6.nodaļa

Runeflame

Aminaella ik mirkli centās iejusties jaunajā pasaulē. Viņa atpazina dažus ziedus, kuru smarža vēdīja gaisā, pateicoties nelielajai vēja pūsmai meitene spēja lēnām konstruēt apkārtnes koku izvietojumu. Bet visvairāk viņai patika putnu čalas, kas tik reti parādījās pils dārzā, kurā tika pavadīts daudz laika.

Dāmas domas pārtrauca Želons balss „Tu juties labi? Varbūt vēlies uz pāris minūtēm atpūsties?”

Aminaellai neko neatbildot, arī Safrāns piemetināja „Šeit mēs būsim drošībā, pat ja mēs kādu satiksim; jūs esat mani viesi.”

„Nē, iesim tālāk! Es vēlos ātrāk doties pie miera” viņa paskaidroja un, atraisījusies no vampīru rokām, pietuvojās kritušajam „Jūs nevēlētos mani pavadīt tālāk? Mani tirda tik daudz jautājumu!’’

Nemaz neapdomājot to Safrāns maigi sacīja „Protams, es būšu pagodināts.” Vīrietis, nostājies blakus sievietei, lēnām saņēma viņas roku un ievietoja elkonī.

Sākuma kritušais soļoja gausi, tomēr drīz, dāmas mudināts paātrināja gaitu.

„Jūsu pasaulē mitinās tik daudz putni! Es pat nespēju apjaust visu šķirnes. Kelerahā esmu dzirdējusi tikai vālodzes, kaijas, zīlītes un vārnas” pēdējo vārnu viņa izrunāja ar riebumu.

Safrāns iesmējās „Jā, tie ir šausmīgi radījumi! Šeit dzīvo vairāk kā 30 putnu veidu, bet man visvairāk patīk lakstīgalas. Tās ļoti bieži pogo netālu no manas mājas.”

„Es dievinu šo kaislīgo skaņu” Aminaella sapņaini sacīja un iegrima apkārtnes skaņās.

Atlikušo ceļu dāma nemitīgi iztaujāja jauno draugu par svešo pasaule. Viņu interesēja viss- dzīvnieki, ko viņa sadzirdēja attālu kustoties, ziedi un augi, kuru smaržas virmoja visapkārt. Kā pēdējie jautājumi nāca par valstības iedzīvotājiem.

„Kādas būtnes šeit dzīvo, izņemot kritušos?” aklā vēlās uzzināt visu par šo pasauli.

„Eņģeļi, vampīri, elfi, fejas, burvji. Iespējams, ka kādu nenosaucu, jo mūsu skaits palielinās ar katru dienu” Safrāns lepni stāstīja, domājot, cik blakus esošā būtne ir noslēpumaini maiga.

„Tas vispār ir iespējams? Kā tik dažādas rases spēj sadzīvot vienkopus?” lai arī pilī dzīvoja vairāku pasauļu radības, Aminaella nekad nebija dzirdējusi par pasauli, kurā visas dzīvotu saskanīgi.

„Tāpēc ka lielākā daļa ir kritušie, bet pārējās rases ienākušas kopā ar viņiem, kā draugi, ģimenes locekļi, mīļotie un bērni. Mēs cenšamies veidot šo valstību par vietu, kur mierīgi var dzīvot dažādas būtnes” Vīrietis klāstīja, ik pa brīdim pametot skatienu apkārtnei, kā meklējot kādu.

„Kā tu tik daudz zini? Esmu nodzīvojusi Kelerahā visu savu mūžu, bet, pat būdama tuva karalim, nezinu tik daudz par mūsu karaļvalsti” izsakot šos vārdus, dāma pārcilāja prātā pēdējos svarīgus notikumus mājās.

Vīrietis vilcinājās atbildēt, tā izraisot Želona sejā smaidu. Beigu beigās viņš tomēr ne pārāk skaidri izdvesa „Es esmu Perlas karalienes padomnieks.”

Dāma apstājās kā iemieta „Padomnieks? Ko tad tu dari šeit?” viņa norādīja uz mežu visapkārt „Tev nevajadzētu uzturēties pilī?”

Tā kā gājēji jau bija nonākuši līdz nelielam namiņam, Safrāns vispirms atvēra durvis jaunkundzei un tikai tad atbildēja „Galmā šobrīd valda saspīlētība un  gaidāmo svētku sakarā karaliene ir nedaudz satraukta.”

„Nedaudz?” atskanēja īgņa balss no virtuves „To tu sauc par nelielu satraukumu, ko tu teiksi, kad būs palikusi tikai nedēļa vai diena līdz sprādzienam?”

Safrāns atpazina balsi, tomēr, lai pārliecinātos, ātri ierikšoja virtuvē „Lučilla, ko tu šeit dari?”

Uzrunātā veikli izteica „Ko, ko? To pašu ko tu- slēpjos no karalienes dusmu izvirdumiem. It sevišķi tagad, kad atkal esmu atgriezusies ar tukšām rokām. Šai nebeidzamajai māsu…”

„Mums ir viesi” kritušais viņu apstādināja, nevēloties izpaust personīgas problēmas.

„Atvainojiet” burve pagriezās pret svešiniekiem „Kā jau Safrāns teica, pilī valda neliels haoss. Kā nekā nav pat pagājusi nedēļa, kopš oficiāli tika pasludināta Kritušo valstība.”

„Mēs saprotam, arī Kelerahā briest pārmaiņas, bet to protams nevar salīdzināt ar pasaules izveidi. Atceros vēl kā Amantes veidoju savu galmu” Želons atteica un pietuvojies sievietes iepazīstinājās „Želons Kelerahas. Un šī ir Aminaella de Avegla” viņš norādīja uz aklo.

Lučillas seju pārņēma lepnums „Esiet sveicināti Perlā! Mani sauc Lučilla Tiffa, es esmu galma…”

„Burve” viņas vietā teikumu pabeidza Aminaella „Jūsu specialitāte ir  četru stihiju burvestības, kas ir ļoti reta parādība magu pasaulē. Jūs noteikti nākat no ļoti sena klana” dāma klāstīja, ko bija sajutusi virmojot ap sievieti.

„Jums ir plīvura redze?’’ burve pārsteigta taujāja.

Aklā izplūda patiesos smieklos „Tā varētu teikt, ja ar to jūs domājat aklumu.”

Lučilla nesaprašanā vērās pretī stāvošajā dāma, tikai pēc mirkļa saprotot, ka acis neseko līdzi viņas kustībām. Burve vairs nezināja, ko sacīt.

Viņas vietā klusumu pārtrauca Safrāns „Aveglas jaunkundze, jūs noteikti esat nogurusi no tāla ceļa. Es jums parādīšu jūsu istabu.”

Vadot tālāk pa telpām kritušais stāstīja „Protams, šeit nav kā pilī, bet ir kluss un visas ērtības, kas nepieciešamas. Kā arī no jūsu loga paveras skaists skats uz dārzu.”

„Paldies” aklā pateicās, kad Safrāns atstāja viņu vienu ar vampīru.

„Aminaell, tev viss kārtībā?” Želons taujāja, apsēdinādams dāmu uz dīvāna.

„Želon, es staroju! Es vēl nekad neesmu jutusies tik brīva un tai pat laikā nedroša” viņa atteica, atguļoties gultā.

Vīrietis izdarīja to pašu „Mēs varētu šeit kādu laiku uzkavēties un tad doties uz manu muižu.”

„Nevienam šeit par to nebūs iebildumu?” Aminaella apjautājās, domādama, cik jauki būtu iepazīt šo tikko izveidoto pasauli.

„Es pajautāšu Safrānam, bet, manuprāt, sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Vienīgi, ja tu atkal nesadomā sarunāties ar pūķi” pēdējo teikumu izsekot vampīrs pagriezās, lai varētu ielūkoties draudzenes acīs.

