3.nodaļa

Runeflame

„Mums laiks doties” Kasadora paziņoja Aminaellai, kura jau vairāk kā stundu bija sēdējusi uz dīvāna apspriežu telpā.

Aklā nereaģēja uz draudzenes teikto, tikai turpināja raudzīties uz telpas sienu, pie kuras bija novietoti ieroči.

„Aminaell!” Dēmonu medniece mēģināja vēlreiz, bet ne kā.

„Kopš brīža, kad tu devies prom, lai runātu ar dēmonu, viņa nekustīgi sēž un nav izdvesusi ne vārda. Es mēģināju sarunāties, bet arī neveiksmīgi” sacīja Želons, kas bija atnācis tiklīdz meitenes bija beigušas maltīti.

„Es ceru, viņa drīz atgriezīsies, nevēlos šo visu atlikt” Kasadora domīgi teica un apsēdās pie galda pretim vampīram.

„Es nekad neesmu redzējis, viņu tā iegrimušu savās domās” Želons nožēlojami vēroja paziņu. Visā savā mūžā viņš nekad nebija saticis kaut nedaudz līdzīgu būtni šai meitenei. „Mums nevajadzētu viņu kaut kā atsaukt atpakaļ?”

„Nekādā gadījumā!” medniece pavēloši darīja zināmu „Ja kāds iejauksies, Aminaella var vairs neatgūties. Turklāt viņa atgriezīsies, kad būs atguvusies no atmiņām.”

„Atmiņām?” vampīrs jautājoši vērās pretī sēdošajā.

„Viņa iegrimst transā tikai šeit, jo te neviens netraucē, mēs visi zinām, kādas varētu būt sekas. Tāpēc arī tu nekad neesi to redzējis” viņa apstājās un pagriezusies pret draudzeni atkal turpināja „Šajā psihes stāvoklī viņai zūd parastā telpas un laika, pat sava ķermeņa izjūta, bet tikai tā viņai ir iespēja piekļūt savām dziļākajām atmiņām un saņemt drosmi.”

„Mīļā, atgriezies!” Želons lūdzās pagriezies pret aklo.

Kasadora iesmējās, vampīrs nikni uz viņu paglūnēja, bet meitene paskaidroja „Viņa neko nedzird! Vēl vien iemesls, kāpēc mēs neiebilstam par viņas klātbūtni šeit.”

„Tātad, neko ko es sacīšu, viņa nedzirdēs?” vīrietis taujāja. Karotāja pamāja apstiprinoši. Viņa sejā parādījās smaids, visu savu uzmanību viņš vērsa pret paziņu „Aminaella, kad šī diena būs garām, mēs kopīgi dosimies, raudzīties saules lēktā. Un tiklīdz tu būsi atpūtusies, mēs dosimies ceļā, lai tu beidzot skatītu pasauli savām acīm.”

Pēc šiem vārdiem telpā iestājās nomierinošs klusums, ko iztraucēja zābaku dipoņa, kas tuvojās telpai.

Durvis aši atvērās un pa tām iesoļoja Lahindras, viņš jau grasījās, ko sacīt, kad ieraudzīja meiteni uz dīvāna.

„Cik ilgi jau?” pirmoreiz vīrieša balsī varēja dzirdēt satraukumu, par kādu citu, izņemot karali.

„Vairāk kā stundu” Kasadora bija pārsteigta par biedra toni „Kaut kas noticis?”

„Petrova ir pilī” viņš atteica un strauji devās klāt uz dīvāna sēdošajai un apstājies tikai divu soļu attālumā, dziļi ieskatījās acīs „Aminaella, atgriezies! Tas, ko tu meklē, slēpjas citur!”

Kā uz burvju mājienu meitene kā bulta piecēlās kājās un uzreiz centās saprast, kur atrodas. Viņa nedaudz sagrīļojās, bet Lahindras uzreiz apsēdināja dāmu uz dīvāna.

„Kas tas bija?” Aminaella jautājoši lūkojās uz visām personām telpā „Tās nebija manas atmiņas, nekad iepriekš es nebiju, ko tādu redzējusi.”

Ikreiz ieejot transā, meitene ielūkojās savās bērnības atmiņās, skatījās uz pasauli vēl bērna acīm. Savādāk viņa nespēja piekļūt šīm domām, priekšā esošās barjeras dēļ. Lai arī pēc tam viņa atcerējās tikai nelielu daļu no visa, tas bija labāk nekā tukšums.

Šoreiz bija savādāk, jo aklā atcerējās pēdējos kadrus no redzētā, bet tā nebija viņas pagātne.

„Kādam no mūsu viesiem piemīt īpašas spējas” Lahindras paskaidroja „Es nezināju par viņas ierašanos.”

„Mums laiks doties” iztraucējot pārējos, paziņoja Velians, kurš bija atnācis brīdī, kad aklā jautāja par redzēto.
„Jā, dosimies!” Aminaella pārāk bezrūpīgi atsacīja un piecēlās kājās.

Lahindras saķēra viņas roku „Ko tu redzēji?”

„Tas nebija nekas īpašs! Tikai daba, nevienas būtnes vai kādas citas dzīvas radības!” Meitene atbildēja un brīdī, kad tika palaista vaļā uzreiz devās pie Želona.

Vampīra pavadība dāma pameta telpu, pārējiem sekojot no muguras. Visi raiti soļoja uz pagrabstāvu, kur atradās cietums.

Pie ieejas pazemes ejās viņus gaidīja Išīgo.

„Pavēlnieks ar viesiem devās uz vienu no apburtajām darbistabām” viņš paziņoja.

„Tagad, kad Amantes ir drošībā, mēs varam sākt. Visi gatavi?” pēc Veliana vārdiem, visi vērās aklajā.

Bet Aminaella, nekā neteikdama, pagriezās un iesoļoja pazemes ejās. Pārējiem nekas cits neatlika, kā sekot.

Viņu ceļš veda uz visdziļāko cietuma nostūri, kur parasti notika šī operācija. Atšķirībā no citām reizēm šoreiz neviens nerunāja, jo ikvienu tirdīja doma: „Ja nu kaut kas neizdodas?”

Lai arī aklā bija pieradusi pie vilšanām arī viņa pārdomāja, kas notiks, jo zināja, cik ļoti Amantes vēlējās, lai viss izdotos. Kopš brīža, kad viņš paziņoja, ka ir mazās glābējs, meitene darīja visu, lai iepriecinātu vampīru.

Beidzot viņi nonāca pie pēdējās celles, kur viņus sagaidīja Asmedaeus.

„Dēmons nespēs neko nodarīt, maģija to neatļaus” burvis bija vēlreiz visu pārbaudījis, lai nerastos neviena kļūme. „Tas nespēs ne melot, ne pamest telpu bez atļaujas.”

„Vispirms iekšā dosies Aminaella ar Želonu, Tieru un Kasadoru” tālāko vadību uzņēmās Lahindras, pierādot, ka nepieļaus, lai kaut kas noietu greizi „Kad visi trīs būs pametuši telpu, es tajā jau atradīšos. Lai neraisītu aizdomas, neteikšu, kad parādīšos, bet apsolu, ka Aminaellas jaunkundze nepaliks viena ar dēmonu.”

„Mēs visu laiku būsim ārpusē, ja kas notiks mēs dosimies iekšā” vilkatis piemetināja.

Ilgāk negaidīdama, Aminaella sacīja: „Tikai tad, ja mana sirds pārstās pukstēt!”

Viss apstulbuši uzlūkoja aklo, nezinot, ko atbildēt. Neviens nebija ko tādu gaidījis.

„Aminaell, ko tu ar to gribi sacīt?” Želons jautāja, lai arī jau nojauta atbildi.

„Ar mani būs Lahindras, es viņam uzticu savu dzīvību. Pēc tam, kad būsim trijatā ar dēmonu, vienīgais iemesls ienākšanai var būt manas sirds apstāšanās” meitene dziļi ievilka elpu, lai saņemtu drosmi pateikt pārējo „Lai arī ko jūs dzirdētu- kliedzienus, palīgā saucienus, jūs nedrīkstat ienākt.”

„Tu taču nedomā, kā mēs tevi klausīsim?” Kasadora pikti atteica un pasmējās „Kā tu vispār varēji, ko tādu iedomāties?”

„Jūsu viedokļi vairs nav svarīgi” aklā vāji pasmaidīja „Uz vīna biķera, kas parasti tiek pasniegts dēmonam, es kādam palūdzu iegravēt noslēgtības rūnu ar sirdi.”

Tiera bēdīgi iesmējās „Tas nozīme, ka tiklīdz telpā būs palikusi tikai viena būtne ar sirdspukstiem, neviens nespēs ieiet. Mums būs jāgaida, līdz viņa iznāks ārā, vai…”

„Viņas sirds pārstās pukstēt” Želons žēlīgi skatījās draudzenē „Tev vienmēr jābūt situācijas noteicējai?”

„Es jau iepriekš sacīju, ka neviens vairs nekontrolēs manu dzīvi, tikai es” viņas tukšais skatiens pārslīdēja pāri visām būtnēm, kā pēdējoreiz iegaumējot.

„Šīs nav atvadas, bet, ja tu tā vēlies” pēkšņi Išīgo panāca uz priekšu un, stingri saņēmis paziņas rokas, sacīja „Pat nedomā nomirt manas maiņas laikā.” Viņš pieliecās un noskūpstījis meiteni uz vaiga, vēl iečukstot „Es nevēlos zaudēt vēl vienu draugu, kas mani uzmundrina šajā vampīru peklē.”

Aminaella jautri iesmējās, atceroties visas tās reizes, ko abi bija pavadījuši kopā, it īpaši katras otrās dienas rītu, kad abi nodevās savam noslēpumam.

„Darīšu visu, ka manos spēkos” meitene atsacīja un, vēl ciešāk apskāvusi draugu, atteica „Kas tad tevi pieveiks?”

Gardi smejoties abi stāvi atvirzījās viens no otra.

„Es esmu vienīgais, kas nesaprata joku?” Želons apstulbis vērās pārējās būtnēs.

„Nejautā” Kasadora ar smaidu atteica un saņēma draudzenes roku „Pietiek! Nekādas atvadīšanās!”

„Tieši tā! Pat, ja tu nomirsi, mēs tevi atsauksim atpakaļ, lai sadotu pamatīgu sutu, par pastrādāto” Tiera pievienojās iepriekš izteiktajam.

„Labāk sākam! Citādi jūs man sākat uzdzīt šermuļus! Un tas nenozīmē neko labu” Želons atzinās.

„Tev nevajadzētu šeit būt” aklā pagriezās pret vampīru „Nesaprotu, kāpēc tu vispār esi šeit?”

„Esmu šeit kaut vai tāpēc, lai pēdējo reizi redzētu, šo apbrīnojami naivo, zilo acu skatienu” viņš atbildēja atglaudis matus no meitenes acīm „Un vēl jau ir cerība, ka tu iemīlēsies no pirmā acu skatiena.”

„Ceri vien!” Aminaella iedunkāja vampīru, lai arī zināja, ka tas būs kā mušas kodiens.

„Dodamies?” Kasadora negribīgi iejautājās.

Visas būtnes iegrima neomulīgā klusumā. Nekad iepriekš tā nebija noticis, bet šai bija jākļūst par pēdējo reizi šajā pamestajā cietuma nostūrī.

„Lai kas arī notiktu, tu vienmēr būsi gaidīta sapulču telpā” pat Asmedaeus nevarēja noliegt, ka notiekošais viņam kaut ko nozīmē.

„Kerleana man nekad nepiedos, ja es ļaušu tev aiziet” Velians centās izklausīties pašpārliecināts, bet visi saprata, ka arī burvis nav tik vienaldzīgs, kā varētu domāt.

„Sākam, kamēr vēl Lahindras nav kļuvis mīksts” vēl pēdējo reizi Aminaella centās paķircināt vareno karotāju, bet šoreiz pretēji citām reizēm, pārējie bija pārāk satraukti, lai smietos.

Tāpēc Želons vienkārši saņēma aklās roku, Kasadora ieņēma vietu vistuvāk durvīm, bet Tiera nostājās aiz pāra.

„Atpakaļceļa vairs nav” dēmonu medniece izdvesa un atvēra durvis.

Tiklīdz Aminaella pārkāpa pār slieksni, viņa sajuta maģiju, kas bija pilnībā ieskāvusi telpu. Varbūt viņai tikai likās, vai tiešām šoreiz burvestības bija smacējošāks kā parasti.

„Sveiks, Behold!” Kasadora kā parasti satraukti uzrunāja dēmonu.

Aklā lēnām devās pie galda, kas bija novietots telpas vidū un apsēdās, zinot, ka mazāk kā pusmetru priekšā viņai sēž dēmons.

„Mums jāpaliek divatā?” viņa uzreiz ķērās pie lietas.

„Tādi ir mani noteikumi, Venefika” Beholds zināja, ka kādreiz attapsies šeit, tāpēc jau iepriekš visu bija izplānojis.

„Atstājiet mūs!” Aminaella pat nepaskatoties uz draugiem pavēlēja.

„Aminaell” Tiera brīdinoši sacīja „Tu zini, kā visam jānotiek!”

„Jā, bet to zina arī Beholds, tāpēc nav jēgas jums šeit ilgāk uzkavēties” aklā juta, ka pazīst dēmonu, tiklīdz tas viņu uzrunāja par Venefiku.

Kasadora devās pie durvīm norādot, lai Želons seko. Vampīrs vēlreiz pieskārās draudzenes plecam, un negribot sāka attālināties. Tiera vēlreiz pārbaudīja burvestības un pameta telpu, kopā ar pārējiem.

„Kāpēc tu mani sauc par Venefiku?” neviens dēmons iepriekš nebija viņu tā uzrunājis.

„Pirms, ko es saku, vēlos, lai zini, ka neviens ārpus šīm telpām nedzirdēs mūsu sarunu. Un vienīgā, kas spēs to kādam citam pastāstīt būsi tu. Pat burvis nav tik spēcīgs, lai pretotos man” būtne mierīgi pavēstīja.

Aminaellu nemaz nepārsteidza tas, ka svešinieks zina par Lahindrasu.

Karotājs atklāts lēnām materializējās, lai būtu redzams. Viņš gan neizskatījās priecīgs par atmaskošanu.

„KĀ?” bija vienīgais, ko Lahindras dabūja pāri lūpām.

„Tam nav nozīmes! Svarīgākais ir tas, ka es pateikšu kā Venefikai atgūt meklēto” dēmons ne uz mirkli nenolaida acis no meitenes „Tu esi satikusi pareģi?”

„Protams, tāpēc es zināju, ka visas šīs spēlītes ir veltīgas” Aminaellas balsī bija dzirdamas skumjas.

Tagad Beholds saprata, ka pārējie bija melojoši „Tātad tu zini, kas esi?”

„Venefika?” viņa jautājoši vērās pretī sēdošajā.

„Mēs par Venefiku saucam būtnes, kas spēj atbrīvot dēmonus no saistībām ar elli” viņš pastāstīja.

„Tātad, ikviens dēmons, kurš bija šeit…” aklā vienkārši nevarēja noticēt izteiktajam.

„Tu lauzi viņu līgumus ar elli, ļaujot atkal brīvi staigāt pa pasaulēm kā agrāk” dēmonam likās dīvainai, ka dāma to vēl nezin. Iepriekš viņš ticēja, ka meitene to dara apzināti.

Aminaellas sirdi pārņēma prieks un saviļņojums „Tātad viņi nenomira.”

Izdzirdot meitenes līksmi, dēmons vēl vairāk apstulba „Kā tu spēji to līdz šim nepamanīt?”

„Iespējams, tu vēl neesi pamanījis: es esmu neredzīga” arī visi pārējie sagūstītie, to nepiefiksēja līdz brīdim, kad tiem tika prasīts par izārstēšanu.

„Venefika, tu nekad neesi bijusi un nebūsi akla” viņš pētīja ikvienu meitenes kustību „Tu varbūt neredzi virs zemes, bet pēc paražām, tev nemaz nebūtu šeit jāatrodas.”

„Izstāsti man visu, ko tu zini par mani, lūdzu” Aminaella nekad tik pazemīgi pret dēmonu neizturējās, jo pārējie vienmēr teica, ka tie ir elles radījumi bez dvēseles. Bet šobrīd Beholds bija vienīgais, no kura viņa varētu uzzināt patiesību „Prasi, ko vēlies no manis, tikai pasaki, ko zini!”

„Es izstāstīšu, ko dzirdēju visus šos gadus ellē, bet tev nāksies par to maksāt. Kas būsi dzirdējusi mani teikto, es pateikšu savu lūgumu” šoreiz dēmona skatiens aizslīdēja pie varenā karotāja.

Lahindras strauji pieskārās meitenes rokai „Tu nedrīksti piekrist! Ja tevī ir kaut kripatiņa saprātības, tu tūlīt pat beigsi šo visu.”

Aklā dziļi ievilka elpu un pagrieza galvu pret karotāju un klusi izdvesa „Erarapas.”

Vampīrs strauji atkāpās līdz sienai „Kas tas ir? Aminaell, ko tu izdarīji?” Visu vīrieša ķermeni pārņēma stingums, ne rokas, ne kājas vairs neklausīja.

„Tas, varenais karotāj, ir vienīgais, kas spēja mani pasargāt šajos tumšajos pils gaiteņos. Ja man pirms vairākiem gadiem pēkšņi prātā neatklātos šis vārds, jau sen es būtu nogalināta. Tu to, protams, nezināji, jo kas gan ir vienas nožēlojamas būtne aizsardzība salīdzinājumā ar visu Kelerahas valstības aizstāvēšanu” beidzot pār viņas lūpā nāca vārdi, ka tik ilgi bija glabāti dvēselē. Nevēloties ilgāk vērties Lahindrasa sejā, dāma atkal pagriezās pret dēmonu.

„Tu tiešām esi viena no viņām” Beholds izdvesa tik klusu, ka to noteikti dzirdēja tikai vampīrs.

Bet tad viņš pusbalsī sāka stāstīt :

„Ellē klīst leģendas par mītisku būtni, Venefiku, kas spēj atbrīvot dēmonus no saistībām ar pekli. Neviens, protams, tam neticēja, jo nekad mūža nebija saticis šo radījumu. Mītā teikts, ka Belcebuls iznīcināja Venefikus, neatstājot nevienu pēcteci vai kaut mazāko iespēju, kādam atkal kļūt par dēmonu glābēju.

Bet pirms gada līdz vairākiem dēmoniem nonāca ziņas, ka Kelerahas valdnieka labākā medniece sagūstījusi vairākus mūsējos, un neviens no viņiem tā arī nav atgriezies. Visas aizdomas krita uz Kasadoru, bet tad kāds bija redzējis, kā viņa aizsūta dēmonu atpakaļ uz pekli. Tāpēc karotāja nevarēja būt glābēja. Pirms četriem mēnešiem, klejojot pa pasaulēm, es sastapu vienu no bijušajiem dēmoniem. Lai arī viņa ogļu melnie mati atkal bija asins sarkani, es atpazinu paziņu.”

„Amars” Aminaella nekad nebija aizmirsusi dēmonu, kas bija teicis: „Viņas tevi meklēs.”.

„Jā” uz īsu brīdi varēja šķist, ka Beholds pat pasmaida. „Viņš man pastāstīja par tevi. Amars tic, ka tu būsi mūsu glābēja, ja vien mēs spēsim tevi nosargāt.”

„Es nespēju redzēt, jo esmu Venefika?” svešinieks bija tik vaļsirdīgi izstāstījis visu, bet vēl aizvien viņa nezināja, kāpēc ir akla.

„Pēc tikšanās es centos uzzināt visu par šīm saucamajām glābējām. Vienīgais, kas varētu saistīt tavu aklumu ar Viņām, būtu viena lieta. Senos rakstos bija teikts, ka Venefikai nebūs savu bendi redzēt, kamēr Viņa nebūs elles ugunīs kristīta un ar svēto krustu svētīta.” Šajā brīdi dēmons vēlējās, kaut spētu pateikt, ko vairāk, bet pārējo meitenei vajadzēja pašai izzināt.

„Ko tu vēlies saņemt par paveikto?” Aminaella saprata, ka nespēs neko vairāk izvilkt no dēmons „Kāda ir samaksa par pateikto?”

„Es vēlos palikt saistīts ar Belcebulu” reti kurš, elle pakļautais, būtu izteicis šos vārdus.

Arī meiteni tas pārsteidza, jo viņa bija lasījusi, ka dēmoniem atkal un atkal jāpārdzīvo sava nāve. „Kāpēc?”

„Es vairāk būšu tev noderīgs, kā Viņa kalps nekā mirstīga būtne” īstenībā, dēmons nevēlējās pārtraukt sāpes, kas katru dienu viņu apmeklēja. Viņš nejutās to pelnījis. „Varbūt, kad tu atradīsi meklēto, bet ne tagad.”

„Es pat nezinu, kā lauzu viņu līgumus!” Aminaella nobijusies atzinās „Kā es varu būt pārliecināta, ka jau tagad nedaru, ko tādu, kas lauztu mūsu savienību?”

„Tas tev pašai ir jāsaprot, bet par mani neuztraucies! Es jau ilgi plānoju mūsu tikšanos, turklāt tu, uzliekot telpai slepenu burvestību, esi padarījusi to vēl vieglāku. Es likšu tavai sirdī uz laiku pārstāt pukstēt, tu nekā nejutīsi, bet tavs burvis mani nosūtīs atpakaļ uz pekli” Beholds izklāstīja savu plānu.

„Mēs vēl tiksimies” viņa pat nejautāja, jo zināja, ka tā būs.

„Jā, bet līdz tam tev jāatrod pazaudētais” dēmonam izsakot šos vārdus aklās sirds pārstāja pukstēt, bet Lahindras nespēja lauzt dāmas līgumu, tāpēc pēc pāris sekundēm Beholds izgaisa, atstājot tikai nelielu miglas mākoni.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un pa tām iesteidzās pārējie karotāji, visi uzreiz devās apraudzīt Aminaellu, kuras sirds jau bija atsākusi pukstēt; bet pati meitene pie apziņas nenāca.

 

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.