5.nodaļa

Runeflame

Pametot virtuvi, Aminaella bija tik pārņemta ar Mareku, ka nesajuta kāda cita klātbūtni un, tikai atduroties pret personu, viņa to piefiksēja.

„Išīgo” aklā pārsteigta izdvesa.

Vilkatis nekavējoties paņēma draudzeni uz rokām un pārcilvēciskā ātrumā manevrēja pa pils daudzajiem gaiteņiem.

„Pilī uzbrūk, visiem jādodas uz patvērumu” Išīgo žigli centās paskaidrot.

„Ruslans?” Mareks, kurš bija sekojis abiem, taujāja.

„Jā” vilkatis negribīgi atteica un atkal uzlūkoja sievieti „Man ir pavēlēts tevi nogādāt uz slēptuvi.”

Aminaella, saklausījusi viltu drauga balsī, nopietni bilda „Išīgo, manis dēļ tev nav jāriskē!”

Išīgo, pametis skatienu uz vampīru, viltīgi smaidot, atbildēja „Todien, kad tu atnāci ar lūgumu tev palīdzēt, manā prātā ne mirkli nepazibēja doma, ka tādā veidā es sadusmošu karali. Tāpēc nemaz neceri, ka spēsi mani atrunāt tagad.”

„Kur mēs dodamies?” viņa nespēja aptvert atrašanās vietu, jo nesējs kustējās pārāk ātri.

„Mēs dodamies uz pazemes ejām. Tur tevi jau gaida” vīrietis nenosauca būtnes vārdu, jo nezināja vai var uzticēties Marekam.

Saprotot vilka vilcināšanos, aklā, sazīmējusi, kur atrodas vampīrs, teica „Marek, tu vari doties! Išīgo parūpēsies par mani.”

„Aveglas jaunkundze, jums jāsaprot, ka es nevaru piekrist šādai pašrocīgai rīcībai” vampīra vārdi lika vilkatim apstāties.

Pirmā ierunājās Aminaella, zinot, cik rupjš spēja būt Išīgo „Marek, pirmkārt, es lūdzu jūs mani uzrunāt vārdā, otrkārt, jūs neesat Kelerahas galma pārstāvis, bet viesis. Pēc protokola ikviens karavīrs brīvi var izlemt, kā labāk pasargāt galminiekus.”

Vampīrs pārsteigts raudzījās dāmā, cenšoties atcerēties vai jebkad vēl kāds tik pieklājīgi bija viņu ‘atšuvis’ „Uz redzi” viņš  monotoni izdvesi un pazuda pils gaiteņos.

„Tu proti savaldzināt vīriešus”  Išīgo, turpinādams iesākto ceļu, ķiķināja.

„Beidz” aklā iedunkāja draugu, un, cerot uzzināt ko vairāk, jautāja „Kurš mani gaida?”

Vilkatis neatbildēja, tikai atvēra durvis, pie kurām bija nonācis. Viņš vēl tikai noskūpstīja draudzeni uz vaiga un piesacījis „Izpriecājies” aizslēdzis durvis, atgriezās atpakaļ gaitenī.

Aminaella lēnām pagriezās, lai vaigā skatītu savu kompanjonu „Tam nevajadzēja sākties šādi, Želon!”

„Nē, mīļā” vampīrs sacīja, apskaujot dāmu „Tomēr tas ir labāk kā nekas.”

„Jūs abi beidziet koķetēt un kustieties! Man jāsteidzas atpakaļ, kamēr nevienam nerodas aizdomas” pie otrām durvīm stāvot, nepamierināta ar notiekošo, savas domas izteica Tiera.

„Ejam” Želons saņēma aklās roku un vadīja tālāk prom pa šauru gaiteni.

„Šī eja izved otrpus mūrim, nedaudz tālāk mežā būs zirgi. Saplūšanas burvestība darbosies vēl 10 minūtes pēc pazemes pamešanas” burve rūpīgi izklāstīja plānu un, vēlreiz pārbaudījusi visu, pameta abus paziņas divatā.

Pēc desmit minūtēm viņi jau gandrīz bija nonākuši pie izejas, kad atskanēja smagu soļu dipoņa. Neizdvešot ne skaņu, Želons apstādināja dāmu un deva zīmi klusēt.

Aminaella centās ieklausīties skaņās, maņas vēstīja, ka abiem pretī nāk 4 vīri. Viņa lēnām saņēma vampīra roku, lai pievērstu uzmanību, un norādīja uz sienām, kur noteikti vajadzēja atrasties kādam zobenam. Amantes bija pārņemts ar ieroču izvietojumu visur.

Želons veikli, bez skaņas paņēma zobenus un satvēra katru savā rokā.

Aminaella pastiepa roku pret vampīru, bet viņš nesaprata, kas notiek. Aklā lēnām izdvesa vārdu- zobenu.

Pēc ilgas vilcināšanās, dzirdot tuvojamies soļus, dāma saņēma prasīto. Želons novietojās viņai priekšā, sagatavojies cīņai.

Tiklīdz ienaidnieks nonāca vampīra redzeslokā, sākās cīņa, kuru pavadīja zobenu šķindoņa. Aklā rūpīgi klausījās, lai spētu rīkoties nepieciešamības gadījumā.

Jau šķita, ka Želons būs ticis galā ar uzbrucējiem, kad sieviete izdzirdēja attālināmies metāla sasišanos, bet kādi soļi vēl tuvojās viņai.

„Nolaid zobenu” rupja balss pavēlēja.

Pēc skaņas attāluma un atskaņas pret akmeņiem, Aminaella  precizēja svešinieka atrašanās vietu. Kā arī sajuta savādu aromātu, kas liecināja, ka viņš nav vampīrs. Viņa pacēla ieroci un pavērsa pret runātāju.

Viņš iesmējās „Ko jūs domājat darīt?”

Visapkārt valdīja tumsa, tāpēc Aminaella nejutās pārāk apdalīta dēļ akluma. Viņa raidīja dūrienu pretinieka virzienā. Vīrietis uzreiz pakāpās atpakaļ, bet tomēr pacēla zobenu augstāk.

„Ja jau dāma tā vēlas” viņš devās uzbrukumā.

Aminaella jau bija gatava un spēcīgi atvairīja uzbrukumu. Uz brīdi svešinieks apstājās, bet tad atkal turpināja.

Aklā atvairīja ikvienu cirtienu, nemaz nedomājot doties tiešā uzbrukumā, nezinot, kas ir pretinieks.

Tikai pēc vairāk kā 5 minūtēm atskanēja satraukta balss „Aminaell!”

„Esmu šeit” viņa atsaucās drauga saucienam.

Želons, ieraugot dāmu bez piepūles atvairot pretinieku, pasmaidīja „Safrān, varbūt labāk pievērsies man!”

Svešinieks strauji apgriezās, to uzreiz izmantoja Aminaella un veica sitienu pa kājām, tā nogāžot vīrieti zemē.

Viņa jau grasījās veikt dūrienu ar zobenu, kad vampīrs negaidīti atņēma ieroci „Aminaell, ko tu dari?”

„Kurš no mums ir akls?” sieviete pārsteigta iejautājās „Viņš centās mūs nogalināt!”

„Viņa ir Amantesa aizbilstamā?” guļošais taujāja, kamēr Želons palīdzēja piecelties.

„Jā” vampīrs atteica un aizdedza lāpu, kas nodzisa sākoties cīņai „Safrān, iepazīsties- Aminaella de Avegla; Aminaell, Safrāns Manets, kritušais un mūsu brīvbiļete prom no šejienes”

„Man ir žēl, ka mums nākas satikties šādos apstākļos, Aveglas jaunkundze” Safrāns atvainodamies sacīja.

Aminaella jutās apstulbusi „Kāds man varētu paskaidrot?”

„Vēlāk” paziņoja Želons „Mums jādodas, kamēr vēl kāds neierodas. Es tev visu paskaidrošu, kad būsim drošībā.”

To pasakot vampīrs atkal saņēma draudzenes roku un vadīja uz izeju, svešinieks abiem klusām sekoja.

Pēc neilga mirkļa viņi nonāca virszeme. Aklā nekavējoties pavērās debesīs, cerot sajust saules siltos starus, bet tā nenotika.

„Cik ilgi vēl līdz saullēktam?” viņa pagriezās pret draugu.

„Es teiktu stunda varbūt nedaudz ilgāk”  vampīrs atbildēja un pameta skatienu Safrāna virzienā „Tu zini, kur ir zirgi?”

„Jā, sekojiet man” kritušais veda viņus prom no mūra, dziļāk mežā, kas grima klusumā.

Aminaella atraisīja sadotās rokas „Kāpēc es neko nedzirdu?”

Želons apstājās un vēlējās atkal saņemt paziņas roku, bet tas neizdevās „Tu vari pakrist. Te nav kā pilī, kur tu visu pazīsti.”

„Es tev uzdevu jautājumu” viņa atgādināja, pastāvīgi turpinot sekot vedējam, precīzi pārkāpdama ikvienam akmenim un izvairoties no kokiem „Tev jau nu vajadzēja zināt, ka esmu apmācīta orientēties nepazīstamās vietās.”

„Mūs ieskauj Tieras burvestība, kas liedz jebkādām skaņām iziet ārpus mūsu loka, bet tas darbojas arī pretēji- neviena skaņa nenāk iekšā.” Safrāns paskaidroja.