Bet aklā vēl nebija gatava atbildēt, tāpēc uzbruka ar pretjautājumu „Ko Amantesam šodien vajadzēja man izstāstīt?”

Tas nāca tik negaidīti, ka Želons sākumā nedaudz apstulba, un tikai pēc mirkļa pārsteigts taujāja „Kurš tev to pateica?”

Aminaella lēnām piecēlās un devās pie loga. Viņa skumji raudzījās ārā pa logu, vēloties kaut viņa spētu novērtēt skaisto skatu ārpusē, un apsēdusies uz palodzes, sāka klāstīt „Ikreiz, kad es iegrimstu transā, lai atcerētos pagātni, kamēr daļa manas dvēseles ceļo pagātnē, daļa paceļas virs ķermeņa un gaida. Tiera izteica teoriju, ka tas notiek tāpēc, ka mana agrākā būtība nespēj saprasties ar šī brīža; tās nespēj atrast līdzsvaru. Tas ir iemels, kāpēc es neko nevaru atcerēties esot nomodā.”

Uz mirkli viņa apklusa, apdomājot nākošos vārdus „Es nevienam to neesmu stāstījusi” viņa satraukti iesāka „Naktīs es bieži neapzināti sadalos divās personībās. Tāpēc es parasti zinu, ka kāda lieta pilī ir pārvietota. Šajās reizēs es staigāju pa pili kā redzīga. Es spēju saskatīt visu izņemot dzīvās būtnes, tās parādās tikai kā ēnas, sīkas atblāzmas.”

„Cik ilgi tā jau notiek?” Želons, dāmas teiktā apburts, vaicāja.

„Vairāk kā gadu. Es nezinu vai tas notiek, jo tuvojas mana pilngadība vai arī esmu tik ļoti pieradusi pie sadalīšanās, ka tā notiek neapzināti” dāma pati nebija īsti pārliecinātā par šo ceļojumu iemeslu.

Abus iztraucēja, klauvējieni pie durvīm, kuras nemanot kāds bija aizvēris. Želons žigli piecēlās kājās, bet Aminaella palika sēžot, apzinoties, ka vairs nav galmā, kur jāievēro etiķete.

Durvis lēnām atvērās, pa tām ienāca Lučilla „Atvainojiet, Safrāns lika pateikt, ka vakariņas ir gatavas.”

„Paldies, mēs tūlīt dosimies” pēc vampīra sacītā burve jau grasījās doties prom, kad viešņas vārdi viņu apturēja.

„Taffas kundze, jūs varētu palūgt kādu atnākt palīdzēt man pārģērbties. Domāju, ka nespēšu no šī tērpa izkļūt pašas spēkiem” Aminaella norādīja uz kleitu, kas vairs neizskatījās tik grezna- notraipīta ar dubļiem, vietām ieplīsusi, bet ziedi izskatījās ka tūlīt, tūlīt nobirs.

„Es varētu jums palīdzēt, ja jums nav iebildumu” burve piedāvājās un piemetināja „Sauciet mani par Lučillu.”

„Es būtu pateicīga” aklā piecēlās kājās un pagriezās pret vampīru.

Želons mirkli vēl stāvēja nesaprašanā līdz atminējās aizmirsto „Atvainojiet, protams es jūs atstāšu divatā” viņš nokaunējies atteica un aizgāja, lēnām aizverot durvis aiz sevis.

„Manuprāt, bēgšana no brāļa galma ir nedaudz viņu apmulsinājusi” Aminaella jautrā balsī pavēstīja.

„Tu domāji, ka viņš ne uz ko tādu nav spējīgs?” Lučilla taujāja, pieejot pie ceļa somām, kas vēl neizkravātas atradās pie kumodes.

„Nē, Želons ir spējīgs uz visu. Viņš noteikti domāja, ka es nepiekritīšu šādā bēgšanai, bet viņa domas noteikti mainījās pēc balles, kurās es skaidri visa galma klātbūtnē paziņoju, ka piekrītu doties prom” dāma stāstīdama devās apsēsties uz gultas „Manas ceļa somas ir šeit?”

„Jā, kādu tērpu tu vēlies?” burve jautāja, vērdama vaļā somas, bet tad apstājās ieraugot neskaitāmās grāmatas, kas atradās virspusē „Es atvainojos, manuprāt, ir atburtas nepareizas somas. Šai virspusē ir grāmatas.”

„Šekspīra „Romeo un Džuljeta”, „Hamlets” un citi nebeidzami mīlas romāni?” Aminaella izklausījās uzjautrināta. Pat nesagaidījusi atbildi viņa turpināja „Padot man vienu no tām!”

Lučilla saviļņojuma pārņemta tā arī izdarīja, tas ko viņa ieraudzīja lika elpai aizrauties. No grāmatas lēnām ārā izlidoja neliela pūce, kas uzreiz nosēdās blakus aklajai.

„Šīs grāmata agrāk esot piederējusi Atēnai, seno laiku gudrības dievei. Kopumā esot 14- katram galvenajam Olimpa dievam pa vienai. Tajās esot pierakstīti Viņu piedzīvojumi, dēkas un noslēpumi, bet tikai „redzīgais” spēs tās izzināt” Aminaella bija priecīga, ka spēja pārsteigt ar savām zināšanām citus.

„Kā tās nonāca pie tevis?” burve zināja, ka pasaulēs vēl ir atrodamas seno dievu īpašumi, bet nebija īpaši par tiem interesējusies.

„Manas draudzenes, Kelerahas valdnieka sardzes, atved tās no saviem ceļojumiem. Pirmā bija šī, Atēnas grāmata” viņa norādīja uz sev rokā esošo „Tā ir arī vienīgā, kas man atklājusies, bet parējās sekoja vēlāk. Tas kļuva par tradīciju, kopumā man tagad jau ir sešas” dāma piecēlās uz devās uz vietu, kur juta stāvot sievieti „Atēnas” novietoja grāmatu uz kumodes, tālāk viņa pieliecās un no somas izņēma pārējās

„Apollona, Dēmetras, Artemīdas, Hermeja un Aīda.”

Lučilla pārlaida skatienu visām uz kumodes noliktajām grāmatām, no ārpuses tās izskatījās pēc parastiem darbiem, to vākus rotāju sen pazīstamu autoru vārdi. Bet atvērtā grāmata uzreiz pārtapa. Atēnas grāmata izdalīja reibinošu liliju aromātu, kā arī smaržoja pēc meža; varēja redzēt, kā lēnām no tās izaug zāles stiebriņi.

„Un neviens cits nespēj tās atvērt?” burve ieintriģēta taujāja.

„Iespējams, ka ir vēl būtnes, kuras to spēj, bet neviena cita pilī esoša to nespēja. Citi atverot ierauga parastu tekstu, kas atbilst grāmatas vākam” viņa padeva vienu no darbiem burvei.

Sieviete atvēra grāmatu, bet neredzēja neko vairāk, kā rindas no Šekspīra slavenā „Hamleta”. „Tās redzēs tikai redzīgie.” Viņa atkārtoja pirms tam izteikto.

„Jā! Vai tas nav dīvaini?” Aminaella iesmējās, jo arī viņa šķita neparasta šī sakritība „Varbūt tikai persona ar noteiktu skatījumu uz dzīvi spēj iegūt šos noslēpumu.”

„Dāmas mēs jūs gaidām” no lejas atskanēja steidzinoša Želona balss.

Abas sieviete kaislīgi iesmējās par vīriešu nepacietīgo dabu.

„Ja tev nebūtu iebildumu, man ir labāks veids kā pārmainīt tērpus” Lučilla ieminējās.

„Burvestība! Protams” aklā aizrautīgi piekrita, jo pilī burvestības tādām lietām netika izmantotas, karalim tā šķita lieka izšķērdība kaut vai tikai prieka pēc.

Pēc mazāk kā minūtes Aminaella vecais tērps stāvēja uz grīdas, bet viņas augumu sedza vienkārša zila kleita, kas viegli piekļāvās augšējam torsam, bet tālāk viegli plīvoja.

Pēc tam abas dāmas steidzīgi, jautri vēl aizvien runājot par grāmatām, devās uz virtuvi. Viņām ienākot virtuvē vīriešu pārtrauca sarunas un piecēlās kājās, lai pienācīgi sagaidītu.

Visi četri apsēdās pie nelielā galda, uz kura jau bija uzliktas vakariņas.

Negaidot neviena cita palīdzību, aklā sāka piepildīt savu šķīvi turpinot sarunu „Tev vajadzēja redzēt manu izbrīnu, kad es pirmoreiz atvēru grāmatu. Es taču iepriekš nekad nebiju sastapusi pūci.”

Lučillu nemaz nepārsteidza viešņas pastāvīgums „Tu tobrīd biji viena?”

„Jā, labi, ka es no izbīļa neiekliedzos, citādi būtu atskrējuši sargi, un tad jau visa pils zinātu šo noslēpumu” Aminaella sacīja un sāka maltīti.

Burve iesmējās un arī sāka remdināt augošo apetīti. Tikmēr abi vīrieši nesaprašanā vērās pretī sēdošajās, nespēdami saprast par ko bija tikko notikusī saruna.

Safrāns jau sāka novākt traukus, bet burve pasniedza saldo, kad ārā atskanēja strauji pakavu rībieni.

„Tu kādu gaidi?” Lučilla pagriezās pret kritušo.

„Nē” viņš atteica un, noslaucījis rokās, devās lūkot atbraucēju.

Safrāns atvēra durvis brīdī, kad jājējs bija nokāpis no zirga un jau nāca mājas virzienā „Mefodij, kaut kas noticis?”

„Lučilla ir pie tevis” elfs nejautāja, jo jau zināja atbildi.

Izdzirdējusi savu vārdu burve izgāja āra „Tikai nesaki, ka viņa zina, ka esmu atgriezusies. Un tev būtu jāzina, ka Safrānam ir viesi.”

„Želons Kelerahas” Mefodijs nepatikā noteica sajūtot sen pazīstama vampīra esenci.

Vampīrs protams to dzirdēja un, piesacījis draudzenei palikt mājā, devās satikt sen neredzēto „draugu”.

„Tu nu gan neesi mainījies elfu salašņa. Vēl aizvien tikpat pārdrošs. Kā ir būt topošajam karalim?” Želons ķircināja, zinot, dažus Perlas galma noslēpumus.

„Es tev ieteiktu apklust asinssūcēj, šī vairs nav tava valstība. Man vienalga, ka mēs esam alianses” elfs nikni atteica un, palaidis vaļā zirgu, izvilka zobenu.

Bet Aminaella, tiklīdz vampīrs viņu pameta, bija devusies tuvāk izejai, lai visu dzirdētu, tāpēc brīdī, kad tika izvilkts zobens, viņa žigli izmetās laukā. Šis negaidītais gājiens apstulbināja pārējos, tāpēc neviens nespēja dāmu apstādināt, kad viņa nostājās starp vampīru un elfu.

Pagriezusies pret Želonu viņa uzstādīja ultimātu „Ja kāds man tūlīt nepaskaidros, kas šeit notiek, es izsaukšu Velianu un likšu sevi aizburt atpakaļ uz Kelerahu.”

Vampīrs, pazīstot draudzeni, saprata, ka viņa nejoko. Tāpēc viņš lēnām atkāpās, paceļot rokas miera zīmei.

Tad aklās pagriezās pret otru uzbrucēju un veikusi reveransu bilda „Atvainojiet, ja Želons jūs kādā viedā ir aizkāris, bet mēs šeit neesam ļaunu nodomu vadīti. Mani sauc Aminaella de Avegla.”

Mefodijs atlika zobenu atpakaļ un, noskūpstījis dāmas roku, sacīja „Mefodijs Fadalgs.”

„Atvainojos par savu izskatu, mēs negaidījām karaļa ierašanos” viņa balss skanēja patiesi un kautri.

„Nē, Aveglas jaunkundze” viņš pacēla dāmas nolaisto galvu, lai ielūkotos acīs „Man ir jāatvainojas par tik nepieklājīgu ierašanos, kā arī par uzbrukšanu jūsu pavadonim.” Elfs uzreiz apjauta, ka jaunā sieviete ir akla, bet kaut kas viņā šķita pazīstams „Mēs būtu iepriekš tikušies?”

„Nē, es to noteikti atcerētos” Aminaella atteica, liekot skaņai apvīt vīrieti, lai viņa spētu apjaust priekšā esošā apveidus.

Mefodijs atlaida dāmas roku un pagriezās pret Perlas galma pārstāvjiem „Es ierados personīgi paziņot, ka rīt, saulei austot, karaliene noturēs sapulci, uz kuru jāierodas viesiem Rozes ordeņa bruņiniekiem.”

Uzrunātie satraukti saskatījās, cerēdami, ka karaliene nav ieplānojusi ko grandiozu, kas nozīmētu vēl vairāk darbu.

Iestājušos klusumu par brīnumu pārtrauca Aminaella „Mēs varētu pabeigt vakariņas.”

„Protams, vēlreiz atvainojos par traucējumu. Ja jums nav iebildumu es pievienošos maltītei” Mefodijs ieteicās un piegājis pie aklās piedāvājās pavadīt atpakaļ mājā „Atļausiet?”

„Ar prieku” dāma atteica un abi ar elfu pirmie iegāja telpās, viņiem sekoja pārējie, nezinot ko citu darīt.

Saruna pie galda vairs neraisījās tik raiti kā iepriekš, bet neiestājās arī klusums. Vīrieši pārrunāja karaļvalstu aliansi, tās iespējas un mērķus, sievietes pieskārās modei.

Lučilla piecēlās, lai novāktu traukus; Mefodijs ar Želonu apsprieda Kelerahas balli, uz kuru bija ielūgts arī Perlas galms. Aminaella klausījās sarunā, bet tad pēkšņi pielēca kājas, sajuzdama strauju maģijas šalti.

„Aminaell” vampīrs nekavējoties piesteidzās pie dāmas „Kas notika?”

Dzirdot drauga jautājumu, viņa saprata, ka bija vienīgā, kuru skāra maģija, tāpēc atteica „Atvaino, šī vakara notikumi laikam ir mani nedaudz satraukuši. Ja jums nebūtu iebildumu, es došos uz istabu.”

„Es tevi pavadīšu” Želons uzreiz piedāvāja.

„Nē, paldies! Es pati to spēju” aklā atteica un atvadījusies no pārējiem devās uz ierādīto guļamistabu.

Nonākusi tajā, Aminaella ātri piesteidzās pie loga, no kura juta nākam tik viegli atpazīstamo maģiju. Atvērusi to, viņa nevilcinoties pārlika kājas pāri palodzei un atlaidusi rokas, burvestības vadīta lēnām kā spalva nolidoja līdz zemei.

Maģija aicināja meiteni dziļāk mežā. Šoreiz pilnībā liekot aizmirst apkārtni, kas iepriekš tik ļoti fascinēja.

Tad Aminaella sajuta Viņa klātbūtni, kas lika viņas soļiem palēnināties. Meitene piesardzīgi izsoļoja no kokiem nelielā klajumā, un zinot pretī stāvošo, tikai bezjūtīgi raudzījās uz priekšu.

Amantesu šāda rīcība pārsteidza, nekad vēl aizbilstamā nebija izturējusies tik vēsi „Es priecājos redzēt, ka tu esi sveika un vesela. Piedod, ka es nevarēju tevi aizvest drošībā.”

„Kad tad tu to esi darījis?” aklās balss izskanēja auksti un izsmejoši. Viņa lēnām pietuvojās savam „glābējam”. „Tu nekad neesi mani izglābis.”

Vampīrs pakāpās atpakaļ, pirmo reiz savā dzīvē sajūtot bailes „Aminaell, ko tu runā?”

Meitene ātri nogrozīja galvu un tad, it kā būtu pamodusies, patiesā neizpratnē taujāja „Ko es tādu pateicu?”

Amantes žigli aplaida skatienu apkārtnei, meklējot kādu, kurš varēja būt kontrolējis pretī stāvošo, bet nevienu neatrada.

„Amantes, kas šeit notiek?” Aminaellas sejā uz mirkli atmirdzēja baiļu atblāzma.

„Tev jādodas man līdz atpakaļ uz Kelerahu. Tu šeit neesi drošībā” vampīrs žigli noteica, saņemdams meitenes roku.

„Nē” pašai par pārsteigumu aklā izrāva roku no raupjās plaukstas un vairākus soļu atkāpās „Es nedošos atpakaļ!”

„Aminaell” Amantes lūdzoši izdvesa, un atkal centās samazināt attālumu starp abiem.

Bet viņa to nevarēja pieļaut, pacēlusi roku, viņa paziņoja „Stāvi! Nenāc man klāt! Ja tu man pietuvosies kaut soli tuvāk, saukšu pēc palīdzības.”

Pirmoreiz Amantes dzirdēja meiteni izsakot draudus, labi, varbūt iepriekš viņa bija izteikusi, ko līdzīgu, bet ne tik nopietni kā šobrīd.

Vīrietis paklausīja lūgumam un rūpīgi ielūkojās aizbilstamās acīs „Viņš pateica, kā tev atgūt redzi…” Viņš minēja, bet Aminaellas sejas izteiksme pierādīja, ka tā ir taisnība. „Kāpēc tu neko neteici?”

„Tā nav tava darīšana” viņa atteica un lēnām pagriezās pret atpakaļ ceļu. Viņa vēlreiz pagrieza galvu pret savi karali „Manā debitantes ballē es tev pietaupīšu vienu deju.”

„Kā tu uzzināji?” Amantes bija rūpīgi pieteicis, nevienam neizpaust to, kā arī nebija neko sacījis karaliskajai apsardzei, pat Želons nezināja.

Aminaella seju rotāja žilbinošs uzvaras smaids „Tu taču nedomāji, ka spēsi noslēpt faktu, ka vēlies, lai šī gada dzimtas balle būtu arī mana debija sabiedrība, iespējamā līgavaiņa atrašanas nakts.”

Amantes klusēja, tāpēc aklā turpināja „Tajā ieradīsies daudzi Kelerahas sabiedrotie, noteikti kāds, vēloties iegūt tik spēcīgu aliansi, būs pat gatavs bildināt aklo.”

„Es būšu tavs balles pavadonis” vampīrs stingri noteica.

„Lai tā būtu, bet pēc galma etiķetes, tieši tev vajadzēs mani iepazīstināt ar visiem tiem vīriešiem, no kuriem iespējams viens beigas kļūs par manu vīru” desmit gadu laikā Aminaella ļoti labi pārzināja galma etiķeti.

Amantesu pārņēma dusmu vilnis, tāpēc viņš nikni atteica „Uz redzi” un izgaisa kā uz burvju mājienu.

„Uz redzi” meitene klusi izdvesa un devās atpakaļ uz Safrāna māju.

Jau pēc desmit metriem aklā apjauta, ka nespēs aiziet atpakaļ. Šurp viņu bija atvedusi maģija, bet tagad tā bija zudusi, un iepriekš viņa nebija pievērsusies uzmanību apkārtnei.

Lai vēl vairāk neapmaldītos, Aminaella piegāja pie tuvākā koka un, atspiedusi muguru pret to, apsēdās. Domādama, ka vēlākais no rīta kāds viņu sāks meklēt.

Mirkli vēlāk viņu jau pārņēma nogurums, kas ieveda miegā.

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements