesaprata, ko sacīt, tāpēc jautāja „Kas ir Kristīne?”

Zenta apstājās, kā saņēmusi zibens triecienu, iedomājoties jau to pašu ļaunāko, bet tomēr atturējās no uzbrukuma, jo neizskatījās, ka aklā būtu spējīga viņai uzbrukt „Jūs taču ieradāties no Perlas?”

„Jā, bet es tur pavadīju tikai vienu dienu! Mūs uzņēma Safrāns un vēl es satiku tikai Lučillu un Mefodiju” aklā paskaidroja, cerot, ka nebūs zaudējusi savu glābšanās ceļu.

Sargātāja rūpīgāk aplūkoja jaunieti, kuras āriene liecināja, ka viņa ir kāda galma pārstāv, jo tik izsmalcināts apģērbs nepiederētu vienkāršai bagātniecei. Bet viņa noteikti nepiederēja Perlas galmam, viņa pazina ikvienu karalienes padoto.

„Kristīne Kaduto ir Pērlas valstības karaliene. Bet tas vairs nav svarīgi. Bez viņas piekrišanas jūs nebūtu šeit nonākusi” Zenta atteica un, atvērusi durvis, vadīja sievieti savā greznajā mājoklī.

Telpā nebija nevienas citas būtnes, bet tas drīz mainījās. Tiklīdz abas dāmas bija ienākušas, istabā iesteidzās divi apsargi.

„Nav pamata uztraukumam! Aminaelles jaunkundze kādu laiku pavadīs pie mums. Palūdziet istabenei sagatavot istabu, kas atrodas trešajā stāvā” nodevusi rīkojumus viņa pavadīja viešņu līdz tuvākajam dīvānam, un abas apsēdās.

„Jūs spēsiet orientēties pilī?” Zenta kautri taujāja, nevēloties aizskart sarunas biedri.

„Jā, man ir spieķis” aklā norādīja uz priekšmetu, kas atradās pie apģērba, kur parasti jātnieki liek pātagu.

„Labi. Man vēl jūs jābrīdina, ka šeit mitinās arī citas pārdabiskas būtnes, bet viņas jūs netraucēs, kā arī nedrīkst izpaust nevienam, kas mitinās manā paspārnē” sieviete paskaidroja un piecēlās kājās „Es atnesīšu mums kaut ko atspirdzinošu. Tūlīt atgriezīšos.” Viņa ātri pameta telpu, lai pārdomātu tālāko rīcību.

Aminaella palikusi viena sāka rūpīgāk sajust telpu ap sevi, viņa pilnībā padevās maņām, kas vienmēr palīdzēja aprast ar svešumu.

Zentai atgriežoties, aklā sacīja „Vismaz divi vilki no dažādām ciltīm, elfu trijotne un vampīrs, kā arī, manuprāt, eņģelis, bet viņa aura ir ļoti vāja, turklāt es iepriekš neesmu satikusi šo rasu būtnes. Mana draudzene stāstīja, ka viņu būtība ir gaisa un vēju apvēsmota” viņa pavēstīja visu, ko bija sajutusi ar savām saasinātajām maņām un bija patīkami satraukta, kad nama māte apstājās izdzirdot to visu.

„Jums ir apbrīnojamas spējas. Vienīgi jūs kļūdījāties par vilkiem, tie ir trīs, bet eņģelis šeit uzturas patstāvīgi jau vairāk kā mēnesi, vienīgi zinu, ka viņu maģija ļoti ātri izgaist” sākumā Sargātāju pārsteidza aklās novērojumi, bet viņa bija sastapusi vēl dīvainākas radības, tāpēc pieņēma, ka viešņai pārējās maņas noteikti bija daudz attīstītākas.

Nolikusi nesto paplāti uz galdiņa, kas atradās pretī dīvānam, Zenta ap vaicājās „Ko jūs vēlēsities? Tēju, kafiju, sulu? Es atnesu dažādu veidu cepumus  un augļus. Diemžēl neko vairāk es šobrīd nevaru piedāvā, jo pavārs devies iepirkties.”

„Tēju, lūdzu! Paldies par visu” Aminaella bilda un kautri pastiepa roku pret blakus sēdošo, kura, dodot atļauju, pieliecās tuvāk. Aklā viegli pārlaida roku pāri sievietes sejai un matiem „Jūsu aura, tā ir tik nepastāvīga.”

„Tāpēc ka mēs, Sargātājas, lielākoties uzturamies Zemes valstībā. Šeit cilvēkiem nav maģisko auru, pēc kurām tos varētu atšķirt. Kad mēs pielietojam maģiju, aura strāvo stiprāk, bet pēc kāda laika tā atkal maina savu veidolu un tā nemitīgi, it sevišķi ceļojot no vienas vietas uz citu” Zenta klāstīja ielejot tēju un padodot tasīti viešņai. „Turklāt dažreiz mēs uzņemam citu mītisko ceļotāju auras, lai skaidrāk apjaustu viņu ierašanās iemeslus.”

Aminaella lēnām iemalkoja tēju un sacīja „Es biju dzirdējusi par šo valstību, bet nekad apmeklējusi. Kas nav nekas neparasts! Es visu savu līdzšinējo mūžu esmu mitusi tikai Kelerahā.”

Lai arī Zenta gribēja uzzināt ko vairāk par šo svešinieci, viņa jau sen bija sapratusi, ka saskarsmē ar mistiskajām būtnēm vajadzēja būt pacietīgam un apslēpt ziņkārību, kas varēja novest kapā. Kā arī viņai bija jāturpina darbs. Kopš Melisandra, galvenā Sargātāja, iecēla viņu šajā amatā, Zenta ne mirkli nav spējusi sēdēt mierīgi. Viņa vēlējās visu pārraudzīt, lai netiktu pieļautas kļūdas, kas varētu atņemt tikko iegūto amatu.

„Es labprāt vēl ar tevi parunātu, bet man jāatgriežas pie darba” bilda Zenta, žigli izdzerot savu tasīti „Ja vēlies es varu tevi jau tagad pavadīt uz tavu istabu vai arī palūgt kādu kalpotāju, lai vēlāk tevi pavada?”

„Paldies, bet es vēlētos vēl nedaudz uzkavētos šeit” Aminaella atteica, nevēloties palikt vienatnē, četrās sienās. Šeit viņa vismaz dzirdēja pāris soļus un klusu cilvēku sarunāšanos, kā arī putnu balsis.

„Es pateikšu sargiem, ka tu paliksi šeit. Kad vēlies doties prom pasauc Tomu, viņš tepat netālu kaut kur būs” Zenta jau devās prom, ka atcerējās ko ļoti svarīgu  „Pavisam aizmirsu! Esot šeit ir jāievēro pāris noteikumu. Visas šeit esošās pārdabiskās būtnes ir parakstījušās par to ievērošanu, bet tev es vienkārši pateikšu. Un tad, ja rītā tu nedosies prom, varēsi parakstīt papīrus. Tā ir parasta procedūra atrodoties Sargātājas mājā.”

Aminaella uzsmaidīju, izdzirdot sievietes balsī lepnumu un prieku par to, ko viņa dara. Viņa patiesi juta, ka Zentu šis darbs patiesi aizrauj. Viņa viegli pamāja, norādot, ka saprot.

„Jebkuras domstarpības ir jāatrisina sarunu ceļā, nekādas vardarbības zem šī jumta. Nedrīkst traucēt un emocionāli aizskart citus viesus, bez atļaujas iet viņu istabās. Neko no mājā esošā nedrīkst iznest ārpus īpašuma. Atļauts atrasties visā īpašumā izņemot trešo stāvā. Šīs noteikums neattieksies uz tevi, jo tava istaba ir šai stāvā, kā arī vēl viens viesis atrodas tur, pārējo stāvu aizņem mani apartamenti, tāpēc, ja kas nepieciešams, droši vari mani uzmeklēt. Un pēdējais noteikums ir par nama pamešanu- obligāti ir jāpaziņo, ja grasies doties prom vai atgriezties naktī, lai apsargiem atvieglotu darbu” Zenta mirkli pārcilāja prātā līgumu un nolēma neizteikt norādījumu, ko jaunā viešņa nemaz nespētu pārkāpt „Tas arī viss. Tad pasauc Tomu, kad vēlies doties uz istabu, kā arī viņš tev var parādīt, kur atrodas bibliotēka, ēdamzāle un citas telpas.”

Aminaella klausījās, kā sieviete dodas prom, un rūpīgi pārdomāja dzirdēto. Viņa atsēdās dziļāk krēslā un aizvērusi acis centās atsaukt atmiņā brīdi, kad bija jutusies tik brīva kā tagad. Kelerahas pilī meitene nemitīgi sekoja noteiktam grafikam- maltītes, balles, galma apspriedes, karaļa pieņemšanas- visam bija sava etiķete un ikviens viņas solis tika uzmanīts.

Aklā aizvēra acis un izbaudīja brīvību, kas šķiet nemitīgi bijusi liegta. Beidzot patiesais sapnis bija piepildījies, bet tas nevarēja turpināties ilgi, drīz kāds ieradīsies pēc viņas un sāksies redzes meklējumi. Bet vai tie būs visu priekšā esošo upuru vērti? Viņa apzinājās, ka kāds cietīs, cīņa pret nelabo nevarēja beigties bez asiņu izliešanas. Tomēr šobrīd viņa centās norobežoties no paralēlajām pasaulē un atrasties tikai šeit, uz Zemes.

Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm Aminaella izdzirdēja soļus, kas atšķirībā no iepriekš dzirdētajiem nedevās garām istabai, bet taisni uz to. Meitene noteica, ka nācējs ir vīrietis, jo soļi bija smagi un steidzīgi, bet, zinot, ka nevienam nebija atļauts viņu aiztikt, viņa neuztraucās un turpināja gremdēties svētlaimīgajā vientulībā, nemaz nemēģinot noteikt vai nācējs ir maģiska būtne vai cilvēks.

Kāju dipoņa apstājās tieši pretī dīvānam, bet Aminaella nemaz negrasījās atvērt acis. Svešinieks raudzījās uz sievieti vairāk kā minūti un tad, neko neteikdams, devās prom uz kāpnēm, ko iepriekš bija izmantojusi Sargātāja.

Aklā uzsmaidīja un nogaidījusi vēl desmit minūte, lēnām piecēlās kājās un atvērusi acis paraudzījās uz logu, no kā nāca vieglas vēja pūsmas.

„Tom!” viņa pasauca, pagriezusies pret gaiteni, kur bija devušies sargi.

Vīrietis atsaucās uzreiz un jau pēc mirkļa bija istabā, stāvot pretī jaunkundzei „Aveglas jaunkundze!”

„Sauciet taču mani par Aminaellu” aklā iesmējās un pietuvojās vīrietim„Lūdzu, pavadiet mani uz istabu!”

Toms saņēma viņas roku un abi elkoņos sadevušie devās uz trepēm.

„Es laikam nedaudz nosnaudīšos. Jūs varētu atgriezties pēc divām stundām un izrādīt man pārējo namu?” Aminaella ar vienu roku turējās pie margām un runājot skatījās uz vīrieti.

„Protams. Mēs istabā novietojām pulksteni ar dzeguzi, kas ziņo par katru pilnu stundu, vakarā tiks atsūtīts un instalēta sistēma, kas atbildēs, cik ir pulkstenis” Toms klāstīja, nespējot pārstāt raudzīties skaistajā dāmā, kura šķiet bija izkāpusi no pasakas.

Uzkāpuši uz trešo stāvu viņi pagriezās uz kreiso pusi un vīrietis sāka stāstīt „Pie trepēm pagriežoties pa labi atrodas Zentas apartamenti- istaba, kabinets, slēgtā bibliotēka- , bet šai pusē, kreisajā malā, ir divas viesu guļamistabas šī pieder…” viņš pēkšņi apstājās, kā ieraudzījis spoku.

„Labdien” Aminaella sacīja vampīram, kurš stāvēja norādīto durvju priekšā „Ceru mēs jūs neiztraucējām” viņa uzsmaidīja, jūtot, ka tā ir tā pati būtne no viesistabas.

„Nē” vampīrs strupi atteica un pazuda aiz durvīm, kas nepieklājīgi skaļi aizcirtās.

It kā nekas nebūtu noticis, Toms turpināja „Labajā malā atrodas neliela bibliotēka ar atpūtas zonu,kas ir pilnībā jūsu rīcība, jo otrs viesis to neizmanto un Zentai vienkārši nepietiek laika. Un šeit ir jūsu istaba” abi bija nonākuši līdz gaiteņa galam.

Kad viņi iegāja istabā, Toms parādīja aklajai, kurs atrodas katra mēbele, kā atvērt logu un vis sīkāko detaļu, kas varētu palīdzēt labāk orientēties telpā.

„Jums padodas! Es nedomāju par apsardzi, bet attieksmi un padomiem pret mani, aklo” bērnībā pilī Aminaella bieži juta apkaunojumu, ja kādam vajadzēja viņai stāstīt par telpu iekārtojumu, bet šobrīd šķita ka vīrietis tā darīja drīzāk vadoties pēc pieklājības.

„Iepriekš es strādāju par miesassargu vīrietim, kurš bija akls. Viņš bija ļoti ietekmīgs uzņēmējs un kā beigās izrādījās- burvis. Pēc viņa slepkavības Sargātāja nolēma neizdzēst manu atmiņu, un tā es ieguvu jaunu darbu. Kopumā man ir prieks, ka beidzot varu dzīvot ar pilnīgu skatījumu uz pasaulēm” Toms klāstīja viešņai, kura jau bija apsēdusies uz gultas.

„Paldies par visu” Aminaella pateicās un klausījās, kā vīrietis dodas prom, lēnām aizverot durvis.

Pēc tam viņa pārģērbās, Toms bija parādījis skapi, kurā atradās neskaitāmi sieviešu tērpi, par kuriem dāma bija lasījusi grāmatās un dzirdējusi draudzenes runājam. Istabā iekūkojās nedzīva dzeguze, un viņa zināja, ka pulkstenis ir divi dienā, jo pēc ienākšanas vīrietis bija pavēstījis laiku.

Vēl pirms došanās snaudā, Amianella nedaudz atvēra logu, lai ielaistu telpai vieglas vēju pūsmas. Un pirmoreiz savā dzīvē, viņa atpūtās, zinot, ka neviens netraucēs, nebūs pēkšņu karaļa iegribu viņu satikt.

Aminaella miegu pārtrauca dzeguzes balss, kas vēstīja, ka pagājusi viena stunda. Pēc tās viņa vairs nevarēja iemigt, tāpēc nolēma ieiet dušā un pārģērbieties piemērotākās drēbēs. Iepriekš Toms bija viņu nedaudz iepazīstinājis ar skapja saturu, kur atradās gan sieviešu, gan vīriešu apģērbi.

Saņēmusi matus augstā astē, lai mati netiktu saslapēti, aklā devās uz vannu. Vairāk kā piecpadsmit minūtes viņa pavadīja relaksējoties siltajā ūdeni, tad uzvilka halātu un devās izvēlēties tērpu.

Lai arī piedāvāto apģērbu vidū bija arī viņas ierastās drēbes- garas kleitas, klasiskā stila apģērbi, Aminaella nolēma izvēlētie kaut ko no šai pasaulē ierastā. Draudzenes viņai bija stāstījušas par Zemes cilvēku vienkāršo ģerbšanās stilu, kas nelika ievērot nekādas stulbas normas, tikai tik daudz, lai tas atbilstu pieklājības normām. Tāpēc viņa izvēlējās džinsa bikses, jo pilī vienīgi izjādēs dāmas varēja vilkt bikses, un blūzi, jo šo apģērbu nevarēja uzvilkt nepareizi. Kājās viņa atkal uzvilka savus jātnieces zābakus, kas viegli paslēpās zem džinsa auduma.

Saņēmusi matus vieglā zirgastē un rūpīgi nolikusi uz krēsla vecās drēbes, Aminaella paņēma spieķi un pameta istabu, lai dotos uz bibliotēku. Tiklīdz viņa atvēra telpas durvis, dziļāk atskanēja smalka, laipna balss.

„Kā varu jums palīdzēt jaunkundze?” dāmu sagaidīt iznāca rūķis.

Aminaellas sejā atplauka smaids, atceroties Kelerahas pils nelielo bibliotekāru, kuru draudzenes aprakstīja kā sīku, bārdainu, īgnu būtni, bet pret viņu rūķis izturējās laipni un sagādāja neiedomājami lielu daudzumu grāmatu Braila rakstā.

„Jums ir kāda grāmata, kurā minēta Venefiku dzimta, kas būtu man piemērota?” aklā taujāja nedrošie iesoļojot dziļāk istabā.

Pie viņas steidzīgi piesoļoja rūķis un maigi saņēmis svešinieces roku sacīja „Nāciet, es jūs pavadīšu līdz dīvānam, kas atrodas pie loga.”

Rūķis precīzi izvadīja dāmu cauri grāmatu kaudzēm, kas nekārtīgi bija saliktas uz grīda, un apsēdināja telpas vislabākajā lasīšanas stūrī, ko dienas laikā apspīdēja saule, kā arī pie tā varēja piestumt paaugstināto galdiņu, kas bija paredzēts taustes grāmatu lasīšanai.

„Mums ir grāmata par visām senajām paralēlo pasauļu dzimtām, tajā vajadzētu būt arī jūsu meklētajai. Vēl Venefikas ir pieminētas pasauļu radīšanas stāstā” rūķis klāstīja steidzīgi lavierējot starp plauktiem „Pārējās grāmatas ir redzīgiem, bet es varu apjautāties brāļiem, iespējams viņiem ir vēl kaut kas, ko jūs spētu izlasīt.”

Rūķis piestūma speciālo galdu pie dāmas un novietoja uz tā sameklētās grāmatas „Ja kāds jautā es atgriezīšos pēc pusstundas” to pateikusi mazā būtne izgaisa.

Aminaella atpazina šo maģiju, jo iepriekš to bija sajutusi Kelerahas bibliotekāram teleportējoties. Viņa apbrīnoja rūķus, kuri, apzinoties savu vājo ietekmi paralēlajās pasaulēs, bija nolēmuši pilnībā nodoties zināšanu glabāšanai un šobrīd bija atrodami strādājam gandrīz ikviena paralēlo pasauļu bibliotēkā. Šī rases ceļoja starp pasaulēm meklējot nepieciešamās grāmatas un paši veicot vēstures liecību pierakstīšanu.

Aklā atvēra grāmatu un, ar pirkstiem viegli pārbraucot uzrakstītajam, pusbalsī lasīja:

„Saturs. Dzimtas sakārtotas alfabētiskā secībā” viņa veikli pārvilka pirkstus pāri sarakstam līdz nonāca līdz burtam V.

„Vadilus. Vahatus. Valiamas. Vaterariots. Vedana. Veklapitus. Venefika” viņa izlasīja, kurā lapā atrodas apraksts un nesteidzīgi atvēra grāmatas beigas un, pēc minūtes atradusi vajadzīgo lappusi, sāka pusbalsī lasīt.

„Venefikas.

Cēlušās no sengrieķu dievietes Persefones jeb Koras, Zeva un Dēmetras meitas, Aīda sievas – Pazemes valstības valdnieces.

Mantojušas dievietes spējas ceļot starp dzīvo un mirušo valstību, kā arī palīdzēt citām  būtnēm iekļūt un izbēgt no mirušo zemes. Venefikām piemīt dvēseles šķīstums un jaunavīgums, tumšas un biedējošas prāta dotības. Visos laikos šī būtnes galvenokārt vadījusi ticība labajam.

Dzimtas dotības pārmanto tikai sievietes, veidojot stipru sievišķās enerģijas lādiņu.

Pirmā dzimtas pārstāve: Nefretiti- Senās Ēģiptes faraona Ehnatona sieva.  Dzimtu turpināja  viņas sešas meitas, 18. dinastijas Ēģiptes princeses, viena no meitām bija Anhesenamunai, Ēģiptes faraona Tutanhamona sieva.  

Dzimta beigusi pastāvēt…

„.. divdesmit gadus pēc paralēlo pasauļu izveides” teikumu pabeidza vampīrs, kura ienākšanu Aminaella nebija pamanījusi, iegrimusi savas dzimtas vēsturē.

„Šķiet rūķiem nāksies labot šo tekstu” vampīrs ar smaidu balsī iesāka „Kā nekā es savā priekšā redzu pilnasinīgu Venefiku.” Zibenīgi viņš bija blakus jaunajai dāmai, kuras roku saņēmis, to noskūpstīja, iepazīstinot ar sevi „Markeons Mandions.”

Runeflame

10.nodaļa

Aminaellas ķermeni pārņēma baiļu trīsas, jūtot vampīra maigo tvērienu uz savas ādas „Jūs kļūdāties!” Viņa bilda pilnīgā pārliecībā, nespējot pieļaut iespēju, ka svešinieks pāris minūtēs vien būtu spējis pateikt viņas izcelsmi, ņemot vērā, ka pat pūķene nebija pilnībā pārliecināta.

„Es nekad nekļūdos” vampīrs atteica un, atlaidis dāmas roku, pakāpās uz aizmuguri, lai vēlreiz novērtētu sievieti.

Pāris mirkļus neviens nerunāja, klusumam pārņemot telpu, Aminaella nolēma rīkoties pirmā.

Viņa piecēlās kājās un ar spieķa palīdzību centās  izlavierēt starp  grāmatu kaudzēm. “Kā jūs varat būt tik pārliecināts, ka es piederu šai senajai dzimtai?” Viņa apstājās divu soļu attālumā no svešinieka.

“Drīkstu?” aklā taujāja pastiepjot roku uz priekšu.

Vampīrs pakāpās soli tuvāk un, saņēmis dāmas roku, pielika to pie savas sejas “Lūdzu.”

Aminaella maigi glāstīja vīrieša vaibstus, cenšoties iegaumēt ikkatru sīkumu, kas spētu palīdzēt atcerēties.

“Mēs neesam iepriekš tikušies” viņš  laipni bilda, nojaušot, ko dāma cenšas izdarīt.

“Iespējams, jūs neatceraties. Man ir pazīstami vampīru rases pārstāvji, kuri lieliski spēj aizmirst lietas, ko nevēlas atklāt citiem” aklā strauji atkāpās un gandrīz paklupa pār grāmatu kaudzi.

Vampīrs viņu noturēja un, palīdzējis atkal stabili nostāties uz kājām, vadīja uz dīvāna pusi “Labāk apsēdīsimies, citādi Zenta noteikti vainos mani, ja jums kaut kas notiks.”

Aminaella apsēdās un, sajuzdama, ka otra persona apsēžas pretī, pagriezusies taujāja “Kāpēc? Jūs nesaprotaties?”

“Mūsu pirmā tikšanās nebija pārāk veiksmīga un man ir saspīlētas attiecības ar viņas labāko draudzeni. Bet atgriezīsimies pie iepriekš pārspriestā. Es jūs neesmu saticis, varbūt tas bija kāds cits manas rases pārstāvis” vampīrs vēroja sievieti un saprata, ka viņai patiešām šķiet, ka abi ir tikušies,

“Redziet, redzes trūkums ir attīstījis manas pārējās maņas līdz tādam spēkam, ka es spēju noteikt būtnes rasi un, ja esmu iepriekš satikusi šo personu, arī atpazīt. Maģiskais spēks, kas jūs apvirmo, es to jau esmu kādreiz sajutusi pilī. Iespējams, tad es vēl biju maza, tāpēc īsti nevaru atcerēties” Aminaella paskaidroja, vēlēdamies, kaut ātrāk atgrieztos bibliotekārs un viņai nebūtu jābūt šeit divatā ar svešinieku, kas viesa bailes.

“Vai varētu būt, ka šis spēks, par ko jūs runājat, varētu būt līdzīgs citiem manas dzimtas pārstāvjiem? Man tēvs ir apceļojis daudzas karaļvalstis. Kā sauc jūsu valstību?” Markeons juta aklās bailes, tāpēc centās izteikties maigāk, lai nesatrauktu viņu vēl vairāk.

“Jā, tas noteikti bija jūsu tēvs, tagad es sāku atcerēties. Man bija trīspadsmit, mani uzaicināja spēlēties, bet vēlāk atklājās, ka viņi tikai gribēja pasmieties par mani. Es sadusmojos un skrienot atpakaļ uz istabu, uzskrēju virsū kādam vampīram. Es strauji atvainojos un grasījos doties tālāk, bet viņš saņēma manu roku un taujāja, kas es esmu.

Aminaella de Avegla, es klusi izdvesu un jau gaidīju, ka vampīrs varbūt mani sodīs par nodarīto, bet viņš pieliecās, lai laikam tikai rūpīgāk aplūkoja mani. Tad viņš piecēlās un bildis tikai vienu vārdu pazuda. Vēl līdz šodienai es nespēju izprast viņa rīcības motīvu.” Aminaella šokēta paskatījās uz savām plaukstām, domādama, kā viņa varēja aizmirst mirkli, kas kaut nelielā veidā, bet tomēr mainīja turpmāko dzīvi pilī.

Markeons pieliecās tuvāk sievietei un, ieskatījies acīs, teica “Tiek teikts, ka acis ir dvēseles spogulis, ka tās atklāj būtnes slēptāko būtību. Mūsu dzimtai sen jau piemīt šādas spējas. Tikai ielūkojoties acīs, mēs spēlējam pateikt lietas un notikumus, ko varbūt pati persona neatzīst vai nezin. Raugoties tavās acīs manas tēvs redzēja to pašu ko es – senu, aizmirstu, spēcīgu maģijas atblāzmu, Venefikas spēku.”

“Jūs varat pateikt visu to, ko es vēlos uzzināt?” pat Aminaella nespēja noticēt, kas viss varētu būt tik vienkārši.

“Jā un nē. Venefiku maģija ir pārpasaulīga, tāpēc es to pamanīju uzreiz, kaut tikai vienreiz esmu ar to sastapies, bet, ja es raudzītos dziļāk, tas atņemtu daļu manas dzīves. Pat šī seklā ielūkošanās ir atņēmusi dienu vai divas no mana mūža” Markeons paskaidroja un jau zinādams jautājumu, kas sekos, piebilda:

“Liktenis ir neizdibināms un, lai arī vampīri ir nemirstīgi un spējīgi dzīvot tūkstošiem gadu, reiz pienāks arī mana noliktā nāve. Bet katru reizi izmantojot šīs spējas es to paātrinu, datums pietuvojas arvien tuvāk šim brīdim. Tāpēc mēs reti izmantojam šīs spējas,cik mana zināms, tēvam ir atlikušie vien daži simtu gadu, viņa dzīve ir sarukusi jau par tūkstoš gadiem. “

“Tātad jūs esat ticies ar kādu no manas dzimtas pārstāvēm. Jums bija nepieciešams tikai viens mirklis, lai pateiktu manu izcelsmi”  sieviete dziļi ievilka elpu, cerot, ka beidzot būs atradusi meklēto.

Markeons nesteidzīgi piecēlās kājās un devās uz durvju pusi, pārbaudījis, ka gaitenī neviena neatrodas, aizvēra durvis un, rūpīgi pārdomādams, ko sacīt, soļoja atpakaļ pie dāmas.

Tiklīdz viņš bija apsēdies, sacīja “Nē, man nav bijis tas gods satikt Venefiku, bet, iespējams, es redzēju pēdējo tavas dzimtas pārstāvi, kura atstāja paralēlās pasaules un ieradās šeit.’

Vampīrs apstājās, lai ļautu izteiktajam, iegulties sievietes prātā, un turpināja “Belcebulam, sākot iznīcināt Venefiku dzimtu, bija nepieciešama palīdzība, tāpēc viņš pieprasīja vampīru rases piedalīšanos. Lielākā daļa piekrita, jo baidījās no nelabā dusmām, man tēvs bija viens no tiem. Bet viņš nevis nogalināja burves, bet gan palīdzēja aizbēgt no Belcebula nagiem. Tēvs visas atrastās Venefikas ar Sargātājas palīdzību nogādāja uz Zemi, pirms tam lielāko daļu būtnes maģiskā spēka ievietojot artefaktā, kas slēpj burvju spēku, ja vien tas netiek izmantots.”

“Tēvs jums to visu uzticēja?” Aminaella ar apbrīnu vērās vīrietī, kurš varēja būt atslēga uz pagātni.

“Nē, viņš uzticas tikai sev, turklāt pēdējo gadu laikā mūsu attiecības bijušas pārāk sarežģītas un mainīgas, lai mēs viens uz otru spētu paļauties. Es par to visu uzzināju nejauši, kad atgriezos ātrāk mājas no ceļojuma. Tas, ko es redzēju bija, kā tēva kabinetā atveras portāls un no tā iznāk Sargātāja, pēc neilga mirkļa pavērās grāmatplaukts, kas slēpj ieeju pils pazemes ejās, no turienes iznāca sieviete. Tēvs atvadījās no svešinieces un vēl kaut ko iečukstējis Sargātājai, noraudzījās, kā abas sievietes ieiet portālā.”

“Bet tad kā jūs zināt šo visu? Jūs teicāt, ka tēvs jums neko nav stāstījis” bailes, kas pirmīt vēdīja pret šo svešinieku, lēnām pārtapa ticībā par iespējamu draudzību.

“Pēc redzētā es sāku izsekot tēvu, cerot, ka viņš atkal glābs kādu burvi, bet pēc tā gadījumā nekas nenotika. Kad pēc kāda laika Belcebuls paziņoja par pēdējās Venefikas iznīcināšanu, bija skaidrs, ka tēva slepenās glābšanas vairs neturpināsies. Tad es pievērsos konkrēti Venefikas dzimtas izpētei, cenšoties atrast ikvienu personu vai dokumentu, kas liecinātu par viņu pagātni.

Var teikt, ka tēva darbu pārņemu es, jo turpmākos gados palīdzēju tiem, kuri bija tuvi Venefiku dzimtai, kā arī noglabāju visus atrastos rakstiskos pierādījumus, jo citādi Belcebuls būtu no tiem atbrīvojies, neatstājot iespēju kādam cita uzzināt par vareno burvju dzimtu” Markeons piecēlās un necilvēciskā ātrumā devās ārpus bibliotēkas telpām, jau pēc pāris sekundēm viņš atgriezās.

Apsēžoties viņš saņēma aklās rokas un ielika tajās tumši zilu, nobružātu bloknotu “Šeit ir visas piezīmes, par tavu ģimeni, vai par tiem, kuri vēl ir dzīvi un atrodas šai pasaulē vai arī spējuši slēpties paralēlo pasauļu dzīlēs. Ņemot vērā situācija nopietnību, Belcebuls nekad pats īsti nenoticēja, ka spējis pilnībā iznīcināt spēcīgo dzimtu, es neuzdrošinājos uzmeklēt tos, kuri atrodas mūsu pasaulēs, tā nododot viņu atrašanos vietu.

Bet, nezinot, kura bija Sargātāja, kura palīdzēja tēvam, es pat nenojautu, kur lai sāk meklējumus. Tas viss mainījās pirms nedēļas, kad Terdemontes ballē es atkal redzēju to pašu Sargātāju, kura izrādās ir arī galvenā, šīs pasaules uzraudze. Šo pāris dienu laikā šķiet esmu atradis iespēju satikt kādu no Venefikām. Ja jūs vēlētos mēs varētu kopīgi doties pie viņas.”

Aminaella dziļi ieelpoja, mēģinot sakārtot visu, ko tikko bija dzirdējusi, bet līdz galam īsti nespēja noticēt. Viņa rūpīgi pārdomāja, vai var uzticēties šim vampīram, kurš iespējams, vēlējās viņu izmantot labuma gūšanai, bet tāpat kā ar daudziem Kelerahas sargiem, bija sajūta, ka viņai ir jāuzticas.

Viņa jau vēlējās bilst, ka piekrīt, bet atcerējās pūķenes sacīto “ Es nevaru doties prom no šejienes, man ir jāsagaida draugi, lai kopīgi dotos uz Ziedu valstību.”

“Kāpēc doties uz turieni? Es varu tev garantēt, ka tur nav neviena, kurš spētu tev pastāstīt par tavu ģimeni” Markeons nevēlējās pazaudēt jaunatrasto Venefiku, kura iespējams spēja atbildēt uz tik ilgi meklēto.

“Jums būtu jāzina, ka es neuzsāku šo ceļojumu. lai iepazītu savu izcelsmi. Es devos prom no savas valstības, lai atrastu iespēju atgūt redzi. Kāds dēmons sacīja, ka man jābūt kristītai pirms es ieeju pa elles vārtiem, lai atkal redzētu” Aminaella paskaidroja, izlēmusi pilnībā uzticēties būtnei, kuru pazina tikai pāris minūtes.

“Tu neesi neredzīga kopš bērnības?” saņēmis apstiprinājumu, vampīrs turpināja “Tātad tu dzīvo kopā ar personu, kurš ir vainīgs tajā, ka tu neredzi.”

“Dēmons teica, ka man nebūs redzēt slepkavu…” Aminaella piebilda, zinot, ka varbūt Markeons zina vairāk nekā Beholds.

“Nē, nē, dēmons ir pārpratis šos vārdus! Ja ar Venefiku notiek kāds negadījums vai kāds cenšas viņu nogalināt, maģija rada veidu, ka turpmāk slēpt burvi no šī pāridarītāja. Tāpēc precīzāk būtu teikt, ka slepkava nevar saskatīt tavu būtību, lai nenodarītu tev pāri. Jūs tā arī neesat pateikusi no kuras valstības nākat.” vampīrs bija rūpīgi izpētījis visus senos rakstus par šo dzimtu un gadu laikā sapratis daudz mīklu, kas slēpj patieso vēsturi.

“Es dzīvoju Kelerahas pilī, jo esmu Amantesa aizbilstamā” Aminaella atbildēja.

Markeons pēkšņi pielēca kāja un, ar izbrīnu raugoties dāma, spēji sacīja “Tāpēc man tēvs neko nedarīja! Protams, drošākā vieta, kur paslēpt Venefiku, būtu tieši ienaidnieka midzenī!”

“Ko jūs ar to gribat sacīt? Amantes nekad nav vēlējis man ļaunu!” Aminaella piecēlās, lai būtu vienā līmenī ar runātāju.

“Amantes Kelerahas ir Belcebula labā roka paralēlajās pasaulēs. Amantes vienmēr ir piedalījies visas ļaunajās shēmās, kas nāk no elles un nekad nav nostājies pret tām. Viņš bija būtne, kura it kā nogādāja Belcebulam pēdējo Venefiku, jo to nespēja neviens no ellei pakļautajiem dēmoniem. Jūs dzīvojat kopā ar personu, kurš ir vainojams Venefikas dzimtas iznīcināšanā” tagad Markeons bija pilnībā pārliecināts par turpmāko rīcību.

Viņš strauji saķēra sievietes rokas un klusām bilda “Jums ir jādodas man līdz satikt Venefiku, kura mīt šai apvidū. Ja kāds var Jums palīdzēt uzzināt patiesību, tad tā ir viņa, turklāt, iespējams, viņai būs zināms veids, kā atdot jums redzi ātrāk.”

Aminaella nespēja iedomāties, ka Amantes vēlētu viņai ļaunu, bet Markeona sacītais nozīmēja, ka aizbildnis nemaz nezināja viņas patieso izcelsmi. Turklāt viņai nevajadzēja jautāt, lai zinātu, ka atgriežoties atpakaļ kā redzīgajai, Amantes uzreiz sapratīs viņas dzimtas saites.

“Labi, es došos ar jums. Bet vai Zentai nebūs pret to iebildumu? Viņa sacīja, ka jāpaziņo par nama pamešanu” aklā nedroši taujāja.

“Zentai noteikti liksies aizdomīgi, ka es dodos ārpus mājas ar svešinieci, bet, ja mēs pārliecinātu viņu, ka esam pazīstami, nevajadzētu būt nekādiem sarežģījumiem” Markeons izteicās un gaidīja dāmas atbildi.

“Labi, Markeon, iepazīsimies tuvāk” viņa atteica un mierīgi apsēdās, pilnīgā pārliecībā, ka tas ir vienīgais, ko viņa šobrīd varēja darīt.

Pēc pusstundas abi pameta bibliotēku, Markeons devās uz savu istabu, bet Aminaella uz Zentas darbistabu. Pieejot pie durvīm viņa klusi pieklauvēja.

“Ienāciet” atskanēja sievietes monotonā balss.

Aminaella lēnām atvēra durvis un, iesoļojusi iekšā, pievēra tās, atstājot nelielu spraugu “Ceru, ka neiztraucēju tevi?”

“Nē, neuztraucies! Es esmu šeit, lai palīdzētu” Zenta nekavējoties piecēlās un pavadīja dāmu līdz krēslam, un pēc tam devās apsēsties otrpus galdam “Tu jau iekārtojies? Jau pēc stundas tiks atvestas tehnoloģijas, kas palīdzēs tev un tev nebūs jājūtas aizmirstai, kamēr ieradīsies tavi draugi. Uz Zemes esošās tehnoloģijas dot iespēju ikvienam darīt lietas, kas paralēlajās pasaulēs būtu neiespējamas” viņa aizrautīgi stāstīja.

“Jā, draugi. Tāpēc es arī atnācu pie tevis. Izrādās, ka esmu pazīstama ar otru būtni, kas dzīvo šai stāva” Aminaella priecīgi bilda.

“Ar Markeonu?” Sargātāja izbrīnīta pārjautāja.

Aklā priekpilni pasmaidīja “Jā! Mandionu dzimtai ir senas saites ar Kelerahas galmu, tāpēc Markeons ar māsu Afru ir bieži viesi pilī. Turklāt viņi ir ielūgti uz ikgadējo balli kā goda viesi.”

Zentai šī sakritība šķita aizdomīga, tāpēc viņa nevilcinoties jautāja “Viņš noteikti tev pastāstīja par Terdemontes balli, šķiet tu to neapmeklēji.”

“Markeona tēvs taču aizliedza viņam apmeklēt balli, lai neaizvainotu Kristīni Maravillu? Vai kaut kas pēdēja mirklī mainījās? Viņš man neko nestāstīja” Aminaella tēloja izbrīnu, pārliecinoties, ka pretī esošā sieviete tik tiešām bija paredzama, kā Markeons pareģoja.

“Nē, protams, viņš nebija ballē! Es iedomājos, ka māsa viņam ko stāstījusi. Zini, kādus noslēpumus, kas neceļo tik ātri un zināmi tiem, kuri bija klāt. Todien notikušais vēl daudziem liek raudzīties dziļāk, lai atrastu patiesos Kristīnes nolūkus” Zentas šaubas pagaisa, jo par Markeona neierašanās iemeslu zināja tikai dažas būtnes. Tas nozīmēja, ka aklā patiešām vampīram ir ļoti tuva persona.

“Nu, man viņš neko nav stāstījis, bet mēs jau tikai pirms pusstundas satikāmies bibliotēkā, varbūt vēlāk viņš ko sacīs pastaigas laikā. Tāpēc es arī atnācu, Markeons vēlas man izrādīt tuvējo apkārtni un pavakariņot restorānā” Aminaella klāstīja iepriekš izdomāto plānu.

Zenta vairākas minūtes domāja, vai  tajā visā neslēpjas kāda viltība, jo Markeons ir pēdējais, kuram viņa uzticētos. Tomēr Aminaella izskatījās pēc laipnas un mierīgas būtnes, kura diez vai izdarītu, ko aizliegtu. “Protams, jūs varat doties, tikai pabrīdiniet apsardzi.”

“Paldies, Zenta!” Aminaella pateicās, pieceļoties kājās.

“Lai netiktu pārkāpts neviens likums” Zenta sacīja rūpīgi veroties vampīrā, kas bija pavēris durvis, un, nesagaidījusi atbildi, pievērsās dokumentiem.

“Protams, Sargātāja” Markeons atteica un saņēmis aklās roku, vadīja uz viņas istabu.

“Es aprunāšos ar sargiem, bet tu vari doties pārģērbties” viņš sacīja, pavadījis dāmu līdz istabas durvīm, un devās prom.

Aminaella, nevēloties ilgāk kavēties, ātri piesteidzās pie skapja un tikai pārmainīja džinsus pret pieguļošām, melnām biksēm un zābaku vietā apava elegantas kurpes uz neliela papēža. Pēc tam viņa no matiem izņēma gumiju un ar pirkstiem pārķemmēja, pēc tam paņēmusi spieķi devās prom.

Lejas stāvā viņu jau gaidīja Markeons, kuram pār roku bija pārmesta zila auduma apģērbs. Viņš iedeva dāmai melnais brilles un tad abi pameta māju, neviens pat neiedomājās abus apturēt.

Tiklīdz abi pameta teritoriju, kas bija piederīga Sargātājas mājai, Markeons atgādināja “Šeit būs vairāk trokšņu nekā paralēlajās pasaulēs, bet neuztraucies, es vienmēr būšu blakus. Sākumā mēs iziesim uz lielāku ielu, lai varētu noķert taksi, ar kura palīdzību mēs dosimies uz netālu esošo ciemu, brauciens ilgs apmēram vienu stundu.”

“Labi” Aminaella atteica un nesteidzīgi pacēla prātā sienas, kas apklusināja attālākas skaņas, ļaujot koncentrēties uz tuvāk notiekošo un centās nekoncentrēties uz smaržām, kas savijās nebeidzamās virpulī un draudēja pārņemt viņu.

Pēc vairākām minūtēm abi nonāca uz ielas, kas bija piepildīta ar cilvēkiem, kuri steidzīgi centās nokļūt citur, bet Aminaella to visu uztvēra kā brīnumu- maņas zumēja no personu daudzveidības, atšķirīgajām balsīm un smaržām, kā arī automašīnu trokšņa.

Markeons pāris metru priekšā pamanīja taksometru un abi lēnām, cenšoties izvairīties no steidzīgajiem, devās pie tā.

Vampīrs vispirms palīdzēja iekāpt dāmai un pēc tam, iekāpis pats, paziņoja šoferim “Paitonisam, per favore.”

Visu ceļu līdz ciemam neviens nerunāja, mašīnā tikai skanēja radio, kas atskaņoja klasisko mūziku.

Auto iebraucot mazajā ciemā, daudzi vietējie aizdomīgi uz to lūkojās; tūristi šai pusē bija reta parādība.

Markeons samaksāja šoferim un itāliski sacīja “Variet braukt, atpakaļ mūs aizvedīs.” Vampīrs palīdzēja aklajai izkāpt un abi noraudzījās, kā auto dodas prom, atstājot abus vietējo skatienu gūstā.

“Uzvelc šo! Mūs jau gaida” Markeons palīdzēja sievietei uzģērbt tumši zilu apmetni, kas sniedzās gandrīz līdz zemei.

“Kādā krāsā tas ir?” Aminaella taujāja, jūtos smagā audumu uz pleciem, no kā virmoja maģija, kas šķita pazīstama “Un kā tu zini, kas mūs gaida?”

“Es zinu, ka vārdi ir tikai tukša skaņa vējā un vieglāk ir ticēt tam, ko tu pati esi vismaz vienreiz piedzīvojusi. Bet šoreiz notici, ka saku- Venefikas ir un vienmēr būs varenākās pārdabiskās būtnes. Lai arī viņām vajadzēja lielāko daļu maģiskā spēka atstāt artefaktā, maģija nekad pilnībā nevar izzust.” Markeons pašpārliecināti bilda un pieliecies tuvāk pačukstēja “Nolaid visas barjeras un ieklausies, mēģini sajust.”

Aminaella pakāpās nostāk no vīrieša un, atbrīvojusi prātu no ierobežojumiem, sajuta pirmatnēju spēku, kas aicināja viņu doties uz priekšu, cauri visam ciemam. Paļaujoties un instinktiem viņa sekoja burvestībai un cilvēku skatienu pavadīta devās tik taisni, ne mirkli nešauboties par pareizo ceļu.

Markeons sekoja aklajai, rūpīgi iegaumējot ikviena ciematnieka  pārsteigto skatienu, kuri nespēj noticēt savām acīm.

Aminaella jau bija nonākusi ārpus ciema centra, pie necilās mājas, kas īpaši neizcēlās uz pārējo fona, vienīgi tās tuvumā neatradās neviena cita. Visapkārt pletās zāle, tālāk mežs, un tuvākās ēkas šķita  pamestas jau pirms vairākiem gadiem.

Negaidīti durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās sieviete, kuras augumu sedza melna kleita, viņas skatiens ieurbās Aminaella “Un es neticēju, kad Orākuls man pareģoja –

Kad ausīs sarkans mēness, vampīrs, kurš pazaudējis savu sirdi, atvedīs pie tevis aklo, uz kuras pleciem gulsies visvarenākais spēks. Viņa būs tava un visu Venefiku pēdējā iespēja atgriezties paralēlajās pasaulē.

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.