„Ja drīkst jautāt, kas ir kritušie?” Aminaella paātrināja soli, lai atrastos blakus svešiniekam.

Vīrietis pārsteigts lūkojās dāmā, tad, saprazdams, ka viņa nemelo, jautājošu pameta skatienu vampīra virzienā.

„Tu tā neskatītos, ja pazītu Amantesu” Želons, negribēdams neko paskaidrot, atteica.

Safrāns pievērsās Aminaellai „Kritušie ir būtnes, kas nepieder nevienai rasei. Lielākoties tas ir tāpēc, ka mūsu vecāki nākuši no dažādām rasēm. Līdz šim kritušie bija izstumti, bet šobrīd mums ir sava valstība- Perla.”

„Tāpēc es apjuku, kad sajutu ap jums vīdam ziedu aromātu, kas ir raksturīgs elfu rasei, un vēl kādu  smaržu, ko es īsti nevaru sazīmēt. Tā ir tāda skāba dvaka, to varētu salīdzināt ar asiņu stingumu” aklā centās izskaidrot savas sajūtas.

Uz brīdi starp trijotni iestājās klusums. Kritušais jutās apjucis pēc dzirdētajiem vārdiem, jo viņš nekad īsti nebija zinājis, kurš ir viņa tēvs.  Jo māte, Sofija, elfu rases pārstāve,  nekad neradīja iespaidu, ka viņš nebūtu viņas mīļotā vīra, Eduāra, dēls. Pat pēc Terdemontes balles, kurā Safrāns tika paziņots par Perlas padomnieku, Eduārds nedomāja ka dēls ir kritušais. Safrāns, negribot saskarties ar sarežģījumiem, pat neiedomājas atklāt patiesību.

„Šī otra smarža, kurai rasei tā pieder?” Safrāns satraukts taujāja.

Brīdi padomājusi Aminaella atteica „Es nezinu, jo iepriekš neesmu sastapusi būtni ar šādu esenci. Bet tas jau neko nenozīmē, jo daudziem rases pārstāvjiem ir aizliegs atrasties pilī.”

„Aizliegts?” Kritušais izbrīnījies palūkojās uz vampīru.

„Amantes ir aizliedzis pilī ieiet eņģeļu un elfu rases pārstāvjiem, un pūķu karalistes pavalstniekiem. Ar viņu sūtņiem viņš tiekas ārpus pils mūriem” Želona paskaidroja, lai arī pats neizpratne šī likuma iemeslu.

Sajuzdama sabiedrotā šaubas aklā apgaismoja viņu „Es pazīstu elfu rases īpatnības, jo galma burvis Velians nāk no šīm būtnēm. Līdz šim viņš bija vienīgais elfu pārstāvis, ko biju sastapusi.”

Tālāk viņi turpināja ceļu klusējot līdz brīdim, kad Aminaella pēkšņi apstājās, liekot abiem vīriešiem satraukti uzlūkot viņu.

„Aminaell” Želons lēnām noraizējies tuvojas meitenei, bet viņa norādīja, lai abi kompanjoni nekustās.

Pagriezusies pret draugu aklā bez skaņa izdvesa Kāds tuvojas.

Vampīrs ātri, bez vārdiem, padeva zīmi tālāk Safrānam, kurš jutās pārsteigts, jo burvestībai vajadzēja būt vēl ap viņiem.

Vairāk kā minūti viņi stāvēja kā sastinguši, līdz aklā negaidīti iesmējās un strauji devās dziļāk biezoknī,  kur viņai pretī žiglā riksī dipināja satraukts zirgs.

„Lusija, mierīgi! Viss ir labi!” viņa, lēnām glaudīdama, mierināja zirgu.

„Kā viņa varēja to dzirdēt?” Safrāns klusi jautāja vampīram.

„Nav ne jausmas” Želons apstulbis izdvesa.

Drīz blakus Lusijai parādījās vēl divi zirgi. Tikai tagad Aminaella pamanīja, ka neviens no dzīvniekiem nenesa saiņus „Kur ir manas mantas?”

„Velians tās aizbūra uz manu mītni, lai mums būtu vieglāk aizbēgt” Kritušais paziņoja, uzkāpjot savā zirgā. „Un tagad esat aicināti sekot man uz Perlu.”

Zirgi steidzīgi nesa savus jātniekus ūdenskrituma virzienā, neparādot ne mazāko baiļu kripatu no apkārtējās kņadas.

Nonākot pie ūdens sienas, būtnes nokāpa no zirgiem, lai paņemtu pavadas rokā.

Safrāns vadīja viņus iekšā ūdenī, šoreiz, nejūtoties pārliecināta par sevi, aklā cieši pieturējās pie Lusijas, lai nepakristu.

Pēkšņi gājējus apņēma sena burvestība, pārnesot viņus citā pasaulē.

Izgājuši otrā pusē neviens nebija saslapinājies, kas pārsteidza vampīru ar meiteni, bet Safrāna seju rotāja apmierināts smaids.

Vampīrs steidzīgi atstāja zirgu un devās pie sabiedrotā, lai, kamēr Aminaella centās aprast ar atkartējam smaržām un vēsmām, divatā pārrunātu visas lietas.

Vīrieši bija tik pārņemti ar sarunu, ka nepamanīja, ka dāma viena devusies nedaudz tālāk.

Aklā jutās bezpalīdzīga svešajā pasaulē, jo šeit viss likās savādāk kā vampīru karalistē, bet viņa to nespēja atzīt. Aminaella vienmēr bija centusies visus pārliecināt, ka pati spēj paveikt visu, bez citu palīdzības.

Meitene pastiepa roku uz priekšu, jo saprata, ka viņai priekšā ir kāds šķērslis, tikai skarot to, viņu pārņēma šausmīga apjausma- tā bija dzīva radība.

„Aminaell, nekusties” līdz viņai nonāca Safrāna klusais brīdinājums.

Aminaella lēnām pacēla galvu un, viegli izelpojot, sāka apjaust radības lielo izmēru „Kas tu esi?” viņa pie sevis  retoriski izdvesa.

„Tu esi akla vai kā?” kāda balss ierunājās meitenes prātā.

Dzīvojot pilī, kas pilna ar pārdabiskām būtnēm, Aminaellu nepārsteidza balss viņas galvā „Jā, jūsu zināšanai es esmu akla!” pašpārliecināti sakot, viņa lēnām atkāpās.

„ Ar ko tu runā?” Želons vērsās pie meitenes, neiedrošinoties pietuvoties tuvāk.

„Ar šo nepieklājīgi radību, kura neredz acīm redzamo” viņa norādīja uz priekšā esošo.

„Acīm redzamo? Kā tu domā es varēju zināt, ka tu esi akla, kad tu pārvietojies kā redzīga un nepielieto palīg lietas?” radība aizvainota atteica.

„Jums taisnība, bet tas nav iemesls tik rupjai uzvedībai” Aminaella lielu daļu dzīves bija noklausījusies nievās, bet ārpus pils sienām, viņa negrasījās to pieļaut.

„Viņa ir Jinite?” Safrāns neizpratnē taujāja.

Želonu pārsteidza šis jautājums, jo viņš nekad nopietni nebija centies noskaidrot no kādas rases nāk draudzene, tas nelikās tik nozīmīgi.

„Pūķu jātnieks?” dāma apjukusi atjautāja svešajai būtnei.

„Persona, kura spēj sarunāties ar pūķi un vadīt to”  maigā balsī viņai tika paskaidrots.

„Es zinu, kas ir Jinite! Kāpēc  viņš domā, ka es esmu šī būtne?” ar katru mirkli aklā apjuka arvien vairāk.

Balss viņas prātā skanīgi iesmējās un jautri sacīja „Tāpēc ka es esmu pūķene!”

Aminaella sastinga no dzirdētā, neticot ka viņai priekšā ir tik varena radība „Piedod, es nezināju.” Aklā atvainojās, lēnām palokoties pūķenes priekšā.

Pūķene jautri iesmējās „Tu zini, kā jāizturas pret mums, lai arī neesi Jinite. Kas tu esi?”

„Mani sauc Aminaella de Avegla, es dzīvoju Kelerahas karalistē” viņa atbildēja skaļi, bet, cerēdama uzzināt ko vairāk, domās piebilda „Vakar kāds dēmons mani nodēvēja par Venefiku.”

Pūķene pārsteigta raudzījās sieviete, nespēdama ticēt dzirdētajam, lai arī skaidri zināja, ka viņa nemelo.„Mums jārunā, bet ne šeit un ne tagad. Es tevi atradīšu vēlāk, tad mēs runāsim.” Radība paziņoja un strauji pacēlās debesīs, atstājot vien putekļu mākoni.

„Kas te tikko notika?” pirmais attapās Želons „Nesaki, ka tu runāji ar pūķi?” viņš žigli pieskrēja pie draudzenes.

„Es nerunāju ar pūķeni” aklā automātiski atbildēja.

Lai nesaprastu, ka sieviete melo būtu jābūt muļķim, tāpēc vampīrs grasījās jau tālāk iztaujāt. Bet viņu pārtrauca Safrāna brīdinājums: „Labāk dosimies! Jūs varēsiet visu pārrunāt, kad mēs būsi pie manis, jo svešinieki šeit nav īpaši gaidīti.”

Želons saņēma Aminaellas roku, un abi klusējot sekoja kritušajiem.

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.