1.nodaļa

Runeflame

„Ieaiciniet Aminaellu” Amantes pavēlēja karavīriem, kas apsargāja galvenās ieejas durvis troņa zālē.
Viņiem atverot durvis, pa tām ienāca daiļa būtne, kas nekavējoties devās karaļa virzienā. Atrodoties tieši pie troņa meitene veica reveransu.

„Tu vari pacelt skatienu” vampīram sakot, Aminaella piecēlās un aizvērtām acīm raudzījās priekša esošajā.

Amantes lēniem soļiem pietuvojās savai aizbildnei un pacēla viņas zodu, lai abu acis atrastos vienā līmenī „Atver acis!”

Lai arī negribīgi, bet kā vienmēr viņai nācās atvērt plakstiņus. Vampīram pavērās apburoša zilo krāsu spēlē meitenes acīs, bet pati Aminaella jau vairākus gadus redzēja tikai tumsu.

„Es vēl šodien atceros to dienu, ka tu raudzījies manī ar savām maigajām bērna acīm, kurās lāsoja asaras, un sacīji, ka neredzi mani” Amantes atceroties vadīja aizbildni pie galda, kas bija novietots vienā zāles malā. Uz tā jau atradās brokastis, ko pavēlnieks bija pavēlējis atnest.

„Un jau vairāk kā desmit gadus es jums saku, ka mana kvēlākā vēlēšanās ir skatīt manu glābēju savām acīm” Aminaella laipni atbildēja, apsēžoties pie galda.

„Šie vārdi ir kā mūzika, manām ausīm. Es ar nepacietību gaidu, kad spēšu tev atkal dāvāt redzi” vampīrs apsēdās galda galā, meitene sēdēja pa labi no viņa.

„Želon, kāpēc tu neko vēl neesi sacījis?” Aminaella jautāja vampīram, kurš sēdēja otrpus galdam pretī viņai.

„Nevēlējos traucēt jūsu sarunu” Želons maigā balsī atsacīja.

Meitene neviltoti uzsmaidīja runātājam „Priecājos, ka atradi laiku mums pievienoties šorīt!”

„Ir labi dzirdēt, ka esmu šeit gaidīts” viņš kaprīzi pagriezās pret Amantesu.

Aminaella it kā būtu to visu redzējusi bilda „Ja vēlaties atkal sākt vienu no saviem strīdiem, es varu ieturēties arī savā istabā.”

Želons gardi iesmējās „Kā tu to spēj? Lai arī esmu šeit jau trīs gadus vēl aizvien nesaprotu!” Viņš vēlējās atbildi, bet meitene jau bija ķērusies klāt maltītei, tāpēc tikai koķeti uzsmaidīja vīrietim.

Viņas vietā atbildēja Amantes „Es tev jau stāstīju, brāli, ka Aminaellas jaunkundze ir spējusi ļoti labi attīstīt citas maņas, kas ļauj viņai redzēt pašai savā savdabīgā viedā.”

„Jā, ko tādu laikam esmu dzirdējis nākam par tavām lūpām” vampīrs nejauki izmeta.

„Želon, jūs šodien būsiet uz vakariņām? Es būtu pagodināta, ja atkal varētu klausīties jūsu vijoles spēli” meitene vēlējās zināt.

„Man sacīja, ka jūs šodien nepiedalīsieties vakariņās” vampīrs pārsteigts palūkojās uz brāli.

„Aminaella, ceru, ka neesi aizmirsusi- šodien atgriežas Kasadora, viņai līdzi būs kāds, kas tev varētu palīdzēt” Amantes atgādināja, nopietni lūkojoties dāmā sev blakus.

„Protams, es atceros” viņa truli izmeta un piecēlās kājās „Tas ir vienīgais par ko jūs, mans karali, esat runājis visu šo nedēļu.”

Aminaellas niknais skatiens bija vērts tieši pret aizgādni „Neviens nav varējis palīdzēt visus šos desmit gadus, kas liek jums domāt, ka šoreiz viss būs savādāk.”

„Lūdzu apsēdies, mēs to varam mierīgi pārrunāt” karalis piecēlās kājās un grasījās saņemt meitenes roku, bet viņa strauji atkāpās.

„Atšķirībā no jums es neredzu gaismu tuneļa galā un, varbūt tā ir labāk! Man nav nepieciešams redzēt, lai es spētu dzīvot. Visi šie mēģinājumi man atdot skatiena gaismu vieš tikai veltas cerības. Jūsu vietā es labāk ieklausītos Orākula teiktajā un neliktu man ciest vēl vairāk.” Meitene vēl vairāk atvirzījās no vampīra, zinot, ka aizskārusi tēmu, kurai būtu labāk būtu nepieminēt.

„Aminaella, apsēdies!” viņš pavēlēja.

„Nē” viņa rāmi atbildēja un pagriezās pret otru personu telpā „Lūdzu pavadi mani līdz dārzam.”

Nesagaidījusi atbildi, Aminaella devās durvju virziena, nepagāja ne mirklis, ka Želons saņēma meitenes roku. Abi neatskatoties pameta karali vienu.
„Es to nevēlos” viņa klusi atzinās vampīram, atliekusi galvu uz stiprā pleca „Ar gadiem ticība ir mani pametusi, es to nekad vairs neatgūšu.”

„Ko? Redzi vai to nolāpīto ticību?” vampīrs jokojās.

Aminaella tikko jaušami pasmaidīja „Abus, Želon, abus.”

Tiklīdz abi nonāca līdz izejai uz dārzu, ko apspīdēja spožie saules stari, viņa ierunājās „Kā tas ir būt vienam no retajiem vampīriem, kam dota iespēja uzturēties saulē, tai nekādi neietekmējot tevi?”

Želons palūkojās uz dāmu, kas bija vairākus simtu gadus jaunāka par viņu, bet tomēr saprata vampīru labāk par līdzgaitniekiem „Es tev jau vienreiz stāstīju: tas ir kā būt aklam, uz tevi veras kā uz dīvaini, bet ar laiku tu atrodi arī labas lietas tai visā” viņi apsēdās uz soliņa dārza centrā.

Meitene atkal iekārtoja galvu uz drauga pleca „Tu vienīgais mani saprot, jo mēs abi neiederamies šeit. Tikai tu no tā visa vari aizbēgt, bet man jāsēž klusu un jābūt pateicīgai, ka neesmu izsviesta uz ielas” viņa atklāja sen sevī slēptos vārdus.

Vampīrs saņēma meitenes seju tā, lai spētu lūkoties tieši acīs „Kas tev tā liek domāt? Tu vienmēr esi šeit kā goda viešņa, Amantes tevi dievina kā nevienu citu.”

„Pils gaiteņos, gan var dzirdēt ko citu” visus šos gadus viņa bija ignorējusi citu sacīto, domājot, ka tā ir skaudība, bet tieši šobrīd galvā atbalsojies gandrīz ikdienas dzirdētais. Tev vajadzēja dzirdēt, kas vakar notika karaļa istabā, es personīgi neticu, ka pie viņa bija tikai viena. Katru nakti viņš guļ ar citu. Redzēji, kā Amantes skatījās uz Eligarisu, viņš būtu paņēmis viņu tur pat uz vietas, ja Aminaella nebūtu klāt.

„Mēs esam draugi, tāpēc es tev nemelošu. Amantes ir vīrietis, kam ļoti patīk sievietes, bet tas, ka tu vēl neesi nonākusi viņa skavās nozīme, ka pret tevi viņš vēdī īpašas jūtas” vampīrs sacīja patiesību, jo, lai arī starp brāļiem nevaldīja draudzība, Želons prata saskatīt brālī, ko pats karalis centās noliegt.

„Vai arī viņš jūt žēlumu pret mani!” Aminaella nedomājot izmeta.

„Iepriekš tas Amantesu nav aizturējis, tā noteikti arī nav šajā gadījumā” vampīrs piecēlās kājās, dāma sekoja viņa piemēram „Iesim uz tavu iemīļoto vietu.”

Aminaella gandrīz sajuta vīrieša smaidu, izsakot šo vārdus „Tu mani pazīsti pārāk labi.”

„Tas ir labi vai slikti?” Želons uzdeva jautājumu, kam vajadzēja pārbaudīt meiteni.

„Amantes man mācīja- jo vairāk kāds par tevi zina, jo vājāka tu kļūsti” to viņa atcerējās vienmēr, aizbildnis bija izdarījis visu, lai šie vārdi vienmēr paliktu atmiņā.

„Bet tu domā savādāk, un tas tevī man patīk, lai arī ko un kā Amantes vēlētos tev ieskaidrot, tu pati izlemsi ticēt vai neticēt” vampīrs jautrā balsī pavēstīja.

„Jā, tev taisnība. Es domāju pretēji, ja kāds zinās visu par mani, viņš spēs man palīdzēt grūtā brīdī” Aminaella palūkojās debesīs un sajuta siltos saules starus glāstam viņas seju „Mēs esam klāt.”

„Tev palīdzēt?” viņš zināja, ka palīdzība nav nepieciešama, tomēr juta vēlēšanos to pajautāt.

„Tikai šoreiz” meitene brīdināja un ar vampīra palīdzību uzkāpa uz mūra sienas, kas ieskāva pili.

Tā bija trīs metru augstumā, bet dažviet pabrukusi, tieši šajās vietās Aminaella uzkāpa un nokāpa. Tā kā pils atradās kalna pakājē un tai bija nolaižamais tilts vairākus metrus tālāk no pils, ko apsargāja, nevienu neuztrauca pāris nobrukuši ķieģeļi.

„Es ceru, tu pārtrauksi šo nodarbi, kad sāks ierasties viesi, citādi tu varētu viņus pārbiedēt” kamēr viņa graciozi soļoja pa sienu, Želons lēni sekoja blakus sienai.

„Brīnos, ka Amantes par to vēl nav runājis. Parasti viņš jau vairākus mēnešus pirms svarīgiem vakariem norāda, ko es drīkstu un nedrīkstu darīt” Aminaella jau bija pieradusi, ka viņu vada kā lelli, bet pēdējos gados viņa centās to mainīt „Un ja nu es tomēr nolemju pastaigāties?”

„Tad iesaku tev izvēlēties sev kādu pavadoni, tas būtu daudz piedienīgāk. Neaizmirsti, ka tu piederi galmam” viņš atgādināja to, jo ļoti labi zināja, ka meitenei tas nepatīk.

„Tev tiešām vajadzēja to pieminēt” viņa dusmīgi atsacīja, vampīrs apmierināti pasmaidīja. „Ikviena galma dāma uzskata, ka ir labāka, izskatīgāka par mani. Es viņām neesot konkurente.”

„Tie nu gan ir rūkti meli, tīra greizsirdība. Tu zini, es nekad tev nemeloju…” Želons iesāka savu sakāmo, bet Aminaella iestarpināja:

„Tu tikai noklusē lietas, kas mani varētu biedēt!”

Vampīrs nopietni vērās uz meiteni, kas pat nepagriezās pret viņu runājot, un nodomāja, „ Aminaella sen vairs nav maza meitene, ko es dievināju pirms daudziem gadiem. Varbūt ir pienācis laiks viņai uzzināt patiesību”, bet skaļi viņš sacīja „Es vienmēr uzmanījos, lai tavā klātbūtnē neizpaustu lietas, kas tevi varētu biedēt.”

„Tu biji vienīgais, ikviens cits centās mani nobiedēt, lai es beidzot pati pamestu pili” viņa nedaudz paātrināja soli, lai ātrāk varētu nokāpt lejā.

„Un kāpēc tu vēl neesi aizbēgusi, ja zini, ka neiederies šeit?” Želons ļoti vēlējās uzzināt atbildi, tāpēc, ka šis jautājums jau sen viņu tirdīja.

