7.nodaļa

Runeflame

Aminaella nezināja, cik stundas bija nogulējusies šajā neērtajā pozā, bet viņa pamodās no apkārt skanošās lapu čaboņas. Viņa sadzirdēja tuvojošos soļus, kas noteikti nepiederēja cilvēkiem, jo bija pārāk klusi, tomēr tie bija pazīstami.

Aklā strauji piecēlās kājās un, ātri notīrījusi zāli no kleitas, centās izzināt, cik vilkači bija viņu ielenkuši. Atcerējusies pūķenes teikto viņa ātri izņēma  noslēpto aklās spieķi, ko viņai bija uztaisījusi Tiera.

„Atvainojos, ja es iztraucēju Jūsu medības” meitene patiesi sacīja „Es esmu Safrāna Maneta viešņa. Es neapdomīgi iznācu viena pastaigāties un apmaldījos.”

„Jūs esat akla?” rupja balss jautāja no kreisās puses.

Aminaella pagriezās pret skaņas pusi „Jā, vilkaci!”

Pēkšņi viņa sajuta, ka vilki sāk pietuvoties  viņai, bet neizrādīja ne mazāko baiļu atblāzmu, Išīgo bija viņu labāk mācījis. Saprotot, ka būtnes neapstājas aklā sacīja „Camātāna ennai vālkirār.” Kas tulkojot no tamilu valodas nozīmē „miers mīt manī”.

Vilkači, izdzirdot šos vārdu, strauji apstājās un sāka lēnām atkāpties. Tikai viens no viņiem palika tik tuvu, ka Aminaella juta viņa plūstošo elpu.

„Nīla nilavu nī pātukākkiratu”  tulkojumā: “lai zilais mēnesis tevi sargā”, senajam vilkaču sveicienam atbildēja viens no viņiem, kas nozīmēja ka neviena no pusēm negrasās uzbrukt otrai. Kas bija ierasts satiekoties citu baru vilkiem, bet nebija zināms citām rasēm. „Mani sauc Palamans, esmu Perlas vilkaču cilts- Vipattu- vadonis.”

„Aminaella, Kelerahas cilts- Īvakanu  – aizsargājamā” viņa sacīja tieši tā, kā Išīgo bija mācījis. Vilkiem neinteresē pie kādas dzimtas tu piederi, šeit galvenais ir bars un tavs stāvoklis tajā.

„Lai viņa pasaka ko tādu, kas apliecina viņas teikto” no aizmugures atskanēja aizdomu pilna, sievišķa balss.

Vadonis pagriezās un norūcot lika klusēt, bet aklā zināja, ka viņi neticēs līdz pilnībā nebūs pārliecināti.

Tāpēc viņa izteica vārdus, ko cerēja nekad neviens no viņas karaļvalsts neuzzinās „Pienāks dienā, kad es sēdēšu tronī un tas asinssūcējs dibinās gar manām kājām kā paklausīgs šunelis.”

Palamans pārsteigs raudzījās priekšā esošajā dāmā un spalgi iesmējās „Išīgo!”

„Viņš nožēlos, ka lika izteikt man šos vārdus” Aminaella klusu noteica, zinādama, ka vilki to dzirdēs.

Saspīlētā gaisotne beidzot atraisījās un likās, ka ne mirkli nevienam nebija pat prātā neuzticēties svešiniecei.

„Išīgo vajadzēja izdomāt ko citu, tas ir nepiedienīgi likt jaunkundzei izteikt šādus vārdus” Palamans atteica un piesoļoja blakus meitenei. Vilkacis bija gandrīz viņas augumā, kas nozīmēja, ka bija nedaudz jaunāks par Išīgo, kas esot vilka formā varēja ieskatīties meitenei tieši acīs.

„Nemaz nerunājot, ka Kelerahā es tiktu sodīta par tādiem vārdiem” aklā bilda un soļoja uz priekšu vilku pavadīta.

„Ar nāvi vai labākā gadījumā izraidīšanu” piebilda iepriekš runājošā vilkace, kura tagad dipināja blakus vadonim.

„Ar izraidīšanu varbūt, ja es to pateiktu tieši acīs milzīgas balles laikā visiem dzirdot, bet ja to dzirdētu tikai pils galms noteikti sods būtu, noskatīšanās kā kāds mirst barbariskā nāvē” Aminaella nodrebēja izsakot šos vārdus, jo atcerējās savu pēdējo sodu par pārkāpumu, ko viņa nebija veikusi.

Palamans apstājās, liekot arī pārējam baram piestāt un, palūkojies uz svešinieci, saprata, ka varētu būt milzīgā ķezā.

„Tev jābūt augstai galma loceklei, lai būtu tik drošai. Kas tu esi?” vadonis taujāja, liekot pārējiem atkāpties no viņas, kamēr pats apriņķoja meiteni.

Aklā nepatikā nopūtās un truli pavēstīja „Būtne, kas troņu zālē sēž divus pakāpienus zemāk par karali; visienīstākā Amantesa aizbilstām šajā gadsimtā, nē, visos laikos; un, protams, dāma, kuras dēļ Amantes pārvērtis savu dzimtas balli debitantes.”

Palamans jau grasījās, ko sacīt, kad sadzirdēja uz viņu pusi steidzamies zirgu pakavu rīboņu, tāpēc strauji pavēlēja pārējiem nostāties aizsargājošā pozīcijā ap Aminaellu, pats novietojoties priekšgalā.

Vilkacis nikni norūca, tā liekot pretim nākošam samazināt savu gaitu.

„Palaman, atlaid viņu!” Izskanēja pavēloša balss vairākus desmit metrus pirms viņiem. „Dāma ir mūsu viešņa.”

„Ja kāds būs viņai ko nodarījis, Mefodij, es pats pārkodīšu tā nelieša rīkli” vēl tālāk varēja sadzirdēt cietsirdīgo Želona balsi.

Aminaella neviltoti iesmējās, atkal un atkal pārliecinoties, ka viņu uzskata par neaizsargātu, vāju būtni.

„Jūsu zināšanai, viņi mani jau pavadīja uz Safrāna māju. Tā kā varat doties atpakaļ, it sevišķi tu, Želon, mums nav vajadzīgas dzirdīgas ausis, kas varētu mani novest Amantesa nežēlastībā” aklā pilnīgi atklāti paziņoja.

„Želons Kelerahas” viss baru klusām pāršalca šie vārdi, liekot saprast ar ko viņiem darīšana.

Mefodijs nolēca no zirga un abi ar vampīru uzmanīgi pietuvojās tuvāk vilku baram.

„De Aveglas jaunkundze, mēs tikai pirms pāris minūtēm uzzinājām, ka jūs neesat istabā un uzreiz devāmies meklējumos” elfs piesardzīgi raudzījās uz meiteni, ko vēl joprojām aizsargājošā veidā ieskāva viņa karaļvalsts cilts.

„Tu nedrīkst tā aizklīst, nevienam neko nepasakot” Želons nikni raudzījās aklajā „Es esmu par tevi atbildīgs.”

Šie bija vārdi, ko viņa nevēlējās dzirdēt „Tad ved mani atpakaļ uz Kelerahu, kur tu atkal varēsi būt mans draugs un tavs brālis atkal ieņems aizsargājošās maitas vietu.”

Izteiktais pārvija visus ar klusumu; vampīrs nekad nebija saņēmis tik nežēlīgus vārdus no draudzenes; Mefodijs jutās ka atkal atrodas neīstajā vietā un laikā; vilku bars savā starpā sazinājās, lai nolemtu tālāko rīcību.

Pēkšņi viss reāli sastinga, nevarēja redzēt ne mazāko kustību, pat ne acu mirkšķināšanu, bet Aminaella to, protams, nepamanīja.

„Mēs varam to pārrunāt rītā? Es patiešām esmu nogurusi” viņa bilda, vairs nevēloties strīdēties.

„Viņi tevi nedzird Aminaella. Es apstādināju laiku” pazīstamā dēmona balss viņas galvā paziņoja.

„Behold,  ko tu šeit dari?” viņa bija pārsteigta, jo dēmons teica, ka ieradīsies, kad viņa atradīs meklēto „Es vēl neesmu atradusi meklēto…”

„Nē, bet tu neesi tālu no meklētā. Bet es ierados cita iemesla vadīts” viņš ieturēja nelielu pauzi un turpināja „Tev draud briesmas. Līdz Belcebulam nonākusi ziņa, ka uz zemes atrodas pēdējā Venefika- tu. Viņam nebūs nepieciešams daudz laika, lai tevi atrastu, tāpēc tev jau rīt jādodas prom no šīs zemes.”

„Bet kas man jādara, kur man jādodas, lai es atkal atgūtu redzi?” Aminaella tik ātri nespēja aptvert visu notiekošo.

„Tu atceries manis teikto, ka Venefikai nebūs savu bendi redzēt, kamēr viņa nebūs ar krustu svētīta un elles ugunīs kristīta?” pēc apstiprinoša mājiena, dēmons turpināja „Tev jādodas uz Ziedu valstību, kur tu varēsi izsaukt eņģeli- Gabriēlu, viņš tev varēs palīdzēt ar svētīšanu, bet tālāk tev jāmēro ceļš uz elles vārtiem- Terdemortes valstībā.”

Aminaella beidzot saprata, cik grūts būs viņas patiesais ceļš uz redzi. „Man drīkst doties līdz pavadoņi?”

„Tikai līdz Elles vārtiem. Kad tu nonāksi līdz turienei, es tevi jau gaidīšu un ievedīšu iekšā nepamanītu”Beholds paskaidroja.

„Tas nebūs bīstami, it sevišķi tagad, kad Belcebuls zina par manu esamību?” viņa negrasījās mirt pirms redzes atgūšanas.

„Es par to parūpēšos. Bet tagad tev jāsalīkst pavadoņi, ņem līdzi tikai pašu nepieciešamāko un dievību grāmatas, tās varētu tev noderēt meklējumos” viņš bilda šos pēdējos vārdus un izzuda no meitene prāta.

Vis apkārt atkal atgriezās dzīvība, it kā nekas nebūtu noticis.

„Aminaella, mēs to pārrunāsim rīt” Želons stingri noteica.

„Labi” viņa uzreiz piekāpās. Aklā pieliecās pie Palamana un iečukstēja ausī tamilu valodā  „Lūdzu, nodot Išīgo ziņu, ka es esmu drošībā un drīz ar viņiem sazināšos.”

Vilkacis piekrītoši pamāja un ar baru devās prom.

„Ko tu viņam lūdzi?” Mefodijs nedaudz aizvainots taujāja, jo izskatījās ka Vipattu cilts viņai, svešiniecei, ir tuvāka kā viņam, šīs zemes topošajam karalim.

„Tikai pateicos par palīdzību” viņa mierīgi atteica un spieķa vadīta devās tuvāk Želonam.

Viņš cieši saņēma meiteni uz rokām un pateicies Mefodijam par palīdzību, vampīra ātrumā aizsteidzās uz mājām.

Uz sliekšņa viņus jau gaidīja Lučilla ar Safrānu, kuri neizskatījās īpaši satraukušies, vienīgi Safrāna acīs vienu brīdi pazibēja uztraukumu dzirksts, bet tā ātri nozuda, liekot sejai atkal izskatīties nesatricināmai.

„Viss kārtībā” Želons paziņoja un, žigli dodoties abiem garām, uznesa dāmu uz viņas istabu

Ievietojis draudzeni, gultā viņš sacīja „Guli, un pat nemēģini nekur doties!”

Bet viņa vārdi Aminaellai izskanēja kā kluss čuksts, jo viņa jau bija lēnām iegrimusi sapņos vai šajā gadījumā murgā.

Aminaella iesoļo troņa zālē, zinādama, ka viņu sagaida sods, par pārkāpumu, ko viņa nebija veikusi. Tomēr puse no  galma atbildēja pretēji. Un kas tad bija aklās un staļļu puiša vārds pret redzīgo galminieku.

Aklā lēnā solī tuvojās tronim, to sasniegusi veica reveransu, bet nekā nesacīja, tā norādīdama uz savu nepiekāpību.

„Tevi redzēja staļļos kopā ar kalpu puisi vienu pašu, bez nevienas pavadones. Tu ar viņu runāji kā ar līdzīgu un viņš tev pieskārās.”

Aklā nekā neatbildēja uz šiem izdomātajiem meliem, jo zināja, ka šoreiz nespēs izlocīties. Toreiz dāma tur nebija viena, viņai līdz bija kalpone, kurai viņa uzticējās pilnībā, sākot ar visiem saviem dienas plāniem beidzot ar citu galminieku aprunāšanu. Tā bija lielākā kļūda, ko viņa varēja pieļaut.

Redzot, ka nesaņems atbildi Amantes turpināja „Tobrīd četras galma dāmas atgriezās no izjādes ar saviem pavadoņiem un to pamanīja. Bet viņš pat nebeidz ar Jums runāt.”

Aminaellas sejā parādījās smaids. Protams, ka viņš toreiz nepārstāja runāt, jo viņai blakus visu laiku stāvēja viņas kalpone-pavadone. Kalpiem bija atļauts runāt ar galminiecēm, kad viņām līdzās bija pavadones.

Bet Aminaella nezināja, ka viņas labākā kalpone- draudzene bija  pret viņu. Un brīdi, kad Asmedaeus bija izsaucis viņu uz nopratināšanu kopā ar staļļu puisi, kalponi un pieminētajām galma dāmām, kalpone noliedza to, ka būtu tobrīd atradusies aklajai blakus. Viņa esot zinājusi, ka jaunkundze parasti šai laikā dodas izjādē, bet dāma neesot todien viņu aicinājusi līdz.  Un galma dāmas, protams, nemitīgi klāstīja, ka Aminaella tur esot atradusies viena ar puisi.

„Tu atzīsti savu vainu?” Amantes zināja, ka aizbilstamā iepriekš centusies visu noliegt, tāpēc gaidīja, ka tā notiks arī tagad

Bet jaunkundze klusēja, akli vērdamās nežēlīgajā karalī. Ja viņa būtu parasta galminiece, sodu būtu ticis izlemts publiski, bet tagad zālē atradās tikai pieci galma karotāji- Asmedaeus, Išīgo, Lahindras, Velians un Kerleana. Kā arī galma padomnieks, dāmas, kas bija liecinieces, un Želons.

„Tātad tu ne noliedz, ne atzīsti savu vainu. Labi, pēc stundas tev jāierodas karotāju spārnā, kur tu tiksi pavadīta uz soda izpildi.”

Aminaella vēlreiz palocījās karaļa priekšā un, neizrādīdama nekādas emocijas, pameta telpu, uzreiz dodoties uz savu istabu.

Visu nākamo stundu viņa pavadīja vienatnē, neviens neatnāca, jo noteikti tas bija aizliegts. Tā bija pirmā reize, kad viņa saprata, cik šausmīga ir dzīve šai pilī.

Pirms došanās uz soda izpildi viņa pārģērbās, nomainot eleganto kleitu pret savu jātnieces tērpu- pieguļošām brūnām biksēm un baltu blūzi. Matus viņa sapina ciešā bizē, kas nogūla uz viņas muguras.

Pa ceļam uz karotāju spārnu viņa nevienu nesatika, jo saule nesen bija aususi, kas nozīmēja, ka lielāka galminieku daļa- vampīri- devušies pie miera.

Galā dāmu sagaidīja divi karotāji, kas uzreiz pavēlēja viņiem sekot.

Ne mirkli Aminaella nenolaida augsti pacelto galvu, zinādama, ka nav pastrādājusi nekādu noziegumu un ka ir būtnes, kas viņai tic, tomēr nav tik spēcīgas, lai arī kā gribētu stāties pretī karalim.

Piecpadsmit gadīgā meitene tika aizvesta uz pazemes cietumu, uz vietu, kur tika izpildīti sodi, kas nebija publiski. Kas varēja nozīmēt tikai vienu- tas būs dziļi personīgs sods.

Ieejot telpā viņa sajuta tikai trīs būtņu klātbūtni- Amantesa, Asmedaeusa  un staļļu puiša. Bet negaidīti viņiem pievienojās vēl viena perona-Eligarisa, viņa bija šeit, lai vēlāk paziņotu galmam, ka sods tika izpildīts.

Amantes lēniem soļiem pietuvojās aklajai „Tu savu vainu neatzini, bet viņš gan to izdarīja” vampīrs norādīja uz kalpu „Viņš sacīja, ka tā neesot bijusi tava vaina, tā visu sodu uzņemoties pats.”

Aminaellu nepārsteidza izteiktais, viņa zināja, ka puisis uzņemsies visu vainu, lai arī viņa lūdza to nedarīt.

„Es palieku pie izteiktā- mēs neesam veikuši pārkāpumu” Aminaellas bez emocijām vārdos pārsteidza klātesošos „Ja pārkāpums ir teikt patiesību, kamēr visi pārējie melo, tad es esmu vainīga.”

„Sods jau ir izlemts, tavs aizstāvības laiks jau ir pagājis, tagad tev atliek vienīgi saņemt piespriesto” vampīrs stingri sacīja, lai arī būtu izvairījies no šī brīža. Viss, ko Aminaellai vajadzēja izdarīt, bija aizstāvēties, kad viņa tika iztaujāta troņa zālē, bet viņa to neizdarīja un tagad jau bija par vēlu.

Meitene tika nosēdināta pretī staļļu puisim, kurš bija piesiets pie krēsla  ar atkailinātu augšējo torsu. Puisis raudzījās viņā ar godbijību un cieņu, jau zinādams savu likteni, bet viņš bija pateicīgs, ka viņai nenāksies ciest. Tomēr, pazīsto jaunkundzes labsirdīgo dvēseli, drīz viņa domās, ka labāk būtu pati izcietusi sodu.

Pie Aminaellas no muguras pienāca Eligarisa un cieši saņēmusi aklās rokas, lai viņa nevarētu pakustēties, pieliecās pie meitenes auss „Šodien es būšu tavas acis” viņa izsmējīgi paziņoja.

Un tad sākās spīdzināšana un Eligarisa neizlaida ne mazāko detaļu.

„Amantes paņem dunci, kas sakarsēts karstās liesmās. Viņš pieliek to pie puiša krūtīm un pārvelk krustu pār tām, lēni, uzmanīgi, izbaudot katru sekundi. Brašs gan tavs tas mīlnieks, bet var redzēt, ka viņa seja ir sāpēs, viss ķermenis trīc no asmens spēka. Asins straumes sāk līt pār viņa torsu.”

Eligarisa pieliek vēl tuvāk aklo spīdzināmajam, tagad meitene spēj sajust viņa elpu savā sejā. Bet viņa nenovērsās, tikai cieši raudzījās ar savu tukšo skatienu puiša sejā, kurš vienmēr bija sacījis, ka viņas skatiens izsaka tūkstošreiz vairāk kā redzīgo.

Vampīre saņēma aklās roku un pielika pie puiša asiņainajām krūtīm „Jūti, ka iztek viņa sula, un pie tā esi vainīga tu. Amantes paņem sveci, lai vēl vairāk iededzinātu rētu, kas uz visiem laikiem rotās šī mīlnieka augumu.”

Meitene rokas vēl aizvien atradās uz puiša, jo viņa nevēlējās atrauties, padoties emocijām, lai nedot apmierinājumu spīdzinātājam. Pāris gadu laikā viņa bija iemācījusies slēpt savas īstās izjūtas no citiem.

Tikai tagad aklā izdzirdēja nelielus sāpju vaidus, kas nāca no drosmīgā puiša, kurš vairs nekad nevarēs runāt, kuram šī rēta vienmēr būs kā zīmogs, ka viņš ir aizkāris dāmas godu.

„Tagad viņš ņem staļļa puiša nazi, pieliek pie viņa kakla…”

„Tavi pēdējie vārdi kalps” Amantes skarbi paziņoja.

Puisis ne sekundi nevilcinājās, lai arī zināja, ka viens nepareizs vārds varētu prasīt viņa dzīvību:

„Jaunkundze, Jūsu smaidā atplaukst tūkstošiem ziedu, Jūsu smieklos rotājas miljoniem saules staru, bet Jūsu acis ir kā skatiens bezgalībā, kas mūs kādu dienu glābs no elles! Paldies jums!”

„Pēdējie mīlnieka vārdi ir trulas dzejas rinda savai mīļotajai cik naivi” Eligarisa izsmējīgi teica un turpināja būt aklās acis „Amantesam arī laikam tie patīk, jo viņš vairs ilgāk nevilcinās. Viņš ieliek dunci ugunī…”

Šai brīdi Aminaella zināja, ka viņai nāksies paveikt ko drausmīgu „Pagaidiet” viņas pēkšņā ierunāšanās apstādināja karali un lika pārējiem uzmanīgi vērties uz viņu.

Kalpu puisi jau bija sapratis, ko viņa grasās darīt, tāpēc nedomājot par sekām, žigli sacīja „Nedariet to!”

„Aizveries” Eligarisa nikni noteica un iesita pliķi puisim, palaizdama vaļā aklās roku, kas deva Aminaellai iespēju piecelties kājās.

„Es to izdarīšu! Viņš aizskāra manu godu, tāpēc es būšu tā, kura viņam atņem balsi” viņa pilnīgā pārliecībā paziņoja un pastiepa roku pret Amantesu „Nazi!”

Tiklīdz viņas rokā iegūlās duncis, viņa pavērās pāri telpai, jūtot ka Asmedaeus stāv pie durvīm „Vadi manu roku.”

Šie trīs vienkāršie vārdi lika karavīram pieiet pie dāmas un palīdzēt izdarīt to, ko vēl neviena galminiece nebija spējusi. Galvenais sods par dāmas goda aizskaršanu, ja tas saistījās ar nepiedienīgu runu vai glāstiem bija mēles izgriešana un mūžīga rēta kā apliecinājums. Bet vēl neviena prasītāja nebija veikusi šo sodu pati, lai arī tas bija iespējams.

Asmedaeus saņēma jaunkundzes roku, cik vien maigi viņa plauksta atļāva, un vadīja tuvāk puiša sejai. Ar otru roku meitene saņēma puiša mēli.

Karavīrs, cik vien klusi spēdams iečukstēja dāmai ausī „Tev tas jāizdara vienā piegājienā.”

Bet Aminaella to jau zināja, tāpēc nevēlējās, lai to paveic Amantes, kurš būtu parūpējies, lai kalps ciestu vislielākās mokas.

Viņa jau grasījās to darīt, kad viņas pirksts nobrauca pār asmeni un sajuta, ka tas ir neass.

Dusmās par acīmredzamo karaļa cietsirdību  gan pret viņu, gan staļļu puisi, speciāli iedodot viņai neasu nazi, aklā aizsvieda nazi pār visai telpai, kur tas iedūrās durvīs tieši pa vidu, un žigli izvilka pati savu dunci, kas bija ass kā žilete, par to šorīt bija parūpējusies Kerleana.

Un tikai tagad Aminaella apjauta, ka draudzene noteikti jau zināja viņas likteni, kā arī pārāk labi pazina, jo bija pieteikusi, lai nazi viņa turpmāk ņem līdz izjādēs, kurās viņa parasti dodas viena. Tāpēc aklā pēc dāvanas saņemšanas uzreiz to ievietoja tērpā.

Asmedaeus atkāpās vairāku soļus, jūtot, ka dāma spēs to paveikt viena.

Aminaellai nebija vairāk laika, tāpēc viņa paņēma nazi un pielikusi to pie jaunekļa, kurš bija divus gadus vecāks par viņu, mēles un vienā vēzienā…

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements