4.nodaļa

Runeflame

Aminaella tika aiznesta uz sapulču telpu, kur viņu uzreiz pārbaudīja Tiera, kura specializējās dziedināšanas maģijā. Beigusi izmeklēšanu, burve paziņoja, ka meitenei jāļauj atpūsties, un nekādas briesmas nedraud.

Kamēr pārējie satraukti visapkārt rosījās, Želons ne mirkli neatkāpās un neatlaida draudzenes roku. Vienīgi Lahindras noskatījās šajā ainā, vēl aizvien domādams par notikušo.

Pēkšņi visi telpā esošie sastinga. No durvīm uz dīvāna pusi, draudīgi raudzījās pats karalis. Amantes lēnām iesoļoja istabā, neviens neko neteica un atbrīvoja vampīram ceļu. Viņš pavēloši norādīja, lai brālis atkāpjas, bet Želons likās to nemanām.

„Pietiek! Tam ir jābeidzas!” viņš klusi, tomēr skarbi sacīja un piecēlās kājās, lai ieskatītos brāļa acīs.

„Amantes tu nespēj viņai palīdzēt. Laiks pildīt norunu” vampīrs atgādināja „Šodien tu viņai visu pasacīsi.”

Ja viņi nebūtu asinsradinieki, Amantes būtu licis ieslodzīt vai pat nogalināt pretī stāvošo par tādu pārdrošumu „Tu man nepavēlēsi” viņš nošņāca, pieliecoties tuvāk, un pagriezās pret padotajiem.

„Išīgo dodies pie bara; Velian palīdzi Tierai atrast pielietojumu iegūtajai burvestībai; Asmedaeus iznīcini visu, kas saistīts ar VAMP darbību; Lahindras atsauc vai atved atpakaļ pārējās karotājas, šovakar visiem jābūt troņa zālē.”

Nodevis pavēles, karalis pameta telpu pat neatskatoties. Nekas netika bilsts, visi devās pildīt rīkojumus.

Kad palika tikai vampīrs ar Kasadoru, viņa teica „Aminaella jāaiznes uz istabu. Ja kāds ko jautā, viņa paģība.”

Želons lēnām pacēla aklās augumu uz rokām un izsoļoja no kabineta. Dēmonu medniece sekoja viņam tieši aiz muguras.

Gaiteņos vairāki skatieni aizslīdēja līdz nemaņā gulošajai, bet jautājumi neizskanēja.

Brīdī, kad vampīrs noguldīja draudzeni gultā, meitene sakustējās. Viņa lēnām atvēra acis un sapņaini bilda „Nedomāju, ka tu būsi tik skaists!”

Želons izbrīnījies vērās dāmā „Tu, tu redzi?”

Ko kājas nes pie abiem piesteidzās Kasadora „Kas noticis? Aminaell, tev viss kārtībā?”

„Viņš ir patīkami pārsteigts?” Aklā jautāja, norādot uz vīrieti.

Medniece drūmi iesmējās „Jā, tev tas vienmēr izdodas” viņa pacēla skatienu pret karaļa brāli „Paziņo Amantesam, ka viņa ir atguvusies, bet vēl nevar pieņemt ciemiņus.”

„Kasadora…” viņš brīdinoši iesāka, bet aklā iejaucās:

„Atstāj mūs, Želon!”

Vampīrs vēlreiz uzlūkoja abas dāmas un negribīgi pameta telpu.

Aminaella atviegloti nopūtās un atgūlās uz mīkstajiem spilveniem „Nekad nedomāju, ka jutīšos tik brīva vēl akla būdama.”

Kasadora apsēdās draudzenei blakus „Kas notika? Lahindras teica, ka nevarot mums nekā pastāstīt. Ko paziņoja dēmons?”

Aklā pagriezās pret runātāju un ilgāk nedomājusi atbildēja „Es zinu, kāpēc neredzu!”

Dēmonu medniece atviegloti nopūtās „Tātad mēs varam tev palīdzēt.”

„Nē” Aminaella vārgi atbildēja, zinādama, cik ļoti draudzenes grib viņai palīdzēt.

„Kāpēc?” Kasadora skumīgi taujāja, ērtāk iekārtodamies blakus guļošajai.

„Tā sacīja Beholds. Un nesaki, ka viņi melo! Katrs viņa vārds bija patiesība. Lahindras neko nevarēja jums pastāstīt, jo tā vēlējās dēmons” turpmākajās desmit minūtes neredzīgā izstāstīja visu, ko bija uzzinājusi.

Brīdī, kad Aminaella bija beigusi, pie durvīm kāds pieklauvēja. Abas dāmas neko neatbildēja, bet klauvētājs tik un tā lēnām atvēra durvis.

„Tu esi dzīva? Es domāju, ka mani atsauc bēru dēļ” ienācēja uzreiz nopietni bilda.

„Kā redzi, Dināra, es vēl neesmu gatava padoties!” aklā atteica, atpazīstot sievieti, kas neskaitāmas reizes bija nostājusies viņas pusē strīdos ar karavīriem.

„Tas jau bija paredzams” Dināra sacīja, paņemdama krēslu un apsēzdamies „Kad pārējie beidzot sapratīs, ka atļaujot tev darīt stulbības, tev nekas nenotiks. Bet darot visu pēc viņu prāta, tu nedēļu gulēsi gultā ” izsakot pēdējos vārdus, viņa palūkojās uz dēmonu mednieci.

„Pat necenties novelt vainu uz mani! Velianam vajadzēja parūpēties par aizsardzības burvestību” Kasadora, aši pielēkdama kājās, taisnojās.

„Tu nekad neatzīsi savu vainu” Dināra atcirta un jau grasījās, ko piebilsts, kad atkal atskanēja klauvējieni.

„Te ir kāda iebraucamā vieta vai kā” ironiski pateikdama, Aminaella devās atvērt durvis.

Tiklīdz durvis atdarījās, viņa nokļuva stingru roku skavās.

„Ja tu vēlreiz izstrādāsi ko tādu, es pati tevi nogalināšu” brīdināja apskāviena vaininiece- Kerleana.

„Jūs ilgi tā stāvēsiet, vai arī beidzot dosieties istabā, lai varam visu pārrunāt” aiz viņām ierunājas Tiera.

Atlaidusi sen neredzēto draudzeni, Aminaella norādīja, lai abas cīnītājas ienāk, un rūpīgi aizvēra durvis aiz viņām.

Kad sievietes bija ērti iekārtojušās, aklā deva zīmi Kasadorai, lai viņa pastāsta visu.

„Tu tici, ka dēmons teica taisnību? Varbūt patiesības burvestība viņu neietekmēja?” Tiera izteica savas domas par dzirdēto.

„Beholds nemeloja” Aminaella atteica un, izkāpusi no gultas, piegāja pie skapja.

„Ko tu domā darīt?” Kerleana satraukta taujāja.

Aklā pagriezās pret draudzenēm „Tiklīdz pils dosies pie miera es ar Želonu dosimies prom. Kādai no jums vajadzētu doties līdzi, bet Amantes vēl nav pateicis kurai.”

„Kur jūs brauksiet?” dēmonu medniece prašņāja, pārlaižot skatienu pārējām karotājām.

Aminaella paraustīja plecus „Nezinu. Želons vēlas, lai es beidzot tieku ārpus šiem sienām un iepazīstu pārējo pasauli.”

Dinārā, kas visu šo laiku bija klusi sēdējusi pie loga, sacīja „Mums jāsteidzas uz troņu zāli. Pavisam drīz sāksies vakariņas.”

„Jūs ejiet, es vēlāk pievienošos. Bet Amantesam pasakiet, ka es nejūtos labi un šovakar nebūšu” neredzīgā paziņoja un atgriezās pie tērpu izvēles.

„Kas tev padomā?” jautāja Kasadora, pieiedama blakus draudzenei.

„Tas lai paliek noslēpums. Bet, kamēr vēl neesat aizgājušas, pasakiet, kāds tērps Amantesu visvairāk pārsteigtu” Aminaella vēlējās izskatīties pēc iespējas labāk, bet zināja, ka kalpone bieži izvēles kleitas pēc saviem ieskatiem nevis dāmas lūguma.

„Kur ir kleita, ko es tev atvedu no Fatalīnas?” Dināra taujāja, dziļāk ieskatoties skapī „Tā bija viena no pēdējām, ko izgatavoja Marija Talsa.”

„ Viņas uzvārds nebija- Flordiama?”  Kerleana apzinājās, ka Dināra vairāk apceļoja pilsētas un ciemus, tāpēc labāk atpazina personas, bet šoreiz viņai likās, ka draudzene kļūdās

„Lai arī Marija pārņēma uzvārdu no vīra, viņas darbi tika prezentēti ar meitas uzvārdu” karotāja paskaidroja, pasniedzoties pēc kastes, kas atradās visaugstākā plaukta, tālākajā nostūrī.

„Tev vajag jaunas apteksnes. Nav brīnums, ka tu juties kā pelēkā pele” Kasadora izmeta, atejot no skapja.

„Kur viņas atrast? Visas pieejamās jau ir uzticīgas kādam citam, tāpēc manas vēlmes tiek laistas gar ausi” Aminaella žēlojās, no spoguļa galdiņa izņemdama rotu kastīti „Vienīgais, ko pati izvēlos, ir rotas.”

Dināra novietoja kasti uz gultas un saskatījās ar pārējām karotājām, dodot zīmi, ka laiks doties.

„Laikam jau mums vajadzēs tāpat kā pārējiem, gaidīt līdz tavam ierašanās brīdim, lai aplūkotu izlavēto tērpu” Tiera izmeta, palūkojoties uz kleitas dāvinātāju. Burve nebija īpaša modes cienītāja, tāpēc daudzreiz skauda biedres gaumi.

Līdz ar karotāju aiziešanu, Aminaella paaicināja savas kalpones, kad abas ieradās, viņa stingri noteica:

„Tērps, kas man šovakar būs, ir uz gultas, kastē. Mati tiks atstāti vaļā ar galiem nedaudz iecirtotiem. Rotas es jau esmu izvēlējusies un novietojusi uz galdiņa.”

„Mēs nepaspēsim visu tik ātrā laikā” Sarma, vecākā kalpone, kunkstēja.

„Es domāju, ka šī kleita nav piemērota vakariņām” otra nekaunīgi piebilda, izņemot apģērbu no iesaiņojuma.

„Pietiek!” aklā augsti nostādītā balsī noteica „Es neprasīju jūsu viedokli. Dariet, ko liku, vai tūlīt pat ziņošu karalim par nepaklausību.”

Apteksnes izbrīnītās vērās dāmā, vel nekad aklā nebija tik strikti izturējusies pret viņām. Tomēr abas labi zināja, cik ļoti viņa patika karalim, tāpēc, neko vairs neteikdamas, ķērās pie darba.

„Viss paveikts, jaunkundze,” Sarma sacīja, kad aplika dāmai kaklarotu un jau norādīja otrai palīdzei, lai dodas prom.

Aminaella balss apturēja gājēju „Es neteicu, ka varat aiziet.” Viņa piecēlās kājās un, pagriezusies pret kalponēm, norīkoja „Sakravājiet manu ceļa somu, tajā jābūt trīs balles tērpiem, diviem izjādes kostīmiem, vairākiem lakatiem un citiem primitīviem apģērbiem, higiēnas piederumiem un grāmatām, kas atrodas skapī uz grīdas. Jūs nedrīkstat pamest šo telpu, kamēr neesmu atgriezusies. Sapratāt?”

Sieviete pārsteigtas klusēja, tāpēc viņa vēlreiz pārjautāja „Es jautāju, vai jūs sapratāt?”

„Jā, jaunkundze” viņas atteica.

Ilgāk nekavējoties Aminaella pameta istabu un devās uz troņu zāli. Lai arī viņa zināja, ka kavē, nekur nesteidzās.

Kā parasti, kad pilī bija svarīgi viesi, kāpņu lejā stāvēja sardze.

„Jaunkundze” pa labi stāvošais pasniedza roku, lai palīdzētu nokāpt pēdējos pakāpienus.

„Cik ilgi jau kavēju?” dāma jautāja, nokāpdama no trepēm.

„Nedaudz vairāk kā pusstundu, jaunkundze,” atbildēja karotājs un piebilda „Tikko tika ieaicināti mūziķi.”

Aminaella pasmaidīja, apzinoties, ka ieradīsies tieši laikā.

„Paldies” viņa pateicās un devās tālāk.

Pēc piecām minūtēm dāma nonāca pie troņa zāles durvīm, tās bija aizvērtas. Katrā pusē stāvēja pa diviem sargiem, bet pa vidu pieteicējs, kurš pamanījis nācēju sarosījās.

„Labvakar, jaunkundze” vīrietis labsirdīgi sveicināja „Tika paziņots, ka jūs šovakar neieradīsieties.”

„Plāni mainījās” Aminaella atteica smaidot un sacīja „Piesakiet mani!”

Durvīm plaši atveroties, klātesošo uzmanība tika vērsta uz ienākušo, ko pieteica: „Aminaella de Aveglas jaunkundze!”

Sieviete iesoļoja augsti paceltu galvu, ne brīdi nenovēršot tukšo skatienu no troņa, kur sēdēja karalis ar viesiem.

Visapkārt dzirdēja čukstus par viņas tērpu, kavēšanās iemeslu.

Nonākot pie troņa, aklā veica reveransu un sacīja „ Manu karali, atvainojos par kavēšanos.”

„Man sacīja, ka jūs neieradīsieties” Amantes aizvainots atteica.

Vēl aizvien nepacēlusi galvu, meitene atbildēja „Es nevēlējos savu pēdējo vakaru pirms aizbraukšanas pilī pavadīt viena.”

Karalis nemanot pameta niknu skatienu uz brāli, bet uzreiz pievērsās dāmai sev priekšā „Jūs varat piecelties!”

Aminaella nesteidzīgi iztaisnojās un, ar apmierinātu smaidu uzlūkodama aizbildni, pastiepa labo roku uz sāniem. To uzreiz saņēma Želons un graciozi noskūpstīja.

„Es tevi pavadīšu” vampīrs sacīja un vadīja pa kāpnēm tuvāk karalim, tāpēc ka aklā vienmēr sēdēja tikai divus pakāpienus zemāk. Vietā, kas paredzēta īpaši godājamām būtnēm.

Pirms apsēšanās, dāma palūkojas vispirms pa kreisi „Labvakar, Anastasija” viņa sveicināja vienu no viešņām, kura bieži ieradās galmā.

„Priecājos, ka tomēr nolēmāt pievienoties”  viešņa laipni teica, rūpīgi vērojot meiteni.

Pēc tam aklā pagriezās pret otru viesi, ko nepazina, tāpēc atsacīja tikai „Labvakar ” un apsēdās savā vietā.

Želons jau grasījās atlaist draudzenes roku un doties prom, bet Aminaella  to satvēra vēl ciešāk.

Vampīrs pieliecās, lai varētu iečukstēt „Kas tev padomā?”

„Paliec pie manis” viņa atteica klusi, bet tālāko piebilda skaļāk, zinot, ka citi arī to dzirdēs „Pierādi, ka mans lēmums nav aplams.”

Vīrietis iztaisnojās un, pārlaidis skatienu zālei, konstatēja, ka vairāki skatieni bija vērsti tieši troņa virzienā.  Viņš iesmējās un tādā pašā tonī, ka draudzene bilda „Līdz ar pirmajiem saules stariem mēs pametīsim šo pekli!”

Izdzirdot šos vārdus, karalis nikni paglūnēja uz brāli un nekavējoties pavēlēja mūziķiem sākt spēlēt.

Atskanot pirmajiem akordiem Želons iztaisnojies taujāja „Varu lūgt uz deju.”

„Labprāt” Aminaella atteica un piecēlās.

Vīrietis vadīja viņu uz zāles vidu, kur vēl neviens nebija sācis dejot, visi stāvēja malās, kā sastinguši no redzētā.

Abi veica pieņemto sveicienu un ieņēmuši pozu sāka vīties valša ritmā.

„Tu izskaties kā feja, kas tikko ieradusies no vasaras dzīrēm” Želons izteica komplimentu un pavisam klusu pačukstēja „Amantes nav pārāk priecīgs, ka tu šovakar esi atņēmusi viņa labākās sardzes.”

„Es nesaprotu, par ko tu runā” meitene godīgi atzinās un piemetināja „Pat nezinu, kā izskatās mans tērps.”

„Tērps ir pasteļtonī, bet to rotā neskaitāmi rozā ziedi, kas izskatās, ka aug  ārā no auduma, liekot domāt, ka tu esi zieds. Un noteikti daudzi ir pamanījuši ka tādi paši ziedi ir katrai karotājai pie formas” viņš paskaidroja.

„Dināra” aklā ar smaidu noteica nedaudz skaļāk, kā bija plānojusi, liekot visu skatieniem aizslīdēt pie karotājas.

Dināra likās to nemanām un tikai uzsmaidīja draudzenes virzienā.

Dziesmai beidzoties, Želons pavadīja meiteni līdz uzkodu galdam „Ko tu vēlētos?”

„Zemenes šokolādē” viņa pateica savu mīļāko ēdienu.

Vampīrs ātri pārlūkoja galdu, bet neredzēja prasīto. Satraukts viņš vēlreiz pārlaida acis pār ēdienu un, secinājis, ka šeit tas nav, ko dāma vēlas, negribīgi sacīja „Pavārs nav pagatavojis zemenes.”

Aminaella nikna žigli pagriezās, lai uzlūkotu karali, kura seju rotāja pašpārliecināts smaids. Viņa nedaudz  pacēla kleitu, lai spētu ātrāk kustēties un mērenā solī devās uz troni.

Aklā juta, ka Želons nav viņai sekojis, dodot iespēju parādīt, cik meitene bija neatkarīga. Viņa ne soli nekļūdoties kāpa pa kāpnēm pie karaļa, bet tad pagriezās pa labi.

„Atvainojiet, šķiet mūs neviens nav iepazīstinājis” viņa atvainojoties teica un pasniedza savu roku vampīram, kas jau bija piecēlies „Aminaella de Avegla!”

Viņš noliecās un viegli pielika lūpas pie sievietes maigajām rokām „Mareks Kavalo, Aveglas jaunkundze!”

„Sauciet mani par Aminaellu” viņa piesacīja, jūtot Amantesa stingro skatienu.

„Pagodināsiet mani ar deju Aminaella?” Mareks izteica vārdu kā vieglu vēja pūsmu.

„Es būšu pagodināta” akā atteica un atkal ar smaidu uz lūpām devās dejot.

„Amantes ir ļoti daudz stāstījis par jums, bet īstenība pārspēj visas manas iedomas” vampīrs glāstošā balsī sacīja.

Aminaella mazliet nosarka „Par to es nešaubos.”

Abiem sākot deju, likās, ka visu zāli pārņemtu nomierinoši viļņi. Dejotāji bija tik ideāli saskanīgi, ka pat mūziķi iedvesmoti sāka spēlēt vēl kaislīgāk.

Mūzikai izskanot, blakus abiem nostājās karalis „Drīkstu lūgt?” viņš vērās aizbilstamajā.

Aminaella pacēla galvu vēl staltāk un paziņoja „Atvainojiet, bet man uz mirklīti jāpamet jūsu klātbūtne. Izskatās, ka pavārs nav servējis manu iemīļoto desertu, tāpēc es veikšu ātru gājienu līdz virtuvei.”

Paziņojums skanēja tik ierasti un parasti, ka tā būtu pieņemts: atteikt karalim, augstu stāvošai dāmai doties uz kalpu telpām.

Meitene pagriezās pret viesi „Jums nebūtu iebildums pavadīt mani, tas ir, ja jūs nebaida kalpotāju klātbūtne.”

„Protams” Mareks atbildēja un, saņēmis dāmas elkoni, vadīja uz durvīm.

„Uz mums noskatās visa zāle” viņš čukstēja.

„Zinu” meitene ierasti atteica „Dariet kā es: iedomājieties, ka viņi visi ir uz nāvi notiesāti, bet jūs ne, jo dodaties prom no bendes.”

Vampīrs gardi iesmējās par jaunkundzes sacīto, kas izraisīja vēl vairāk runu.

„Ko viņa iedomājas?”

„Ierodas kā pati karaliene un uzvedas kā palaistuve!”

„Kavalo jaunskungs noteikti jūtas slims, blakus tādai kroplei!”

„Viņš noteikti dara to visu žēluma dēļ!”

„Vai arī ir pilnīgi ķerts!”

Balsu murdoņas turpinājās līdz pat brīdim, kad zāles durvis aizvērās aiz aizgājējiem.

„Tātad neviena dāma vēl nav iekarojusi jūsu sirdi, Kavalo jaunskungs! Jādomā, ka jūs esat šausmīgi neglīts vai arī pilnīgi ķerts, kā izteicās Eligarisa” aklā noteica.

„Jūs to visu dzirdējāt?” vampīrs domāja, ka tikai viņa suga bija pietiekami apdāvināta, lai to visu dzirdētu.

„Pēc mirkļa nogriezieties pa labi” aklā paziņoja un tikai pēc tam turpināja „Manas pārējās maņas ir attīstītākas kā parastām būtnēm.”

Nogriežoties pa labi, Aminaella izdzirdēja, ka atveras zāles durvis „Ātri, nāciet šurp!”

Dāma saķēra pavadoņa roku un žigli vadīja tālāk prom, pazīstot pili kā savus desmit pirkstus. Pēkšņi viņa apstājās un iegrūda vampīru nelielā, tumšā nišā un pati nostājas ar muguru pret vīrieti, lai dzirdētu nācēju.

Viņi stāvēja klusi un nekustīgi vairākas minūtes, kad gaitenī atskanēja ritmiska soļu dipoņa. Pēc mirkļa slēpnim garām aizsoļoja soļi, tad apstājās tikai pāris soļus aiz nišas, jo pretī steidzās kāds cits.

„Jūs neredzējāt Aveglas jaunkundzi? Viņa teicās, doties uz virtuvi” karavīrs prašņāja.

„Es tikko nāku no turienes, jaunkundzes tur nav. Arī pa ceļam nemanīju viņu” kalpotājs atbildēja un steidzās tālāk prom.

Pēc īsa brīža karotājs viņam sekoja, dodoties atpakaļ uz zāli.

Aminaella lēnām izgāja gaitenī, izliekoties, ka tas nebija nekas īpašs „Atvainojos par tik strauji rīcību, bet karalis sūtīja to salašņu, lai mani nosūtītu uz istabu, un to pieļaut es nespēju.”

Viņa sāka soļot tālāk pa gaiteni, vampīrs saskaņoja gājienu ar dāmu un pat nepiedāvāja savu pavadību, zinot, ka viņa labāk pazīst pili.

„Jūs ļoti labi pazīstat Amantesu” viņš secināja.

„Desmit gadus dzīvojot zem viena jumta, cilvēkus iepazīst ļoti labi. Tu sāc izprast viņa vājības, stiprās puses, zini, kā izvairīties no nepatīkamām saskarsmē” aklā klāstīja „Ar laiku šķiet, ka katra diena atkārtojas atkal un atkal, un tad tu sāc domāt, ko spēj darīt savādāk, lai padarītu to visu interesantāku.”

„Un kāda ir varenā Kelerahas valdnieka vājība?” Mareks jautāja.

„Es” dāma atteica, pat ne uz minūti nedomājot, ka vampīrs to varētu izmantot pret apgādnieku.

Pēc piecām minūtēm abi nonāca virtuvē, kur varēja dzirdēt vairākus steidzīgus soļus.

„Šef” viens vienīgs Aminaella vārds apstādināja visus kalpotājus.

Šefpavārs pat nepagriezās pret runātāju, bet uzreiz norīkoja pārējos „Jūs trīs, aiznesiet visu šo uz zāli, bet jūs abi paņemiet kastes un atnesiet no pagraba trifeles un austeres.”

„Lai viņa pie reizes atnes pudeli „Mullerū”’’ aklā pieteica un pastiepa roku uz priekšu. Kalpotāji žigli pameta virtuvi.

Pavārs ātri piesteidzās pie meitenes „Atvainojiet! Nāciet, es jūs uzcienāšu ar piparkūkām.”

Aizvadījis dāmu līdz galdam, viņš ielika viņas saujā piparkūku „Es tās gatavoju kalpotāju bērniem.”

„Paldies, šef!” Aminaella pasacījās un pagaršoja ēdienu „Mmmm…, cik gards! Marek, nāc nogaršo” tikai mirkli vēlāk viņa attapa savu kļūdu „Atvaino, man nevajadzēja tevi saukt tik familiāri.”

„Nē, jums ir visas tiesības! Kā nekā jūs esat šīs pils saimniece” vampīrs pieklusināti sacīja, jau blakus stāvot.

Iestājās dīvains klusums, ko pārtrauca virējs „Ko jūs vēlējāties, Aminaellas jaunkundze!”

„Mani pārsteidza, ka šodien nav servētas zemenes šokolādē, bet es jau zinu, kāpēc” viņa saņēma kalpotāja roku un palūdza „Lūdzu, pusstundu pirms saullēkta, nogādājiet vīnu uz austrumu puses trešā stāva balkona. Es būtu pateicīga, ja jūs varētu sagatavot arī zemenes un citus augļus, jūs jau zināt, kas man garšo.”

„Priekš jums visu, visu, kas vien ir manos spēkos! Es likšu kalpotājiem arī sakārtot terasi maltītei divatā” Šefs atteica uz zīmīgi pavēries vampīrā, devās atpakaļ pie darba.

„Uz redzi, Šef” Aminaella atsveicinājās un saņēma pavadoņa roku „Dodamies atpakaļ uz zāli.”

 

 nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.