„Nezinu” Aminaella iesāka, kāpjot lejā no sienas „Šķiet es nevēlos iepazīt plašo pasauli, kurā ir tik daudz ļaunuma un draudi. Galminieki ar saviem stāstiem ir panākuši, ka es nevēlos pamest šo drošo vietu.”

Abiem jau soļojot atpakaļ uz pili vampīrs pēc ilgām pārdomām, teica „Ja vēlies es tev izrādīšu pilsētu, tu nevarēsi mūžīgi šeit slēpties.”

„Zini, man ir senas atmiņas. Es atceros tikko ceptas maizes smaržu, ne tādu kā šeit pilī, bet savādāku, tad vēl kņadu, kas vienmēr ir ciemā- tā mani biedē visvairāk” Želons bija vienīgais, kam meitene varēja izpaust savas bailes.

Viņi jau bija pie ieejas durvīm, tāpēc vampīrs apstādināja viņu „Es tevi pasargāšu, bet tam jābūt tavam lēmumam. Tu vari mūžīgi dzīvot drošībā, gandrīz kā Amantes, bet tev ir arī iespēja iepazīt jaunu vēl nebijušu pasauli.”

„Domā viņš tam piekritīs?” Aminaella pat neizsakot karaļa vārdu, zināja, ka tiks saprasta.

„Viņš nevar tevi mūžīgi turēt šeit, bet mums nāksies ievērot etiķeti” Želons nedaudz saskuma, zinot, ka nevarēs būt viens ar draudzeni.

Meitene bezcerīgi nopūtās „Mums līdzi jādodas kādai no galma dāmām, bet ikviena šeit esošā mani ienīst, lai arī neizrāda to karaļa priekšā.”

„Tur tev taisnība, tomēr šķiet es zinu, kurš mums varētu palīdzēt” vampīra sejā parādījās viltīgs smaids „Es tevi pavadīšu līdz istabai un tad došos aprunāties ar brāli.”

Tiklīdz pavadonis pameta Aminaellu, viņa strauji iegāja istabā un apsēdās uz gultas, ar skatienu pret logu.

Visus šos gadus dzīvojot šeit, pilī, viņa jutās droši, vienmēr pasargāta, lai arī briesmas uzglūnēja no katra soļa. Gandrīz ikvienam galma loceklim bija iemesls meiteni ienīst. Pat karalis nezināja, ka kāds mēģinājis nogalināt viņa viešņu, jo Aminaella to nevienam izņemot Kasadoru nebija stāstījusi.

Iedomājoties, ka varēs uz kādu laiku aizbēgt no tā visa, meitenei atausa atmiņā diena pirms vairāk kā desmit gadiem, kad viņa uz mūžiem zaudēja savu brīvību un iespēju redzēt.

Atmiņas nebija pilnīgas, bet tas bija pēdējais mirklis, kad viņa raudzījās pasaulē savām acīm.

Todien zemi pārklāja spoži saules stari, kuri tik ļoti priecēja astoņgadīgo meiteni. Aminaella dzīvoja mazā lauku māja, ko ieskāva pasakaini meži un pļava, kopā ar diviem pavecākiem ļaudīm. Vecāki bija miruši jau pirms daudziem gadiem atstājot mazo kaimiņu pāra aprūpē, kuri mīlēja mazo kā pašu meitu.

Kā jau katru dienu Aminaella devās uz tuvējo mežu, lai salasītu ogas, kurs vēlāk pārdotu pilsētā. Viņa nebaidoties iesoļoja starp neskaitāmiem kokiem, jo pazina tos kā savu kabatu. Meitene bija mežā jau vairāk kā stundu, kad izdzirdēja ratu šķindoņu uz tuvējā ceļa, kas nozīmēja, ka atbraucis Aizens, kurš aizveda kaimiņus uz tirgu. Viņa strauji steidzās atpakaļ uz mājām.

Aizens jau krāva ratos kastes ar savāktajiem āboliem, kad Aminaella izskrēja klajumā un taisnā ceļā devās pie vīrieša.

„Tu esi pār ātru” mazā ilgi nedomājot izmeta, ieliekot salasīto ratos.

„Tu kavē sīkā, labāk ātri pārģērbies, man šodien nav laika vilcināties” viņš atteica, turpinot kraut mantas ratos.

Aminaella žigli pārģērbās un iekāpa ratos tieši brīdī, kad Aizens iekrāva pēdējo kasti „Šodien viena?”

„Jā” mazā jautri atteica, viņai patika, ka vecīši atļāva vienai doties uz tirgu, kas pēdējā laikā notika arvien biežāk.

Ilgāk nekavējoties, vīrietis uzveda ratus uz ceļu un abi devās uz pilsētu.

Lai arī meitene jau neskaitāmas reizes bija devusies uz centru, viņu tik un tā aizrāva viss, ko varēja vērot brauciena laikā- neskaitāmās koku audzes, dažādās mājās, cilvēki, kas devās savās ikdienas gaitās.

„Aminaell, Aminaell,” meiteni no sapņiem izrāva Aizens „Tu varētu nokāpt uz aizskriet līdz maiznīcai. Maiznieks šodien īpaši gribēja tevi redzēt.”

Aminaellai nevajadzēja divreiz sacīt, viņa ātri noleca no pajūga un aizsteidzās pa nebeidzamo kņadu uz maiznīcu.

Tiklīdz viņa iesteidzās ceptuvē, tās īpašnieks brīdināja „Aminaell, lēnāk, nekas jau nedeg! Pagaidām” viņš laipni uzsmaidīja mazajai.

„Aizens sacīja, ka jūs vēlaties mani redzēt!” viņa žigli piesteidzās pie vīrieša.

Viņš meitenei pasniedza nelielu sainīti „To man šodien atsūtīja no tuvējās feju valstības.”

„Kas tas ir?” mazā bija pilna satraukuma.

„Īpašas rožu lapiņas, kas veidotas no šokolādes, kas tev tik ļoti garšo” maiznieks atzinās „Tas tev tuvējā dzimšanas dienā! Cik tad tev paliks?”

„Astoņi, paldies! Es rītā jums speciāli salasīšu vis skaistākās mellenes un meža zemenes” Aminaella pateicībā noskūpstīja vīru un devās sameklēt Aizenu.

Ejot cauri tirgum, daudzi meiteni sveicināja, daļa no tiem bija tādi paši tirgotāji kā viņa, daži augstākstāvoši.

Meitenei atlika tikai šķērsot ceļu, lai nonāktu pie Aizena, viņa jau laimīga sveicināja puisi un pārliecinājusies, ka neviens netuvojas devās pāri ielai. Pēkšņi sainis izslīdēja no Aminaellas rokām un nokrita zemē, brīdī, kad meitene pieliecās to paņemt, atskanēja zirgu pakavu rīboņa un ratu riteņu klaboņa.

Aizens pirmais pamanīja sekojošās briesmas, bet nepaspēja laikā. Meitene bija tieši karietes ceļā. Tālāko Aminaella atceras kā pa miglu, cilvēku kliedzieni, raudas un skarba balss, kas visā vainoja mazo.

Vienīgas, kas skaidri palicis meitene atmiņā ir laikam diena pēc negadījuma, viņa īsti neatceras, kad mazā atvēra acis un atskārta, ka neko neredz.

Aminaella satraukti jautāja „Kur es esmu?”

„Tu esi manā pilī” atbildēja kāda dobja balss, kas atradās turpat blakus.

„Kas jūs esat?” viņa atrāvās no vietas, kur dzirdēja runātāju, bet vīrietis saņēma mazās roku un atteica:

„Es tevi izglābu” ar šiem vārdiem pietika, lai atvieglotu Aminaellas sirdi un viņa ciešāk saņēma sava glābēja plaukstu.

 

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.