9. nodaļa

Runeflame

Aminaella lēnām apsēdās zālē, kas vēl tikai pirms mirkļa bija rasas pilienu pielieta, bet pašlaik tie visi bija izgaisuši.

„Kā tas vispār iespējams? Tu sacīji, ka visas Venefikas tika nogalinātās! Kā ir iespējams, ka es esmu  šīs dzimtas pārstāve?” lai arī dziļi sevī aklā juta, ka viņa patiesi varētu būt šī sen aizmirstā būtnē, šaubas un bailes pārmāca prātu „Turklāt man nav nekādu burvju spēju!”

„Simtiem gadu Venefikas tika medītas un nogalinātas, galvenokārt, paklausot Belcebula pavēlēm. Viņš arī pats paziņoja, ka ir nogalinājis pēdējo dzimtas sievieti. Bet pastāv iespēja, ka šo gadu laikā piedzima meitene, kura jau agrā bērnība tika atšķirta no dzimtas, jo vieglākās veids, kā burves atrast bija meklējot pēc maģiskās enerģijas, kas piemita tikai viņām.

Pastāv divas iespējas. Ja zīdainis uzreiz pēc piedzimšanas tika nošķirts no mātes, neļaujot pat paturēt viņu uz rokām,  un nodots audzināšanā kādai citas rases būtnei, maģija nevarēja sekot bērnam. Pietika tikai ar vienu pieskārienu, lai maģija sāktu lāsmot ap bērnu un viņš uz visiem laikiem būtu iezīmēts. Īstu Venefikas spēku meitene iegūtu tikai tad, kad viņa tiktu apmācīta, bet, ja tas nenotiktu, viņa uzaugtu kā parasta burve, nemaz nezinot par savām spējām.” Rilāre ilgus gadus bija pētījusi šīs senās dzimtas vēsturi un bērnībā bieži iztaujāja tēvu par būtnēm, kas bija gājušas bojā, lai glābtu pūķus.

„Kāda ir otrā iespēja?” Aminaella taujāja, nespēdama iedomāties, kā varēja justies māte, kura pat nespēja paturēt rokās savu jaundzimušo, cik liels gribasspēks mita šajā sievietē.

Saprotot sievietes izjūtas, pūķene nevilcinoties turpināja „Pirmkārt, tev jāzina, ka Venefiku dzimtu veidoja tikai burvji, nekad nav minēta kādas citas rases pārstāvis, kurš būtu pievienojies ģimenei. Tu zini, kas ir Kritušie?”

„Būtnes, kuru vecāki nāk no dažādām rasēm?” Aminaella atcerējās Safrāna teikto, bet īsti neticēja. Nevar būt, ka nekad iepriekš šādas radības nav pastāvējušas, senajos stāstos vajadzēja būt  minētai arī šai rasei.

„Vienkārši izsakoties, jā. Bet īstenībā tas ir pavisam sarežģītāk. Kā tu jau noteikti zini, dzimstot jaunai būtnei, savienojas daļa viņa mātes un tēva dvēseļu, veidojot bērna būtību un raksturu, kā arī fiziskie gēni, kas nosaka ārieni. Ja vecāki ir vienas rases pārstāvi, viss ir skaidrs- bērns arī būs viņu rases. Bet kas notiek, ja vecāki ir dažādu rasu?

Šādās savienībās pastāv divas iespējas. Pirmā- uzvar stiprākās rases būtība. Teiksim vampīrs un burve, ņemot vērā, ka vampīri nāk no senākas rases, viņa dvēsele pārmāks burves, un bērns būs vampīrs. Protams, ir gadījumi, ka burve ir spēcīgāka un bērns pieder pie viņas rases. Tāpēc savienojoties krasi atšķirīgām rasēm ar dažādu dvēseles spēku, viena vienmēr ņem virsroku, neradot nekādus iebildumus.

Bet otra iespēja ir iemesls, kāpēc tika izveidota šī valstība. Ja vecākiem ir vienlīdz spēcīgas auras, tās var apvienoties, nepārmācot viena otru. Bērns pārmanto gan tēva, gan mātes garīgās un fiziskās rasu īpatnības, kas dod iespēju viņiem ceļot starp pasaulē nepamanītiem, jo valstību aizsardzība nespēj viņus identificēt. Ikvienam kritušajām piemīt unikālas spējas un būtība. Tu nekad nesastapsi divus vienādu kritušos, pat ja abu vecāki būs vienu un to rasu pārstāvji. Liktenis pats izlemj, cik daudz spēku un spēju piešķirt no katra vecāka, kas padara Perlu par unikālu pasauli.

Ja Venefika būtu radījusi bērnu ar kādu citas rases pārstāvi, iespējams, maģijas spēks būtu atšķirīgās un tas vairs nebūtu tāds, kā dzimtas pirmsākumā.”

Aminaella pārdomāja radības sacīto, un jau grasījās uzdot vēl vienu jautājumu, lai atšķetinātu šo neiespējamo mīklu. Bet pēkšņi pūķene satraukta pacēlās gaisā un izdvesa niknu nopūtu.

„Kāds cenšas iekļūt Perlā bez atļaujas! Viņi ir pie vārtiem un pielieto ļoti spēcīgu maģiju!” Rilāre veikli pārcilāja prātā ikvienu, kuram būtu vēlēšanās iebrukt šai valstībā, bet tad viņa palūkojās uz savu sarunas biedri.

„Kāds zina, ka tu atrodies Perlā?” pūķene attapusies jautāja, nolaižoties zemē.

„Amantes…” aklās prāta klaiņoja vairāki vārdi, bet neviens nebija īstais, tad viņa baiļu pārņemta izdvesa „ Vakar bija ieradies Beholds un sacīja, ka Belcebuls ir uzzinājis par manu eksistenci un grasās mani uzmeklēt!”

„Ātri, kāp man mugurā!”  Rilārei nebija daudz laika, lai pārdomātu ieplānoto, jo uz spēles bija likta ne tika Aminaellas dzīvība.

Tiklīdz Aminaella bija ciešie piekļāvusies pūķenei, radība strauji pacēlās debesīs un lidoja ūdenskrituma virzienā, klāstot savu plānu neredzīgajai:

„Tev steidzami jāpamet šī valstība, es sazināšos ar pūķi, kas apsargā pili un likšu nodot ziņu, lai kāds no kritušajiem tev atver durvis un pavada” gaisu pāršalca pūķenes rēciens, kas atbalsojās raidot vārdus visiem pūķiem, kuri atradās valstībā. Tā bija viena no īpašībām, kas piemita tikai pūķu kalnu pavēlniekiem- spēja no attāluma sazināties ar saviem padotajiem.

„Tiklīdz būs iespēja, tavi ceļa biedri dosies pie tevis un jūs varēsiet turpināt ceļu, bet tu nedrīksti pamest pasauli, uz kuru dosies, līdz viņu ierašanās brīdim.” Nemanot pūķene bija nonākusi līdz ūdensšķirtnei, kas bieži kalpoja par vārtu atvēršanas vietu.

Pārliecinājusies, ka Aminaella ir droši nonākusi uz sauszemes, Rilāre atkal pacēlās debesīs un uz atvadām sacīja „Lūdzu, neliedz draugiem palīdzību šai uzdevumā, viņi tev būs nepieciešami. Es tev vēlāk nosūtīšu ziņu. Mēs noteikti vēl tiksimies!”

Aminaella noraudzījās, kā pūķene aizlido, pametot meiteni vienu ar savām domām, ko svešā radība tik vienkārši bija nolasījusi. Aklā zināja, ka atgūt redzi nebūs viegli, bet tikko uzzinātais varēja nozīmēt, ka došanās tālāk apdraudētu ne tikai viņu, bet arī būtnes viņai blakus. Bet viņa nepaspēja ieslīgt vēl dziļākās pārdomās, jo no meža uz viņas pusi kāds strauji skrēja.

„Aveglas jaunkundze, tas esmu es, Safrāns” jauneklis skaļi paziņoja, nevēloties nobaidīt dāmu, bet aklā jau pazina viņa balsi, kas jau bija iesakņojusies dziļi apziņā.

„Safrān, kas notiek?” Aminaella taujāja, vēloties, lai viņš sacītu, ka viss ir labi un viņai nekur nav jādodas.

Safrāns veikli saķēra dāmas roku un, vedot uz ūdenskritumu, klāstīja „Kāds cenšas ielauzties Perlā! Es jūs nogādāšu uz pasauli, kas spēs jūs paslēpt no maģiskām būtnēm. Diemžēl es nevaru doties jums līdz, jo man jāpaliek šeit gadījumā, ja vārti tiks uzlauzti. Bet otrpus portālam jūs sastapsiet sievieti, kura jums varēs palīdzēt. Tikai tiklīdz viņu satiksiet, sakiet, ka Kristīne lūdza nodrošināt jums drošu slidošanu.”

„Ko? Ko tas nozīmē? Kā es viņu pazīšu?” aklā nesaprata ne vārdu, kas nāca pār vīrieša lūpām, vai arī nevēlējās saprast.

„Viss, kas jums jāatceras ir šis teikums. Kristīne lūdz man nodrošināt drošu slidojumu” Safrāns vēlreiz atkārtoja un, atvēris vārtus, viegli izgrūda pa tiem jauno dāmu, vairs neko neteikdams.

Aminaellu pārsteidza tāda nepieklājība, bet viņai nebija laika par to dusmoties, jo pēkšņi viņu pārsteidza sieviete, kura šķita uzradās kā no zila gaisa.

„Jums ir man kas sakāms?” sieviete taujāja, neievērojot darba protokolu, jo šai vietā portālu, parasti atvēra tikai vienas valstības pārstāvji.

Aklā acumirklī atsauca prāta Safrāna vārdus „Kristīne lūdz man nodrošināt drošu slidojumu.”

„Mani sauc Zenta, esmu Sargātāja. Mans pienākums ir uzraudzīt pārdabisko būtņu ierašanos Zemes valstība’” sieviete maigā balsī sacīja.

„Aminaella. Safrāns teica, ka jūs man palīdzēšot” Aminaella bilda, lai arī vēl nespēja aptvert savā prātā, ka atrodas valstībā, kurā bez atļaujas nedrīkstēja uzturēties mistiskās būtnes.

„Nāciet” Zenta ar prieku balsī teica un saņēma svešinieces roku. Šī nebija pirmā reize, kad draudzene atsūtījusi pie viņas būtni neko ceļotājai nepaskaidrojot.

Abas klusām izgāja no nišas Sargātājas dārzā, kas atradās tikai desmit metrus no ieejas pilī. Aminaella bija dzirdējusi, ka Zemes dzīves ritms ir ļoti skaļš un satraukuma pilns, bet viņa dzirdēja tikai attālinātas balsu čukstus.

„Jūs pašlaik esat manā īpašumā, par ko es varu pateikties Kristīnei, jo tieši ar viņa dēļ mani paaugstināja amatā. Es esmu galvenā Itālijas Sargātāja. Pili aptver burvestības, kas neļauj šeit iemaldīties parastiem cilvēkiem un attur skaņas no ielas” Zenta paskaidroja, lēnām dodoties uz sētas ieeju namā, kurā viņa bija nodzīvojusi tikai nedēļu, bet jau jutās kā mājās.

Aminaella īsti nesaprata, ko sacīt, tāpēc jautāja „Kas ir Kristīne?”

Zenta apstājās, kā saņēmusi zibens triecienu, iedomājoties jau to pašu ļaunāko, bet tomēr atturējās no uzbrukuma, jo neizskatījās, ka aklā būtu spējīga viņai uzbrukt „Jūs taču ieradāties no Perlas?”

„Jā, bet es tur pavadīju tikai vienu dienu! Mūs uzņēma Safrāns un vēl es satiku tikai Lučillu un Mefodiju” aklā paskaidroja, cerot, ka nebūs zaudējusi savu glābšanās ceļu.

Sargātāja rūpīgāk aplūkoja jaunieti, kuras āriene liecināja, ka viņa ir kāda galma pārstāv, jo tik izsmalcināts apģērbs nepiederētu vienkāršai bagātniecei. Bet viņa noteikti nepiederēja Perlas galmam, viņa pazina ikvienu karalienes padoto.

„Kristīne Kaduto ir Pērlas valstības karaliene. Bet tas vairs nav svarīgi. Bez viņas piekrišanas jūs nebūtu šeit nonākusi” Zenta atteica un, atvērusi durvis, vadīja sievieti savā greznajā mājoklī.

Telpā nebija nevienas citas būtnes, bet tas drīz mainījās. Tiklīdz abas dāmas bija ienākušas, istabā iesteidzās divi apsargi.

„Nav pamata uztraukumam! Aminaelles jaunkundze kādu laiku pavadīs pie mums. Palūdziet istabenei sagatavot istabu, kas atrodas trešajā stāvā” nodevusi rīkojumus viņa pavadīja viešņu līdz tuvākajam dīvānam, un abas apsēdās.

„Jūs spēsiet orientēties pilī?” Zenta kautri taujāja, nevēloties aizskart sarunas biedri.

„Jā, man ir spieķis” aklā norādīja uz priekšmetu, kas atradās pie apģērba, kur parasti jātnieki liek pātagu.

„Labi. Man vēl jūs jābrīdina, ka šeit mitinās arī citas pārdabiskas būtnes, bet viņas jūs netraucēs, kā arī nedrīkst izpaust nevienam, kas mitinās manā paspārnē” sieviete paskaidroja un piecēlās kājās „Es atnesīšu mums kaut ko atspirdzinošu. Tūlīt atgriezīšos.” Viņa ātri pameta telpu, lai pārdomātu tālāko rīcību.

Aminaella palikusi viena sāka rūpīgāk sajust telpu ap sevi, viņa pilnībā padevās maņām, kas vienmēr palīdzēja aprast ar svešumu.

Zentai atgriežoties, aklā sacīja „Vismaz divi vilki no dažādām ciltīm, elfu trijotne un vampīrs, kā arī, manuprāt, eņģelis, bet viņa aura ir ļoti vāja, turklāt es iepriekš neesmu satikusi šo rasu būtnes. Mana draudzene stāstīja, ka viņu būtība ir gaisa un vēju apvēsmota” viņa pavēstīja visu, ko bija sajutusi ar savām saasinātajām maņām un bija patīkami satraukta, kad nama māte apstājās izdzirdot to visu.

„Jums ir apbrīnojamas spējas. Vienīgi jūs kļūdījāties par vilkiem, tie ir trīs, bet eņģelis šeit uzturas patstāvīgi jau vairāk kā mēnesi, vienīgi zinu, ka viņu maģija ļoti ātri izgaist” sākumā Sargātāju pārsteidza aklās novērojumi, bet viņa bija sastapusi vēl dīvainākas radības, tāpēc pieņēma, ka viešņai pārējās maņas noteikti bija daudz attīstītākas.

Nolikusi nesto paplāti uz galdiņa, kas atradās pretī dīvānam, Zenta ap vaicājās „Ko jūs vēlēsities? Tēju, kafiju, sulu? Es atnesu dažādu veidu cepumus  un augļus. Diemžēl neko vairāk es šobrīd nevaru piedāvā, jo pavārs devies iepirkties.”

„Tēju, lūdzu! Paldies par visu” Aminaella bilda un kautri pastiepa roku pret blakus sēdošo, kura, dodot atļauju, pieliecās tuvāk. Aklā viegli pārlaida roku pāri sievietes sejai un matiem „Jūsu aura, tā ir tik nepastāvīga.”

„Tāpēc ka mēs, Sargātājas, lielākoties uzturamies Zemes valstībā. Šeit cilvēkiem nav maģisko auru, pēc kurām tos varētu atšķirt. Kad mēs pielietojam maģiju, aura strāvo stiprāk, bet pēc kāda laika tā atkal maina savu veidolu un tā nemitīgi, it sevišķi ceļojot no vienas vietas uz citu” Zenta klāstīja ielejot tēju un padodot tasīti viešņai. „Turklāt dažreiz mēs uzņemam citu mītisko ceļotāju auras, lai skaidrāk apjaustu viņu ierašanās iemeslus.”

Aminaella lēnām iemalkoja tēju un sacīja „Es biju dzirdējusi par šo valstību, bet nekad apmeklējusi. Kas nav nekas neparasts! Es visu savu līdzšinējo mūžu esmu mitusi tikai Kelerahā.”

Lai arī Zenta gribēja uzzināt ko vairāk par šo svešinieci, viņa jau sen bija sapratusi, ka saskarsmē ar mistiskajām būtnēm vajadzēja būt pacietīgam un apslēpt ziņkārību, kas varēja novest kapā. Kā arī viņai bija jāturpina darbs. Kopš Melisandra, galvenā Sargātāja, iecēla viņu šajā amatā, Zenta ne mirkli nav spējusi sēdēt mierīgi. Viņa vēlējās visu pārraudzīt, lai netiktu pieļautas kļūdas, kas varētu atņemt tikko iegūto amatu.

„Es labprāt vēl ar tevi parunātu, bet man jāatgriežas pie darba” bilda Zenta, žigli izdzerot savu tasīti „Ja vēlies es varu tevi jau tagad pavadīt uz tavu istabu vai arī palūgt kādu kalpotāju, lai vēlāk tevi pavada?”

„Paldies, bet es vēlētos vēl nedaudz uzkavētos šeit” Aminaella atteica, nevēloties palikt vienatnē, četrās sienās. Šeit viņa vismaz dzirdēja pāris soļus un klusu cilvēku sarunāšanos, kā arī putnu balsis.

„Es pateikšu sargiem, ka tu paliksi šeit. Kad vēlies doties prom pasauc Tomu, viņš tepat netālu kaut kur būs” Zenta jau devās prom, ka atcerējās ko ļoti svarīgu  „Pavisam aizmirsu! Esot šeit ir jāievēro pāris noteikumu. Visas šeit esošās pārdabiskās būtnes ir parakstījušās par to ievērošanu, bet tev es vienkārši pateikšu. Un tad, ja rītā tu nedosies prom, varēsi parakstīt papīrus. Tā ir parasta procedūra atrodoties Sargātājas mājā.”

Aminaella uzsmaidīju, izdzirdot sievietes balsī lepnumu un prieku par to, ko viņa dara. Viņa patiesi juta, ka Zentu šis darbs patiesi aizrauj. Viņa viegli pamāja, norādot, ka saprot.

„Jebkuras domstarpības ir jāatrisina sarunu ceļā, nekādas vardarbības zem šī jumta. Nedrīkst traucēt un emocionāli aizskart citus viesus, bez atļaujas iet viņu istabās. Neko no mājā esošā nedrīkst iznest ārpus īpašuma. Atļauts atrasties visā īpašumā izņemot trešo stāvā. Šīs noteikums neattieksies uz tevi, jo tava istaba ir šai stāvā, kā arī vēl viens viesis atrodas tur, pārējo stāvu aizņem mani apartamenti, tāpēc, ja kas nepieciešams, droši vari mani uzmeklēt. Un pēdējais noteikums ir par nama pamešanu- obligāti ir jāpaziņo, ja grasies doties prom vai atgriezties naktī, lai apsargiem atvieglotu darbu” Zenta mirkli pārcilāja prātā līgumu un nolēma neizteikt norādījumu, ko jaunā viešņa nemaz nespētu pārkāpt „Tas arī viss. Tad pasauc Tomu, kad vēlies doties uz istabu, kā arī viņš tev var parādīt, kur atrodas bibliotēka, ēdamzāle un citas telpas.”

Aminaella klausījās, kā sieviete dodas prom, un rūpīgi pārdomāja dzirdēto. Viņa atsēdās dziļāk krēslā un aizvērusi acis centās atsaukt atmiņā brīdi, kad bija jutusies tik brīva kā tagad. Kelerahas pilī meitene nemitīgi sekoja noteiktam grafikam- maltītes, balles, galma apspriedes, karaļa pieņemšanas- visam bija sava etiķete un ikviens viņas solis tika uzmanīts.

Aklā aizvēra acis un izbaudīja brīvību, kas šķiet nemitīgi bijusi liegta. Beidzot patiesais sapnis bija piepildījies, bet tas nevarēja turpināties ilgi, drīz kāds ieradīsies pēc viņas un sāksies redzes meklējumi. Bet vai tie būs visu priekšā esošo upuru vērti? Viņa apzinājās, ka kāds cietīs, cīņa pret nelabo nevarēja beigties bez asiņu izliešanas. Tomēr šobrīd viņa centās norobežoties no paralēlajām pasaulē un atrasties tikai šeit, uz Zemes.

Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm Aminaella izdzirdēja soļus, kas atšķirībā no iepriekš dzirdētajiem nedevās garām istabai, bet taisni uz to. Meitene noteica, ka nācējs ir vīrietis, jo soļi bija smagi un steidzīgi, bet, zinot, ka nevienam nebija atļauts viņu aiztikt, viņa neuztraucās un turpināja gremdēties svētlaimīgajā vientulībā, nemaz nemēģinot noteikt vai nācējs ir maģiska būtne vai cilvēks.

Kāju dipoņa apstājās tieši pretī dīvānam, bet Aminaella nemaz negrasījās atvērt acis. Svešinieks raudzījās uz sievieti vairāk kā minūti un tad, neko neteikdams, devās prom uz kāpnēm, ko iepriekš bija izmantojusi Sargātāja.

Aklā uzsmaidīja un nogaidījusi vēl desmit minūte, lēnām piecēlās kājās un atvērusi acis paraudzījās uz logu, no kā nāca vieglas vēja pūsmas.

„Tom!” viņa pasauca, pagriezusies pret gaiteni, kur bija devušies sargi.

Vīrietis atsaucās uzreiz un jau pēc mirkļa bija istabā, stāvot pretī jaunkundzei „Aveglas jaunkundze!”

„Sauciet taču mani par Aminaellu” aklā iesmējās un pietuvojās vīrietim„Lūdzu, pavadiet mani uz istabu!”

Toms saņēma viņas roku un abi elkoņos sadevušie devās uz trepēm.

„Es laikam nedaudz nosnaudīšos. Jūs varētu atgriezties pēc divām stundām un izrādīt man pārējo namu?” Aminaella ar vienu roku turējās pie margām un runājot skatījās uz vīrieti.

„Protams. Mēs istabā novietojām pulksteni ar dzeguzi, kas ziņo par katru pilnu stundu, vakarā tiks atsūtīts un instalēta sistēma, kas atbildēs, cik ir pulkstenis” Toms klāstīja, nespējot pārstāt raudzīties skaistajā dāmā, kura šķiet bija izkāpusi no pasakas.

Uzkāpuši uz trešo stāvu viņi pagriezās uz kreiso pusi un vīrietis sāka stāstīt „Pie trepēm pagriežoties pa labi atrodas Zentas apartamenti- istaba, kabinets, slēgtā bibliotēka- , bet šai pusē, kreisajā malā, ir divas viesu guļamistabas šī pieder…” viņš pēkšņi apstājās, kā ieraudzījis spoku.

„Labdien” Aminaella sacīja vampīram, kurš stāvēja norādīto durvju priekšā „Ceru mēs jūs neiztraucējām” viņa uzsmaidīja, jūtot, ka tā ir tā pati būtne no viesistabas.

„Nē” vampīrs strupi atteica un pazuda aiz durvīm, kas nepieklājīgi skaļi aizcirtās.

It kā nekas nebūtu noticis, Toms turpināja „Labajā malā atrodas neliela bibliotēka ar atpūtas zonu,kas ir pilnībā jūsu rīcība, jo otrs viesis to neizmanto un Zentai vienkārši nepietiek laika. Un šeit ir jūsu istaba” abi bija nonākuši līdz gaiteņa galam.

Kad viņi iegāja istabā, Toms parādīja aklajai, kurs atrodas katra mēbele, kā atvērt logu un vis sīkāko detaļu, kas varētu palīdzēt labāk orientēties telpā.

„Jums padodas! Es nedomāju par apsardzi, bet attieksmi un padomiem pret mani, aklo” bērnībā pilī Aminaella bieži juta apkaunojumu, ja kādam vajadzēja viņai stāstīt par telpu iekārtojumu, bet šobrīd šķita ka vīrietis tā darīja drīzāk vadoties pēc pieklājības.

„Iepriekš es strādāju par miesassargu vīrietim, kurš bija akls. Viņš bija ļoti ietekmīgs uzņēmējs un kā beigās izrādījās- burvis. Pēc viņa slepkavības Sargātāja nolēma neizdzēst manu atmiņu, un tā es ieguvu jaunu darbu. Kopumā man ir prieks, ka beidzot varu dzīvot ar pilnīgu skatījumu uz pasaulēm” Toms klāstīja viešņai, kura jau bija apsēdusies uz gultas.

„Paldies par visu” Aminaella pateicās un klausījās, kā vīrietis dodas prom, lēnām aizverot durvis.

Pēc tam viņa pārģērbās, Toms bija parādījis skapi, kurā atradās neskaitāmi sieviešu tērpi, par kuriem dāma bija lasījusi grāmatās un dzirdējusi draudzenes runājam. Istabā iekūkojās nedzīva dzeguze, un viņa zināja, ka pulkstenis ir divi dienā, jo pēc ienākšanas vīrietis bija pavēstījis laiku.

Vēl pirms došanās snaudā, Amianella nedaudz atvēra logu, lai ielaistu telpai vieglas vēju pūsmas. Un pirmoreiz savā dzīvē, viņa atpūtās, zinot, ka neviens netraucēs, nebūs pēkšņu karaļa iegribu viņu satikt.

Aminaella miegu pārtrauca dzeguzes balss, kas vēstīja, ka pagājusi viena stunda. Pēc tās viņa vairs nevarēja iemigt, tāpēc nolēma ieiet dušā un pārģērbieties piemērotākās drēbēs. Iepriekš Toms bija viņu nedaudz iepazīstinājis ar skapja saturu, kur atradās gan sieviešu, gan vīriešu apģērbi.

Saņēmusi matus augstā astē, lai mati netiktu saslapēti, aklā devās uz vannu. Vairāk kā piecpadsmit minūtes viņa pavadīja relaksējoties siltajā ūdeni, tad uzvilka halātu un devās izvēlēties tērpu.

Lai arī piedāvāto apģērbu vidū bija arī viņas ierastās drēbes- garas kleitas, klasiskā stila apģērbi, Aminaella nolēma izvēlētie kaut ko no šai pasaulē ierastā. Draudzenes viņai bija stāstījušas par Zemes cilvēku vienkāršo ģerbšanās stilu, kas nelika ievērot nekādas stulbas normas, tikai tik daudz, lai tas atbilstu pieklājības normām. Tāpēc viņa izvēlējās džinsa bikses, jo pilī vienīgi izjādēs dāmas varēja vilkt bikses, un blūzi, jo šo apģērbu nevarēja uzvilkt nepareizi. Kājās viņa atkal uzvilka savus jātnieces zābakus, kas viegli paslēpās zem džinsa auduma.

Saņēmusi matus vieglā zirgastē un rūpīgi nolikusi uz krēsla vecās drēbes, Aminaella paņēma spieķi un pameta istabu, lai dotos uz bibliotēku. Tiklīdz viņa atvēra telpas durvis, dziļāk atskanēja smalka, laipna balss.

„Kā varu jums palīdzēt jaunkundze?” dāmu sagaidīt iznāca rūķis.

Aminaellas sejā atplauka smaids, atceroties Kelerahas pils nelielo bibliotekāru, kuru draudzenes aprakstīja kā sīku, bārdainu, īgnu būtni, bet pret viņu rūķis izturējās laipni un sagādāja neiedomājami lielu daudzumu grāmatu Braila rakstā.

„Jums ir kāda grāmata, kurā minēta Venefiku dzimta, kas būtu man piemērota?” aklā taujāja nedrošie iesoļojot dziļāk istabā.

Pie viņas steidzīgi piesoļoja rūķis un maigi saņēmis svešinieces roku sacīja „Nāciet, es jūs pavadīšu līdz dīvānam, kas atrodas pie loga.”

Rūķis precīzi izvadīja dāmu cauri grāmatu kaudzēm, kas nekārtīgi bija saliktas uz grīda, un apsēdināja telpas vislabākajā lasīšanas stūrī, ko dienas laikā apspīdēja saule, kā arī pie tā varēja piestumt paaugstināto galdiņu, kas bija paredzēts taustes grāmatu lasīšanai.

„Mums ir grāmata par visām senajām paralēlo pasauļu dzimtām, tajā vajadzētu būt arī jūsu meklētajai. Vēl Venefikas ir pieminētas pasauļu radīšanas stāstā” rūķis klāstīja steidzīgi lavierējot starp plauktiem „Pārējās grāmatas ir redzīgiem, bet es varu apjautāties brāļiem, iespējams viņiem ir vēl kaut kas, ko jūs spētu izlasīt.”

Rūķis piestūma speciālo galdu pie dāmas un novietoja uz tā sameklētās grāmatas „Ja kāds jautā es atgriezīšos pēc pusstundas” to pateikusi mazā būtne izgaisa.

Aminaella atpazina šo maģiju, jo iepriekš to bija sajutusi Kelerahas bibliotekāram teleportējoties. Viņa apbrīnoja rūķus, kuri, apzinoties savu vājo ietekmi paralēlajās pasaulēs, bija nolēmuši pilnībā nodoties zināšanu glabāšanai un šobrīd bija atrodami strādājam gandrīz ikviena paralēlo pasauļu bibliotēkā. Šī rases ceļoja starp pasaulēm meklējot nepieciešamās grāmatas un paši veicot vēstures liecību pierakstīšanu.

Aklā atvēra grāmatu un, ar pirkstiem viegli pārbraucot uzrakstītajam, pusbalsī lasīja:

„Saturs. Dzimtas sakārtotas alfabētiskā secībā” viņa veikli pārvilka pirkstus pāri sarakstam līdz nonāca līdz burtam V.

„Vadilus. Vahatus. Valiamas. Vaterariots. Vedana. Veklapitus. Venefika” viņa izlasīja, kurā lapā atrodas apraksts un nesteidzīgi atvēra grāmatas beigas un, pēc minūtes atradusi vajadzīgo lappusi, sāka pusbalsī lasīt.

„Venefikas.

Cēlušās no sengrieķu dievietes Persefones jeb Koras, Zeva un Dēmetras meitas, Aīda sievas – Pazemes valstības valdnieces.

Mantojušas dievietes spējas ceļot starp dzīvo un mirušo valstību, kā arī palīdzēt citām  būtnēm iekļūt un izbēgt no mirušo zemes. Venefikām piemīt dvēseles šķīstums un jaunavīgums, tumšas un biedējošas prāta dotības. Visos laikos šī būtnes galvenokārt vadījusi ticība labajam.

Dzimtas dotības pārmanto tikai sievietes, veidojot stipru sievišķās enerģijas lādiņu.

Pirmā dzimtas pārstāve: Nefretiti- Senās Ēģiptes faraona Ehnatona sieva.  Dzimtu turpināja  viņas sešas meitas, 18. dinastijas Ēģiptes princeses, viena no meitām bija Anhesenamunai, Ēģiptes faraona Tutanhamona sieva.

Dzimta beigusi pastāvēt…

„.. divdesmit gadus pēc paralēlo pasauļu izveides” teikumu pabeidza vampīrs, kura ienākšanu Aminaella nebija pamanījusi, iegrimusi savas dzimtas vēsturē.

„Šķiet rūķiem nāksies labot šo tekstu” vampīrs ar smaidu balsī iesāka „Kā nekā es savā priekšā redzu pilnasinīgu Venefiku.” Zibenīgi viņš bija blakus jaunajai dāmai, kuras roku saņēmis, to noskūpstīja, iepazīstinot ar sevi „Markeons Mandions.”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.