10. nodaļa

Runeflame

Aminaellas ķermeni pārņēma baiļu trīsas, jūtot vampīra maigo tvērienu uz savas ādas „Jūs kļūdāties!” Viņa bilda pilnīgā pārliecībā, nespējot pieļaut iespēju, ka svešinieks pāris minūtēs vien būtu spējis pateikt viņas izcelsmi, ņemot vērā, ka pat pūķene nebija pilnībā pārliecināta.

„Es nekad nekļūdos” vampīrs atteica un, atlaidis dāmas roku, pakāpās uz aizmuguri, lai vēlreiz novērtētu sievieti.

Pāris mirkļus neviens nerunāja, klusumam pārņemot telpu, Aminaella nolēma rīkoties pirmā.

Viņa piecēlās kājās un ar spieķa palīdzību centās  izlavierēt starp  grāmatu kaudzēm. “Kā jūs varat būt tik pārliecināts, ka es piederu šai senajai dzimtai?” Viņa apstājās divu soļu attālumā no svešinieka.

“Drīkstu?” aklā taujāja pastiepjot roku uz priekšu.

Vampīrs pakāpās soli tuvāk un, saņēmis dāmas roku, pielika to pie savas sejas “Lūdzu.”

Aminaella maigi glāstīja vīrieša vaibstus, cenšoties iegaumēt ikkatru sīkumu, kas spētu palīdzēt atcerēties.

“Mēs neesam iepriekš tikušies” viņš  laipni bilda, nojaušot, ko dāma cenšas izdarīt.

“Iespējams, jūs neatceraties. Man ir pazīstami vampīru rases pārstāvji, kuri lieliski spēj aizmirst lietas, ko nevēlas atklāt citiem” aklā strauji atkāpās un gandrīz paklupa pār grāmatu kaudzi.

Vampīrs viņu noturēja un, palīdzējis atkal stabili nostāties uz kājām, vadīja uz dīvāna pusi “Labāk apsēdīsimies, citādi Zenta noteikti vainos mani, ja jums kaut kas notiks.”

Aminaella apsēdās un, sajuzdama, ka otra persona apsēžas pretī, pagriezusies taujāja “Kāpēc? Jūs nesaprotaties?”

“Mūsu pirmā tikšanās nebija pārāk veiksmīga un man ir saspīlētas attiecības ar viņas labāko draudzeni. Bet atgriezīsimies pie iepriekš pārspriestā. Es jūs neesmu saticis, varbūt tas bija kāds cits manas rases pārstāvis” vampīrs vēroja sievieti un saprata, ka viņai patiešām šķiet, ka abi ir tikušies,

“Redziet, redzes trūkums ir attīstījis manas pārējās maņas līdz tādam spēkam, ka es spēju noteikt būtnes rasi un, ja esmu iepriekš satikusi šo personu, arī atpazīt. Maģiskais spēks, kas jūs apvirmo, es to jau esmu kādreiz sajutusi pilī. Iespējams, tad es vēl biju maza, tāpēc īsti nevaru atcerēties” Aminaella paskaidroja, vēlēdamies, kaut ātrāk atgrieztos bibliotekārs un viņai nebūtu jābūt šeit divatā ar svešinieku, kas viesa bailes.

“Vai varētu būt, ka šis spēks, par ko jūs runājat, varētu būt līdzīgs citiem manas dzimtas pārstāvjiem? Man tēvs ir apceļojis daudzas karaļvalstis. Kā sauc jūsu valstību?” Markeons juta aklās bailes, tāpēc centās izteikties maigāk, lai nesatrauktu viņu vēl vairāk.

“Jā, tas noteikti bija jūsu tēvs, tagad es sāku atcerēties. Man bija trīspadsmit, mani uzaicināja spēlēties, bet vēlāk atklājās, ka viņi tikai gribēja pasmieties par mani. Es sadusmojos un skrienot atpakaļ uz istabu, uzskrēju virsū kādam vampīram. Es strauji atvainojos un grasījos doties tālāk, bet viņš saņēma manu roku un taujāja, kas es esmu.

Aminaella de Avegla, es klusi izdvesu un jau gaidīju, ka vampīrs varbūt mani sodīs par nodarīto, bet viņš pieliecās, lai laikam tikai rūpīgāk aplūkoja mani. Tad viņš piecēlās un bildis tikai vienu vārdu pazuda. Vēl līdz šodienai es nespēju izprast viņa rīcības motīvu.” Aminaella šokēta paskatījās uz savām plaukstām, domādama, kā viņa varēja aizmirst mirkli, kas kaut nelielā veidā, bet tomēr mainīja turpmāko dzīvi pilī.

Markeons pieliecās tuvāk sievietei un, ieskatījies acīs, teica “Tiek teikts, ka acis ir dvēseles spogulis, ka tās atklāj būtnes slēptāko būtību. Mūsu dzimtai sen jau piemīt šādas spējas. Tikai ielūkojoties acīs, mēs spēlējam pateikt lietas un notikumus, ko varbūt pati persona neatzīst vai nezin. Raugoties tavās acīs manas tēvs redzēja to pašu ko es – senu, aizmirstu, spēcīgu maģijas atblāzmu, Venefikas spēku.”

“Jūs varat pateikt visu to, ko es vēlos uzzināt?” pat Aminaella nespēja noticēt, kas viss varētu būt tik vienkārši.

“Jā un nē. Venefiku maģija ir pārpasaulīga, tāpēc es to pamanīju uzreiz, kaut tikai vienreiz esmu ar to sastapies, bet, ja es raudzītos dziļāk, tas atņemtu daļu manas dzīves. Pat šī seklā ielūkošanās ir atņēmusi dienu vai divas no mana mūža” Markeons paskaidroja un jau zinādams jautājumu, kas sekos, piebilda:

“Liktenis ir neizdibināms un, lai arī vampīri ir nemirstīgi un spējīgi dzīvot tūkstošiem gadu, reiz pienāks arī mana noliktā nāve. Bet katru reizi izmantojot šīs spējas es to paātrinu, datums pietuvojas arvien tuvāk šim brīdim. Tāpēc mēs reti izmantojam šīs spējas,cik mana zināms, tēvam ir atlikušie vien daži simtu gadu, viņa dzīve ir sarukusi jau par tūkstoš gadiem. “

“Tātad jūs esat ticies ar kādu no manas dzimtas pārstāvēm. Jums bija nepieciešams tikai viens mirklis, lai pateiktu manu izcelsmi”  sieviete dziļi ievilka elpu, cerot, ka beidzot būs atradusi meklēto.

Markeons nesteidzīgi piecēlās kājās un devās uz durvju pusi, pārbaudījis, ka gaitenī neviena neatrodas, aizvēra durvis un, rūpīgi pārdomādams, ko sacīt, soļoja atpakaļ pie dāmas.

Tiklīdz viņš bija apsēdies, sacīja “Nē, man nav bijis tas gods satikt Venefiku, bet, iespējams, es redzēju pēdējo tavas dzimtas pārstāvi, kura atstāja paralēlās pasaules un ieradās šeit.’

Vampīrs apstājās, lai ļautu izteiktajam, iegulties sievietes prātā, un turpināja “Belcebulam, sākot iznīcināt Venefiku dzimtu, bija nepieciešama palīdzība, tāpēc viņš pieprasīja vampīru rases piedalīšanos. Lielākā daļa piekrita, jo baidījās no nelabā dusmām, man tēvs bija viens no tiem. Bet viņš nevis nogalināja burves, bet gan palīdzēja aizbēgt no Belcebula nagiem. Tēvs visas atrastās Venefikas ar Sargātājas palīdzību nogādāja uz Zemi, pirms tam lielāko daļu būtnes maģiskā spēka ievietojot artefaktā, kas slēpj burvju spēku, ja vien tas netiek izmantots.”

“Tēvs jums to visu uzticēja?” Aminaella ar apbrīnu vērās vīrietī, kurš varēja būt atslēga uz pagātni.

“Nē, viņš uzticas tikai sev, turklāt pēdējo gadu laikā mūsu attiecības bijušas pārāk sarežģītas un mainīgas, lai mēs viens uz otru spētu paļauties. Es par to visu uzzināju nejauši, kad atgriezos ātrāk mājas no ceļojuma. Tas, ko es redzēju bija, kā tēva kabinetā atveras portāls un no tā iznāk Sargātāja, pēc neilga mirkļa pavērās grāmatplaukts, kas slēpj ieeju pils pazemes ejās, no turienes iznāca sieviete. Tēvs atvadījās no svešinieces un vēl kaut ko iečukstējis Sargātājai, noraudzījās, kā abas sievietes ieiet portālā.”

“Bet tad kā jūs zināt šo visu? Jūs teicāt, ka tēvs jums neko nav stāstījis” bailes, kas pirmīt vēdīja pret šo svešinieku, lēnām pārtapa ticībā par iespējamu draudzību.

“Pēc redzētā es sāku izsekot tēvu, cerot, ka viņš atkal glābs kādu burvi, bet pēc tā gadījumā nekas nenotika. Kad pēc kāda laika Belcebuls paziņoja par pēdējās Venefikas iznīcināšanu, bija skaidrs, ka tēva slepenās glābšanas vairs neturpināsies. Tad es pievērsos konkrēti Venefikas dzimtas izpētei, cenšoties atrast ikvienu personu vai dokumentu, kas liecinātu par viņu pagātni.

Var teikt, ka tēva darbu pārņemu es, jo turpmākos gados palīdzēju tiem, kuri bija tuvi Venefiku dzimtai, kā arī noglabāju visus atrastos rakstiskos pierādījumus, jo citādi Belcebuls būtu no tiem atbrīvojies, neatstājot iespēju kādam cita uzzināt par vareno burvju dzimtu” Markeons piecēlās un necilvēciskā ātrumā devās ārpus bibliotēkas telpām, jau pēc pāris sekundēm viņš atgriezās.

Apsēžoties viņš saņēma aklās rokas un ielika tajās tumši zilu, nobružātu bloknotu “Šeit ir visas piezīmes, par tavu ģimeni, vai par tiem, kuri vēl ir dzīvi un atrodas šai pasaulē vai arī spējuši slēpties paralēlo pasauļu dzīlēs. Ņemot vērā situācija nopietnību, Belcebuls nekad pats īsti nenoticēja, ka spējis pilnībā iznīcināt spēcīgo dzimtu, es neuzdrošinājos uzmeklēt tos, kuri atrodas mūsu pasaulēs, tā nododot viņu atrašanos vietu.

Bet, nezinot, kura bija Sargātāja, kura palīdzēja tēvam, es pat nenojautu, kur lai sāk meklējumus. Tas viss mainījās pirms nedēļas, kad Terdemontes ballē es atkal redzēju to pašu Sargātāju, kura izrādās ir arī galvenā, šīs pasaules uzraudze. Šo pāris dienu laikā šķiet esmu atradis iespēju satikt kādu no Venefikām. Ja jūs vēlētos mēs varētu kopīgi doties pie viņas.”

Aminaella dziļi ieelpoja, mēģinot sakārtot visu, ko tikko bija dzirdējusi, bet līdz galam īsti nespēja noticēt. Viņa rūpīgi pārdomāja, vai var uzticēties šim vampīram, kurš iespējams, vēlējās viņu izmantot labuma gūšanai, bet tāpat kā ar daudziem Kelerahas sargiem, bija sajūta, ka viņai ir jāuzticas.

Viņa jau vēlējās bilst, ka piekrīt, bet atcerējās pūķenes sacīto “ Es nevaru doties prom no šejienes, man ir jāsagaida draugi, lai kopīgi dotos uz Ziedu valstību.”

“Kāpēc doties uz turieni? Es varu tev garantēt, ka tur nav neviena, kurš spētu tev pastāstīt par tavu ģimeni” Markeons nevēlējās pazaudēt jaunatrasto Venefiku, kura iespējams spēja atbildēt uz tik ilgi meklēto.

“Jums būtu jāzina, ka es neuzsāku šo ceļojumu. lai iepazītu savu izcelsmi. Es devos prom no savas valstības, lai atrastu iespēju atgūt redzi. Kāds dēmons sacīja, ka man jābūt kristītai pirms es ieeju pa elles vārtiem, lai atkal redzētu” Aminaella paskaidroja, izlēmusi pilnībā uzticēties būtnei, kuru pazina tikai pāris minūtes.

“Tu neesi neredzīga kopš bērnības?” saņēmis apstiprinājumu, vampīrs turpināja “Tātad tu dzīvo kopā ar personu, kurš ir vainīgs tajā, ka tu neredzi.”

“Dēmons teica, ka man nebūs redzēt slepkavu…” Aminaella piebilda, zinot, ka varbūt Markeons zina vairāk nekā Beholds.

“Nē, nē, dēmons ir pārpratis šos vārdus! Ja ar Venefiku notiek kāds negadījums vai kāds cenšas viņu nogalināt, maģija rada veidu, ka turpmāk slēpt burvi no šī pāridarītāja. Tāpēc precīzāk būtu teikt, ka slepkava nevar saskatīt tavu būtību, lai nenodarītu tev pāri. Jūs tā arī neesat pateikusi no kuras valstības nākat.” vampīrs bija rūpīgi izpētījis visus senos rakstus par šo dzimtu un gadu laikā sapratis daudz mīklu, kas slēpj patieso vēsturi.

“Es dzīvoju Kelerahas pilī, jo esmu Amantesa aizbilstamā” Aminaella atbildēja.

Markeons pēkšņi pielēca kāja un, ar izbrīnu raugoties dāma, spēji sacīja “Tāpēc man tēvs neko nedarīja! Protams, drošākā vieta, kur paslēpt Venefiku, būtu tieši ienaidnieka midzenī!”

“Ko jūs ar to gribat sacīt? Amantes nekad nav vēlējis man ļaunu!” Aminaella piecēlās, lai būtu vienā līmenī ar runātāju.

“Amantes Kelerahas ir Belcebula labā roka paralēlajās pasaulēs. Amantes vienmēr ir piedalījies visas ļaunajās shēmās, kas nāk no elles un nekad nav nostājies pret tām. Viņš bija būtne, kura it kā nogādāja Belcebulam pēdējo Venefiku, jo to nespēja neviens no ellei pakļautajiem dēmoniem. Jūs dzīvojat kopā ar personu, kurš ir vainojams Venefikas dzimtas iznīcināšanā” tagad Markeons bija pilnībā pārliecināts par turpmāko rīcību.

Viņš strauji saķēra sievietes rokas un klusām bilda “Jums ir jādodas man līdz satikt Venefiku, kura mīt šai apvidū. Ja kāds var Jums palīdzēt uzzināt patiesību, tad tā ir viņa, turklāt, iespējams, viņai būs zināms veids, kā atdot jums redzi ātrāk.”

Aminaella nespēja iedomāties, ka Amantes vēlētu viņai ļaunu, bet Markeona sacītais nozīmēja, ka aizbildnis nemaz nezināja viņas patieso izcelsmi. Turklāt viņai nevajadzēja jautāt, lai zinātu, ka atgriežoties atpakaļ kā redzīgajai, Amantes uzreiz sapratīs viņas dzimtas saites.

“Labi, es došos ar jums. Bet vai Zentai nebūs pret to iebildumu? Viņa sacīja, ka jāpaziņo par nama pamešanu” aklā nedroši taujāja.

“Zentai noteikti liksies aizdomīgi, ka es dodos ārpus mājas ar svešinieci, bet, ja mēs pārliecinātu viņu, ka esam pazīstami, nevajadzētu būt nekādiem sarežģījumiem” Markeons izteicās un gaidīja dāmas atbildi.

“Labi, Markeon, iepazīsimies tuvāk” viņa atteica un mierīgi apsēdās, pilnīgā pārliecībā, ka tas ir vienīgais, ko viņa šobrīd varēja darīt.

Pēc pusstundas abi pameta bibliotēku, Markeons devās uz savu istabu, bet Aminaella uz Zentas darbistabu. Pieejot pie durvīm viņa klusi pieklauvēja.

“Ienāciet” atskanēja sievietes monotonā balss.

Aminaella lēnām atvēra durvis un, iesoļojusi iekšā, pievēra tās, atstājot nelielu spraugu “Ceru, ka neiztraucēju tevi?”

“Nē, neuztraucies! Es esmu šeit, lai palīdzētu” Zenta nekavējoties piecēlās un pavadīja dāmu līdz krēslam, un pēc tam devās apsēsties otrpus galdam “Tu jau iekārtojies? Jau pēc stundas tiks atvestas tehnoloģijas, kas palīdzēs tev un tev nebūs jājūtas aizmirstai, kamēr ieradīsies tavi draugi. Uz Zemes esošās tehnoloģijas dot iespēju ikvienam darīt lietas, kas paralēlajās pasaulēs būtu neiespējamas” viņa aizrautīgi stāstīja.

“Jā, draugi. Tāpēc es arī atnācu pie tevis. Izrādās, ka esmu pazīstama ar otru būtni, kas dzīvo šai stāva” Aminaella priecīgi bilda.

“Ar Markeonu?” Sargātāja izbrīnīta pārjautāja.

Aklā priekpilni pasmaidīja “Jā! Mandionu dzimtai ir senas saites ar Kelerahas galmu, tāpēc Markeons ar māsu Afru ir bieži viesi pilī. Turklāt viņi ir ielūgti uz ikgadējo balli kā goda viesi.”

Zentai šī sakritība šķita aizdomīga, tāpēc viņa nevilcinoties jautāja “Viņš noteikti tev pastāstīja par Terdemontes balli, šķiet tu to neapmeklēji.”

“Markeona tēvs taču aizliedza viņam apmeklēt balli, lai neaizvainotu Kristīni Maravillu? Vai kaut kas pēdēja mirklī mainījās? Viņš man neko nestāstīja” Aminaella tēloja izbrīnu, pārliecinoties, ka pretī esošā sieviete tik tiešām bija paredzama, kā Markeons pareģoja.

“Nē, protams, viņš nebija ballē! Es iedomājos, ka māsa viņam ko stāstījusi. Zini, kādus noslēpumus, kas neceļo tik ātri un zināmi tiem, kuri bija klāt. Todien notikušais vēl daudziem liek raudzīties dziļāk, lai atrastu patiesos Kristīnes nolūkus” Zentas šaubas pagaisa, jo par Markeona neierašanās iemeslu zināja tikai dažas būtnes. Tas nozīmēja, ka aklā patiešām vampīram ir ļoti tuva persona.

“Nu, man viņš neko nav stāstījis, bet mēs jau tikai pirms pusstundas satikāmies bibliotēkā, varbūt vēlāk viņš ko sacīs pastaigas laikā. Tāpēc es arī atnācu, Markeons vēlas man izrādīt tuvējo apkārtni un pavakariņot restorānā” Aminaella klāstīja iepriekš izdomāto plānu.

Zenta vairākas minūtes domāja, vai  tajā visā neslēpjas kāda viltība, jo Markeons ir pēdējais, kuram viņa uzticētos. Tomēr Aminaella izskatījās pēc laipnas un mierīgas būtnes, kura diez vai izdarītu, ko aizliegtu. “Protams, jūs varat doties, tikai pabrīdiniet apsardzi.”

“Paldies, Zenta!” Aminaella pateicās, pieceļoties kājās.

“Lai netiktu pārkāpts neviens likums” Zenta sacīja rūpīgi veroties vampīrā, kas bija pavēris durvis, un, nesagaidījusi atbildi, pievērsās dokumentiem.

“Protams, Sargātāja” Markeons atteica un saņēmis aklās roku, vadīja uz viņas istabu.

“Es aprunāšos ar sargiem, bet tu vari doties pārģērbties” viņš sacīja, pavadījis dāmu līdz istabas durvīm, un devās prom.

Aminaella, nevēloties ilgāk kavēties, ātri piesteidzās pie skapja un tikai pārmainīja džinsus pret pieguļošām, melnām biksēm un zābaku vietā apava elegantas kurpes uz neliela papēža. Pēc tam viņa no matiem izņēma gumiju un ar pirkstiem pārķemmēja, pēc tam paņēmusi spieķi devās prom.

Lejas stāvā viņu jau gaidīja Markeons, kuram pār roku bija pārmesta zila auduma apģērbs. Viņš iedeva dāmai melnais brilles un tad abi pameta māju, neviens pat neiedomājās abus apturēt.

Tiklīdz abi pameta teritoriju, kas bija piederīga Sargātājas mājai, Markeons atgādināja “Šeit būs vairāk trokšņu nekā paralēlajās pasaulēs, bet neuztraucies, es vienmēr būšu blakus. Sākumā mēs iziesim uz lielāku ielu, lai varētu noķert taksi, ar kura palīdzību mēs dosimies uz netālu esošo ciemu, brauciens ilgs apmēram vienu stundu.”

“Labi” Aminaella atteica un nesteidzīgi pacēla prātā sienas, kas apklusināja attālākas skaņas, ļaujot koncentrēties uz tuvāk notiekošo un centās nekoncentrēties uz smaržām, kas savijās nebeidzamās virpulī un draudēja pārņemt viņu.

Pēc vairākām minūtēm abi nonāca uz ielas, kas bija piepildīta ar cilvēkiem, kuri steidzīgi centās nokļūt citur, bet Aminaella to visu uztvēra kā brīnumu- maņas zumēja no personu daudzveidības, atšķirīgajām balsīm un smaržām, kā arī automašīnu trokšņa.

Markeons pāris metru priekšā pamanīja taksometru un abi lēnām, cenšoties izvairīties no steidzīgajiem, devās pie tā.

Vampīrs vispirms palīdzēja iekāpt dāmai un pēc tam, iekāpis pats, paziņoja šoferim “Paitonisam, per favore.”

Visu ceļu līdz ciemam neviens nerunāja, mašīnā tikai skanēja radio, kas atskaņoja klasisko mūziku.

Auto iebraucot mazajā ciemā, daudzi vietējie aizdomīgi uz to lūkojās; tūristi šai pusē bija reta parādība.

Markeons samaksāja šoferim un itāliski sacīja “Variet braukt, atpakaļ mūs aizvedīs.” Vampīrs palīdzēja aklajai izkāpt un abi noraudzījās, kā auto dodas prom, atstājot abus vietējo skatienu gūstā.

“Uzvelc šo! Mūs jau gaida” Markeons palīdzēja sievietei uzģērbt tumši zilu apmetni, kas sniedzās gandrīz līdz zemei.

“Kādā krāsā tas ir?” Aminaella taujāja, jūtos smagā audumu uz pleciem, no kā virmoja maģija, kas šķita pazīstama “Un kā tu zini, kas mūs gaida?”

“Es zinu, ka vārdi ir tikai tukša skaņa vējā un vieglāk ir ticēt tam, ko tu pati esi vismaz vienreiz piedzīvojusi. Bet šoreiz notici, ka saku- Venefikas ir un vienmēr būs varenākās pārdabiskās būtnes. Lai arī viņām vajadzēja lielāko daļu maģiskā spēka atstāt artefaktā, maģija nekad pilnībā nevar izzust.” Markeons pašpārliecināti bilda un pieliecies tuvāk pačukstēja “Nolaid visas barjeras un ieklausies, mēģini sajust.”

Aminaella pakāpās nostāk no vīrieša un, atbrīvojusi prātu no ierobežojumiem, sajuta pirmatnēju spēku, kas aicināja viņu doties uz priekšu, cauri visam ciemam. Paļaujoties un instinktiem viņa sekoja burvestībai un cilvēku skatienu pavadīta devās tik taisni, ne mirkli nešauboties par pareizo ceļu.

Markeons sekoja aklajai, rūpīgi iegaumējot ikviena ciematnieka  pārsteigto skatienu, kuri nespēj noticēt savām acīm.

Aminaella jau bija nonākusi ārpus ciema centra, pie necilās mājas, kas īpaši neizcēlās uz pārējo fona, vienīgi tās tuvumā neatradās neviena cita. Visapkārt pletās zāle, tālāk mežs, un tuvākās ēkas šķita  pamestas jau pirms vairākiem gadiem.

Negaidīti durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās sieviete, kuras augumu sedza melna kleita, viņas skatiens ieurbās Aminaella “Un es neticēju, kad Orākuls man pareģoja –

Kad ausīs sarkans mēness, vampīrs, kurš pazaudējis savu sirdi, atvedīs pie tevis aklo, uz kuras pleciem gulsies visvarenākais spēks. Viņa būs tava un visu Venefiku pēdējā iespēja atgriezties paralēlajās pasaulē.

 

 

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements