2.nodaļa

Runeflame

Aminaella ilgu laiku pavadīja istabā pārdomājot Želona teikto. Viņa jau grasījās pārģērbties, lai dotos pusdienot, kad pie durvīm, kāds pieklauvēja.

„Ienāciet” meitene atteica pieceļoties kājās, lai pienācīgi sagaidītu nācēju, jo zināja, ka tā nav kalpone.

Aminaella rūpīgi klausījās, kā atveras durvis un atskan zābaku šķindoņa pret grīdu, tad sajuta gaisā virmojošo uguns smaržu un iesmējās.

„Kasadora” viņa iesaucās un metās apskaut draudzeni.

Kasadora bija nedaudz garāka par Aminaellu, kastaņbrūnie mati viegli krita pāri pleciem, zāles zaļās acis ar prieku raudzījās sen neredzētajā paziņa.

„Tikai nesaki, ka sasmaržoji uguni, jo tas nav iespējams!” Kasadora pazobojās un saņēmusi meitenes roku, vadīja viņu uz gultu, abas apsēdās.

„Man viss ir iespējams” Aminaella lepni atteica „Ūdens, gaiss, uguns, saule pat vējš, visam manā dzīvē ir sava smarža un skaņa.”

Draudzene smējās par meitenes teikto kā parasti, bet pēkšņi viņas vārdi bija auksti „Amantes kaut ko bilda, ka tu nevēlies ar mani tikties?”

Šie vārdi aklajai uzreiz uzdzina dusmas „Tādi vārdi nav nākuši pār manām lūpām! Es teicu, ka nevēlos vēl vienu vilšanos!”

„Amantes pagrieza to pēc savas patikas. Es zināju, ka tu nekad tā neteiktu” viņa saņēma blakus sēdošās roku „Bet tev ir jāmēģina!”

„Kaut tu zinātu, ko teica Orākuls, bet es nevaru izpaust šo informāciju, tāda bija samaksa par tās saņemšanu” pareģes vārdi katru dienu atbalsojas manās domās.

„Tu uzzināsi atbildi, bet nevienam citam tu to nespēsi pateikt.”

„Amantes zina, bet nedomā, ka tas traucē tev atgūt redzi, kāpēc tev liekas savādāk?” viņa vēlējās zināt.

„Es izteikto skaidroju savādāk kā viņš. Tāpat kā mīlu katrs uztver savādāk, tāpat mēs pareģotu sapratām atšķirīgi. Amantes nelūkojas dziļāk, bet tikai virspusē” aklā paskaidroja.

Kasadora jau grasījās, ko sacīt, kad pie durvīm pieklauvēja.

„Tā ir kalpone, man jādodas pusdienot” Aminaella uzreiz atpazina klauvējienus „Ienāciet!”

Istabā ienāca maza auguma sieviete, rokās viņa nesa apmetni.

„Pirms maltītes pavēlnieks vēlas ar jums aprunāties. Viņš gaida jūs uz trešā stāva terases ” viņa pavēstīja un palīdzēja meiteni uzvilkt apmetni.

„Paldies, Sarma! Vari doties, mani pavadīs Kasadora” Aminaella sacīja, pat nepajautājusi draudzenei.

„Dosimies” dēmonu medniece saņēma viņas roku un vadīja pa pils nebeidzamajiem gaiteņiem, kurus šobrīd sāka piepildīt vampīri un kalpotāji, kas steidzās savās ikdienas gaitās, jo saule noteikti bija jau norietējusi.

Kad abas bija nonākušas līdz trešajam stāvam, kas bija karaļa personīgie apartamenti un speciāli izveidotas darbistabas, Aminaella sajuta gaisā virmojam amarantu. Viņa jebkur būtu atpazinusi šīs smaržas, tikai vienai personai pilī bija tik reta auga parfīms.

„Eligarisa” Aminaella iečukstēja draudzenei ausī „Viņi noteikti runā par balli, kā saskaņot savus tērpus.”

Draudzene nekā neatbildēja, tikai turpināja soļot terases virzienā, durvis bija atstātas pusvirus, tāpēc pat nepieklauvējot abas devās iekšā.

Redzot priekšā esošo skatu Kasadora dusmīgi nošņācās, tā uzreiz pievēršot Amantesa uzmanību, kas šobrīd skūpstīja Eligarisu „Mums ir jāpārrunā šis vakars.” Viņas skatiens naidīgi vērās dāmā blakus karalim „Trijatā!”

„Eligarisa atstāj mūs, mēs parunāsim vēlāk” Amantes strauji pietuvojās aizbilstamajai „Nāc apsēdies” viņš vadīja viņu uz tuvējo krēslu.

Eligarisa nikni uzlūkoja karali, pēc tam Aminaellu un papēžiem klabot devās prom. Tiklīdz viņa bija prom, Kasadora aizvēra durvis.

Amantes apsēdās pretī Aminaella un saņēma viņas rokas „Želons sacīja, ka tu vēlies doties ārpus pils?”

„Mēs pārrunājām tādu iespēju” viņa pašapzinīgi atbildēja.

Vīrietis rūpīgi lūkojās meitenes acīs „Es atļaušu tev ar Želonu doties ārpus pils, bet tādā gadījumā tev jāsatiek Kasadoras atvestais dēmons.”

Aminaella jau nojauta, ka viņš būs izdomājis ko tādu. Lai arī kā viņa nevēlētos piedzīvot vēl vienu vilšanos, vēlme atkal justies brīvai bija stiprāka.

„Es gribētu, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk, jo vēlos pievienoties visiem vakariņās” meitene mierīgi sacīja.

„Pēc pusdienām dodieties uz pagrabu. Kopā ar jums būs Tiera, viņai vajadzētu drīz būt atpakaļ. Man ir svarīga tikšanās, tāpēc Želons sastādīs jums kompāniju” karalis paziņoja un, piecēlies kājās, pasniedza roku aizbilstamajai.

Aminaella piecēlās un vampīra pavadīta nonāca līdz terases treliņiem, līdz zemei bija vairāk kā desmit metri. Viņa dziļi ievilka elpu un atviegloti nopūtās.

„Tu atkal redzēsi” Amantes patiešām ticēja saviem vārdiem.

Bet aizbilstamā zināja, ka tā nebūs. Viņa bija dzirdējusi, kā draudzene abus atstāj divatā, tāpēc teica „Orākuls pareģoju, ka es atgūšu redzi, atrodot sen pazaudēto. Es nezinu, kas tas ir, bet dziļi sirdī jūtu, ka tas nav tik tuvu, kā tu domā.”

„Atrodot meklēto tu atgūsi īsteno acu gaismu, tas nenozīmē, ka tu nevarēsi redzēt neatrodot. Varbūt meklētais jau sen ir tavā īpašumā, tikai nepieciešams kāds pamudinājums, lai tu atkal redzētu” Amantes vadīja meiteni durvju virzienā, kas nozīmēja, ka saruna ir beigusies un viņš nevēlējās dzirdēt nekādus iebildumus.

Kasadora sagaidīja viņus pie kāpnēm „Mēs ieturēsim maltīti pils kreisajā spārnā. Mums jāpārrunā viss, kas saistīts ar dēmonu, kā arī drīz vajadzētu ierasties Tierai.”

„Želons jums pievienosies pēc maltītes” karalis atteica un devās atpakaļ uz vienu no darbistabām.

Šoreiz Aminaella nepasniedzās pēc draudzenes rokas, bet pati turoties pie margām, lēnām devās lejā.

„Viņš neizskatījās apmierināts” dēmonu medniece paziņoja faktu.

„Pavēlniekam neiet pie sirds, ja viņam nav taisnība” meitene primitīvi sacīja.

„Bet tev ir taisnība?” Kasadora rūpīgi vēroja draudzeni, zinot, ka atkal būs viesusi veltas cerības savā karalī.

„Es jūtu, ka vēl nav laiks atgūt manu acu gaišumu. Ne fiziski, ne garīgi es neesmu tam gatava” Aminaella atbildēja.

Viņas jau bija nonākušas otrajā stāvā, tālāk abas devās pa garu gaiteni, kas veda uz karaļa privātās apsardzes spārnu. Pa ceļam viņas satika vairākus karotājus, ikviens apstājās, lai sveicinātu dāmas.

Aminaella kā allaž saņēma komplimentus un sirsnīgus smaidus, kad meitene bija nosaukusi personas vārdu kā pateicību. Karotāji jau bija pieraduši, ka dāma prata atšķirt viņus pat neredzot.

Bet Kasadora, kā viena no augstāk stāvošajām karotājām, saņēma stingrus skatienus un precīzus vārdus, par viņas neapšaubāmi ilgo prombūtni, karavīru apmierinātību ka viņa atkal ir pilī.

Nonākušas pie pēdējām durvīm, dēmonu medniece savādi apstājās un ieklausījās balsu murdoņā, kas nāca no nelielās apspriedes telpas.

Tā bija paredzēta tikai desmit būtnēm, kas vadīja Kelerahas karalistes armiju. Tikai ļoti retās reizēs šajā istabā bija sastopami visi, jo bieži kāds no viņiem bija devies kādā uzdevumā. Visretāk pilī uzturējās četras galvenās valdnieka sardzes pārstāves, ko Amantes bija īpaši izmeklējis.

Viena no tām bija Kasadora, kas šeit nonāca, kādā no saviem uzdevumiem.

Viņai vajadzēja atrast dēmonu, kas bija nogalinājis kādu senas vampīru rases pārstāvi. Mednieces paziņojums, ka slepkava atrodas Amantesa galmā, aizkaitināja karali, bet viņš nepaspēja dot pavēli sargiem. Sieviete jau bija atradusi meklēto un ar šķēpu, kas sasaistīja dēmonus, lika meklētajam iznākt troņa istabas vidū. Ilgāk negaidot viņa veica rituālu, kas atdalīja ļauno garu no ķermeņa, ko tas bija pārņēmis. Tikai, kad medniece bija ieslodzījusi būtni īpašajā talismana, viņa pagriezās pret pils valdnieku, kurš pirmoreiz daudz gadu laikā bija šokā, jo savā garajā mūža nebija redzējis neko līdzīgu. Pēc tā visa viņš nolīga dēmonu mednieci, piedāvājot, ko tādu, no kā atteiktos tikai muļķis.

Sievietēm iesoļojot istabā, visas balsis apklusa un visi sēdošie piecēlās kājās, lai godam sagaidītu ienākušās. Ja Kasadora būtu viena, tas netiktu darīts, bet Aminaella bija īpaša viešņa.

„Aminaellas jaunkundze” meitenes roku saņēma un maigi noskūpstīja Asmedaeus, Kelerahas karaspēka ģenerālis „Kas jūs šodien atvedis uz mūsu pieticīgo mājokli?” Vampīra skatiens aizslīdēja līdz Kasadorai, bet medniece nekā nesacīja.

Aminaella zināja, ka tikai retais galma pārstāvis bija spēris kāju šajā pils spārnā, kur nu vēl karaspēka galvenajā apspriedes telpā. Bet viņa šeit nebija pirmoreiz, kas vēl vairāk norādīja par meitenes neiederēšanos augsto ļaužu aprindās.

„Kasadora ir atvedusi man jaunu dēmonu ar ko paspēlēties” aklā kā allaž atteica un devās uz dīvāniņu, kas bija novietots pie tālākās sienas. Pāri istabai noskanēja vairākas garas nopūtas.

Bet Aminaella izturējās, kā nebūtu to dzirdējusi „Es cerēju, ka Jūs- Velian, varētu man šoreiz pievienotos šai spēlē” viņa sacīja burvim, kas jau sēdēja uz mēbeles.

„Diemžēl man nāksies atteikt šim kārdinošajam piedāvājumam” vīrietis laipni atbildēja, noskūpstot dāmas roku.

„Nekas, nāksies vien pašai tikt galā ar nelabo, vienīgi, ja kāds cits man vēlētos pievienoties” viņas tukšais skatiens slīdēja pār telpu, atpazīstot ikkatru bruņinieku „Asmedaeus.”

Viņš bija muskuļots vampīrs ar gariem, melniem matiem, neskaitāmas ķēdes bija piestiprinātas pie viņa apģērba, kas radīja īpašu melodiju, ko meitene ļoti labi pazina. Ikreiz satiekoties abi pieklājīgi apmainījās ar sveicieniem un apjautājās par dzīvi.

„Išīgo” ikviens cits vilkati atpazina, rudo matu dēļ un niecīgā apģērba sakarā, kas sedza viņa kājas un daļu augšēja torsa, bet Aminaella viņu sazīmēja pēc smaržas: ap vīrieti virmoja spirdzinošs skuju aromāts, jo Išīgo komandēja vilku patruļas mežā un lielāko daļu laika pavadīja kopā ar savu baru. Vilkatim patika gandrīz ikviens pils iemītnieks, kas nebija vampīrs.

Kad meitene apstājās pie pēdējā atlikušā karotājā, tikai pēc minstināšanās pār lūpām nāca vārds „Lahindras.”

Lahindras bija labākais Kelerahas karotājs, jo apvienoja sevī tik daudzus talantus- nepārspējams zobenu cīņās, pirmklasīgs pūķu jātnieks- Jinite un burvis, tas viss ietilpināts izskatīgajā vampīra ķermenī. Aminaella īsti nezināja, kas vīrietī ir specifisks, bet viņa klātbūtni meitene vienmēr juta, ap Lahindrasu vēsmoja savāda sena dvaša, kas viņai likās pazīstama. Kā personība, viņš bija grūti saprotams: vienmēr atturīgs un viegli aizkaitināms, reti kurš bija redzējis viņu smaidot.

„Neceri, tev nāksies samierināties ar mums abām” sacīja balss no durvīm.

Aminaella uzreiz atpazina to un jau grasījās celties kājās, kad stipras rokas uzgūlās uz viņas pleciem.

„Necelies” Velians stingrā balsī pavēlēja „Viņa vēl nav atbrīvojusies no maģijas, ko meklēja.”

Lai arī kā meitene vēlējās apskaut draudzeni, viņa paklausīja pavēlei. Jebkurš šobrīd nonākot ciešā kontaktā ar Tieru, varēja pārņemt viņas sagūstīto burvestību, daudziem tas nozīmētu nāvi.

„Kāda velna pēc tu vēl neesi atbrīvojusies no tās?” visiem par brīnumu Aminaella pielēca kājās un dusmīgi vērās draudzenē. „Es neskaitāmas reizes esmu tev teikusi, ka nevēlos sev tuvumā nekādu maģiju!”

Telpā iestājās nebijis klusums, to pārtrauca Aminaellas smiekli „Ja es spētu redzēt jūsu sejas, noteikti smietos vēl gardāk!”

Vairāki telpā esošie pievienojās meitenes priekam.

„Vienu brīdi es jau iedomājos, ka Amantes beidzot tev ir ieskaidrojis, cik bīstami ir uzturēties vienā telpā ar mums” Kasadora vēl aizvien smejoties apsēdās pie galda, kas atradās centrā, ap to bija desmit krēsli.

„Viņai to vajadzēja saprast jau tad, kad Išīgo pārvērtās par vilku un pārplēsa nodevēja rīkli, nesaņēmis pavēli” Asmedaeus, nikni uzlūkojot vilkati, apsēdās pretī dēmonu medniecei.

Zinot, ka Išīgo nepaliks atbildi parādā, Aminaella uzreiz sacīja „Vai arī tad, kad Kerleana pārņēma tukšuma burvestību no Tieras! Es nekad neaizmirsīšu viņas kliedzienus!”

„Kāpēc tad tu esi šeit?” Išīgo riņķoja ap paziņu kā ap noskatītu medījumu.

Meitene nekā nesacīja, tikai devās apsēsties galda galā, kā parasti šajās reizēs, arī pārējie ieņēma savas vietas pie galda.

Kad visu acis bija pievērstas Aminaellai, viņa piecēlās kājās un sacīja „Pasludinu pēdējo VAMP operācijas sapulci par atklātu.”

„Beidzot!” Lahindras bija vienīgais, kas izskatījās pilnīgi apmierināts ar izteikto.

„Es nezināju, ka tu beidzot atradi īsto” Velians pārsteigts lūkojās uz Kasadoru.

„Es ar to nezināju” medniece neuzticīgi vērās draudzenē „Ko tu domāji ar vārdu pēdējā?”

„Pēdējā, finišs, beigas, gals!” aklā ar pārspīlētu aizrautību atbildēja.

„Tas nozīmē…” Tiera centās nolasīt draudzenes teikto, bet kāds pasteidzās pirmais.

„Šī būs pēdējā reize, kad Aminaella mēģinās atgūt redzi. Ja ne šoreiz tad nekad!” meitenes paziņojums visus bija tā saviļņojis, ka neviens nebija pamanījis Želonu, kas stāvēja durvīs.

Vampīrs aizvēra durvis un devās dīvāna virzienā  „VAMP- pavedinātāja? ” viņš jautājoši vērās visos pie galda sēdošajos, lai arī sen zināja šo apzīmējumu „Nekad nenojautu tādu tava rakstura šķautni” pagājis garām Aminaellai, viņš apsēdās uz dīvāna.

„VAMP – Vājprātīgā Amantesa Mazohisma Plāns” Aminaella paskaidroja sevis izdomātu nosaukumu.

Ikreiz Kasadorai vai jeb kādam citam atvedot kādu vai kaut ko, kas varētu palīdzēt meitenei atgūt redzi, visi viņi savācās kopā, lai veiktu dažādus drošības pasākumus. Tā kā Amantes nevēlējās, lai kāds cits uzzina par to, viņš izdomāja šīm operācijai nosaukumu VAMP jeb pavedinātāja, kā viņš to tulkoja. Bet ar laiku Aminaella izdomāja pati savu versiju.

„Brālis būs priecīgs dzirdēt šo izskaidrojumu” Želons staroja no uzjautrinājuma.

„Bet, ja arī šoreiz nekas neizdosies, Amantes neapstāsies” Tiera ļoti labi pazina valdnieku, nekas viņu nespēja apturēt no sapņu piepildīšanas.

„Ja vēlas, lai neapstājas, bet es šodien pielieku punktu šīm spēlītēm. Man ir apnicis dejot pēc viņa stabules, es pati spēju izlemt, kas man nepieciešams un kas nē” Aminaella ietiepīgi atteica.

„Kāda šodien izkāpusi no gultas ar nepareizo kāju” burvis bilda un pievērsa skatienu Kasadorai, kas tikai paraustīja plecus.

„Pietiek! Sākam beidzot to sapulci, lai varu atbrīvoties no maģijas” Tieras izsacītas lika visiem palūkoties uz dēmonu mednieci.

„Tas ir septītās pakāpes dēmons- Beholds. Spējīgs iemiesoties gandrīz jebkurā būtnēm, izņēmums ir vampīri un eņģeļi. Viņš ir ar mieru sadarboties, ja pēc tam tiks atbrīvots un saņems ķermeni, kurā materializēties.” Kasadora ļoti rūpīgi klāstīja.

„Telpai vajadzēs uzlikt burvestību, ka neļautu viņam izkļūt bez atļaujas, kā arī patiesības maģiju” Velians vienmēr rūpīgi pārdomāja maģija pielietošanu, jo zināja, ja kaut kas noies greizi, labākajā gadījumā Amantes viņu nogalinās.

„Šoreiz klāt būs tikai Tiera, Kasadora un Želons” Aminaella informēja, jo parasti netika pieļaut tik maz būtņu klātesamība.

„Kāpēc tik diskrēti?” Asmedaeus bija uztraukts, viņš gandrīz vienmēr centās būt klāt, ja dēmons bija virs piektās pakāpes.

„Beholds teica, ka, lai viss notiktu veiksmīgi, viņam jāpaliek divatā ar dziedināmo” Kasadorai šī doma nepatika, bet tā bija pēdējā iespēja draudzenei atgūt redzi.

„To nedrīkst pieļaut, ja dēmons viņai ko nodara” vilkatis arī nebija apmierināts ar šādu plānu.

Nojaušot, kas sekos, Aminaella devās apsēsties blakus Želonam, tiklīdz viņa nonāca līdz dīvānam, pie galda izvirta sarunu jūra, kas būtu labāk meitenei.

„Tā notiek vienmēr?” vampīrs uzjautrināts palūkojās uz blakus sēdošo.

„Jā! Tas turpināsies līdz brīdim, kad es iejaukšos” izskanot šiem vārdiem, vienīgais diskusijā neiesaistījušais pavērsās pret meiteni.

Lahindras ļoti labi apzinājās, ka būs tas, kas izlems notiekošo. Viņš bija vienīgā neitrālā būtne, jau vairāk kā piecus gadus notika šīs sapulces, bet vīrietis nekad nebija izrādījis īpašu interesi attiecībā uz Aminaellu, ko nevarēja teikt par pārējiem.

„Un, kad tu domā, to darīt?” Želons nekad nebija iedomājies, ka paziņai bija tik liela ietekme par galvenajiem Kelerahas karotājiem. Šī bija pirmā reize, kad viņš varēja vērot šo sanāksmi, iepriekš tas viņam bija liegts.

„Drīz Tiera pietiekami nokaitinās Išīgo, ka viņš strauji pielēks kājās un pievērsis uzmanību sev, lai paziņotu, ka tikai vilkatis spēs mani aizsargāt no dēmona. Bet Kasadora pacels savu šķēpu, tā norādot, ka viņa ir vienīgā, kura spēj savaldīt nelabo” Aminaella garlaikoti pavēstīja.

Pēkšņi viss notika tieši tā, kā aklā bija paredzējusi. Vilkatis pielēca kājā un stingri paziņoja „Es esmu vienīgais, kas spēj viņu aizstāvēt no tā!”

Kasadora arī pielēca kājās un aši paņēmusi rokās savu ieroci, pavērsa to pret Išīgo „Es esmu dēmonu medniece!”

Abi uz dīvāna esošie sāka smieties, bet likās, ka pārējie to nemaz nemana, jo atkal sāka strīdēties savā starpā.

„Labi, laiks nolikt visus pie vietas” Aminaella pačukstēja Želonam un piecēlusies kājās, skaļi nosvilpās.

Telpā iestājās pilnīgs klusums, it visu skatieni pievērsās svilpējam. Bet meitene nekā negrasījās sacīt, tā vietā viņa uzlūkoja stiprāko no karotājiem.

Lahindras piecēlās kājās un uzreiz pavēstīja „Aminaellas jaunkundzi pavadīs Tiera, Kasadora un Želons. Telpa tiks uzliktas tikai trīs burvestības” maksimums šajās reizēs bija piecas „Bet tāpat, kā līdz šim viņa nepaliks viena ar dēmonu.”

Pēdējie izteiktie vārdi radīja šoku Aminaellai, viņa bija domājusi, ka vampīrs ir ieinteresēts, lai viss beigtos pēc iespējas ātrāk.

Pārējie arī bija nedaudz pārsteigti, bet tik daudz to neizrādīja, jo bija laimīgi, ka varēs neatstāt paziņu vienu un jau sāk apspriest, kuram būs tas gods meiteni apsargāt.

Bet tad Lahindras atkal ierunājas „Es slēpšos ēnās, kamēr viņi būs divatā.”

Visas būtnes vērās vampīrā ar izbrīnu, jo viņš nekad iepriekš nebija aklajai palīdzējis, vienmēr turējies tālāk no tieša kontakta.

„Es došos atbrīvoties no maģijas” Tiera pārtrauca klusumu un vairāk neko neteikusi devās prom.

Velians viņai uzreiz sekoja, lai uzliktu burvestības pagraba stāva istabai.

„Man pirms ciemiņa ierašanās vēl jāveic apgaita, lai pārliecinātos par drošību” vilkatis arī pameta telpu.

„Es pavēstīšu cietuma sargiem, par drošības pasākumiem” Asmedaeus pavēstīja un atvadījies no visiem, aizgāja pildīt savu uzdevumu.

„Es sagādāšu mums maltīti” Kasadora jau grasījās iet prom, bet tad pagriezās pret Želonu „Tev arī, ko atnest?”

„Nē, man ātri jāieskrien pie Amantesa, mēs vēlējāmies vēl pārrunāt dažas vakariņu nianses” vampīrs piecēlās un abi ar mednieci pameta Aminaellu divatā ar Lahindrasu.

Meitene vēl aizvien nebija atguvusies no dzirdētā, tāpēc pat nespēja pacelt skatienu no savām rokām, ko šobrīd žņaudzīja.

„Es darīšu visu, lai nekas nesabojātu šo pēdējo iespēju, pasniegt Amantesam kāroto” vampīrs godīgi sacīja.

„Tad man ir žēl tevi apbēdināt, lai arī ko tu darītu, es ar dēmona palīdzību neatgūšu redzi” Aminaella piecēlās kājās un aizsoļoja līdz plauktam, kurā bija novietotas vairākas mapes.

Tajās atradās neskaitāma lietas, kas saistītas ar pils un Kelerahas aizsardzību, bet blakus visiem šiem svarīgajiem dokumentiem atradās mape, kas atšķīrās no pārējām. Tā bija melna ar greznu, zilu rožu raktu sānā.

Meitene paņēma vākus un nolika uz galda. Viņa atvēra pirmo lapu un precīzi norādīja uz dēmona bildi, nezinātājs teiktu, ka viņa tomēr redz, bet tā nebija. Aklā zināja visus dokumentu no galvas, jo pati bija likusi tos sastādīt.

„Dēmons, kas palīdzēja atgūt redzi vampīram, kurš bija akls, kad tika pārvērsts” viņa juta, ka vampīrs pienāk tuvā, lai labāk redzētu „Tu neatgūsi redzi, kamēr neatradīsi meklēto” Aminaella citēja dēmona teikto, ja vien viņa spētu pateikt, ka tas ir tas pats, ko teica Orākuls.

„Ko tas vispār nozīmē?” Lahindras skeptiski taujāja.

Meitene nekā neatbildēja, tikai turpināja šķirstīt mapi un norādīt uz dēmoniem, kuriem vajadzēja atgriezt viņas redzi. Tad pēkšņi viņa apstājās un ilgu laiku neturpināja.

„Dēmons, kas izdzisa, lai dāvātu man acs gaismu. Viņa pēdējie vārdi bija: ”Viņas tevi meklēs”. Daudzi bija pieminējuši pazudušo, Dieva plānus un citas muļķības, bet šis bija kas jauns” dzirdot apavu klaudzienus gaitenī, Aminaella aizcirta mapi un žigli novietoja atpakaļ plauktā.

Nesot, divas paplātes telpā ienāca Kasadora „Laiks ieturēties” viņa paziņoja un novietoja ēdienu uz galda.

Aminaella nekā neteikdama ķērās klāt maltītei, draudzene uzreiz viņai pievienojās, bet Lahindras pameta telpu, vēl aizvien domājot par meitenes teikto.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements