8.nodaļa

Runeflame

Ar spalgu kliedzienu Aminaella pielēca gultā sēdus un strauji raudzījās uz savu augumu, vēl tagad atcerēdamies, kā asinis uzšļācās uz viņu, liekto uz vairākiem mēnešiem aizmirst zirgus un pārējo pasauli.

Pēkšņi viņas durvis atvērās ar tādu sparu, ka gandrīz izkrita no eņģēm, un pie gultas piesteidzās Želons „Aminaell, tev viss kārtībā?  Kas notika?”

Viņa ar smaidu palūkojās uz vīrieti „Neuztraucies, viss ir labi. Tikai slikts sapnis. Es ceru, ka nepamodināju parējos!”

„Nē, viņi bija prom jau ar pirmajiem saules stariem” vampīrs mierināja, bet vēl aizvien satraukts raudzījās meitenē „Tikai slikts sapnis? Izklausās tik ierasti, it kā tu katru nakti pieceltos ar kliedzienu.”

„Nu, katru nakti nē, tad to noteikti varētu pamanīt, bet pāris reizes nedēļā” aklā atteica un ērtāk iekārtojas sēdus.

„Kāpēc es par to neko nezinu?” viņš taujāja, atsēžoties uz gultas malas.

Aminaella juta, ka tūlīt atkal nonāks vainīgās lomā „Tāpēc ka tas tev nav jāzina. Kura galma dāma tev stāstītu, ka viņa katru otro nakti redz murgus?” viņa ieturēja pauzi, un, kamēr draugs nebija neko iebildis, turpināja „Neviena. Tā nav neviena vīrieša darīšana, kas notiek manā istabā, vai es tur kliegtu, dejotu vai mīlētos ar kādu.”

Pie pēdējās piebildes viņa skatiens pārmainījās pārsteigtā „Un kuram tad ir bijis tas gods ar tevi pavadīt nakti?” Balss skanēja izsmējīgi, tomēr bija lietas, ko neviens nezināja par aklo, varbūt vienīgi karotāju draudzenes.

„Išīgo” viņa ierasti atbildēja izkāpjot no gultas vēl aizvien vakardienas kleitā.

„Tam vilkam?” Želons dusmās pielēca kājas „Lai tik viņš pagaida, kad es atgriezīšos pilī, viņš gaudos kā kucēns!”

It kā neko nebūtu dzirdējusi viņa piebilda „Es viņu vienreiz nejauši ievainoju, un, lai to neviens neuzzinātu, nogādāju savā istabā. Apkopu brūci un ļāvu pārlaist nakti savā gultā.”

„Un tu ne sekundi neiedomājies, kā tas varētu ietekmēt tavu statusu galmā?” vampīrs nikni pamācīja, pieceļoties kājās.

Aminaella jautri sāka smieties, lēnām izlikdama uz gultas vairākus apģērbus „Es tev varu garantēt, ka ballē nevienam neinteresēs mana tikumīga, vienīgi kādu labumu viņi no tā iegūs. Un tu pats, atvedot mani šeit, neesi samaitājis manu reputāciju?”

„Nē, jo mums līdzi ir pavadone” viņš noslēpumaini bilda un devās uz durvīm.

„Želon, ko tu ar to domāji?” aklā nedaudz izbijusies taujāja.

Vampīra seju rotāja apmierināts smaids „To tu uzzināsi, kad nonāksi lejā brokastīs.”

Vairs neko neteikdams, viņš atstāja dāmu vienu. Aminaella, vēloties ātrāk uzzināt, kas Želonam padomā, ātri devās uz vannu.

Pēc pusstundas aklā jau bija izvēlējusies savu jātnieces tērpu, kas neprasīja citu palīdzību, un ilgāk negaidot devās lejā.

Jau kāpņu augšgalā viņa dzirdēja jautrus smieklus, kas sākumā šķita nepazīstami, bet pietuvojoties lejai, tomēr tika atpazīti.

„Aloise” viņa pārsteigta izdvesa.

„Tu nedomāji, ka es atļaušu Želonam sabojāt tavu reputāciju mēnesi pirms balles” sieviete atteica jautā balsī no dīvāna, kurā viņa, ērti nogūlusies, spēlējās ar dunci.

Aminaella iesoļoja telpā un piesardzīgi apsēdās pretī esošajā mēbelē, blakus Želonam „Protams, nē! Tas taču ir tavs pienākums!”

Aloise nepiedienīgi iesmējās „Beidz vienreiz izlikties par eņģeli! Tu izcili zini, ka esmu vispiedienīgākā galma pārstāve.”

Visi trīs vienojās kopējā smieklu šaltī, jo pēc ārienes, Aloise varēja raksturot ar pilnīgi pretēju vārdu. Sievietei mugurā bija balts krekls ar īsām piedurknēm, kas bija atpogāts tik tālu, ka mazliet bija redzamas krūtis, melna korsetes veida žakete un cimdi līdz elkonim, kā arī gari svārki ar šķēlumu, kas sākās labu gabalu virs ceļa. Viņas sarkanbrūnie mati vijās nekārtīgās lokā gar seju.

„Paskaidro to galma dāmām, kuras nemitīgi trin mēles par tevi”  aklā sacīja.

„Viņām vienkārši skauž” Aloise pašpārliecināti atteica.

Kurai galma dāmai neskaust? Aloise, arī būdama Amantesa aizbilstamā, nav īpaši iecienīta pilī, tomēr viņa tika vairāk cienīta kā Aminaella. Dāma ir atraitne, tāpēc viņa varēja ceļot vienatnē un tika uzskatīta par pieņemamu pavadoni. Kā arī Aloise vienmēr uzturēja savu labo reputāciju- ik pa brīdim parādoties Kelerahā, lai nodemonstrētu kautro, nevainīgo dvēseli. Tomēr Amantess un vairāki citi pavalstnieki zināja, par sievietes nodarbēm ārpus karaļvalsts, bet klusēja, baidoties karaļa dusmu.

„Mums jādodas uz Ziedu valstību” Aminaella pēkšņi paziņoja, liekot abiem pārējiem nedaudz salēkties.

Visvairāk satraucies bija Želons „Kāpēc? Tu zini, ka vampīriem bez īpašas atļaujas ir aizliegts ieiet šai valstībā?”

„Ja gribi, lai es spētu iemīlēties tevī no pirmā acu skatiena, tu sekosi manām norādēm ” aklā nedaudz pikti paziņoja un devās uz virtuvi.

„Želon, tu varētu vienreiz apklust! Un, ko viņa domāja ar „iemīlēties ar pirmo skatienu” ? ” Aloise negaidīti arī metās uzbrukumā, tiklīdz abi palika divatā.

Vampīrs pārskaities pieleca kājās „Ak, dievs! To man tikai vajadzēja- divas nevaldāmas brāļa aizbilstamās, kuras man nemitīgi varētu uzbrukt!” viņš pārcilvēciskā ātrumā pameta ēku.

Aminaella lēnām iesoļoja atpakaļ viesistabā, nesot paplāti ar augļiem „Brīžiem man šķiet, ka Amantes nav sliktākais variants starp brāļiem.”

„Piekrītu” Aloise paņēma nesamo no draudzenes un novietoja uz galdiņa „Vismaz Amantes skaidri izrāda savas jūtas, tai pat laikā Želons ir īsta mīkla.”

„Viņas zina, ka tu esi šeit?” Aminaella taujāja, zinot ka tiks saprasta.

Aloise pasmaidīja „Jā, un drīz mums varētu pievienoties Dināra. Viņa aizbildināsies ar došanos atgūt gūstekņus, kuri atrodas Esterē, kur starp citu atrodas vārti uz Ziedu valstību.”

„No turienes nenāk Mareks Kovalo?” aklā atminējās  vakardienas džentlmeni.

Aloise pieleca kājā „Oho! Kopš kura laika tu pazīsti Mareku?”

„Mēs iepazināmies vakar, viņš bija kopā ar mani, kad pilī uzbruka” Aminaella paskaidroja.

Draudzenes seju rotāja aizdomīgs smaids „Jā, Mareks ir Esteres valdnieka brālis. Viņš bija ieradies vest miera sarunas.”

Aminaella lēnām piecēlās un taujāja „Es gribētu apraudzīt Lusiju, viņai nepatīk atrasties zem klajas debess.”

„Zirgi ir tepat pagalma aplokā. Es tevi pavadīšu” Aloise saņēma draudzenes roku, un abas devās uz iekšpagalmu.

Abas lēnām piegāja pie aploka, kur pie viņām nekavējoties piesoļoja Aminaellas ķēve un lēnām pietuvināja savu galvu aklās pastieptajai rokai.

„Atgriežoties pie Mareka, kāds tev viņš šķita?” Aloises ar interesi taujāja, apsēžoties uz aploka sētas.

„Sākumā ļoti galants un pat piemīlīgs, viņš prot labi dejot, bet vēlāk likās, ka viņš cenšas diktēt savus noteikumus svešā pilī. Turklāt man šķiet, ka viņš nav tik skaists, kā visi runāja” aklā stāstīji, atceroties iepriekšējo vakaru.

„Visi vampīri ir vienādi- sākumā jauki, izpalīdzīgi, bet pēc tam izsūc tevi sausu. Un es nerunāju tikai par asinī” Aloise skumji bilda un, nolekusi no sētas, devās atpakaļ mājas virzienā.

Aminaella jau gribēja doties līdzi un atvainoties, bet nolēma draudzeni atstāt vienu. Viņa zināja, ka Aloises vīrs bija vampīrs, kuram nebija tā maigākā dvēsele, kas beigās viņu noveda pie nāves soda. Bet Aloise vairāku mēnešu netika redzēta sabiedrībā, daudzi tenkoja, ka viņa pat nespējot piecelties no gultas.

Šīs atmiņas atsauca atpakaļ aklās bailes par viņas pašas nākotnes vīru, kuru viņa noteikti satiks balles laikā, kā tas parasti notika Kelerahas valstībā. Dāmai vienmēr šķita, ka Amantes nepakļaus viņu tādam apsmieklam un ļaus viņai ar laiku doties prom no pils, lai viņa pati atrastu sev mīļoto.

Negaidīti zirgi aplokā iezviedzās un Lusija strauji atkāpās no saimnieces. Aminaella centās saklausīt, kas varēja satracināt dzīvnieku, bet sākumā neko nedzirdēja, tikai pēc vairākām minūtēm viņa sadzirdēja klusu balsi savā prātā.

„Aveglas jaunkundze, es vēlētos ar jums runāt! Lūdzu iznāciet klajumā, kas ir divsimt metrus aiz aploka”aklā uzreiz atpazina radību, ko bija satikusi vakar, tāpēc nekavējoties devās norādītajā virzienā.

Jūtot, ka ir iznākusi no kokiem un radības dvašu, Aminaella apstājās „Ko jūs vēlaties no mani?”

„Mani sauc Rilāre. Es esmu Perlas valstības pūķa kalna pavēlniece. Vakar tu sacīji, ka esi Venefika. Tā ir taisnība?” pūķenes balss izskanēja dobi un pārliecinoši.

„Iespējams. Dēmons vārdā Beholds tā sacīja, manuprāt, tā varētu būt taisnība” Aminaella atzinās un  dziļi ieelpoja apkārt virmojošo gaisu, lai spētu nākotnē atpazīt pūķeni.

„Kāpēc dēmonam tā šķiet? Pēdējā Venefika tika nogalināta vairāk kā pirms gadsimta, un šīs spējas var tikt tikai pārmantotas” pūķene paspēra tikai soli uz priekšu un centās sajust vai sieviete runā patiesību.

Saprotot, ka radība varētu viņai pastāstīt ko vairāk par spējām, kas iespējams slēpjas viņa, Aminaella nolēma pastāstīs visu, kas varētu atšķetināt noslēpumu „Jau vairāku gadus Amantes cenšas atrast veidu, kā dāvāt man redzi. Sākumā to centās paveikt neskaitāmi burvji no dažādām pasaulēm, bet gandrīz ikviens sacīja, ka maģija nespēs atdot acu gaismu. Bet tad Kelerahā ierādās Orakule. Viņa nespēja pilnībā redzēt manu nākotni, bet saskatīja tajā tumšus apveidus, kas varētu būt dēmoni. Amantes uzreiz ķērās pie izpētes, kas vainagojas ar neskaitāmām elles radībām, kas jau iepriekš dziedējušas vai ko zinājušas par brīnumainiem  notikumiem.

Beholds sacīja, ka neviens no dēmoniem, kas pabijis Kelerahas pilī, nav atgriezies atpakaļ ellē. Tad Beholds satika kādu no šiem dēmoniem, tikai viņš vairs nav bijis saistīts ar Belcebulu, tieši šis dēmons pastāstīja par mani.”

Rilāre rūpīgi pārdomāja tikko dzirdēto, nespēdama noticēt, ka viņa varētu būt satikusi būtni, kuras priekštečiem, viņai jābūt pateicīgai par iespēju dzīvot. Pūķene juta sievietes bailes un nedrošību, tāpēc nolēma pastāstīt to, kas gadsimtu gadu laikā ticis aizmirsts.

„Pirms vairākiem gadsimtiem, kad visas radības vēl dzīvoja vienā pasaulē, pūķi tika uzskatīti par briesmoņiem, it sevišķi pēc Olimpa dievu, kuri vienīgi tobrīd saprata mūsu valodu, došanās prom. Maģija lēnām izzuda, bet pūķi nezaudēja savus spēkus, tāpēc, ņemot vērā, ka mūs neviens nevarēja kontrolēt, mēs tikām nogalināti vai ieslodzīti, līdz kāda mistiskas rases dzimta nolēma to mainīt.”

Pūķene uz mirkli apklusa, nespējot iedomāties, ka viņa grasās izstāstīt visu būtnei, kura iespējams spētu iznīcināt visu pūķu līdzšinējo pasauli. Tomēr nelielā daļa ticības, kas vēl mita viņā, mudināja turpināt, lai spētu iepriecināt būtni, kura bija dāvājusi viņai tik daudz.

„Ir ļoti neliels skaitu būtņu, kuras vēl palikušas no tiem laikiem vai arī to, kas atceras sen stāstītas pasakas. Bet mums, pūķiem, tās ir ļoti svēts notikums. Šī dzimtas pārstāvji bija izcili maģijas pazinēji un spēja sarunāties ar daudzām radībām, kas nebija citu spēkā. Šīs spējas pārmantoja tikai sieviešu kārtas pārstāves, tāpēc ar laiku ģimene pieņēma dzimtai vārdu- Venefika, kas latīniski nozīmē „sieviete, kas saindē” jeb nodarbojas ar burvestībām. Gadu laikā dzimta bija tik liela, ka gandrīz ikvienā lielākā ciematā dzīvoja kāda no Venefikām. Viņas palīdzēja gadījumos, ka parastie burvji to nespēja vai nebija pietiekami spēcīgi, lai veiktu rituālus. Kad Dievi pameta pasauli, arī Venefikas zaudēja daļu sava maģiskā spēka un ar katru paveikto burvestību zuda daļa no viņu spēka, tomēr neviena neiedomājās pārstāt palīdzēt citām būtnēm. Desmit gadus mistiskās būtnes dzīvoja, cenšoties saglabāt pēdējas maģijas paliekas līdz, sanākot kopā visu rasu senākajiem pārstāvjiem, tika nolemts radīt paralēlās pasaules un nodot to pārraudzību Elementu Asamblejai, ko vadītu divpadsmit ieceltas dievības. Pūķi bija pēdējās spēcīgās radības, kuras spēja iznīcināt gandrīz ikvienu citu būtni- vampīrus, eņģeļus, fejas. Neviena rase nevēlējās savā valstībā radību, ko viņi nespētu kontrolēt.Tad vecajo priekšā ar priekšlikumu iznāca nesen pilngadību sasniegusi meitene, Laraniela Venefika- jaunākā varenās dzimtas pārstāve. Laraniela sacīja, ka ir radījusi burvestību, kas spēs dot iespēju citām būtnēm iespēju sazināties un kontrolēt pūķus, bet, lai to radītu, būs nepieciešama liels maģijas spēks. Ja iepriekš bija plānots, ka paralēlās pasaules radīs visas būtnes, kurām piemīta spējas apieties ar maģiju, tad šīs priekšlikums prasītu arī citu rasu piedalīšanos. Tāpēc liela daļa sanākušo, nevēloties mazināt savas spējas, noraidīja meitenes ideju un pasmējās par viņas naivumu un nolēma, ka pūķi ir jānogalina.

Laraniela nespēja pieņemt tādu lēmumu, visu dzīvi viņa bija mācīta, ka ikvienai radībai ir sava vieta pasaulē un katrai dzīvībai ir vērtība. Viņa devās pie pūķa, kas atradās vistuvāk sapulces vietai, ieslodzīts dziļi klintīs bez dienas gaismas vai ēdiena. Bet šo vietu jau bija sasniegusi arī karavīru vienība, kurai vajadzēja nogalēt briesmoni. Klints jau bija izkustināta, lai radītu eju, pa kuru pūķis varētu iznākt ārā, kur uzbrukumam gatavi bija vairāki karotāji un burvji. Brīdī, kad lielā radība iznāca no alas, burvji raidīja spēcīgu burvestību tās virzienā, bet pēkšņi radības priekšā materializējās Laraniela un atraidīja uzbrukumu. Uz brīdi uzbrucēji sastinga, esot pārsteigti par meitenes drosmi. Tad viens no burvjiem, kurš atpazina Venefiku, sacīja: „Mums ir dots rīkojums nonāvēt šo briesmoni jebkādiem līdzekļiem, pat ja tas nozīmētu kādas citas būtnes nāvi. Diez vai tava dzimta to vēlētos, meitenīt, tāpēc dodies malā!”

Bet Laraniela nepakustējās, viņa pat aizmirsa, ka aiz muguras atrodas radība, kas spētu vienā mirklī atņemt viņai dzīvību. Tā vietā viņa izslējās vēl staltāk un pašpārliecinātā balsī atbildēja:

„Mana dzimta vienmēr ir palīdzējusi visām radībām, kurām tas bijis nepieciešams. Pūķi ir tādas pašas radības kā mēs, tāpēc es neļaušu jums viņu nogalēt tikai tāpēc, ka dažas rases nevēlas ziedot daļu sava spēka, kas tāpat ar laiku atjaunotos, lai palīdzētu. Jums vispirms būs jātiek garām man.”

Karotāji, ilgāk nedomājot, devās uzbrukumā un tad notika tas, ko neviens nebija gaidījis. Pūķis lēnām nostājās blakus savai glābējai un nogūlās, lai viņa spētu uzkāpt tam uz muguras. Laraniela ilgi nedomājot tā arī izdarīja un abi ar pūķi uzlidoja augstu gaisā, kur viņus nevarēja sasniegt karavīru raidītās bultas, bet burvju maģiju apturēja meitenes aizsardzības burvestība. Katrs burvis atsevišķi nebūtu spējis stāties pretī Venefikai un viņa ātri būtu to pieveikusi, bet vairāk kā desmit burvju spēks, lēnām sāka novārdzināt viņu.

Vēl pāris minūtes un viņi būtu salauzuši aizsardzību, bet pēkšņi visi burvji atkāpās vairākus soļus atpakaļ, it kā būtu saņēmuši spēcīgu maģijas triecienu, bet kareivjus aplenca apbruņoti vīrieši un atņēma ieročus. Lēnām no alas, kas vairākus gadus kalpoja par cietumu pūķim, kurš nebija cerējis uz izglābšanos, izsoļoja vairāk kā desmit sievietes, visas tērpušās vienādos, tumšzilos apmetņos, ko rotāja senās dzimtas- Venefikas ģerbonis.  Pašā priekšā atradās vecākā dzimtas pārstāve, kura palūkojusies uz savu drosmīgo mazmazmeitu, sacīja:

„Ikviens drauds, kas izteikts kādai no mums, ir drauds visai dzimtai. Dodieties atpakaļ uz sapulci un paziņojiet, ka Svenna Venefika ir aizliegusi nogalināt vai aizskart pūķus līdz manām tālākajām norādēm. Ja tas tiks ignorēts, mēs nepalīdzēsim jauno pasauļu izveidei.”

Uzbrucēji strauji devās prom pat neatskatoties uz  klints palikušajiem Venefikas dzimtas pārstāvjiem. Vīri, kuri bija atbruņojuši karavīru devās pie savām sievām un meitām, lai kopīgi noraudzītos, kā uz zemes nolaidās varenais pūķis, kurš bija izglābis viņu ģimenes jaunāko atvasi.

Laraniela nokāpa no zvēra un lēnām devās pie ģimenes līdz izdzirdēja savādi dobju balsi.

„Paldies, Venefika! Es nekad neaizmirsīšu tavu drosmi.”

Meitene ātri pagriezās, lai spētu raudzīties gan uz pūķi, gan savu dzimtu. Visi Venefikas dzimtas pārstāvji tai skaitā vīrieši, pārsteigti raudzījās radībā, kura bija izrunājusi šos vārdus.

„Neviens nekad iepriekš nav stājies pretī ļaunumam, kas sāka pārņemt šo pasauli, bet, raugoties jūsos, manī atdzimst ticība labajam un taisnīgumam. Tagad pūķu rases liktenis ir jūsu rokās,tāpēc turpmāk ikviens jūsu dzimtas pārstāvis spēs mūs saprast.”

Venefiki uzklausīja Laranielas plānu un izpildīja maģisko rituālu, kas atļāva būtnēm, kas savu dzīvību būtu gatavas ziedot pūķa aizstāvībai, sarunāties ar šīm radībām un kļūt par Jinitēm. Bet tas notika jau pēc paralēlo pasauļu radīšanas, kas jau bija prasījis lielu daļu dzimtas maģiskā spēka. Tāpēc vēlāk notiekošais Jinite rituālas prasīja ko vairāk, kā tikai maģiju, kas ar laiku atjaunotos. Vairāk kā puse no Venefiku dzimtas sievietēm atteicās no  burvju spējām, ziedojot to rituāla veikšanā, tāpēc palika tikai divi dzimtas atzari, kas turpināja maģisko dzimtas pusi. Rituāla laikā tika arī iesvētīta arī pirmā Jinite- Laraniela.

Diemžēl divus gadu pēc šī rituāla Laraniela nomira dzemdējot dēlu, sieviete piederēja pie viena no maģiskā atzarā un bija pēdējā, kura varēja dzemdēt meitu ar maģiskām spējām, jo pārējām ģimenes Venefikām nebija tiešas sieviešu kārtas pēcteces, kas turpināt burvju dzimtu. Arī otra atzara Venefikas drīz tika nogalinātas, lai nepieļautu varenās dzimta atdzimšanu. Visļaunākais ienaidnieks bija Belcebuls, kurš nevēlējās, ka viņa dēmoni tiek atbrīvoti pret viņa gribu, tieši viņš iznīcināja pēdējo Venefikas dzimtas pārstāvi.”

Aminaella centās apjaust to, ko viņa tikko bija dzirdējusi, vienkāršāk šķita doties atpakaļ uz Kelerahu un aizmirst visu dzirdēto. Jo, ja tā visa ir patiesība, viņa ir lielākās briesmās kā domāja.

„Kā tu to visu zini? Kādam taču būtu bijis jāzina, ka pirmā Jinite bija sieviete, nemaz nerunājot par tik varenas dzimtas pagātni” dziļi sevi aklā juta, kā pūķene nav melojusi, bet viņai bija nepieciešam izskaidrojums.

„Rituālā piedalījās tikai dzimtas pārstāvji, kuri jau iepriekš bija nolēmuši neizpaust pirmā pūķa jātnieka identitāti, lai viņu neapdraudētu, tāpēc to zināja tikai Venefiku dzimta un izglābtais pūķis. Bet par vareno burvju dzimtas pagātni zina visi, kuri kaut reiz ir lasījuši paralēlo pasauļu radīšana vēsturi, tikai viņi netiek pieminēti, jo daudzi vēl aizvien uzskata, ka tik spēcīga maģija nevarēja tik vienkārši izzust un ka pa pasaulēm klejo Venefiku gari” pūķene atbildēja uz svešiniecei un būtu devusies prom, lai nedzirdētu nākošo jautājumu, bet viņai vēl bija aklajai, kas jālūdz.

Aminaella bailīgi pastiepa roku uz priekšu un lēnām pietuvojās radībai, lai varētu tai pieskarties. Tiklīdz meitene roka skāra raupjo ādu, viņa taujāja „Kā tu to zini? Vai to zina visi pūķi?”

Rilāre sajuta maigumu un sirsnību strāvojam no sievietes, un cerot, ka viņa patiesi ir Venefika, pūķene atklāja vienīgo noslēpumu, kas viņu vēl aizvien saistīja ar ģimeni.

„Šis noslēpums nekad nav izgājis ārpus abām- izglābtā pūķa un Venefiku, dzimtām. Es to zinu, jo esmu izglābtā pūķa- Deligarisa meita.”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

 


Advertisements