Naktstauriņa dvēsele

                   Naktstaurina_dvesele

Gluži tāpat kā naktstauriņu nepārvarami pievelk gaisma, tā dvēsele tiecas pretī dievišķajai patiesībai. Džuljetas dvēselei šobrīd ir nepieciešams atrast mieru un laimi, kas pēc draudzenes nāves pameta viņu. Pirms gada viņa saņēma mantojumā modes uzņēmumu Itālijā, kas agrāk piederēja Izabellas vectēvam, tagad Džuljetai jāizlemj, kā rīkoties tālāk. Esot starp svešiniekiem, viņai būs pašai jāizprot, kuram uzticēties vai jāuzmeklē palīdzība. Džuljeta ir līdzīga naktstauriņam, trausla un īslaicīga, bet vai viņa savos meklējumos cietīs, tāpat kā bieži notiek ar tauriņiem gaismas meklējumos?                 

 ******
naktstauriņi grib iekšā

dvēsele grib — kaut kur

nakts grib spokus pa krūmiem
nazis protams grib durt

 nazi tev apaļš gals
ej un cīnies ar klaipiem

bet dvēseli pasūtīt nevar
tā naktstauriņi grib iekšā

 Klāvs Elsbergs

1.nodaļa

Neaizmirstules

blue_flower

***

ēnas paklanījās

un gāja

aiz ēnas aizvērās durvis

uz grīdas stāvēja

viegliņš un zils

         neaizmirstuļu kurvis

tūkstoši mazu

tūkstoši zilu

tūkstoši zilu ziediņu

ja man tas viss ir jāpieredz

kāpēc es vispār piedzimu

Klāvs Elsbergs

 

„Piesprādzējieties, pēc 15 minūtēm sāksies pacelšanās” stjuartes balss pāršalca lidmašīnu. Šī bija pirmā reize, kad es lidoju, tāpēc uzreiz pēc iekāpšanas un mantu nolikšanas piesprādzējos, jo es baidījos.

Mani sauc Džuljeta. Šo vārdu man ielika tēvs, jo viņa hobijs ir lasīšana. Viņš bija izlasījis vairākas, grāmatas, kurās vienu no galvenajām varonēm sauca Džuljeta, tāpēc pierunāja mammu uz šo vārdu. Man ir 17 gadi, no tiem 3 nodzīvoju laimīgā ģimenē ar tēvu- Ivaru, māti- Laimu, 4 gadus vecāku brāli – Mārtiņu, vēlāk 13 gadus ar mammu un Mārtiņu pavadīju pie vecvecākiem, bet pēdējo gadu es mītu vienā dzīvoklī ar Ivaru, jo vēlējos aizbēgt no pārējo skatieniem.

Pašlaik esmu klusa, sevī noslēgta personība, bet agrāk tā nebija. Es biju drosmīga, pašpārliecināta meitene, kura prata iepriecināt ikvienu. Neviens tobrīd nebūtu ticējis, ka es savu brīvo laiku pavadīšu, sēžot mājās, un lasot grāmatas, jo pamatskolā es piedalījos visos pasākumos, sporta spēlēs un sacensībās. Man nebija svarīgi uzvarēt, bet piedalīties. Es pratu pārsteigt draugus ar savu ģērbšanās stilu un ekstravagantajām frizūrām. Tobrīd es vēl nenēsāju brilles, tāpēc zilpelēkās acis izcēlās uz mana brūnā matu toņa. Bet viss negaidīti mainījās un mana dzīve sagriezās kājām gaisā.

„Džuljet, vari atsprādzēties,” mani uzrunāja Mets, man advokāts un tuvs ģimenes draugs. Es paklausīju.

Lidmašīna lidoja uz Itāliju. Mets devās man līdz, jo es vēl neesmu pilngadīga un lai palīdzētu tikt skaidrībā ar juridiskām lietām, kas mani sagaidīja Itālijā.

Šajā lidojumā es dodos, lai nokārtotu visu, kas saistīts ar mantojumu, ko saņēmu pirms gada, un vienreiz tiktu skaidrībā ar savām sajūtām.

Mantojumu man atstāja, vecvecāku kaimiņš – Alesandro. Alesandro ar sievu- Andželu katru gadu lidoja šurp no Itālijas, viņiem patika Latvijas miers un skaistā daba. Abi bija labos draugos ar maniem mammas vecākiem, tāpēc es bieži mazotnē pavadīju laiku kaimiņu mājās.

Vēl vairāk ar kaimiņiem kļuvām tuvāki, kad viņi sev līdzi uz Latviju paņēma mazmeitu- Izabellu, kas bija vienādā vecumā ar mani. Man par pārsteigumu, meitene prata runāt arī latviski nedaudz, tāpēc mēs kļuvām par labām draudzenēm. Katru dienu, ko Izabella pavadīja šeit, mēs kļuvām arvien tuvākas.

Izabella bija klusa, kautrīga svešinieku klātbūtnē, bet arī viņa mainījās. Gadā, kad meitenei apritēja 7 gadi, nomira viņas vecāki. Mēs to uzzinājām, no Alesandro. Viņš manai mammai atsūtīja vēstuli. Mēs domājām, ka viņi Latvijā neatgriezīsies, bet tā nenotika. Kaimiņi atkal atbrauca, bet mazmeita bija kļuvusi vēl klusāka un noslēgtākā arī pret mani. Es centos lieki netraucēt Izabellu, bet man tas bija grūti, pēc visiem kopā pavadītajiem gadiem. Izabella bija mana tuvākā draudzene.

Tās vasaras beigās man uzdāvināja jaunu divriteni, es vienkārši nevarēju to neparādīt draudzenei, jo tas bija man pirmais velosipēds. Tāpēc es aizbraucu uz kaimiņu pagalmu, abi sirmgalvji sēdēja koka ēna uz atpūtās, un viņiem blakus Izabella lasīja grāmatu. Visi trīs pievērsās man, es ar smaidu uz lupām vēros Izabellā, kad pēkšņi zaudēju līdzsvaru un nokritu. Draudzene steidzās pie manis. Es viņai pateicu, ka man nekas nekait. Viņa jautāja, vai arī drīkst izbraukt ar manu riteni. Es Izabellai atļāvu. Kopš tās dienas Izabella atkal sāka atklāties, bet ar gadiem viņa kļuva līdzīgāka man- drosmīga, jautra jebkurā sabiedrībā, viņai vairs nebija kautrīga. Meitene kļuva par sabiedrības mīluli, tā atstājot mani ēnā. Mani draugiem arī viņa sāka patikt pat vairāk nekā es, jo meitenei tika atļauts gandrīz viss, bet mana mamma bija stingra attiecībā uz lietām ko daru brīvlaikā. Viņi pievērsās Izabellai, brīžiem piemirstot par mani.

Vasarā, kad man apritēja 10 gadi, mēs ar Izabellu saņēmām sirds veida kaklarotas, ar mūsu vārdiem, no viņas vecvecākiem. Lai arī bijām kļuvuša tik atšķirīgas, mūsu draudzība nemainījās. Abas nosolījāmies, ka mūs nekas nespēs šķirt, un kaklarotas būs mūsu draudzības simbols.

Vasaras beigās Izabella ar vecmāmiņu devās uz Itāliju, bet Alesandro palika. Togad oktobrī nomira mans vecaistēvs. Tas man bija liels trieciens, jo es biju dzīvojusi ar viņu kopā gandrīz visu savu mūžu. Mans vecaistēvs bija jautrs, bērnu mīlošs cilvēks. Viņš vienmēr sacīja, ka es viņa dzīvē ienesu prieku. Draugi un skolas biedri man izteica līdzjūtību, bet viņi nesaprata, ka izsacītie vārdi sagrauj mani no iekšpuses. Vienīgais, kas neko neteica bija Alesandro. Vecais vīrs vienkārši centās manī atmodināt to smaidu, kas bija pametis mani. Alesandro mani uzaicināja pie sevis, sakot, ka viņam esot vientuļi vienam. Es piekritu. Viņš man parādīja bibliotēku, nekad iepriekš es tajā nebiju bijusi. Tā bija milzīga. Viņš paņēma divas grāmatas no plaukta un vienu pasniedza man. Tas bija Romēna Garī romāns „Gaisa pūķi”.

Jau lasot pirmās rindkopas, es sapratu, ka šis romāns, man būs par grūtu, tāpēc es pajautāju Alesandro, vai drīkstu paņemt citu grāmatu. Viņš novērsās no savas grāmatas un ieskatījās man acīs. Vecais vīrs noslēpumaini pasmaidīja un norādīja uz tuvāk esošo grāmatu plauktu. Garī darbu es noliku uz galda, pie kura sēdēja Alesandro. Norādītajā plauktā atradās latviešu autoru darbi. Es paņēmu pirmo grāmatu, kas iekrita acīs. Kopš tās dienas es pievērsos lasīšanai, lai varētu aizmirst ikdienas rūpes. Katru dienu es pavadīju laiku kopā ar Alesandro, aprunājot grāmatas, ko biju iepazinusi. Viņš lēnām aizpildīja tukšumu, ko manā sirdī radīja vecātēva nāve.

Vasarā, kad Izabella ar vecomāti atkal atbrauca, es sāku ievērot draudzenes skumīgo skatienu, ko viņa centās noslēpt. Ikreiz, kad mana ģimene bija kopā, Izabella noraudzījās uz mani ar skaudību acīs. Es zinu viņai nelikās taisnīgi, ka viņai nav neviena brāļa un māsas, un vecāku. Katru reizi, kad sūdzējos par Mārtiņu, viņa manā virzienā raidīja naidīgu skatienu. Bet ar laiku draudzene kļuva par daļu no manas ģimenes. Arvien vairāk aicināju Izabellu pievienoties mums, dažādās aktivitātēs. Viņa neiebilda. Kopš mūsu satikšanās nekad nebijām bijušas tik tuvas. Bet laime nekad nevar būt mūžīga.

„Džuljet, mēs tūlīt nolaidīsimies, tev jāpiesprādzējas,” Mets mani atmodināja, pat nebiju pamanījusi, kad aizmigu. Lēnām atvēru acis. Mets pārliecās pār mani un aizsprādzēja drošības jostu.

„Paldies” pateicīgi sacīju.

„Viss būs labi, mazā” Mets bilda, manā sejā parādījās neliels smaids. Viņš bija mana tēva draugs. Es ar Metu iepazinos, kad pārvācos pie Ivara. Mets vienmēr pret mani izturējās laipni, un brīžos, kad vēlējās redzēt mani smaidot, sauca mani par mazo. Viņš zināja, ka man tas nepatika, bet es nevarēju nesmaidīt.

Lidmašīna nolaidās uz skrejceļa. Pirmoreiz raudzījos uz Itālijas krāšņo dabu. Brīdī, kad stjuartes paziņoja par izkāpšanu, nedaudz atslābināju muskuļus. Mets jau bija piecēlies un noņēma mūsu mantas. Piecēlos kājās un ar advokātu devos uz izeju.

Iepriekš Mets sazvanījās ar Andželu un norunāja, ka mani kāds sagaidīs lidostā, jo Metam vēl bija darīšanas Romā. Tāpēc man vajadzētu doties uz Andželas māju vienai. Vīrietis raudzījās apkārt, bet nepamanīja nevienu, kas būtu atbraucis pēc manis.

„Es nevaru gaidīt. Nāc es tevi iesēdināšu taksī” Mets aizkaitināts teica.

„Nevajag, es varu pagaidīt. Tas noteikti dārgi maksās, Met,” nopietni iebildu.

„Beidz vienreiz,” advokāt mierīgi iesāka, „ Tas nemaksās gandrīz neko. Vienreiz paklausies, lūdzu, manī.”

Negriboši pamāju un devos uz izeju. Mets sarunāja taksi un iecēla manu bagāžu mašīnā. Viņš pateica šoferim, kur mani vest un pamājis, devās prom. Lēnām atlaidos krēslā un centos aizmigt, bet nespēju, jo prātu pārņēma domas par nākotni. Ko es darīšu, kad sastapšu Andželu?

Alesandro vienmēr mani pieņēma, kā paša mazmeitu, bet Andželai tas nepatika. Viņai šķita, ka tā vecais vīrs atstāj novārtā Izabellu. Andžela centās izjaukt mūsu kopīgās sarunas, bet Alesandro nepadevās, jo es biju kļuvusi par viņa balstu, brīdī, kad neviena cita nebija.

Manas 15 dzimšanas dienā mēs ar Izabellu pirmo reizi pa īstam sastrīdējāmies. Es kā katru gadu svinības rīkoju mājās, ģimenes lokā. No rīta pie manis atnāca Izabella, viņa vēlējās, lai mēs abas dodamies, svinēt manu jubileju kopā ar draugiem Rīgā. Es draudzenei atteicu, jo vajadzēja atbraukt manam tēvam, ko es nebiju redzējusi jau vairāk, kā pusgadu. Izabella nebija apmierināt.

„Ivars tāpat neatbrauks, kā katru gadu” viņa nikni man teica.

„Nē, viņš būs. Ja vēlies brauc, bet es nekur šodien nedošos” sparīgi atbildēju.

„Protams, draugi tev jau vairs neko nenozīmē,” Izabella sacīja un pagriezās promiešanai.

Es saķēru viņu aiz rokas „Tā nav, tu zini, bet man ir ģimene, kas jārespektē.” Izteicu, neapdomājot, kā šie vārdi aizkars draudzeni.

Viņa strauji apcirtās riņķī un ar dusmu pilnām acīm vērās manī. „Pareizi, es taču esmu tika bārene, kas nesaprot, ko nozīmē ģimene”

„Piedod, es to nebiju domājusi tā” centos labot izteikto, bet bija jau pār vēlu.

„Nē, tā ir taisnība. Es katru vasaru noraugos uz tavu laimīgo ģimeni, bet tev ar to nepietiek. Tev ir tik daudz- mamma, brālis, vecmamma, tagad arī mazā māsa, bet karu gadu tu gaidi viņu. Ivars bija jūsu ģimenes iziršanas iemesls, viņš to vēlējās” viņa niknuma pilna kliedza.

Es negrasījos padoties „Ivars nav ne pie kā vainīgs! Es viņu vienmēr mīlēšu, jo viņš ir mans tēvs, lai arī ko viņš darītu. Tu neko nepamani, jo esi akla pret citiem. Izabella, tu neredzi kā apkārt esošie cilvēki tevi mīl, tu viņus vienkārši grūd ārā no savas dzīves.”

Izabella pasmējās par mani teikto „Zini, es jau sen sapratu, ka nevienam neesmu vajadzīga. Pēc vecāku nāves centos mainīties, būt līdzīgāka tev. Man izdevās iegūt tavus draugus, bet tad tu arvien attālinājies no savas būtības, viņi iepazina tavu jauno „es”, tagad tu cilvēkus pievilki ar savu atturību. Džuljet, tevi mīl visi, bet mani- neviens. ”

„Tu nesaproti, tavi vecvecāki un es tevi mīlam. Tu to tikai neesi pamanījusi, jo centies izlikties savādāka nekā esi.” centos draudzenei paskaidrot.

„Alesandro ar Andželu nesaprot mani, bet tu vairs neesi tā meitene, ar ko es draudzējos pirms 5 gadiem.” Izabella naidīgi teica un aizlika rokas, aiz kakla uz ņēma nost kaklarotu. „Mēs vairs neesam draudzenes.” Viņa paņēma mūsu draudzības simbolu rokās un pastiepa to man pretī.

„Es nemūžam vairs nebūšu tā meitene, kas biju. Cilvēki mainās, Izabell, tā notiek ar visiem. Ja tu to nespēj pieņem tad mūsu draudzībai patiešām ir jābeidzas.” Negribīgi sacīju un raisīju vaļā savu kaklarotu. Es to saņēmu vienā rokā, izstiepu to pret Izabellu un pagriezu, tā liekot rotai nokrist uz zemes. Draudzene sekoja manam piemēram. Pagriezāmies un neko neteikušas, devāmies katra savā virzienā.

Šo dienu es atcerēšos vienmēr, jo jau divus gadus es vainoju sevi tās nedēļas tālākajos notikumos. Tajā dienā Izabella nepārnāca mājās. Nākamajā dienā sākās viņas meklējumi, meitene bija oficiāli pazudusi. Meklēšanā piedalījās ciema iedzīvotāji, policisti, bet sākotnējie pūliņi bija neveiksmīgi. Arī mani iztaujāja par iepriekšējā dienā notikušo. Es tikai pateicu, ka mēs sastrīdējāmies, un neko sīkāk nevienam neskaidroju.

Nākamās trīs dienas bija ļaunākās manā nelielajā mūžā. Apkārtējie mani uzmanīgi vēroja, bet es centos izvairīties no viņu līdzcietīgajiem skatieniem. Tikai pēc trīs dienu meklējumiem, visu centieni tika atalgoti, bet ne tā kā tika cerēts. Vienīgais, ko man pateica, bija, ka Izabella ir mirusi, bet vēlāk es dzirdēju, pieaugušos sarunājoties, ka tā bijusi pašnāvība. Meitene tika kremēta Latvijā, un viņas pelni nogādāti Itālijā. Man neļāva būt klāt atvadu ceremonijā.. Es pat neredzēju viņu, nevarēju atvainoties par notikušo.

Alesandro toziem atgriezās no Itālijas viens pats. Es negribēju apbēdināt sevi un viņu, tāpēc nedevos pie vecā vīra. Bet tas nebija ilgi, mēs atkal satikāmies un kļuvām vēl tuvāki. Vecais vīrs ar katru dienu izskatījās arvien vecāks. Pēc mana pamatskolas izlaiduma viņš aizlidoja atpakaļ uz dzimteni. Pēc mēneša pienāca ziņa, ka viņš ir aizgājis no šīs saules, un ka man jābūt klāt testamenta nolasīšanas brīdī. Es sazinājos ar tēvu, lai viņš palīdzētu man tikt galā ar šo lietu. Viņš pieaicināja Metu. Mets izdarīja visu, lai man nebūtu jādodas uz Itāliju, es testamenta nolasīšanu vēroju caur internetu kopā ar viņu. Es redzēju tikai testamenta izpildītāju. Alesandro pēdējā griba tika lasīta itāļu valodā, bet sadaļa, kurā biju pieminēta es, bija uzrakstīta latviski.

Izpildītājs skatījās tieši kamerā un lasīja:

„Mīļā Džuljet, tu manos pēdējos dzīves mēnešos pierādīji, ka arī pēc zaudējuma cilvēks var atgūt dzīves jēgu. Tu noteikti domā, kāpēc tev būtu jādzird mans testaments, bet laikā pēc Izabellas aiziešanas, tu biji mans balsts un ikdienu liki atcerēties laimīgos mirkļus, kas tika pavadīti Latvijā ar mazmeitu. Tāpēc man bija viegli uzrakstīt nākamos vārdus Es, Alesandro Melando, man piederošo modes namu „ Melando volo” novēlu Džuljetai Vilumai. Modes nams nonāks viņas vadībā, tiklīdz tiks pabeigta testamenta nolasīšana. Līdz savai pilngadībai, Džuljeta var iecelt kādu, kas paraudzīs, visas juridiskās lietas, bet, sasniedzot 18 gadus vecumu, viņai jāizlemj, vai pārvaldīs uzņēmumu pati vai nodos pārvaldes grožus citu rokās. Tu bija labākā draudzene manai mazmeitai, lai arī, kas notika todien, jūs draudzība spētu to pārvarēt. Tieši tava mīlestība pret Izabellu, lika man atstāt tev manu lielāko dārgumu. Ceru, ka mans lēmums nemainīs tavas jūtas pret mani. Tu vienmēr man biji kā otrā mazmeita.”

Fonā varēja dzirdēt naidīgu Andželas balsi. Cik varēja noprast, viņai nepatika vīra lēmums. Kamēr tiesu izpildītājs centās paskaidrot pārējiem klātesošiem, tikko nolasīto testamenta sadaļu, es piecēlos kājās un neko neteikusi, izgāju no Meta kabineta. Prātu pāršalca miljoniem domu, kāpēc tieši es. Es pirmoreiz dzirdēju, ka Alesandro piederēja modes nams, viņš nekad nebija to pieminējis. Devos uz liftu. Nonākusi 1.stāva, visu telpā esošo skatienu pavadīta izskrēju no ēkas un devos uz tuvējo parku. Apsēžoties uz soliņa, mani pārņēma skumjas. Kāpēc mana dzīve ir tik sarežģīta?

Sēžot un raudot, jutu, kā garāmejošie cilvēki pamet skatienu manā virzienā. Biju nosēdējusi parkā vairāk kā desmit minūtes, kad kāds apsēdās man blakus. Man nevajadzēja paskatīties, es zināju, ka tas ir Mets. Noliecu galvu uz vīrieša pleca.

„Neuztraucies viss būs labi! Es darīšu visu, lai atvieglotu tavus pienākumus” Mets lēnām noglāstīja manus matus. Es jutos tik droši viņa rokās.

„Paldies, tev par visu!” sacīju Metam ieskatoties viņa acīs. Kopš tās dienas Mets bija mans lielākais atbalsts grūtos brīžos. Viņš kļuva man kā tēvs.

Nemanot es tomēr biju iemigusi. Mani pamodināja telefona zvans, lai arī tas nebija mans.

Šoferis ātri atvienoja zvanītāju un paskatījās atpakaļskata spogulī. „Atvainojiet, es nevēlējos Jūs uzmodināt.” viņš angliski atvainojās.

„Nekas. Es jau lidmašīnā atpūtos” itāļu valodā atbildēju. Es jau bērnībā mācēju nedaudz itāliski, bet pārceļoties uz pilsētu, es sāku katru dienu apmeklēt itāļu valodas kursus.

„Jūs protat itāļu valodu?” šoferis pārgāja uz dzimto valodu.

„Jā, tā ir skaistākā no valodām, ko es zinu” man nesagādāja nekādas grūtības šī valoda, skolotāja teica, ka man pat nav akcenta, un es, viņasprāt, pārzinu itāļu valodu tikpat labi kā dzimto.

„Paldies. Jūs jau kādreiz esat bijusi Itālijā” vīrietis ziņkārīgi jautāja.

„Nē, šī ir mana pirmā reize.” smaidot bildu.

„Jums šeit patiks!” šoferis labsirdīgi paskatījās uz mani un pievērsās ceļam.

„Cik ilgi mums vēl jābrauc?” satraukti jautāju.

„Nav vairs ilgi, jaunkundz! Kādas 15 minūtes” itālis maigi sacīja.

Man vajadzēja saņemties. Pēc mazāk kā 15 minūtēm es būšu Izabellas dzimtas mājās, kur vienīgais pazīstamais cilvēks būs Andžela, kurai es nepatiku. Brīdī, kad pieņēmu lēmumu lidot šurp, es apņēmos būt drosmīga un nepadoties neviena spiedienam. Es nolēmu kļūt par to meiteni, kuru bija iepazinusi Izabella, lai spētu sakārto savas jūtas.

Mašīna apstājās. Manas puses logs, bija nolaists, jo Itālijā bija svelmaina pēcpusdiena. Mēs bijām pie grandiozas māja, es pat teiktu muižas. Muižu ieskāva neskaitāmi koki, kas padarīja to dzīvāku. Vadītājs jau bija izkāpis no auto un vēra vaļā manas durvis. Es paķēru blakus nolikto somiņu un noliku kājas uz zemes. Vīrietis izņēma manu bagāžu. Es satraukti sāku meklēt maku savā somiņā.

Itālis strauji pienāca pie manis un uzlika savu roku uz manējā „Jūsu pavadonis man jau samaksāja”

Atviegloti nopūtos. „Paldies, ka atvedāt” laipni teicu.

„Nē, man bija tas prieks.” vīrietis viegli saņēma un noskūpstīja manu roku. Es noteiktu nosarku nedaudz.

Kad viņš iesēdās mašīnā, es vīrietim neviltoti uzsmaidīju. Tagad es saprotu, ko Alesandro domāja, sakot, ka visi itāļi ir familiāri.

Jau grasījos paņemtu savu nelielo čemodānu un doties uz māju, kad durvis strauji atvērās un pa tām iznāca jauneklis.

„Atļaujiet iepazītie, Antonio, jūs noteikti esat Džuljeta” jauneklis stādījās priekšā.

„Jā, prieks iepazīties” kautri atteicu, sniedzoties pēc somas.

„Ļaujiet man” Antonio paņēma manu koferi un devās iekšā mājā. Lēnām sekoju puisim.

„Andželai bija steidzamas darīšanas firmā, tāpēc viņa nevarēja jūs sagaidīt” Antonio ierunājās, kāpjot pa kāpnēm.

Nemanot saviebu seju. Es saprotu, ja vecākus vai jaunākus cilvēkus par sevi uzrunā uz jūs, bet Antonio izskatījās, ja labi gadu- divus vecāks par mani.

„Džuljeta, nav vajadzības mani uzrunāt savādāk” nedaudz pikti sacīju.

„Kā jaunkundze vēlas” jauneklis smīnot teica, nedaudz palēninot gaitu.

Maita! Nospriedu. Cerams, ka man nevajadzēs ar viņu daudz pavadīt laiku, citādi viņam šādi turpinot, mani nervi var neizturēt un tad es par sevi neatbildu.

Nonākuši otrajā stāvā, devās tālāk pa garu gaiteni, kuram abās pusēs bija neskaitāmas gleznas. Tā kā no mākslas biju atteikusies, nopētīju savu pavadoni.

Antonio bija garš, muskuļots augums, melnie mati īsi apgriezti. Šobrīd augumu sedza krekls bez piedurknēm un melnos džinsos, uz rokas varēja redzēt dārga zīmoga pulksteni.

Viņš noteikti nav kalpotājs, bet kas tad?

Nebiju piefiksējusi par kuru brīdi Antonio apstājās un pagriezās pret mani, tāpēc gandrīz ieskrēju viņā.

„Lēnāk, mazā!” Viņš smejoties ielūkojās manās acīs un ātri aizgriezies, atvēra durvis un iegāja istabā.

Sekoju un sāku aplūkot istabu. Tā gandrīz ne ar ko neatšķīrās no citām viesu istabām, kurās biju apmetusies. Centrālā mēbele bija divvietīga gulta, labajā pusē blakus tai neliels skapītis, labajā pusē durvīm vidēja lieluma, koka skapis. Gultai pretī atradās televizors, pa labi no tā neliels spoguļa galdiņš. Tad devos pie loga, skats pa to bija vienīgais, kas atšķīrās no pārējām vietām, kur biju mitinājusies. Tas bija fantastisks. Varēja redzēt dārzu, kurā auga neskaitāmas rozes un dažādi krāšņuma krūmi, kas veidota neiedomājamus rakstus un veidolus.

Pamanīju, ka uz gultas stāv nolikta kaste, kas apsieta ar milzīgu banti.

„ Dāvana no Andželas. Ceru, ka jutīsies ērti. Vakariņas būs 6” Antonio strauji bilda, pametot mani vienu.

Izlēmu kasti atvērt vēlāk, jo tūlīt pat vēlējos aplūkot dārzu tuvāk, sāku izkravāt savas mantas. Līdzi biju paņēmusi tikai dažas drēbes, jo biju nolēmusi papildināt garderobi iepērkoties šeit. Izņēmu divus pārus kurpju, vienas vienkārša zilas laiviņ kurpes, otrs baltas sandales. Rotas saliku spoguļa galdiņā atvilktnēs, bet nelielo kosmētikas somiņu uz galdiņa.

Nolēmu ātri pārģērbties, jo salīdzinot ar Latvijas vasarām, šeit bija vienkārši sutīgi. Paķēru no skapja gaišzilu kleitu uz lencītēm, kas sniedzās līdz ceļiem un devos uz vannas istabu. Noņēmu nelielo grimu, ko biju uzlikusi un pārģērbos. Iegāju istabā un apāvu zilās kurpītes, izlaidu matus un uzliku baltu cepuri. Paņēmu grāmatu, telefonu un fotoaparātu un devos ārā no istabas.

2.nodaļa

Caur tīkla acīm

net

******

kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles
atkal sapnis kā jorģīne zied

mani draugi caur tīkla acīm
brīžiem itin svabadi iet

Klāvs Elsbergs

 

 

Mājā bija tāds klusums, ka likās, ka esmu vienīgā dzīvā būtne šeit. Ātriem maziem solīšiem devos lejā pa kāpnēm, kad izdzirdēju durvju zvanu, un palēnināju gaitu. Kalpone pametot nelielu skatienu manā virzienā, devās atvērt durvis. Tā kā neko nezināju pa šo māju, nolēmu pagaidīt un pajautāt kalponei, kur ir izeja uz dārzu.

Durvis atvērās un ātri aizvērās. Gaidīju sievieti, bet viņa laikam runāja ar atnācēju. Tāpēc devos prom no kāpnēm uz blakus istabu. Tā izskatījās pēc viesistabas. Liels dīvāns, galdiņi, daudz istabu augu un pie sienām dažādas fotogrāfijas un portreti. Manu uzmanību piesaistīja trīs gleznas virs kamīna. Lēnām devos to virzienā. Ar katru soli, ko pie tuvinoties kamīnam mana sirds sāka sisties straujāk. Apstājos un skumjām acīm raudzījos cilvēku portretos.

„Pilotto ģimene” vīrieša balss aiz manis sacīja.

„Mila,” norādīju uz portretu labajā pusē, „Roberto” vīrietis portrets pa labi, „un Izabella” norādīju uz draudzenes ģīmetni, kas atradās pa vidu pārējām divām. Pār vaigu man pārritēja asara. Šī bija pirmā reize, ka es pa īstam saskatīju līdzību visos trijos cilvēkos. Izabellai bija tēva kastaņbrūnas acis un mātes blondās garās matu cirtas.

Noslaucīju asaru un pagriezos pret personu, kas bija runājusi.

Vīrieti izskatījās 25- 30 gadu vecs. Viņš bija ģērbies melnās biksēs, sārti rozā kreklā ar īsām piedurknēm, mati īsi un melni, acis brūnas.

„Jūs viņus pazīstat?” vīrietis satraukti taujāja.

„Jā!” vienkārši atbildēju un grasījos apsēsties dīvānā, kad telpā ienāca kalpone.

„Atvaino, Valentino, tev vajadzēs uzgaidīt, viņa pašlaik ir ceļā no pilsētas. Viņai gadījās neliela ķibele ar mašīnu” sieviete sacīja vīrietim.

„Paldies, Anda” viņš pateicās sievietei.

Anda paskatījās uz mani „Jūs kaut ko vēlējāties, jaunkundze?” viņa rūpīgi vērās manī.

„Jā, es vēlējos uzzināt, kā var nokļūt dārzā un vēlējos palūgt kādu augli un sulu, ja jums būtu” nosvērti teicu.

„Protams. Es jums parādīšu ceļu uz dārzu un tad likšu kādam aiznest prasīto” Anda jau nāca manā virzienā, kad vīrieša balss viņu apturēja.

„Es pavadīšu jauno dāmu uz dārzu, man tāpat ir jāsagaida Andžela” viņš nostājās man blakus un aicināja sekot. Es tā arī darīju.

„Atļaujiet iepazīties, Valentino Koverī,” vīrietis pasniedza man roku.

Paspiedu viņa roku un atteicu „Džuljeta Viluma.”

„Neparasts uzvārds. Pirmo reizi dzirdu tādu itāļu uzvārdu.” Valentino neviltoti sacīja.

Manu seju pārņēma smaids, un es klusi iesmējos. Mēs jau bijā tikuši līdz durvīm, kas veda uz dārzu. Tās stāvēja plaši atvērtas. Vīrietis samulsis paskatījās uz mani.

Izgāju dārzā un vēl aizvien ar smaidu uz lūpām teicu „Tas tāpēc, ka es neesmu itāliete, bet ārzemniece.”

„Jūs tik raiti runājat itāliski, ka droši varat teikt, ka esat itāliete. Jums ir viss, kas ir katrai īstai itālietei- skaists augums, vienkārša, bet eleganta kleita, liela cepure un ērtas kurpītes. Vēl jums vajadzētu riteni, kura, priekšējā grozā, ielieciet grāmatu un telefonu, un neviens neuzdrošināsies pateikt, ka esat ārzemniece” Valentino aizrautīgi klāstīja, soļojot blakus.

„Jūs nepamanījāt, ka mana āda vēl nav iesauļojusies, kas šeit, Itālijā, būtu neiespējams. Un man rokā ir fotoaparāts, tas nodot tūristus” jautri sacīju un gāju koka virzienā, zem kura atradās divi krēsli un neliels galdiņš.

„Divas dienas Itālijas skaistajā saulē un jūs būsiet ieguvusi piemērotu iedegumu, bet fotoaparāts šeit norāda, cik ļoti jūs mīlat savu valsti, ja jau vēlāties visu iemūžināt.” Vīrietis teica un apsēdās uz krēsla. Es apsēdos galda pretējā pusē.

„Ja netraucēju jūs, es vēlētos palikt” viņš ieskatījās manās acīs.

„Jūs netraucējat, tikai sauciet mani vārdā, man nepatīk, ka mani uzrunā un jūs” atteicu un novietoju mantas uz galda.

„Labi, Džuljeta, bet tad sauciet mani par Valentino” vīrietis vēl aizvien nenolaida acis no manis. Tad es pamanīju, ka viņa skatiens ir vērsts uz manu kaklarotu. Tā bija Alesandro dāvana.

„Sarunāts, Valentino” pasmaidīju vīrietim un atskatījos uz māju. Pa ceļu šurp nāca Antonio ar paplāti.

„Augļi un sula jaunajai dāmai, kas skatos jau ir diezgan ātri iejutusies” jauneklis zobojās, pat to neslēpjot.

Tā kā nebiju ēdusi kopš pacelšanās Latvijā, paņēmu vienu apelsīnu un sāku to mizot, atverot grāmatu

Tā kā es neko neatbildēju, Antoni pievērsās Valentīnam „Kā sokas ar modes skates organizēšanu?”

„Ja tu kādreiz iegrieztos uzņēmumu, varbūt tu to zinātu pats” vīrietis rupji izmeta.

„Kāpēc man tas būtu jādara, es jau neesmu uzņēmuma īpašnieks” jauneklis blenza uz mani, kā gaidīdams, ka es kaut ko teikšu. Lai tik gaida!

„Tev nav labākas lietas, ko darīt?” jautāju, nedaudz paceļot acis no grāmatas „Kā, piemēram, jauna tērpa meklēšana. Esmu šeit tikai pusstundu, bet tu jau esi paspējis nomainīt divus.”

Šobrīd viņam mugurā bija zili šorti un polo krekls.

„Labi, netraucēšu jūs- balodīši” Antonio atteica un aizgāja. Beidzot!

„Viņš vienmēr ir tāds maita vai es esmu speciāls gadījums?” taujāju Valentino, kas truli skatījās uz mani „Kas ir? Ko es tādu pateicu?”

„Tu tikko aizvainoji Andželas līgavaini” izskanot šiem vārdiem, es aizrijos ar sulu, ko tobrīd dzēru, labi, ka ātri atguvos.

„Līgavaini?” pārsteigta pārjautāju. Kā tas iespējams? Antonio izskatās trīs reizes jaunāks par Andželu.

„Jūs to nezinājāt? Tad gan jau jums tiks piedots” Valentino mierīgi atteica.

„Piedot- mans mīļākais vārds” nevēlējos ielaisties garākā sarunā, tāpēc pasniedzos pēc fotoaparāta un sāku iemūžināt dabu sev apkārt.

Pēkšņi dzirdēju kņadu, kas nāca no mājas puses.

„Laikam Andžela atgriezusies” izskanot šiem vārdiem no mana saruna biedra, pa durvīm iznāca veca sieviete un nāca mūsu virzienā.

„Valentino, mēs taču sarunājām satikties firmā” Andželas balsī varēja dzirdēt neapmierinātību. Viņa paskatījās uz mani, kā būtu cerējusi mani nekad neredzēt „Džuljeta”. Andžela pamāja ar galvu.

„Diemžēl tas nevarēja gaidīt. Man ir jāzina, kas atklās modes skati.” Vīrietis jau bija piecēlies kājās, viņa acis noraudzījās uz veco sievieti no augšas.

„Es jau tev teicu Valentino, to darīs modes nama īpašnieks” Andžela pašpārliecināti atbildēja.

„Un kā sauc šo personu?” Valentino pameta skatienu manā virzienā.

„To visi uzzinās atklāšanas ceremonijā” Sieviete rupji atteica un pagriezās pret mani „Tu jau esot satikusi Antonio!”

Ar niknu skatienu vēros Alesandro sievas acīs. „Protams. Vēlu jums to labāko jaunajā laulības dzīvē” sarkastiski noteicu un, piecēlusies kājās, devos prom.

„Uz kurieni?” Andžela kliedza.

„Tālāk prom no jums” atkliedzu latviešu valodā, lai Valentino neuzzinātu, ka starp mani un sievieti valda naids.

Andžela izskatījās sadusmota, bet neko citu viņa no manis nevar prasīt. Pēc Izabellas nāves viņa kā vien spēja centās mani aizvilkt prom no Alesandro, vienubrīd pat vainojot mani mazmeitas nāvē.

Ejot pa debešķīgo dārzu, kur pārsvarā auga rozes, neiedomājamākās krāsās, sāku domāt par modes namu. Visu šo laiki Mets man ziņoja par tā darbību.

Viņš nolīga uzticamus cilvēkus, kas prata itāliski, viņi atradās Itālijā un pārraudzīja firmas vadību, kura bija nonākusi Andželas rokās, jo advokāts domāja, ka tā būs labāk, kamēr Mets visu koordinēja no Latvijas.

„Melando volo” bija plaukstošs modes nams. Tas bija Alesandro dzimtas uzņēmums, un iepriekš par tā īpašniekiem bija kļuvuši tikai ģimenes locekļi. Pirmo reizi modes nams nonācis, tā teikt, svešinieku rokās. Esmu iegaumējusi galveno dizaineru sejas, vārdus, lai gan dzīvē neesmu ar viņiem tikusies. Mets mani informēja par svarīgākajām modes skatēm, tās es vēroju internetā, „Melando volo” mājas lapā. Šiem video varēja piekļūt tikai modes nama svarīgākās personas, protams, Mets sagādāja šādu piekļuvi arī man. Līdz ar to es varēju pārskatīt arī finanšu atskaites, dizaineru modelētos tērpus nākamajām skatēm, pieņemtos un atlaistos darbiniekus.

Es divu gadu laikā nekur netiku pieminēta. Tāda bija Meta noruna ar Alesandro juristu, neviens izņemot Andželu un mūsu ģimenes nezin, ka man tika novēlēta firma. Todien, testamenta lasīšanas laikā, Andžela neizpauda manu personību, viņa pat mani nepieminēja, jo saprata, ka tas neko nemainīs, tikai padarīs ļaunāki. Visi uzņēmumā zina, ka ir jauns vadītājs, bet nezina kas. Meta cilvēki, nekad neizpauž manu vai viņa vārdu, tikai atsaka, ka tā ir slepena informācija. Bet tas viss mainīsies. Tiklīdz man paliks 18 gadu visi uzzinās manu vārdu, neskatoties uz to vai es izvēlēšos vadīt uzņēmumu vai atteikšos, jo tā bija rakstīts Alesandro testamenta, ja tas netiks izdarīts uzņēmuma akcijas tik izpārdotas, kas varētu nozīmēt tā bojāeju.

Kluso dārzu pāršalca mans telefona signāls. Paskatījos ekrāna, zvanītājs bija Mets.

„Sveiks” maigā balsī atbildēju.

„Sveika! Kā tev tur iet?” Mets arī izklausījās priecīgs.

„Ciešami. Tikko pārmiju dažus vārdus ar Andželu” atteicu.

„Tikko? Tev tur vajadzēja būt jau kādas 3 stundas. Kaut kas paceļam notika?” viņa balsī varēja saklausīt raizes.

„Nē, neuztraucies. Vienkārši, kad es atbraucu Andželas nebija mājās, viņa tagad tikai atgriezās. Mani sagaidīja Antonio, viņas līgavainis” dzēlīgi atbildēju.

„Līgavainis? Nezināju, ka Andželas taisās precēties” vīrietis runāja balsī, ko es ļoti labi pazinu.

„Kur tu tagad esi?” es patiešām vēlos, lai Mets būtu šeit un palīdzētu man nesabrukt.

„Pašlaik esmu ceļā pie tevis” viņš jautri atbildēja.

„Tu taču nerunā pa telefonu pie stūres!” centos izklausīties pikta, kaut gan zināju viņam ir brīvrokas mehānisms.

„Nē, jo es nevadu auto.” Mets noslēpumaini teica.

„Kas tad vada auto?” es ceru, ka viņš nebrauc ar taksi, tas noteikti maksā ļoti daudz.

„Auto vada Bruno Capasa, tavs pārstāvis „Melando volo” modes namā” Mets atteica.

„Bet mūs nevar redzēt kopā, kādam var rasties aizdomas.” satraukums pārņēma manu ķermeni. Es nevēlos, lai mani atpazīt, tā tas nebija runāts.

„Neuztraucies neviens neko neuzzinās. Es šodien biju firmā, tur mani iepazīstināja, kā firmas direktora pārstāvi, kas ieradies, lai pārliecinātos, kā notiek gatavošanās modes skatei.” Mets rāmi paskaidroja.

„Kāpēc jūs abi braucat šurp?” saruna ar Andželu par mantojumu bija paredzēta rītā.

„Es domāju, mēs varētu jau šodien visu pārrunāt, kā nekā tu jau esi izlēmusi, vai ne?” vīrietis aizdomīgi jautāja.

„Jā, savā ziņā, bet kāpēc tāda steiga?” Man nepatika lēmumus pieņemt steiga. Kā es varēju izlemt savu nākotnes saistību ar modes namu, ja ne reizi neesmu tur bijusi.

„Nē, nav steigas. Es domāju, ka tu jau esi izlēmusi, tāpēc varētu nokārtot visus dokumentus, jo līdz tavai pilngadībai palicis tikai mēnesis. Ir jānolemj arī, kas vadīs uzņēmumu tavā vietā” Mets runāja, tik noslēpumaini un strikti. Tādu viņu es dzirdu pirmoreiz.

„Labi, mēs tūlīt būsim klāt” vīrietis pikti atteica un atvienoja sarunu.

Kas notiek? Kāpēc tāda steiga? Labi, es Latvijā Metam ieminējos, ka šis noteikti neko nemainīs un no uzņēmuma es atteikšos, jo nevēlos neko, kas saistītos ar Melando dzimtu. Mani pat neinteresē kompensācija, ko saņemšu pārdodot savas akcijas un vietu „Melando volo”, jo visi, ko sasniegšu dzīvē, būs mana darba rezultāts nevis citu.

Lēnām devos atpakaļ uz māju, ieiedama iekšā, redzēju kā pa ceļu piebrauc auto, no tā izkāpa Mets ar vēl kādu vīrieti. Viņus jau gaidīja Andžela, kas par pārsteigumu, ļoti viesmīlīgi apskāva Metu, kas nemaz nepretojās. Tur bija arī Antonio, kas ieraugot Metu izskatījās ārkārtīgi laimīgs, abi sarokojās kā seni draugi, lai arī advokāts šeit bija pirmoreiz, kā viņš apgalvoja.

Pēkšņi nodrebinājos, bija sajūta, ka uzpūti auksts vējš, bet tā nevarēja būt, jo visi telpā esošie logi ir ciet. Apliku rokas ap pleciem un strauji devos uz savu istabu.

Nonākusi istabā, aizslēdzu durvis un, paņēmusi austiņas ar telefonu, nogūlos gultā un sāku klausīties. Pirmā dziesma bija Dons- Tukšums. Nemanot iemigu.

Strauji piecēlos, tverot pēc elpas, ātri pārlaidu skatienu istabai. Neviena te nav. Atkal drausmīgie murgi, pat šeit tie mani neliek mierā. Jau kopš Izabellas nāves, vismaz reizi nedēļā redzu gandrīz vienu un to pašu murgu.

 

Es atrodos vecvecāku vai Alesandro īpašumā Latvijā, viena pati. Visapkārt ir klusums, nav nevienas dzīvas radības, izņemot mani. Es skatos tālumā, cenšoties ko saskatīt, bet nespēju, bet tad pēkšņi tas strauji ir nonācis tieši man priekša. Tā ir Izabella, viņa izskatās kā dzīva, it kā nekas nebūtu mainījies. Ar laiku viņa pat izskatījās novecojusi, it kā vēl turpinātu dzīvot. Parasti draudzene vienkārši veras manī ar tukšu skatienu, liekot saprast, ka man pašai jāsaprot, ko viņa vēlas sacīt. Bet citreiz viņa runā, pārvēršot sapni murgā.

Kāds negaidot pieklauvēja pie durvīm.

„Džuljet, tūlīt pat atver durvis!” Uzreiz atpazinu Meta nikno balsi, lai arī viņš nekad nebija ar mani tā runājis.

„Uzgaidi” nelaipni atbildēju, lēni kāpdama ārā no gultas un devos atslēgt durvis.

Otrpus durvīm mani gaidīja lielāks pārsteigums nekā iedomājos. Mets dusmīgi raudzījās manī, aiz viņa stāvēja gan Andžela, kas šobrīd izskatījās nikna kā pūķis, gan Antonio, kurš šķita uzjautrināts.

„Es teicu, ka noteikti klausās mūziku” viņš sacīja, norādot uz austiņām, kuras es biju piemirsusi, jo mūzika, bija pārstājusi skanēt, un žigli devās prom, laikam zinot, ka tūlīt būs „vētra”.

„Kas šeit notiek? Man vairs nevar būt savas privātās telpas?” Saniknota raudzījos Metā, kas līdz šim mani tik labi bija sapratis un pieņēmis kā līdzvērtīgu.

„Es tev paziņoju, ka atbraukšu un mēs runāsim par modes namu, bet tu ieslēdzies istabā un klausies mūziku, pat neatbildot uz zvaniem” Mets pikti kliedza man virsū.

Lēnām atkāpos, baidīdamās, kas sekos tālāk „Es biju iemigusi, tāpēc nevarēju atbildēt. Tagad lieciet mani mierā” dusmās atteicu un, aizcirtusi durvis abu acu priekšā, atkal aizslēdzu tās.

„Džuljeta, kas tev ir? Tu tāda neesi” Mets neizpratnē taujāja caur durvīm

Protams, ja es cenšos pastāvēt pati par sevi- man kaut kas kait, bet, ja mierīgi klausu visu citu teiktajam un nerunāju pretim, esmu pilnīgi ideāla.

„Atstājiet mani” nobrēcos un iegājusi vannas istabā, izņēmu austiņas, ieslēdzot mūziku uz visskaļāko.

Lai nedaudz nomierinātos, sagatavoju vannu sev. Vanna un mūzika ir labākie nomierināšanās līdzekļi. Vēl ja tikai varētu dabū šokolādi!

Pirms došanās relaksējošajā ūdenī, ātri paņēmusi portatīvo, iegāju draugos. Latvijā bija 4: 30. Tātad brālis vēl bija darbā. Uzrakstīšu viņam vēlāk.

Jau grasījos iet ārā no portāla, kad man pienāca ziņa no Gundara.

Gundars bija man puisis, ar kuru es izšķīros divas dienas pirms lidojuma.

Zaķīt, lūdzu, piedod man. Es tā negribēju. Mēs visu vēl varam mainīt. Satiksimies.

Idiots! Viņš domā, ka es piedošu to, ka viņš mani krāpa ar vienu no manām klasesbiedrenēm.

Mani tu vairs nesatiksi. Es neatgriezīšos.

Nosūtīju vēstuli un izslēdzu datoru.

Izņēmu no somas savu zilo halātiņu un devos uz vannu.

 

Kad izkāpu no vannas, pamanīju, ka es jau kavēju 10 minūtes vakariņas. Tāpēc nolēmu uz tām nemaz nedoties, cerot, ka vēlāk virtuvē pati sev ko sagādāšu.

Lēnu garu noslaucījos un uzvilkusi halātiņu, devos uz istabā uzreiz pie spoguļa, pat neatskatoties. Kādam nosvilpjoties, vēja ātrumā apcirtos riņķi. Uz gultas sēdēja jauneklis, kas izskatījās ļoti līdzīgs Antonio, tikai jaunāks. Tā kā gults galvgalis atradās pret sienu, kur atradās vannas istabas durvis nepamanīju iepriekš viņu.

„Un es vēl neticēju brālim, kad viņš teica, ka jūs esat glīta. Jums vajadzētu papildināt savas galerijas ar citām bildēm, citādi kāds jūs vēl noturēs par parastu skuķi” viņš klāstīja, ne mirkli neatraujot acis no manis.

„Kā tu iedrošinies! Ārā no istabas!” tādi glaimi jau mani neapmuļķos, viņš tikai ņirgājas par mani, tāpat kā daudzi pirms viņa.

„Ūja, meitene ar raksturu, nav brīnums, ka Antonio tu patīc.” Puisis gausi piecēlās no gultas.

„Kā tu vispār tiki iekšā?” ļoti labi atceros, ka pārbaudīju durvis pirms iešanas vannā.

Puisis pasmaidīja un, izņēmis no kabatas, spēlējās ar atslēgu „Ikvienai istabai ir rezerves atslēga.”

„Tūlīt pat atdod atslēgu un pazudi no šejienes!” Bargi teicu un norādīju uz durvīm.

„Kā dāma vēlās” puisis atteica un nosviedis atslēgu gulta, devās uz durvīm, nonācis pie tām, viņš apstājās un pagriezās pret mani „Starp citu, mani sauc Paolo, es esmu Antonio brāli.” Paolo izgāja pa durvīm, aizverot tās.

Virzījos uz gultas pusi, lai paņemtu atslēgu, kad dzirdēju atveramies durvis. Tas atkal Paolo „Vēl kas, es nesaku, ka tā ir vienīgā rezerves atslēga.”

Sviedu viņam ar spilvenu, bet durvis jau bija ciet.

Ja Andžela domā, ka es šo visu pacietīšu, viņa rūkti maldās. Pēdējo divu gadu laikā, kad mēs netikāmies, esmu izmainījusies par 90%, tāpēc nepieļaušu, ka mani terorizē kāds idiots.

Aizslēdzu durvis un atstāju atslēgu slēdzenē. Pārģērbos pieguļošās džinsos un baltā, ap kaklu apsienamā krekliņā. Ātri pārķemmēju matus un saņēmu augstā copē, sastiprinādama to ar matadatām. Telefonu izslēdzu un nospriedu atstāt istabā. Vēl tikai paķēru jaku un devos, neviena nemanīta laukā.

3.nodaļa

Viņš ilgi nedzīvos

********

Dark_shadow

Cilvēciņš, kas izleca

no manas sirds,

līdzīgs vienai pazaudētai

meičai ir.

 Viņam gari mati,

līdz nabucītim krekls,

viss, ko saka cilvēciņš,

varbūt liekas sekls,

 bet viņam ir daudz mīļuma.

Kas gan man to dos.

Nelaimīgais cilvēciņš,

viņš ilgi nedzīvos.

Klāvs Elsbergs

 

Cenšoties atcerēties Izabellas stāstīto, devos virzienā, kur vajadzēja būt zirgu aplokiem. Viņa man vienmēr stāstīja, kur kas šeit atrodas, sakot, ka man atbraucot ciemos, nevienam neko nevajadzēs jautāt. Draudzenei bija taisnība, es atcerējos gandrīz visu.

Brīdī, kad ieraudzīju zirgus, mana seja atplauka smaidā. Lai arī iepriekš biju jājusi ar zirgu tikai divas reizes, zināju, ka šie dzīvnieki spēj mani mierināt. Draudzene vienmēr runājot par zirgiem, teica, ka tie esot vienīgie, izņemot mani, kas viņu saprot.

Pietuvojoties aplokam, nemanīju nevienu cilvēku tuvumā, tāpēc ilgi nedomājot piegāju pie zirgiem. Viens no tiem, gandrīz pilnīgi melns, uzreiz pienāca pie manis. Pastiepu roku pretī, zirgs neapstājoties turpināja soļot, līdz mana roka skāra tā krēpes.

„ Cik tu esi mīļš” sacīju dzīvniekam, raugoties tā mierīgajās acīs.

„Ko jūs šeit darāt?’’ aiz muguras man atskanēja dusmīga balss.

Pat nepagriežoties pret runātāju, atbildēju „Ja jūs esat akls, apgaismošu jūs- es glāstu zirgu.”

„Šis ir privātīpašums, šeit neviens bez atļaujas nedrīkst atrasties” balss, atkal skarbi atteica.

Šis man jau sāk apniks. „Uzgaidi, es tūlīt atgriezīšos” pateicu zirgam un pagriezos pret rupjo runātāju.

Manī nikni raudzījās jauneklis, kas varēja būt manā vecumā. Viņam bija tumši brūni, pusgari mati un kastaņbrūnas acis. Mugurā jauneklim bija garas bikses, jātnieka zābaki un krekls ar pusgarām rokām.

Pēkšņi, redzot mani no priekšas, puiša seja pārmainījās no aizkaitinātas uz bezrūpīgi smaidošu. Tas man lika negaidīti sākt smieties. Nepazīstamais jauneklis man pievienojās.

„Tev vajadzēja redzēt savu seju. Likās, ka tu tūlīt mani nogalināsi, bet tad tu sāki smaidīt, it kā es būtu kāds eņģelis” caur smiekliem sacīju.

„Bet tev vajadzēja redzēt sevi. Izskatījās, ka tu grasies pierādīt savu taisnību tiesā, bet tad sāki smieties it kā būtu ieraudzījusi klaunu” puisis atteica.

Negaidīti iezviedzās zirgs, tāpēc strauji atlēcu no aploka, iekrītot tieši puiša skavās, viņš laikam bija panācis tuvāk.

„Persij, mieru” jauneklis nokliedza. Zirgs, kas nu jau bija pacēlies uz pakaļkājām nolaidās, bet vēl aizvien satraukti soļoja.

„Paldies” strauji atraucu, izraujoties no jaunekļa rokām. „Kas tam lēcies, tikko vēl bija tik mierīgs?” Jautāju lūkojoties uz satraukto zirgu.

„Persijs, ļoti ātri kļūst greizsirdīgs un apvainojas, ja tam nepievērš uzmanību tik skaistas būtnes kā jūs –Džuljeta” puisis bilda.

Pārsteigta vēroja jaunekli „Tikko noturēji mani par iebrucēju, bet tagad jau zini manu vārdu.”

„Mani sauc Rauls. Es atbildu par zirgiem šeit” viņā teica, paceļot seglus no zemes.

„Tu neatbildēji, kā tu zināji, kas es esmu” taujāju, rūpīgi ar skatienu sekojot Raulam, kas devās pie zirgiem.

„Par tevi šeit zina visi, tā kā nebija grūti to izsecināt” viņš izvairīgi noteica, sākot apseglot Persiju.

„Persijs bija Izabellas zirgs” teicu, atkal pieejot pie zirga.

Rauls nekā neatbildēja, tikai rūpīgi apsegloja dzīvnieku. Es visā ar apbrīnu nolūkojos, domādama vai puisis pazina Izabellu.

„Dosies viena izjādē vai tev sastādīt kompāniju?” Raula negaidītais jautājums, izrāva mani no pārdomām.

„Ko?” satraukta pārjautāju.

„Tu taču atnāci, lai izjātu ar zirgu. Tāpēc es apsegloju Persiju” puisis rūpīgi vēroja manu reakciju.

„Protams, bet tu pats noteikti grasījies jāt” sacīju.

„Es izjāšu vēlāk vai, ja tu vēlies, kopā ar tevi, man tikai jāpaņem segli” Rauls ar smaidu lūkojās.

„Labāk es viena pati” atsacīju. Puiša smaids nedaudz noplaka.

„Es palīdzēšu uzkāpt” viņš mani lēnām pieturēja, kamēr uzsēdos uz zirga. „Persijs zina apkaimi, tā kā tu neapmaldīsies, viņš ir ļoti gudrs dzīvnieks.” Rauls piebilda, kad zirgs izsoļoja no aploka.

„Paldies” atsaucu, kad Persijs jau bija uzsācis vieglu riksīti.

Paskatoties atpakaļ, redzēju kā Rauls noraugās manī.

Izjājām klajumā, visapkārt pletās bezgalīgi lauki. Tālumā varēja redzēt vīnogulājos, bet tepat dažus augļu kokus un bezgala plašu pļavu. Nevadīju zirgu, tas pats mani veda, kur vēlējās.

„Tu mani saproti, tev arī viņas pietrūks” teicu, likās, ka radība saskumst.

Nu jau jāju pilnos auļos. Vēl izņēmu adatas no matiem un ļāvu tiem plīvot vieglajā vējā. Aizmirsu visu ikdienišķo un dzīvoju tikai šim mirklim.

Pēkšņi Persijs pārgāja mazā riksītī. Paskatījos apkārt, mēs bijām tikuši līdz pļavas beigām, tālāk laikam vairs nebija Melando ģimenes īpašumi.

Pagriezu zirgu, lai lēnām dotos mājā. Gājām gar pašu pļavas robežu, kad pamanīju jājēju uz blakus esošā īpašuma. Vīrieti atradās 500m attālumā no manis un rūpīgi vēroja mani. Ķermeni pārņēma drebuļi, Persijs arī sāka nemierīgi knosīties. „Mierīgi, mierīgi” iečukstēju zirgam ausī.

„Uz priekšu” skaļi noteicu un dzīvnieks sāka skriet mājas virzienā. Atskatījos uz vīrieti, tagad varēja redzēt tikai nelielu cilvēku apveidu. Viņš mums nesekoja. Iespējam man bija vajāšanas mānija, jo gandrīz ikvienā cilvēkā es spēju saskatīt draudus.

Jājot tuvāk aplokiem, pamanīju, ka mani negaida tikai Rauls. Tur bija arī Antonio. Izlējos staltāk un palēnināju zirga gaitu, piejājot pie aploka, dzirdēju, kā abi vīrieši strīdas.

„Kā tu varēji viņai ļaut jāt ar Persiju! Tu zini, cik viņš ir neprognozējams! Ja ar Džuljetu, kas notiks, tu būsi vainīgs” Antonio kliedza uz Raulu.

„Viņai nekas nenotiks, tu to zini tikpat labi kā es. Tāpēc liecies mierā, labāk būtu uztraucies par modes skati” Rauls nelaipni atteica.

Runātāji stāvēja ar muguru pret mani, tāpēc vēl nebija piefiksējuši manu klātbūtni.

„Tur nav par ko uztraukties, viss norit pēc plāna” vīrietis pašpārliecināti sacīja.

„Pēc šodien notikušā es tā neteiktu” Rauls gribēja, vēl kaut ko sacīt, bet Persijs iezviedzās, pievēršot mums abu vīriešu uzmanību.

„Džuljet, tev nevajadzēja jāt ar Persiju, turklāt vienai” Antonio tēvišķā balsī teica.

„Neesi man nekāds tēvs, tāpēc aizveries” rupji atbildēju, nokāpdama no zirga.

Rauls saņēma Persija saiti un ieveda aplokā. Kad viņš iznāca ārā no tā, es viņam laipni uzsmaidīju „Paldies par visu. Izjāde man bija nepieciešama” sacīju un noskūpstīju puisi uz vaiga.

„Kā tu iedrošinies?” Antonio pikti lūkojās uz mani.

„Ak, dievs, ka tu man esi apnicis!” truli pateicu, pagriezdamies pret vīrieti „Liec vienreiz mani mierā un ej pie savas līgavas, citādi viņa vēl nomirs no gaidīšanas” vārdi no manas mutes skanēja tik asi, ka pati biju pārsteigta. Nesagaidījusi Antonio atbildi, strauji devos atpakaļ uz māju.

Ieejot mājā, skaļi aizcirtu ārdurvis, un devos uz virtuvi. Par laimi, neviena tur nebija. Ātri pagatavoju kafiju un paņēmu saldās maizītes, kas atradās uz galda. Salikusi visu uz paplātes, devos uz bibliotēku, kas atradās otrajā stāva. Es zināju, kur tā ir, jo, kad Antonio pavadīja mani uz istabu, durvis uz lasītavu bija atstātas vaļā.

Ejot uz kāpnēm, sadzirdēju, ka viesistabā kāds sarunājās, tāpēc sāku iet lēnām, lai mani neviens neizdzird.

„Met, tu teici, ka viss ir nokārtots, bet tā nav” Andželas balss skanēja pikti.

„Es jau paskaidroju, ka nezinu, kas notiek. Vēl pirms izlidošanas viņa sacīja, ka nevadīs uzņēmumu” Mets taisnojās.

Nevar būt, ka viņš ir uz vienu roku ar Andželu. Paātrināju soļus, jo nevēlējos dzirdēt turpmāko, ja Mets ir pret mani, tad es Itālijā esmu pati par sevi. Nav neviena, kas varētu man palīdzēt.

Bibliotēkas durvis šoreiz bija ciet, lēnām tās atvēru, vienīgā gaisma telpā ieplūda no loga, pie kura atradās galds, uz kura dators un dažādi piederumi rakstīšanai. Klusām aizvērusi durvis, virzījos pie galda, noliku paplāti un ieslēdzu galda lampu.

Telpā atradās neskaitāmi plaukti ar grāmatām, pie visiem trīs pārējiem telpas logiem atradās pa guļamkrēslam, blakus tiem sienas lampa. Gluži tāpat kā Alesandro bibliotēkā Latvijā, kura bija daudzas reizes mazāka par šo.

Ilgi nedomājot devos pie grāmatu plauktiem, tiem pietuvojoties, automātiski ieslēdzas gaismas. Pasmaidīju, arī šeit bija sensori, kas piefiksējot kustību, iedarbināja lampas. Grāmatas bija sakārtotas alfabēta secībā, pēc autoriem. Šķērsoju gandrīz visu istabu, lai nonāktu pie burta- V.

Pārskatīju plauktu, cerot, ka neatradīšu meklēto, jo līdz pat šodienai īsti nespēju noticēt Izabellas teiktajam pirms četriem gadiem.

Viņš ir pierakstījis visu- sākot ar taviem dzejoļiem, beidzot ar nepabeigtajiem stāstu manuskriptiem.

Nē, tur nekā nebija, bet prātā iešāvās cita doma. Devos uz pie burta J.

Tur jau tā bija. Izņēmu no plaukta cietos vākos iesietu grāmatu, uz kuras kā autore biju norādīta es. Uz tās nebija mans īstais vārds, bet pseidonīms, kādu es bieži izmantoju, rakstot internetā un dažādiem konkursiem. Juliet. Tāpēc Izabella nebija atradusi grāmatu, viņa meklēja nepareizā vietā

„Kāpēc Alesandro, kāpēc?” retoriski jautāju, pieejot pie tuvākā loga. Krēsla lēnām sāka pārklāt apkārtni.

Ar paņemto grāmatu devos pie galda. Apsēdos un iedarbināju datoru, kamēr tas ieslēdzās atšķīru savu noveli „Nāves elpa”. Atceros, ka es to uzrakstīju devītajā klasē. Es ilgi nevarēju izvēlēties, par ko rakstīt, kad izlēmu izlikt uz papīra pārdomas par nāvi. Kamēr drukāju, pār vaigiem ritēja asaras. Tā bija pirmā reize pēc Izabellas nomiršanas, kad es pa īstam ļaut vaļu emocijām.

Ikdienu nāve elpo mums virsū. Tās dvaša nemitīgi mums seko, gaidot brīdi, kad varēs atņemt dzīvību. Citam aiziešana ir kā sen gaidīts draugs, kas atnāk aizvest uz labāku vietu, bet citiem ellīgi ass cirvis, kurš pārcērt pēdējās saites ar dzīvo pasauli.

Novele bija pēdējais mans labākais radošais darbs, turpmāk rakstītie bija pliekani, bez sirds un dvēseles. Šobrīd šķiet, ka toreiz es visu izliku „Nāves elpā”, neatstājot neko sevī, tikai tukšumu, kas nekad netiks aizpildīts.

Iegāju skypā, lai aprunātos ar brāli, viņš parasti šādā laikā sēž pie datora. Nē, viņa nebija. Sāku tiesāt smalkmaizīte un iedzēru kafiju, gaidot kad parādīsies kāds ar ko parunāt. Grāmatu biju nolikusi malā, ik pa brīdim pametu skatu uz to, domājot ko iesāk ar šo sējumu.

Man bija pienākusi ziņa.

Linoms: chau! Kaa iet?

Linoms bija mana kursa biedrs Klāvs. Viņš bija vienīgais zēns mūsu stilistu kursā, tāpēc bieži tika pārspriests vai Klāvs nav gejs. Es biju vienīgā, kas zināju, ka tā nav, jo puisis bija man atklājis savu noslēpumu.

Juljeta: Chau! Labi, bet tu zini kā man nepatīk šī jauniešu sarakstes veids. Grūti nospiest vēl vienu taustiņu rakstot?

Linoms: tu esi jauniete, bet pareizi Džuljeta ir viens liels izņēmums.

Juljeta: beidz! Labāk pastāsti, kā veicas ar mana tērpa skicēm.

Zinot, ka man vajadzēs piedalīties modes skates atklāšanā, palūdzu Klāvu izveidot man speciālu tērpu.

Linoms: man jau ir dažas skices, es tev tūlīt tās aizsūtīšu. Nav nekā daudz, bet vēl jau var paspēt uzzīmēt jaunas.

Juljeta: tu esi labākais mūsu kursā. Skices noteikti būs lieliskas.

Linoms: cik zinu, tu jau divas reizes tiki sveikta kā labāka mūsu kursa audzēkne

Juljeta: man padodas teorija, bet, kad runa ir par jauniem tērpiem, tu esi nepārspējams

Linoms: es sarkstu. Tev ir austiņas shausmīgi nepatīk klikšķināt

Juljeta: paskatīšos bet nekā nesolu, nesēžu pie sava datora

Ātri pārskatīju galda atvilktnes, par laimi, atradu austiņas ar mikrofonu.

Juljeta: varam pārriet uz sarunu

Tikko biju pievienojusi austiņas, kad saņēmu Klāva zvanu.

Es: Vēl tikai pietrūks kameras, to es nekur neatradu. Neviens šeit noteikti nezina, ka vispār ir web- kamera.

Klāvs: Kur tu pašlaik esi?

Es: Itālijā. Sēžu grandiozā bibliotēkā, senā mājā, domājot kā iznīcināt kādu grāmatu.

Klāvs: Vēl pat nav pagājusi viena diena un tevi jau kaut kas, ir novedis pie grāmatu dedzināšanas. Brauc ātrāk atpakaļ citādi vēl tevi nevarēs ielaist nevienā bibliotēkā.

Draugs pilnā balsī smējās, es viņam pievienojos, beidzot kāds prieciņš.

Klāvs: Nu pasaki, kas tā par drausmīgu autoru, ka tu vēlies nogalēt viņa darbu.

Es: Džuljeta Viluma, ikviens vārds kas izrunāts, uzrakstīts laika posmā no 5 līdz 16 gadu vecumam.

Klāvs pārsteigti: Nezināju, ka esi izdevusi grāmatu!

Es: Pati to īsti nezināju līdz šodienai. Alesandro bija pierakstījis visu, izveidojot nelielu grāmatu.

Pirms došanās uz Itāliju, pastāstīju Klāvam pilnīgi visu stāstu, zinot, ka pie viņa tas paliks noslēpumā.

Klāvs: Forši! Apskatīji skices?

Es: Nē, pat nepamanīju, ka jau atsūtīji.

Aši atvēru failus. Kleitu skices bija pārsteidzošas, katra atšķirīga, individuāla ar savu dizainu un niansēm.

Es: Tu esi nepārspējams. Pat nezinu ko izvēlēties, bet jaunas skices nevajadzēs. Tuvākajās dienās paziņošu ko izvēlēšos.

Klāvs: Tad kā sarunājām- es uzšūšu pamatu, bet tu pievienosi sīkās detaļas?

Es: Jā! Zini ir forši parunāt ar kādu, kas tevi saprot

Klāvs: Vienmēr prieks palīdzēt. Vēlies uzzināt, kā iet visiem mums?

Es: Protams.

Sākās nebeidzams izklāsts, kas apņēma visus, sākot ar kursa biedriem, kas paspējuši jau salauzt kādu kaulu, līdz pat draugiem, kas kādā iemīlējusies, kāds kādu pametis.

Es: Nevar būt, ka Kristīne pameta Niku. Viņi bija tika saskanīgs pāris, kas notika?

Klāvs: Nezinu, kā īsti notika, bet runā, ka Kristīne krāpusi Niku ar kādu vecāku džeku.

Es: Nevar būt. Viņi vienmēr likās tik…

Pārtraucu runāt, jo dzirdēju atveramies istabas durvis, pa tām ienāca kāds vīrietis.

Klāvs: Džuljet, kas notika? Kur tu pazudi?

Es: Nē viss ir labi. Piedot ir jau vēls, laikam nogurums.

Klāvs: Bet ir tikai nedaudz pāri astoņiem!

Es: Itālija atrodas citā laika zonā. Šeit laiks ir stundu uz priekšu, turklāt, es ļoti agri cēlos, lai laicīgi nokļūtu lidostā.

Klāvs: Tad beidz sēdēt pie datora un atpūties. Atraksti ko tu izvēlies. Vēlu veiksmi.

Es: Paldies, uz redzi!

Pacēlu, acis no datora neredzēju ienākušie, vīrietis jau lūkojās starp plauktiem. Izslēdzu datoru, izdzēru pēdējo kafiju un novietoju krūzīti uz paplātes. Kad piecēlos no galda, vīrietis bija pienācis pie galda.

„Es nevēlējos jūs iztraucēt” viņš pieklājīgi bilda „Kas tā par grāmatu?” Vīrietis sniedzās pēc manas grāmatas, bet strauji to paķēru, piespiežot pie krūtīm.

„Nekas īpašs, bet tā ir rakstīta latviešu valodā, tāpat jūs neko nesaprastu” noteicu.

„Mani sauc Roberto, es esmu Alesandro brālis” viņš sacīja.

„Izabellas krusttēvs” piebildu. Draudzene tikai dažas reizes bija pieminējusi vīrieti, jo viņš dzīvoja tālu no šejienes.

„Jūs esat ļoti labi informēta Džuljeta” Roberto aizdomīgi teica, lēnām dodoties aiz galda, kur iepriekš sēdēju es.

„To pašu varētu teikt par daudziem šejieniešiem. Šķiet par mani šeit, zina vairāk, kā daži paziņas dzimtenē.” Vēlreiz pārlaidu skatienu telpai un, paņēmusi paplāti, gausi devos durvju virzienā.

„Jūs šodien pierādījāt, ka neviens par jums nezina neko” Roberto atteica, mierīgi atverot grāmatu.

Strauji pagriezos pret vīrieti „Kā jūs to domāja?”

„Jūsu labās itāļu valodas zināšanas, pārdrošais raksturs- gan runājot ar Antonio, gan dodoties izjādē ar Persiju. Nemaz nerunājot par lēmumu saistība ar uzņēmumu.” Vīrietis skatījās man tieši acīs, kad viņa skatiens pārgāja uz kaklarotu.

„Ikvienam tika paziņots, ka lēmumu es pieņemšu šī brauciena laikā, nevis pirmajā dienā, kad ieradīšos” nelaipni paziņoju „Un jums taisnība, neviens par mani nekā nezina.” Ātri pagriezos un devos prom.

Nonesu paplāti līdz virtuvei un devos uz savu istabu. Aizslēdzu durvis, atstājot atslēgu slēdzenē. Pārģērbos un devos gulēt.

4.nodaļa

Sadzīs

Death

Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.

Piesegsim visu, kas palicis,

ko rudens vēl nav aizticis.

Rudens ies,

rudens aizies, un tavas gaudas

un tavas gaudas

skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.

Klāvs Elsbergs  

 

No rīta mani pamodināja putnu dziesmas dārzā, jo naktī biju atvērusi logu. Lēni piecēlos un ielūkojos pulkstenī, 6:13. Kāpēc pat brīvdienās es nespēju pagulēt? Man bioloģisks ritms bija pieskaņots skolai, tāpēc arī brīvdienās parasti es cēlos pirms septiņiem.

Piecēlos un aizgāju uz vannas istabu, sagatavot vannu. Kamēr gatavojās vanna, nolēmu piezvanīt brālim. Viņam drīz vajadzētu doties uz darbu.

Ilgi nebija jāgaida, kad man jau tika atbildēts „Mārtiņ!”

„Kas zvana?” trausla sievietes balss jautāja.

„Džuljeta, Mārtiņa māsa” atbildēju, domādama, kas ir šī sieviete.

„Vari uzgaidīt, viņš pašlaik ir dušā” sieviete atteica.

„Kas jūs esat?” nevar būt, ka viņš man nav pateicis, ka dzīvo ar kādu.

„Laura, Mārtiņa draudzene” viņa bilda.

Dzirdot, kā telefons tiek kaut kur nolikts, aizgāju pārbaudīt vannu. Ātri noģērbos un ielīdu tajā, uzlikdama skaļruni.

Jau gribēju iegremdēties ūdenī, kad dzirdēju balsis otrā klausules galā.

„Kas zvanīja?” Mārtiņš jautāja.

„Tava māsa, viņa vēl gaida!” Laura vienaldzīgi atbildēja.

„Tu liki Džuljetai gaidīt! Viņa ir Itālijā! Tu vispār zini, cik daudz tas viņai izmaksās?” Brālis bija nikns.

„Mazā, tu tur vēl esi?” viņš jautāja.

„Protams, garais.” Es zināju, ka viņam nepatīk, ja es viņu tā saucu, bet pats vainīgs nevajadzēja saukt mani par mazo.

„Tu domā ar galvu? Bet pareizi, tu mums esi miljonāre!” brālis sarkastiski noteica.

„Beidz! Es vēlējos ar tevi parunāt.” nevainīgi sacīju.

„Ko gan tu vēlie no manis pus 6 no rīta?” fonā varēja dzirdēt, kā vārās kafijas automāts.

„Atgādināšu, laiks Latvijā atpaliek no mana laika par 1 stundu. Tāpat tu biji augšā” iztēlojos ainu, brālis halātā stāv virtuvē, vāra kafiju, cep omleti. Tik sen nebiju saņēmusi brokastis gultā, ko Mārtiņš man pasniedza, kad ciemojos pie viņa.

„Un ja nebūtu?” brālis nopietni gribēja zināt.

„Tev ir jābūt darbā” vienkārši noteicu.

„Vispār man šodien ir brīvdiena” Mārtiņa vārdi izklausījās patiesi.

„Kāpēc tad tu esi augšā?” viņš jau nu nebija tas cilvēks, kas celsies agri brīvdienās.

„Šodien Laura mani iepazīstinās ar saviem vecākiem” brālis lepni paziņoja.

„Tik nopietni! Kāpēc es par to vēl neko nezinu?” starp mums abiem reti, kad bija noslēpumi.

Mārtiņš nedaudz minstinājās ar atbildi, es sapratu kāpēc. „Man viņa nepatiktu” konstatēju.

„Iespējams. Laura nav tāda, kā iepriekšējās” dzirdēju, kā viņš iziet uz balkona un aiztaisa durvis aiz sevis „Bet man viņa patīk, manuprāt, tā varētu būt mīlestība”

„Mīlestība” klusi atteicu. „Labi, es vienkārši gribēju pateikt, ka šeit ir skaisti. Paziņo vecākiem, ka man viss ir kārtībā un, ja satiec Gundaru, pasaki, lai atšujas no manis” negribēju strīdēties ar brāli.

„Labi. Es tev aizrakstīšu, ja manas attiecības ar Lauru kļūs nopietnas” es tik labi pazinu Mārtiņu, ka sapratu, ka viss jau ir izlemts „Bet par Gundaru neuztraucies, ja viņš tev traucēs atpūtu, es viņu nositīšu.”

Tik labi dzirdēt, ka brālis vēl aizvien tik aizbildnieciski izturas pret mani.

„Labi. Atā!” smejoties atvadījos.

„Atā, skūpstu! Neiekulies nepatikšanās!” viņš nolika klausuli.

Iegremdējos ūdenī. Tik labi brīžiem pabūt vienatnē.

Manu svētlaimi iztraucēja telefona zvans.

Paskatījos ekrānā, zvanīja Mets.

„Sveiks, Met”

„Labrīt, Džuljet! Es ilgi nevaru runāt. Man steidzami jālido uz Latviju. Janai ir radušās problēmas ar grūtniecību.” Jana bija Meta sieva, pašlaik viņa gaidīja viņu otro bērniņu. ”Cik ātri vien varēšu centīšos būt atpakaļ” advokāta balsī bija jaušamas bailes un uztraukums.

„Neuztraucies, paliec cik ilgi nepieciešams. Es tikšu galā, Bruno man var palīdzēt” ātri atbildēju, nevēlējos, lai Mets pamestu sievu mani dēļ.

„Paldies, tev! Gribēju tev pateikt, es uzņēmumu apskatīju jau vakar, tāpēc, kad būsi apskatījusi modes namu, piezvani un izsaki savas domas. Es arī pierakstīju lietas, kas mums būtu jāpārrunā” Mets steidzīgi piebilda.

„Labi, tiklīdz apskatīšu uzņēmumu, piezvanīšu. Bet tagad neuztraucies par mani. Kur tu tagad esi?” man nepatika doma, ka vienai pašai vajadzēs staigāt pa modes namu, bet es nedrīkstēju atturēt Metu no aizlidošanas.

„Lidostā, pēc stundas būs mana lidmašīna. Labi, ka vēl bija palikušas dažas brīvas vietas. Labi, uz redzi! Ja kaut kas notiek, obligāti ziņo!” advokāts piekodināja.

„Neuztraucies! Piezvani, kad esi Latvijā, es gribēšu zināt, kā ir Janai. Atā!” atteicu un atvienojos.

Prātu pārņēma miljoniem domu, kas varētu notikt ar Janu. Nē, es nevaru par to domāt! Mets tiklīdz būs pie sievas, paziņos par viņas stāvokli.

Izkāpu no vannas, ietinu matus dvieli, noslaucījos un uzvilkusi apakšveļu, aizgāju līdz skapim.

Nolēmu, ka šodien arī izjāšu ar Persiju, tāpēc uzvilku pieguļošus džinsus un dzeltenu topiņu uz lencītēm, ap kaklu pa virsu kaklarotai, apsēju sarkanu lakatiņu. Iztinu matus no dvieļa un nolēmu ļaut, lai tie paši izžūst, tāpēc nedaudz tikai pārķemmēju tos. Nolēmu šodien atteikties no kosmētikas, tikai lūpām uztriepu nedaudz balzāma. Kājas apāvu ar zilajām laiviņ kurpītēm.

Telefonu ielikusi bikšu kabatā, bet fotoaparātu un grāmatu paņēmusi rokās, devos ārā, vēl uzmetu skatienu pulkstenim, kas rādīja 6:55.

Mājā valdīja klusums, visi noteikti vēl gulēja. Nekavējoties devos virtuves virzienā. Jau ejot cauri ēdamistabai, dzirdēju steidzīgus soļus virtuvē. Lēnām aizgāju līdz virtuvei un pieklauvēju pie stenderes. Roberto aši paskatījās uz mani.

„Labrīt! Drīkst?” jautāju.

„Labrīt! Protams, nāc iekšā” Roberto pateica un turpināja rosīties.

Apsēdos uz krēsla pretim vietai, kur strādāja vīrietis. „Cikos pasniedz brokastis?”

„8:00. Bet ja vēlies vari pati ko pagatavot” Roberto pasmaidīja man.

„Jā, tāds arī bija mans plāns” prasīju un paņēmu priekšautu, kas karājās pie ieejas virtuvē. Sāku gatavot omleti.

„Parasti tik agri ceļaties?” vīrietis jautāja, apsēzdamies pie nelielas letes.

„Jā! Bet jūs?” atjautāju, noņemdama omleti no pannas. Novietoju šķīvi pretī Robertam un ielēju sev apelsīnu sulu.

„Gribu ātrāk aizbraukt uz modes namu. Līdz modes skatei palicis tikai mēnesis, bet vēl daudz kas jāpaveic” Roberto paskaidroja.

„Jūs strādājat modes namā?” pārsteigta taujāju, Izabella bija teikusi, ka viņas krusttēvs ir jurists, kas strādā ietekmīgā Romas uzņēmumā.

„Jā, kopš Alesandro nāves esmu uzņēmies kārtot visus juridiskos dokumentus. Līdz skatei man vēl jāsagatavo arī divas dokumentu mapes saistībā ar jums- viena, ja jūs piekrītat ieņemt īpašnieces godu, bet otra, ja atsakāties un nododat uzņēmumu citu rokās” viņš novārdzinoši informēja. „Visu vēl grūtāk padara tas, ka es nezinu, kuram jūs iespējams atdosiet mode namu.”

„Neuztraucaties par to, tuvāko dienu laikā es paziņošu to cilvēku vārdus, kam varbūt uzticēšu „Melando volo”. Neko vairāk neviens no mums neteica, brokastis turpinājās klusumā.

Kad jau biju beigusi maltīti un grasījos doties prom, Roberto vēlējās zināt „Kad tu apskatīsi modes namu?”

„Nezinu iespējams šodien vai rīt” ieskatījos vīrieša sejā, saprazdama, ka viņš ir vienīgais no šejieniešiem, kas nav aizvainojis mani.

„Kad izlemsiet, piezvaniet man” Roberto pasniedza man savu vizītkarti „Lai varētu paziņot reģistratūrā par jūsu ierašanos un norīkot kādu, kas varētu izrādīt firmu.”

„Paldies, es noteikti paziņošu” pasmaidījusi pateicos un devos laukā pie zirgiem.

Ieraudzījis mani, Persijs sāka nemierīgi soļot vārtiņu virzienā.

„Persij, nomierinies!” dzirdēju, kādu uzsaucam zirgam, bet pašu cilvēku neredzēju.

Ar katru metru, ar ko tuvojos aplokam, zirgs palika arvien nemierīgāks.

„Kas tur notiek?” neredzamais nokliedza un parādījās no koka aizsega.

Tas bija Rauls.

Nenovērsdama skatienu no staļļu puiša, devos pie Persija un sāku viņu glaudīt.

„Jūs viņam ļoti patīkat” vīrietis neizskatījās pārāk pārsteigts.

„Persijs, Izabellas zirgs, ko viņai uzdāvināja vecāki” mierīgi teicu un pagriezos pret runātāju. „Es vēlētos izjāt” piebildu.

„Protams” Rauls atteica un sāka apseglot zirgu. Es noraudzījos katrā vīrieša kustībā.

Pat nepiefiksēju brīdi, kad Rauls bija beidzis sagatavot Persiju. Vīrietis vēroja mani tāpat, kā iepriekš es viņu.

Strauji novērsos „Paldies” pateicos un uzkāpu zirgā, kas jau bija izvests no aploka.

„Ja vien viņa to redzētu” Rauls klusi bilda.

„Kas to redzētu?” pārjautāju, jo īsti nesadzirdēju vīrieti.

„Jauku izjādi” viņš steidzīgi pateica un uzsmaidīja man.

Neko neteikdama, devos prom. Nolēmu ļaut Persijam mani vadīt.

Zirgs apstājās pie kāda koka, ko nekad Latvijā nebiju redzējusi, un nolaida mani zemē. Piesēju dzīvnieku pie vien no zariem, lai apskatītu koku. Nespēju noticēt tam, ko redzēju. Stumbrā bija izgrebta sirds, kuras vidū rakstīti I un R burti.

Izabella un, un…. Rauls.

Viņa mīlēja staļļu puisi! Draudzene man bija stāstījusi par mīlestību pret kādu no puišiem Itālijā, bet nekad nebija nosaukusi viņa vārdu.

Ilgi nekavējoties turpināju izjādi.

„Nav bīstami jāt vienai?” pēkšņi jautāja kāds, kas atradās aiz manis.

Strauji pagriezu Persiju pret otru jātnieku „Kas jūs esat?” man pretī uz zirga bija vīrietis ap 30 gadiem.

„Nesaki, ka neatceries mani” vīrietis smejoties teica.

„Jūs esat mani sajucis ar kādu citu” atteicu un pagriezos, lēni turpināju jāt.

Pēc minūtes vīrietis atradās man jau blakus. „ Jūs, Pilotto jaunkundze, es nekad nesajauktu ar kādu citu.”

Ķermeni pārņēma drebuļi. Nevar būt, ka viņš uzskata, ka es esmu Izabella. Pēc izskata mēs bijām tik atšķirīgas, ka neviens nebūtu saucis mūs pat par radiniecēm.

„Izabella ir mirusi” sacīju un aizgriezusies, nedaudz paātrināju zirga soļus.

Vīrietis sekoja man. „Kamēr būs kāds, kas meklē Izabellu, viņa nebūs mirusi” Viņš aizšķērsoja man ceļu.

„Laidiet” nokliedzu un āri izvairīdamies no otra zirga, ar Persiju strauji devāmies mājās.

Kas viņš bija? Kāpēc uzskatīja mani par Izabellu un draudēja man?

Tūkstošiem domu pārņēma manu prātu, līdz es nonācu līdz aplokiem.

Aši nokāpu no zirga un grasījos doties, kad Rauls mani saķēra aiz rokas.

„Laid” kliedzu un atcerojoties nesen sastaptā vīrieša seju, izrāvusi roku no maigā tvēriena, skrēju uz dārzu.

„Pagaidi” dzirdēju vēl Raulu saucam, bet es neapstājos.

Pavēros atpakaļ, vīrietis man nesekoja. Turpināju lēnām doties caur dārzu, cenšoties aizmirst tikko notikušo.

Nonācu savā istabā un pārģērbos, lai dotos uz vietējo ciematu.

Uzģērbu zilo kleitiņu, kas man bija iepriekšējā dienā, balto cepuri un saliku nepieciešamās mantas nelielā baltā somiņā.

Aizgāju līdz garāžai un izbraucu savu riteni, vēl tikai pārbaudīju vai ar to viss ir kārtība un devos uz ciematu.

Iepriekš biju izpētījusi tūrisma ceļvežus, bet šī vieta neko īpašu nenorādīja. Tāpēc nolēmu vienkārši baudīt skaistos skatus.

Ciemā bija daudz strūklakas un apbrīnojami parki. Kamēr apskatīju to, bija pienāci jau pusdienlaiks, tāpēc uzkāpu uz divriteņa un devos tuvākās kafejnīcas virzienā. Tā bija neliela, daļa galdiņu atradās ārā. Novietoju riteni zem nojumes un apsēdos pie galdiņa, kas atradās koka ēna. Tiklīdz biju iekārtojusies, pienāca oficiants.

„Labdien” itāliski sakot, viņš man pasniedza ēdienkarti.

Laikam Valentino bija taisnība, es izskatos un izturos kā īsta itāliete.

„Siera salātus ar tomātiem, spageti ar vistas gaļu un apelsīnu sulu” sacīju, pēc ātra ēdienu sarakta apskatīšanas.

„Ko vēlēsieties saldajā?” Oficiants jautāja.

„Es vēlāk paziņošu par saldo” teicu, vīrietis pamāja un devās iekšā restorānā.

Kamēr gaidīju, apskatīja saldo ēdienu piedāvājumu, tos es izvēlējos īpaši rūpīgi, iezvanījās man telefons.

„Jā, Met” satraukti atbildēju.

„Pašlaik esmu kopā ar Janu, nekas nopietns nedraud, bet es domāju kādu laiku palikt” Mets sacīja un gaidīja manu atbildi.

Oficiants atnesa salātus un sulu.

„Labi, uz cik ilgu laiku?” atjautāju.

„Uz skati, cerams, varēšu ierasties, par papīriem neuztraucies, es visu nosūtīšu firmas juristam. Tagad man jābeidz. Atā!” nesagaidot atbildi, viņš atvienojās.

Man nepatika, ka ar mani tā izrīkojas. Turpināju maltīti.

Pēc salātiem man atnesa spageti. Oficiants jautāja „Esat jau izvēlējusies saldo?”

Biju pavisam aizmirsusi par desertu, tāpēc steidzīgi pārskatīju ēdienkartē piedāvātos.

„Jūs man varētu ko ieteikt?” nespēdama izvēlēties jautāju vīrietim.

Viņš nedaudz apjucis paskatījās uz mani „Šefpavāra īpašais deserts ir tiramisu ar riekstiem” pēdīgi oficiants atbildēja.

„Ar kādiem riekstiem?” nevēlējos izraisīt alerģisku reakciju publiskā vietā.

„Dažādiem” oficiants seja pārgāja uz vēl lielāku izbrīnu.

„Man ir alerģija pret pekanriekstiem, tāpēc es jautāju” paskaidroju.

„Es pajautāšu” oficiants atbildēja un aizgāju.

Jau biju notiesājusi makaronus, kad atnāca viesmīlis.

Viņš paņēma tukšo šķīvi un teica „Tūlīt jums tiks atnests tiramisu.”

No iekštelpām iznāca vīrietis virtuves formā. Viņš stūma ratiņus un sasveicinājās ar citiem klientiem. Ja mana nojauta neviļ, tas ir šefpavārs, to varēja pateikt pēc pārējo cilvēku rīcības. Vīrietis nāca tuvāk manam galdiņam. Nevar būt!

„Labdien, jaunkundz! Ja jums nebūtu iebildumi, es vēlētos jums pievienoties.” vīrietis apžilbināja mani ar debeszilajām acīm. „Mani sauc Eudženio, esmu šīs vietas šefpavārs un īpašnieks” viņš paziņoja.

„Protams, lūdzu” norādīju uz vietu pretī man.

Eudženio nolika manā priekšā perfektu tiramisu gabaliņu un latte, un sev tieši to pašu.

Oficiants atnāca un aizstūma ratiņus.

„Džuljeta” laipni sacīju „Jūtos pagodināta” noteikti nedaudz piesarku. Biju dzirdējusi, ka augtas klases restorānos šefpavārs iznāk pie augsta ranga klientiem.

„Reti, kurš pasūtītājs, jautā kādi rieksti ir manā slepenajā, firmas tiramisu” Eudženio dīvaini skatījās uz mani.

„Atvainojiet, ja tādā veidā aizvainoju jūs” atvainojos. Kā es varēju iekļūt nepatikšanās jau pirmajā dienā?

„Neuztraucaties” šefpavārs mierināja „Nogaršojiet” viņš norādīja uz desertu.

Ieliku mutē nelielu kumosu. Tas lēnām izkusa uz mēles, garša bija vienkārši nevienojama. Gribēju jau teikt, cik tā ir garšīga, kad nolēmu to nedarīt. Pat nepaskatoties uz Eudženio turpināju ēst desertu, līdz šķīvis bija tukšus. Iedzēru latte un paskatījos uz vīrieti.

Viņš savam šķīvim pat nebija pieskāries, tikai sēdēja un dzēra latte.

„Gandrīz perfekts” sacīju, jo man deserts nebija pilnīgs.

Pavārs uzreiz atdzīvojās un pārsteigts vērās manī, gribēdams zināt, kas man pietrūka.

„Manuprāt, torti vēl brīnišķīgāku padarītu zemenes, piedevās” biju pārdomājusi katru vārdu, ko teicu.

„Iespējams, bet..” vīrieti pārtrauca oficiants, kas, strauji pienācis pie galdiņa, pieliecās un iečukstēja kaut ko vīrietim. Eudženio strauji pielēca kājās, tā pievēršot visu klātesošo uzmanību manam galdiņam.

„Atvainojot” vienīgais, ko vīrietis sacīja, pametot mani vienu ļaužu skatieniem.

Man nepatika pārējo skatieni, tāpēc steidzīgi samaksāju rēķinu un devos prom, lai beidzot sastaptos ar realitāti.

Braucu baznīcas virzienā. To nebija nemaz tik grūti atrast. Novietoju riteni pie koka, kas atradās netālu no ieejas kapos. Lēni iesoļoju kapsētā. Tur bija neskaitāmi kapakmeņi. Kā es atradīšu īstos?

Pamanīju sievieti, kas apkopa kāda kapu. Droši devos viņas virzienā, cerot, ka uzzināšu, kur atdus Melando dzimta.

Izdzirdot manus soļus, sieviete paskatījās uz mani.

„Atvainojiet, kundze, jūs varētu man palīdzēt?” laipni jautāju izcilā itāļu valodā.

„Jūs kādu meklējat?” sieviete secināja.

„Jā, Melando dzimtu” mierīgi atbildēja.

Kundze uzmanīgi apskatīja mani.” Es jūs iepriekš neesmu redzējusi” viņa sacīja vairāk sev nekā man.

„Nē, es nedzīvoju Itālijā” nosvērti atteicu.

„Kā jūs pazīstat Melando ģimeni?” kundze atkal jautāja.

Man sāka nepatikt šī pratināšana. „Es biju Izabellas draudzene” teicu un redzēju sievietes acīs, ka viņa atkal ko jautās, tāpēc strauji atkārtoju lūgumu. ”Kur atrodas Melando dzimtas kapavietas?”

„Taisni un tad trešais pagrieziens pa labi” kundze pikti noteica.

Es taču negribēju viņu aizvainot, bet nekas. Pateicos un devos norādītajā virzienā.

Kapa kopu nebija grūti atrast. Tiklīdz ieraudzīju draudzenes kapakmeni nokritu uz ceļiem, asaru ūdenskritums tika atvērts. Es biju slēpusi savas emocijas, tās vairs nevarēja palikt manī.

Kāds strauji pieskrēja pie manis. „Jums viss kārtībā?”

Asarainām acīm raudzījos vīrieti, kas varēja būt manā vecumā. „Visi ir labi” atbildēju.

„Mana vecāmamma redzēja jūs pakrītam, tāpēc lika man atskriet” vīrietis skaidroja, bet mans skatiens jau bija piekalts Alesandro kapavietai.

„Ar mani viss būs labi. Varat iet un izstāstīt kundzei, ka es šeit sēžu un raudu.” pikti sacīju.

„Es tikai gribēju palīdzēt” vīrietis bija pārsteigts par manu dusmu izvirdumu.

„Protams. Neko citu jūs neviens nevēlaties, tikai palīdzēt! Bet jūs to nevarat, neviens!” dusmās biju sākusi kliegt, kas nebija man raksturīgi „Lieciet visi mani mierā” kliedzu skrienot prom no kapsētas. Uzkāpusi uz riteņa, strauji devos prom no ciemata.

Visu ceļu līdz mājām asaras lēni ritēja pār vaigiem.

Novietoju divriteni garāžā un caur dārzu devos uz savu istabu. Man paveicās, jo nesastapu nevienu pa ceļam. Noskaloju seju un atgūlusies gultā, vēros grieztos.

Kāpēc man to vajadzēja? Es varēju palikt Latvijā, izzināt visu no turienes. Šeit viss atgādina viņus, mana sirds to nespēj panest. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ! Bet nekas nebūtu mainījies, lai arī kā es mēģinātu visu labot, to nespēja neviens.

Es neļaušu, lai atmiņas mani vēlreiz pārņem, dzīve turpinās ne Izabella, ne Alesandro nevēlētos, lai es dzīvoju pagātnē.

5.nodaļa

Pacīnīšos 

Got

SABIEDRISKA TRIJOLlTE

es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
kaut padomnieki manu pauri knābā
es drusku pacīnīšos arī citu labā
es nelūrēšu tikai savā nabā
kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt
es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt

Klāvs Elsbergs

 

Pēc atgriešanās no ciemata, visu laiku pavadīju istabā, pārskatot „Melando volo” skates rīkošana. Bija atlicis tikai mēnesis, bet vēl nebija noteikta balles tēma.

Mani iztrūcināja telefona zvanīšana. Paskatījos ekrānā- numurs bija ar Itālijas kodu. Kurš varētu zvanīt?

„Džuljeta Viluma” sacīju nopietnā balsī. „Kas zvana?”

„Sveika Džuljet, tas esmu es Roberto. Vēlējos pajautāt vai tu šodien domā apskatīt uzņēmumu?” Roberto taujāja.

„Vispār man pašlaik ir brīvs brīdis, ja kāds mani varētu aizvest” nosvērti atteicu.

„Viens no firmas darbiniekiem jau ir ceļā uz villu, lai paņemtu dažus dokumentus, tu varētu atbraukt ar viņu. Mašīnai drīz vajadzētu būt tur, es paziņošu šoferim, lai atved tevi” vīrietis bija jau visu paredzējis.

„Labi, es sagatavošos, uz tikšanos,” atvadījos.

„Uz tikšanos” Roberto atvienojās.

Ātri atsvaidzinājos un pārģērbos pašas darinātajā kleitā, ko biju speciāli paņēmusi līdz šim gadījumam. Tā bija manis pašas veidota un šūta.

Kleita ir sulīgi rozā krāsā, nedaudz virs ceļa, viegli krītoša augšdaļa un sašaurinās uz leju, tā ir sasienama ap kaklu, bez lencītēm, priekšpusē ir melnu ziedu ap druka.

Pārmeklēju iepirkumu maisiņus, kas stāvēja pie gultas. No rīta biju nopirkusi dažas kurpes un aksesuāru, izvēlē ciematā nebija liela, bet es atradu sev piemērotas lietas.

Kājas apavu ar jaunajām melnajām kurpītēm ar vaļēju purngalu uz 5 cm augsta papēža.

Matus sataisīju augstā zirgastē, uzliku nedaudz kosmētiku. Kaklarotu, kas bija uz kakla iepriekš, pārveidoju rokassprādzē, pārverot sirsniņu uz sudraba ķēdītes.

Ieskatījos spogulī un sapratu, kas neiederas kopskatā- brilles. Man vienmēr likās, ka tās man piestāv, bet šobrīd tā nemaz nelikās. Aizgāju paņemt briļļu futrāli, kas stāvēja pie gultas. Ieliku tajā brilles un izņēmu kontaktlēca, kuras nekavējoties ievietoju acīs.

Vēl tikai paņēmu melno somiņu un, salikusi tajā visas mantas devos.

Andželu lejā runāja ar kādu vīrieti, viņš varēja būt tikai dažus gadus vecāks par mani un nemaz nepiefiksēja, ka es jau biju nokāpusi lejā.

„Šos dokumentus atdod tieši Roberto rokās” viņa strikti klāstīja vīrietim.

„Protams, kundze” viņš atteica un paskatījās uz mani „Jūs esat Džuljeta?”

Tikai tagad vecā sieviete pamanīja mani.

„Jā, bet jūs mans šodienas šoferis” atteicu, paejot garām Andželai nekā neteikdama.

„Kur tu dosies?” viņa pikti taujāja.

„Uz modes namu” vienkārši atsaucu un izgāju no ēkas, uzreiz soļoju uz mašīnu, kas bija novietota pie ieejas, jo uz tās bija „Melando volo” logo.

Pēc neliela brītiņa man pievienojās vīrietis, apsēzdamies blakus vadītāja vietā.

„Patriks” viņš iepazīstināja ar sevi, mašīnai sākot braukt.

„Džuljeta” sacīju, lai arī zināju, ka vīrietis jau ir informēts „Par ko tu strādā?”

„Par kurjeru, bet tas ir tikai vasaras darbs. Kopumā mani mode tik ļoti nesaista” Patriks stāstīja.

„Tā noteikti ir laba pieredze – strādāt tik lielā uzņēmumā” bildu.

„Jā! Ziniet ko es varētu pateikt par jūsu tērpu?” viņš pameta skatienu manā virzienā.

„Ko?” jutos ieintriģēta.

„Pirmkārt, kleita ir unikāls dizains, kas savieno sevī, vienkāršo ar ideālo, otrkārt tā noteikti ir gatavota pēc īpaša pasūtījuma tev, jo tā perfekti pieguļ, kas šāda veida kleitām ir retums” Patriks izteicas, ne mirkli nenovērsdamies no ceļa.

„Jāsaka, tu neizklausies pēc cilvēka, kuram nesaista mode” biju pārsteigta par puiša zināšanām, ņemot vērā, ka viņš ir tikai kurjers.

„Par kurjeru uzņēmumā es strādāju jau otro gadu, tāpēc esmu piedalījies daudzās foto sesijās, skatēs, vērojis tērpu gatavošanu. Man nav tikai jābraukā apkārt, bet arī jāpalīdz firmā” Patriks paskaidroja „Bet man ir taisnība par tērpu?” viņš vēlējās zināt.

„Jā! Otru tādu jūs nekur neatradīsiet un to es modelēju tieši sev” lepni sacīju.

„Jūs esat dizainere?” vīrietis apstulbis jautāja.

„Es vēl mācos, tikai pēc gada es varēšu oficiāli saukties par tērpu stilisti” atbildēju.

„Man izskatā, ka jūs jau tagad varētu būt dizainere. Jums ir unikāla gaumes izjūta” Patriks atteica.

„Paldies” teicu, nedaudz nosarkstot.

Turpmāko ceļu mēs pavadījām nerunājot, tikai klausoties mūziku.

„Esam klāt” paziņoja Patriks, novietojot mašīnu pazemes stāvvietā.

Izkāpu āra un gaidīju, kamēr vīrietis izņems mantas no auto, tad kopā devāmies uz liftu.

„Kurš stāvs?” jautāju, zinot, ka man vajadzēs spiest pogu, jo viņam abas rokas bija pilnas ar kastēm un dokumentiem.

„Piektais” viņā sacīja.

Tiklīdz lifts sāka kustēties, mana sirds sāka sisties straujāk, mani dažreiz šaurās telpās pārņēma klaustrofobija, it sevišķi liftos.

Patriks laikam to arī pamanīja „Jums viss kārtībā?”

„Viss būs labi, tiklīdz tikšu laukā no šīs šaurās, kustošās kastes” centos mierīgi atbildēt, bet dies ko labi nesanāca.

Vīrietis nostājās tuvāk man kā atbalsot.

Lifts apstājās, un es strauji izsoļoju no tā un dziļi ievilku elpu. Patriks tajā visā noskatījās, bet nekā neteica. Viņš uzreiz devās pie tuvējās sekretāres.

„Palūdz, lai kāds šo visu izvadā pa nodaļām” vīrietis noliks kastes uz galda, rokās paturot tikai nelielu dokumentu mapīti „Man šie papīri steidzami jānogādā Roberto.”

„Labi” sieviete atteica un kādam uzzvanīja.

„Dodamies” Patriks sacīja, pasoļodams garām man. Es uzreiz sekoju.

„Mēs pašlaik atrodamies dizaina nodaļā” atcerējos, kad šķērsojuši visu gaiteni, nonācām pie kādas telpas.

„Kā tu zini?” viņš izbrīnījies, vēroja mani.

„Minējums” centos nevainīgi smaidīt, laikam izdevās, jo vairāk Patriks neko nejautāja, bet devās iekšā telpā.

Iekšā valdīja savdabīgs haoss. Telpas vidū atradās trīs modeles, bet viņām visapkārt rosījās dizaineri un citi cilvēki.

Pēc brīža pamanīju, ka visi vadās pēc Valentino komandām. Viņš nemitīgi knosījās ap sievietēm, cenšoties atrast pareizo risinājumu.

„Paldies, Patrik, vari doties” pat nepamanīju Roberto, kas bija pienācis, lai paņemtu dokumentus.

„Uz redzi, Džuljeta” kurjers vēl atteica un nozuda.

Bet es nespēju novērst skatu no Valentino, kas joprojām rosījās ap modelēm, bet tad kā novēloti būtu izdzirdējis manu vārdu apstājās.

„Džuljeta” viņš priecīgs sacīja un pienāca, pie manis apskāva „Prieks tevi atkal satikt, tu varētu palīdzēt?”

„Kā?” pārsteikta raudzījos vīrietī.

„Nāc” viņš paņēma mani aiz rokas un veda apskatīt modeles „Ir vajadzīgs vēl kaut kas, bet es īsti nevaru pateikt. Tērpi ir domāti jaunām sievietēm no 20 līdz 30, tāpēc tu varētu izteikt savu viedokli.”

Rūpīgi aplūkoju tērpus tie bija perfekti, nezināju, ko varētu tajos mainīt, bet padomājot, kas man patiktu, atradu dažas lietas.

„Jūsu auditorija ir jaunas, moderni domājošas sievietes, kas vēlas izcelties, bet tai pašā laikā justies ērti un eleganti” sacīju un devos pie pirmās modeles, kurai mugurā bija īsa kleita, kas beidzās krietni pirms ceļa. Tērpa pamatā bija miglaini zaļa krāsa, bet apakšmalai un aprocēm, kas beidzās jau pirms elkoņa, kā arī visa apkaklei, kas bija kopā ar dekoltē, kas novijās zem krūtīm, bija piešūti violeti volāni.

„Viss ir ļoti sakaisti, bet…” pagriezos pret Valentino.

„Neuztraucies vienkārši izsaki savu viedokli” viņš iedrošināja.

„Man patiktu, ja krūtis būtu vēl vairāk akcentētas, šis” norādīju uz volānu, kas apvijās apkārt krūtīm „izceļ apjomu, bet šeit, kur beidzas man gribētos vēl kaut ko. Tas varētu būt kaut kas no ziedu motīva, kas varētu būt arī kādā no aksesuāriem.”

Valentino uzreiz pamāja personai, kas turēja rokās audumus. Viņa aši devās pie galda un atnesa vairākus paraugus, man nosauktajiem motīviem.

Vīrietis uzreiz atrada violeti, rozā modeli un pielika pie tērpa „Jā, tā tiešām būs labāk. Krista liec man sagādāt šādu audumu, tikai lai violetie ziedi būtu vienā tonī ar rišām, bet otri nedaudz spilgtāki.”

Es uzreiz devos pie otrā tērpa. Baltas, šauras bikses ar šķēlumu, kas sākās nedaudz zem ceļa, bet augšdaļu sedza tikai melna, žaketīte ar platiem pleciem, pie tam labajā pusē bija piestiprināta liela sarkana roze, kas saskanēja ar elegantām sarkanām kurpēm.

„Varbūt pārāk atkailināti, bet tomēr nē. Tērpā nevajadzētu neko mainīt” sāku aplūkot pēdējo modeli. Zaļa kleita līdz zemei, dekoltē un gurnus izcēla baltas rozes, īpašu uzmanību piesaistīja pērles, kas vijās uz leju no rozēm, un rotāja šķēlumu, kas bija gandrīz līdz gurniem. „Šobrīd modē ir izcelt apģērbu ar aksesuāriem, tāpēc ir pārspīlēts ar pērlēm. Šķēlumam- jā, bet mazāk pie krūtīm.”

„Mums noteikti jānolīgst jauns dizaineris. Marta sāk zaudēt asumu, viņas pat šodien nav darbā, tāpēc man vajadzēja pamest skices, lai es būtu šeit” Valentino sacīja Roberto un sievietē, kuras ienākšanu nebiju pamanījusi.

„Kas ir tava jaunā asistents Valentino?” viņa raudzījās manī „Nesaprotu, kur tu viņas atrod?”

„Šoreiz laikam jāsaka, Džuljeta atrada mani. Viņa ciemojas Melando namā” vīrietis teica, paskatoties uz Roberto.

„Jā, viņa ir ģimenes draugs” viņš negribīgi atteica.

„Es esmu Izabellas draudzene” bildu, pat vēl aizvien par draudzeni runādama tagadnē „Es mācos par tērpu stilisti, tāpēc sarunāju ar Andželu, ka varēšu atbraukt uz modes skati, pavērot, kā darbojas modes nams.”

„Perfekti. Ja tevi citu plānu nav, tu varētu līdz skatei būt mana asistents. Ar lielāko prieku uzklausīto topošās dizaineres domas” Valentino aizrautīgi vērās manī.

Mans skatiens aizlīdēja pie Roberto „To var noorganizēt vai ne?”

„Nezinu, tas noteikti jāpārrunā ar Andželu” viņš atsacīja.

Ātri pagriezos pret dizaineri „Es piekrītu, tieši vakar atradu nelielu dzīvoklīti šeit, pilsētā” pēc Paolo izlēciena jau biju nolēmusi pamest Melando namu un šis darbs varētu būt lielisks aizbildinājums.

„Andžela to zina?” Roberto satraukts jautāja man.

„Nē! Bet viņai ir vienalga, kur es palieku, svarīgi ir tikai, lai tiktu pieņemt pareizais lēmums, vai ne?” ar pārliecību sacīju.

Telpā iestājās saspīlēts klusums, ko pārtrauca Valentino, it kā pauze nemaz nebūtu bijusi „Nāc es tev izrādīšu firmu” viņš man piedāvāja savu elkoni, kurā es nekavējoties ieķēros.

Vīrietis man izrādīja visu firmu- sākot ar grāmatvedības un beidzot ar modes nodaļu. Biju sajūsmināta, beidzot visu redzēt pati savām acīm. Tūre beidzas Valentino kabinetā.

„Šeit es veidoju tērpus un skices” telpa bija plaša, un tajā valdīja sava veida nekārtība- skices izklātas pa visu galdu, manekeni ar nepabeigtajiem tērpiem, neskaitāmie audumu paraugi.

„Šeit viss izskatās līdzīgi mūsu studijai, tikai plašāk un ar vairāk iespējām” atzinos, kas vīrietis apsēdās pie galda.

„Tev ir sava studija?” viņš pārjautāja.

„Jā, mēs kopā ar kursabiedru izveidojām nelielu, lai varētu mūsu skices pārvērst tērpos. Šis” norādīju uz savu kleitu „nāk tieši no turienes.”

„Kā es tā varēju? Sakarā ar tērpu problēmām, pat nepamanīju tavu tērpu. Tas ir pasakains, visvairāk man patīk rožu raksts” vīrietis izteica komplimentu, raugoties manī.

„Paldies” pateicos, nedaudz nosarkstot.

Pēkšņi pa durvīm, nemaz nepieklauvējot, iesoļoja Antonio „Valentino mums vajag uzzināt balles tēmu” viņš strikti paprasīja un tikai tad pamanīja mani „Džuljet, ko tu šeit dari?”

„Esmu Valentino jaunā asistente līdz skatei. Tev ir kādas problēmas ar to?” ar nelielu smaidu gaidīju atbildi.

„Nē, bet vēlos tev pateikt, ka esmu „Melando volo” direktores vietnieks” direktore, protams, bija Andžela.

„Bet ne īpašnieks” piebildu, un tad palūkojos uz dizaineri „Esmu daudz lasījusi par uzņēmumu, ko jūs teiktu, ja tā būtu masku balle?”

„Tieši tas, kas vajadzīgs. Viesi ierodas maskās, greznos tērpos, neviens nevienu nepazīsts, tas ir ideāli. It īpaši tāpēc, ka tiks atklāts modes nama īstais īpašnieks, kuru līdz šim apvija noslēpuma plīvurs. Zināji viņu neviens nav saticis” Valentino patika mana idejas, iesmējos, kad viņš sacīja par īpašnieku.

„Esmu ko tādu dzirdējusi” atsacīju.

„Es likšu sagatavot ielūgumus” Antonio nikni atcirta un pazuda, aizcirzdams durvis.

„Es laikam tagad došos, vēlos šodien pat pārcelties uz dzīvokli” pateicu vīrietim.

„Protams, dodies. Es darbu sāku 8, bet tu vari ierasties deviņos” viņš atsacīja „Es uzzvanīšu Patrikam, lai aizved tevi.”

Es jau devos prom, lai arī biju piektajā stāvā, nolēmu izmantot trepes, tikai pirms kāpšanas vēl novilku kurpes, paņemdamas tās vienā rokā. Cilvēki, kas man pagāja garām, dīvaini atskatījās un sačukstējās, bet es tam nepievērsu uzmanību, jau Latvijā biju pie tā visa pieradusi.

Autostāvvietā mani jau gaidīja Patriks „Šoreiz kāpnes?” viņš taujāja, atverot durvis.

„Nevēlējos riskēt. Tev vajadzēja redzēt, kā uz mani skatījās” stāstīju velkot kājās kurpes.

„Tas noteikti nebija dēļ kurpēm, šeit redzētas vēl trakākas lietas” viņa izvadīja auto no pazemes stāvvietas.

„Kāpēc tad?” piesprādzējos un palūkojos uz puisis.

„Jau puse no darbiniekiem zina, ka tu esi jaunā Valentino asistenti. Viņš šajā ziņā ir ļoti izvēlīgs, pat Andželas kundzes sūtītās meitenes tiek atraidītas. Pēdēja tika atlaista jau pirmajā darba stundā” Patriks paskaidroja.

„Nezinu, man viņš neliekas tik strikts, lai arī ir galvenais dizaineris. Manuprāt, mums sakrīt gaumes un domas saistība ar tērpiem” raudzījos laukā pa logu, kad izbraucām no pilsētas.

„Jūs esat tikai vienreiz satikušie un jau atraduši kopēju valodu?” viņš izklausījās pārsteigts.

„Vispār šī bija otrā tikšanās reize, bet pirmajā mēs nerunājām par modi” atbildēju.

„Masku balle, kā tev tas ienāca prātā?” vīrietis taujāja.

Pārsteigta pametu skatienu uz šoferi „Šeit laikam neko nevar noslēpt” pasmējos un turpināju „Pavisam vienkārši. Es zinu, ka tiks paziņots modes nama īstais īpašnieks, kuru līdz šim neviens nav redzējis, sastapis vai runājis. Visi būs tērpti maskās, būs cilvēki, kurus aiz maskām nevarēs identificēt. Brīdi, kad tiks noņemtas maskas, iepazīstinās ar īpašnieku, viņš būs pēdējais, kas noņems masku.” Pasmaidīju, par savu satriecošo ideju.

„Ideāli, viņš varēs nemanāmi visu apskatīt, novērot, jo mantinieku neviens nav pat bildēs redzējis” Patrikam arī patika mana doma, tas nozīmēja, ka arī citi tai varētu piekrist.

Atlikušo ceļu Patriks izjautāja mani par Latviju, mācībām, ģimeni un hobijiem. Ik pa brīdim viņš izstāstīja kādu joku, tā viss brauciens līdz Andželas mājām pagāja jautrībā.

Tiklīdz mašīna apstājās pagalmā, no mājas dusmu pilna iznāca Andžela. Es vēl nebiju paspējusi kārtīgi izkāpt, kas dzirdēju viņās drausmīgo balsi.

„Tu domā, ka varēsi tik vienkārši aizbraukt! Es tev to neļaušu esmu atbildīga par tevi, kamēr esi šeit, tāpēc paliksi tepat, līdz pat došanai uz Latviju” Andžela pilnā balsī kliedza.

„Jūs man nepavēlēsiet! Es drīkstu darīt ko vēlos. Varbūt vēlaties, lai uzrādu dokumentus, kuros rakstīts, ka ar savu uzturēšanos Itālijā es uzņemos pilnu atbildību. Es un neviens cits!” atkliedzu un pārskrējusi garām saimniecei, devos iekšā mājā, kur nekavējoties devos uz savu istabu.

Ātri sāku kravāt mantas, ko biju paspējusi izkravāt, bet pirms tam aizslēdzu durvis atstādama atslēgu slēdzenēs.

Kā biju gaidījusi, jau pēc minūtes atskanēja klauvējieni pie durvīm.

„Džuljeta, tūlīt pat atver durvis! Tu nekur nebrauksi!” Andželas balss skanēja bargi, bet reizē izbrīnīta.

Protams, viņa nekad neiedomājās, ka tā rīkošos „Man vienalga” atteicu, pat nepamatot skatienu uz durvīm.

Viņa vēl turpināja runāt, bet es tam vairs nepievērsu uzmanību.

Vēl paņēmu vannas istabā noliktās mantas un devos pie durvīm. Lēnām atslēdzu, atverot tās sastapos ar nikno Andželas skatienu, blakus Antonio, kas šoreiz neizskatījās uzjautrināts, drīzāk nobijies. Bet no kā? Abiem aiz muguras pie kāpnēm stāvēja Patriks nedaudz pārbijies veroties manī.

Neko neteikdama devos pārim garām, mani saķēra aiz rokas Antonio. „Nekur tu neiesi” viņš strupi atteica.

Strauji izrāvos no viņa vieglā tvēriena „TU mani neapturēsi” noteicu un norādīju Patrikam uz čemodānu, puisis uzreiz saprata un paņēmis manas  mantas devās lejā.

„Es atlaidīšu to nodevēju” Andžela ļauni sacīja.

„Tu to nedarīsi, jo tad es tūlītēji paziņošu presei īsto „Melando volo” īpašnieku” rūpīgi vēroju viņas reakciju, zinot, ka trāpīju sāpīgākajā vietā. Jau sen prese ir visādi mēģinājusi uzzināt, kurš mantoja modes namu, bet viņiem, tas nebija izdevies, tāpēc topošajai modes skatei tika pievērsta īpaša uzmanība.

Izcīnījusi ilgu cīņu ar sevi Andžela pašpārliecināti paziņoja „Vari doties, bet es par to ziņošu Metam. Viņš nebūs ar mieru.”

„Zvani! Kopš rītdienas, viņš vairs nav man advokāts un līdz ar to nepārstāv mani uzņēmumā” pēc kapsētas apmeklējuma, es nebiju sēdējusi tāpat vien. Es biju daudzreiz pārlasījusi visus līgumus un sapratusi lietas, kuras Mets centās no manis noslēpt, tāpēc uzreiz sazinājos ar paziņu, kuras attāla radiniece strādāja Itālijā, caur šo sieviete arī es neiedomājami ātri atradu citu advokāti un jauno dzīves vietu.

„Tas nevar būt!” vecā sieviete nobālēja, līgavainis pieturēja nabadzīti, lai tā nepakristu.

„Kas šeit notiek?” pavecs vīrietis bija pie kāpnēm.

„Melando kundzei vajadzētu doties atpūsties. Viņa patiešām neizskatās labi” sacīdama, devos lejā pa kāpnēm.

„Kas viņa ir?” dzirdēju svešinieku taujājam.

„Tā nav tava daļa Ennio” Andžela atcirta.

Tālāko sarunu es nedzirdēju, jo devos prom no šīs nožēlojamās vietas. Patriks mani jau gaidīja, vēl tikai ielikām velosipēdu bagāžniekā un devāmies prom.

„Man laikam rītā nevajadzēs ierasties darbā” Patriks, manuprāt, pārāk vienaldzīgi sacīja.

„Neuztraucies, Andžela tevi neatlaidīs, jo viņa nedarīs neko, kas varētu aizkaitināt īsto īpašnieku” tikai, kad biju izteikusi šos vārdus, sapratu, cik muļķīgi tas bija.

„Tu pazīsti īpašnieku?” puisis ieinteresēt taujāja.

„Nē, bet es pazīstu viņa pārstāvi uzņēmumā Bruno Capasu.” Atbildēju un pagriezos nedaudz uz sāniem, kā grasītos nosnausties. Patriks to pamanīja un vairs neuzdeva jautājumus.

Lēnām vēros ārā pa logu, līdz pa īstam iemigu.

„Džuljeta, mēs esam klāt” Patriks mani modināja.

Atvērusi acis, pavēros visapkārt un sapratu, ka nezinu, kur atrodos.

„Šī ir tā adrese, ko tev pateicu?” pārjautāju savam šoferim.

„Jā, mēs tūlīt iebrauksim stāvvietā, tur mūs noteikti apturēs apsargs” viņš paskaidroja.

„Neuztraucies, Paula teica, ka paziņos par manu ierašanos” nosvērti teicu, lai arī iekšēju jutu lielu satraukumu.

Tiklīdz piebraucām pie barjeras, pie mašīnas pienāca apsargs „Jums ir identifikācijas karte?”

„Nē, bet mani gaida Paula Skrapca” izskaidroju, pārliekusies pāri Patrikam, lai vīrietis varētu mani dzirdēt.

„Jā, viņa mani brīdināja. Brauciet iekšā, stāvvieta 217, es piezvanīšu un paziņošu, ka esat ieradusies” apsargs devās pacelt barjeru.

Novietojuši mašīnu devāmies uz liftu, kur mani jau gaidīja Paula.

„Džuljeta, prieks ar tevi beidzot iepazīties” sieviete apskāva mani.

„Man arī prieks” uzsmaidīju Paulai.

„Riteni atstājiet tepat, vēlāk palūgšu to kādam novietot” viņa atteica un paņēmusi dažas manas mantas iekāpa liftā.

Pagriezos pret Patriku „Paldies par visu, tālāk es pati.” Paņēmu atlikušās mantas un iekāpu liftā, durvīm aizveroties ieskatījos puiša acīs, kurās šaudījās šaubu zibšņi.

Lifts apstājās otrajā stāvā, par ko es nopriecājos, jo varēšu bez liekas galvas lauzīšanas kāpt pa kāpnēm.

Mēs devāmies līdz pat gaiteņa galam, apstājoties pie baltām durvīm.

Paula atslēdza durvis un norādīju, lai eju iekšā. Mirkli vēl vilcinājos, bet tad pārkāpu slieksnim, lai ieietu jaunā dzīvē, kas noteikti sagādās daudz interesentu pārsteigumu.

6.nodaļa

Pelni

***

flow_by_andziadesign-d3gkcnu

žēl man to negulēto nakšu
bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu
vai izlīdīšu maziņš un pliks
un gulēšu ietīts kur mani liks?

un bez spoguļa skatos sev acīs
bet nesaprotu ko es tur redzu
tas ir tāpat kā pasaulē skatīties
tas ir tāpat kā vilcienā kratīties

pelni bez kādas melodijas
neizvandītā kaudzītē guļ

Klāvs Elsbergs

Tiklīdz biju izkravājusies, ieradās mana jaunā advokāte- Nina. Mēs pārrunājām svarīgākās lietas. Es viņai iedevu visus dokumentus, lai Nina varētu iepazīsties ar situāciju. Man likās mēs uzreiz atradām kopīgu valodu.

Pēc vairāk kā stundas garas sarunas, atvadījusies Nina devās prom. Nākamo tikšanos norunājām pēc divām dienām, kad advokāte būs jau izskatījusi visus dokumentus.

Tā kā bija jau pāri astoņiem nolēmu nekur nedoties, bet rūpīgāk apskatīt dzīvokli.

Apskati sāku ar virtuvi, kas bija neliela, bet ļoti kompakta. Tajā atradās gāzes plīts, neliels ledusskapis, izlietne un galdu aizstāja lete, kas atdalīja virtuvi no viesistabas. Visā telpā ļoti labi kontrastēja baltais fons ar sarkanajām iekārtām un skapīšiem.

Viesistabā atradās trīsvietīgs dīvāns, kas apklāts ar krāšņu ziedu rakstu pārvalku, izcēlās uz maigi dzeltenā telpas fona. Tam priekšā atradās neliels stikla galdiņš, tālāk nedaudz eleganta dizaina skapītis, kurā bija ievietots televizors un citas elektroierīces. Pa visu istabu bija izvietotas daudzi puķu podi, kas lieliski papildināja interjeru.

Bet visvairāk man patika guļamistaba, kurā tāpat kā pārējā dzīvoklī sienas klāja maigais baltais tonis, kas lieliski izcēla melnās mēbeles- gultu un nelielos soliņus, skapīti; sarkanos akcentus- gultas pārvalks, raksti uz sienas gultas galvgalī, lampa pie grieztiem, žalūzijas. Kopumā telpā valdīja minimālisms, padarot telpu plašu un smalku.

Šobrīd žalūzijas bija atvērtas, tāpēc no loga pavērās skaists skats uz pilsētu, kuru šobrīd lēnām sāka segt vakara krēsla.

Vēl tikai sakārtoju dažas mantas un devos gulēt, lai rītā varētu agrāk piecelties.

 

Modinātājs vēl nebija nozvanījis, kad es jau pamodos, pulkstenis bija 6:30 . Izkāpu no gultas un devos uz dušu, pēc tās uzvilku halātiņu un čāpoju uz virtuvi. Man parasti tik agri negribas ēst, tāpēc es tikai paņēmu vienu ābolu un gāju ģērbties. Izvēlējos viegla auduma zilu kleitiņu bez lencītēm, kas beidzās nedaudz virs ceļa, virsū uzvilku tāda paša auduma baltu jaku, komplektu lieliski papildināja melna, plata josta ar metāla rozi priekšplānā. Matus atstāju vaļā, izvēlējos nelielus zilus auskarus. Kājas apavu ar melnām kurpēm uz neliela papēdīša.

Kad biju jau gatava doties, pulkstenis bija jau pus astoņi. Lai arī Valentino teica, ka varu ierasties tikai 9 nolēmu tomēr būt jau 8, lai ātrāk varētu pierast pie jaunā darba. Vēl tikai paķēru saulesbrilles un devos prom.

Līdz firmai nebija tālu, tāpēc nolēmu doties tur kājām, bet vispirms man vajadzēja noietu uz stāvvietu, lai saņemtu iebraukšanas karti, kas vakar tika izgatavota.

Kad biju nokāpusi lejā uzreiz devos pie apsarga.

„Labrīt” viņš mani jautri sveicināja.

„Labrīt! Es vēlējos saņemt savu iebraukšanas karti” paziņoju, pie ejot pie vīrieša.

„Jā, protams” viņš atteica un aizgriezās. Nepagāja ne minūte, kad vīrietis jau atkal pievērsās man un pasniedz kartīti „Lūdzu, Džuljetas jaunkundze! Jūsu ritenis ir novietots netālu no lifta, karte ir arī atslēga telpai, kur tas atrodas.”

„Paldies jums! Turpmāk sauciet mani vienkārši par Džuljetu” smaidot atteicu.

„Kā vēlaties Džuljeta” viņš atteica un es devos prom.

Līdz modes namam bija jāiet apmēram 20 minūtes, netālu no firmas iegriezos nelielā kafejnīca un paņēmu divas latte un šokolādes un zemeņu kēksiņus.

Tiklīdz iesoļoju ēkā devos pie reģistrācijas.
„Labrīt, kā varu jums palīdzēt” sieviete aiz galda uzreiz jautāja.

„Labrīt! Mani sauc Džuljeta Viluma, esmu jaunā Valentino asistenta” vienkārši atbildēju.

Sieviete uzreiz mani nopētīja no galvas līdz kājām „Pareizi, jūsu kartīte ir jau gatava” viņa ātri kaut ko sameklēja uz galda un pasniedza man „Šai visu laiku jābūt piespraustai pie apģērba.”

Sieviete bija man pasniegusi lapiņu ar piespraudi, uz tās bija man vārds un nodaļas nosaukums, kurā strādāšu- dizaina nodaļa. Novietoju dzērienus un kēksiņu uz galda, lai piespraustu lapiņu.

„Valentino teica, ka jūs darbu sākšot tikai deviņos” sieviete pārsteigti vērās manī.

„Es nolēmu ierasties ātrāk. Tā taču nav problēma?” vienaldzīgi palūkojos uz sievieti.

„Protams, nē” viņa atteica un pievērsās datoram un papīriem uz galda.

Paņēmu savas mantas un devos kāpņu virzienā, lēnu garu kāpu uz piekto stāvu.

Ieejot dizaina nodaļā daudzu skatieni tika pievērsti man. Es par to nelikos ne zinis, taisnā ceļā dodoties uz galvenā dizainera kabinetu. Pieklauvēju pie durvīm un pat nesagaidījusi atbildi devos iekšā.
Valentino jau rosījās ap kādu manekenu, tāpēc neredzēja, kas ienāca.

„Es teicu, ka lai līdz 12 šodien neviens mani netraucē. Tikai Džuljeta drīkst ienākt šeit” viņš skarbi atteica, nepaceļot skatienu.

„Tātad neviens nav tevi iztraucējis” sacīju un devos novietot uz galda krūzes un ēdamo.

Izdzirdējis manu balsi Valentino uzreiz pacēla skatienu no tērpa „Atvaino, nedomāju, ka tu ieradīsies tik agri.”

„Es neesmu no tām, kas norītiem ilgi guļ, tāpēc pēc pamošanās uzreiz nācu šurp. Protams, pa ceļam iegriezusies kafejnīcā” piebildu norādot uz atnesto.

Vīrietis piesteidzās pie galda „Kas mums šodien brokastīs?”

„Latte” padevu viņa krūzi „šokolādes un zemeņu kēksiņi” norādīju uz maisiņu.

„Paldies” viņš laipni pasacījās.

„Tas nav nekas īpašs” iedzēru malku savas dzēriena, kas vairs nebija karsts, bet ne arī pārlieku atdzisis.

„Es varētu pierast pie šī” Valentino paņēma kēksiņu un sāka ieturēt brokastis.

„Kāds ir šodienas darba plāns?” jautāju pārlūkojot telpu.

Vīrietis ar krūzi rokās devās dziļāk telpā „ Līdz 12:00 mums jāpabeidz trīs pēdējie tērpi modes skatei, tāpēc paziņoju, lai mūs neviens netraucē. Uzreiz pēc tam būs tērpu pielaikošana un foto sesija, 14:00 man ir jābūt „Melando volo” padomes sēdē. Pārējā diena ir atkarīga no sapulces” viņš ne reizi nekur neieskatījies stāstīja. Atgriezies pie galda viņš paņēma telefonu „Krista piezvani Patrikam un paziņo, tiklīdz viņš ierodas, lai atnāk pie manis.” Viņš sacīja un nolika klausuli.

„Tad ķeramies pie darba” Valentino aizrautīgi sacīja.

Visiem trīs tērpiem, kurus vajadzēja pabeigt, bija izveidoti tikai pamata griezums, tāpēc priekšā bija smags darbs- dažādi aksesuāri, apavi, apģērbu rotājumi.

Vispirms mēs ķērāmies klāt pie okera krāsas kleitas bez lencītēm, kas priekšpusē bija ļoti īsa, bet aizmugurē audums krita līdz zemei. Viss tērps bija viegli gofrēts, apakšmalu un vienu no aizmugurējām malām papildināja ziedi.

„Šeit bija domāta sarkana josta ar ziedu” Valentino norādīja uz jostasvietu „Bet tas tērpu padarīja pārāk smagnēju.”

„Vienkārši turpiniet ziedu rakstu, lai tie apvijas ap vidukli” es ieteicu un, paņēmusi tuvumā esošo ziedus, parādīju kā tas izskatās.

„Jā, tas varētu izdoties” dizaineris atteica un pierakstīja uz lapas vajadzīgo. „Kaklarota nebūs nepieciešamas tikai platas, zelta rokassprādzes.” Viņš to visu pierakstīja un paziņoja kādam, ka var nākt pakaļ tērpam.

Tiklīdz tas tika nodots cita dizainera rokās, mēs ķērāmies pie nākamā uzdevuma.

Tā bija īsa kleita, kas bija veidota neskaitāmās kārtās, radot viegluma izskatu „Šeit” viņš norādīja uz krūšu daļu „Man jāiestrādā zelta lente. Kamēr es to darīšu tev jāpabeidz trešais tērps. Tev ir divas stundas laika. Vari darīt ko vēlies, jo šis tērps ir kā rezerves, tāpēc tam nav pilnībā izstrādātas skices, jo principā tas nebūs vajadzīgs” Valentino paziņoja un paņēmis manekenu devās dziļāk telpā un ķērās pie darba.

Es nedroši piesoļoju pie pēdējā tērpa, mani neietekmēja fakts, ka kleita nebūs skatē, jo tā bija mana iespēja parādīt dizainerim uz ko esmu spējīga, jau grasījos aplūkot to tuvāk, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.

„Tas noteikti ir Patriks” Valentino atsauca, kamēr es piesoļoju pie durvīm. Vīrietim bija taisnība.

„Sveiks, nāc iekšā” teicu un norādīju, lai viņš ienāk.

„Sveiki, kā pirmā darba diena?” puisis vēlējās zināt.

„Tikko tikai sākās” atteicu, lai arī biju šeit jau vairāk kā stundu un devos atpakaļ pie sava uzdevumu, kamēr Patriks gāja pie dizainera.

„Es jau pateicu Kristai, ka līdz foto sesijai tu būsi aizņemts. Tu palīdzēsi Džuljetai, tev jāatnes viss, kas būs vajadzīgs” Valentino vienkārši sacīja un atgriezās pie darba.

Patriks atnāca pie manis un arī sāka raudzīties tērpā. Tā bija vienkārša, pieguļoša melna kleita bez lencītēm, kas bija vien tik gara, lai apsegtu sēžamvietu.

Puisi jau grasījās ko teikt, bet es paspēju pirmā „Atnes man debeszilo, violeto un karaliski zilo audumu” tiklīdz biju to pateikusi devos pie galda.

Atradusi papīru sāku ieskicēt savu ieceri, lai pārvērstu tērpu pilnībā.

Pēc 15 minūtēm Patiks bija atpakaļ ar manis prasītu, norādīju viņam nolikt audumu. Pārlaidu skatienu visām krāsām un, izvēlējusies karaliski zilo, devos pie manekena. Žigli iztinu audumu un centos to ar adatiņām pievienot kā biju domājusi, tad nedaudz atkāpos.

Pārlūkoju savu nodomu un izsecināju, ka labāk tas izskatīsies, ja audumu izgriezis precīzi no piegrieztnēm „Cik ilgā laikā var izveidot man nepieciešamu audumu griezumu?”

„Šobrīd šuvējas nav pārāk aizņemtas, tāpēc tas varētu prasīt tikai kādu pusstundu vai stundu” Patriks atbildēja un gaidīja nākamos norādījumus.

„Labi, man vajag uztaisīt piegrieztnes, paņem šo rulli” atsacīju un ātri devos ārā pa durvīm. Puisis uzreiz mani panāca un sāka vadīt uz šūšanas darbnīcām.

Tiklīdz iegājām pa durvīm vairāki skatieni pievērsās mums, bet es tikai pateicu „Labrīt” un uzreiz devos pie tuvējā galda un paņēmusi lineālu sāku veidot fasonu.

Pēc 20 minūtēm es biju beigusi. „Kura no jums ir brīvāka?” jautāju, lūkojoties uz šuvējām.

„Ko jūs vēlaties?” taujāja viena no tuvējām sievietēm. Viņai nevarēja būt vairāk par trīsdesmit, manu uzmanību piesaistīja viņas uguns sarkanie mati.

„Man vajadzētu izgriezt audumu pēc šīm piegrieztnēm, bet pēc iespējas ātrāk, jo man atlikusi tikai” palūkojos pulksteni uz rokas „tikai pusotra stunda un man vēl šis audums jāpiešuj pie jau gatava auduma.”

Sieviete piecēlās kājās un pienāca man klāt „Žanna” viņa iepazīstināja ar sevi „Izgriešanai 15 minūtes un vēl 10 malu apstrādei.”

„Džuljeta” atsmaidīju „Tas man derēs. Pēc tam es varu šeit arī to piešūt?”

„Protams, ja vēlaties es arī to varu izdarīt” Žanna paziņoja paņemdama piegrieztnes.

„Nē, tas nebūs vajadzīgs” atteicu un steidzos prom „Es būšu atpakaļ pēc 20 minūtēm.”

Patriks visu šolaiku nekā nebija teicis, viņš tikai mierīgi sekoja man.

„Tu laikam esi pieradis netraucēt dizaineri darbā” ieminējos.

„Jā, viena no svarīgākajām lietām strādājot ar mākslinieku- neiztraucēt viņu domu gājienu” puisis atvēra man durvis.

Mēs atkal bijām Valentino studijā. „Tev jāaiznes manekens uz šūšanas darbnīcu” es piegāju pie galda un paņēmu savu skici „bet pirms tam jāpasaka, kur atrodas aksesuāri.”

Viņš man izstāstīja ceļu un mēs izšķīrāmies. Šobrīd firmā varēja redzēt rosību, daudzi kaut kur steidzās, rūpīgi strādāja pie saviem darba galdiem. Pēc minūtes sapratu, ka noteikti esmu nepareizi nogriezusies, tāpēc apstājos pie tuvējā galda, aizkura sēdēja pusmūža vecuma sieviete. „Atvainojos, ka traucēju, bet vai jūs man varētu pateikt, kur es varētu atrast aksesuāru telpu?”

Galvai paceļoties manī raudzījās nelaipnas acis, bet tad skatiens aizslīdēja, līdz manai vārda zīmīte un sieviete atplauka smaidā „Nē, protams, tu netraucē! Telpa, ko meklē, ir atpakaļ pa gaiteni, trešās durvis pa kreisi.”

„Paldies” pasacījos un devos norādītajā virzienā. Šoreiz neapmaldījos un nekavējoties devos iekšā telpā. Vispirms devos pie kurpēm, izvēlējos divus pārus violetos toņos. Tad devos pie aksesuāriem un paņemu vairākus.

Atradusi visu nepieciešamu devos pie šuvējām, kur mani jau gaidīja Žanna ar pabeigtu audumu.

„Cik ilgi es biju prom?” palūkojos pulkstenī, man bija atlikusi tikai stunda „Ātri jāķeras pie darba” žigli atteicu, atdevu mantas Patrikam un žigli apsēdos pie Žannas šujmašīnas.

Ne mirkli nepacēlu acis no darba, lai varētu laikā visu paspēt, neviens man netraucēju, bija sajūta, ka laiks telpā apstājies un tajā nav neviena  cita izņemot mani.

Kad pabeidzu šūt, uzreiz apskatījos pulksteni, bija atlikušas tikai desmit minūtes. „Paņem manekenu” sacīju Patrikam, izņemot no viņa rokām mantas un steidzos uz studiju.

Kad iegāju telpā, Valentino jau bija pabeidzis tērpu un pašlaik sēdēja pie galda.

Patriks novietoja manekenu uz grīdas un pagāja nostāk, es vēl novietoju pie tērpa tumši violetas, gandrīz melnas kurpes ar gaišāku uguns rakstu un rokassprādzi čūskas veidolā.

Vīrietis pietuvojās manekenam, viņa acīs varēja redzēt izbrīnu „Tu to paveici divās stundās?”

„Jā, vēl mazliet un nebūtu paspējusi” jau biju nedaudz nomierinājusi, bet tik un tā apsēdos uz tuvējā krēsla un vēlreiz palūkojos uz savu veikumu.

Melnajai mini kleita bija papildināta ar zilu audumu, kas priekšpusē nosedza labo pusi, tur, kur beidzās melnais audums, tas pārgāja vairākos slāņos radot kuplumu izskatu, kas turpinājās visapkārt, beidzoties kleitas otrajā pusē pie iepriekšējā tērpa apakšmalas.

Valentino nopietni palūkojās uz mani „Kad es tev iedevu šo uzdevumu, domāju, ka piemeklēsi dažus aksesuārus vai kādu audumu ar ko papildināt tērpu. Bet tu to pārveidoji pilnībā, radot ko satriecošu” viņš apbrīnas pilns atkal vērās kleitā.

„Sākumā varbūt tāds varēja būt mans nodoms, bet zinot, ka tērps tāpat netiks izrādīts skatē, nolēmu to absolūti izmainīt” ar smaidu uz lūpām klāstīju.

„Manuprāt mēs šoreiz varētu izdarīt izņēmumu” dizaineris atteica un devās ārā no istabas.

„Ko tas nozīmē?” neizpratnē vēros Patrikā.

„Tavs tērps tiks iekļauts modes skatē” puisis paziņoja un sekoja Valentino.

„Kur tu dodies?” mans jautājums apturēja viņu.

„Valentino devās pusdienu pārtraukumā, es domāju viņam pievienoties un iesaku tev to pašu, jo jau pirms 12 tev būs jābūt fotostudijā” viņš gāja projām, bet es nedomāju palikt un sekoju.

„Paldies” Patriks pēkšņi sacīja, kad bijā nonākuši kafetērijā 3. stāvā.

„Par ko?” taujāju apsēžoties pie galda.

„Ka vēl neesmu izmests no darba” viņš atteica un pasūtīja kafiju un spageti ar sieru.

„Es savu vārdu vienmēr turu” pateicu un pasūtīju sev tēju un grieķu salātus.

„Es tev ticu!” Patriks palūkojās uz apkārtējiem „Ko es nevarētu teikt par daudziem citiem kolēģiem, ar ko strādāju jau vairākus gadus.”

Pacēlu skatienu un ielūkojos vīrieša acīs „Lai cilvēks justos droši, nevajag neskaitāmu draugu skaitu, kam viņš uzticas. Pietiek ar vienu, kurš vienmēr ir blakus grūtā brīdī, zina īstos vārdus un nekad tevi nepametīs briesmās.”

Tika atnests ēdiens, tāpēc pārtraucu mūsu ciešos skatienus. Visu maltītes laiku vairs neviens no mums nerunāja. Likās, ka arī Patrikam šī ir jūtīga tēma, jo puisis iegrima pārdomās, līdz pie mums pienāca kāda jauna sieviete.

„Patrik, tev nekavējoties jāierodas grāmatvedībā! Kaut kas noticis ar galveno datoru varbūt tu varēsi to atrisināt, jo neviens cits to nespēj, bet meistars būs šeit tikai pēc stundas” viņa satraukti klāstīja.

„Jā, labi” Patriks, kā izrauts no transa atbildēja „Tu varētu lūdzu pavadīt Džuljetu līdz foto sesijai?” Viņš pat nepalūkojās uz mani.

„Jā” izdzirdot apstiprinošu atbildi, puisis ātri aizsteidzās prom.

Aizkaitināta piecēlos kājās un palūkojos uz savu pavadoni, kas nepieklājīgi blenza uz mani „Varat doties atpakaļ pie darba, es zinu kur man jādodas!”

Spēji pagriezos un ignorējot sievieti devos prom uz fotografēšanu.

Šoreiz neapmaldījos un papēžiem klabot strauji iesoļoju modeļu ģērbtuvēs, kur lielākā daļa uzreiz palūkojās uz mani. Pārlaidu skatienu telpai- vēl nebija ieradies neviens dizaineris, šeit atradās tikai modeles, vizāžisti, frizieres.

Man skatiens apstājās pie sieviete, kas bija tērpta kostīmā, ko es apskatīju vakar, kad Valentino prasīja manu viedokli. Zibenīgi devos klāt modelei „Ziedam ir jābūt labajā pusē” īgni sacīju un pārliku aksesuāru žaketes otrā pusē „un kur ir mazākie ziedi, ka jāpievieno kurpju saišu augšdaļā?”

„Šeit” pie manis piesteidzās kāda sieviete un padeva nelielus dzeltenas rozes.

Dusmas uzbangojot ar jaunu spēku, izrāvu mapi, kas atradās sievietes rokās. Tajā atradās visi norādījumi kā jāizskatās modelei sākot no matiem līdz aksesuāriem „Es šeit nekur neredzu vārdu savienojumu- dzeltenas rozes. Jūs redzat?”

Sieviete apjukusi vērās manī, tad vienkārši atteica „Nē!”

„Protams, tāpēc ātri sagādājiet sarkanos ziedus” uzkliedzu un ko kājas nes devos uz blakus telpu, kur jau tika uzstādīts viss aprīkojums fotografēšanai. Atkritu pirmajā krēslā, kas bija novietots aiz aprīkojuma.

Saņēmu galvu rokās un centos nomierināties. Mani reti piemeklēja dusmu lēkmes, bet tā notiekot labāk turēties no manis pa gabalu, jo viens nepareizi pateikts vārds un ….

Blakus man kāds noklepojās, lēni pacēlu acis- tas bija viens no fotogrāfiem „Jā?” saērcināti jautāju.

„Valentino jūs meklē, pašlaik viņš ir ģērbtuvēs” viņš norādīja uz telpu, kurā es tik ļoti negribēju atgriezties.

„Pasakiet lūdzu viņam, ka es nejūtos labi, tāpēc uz mirklīti iziešu ieelpot svaigu gaisu” atteicu vīrietim un gāju izejas virzienā, kad jau bija ārā no telpas man priekšā kāds nostājās.

Pacēlu skatienu- tas bija Antonio „Pavācies malā!” nīgri sacīju viņam.

„Tu man nepavēlēsi. Tev jāpaliek līdz ieradīsies Andžela ” vīrietis droši ieskatījās man acīs.

„To mēs vēl redzēsim” uzsmaidīju viņam un paņēmu telefonu „Nina sveiki! Tu esi nokārtojusi visus papīrus” jautāju savai advokātei.

„Jā, ja vēlies varu šodien pat tos aizvest tev” viņas balsī varēja just prieku.

„Tāpēc es arī tev zvanu! Vēlējos uzzināt vai tu 14:00 varētu ierasties firmā” palūkojos uz vīrieti, kas šobrīd neizpratnē vērās manī.

„Šobrīd es esmu brīva, bet man ir sarunāta tikšanās 14:30” Nina lietišķi atbildēja.

„Tādā gadījumā domāju, ka tu varētu jau tagad atbraukt. Tikai paņem visus dokumentus” ieminējos, domās saliekot savu nelielo plānu kopā.

„Labi, tad pēc kādas pusstundas būšu, uz redzi!”

„Uz redzi!” atvadījos un atvienojusi sarunu, atkal pievērsos Antonio „Paziņo, ka sapulce tiek pārcelta uz 13:00!”

„Tu to nevari darīt” viņš zemā balsī norūca.

Es pieliecos un iečukstēju ausī „Tu ļoti labi zini, ka varu! Tāpēc labāk steidz to visiem paziņot.” Nesagaidījusi, ko viņš teiks, devos uz liftu, lai dotos uz pirmo stāvu.

Kad lifts apstājās strauji izsoļoju no tā un gāju uz izeju. Izejot laukā, dziļi ievilku gausu plaušas. Vēl mazliet un es būtu skaļi pateikusi, ka esmu īstā īpašniece. Nedaudz nomierinājos un lēnām čāpoju uz tuvējo kafejnīcu, kur apsēdusies pie galdiņa, kas atradās vis dziļāk telpā, pasūtīju kafiju un rūpīgi apdomāju visu šajās dienās notikušo.

Gandrīz nepamanīju, ka bija jau pagājušas 20 minūtes un man pievienojās Nina.

„Manuprāt es nojaušu, kāpēc esmu šeit” viņa ar smaidu atteica un pasūtīja ekspresso.

„Tev būs jāpiedalās sapulcē, kā manai pārstāvei. Un ir dažas svarīgas, lietas, ko vēlos, lai tu paziņo” teicu un pasūtīju vēl vienu kafiju.

Es izstāstīju Ninai savu plānu, viņa visā rūpīgi klausījās un ik pa brīdim nolīdzināja dažas nepilnības manās domās.
Kad biju beigusi, viņa nopietni uzlūkoja mani „Tu tiešām to vēlies?”

„Jā, es tā esmu nolēmusi” atteicu un piecēlos kājās, Nina sekoja manam piemēram „Es došos uz Valentino kabinetu un savienošos ar apspriedes telpas kameru.”

„Tu to vari izdarīt?” advokātes balsī varēja sadzirdēt neticību.

„Jā, man brālis ir datorspeciālists, viņš man iemācīja dažu šādus tādus knifiņus” lēnām manī sāka atgriezties dzīvesprieks, kas no rīta bija mani pārņēmis „Vajag tikai zināt galveno paroli, kas, protams, nav noslēpumā modes nama īpašniecei- man” klusi piebildu.

Tālāk mēs devāmies atsevišķi, vispirms firmā iegāju es un neapstājoties soļoju uz Valentino kabinetu. Tiklīdz tur nonācu un pārliecinājos, ka dizainera tur nav, aizslēdzu durvis un ieslēdzu datoru. Nonākt līdz apsardzes sistēmai bija nedaudz grūtāk, kā domāju, bet pēc 15 minūtēm man tas bija izdevies un es bez lieka kavēšanās pieslēdzos apspriedes telpas trijām kamerām.

Centra objekts tajā bija liels galds apkuru pašlaik bija sasēdušas 13 personas- Andželas sēdēja galda galā, no viņas pa labi Antonio, kuram blakus sēdēja Roberto, labajā galda pusē bija arī- firmas vecākais grāmatvedis- Alfreso Dolāns, divi modes nama lielākie akciju turētāji aiz manis, kuriem kopā pieder 40% : Karlo Bittaro un Džordžs Heitmans ar savu advokātu; otrā galda pusē: Marko Paso- mārketinga nodaļas vadītājs, Valentino un otra vadošā dizainere- Mišela, fotogrāfs- Pjetro Bagiloni, un mākslinieciskā direktore: Karla Galmini un vēl aizvien kā man pārstāvis Bruno Capasa.

Visi nemierīgi grozījās un runāja pieklusinātās balsīs, satraukušies par negaidīto sapulces pārcelšanu.

Pēkšņi iezvanījās telefons, kas atradās priekšā Andželai. Viņa pacēla klausuli un pēc brītiņa sacīja „Lai viņa ienāk!”

Visu skatieni tika piekalti vienīgajām durvīm, kas veda istabā. Tās atvērās un iekšā eleganti iesoļoja Nina „Sveicināti!” viņa sacīja mierīgi, kā šī nebūtu pirmā reize, kad viņa šeit ierodas.

Advokāte nebija ģērbusies lietišķā kostīmā, bet gan vairāk piemēroti sapulcei modes namā: violeti rozā kleitiņā, kas beidzās krietni pirms ceļa un perfekti piegulēja sievietes augumam, slaidās kājas vēl vairāk izcēla melnie legingi, bet kā punkts un i bija pelēkā jaka- nedaudz garāka par kleitu ar rozā apšuvumu gar malām.

Ninas brūnie mati ar balinātām šķipsnām, pakāpeniskajā griezuma bija atstāti vaļā, tā liekot sejai izskatīties mazākai un izceļot skaistās pelēki brūnās acis.

Sieviete uzreiz devās uz vietu otrā galda galā un pirms sēšanas iepazīstināja ar sevi „Atvainojos, ka liku jums gaidīt! Mani sauc Nina Mamelli, līdz modes skatei es būšu īpašnieces pārstāve.” Viņa apsēdās un padeva mapes akciju turētājiem, Andželai, Roberto un Capasa kungam. Tie bija dokumenti, kas apliecināja, katru advokātes vārdus.

„Kas notika ar iepriekšējo pārstāvi?” Valentino iejautājās.

„Īpašnieks sacīja, ka viņš vairs neesot spējis pildīt savu pienākumus” Nina bez sevišķas domāšanas atbildēja „Bet nerunāsim par bijušo. Varbūt vispirms apskatīsim tērpus.”

Visi sāka vērot fotogrāfijas, kas šodien bija uzņemtas, izteica dažas piezīmes un glaimus dizaineriem. Kā pēdēja parādījās manis pabeigtā kleita.

„Tas ir rezerves tērps?” Andžela izbrīnīta pameta skatienu Valentino virzienā.

„Tā bija plānots, bet pēc Džuljeta pārveides, es vēlētos to iekļaut skatē” dizaineris klāstīja ar dedzīgu kaisli.

„Tas nenotiks, jo viņa nav dizainere, turklāt tas noteikti neiederēsies skatē” Antonio izteica savu viedokli.

„Tērpam ir lielisks siluets un izcili aksesuāri, turklāt tas padarīs līniju nedaudz modernāku” Mišela vēlreiz aplūkojot fotogrāfiju „Tajā ir kaut kas izaicinošs, bet kolekcijā kopumā kleita iekļausies.”

„Es piekrītu, ka tērpu vajadzētu iekļaut” piebalsoja mākslinieciskā direktore.

„Mums vajadzētu par to balsot” ieminējās Andžela.

Pirmā, kas nākamā ierunājās, bija Nina „Īpašnieks vārda saku, ka šim tērpam jābūt iekļautam skatē” man par brīnumu viņa sacīja. Es palūdzu advokātei darīt visu, lai mans veikums netiktu ielikts skatē.

„Viņš pat nav redzējis tērpu!” Antonio protestēja pret tādu rīcību.

„Nē, bet dokumentos rakstīts, ka es pilnībā pārstāvju sava klienta vēlmes. Tāpēc ar manu un dizaineru viedokli pietiek, lai tērpu iekļautu skatē” nevienam nemanot viņa ielūkojās tieši kamerā un uzsmaidīja.

„Lai jau tā notiek” Andžela salti atteica un ķērās pie nākamā temata „Kā jūs visi zināt pēc modes skates notiks masku balle. Tajā arī jaunā īpašniece paziņos turpmāko modes nama likteni” sieviete caururbuši raudzījās manā advokātē.

„ Mantojumu saņēma sieviete?” Valentino bija rūpīgi saklausījis vārdu- īpašniece.

„Tas nav svarīgi” Antonio dusmīgi palūkojās uz dizaineri.

„Kāpēc tas nav svarīgi?” Nina nopietni uzlūkoja ikvienu telpā esošo „Manuprāt tas ir ļoti nozīmīgi, ka galvenie modes namā zina, kas pēc balles pilnībā pārņems īpašnieces pienākumus.”

„Cik mums zināms, viņa vēl nav izlēmusi, ka paturēs firmu” Bittaro kungs nemierīgi sarosījās un palūkojās uz Andželu.

Sieviete jau grasījās, ko atbildēt, bet pirmā pasteidzās Nina „Es šodien pārrunāju ar īpašnieci daudz svarīgu lietu, tāpēc, ja uz mirklīti neviens mani netraucētu, es varētu jums daudz ko pateikt.”

Atkal visu skatienu pievērsās advokātei, kas šobrīd piecēlās kājās.

„Jaunā īpašniece patiešām ir sieviete. Viņai nav īpašas pieredzes uzņēmuma vadībā, bet viņa jau divus gadus ir sekojusi līdzi firmas izaugsmei un kritumiem. Iepriekšējais pārstāvis bija noklusējis dažas svarīgas nianses, tāpēc tiku piesaistīta es. Šobrīd varu droši sacīt, ka vienīgais īpašnieces mērķis ir atgūt „Melando volo” vietu modes pasaulē un stabilizēt uzņēmumu, kas, kā man zināms, ir uz sabrukuma robežas.”

Drūmi novērsos no ekrāna, tieši to Mets man bija noklusējis. Pēc dziļākas izpētes un ar Ninas palīdzību es uzzināju, ka firmas liktenis ir atkarīgs no šīs modes skates. Pašlaik finansēs ir daudzi robi, kas varētu būt nepareizas vadības rezultāts, bet man šķiet, ka pie visa vainīgi Andžela ar Antonio.

„Tāpēc īpašniece jau šodien pieņēma kādu svarīgu lēmumu” pēc šiem izteiktajiem vārdiem telpā iestājās pilnīgs klusums „Viņa pārņems uzņēmuma vadību savās rokās uzreiz pēc modes skates.”

Telpu pārtrauca neapmierinātas balsis.

„Viņa to nedrīkst!” Antonio nikni pielēca kājās.

„Tas bija jāpaziņo tikai ballē” Andžela atkal bija uz sabrukšanas robežas.

„Nomierinieties jūs abi” Roberto nikni atcirta „Labāk, būtu priecājušies, ka nebūs jāgaida līdz ballei, lai to uzzinātu!”

„Kā tu vari tā teikt? „Melando volo” vienmēr ir bijis ģimenes uzņēmums, to tā pēkšņi nevar pārņemt nezināma persona” Andžela atkliedza un pārspīlēti saķēra galvu.

„Te jums taisnība, Melando kundze ” pēc Ninas vārdiem vecā kundze nesaprašanā pacēla galvu, bet advokāte turpināja „Firma vienmēr ir piederējusi Melando dzimtai, bet vairs nav neviena tieša mantinieka, tāpēc kāda starpība.”

„Kā nav tieša mantinieka? Andžela ir vienīgā, kurai vajadzētu vadīt firmu” Antonio apmulsis palūkojās uz savu līgavu, kas bija kļuvusi dīvaini klusa.

Es biju no nedaudzajiem cilvēkiem, kas zināja šīs dzimtas mantojuma tiesības un biju to pastāstījusi savai jaunajai pārstāvei.

„Alesandro bija pēdējais, kas mantoja firmu no sava tēva, pēc viņa nāves to vajadzēja mantot meitai – Milai, bet pēc viņas nāves- Izabellai. To nekad nemantoja persona, kas ieprecinājusies ģimenē” Nina ļoti rūpīgi klāstīja.

„Es šai uzņēmumā strādāju vairākus gadus un to nezināju, bet kā jūs to zināt?” jautāja Alfreso Dolāns.

„Jaunajai īpašniecei to pastāstīja Alesandro, trīs mēnešus pirms savas nāves” viņa paskaidroja.

„Tad Alesandro bija visas tiesības izvēlēties savu nākamo pēcteci” Valentino noskumis bilda „Es viņam vienmēr uzticējos, tāpēc ļaujiet būt pirmajam, kas apsveic jauno īpašnieci.” Viņš piecēlās kājās un pasniedza roku advokātei, kas to pieņēma.

„Es nodošu viņai jūsu vārdus” Nina atteica un pagriezās pret pārējiem „Tomēr vēlos, lai šeit paziņotais paliek starp mums līdz skatei, jo mediji gaida vissīkākās baumas un uzzinājuši manu pateikto, tas būtu vienīgais ap ko viņi spietos, atstājot modes skati novārtā.”

Tā patiešām šobrīd bija: daudzi ziņu avoti rakstīja par skati un ka tajā atklās modes nama īpašnieku, bet ja kāds to uzzinātu jau tagad- visa uzmanība tiktu vērsta uz mani.

„Es došos, man nav laika ilgāk šeit uzkavēties” Antonio strauji pateica un izsteidzās no kabineta, pēc vīrieša neko neteikdama aizgāja Andžela.

„Īpašniece lika man jums nodot šīs vēstules” Nina padeva aploksnes abiem akciju turētājiem „Variet tās izlasīt vēlāk un piezvanīt man ja vēlaties.”

Abi vīrieši paņēma aploksnes un atvadījušies no pārējiem devās prom.

„Ja īpašniece vēlētos es varētu viņai izstrādāt īpašu tērpu ballei” Valentino piedāvājās.

„Tas nebūs nepieciešams, viņai tērps jau top” Nina smaidot atbildēja un pievērsās Robertam „Es vēlētos apskatīt firmas pēdējo divu gadu bilances, ja tas būtu iespējams.”

„Jā, protams! Sekojiet man” vīrietis atteica un visi palikušie pameta telpu.

Es ātri izslēdzu kameras un, atvērusi Valentino kabineta durvis, apsēdos krēslā šaipus galdam.

Pēc pāris minūtēm dizaineris iesoļoja kabinetā kopā ar savu kolēģi- Mišelu.

„Džuljeta žēl, ka tu nebiji foto sesijā! Ceru tu jūties labāk?” viņš devās apsēsties aiz sava galda, bet Mišela apsēdās blakus man.

„Tava kleita ir unikāla, tai piemīt savs šarms” sieviete mani uzslavēja.

„Paldies” kautri patiecos un uzlūkoju savu priekšnieku.

Valentino pasmaidīja un sacīja „Tērps tiks iekļauts modes skatē!”

Redzot, ka neesmu pārāk sajūsmināta, Mišela taujāja „Tev nepatīk savs veikums?”

„Protams, patīk! Tas ir ļoti raksturīgs tērpiem, ko veidoju kopā ar Klāvu, bet parasti viņš darbojas ar skicēm un es palīdzu ar detaļām vai piegriezumiem. Tāpēc nedomāju, ka tērps būtu modes nama līmenī” pastāstīju, kas patiešām mani uztrauc.

„Kleita iederas kolekcijā, tāpat nedaudz atsvaidzina visus pārējos tērpus” sieviete paskaidroja „Mēs vairāk turamies pie firmas iekšējiem etaloniem.”

„Precīzāk pie tā, ko vēlas redzēt Andžela!” Valentino lieki neliekuļojot sacīja „Kopš viņa pārņēmusi vadību, visi to vien dara, kā izdabā viņai, lai netiktu atlaisti no darba.”

„Tādas visi jaunās kolekcijas dizaini ir tikai viņas apstiprināti?” vēlējos zināt.

„Precīzi! Protams, izņemot tavējo” Mišela drūmi pavērās laukā pa logu „Visas mūsu jaunās idejas parasti tiek noraidītas, pat ja tur ir tikai dažas mūsdienīgas iezīmes.”

Kādu laiku telpā iestājās klusums, līdz man prātā radās grandioza ideja „Ja jums būtu iespēja izveidot tērpus no savām skicēm, cik ilgu laiku tas prasītu?”

„Nezinu, viss atkarīgs cik daudz tērpu nepieciešams un laika, kas dots” Valentino atteica domīgi paskatoties uz mani.

„Jūs varētu izveidot jaunu kolekciju līdz ballei, tie varētu būt kādi 10 līdz 20 tērpi?” raudzījos te uz vienu te otru dizaineri.

„Jā, tas ir iespējams, bet mēs to nedrīkstam” Mišela kategoriski atteica un devās prom.

Vīrietis ne uz mirkli nenolaida skatienu no manis „Kas tev padomā?”

„Nekas” teicu un arī piecēlos kājās „Mums šodien vēl kas jāpaveic?”

„Nē, droši vari doties” dizaineris pievērsās papīriem uz sava galda, kamēr es pametu kabinetu.

Tiklīdz atstāju uzņēmuma teritoriju, piezvanīju Ninai un izstāstīju tikko radušos ideju. Man paveicās, jo viņa vēl bija firmā, tāpēc uzreiz pēc sarunas varēja izpildīt manu lūgumu.

Pēc sarunas, apmierināta ar paveikto, lēnā solī devos atpakaļ uz dzīvokli, lai pēc tam apskatītu pilsētu.

7.nodaļa

Atlūzas

****

ef266cc9604ae2ae7c21de39d441a790

ej pār laukumu piedrazotu
izvairīdamies kā nu proti
no atlūzām raibām un asām
aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā

kā savā mājā tu staigā
pa izgāztuvi
ar acīm kāri meklēdams
savu palaistuvi

aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā.

Klāvs Elsbergs

 

 

Jau vairāk kā divas stundas biju pastaigājusies pa laužu piepildītajām ieliņām, vienā dienā iegādājusies vairāk apģērbu un audumu, nekā Latvijā mēneša laikā. Bet šobrīd mani neuztrauca nauda, jo bija nepieciešams, lai visi uzņēmumā mani iepazīst kā izsmalcinātu, oriģinālu modes pazinēju.

Vajadzēja panākt, ka mani pieņem jau tagad, lai vēlāk es labāk varētu vadīt firmu, kas šajā brīdī šķita vājprātīgi. Pirmoreiz es uzņemos tik lieli atbildību, nezinot vai spēšu to paveikt, bet es to darīju tikai tādēļ, lai mēģinātu atgūt „Melando volo” iepriekšējo slavu un respektu, kas pēc Alesandro nāvēs lēnām izplēnēja.

Es tikai tagad sāku atskārst, cik stipri šis lēnums ietekmēs manus tuvākos cilvēkus. Jau gadiem ilgi es meklēju vietu, ko saukt par mājām. Bet vai tā būs Itālija? Lai arī es šeit gandrīz nevienu nepazīstu, ir sajūta, ka šeit iederos, ierodoties šeit mani atkal pārņem enerģija, kas izgaisa līdz ar Izabellu.

Tā kā lielāko daļu pirkumu biju lūgusi nogādāt uz dzīvokli, kā izrādās dara lielāka daļu šeit dzīvojošie, tikai ar diviem nelieliem iepirkumu saiņiem grasījos doties uz viesnīcu, kad pāri ielai ieraudzīju nelielu kafejnīcu ar āra terasi. Tikai tagad atskārtu, cik izsalkusi biju, tāpēc nesteidzoties devos uz pārpildīto ēdnīcu.

Beigās es atradu vienu brīvu galdiņu un nekavējoties apsēdos pie tā. Atnākot viesmīlim veicu pasūtījumu un ērti iekārtojusies vēroju apkārtējo, līdz brīdim, kad kāds mani uzrunāja:

„Šeit ir brīvs?”

Nesteidzīgi pacēlu acis un raudzījos vīrietī, kurš varēja būt vienādā vecumā ar mani „Jā, lūdzu, sēdies.”

„Šajā dienas laikā ir grūti atrast kādu brīvu vietu, kur ieturēties” viņš ilgi negaidot uzsāka sarunu tiklīdz atsēdās.

„Tā izskatās” es pārlaidu skatienu galdiņiem, lai pārliecināto, ka šis bija vienīgais brīvais. Tā arī bija, vīrietim bijusi izvēle starp mani, pusmūža vīrieti un māti ar zīdaini.

Viņš jau grasījos, ko sacīt, kad pie galdiņa piesteidzās viesmīlis.

„Ko pasūtīsiet?” oficiants gandrīz aizelsies taujāja.

„Man lūdzu to pašu, ko dāmai” svešinieks viltīgi man uzsmaidīja.

„Tas būtu: kazas siera salāti, spageti ar boloņēzes mērci un saldajā persiku suflē? ” apkalpotājs gaidīja apstiprinājumu.

„Jā, tikai man lūdzu grieķu salātus, un aperitīvā- sarkanvīnu pēc jūsu izvēles” vīrietis atteica un tiklīdz viesmīlis aizsteidzās atkal pievērsa savu skatienu man.

„Jūs bieži pievienojieties svešinieku pasūtītajām maltītēm?” šoreiz nolēmu beigt būt kautrīga un teikt, ko domāju, tāpat es viņu noteikti vairs nekad nesatikšu.

„Tikai ja kompanjone ir tik daiļa būtne kā jūs” viņš vērās manī ar savādu skatienu, it kā pazītu mani.

„Mēs esam jau kur tikušies?” ziņkārīgi nopētīju pretī sēdošo. Nē, es noteikti atcerētos, ja būtu iepriekš viņu redzējusi. Vīrietim bija tumši brūnas acis, es pat teiktu melnas, ja nezinātu, ka tā nevar būt, tumšie mati viegli spurojās, bet seja vēstīja, ka viņš kaut ko slēpj.

Oficiants atnesa aperitīvu un ielēja mums abiem, neko nesakot es iemalkoju vīnu, nepagāja ne minūte, kad tika atnesti salāti.

„Ar ko tad es šodien ieturēšu maltīti” es rūpīgi vēros viņa sejā, lai notvertu, kaut vienu patiesu emociju.

„Dorians, un kā sauc tevi?” viņš arī iemalkoja dzērienu un, pievērsis acis man, gaidīja atbildi.

„Dorian, tev jau vajadzētu zināt, ka tik daiļas būtnes kā es, kā tu teici, tik vienkārši neizpauž savu vārdu” es koķeti atbildēju un ķēros klāt maltītei.

Visu vakariņu laikā, vīrietis rūpīgi vēroja mani neko neteikdams līdz brīdim, kad viesmīlim vajadzēja atnest desertu.

„Ikvienam noslēpumam ir sava cena. Cik augsta ir jūsu cena?” Dorians koķeti uzsmaidīja.

Pēkšņi mani pārņēma dīvaina sajūta, ka tas jau reiz ir noticis. Pāri visam manam ķermenim pārskrēja drebuļi un es atcerējos pirms daudziem gadiem dzirdēto.

„Viņš skatījās uz mani ar savām tumšajā acīm, kā censtos mani nohipnotizēt, lai es padotos viņa vārdiem. Bet es nekad nepiekāpjos, tu to lieliski zini” es vēl nekad nebiju dzirdējusi Izabella balsī tādu dedzīgumu.

„Un tad viņš man jautāja: Ikvienam noslēpumam ir sava cena. Cik augsta ir jūsu cena?”

Vārdi atbalsojās manā galvā, nevar būt, ka tas ir tas pats vīrietis! Bet, ja tā ir, tā nevar būt nejauša sakritība, ka Dorians mani šeit sastapa.

„Skūpsts būtu mana vārda cienīgs” tā toreiz bija atbildējusi Izabella, es vairs neatcerējos, ko viņa tālāk stāstīja, bet zināju, ka man tūlīt jāuzzina patiesība.

Es jau grasījos celties, kad viesmīlis atnesa saldo ēdienu un rēķinu, kas bija tikai viens.

Aizkaitināta paraudzījos un pretim sēdošo, kurš tikai atteica „Ja jau viss ir aprēķināts kopā, ļauj man samaksāt” viņš jau sniedzās pēc rēķina, kad es strauji to paņemu.

Apskatījos summu un acumirklī izņēmu no somiņas pusi no norādītās summas un ievietoju grāmatiņā „No tevis man nekas nav vajadzīgs.”

Tiklīdz piecēlos kājās arī Dorians tā izdarīja un saņēmis manu roku grasījās, ko sacīt, bet es paspēju pirmā „Skūpsts noteikti nav mana vārda vērts.”

Izskanot šim teikumam vīrieša sejas izteiksme no apmierinātas mainījās uz nervozu, kas uzreiz man lika doties prom neatskatoties.

Ātri steidzoties prom pa ielu, pametu skatienu atpakaļ, un piefiksējusi, ka neviens neseko, palēnināju gaitu.

Vispirms vīrietis, kas mani uzrunāja izjādes laikā, tad vēl Raula dīvainā izturēšanās un tagad vēl šīs. Kaut kas nav kārtība un man negribētos tai visā nokļūt pa vidu, es tikai vēlos mierīgi dzīvot un saņemt iespēju labot iepriekš izdarītās kļūdas.

Jau biju pusceļā uz dzīvokli, kad nolēmu piezvanīt Klāvam.

„Sveiki, sen nedzirdētā” viņš uzreiz atbildēja „Kur palikuši visi solījumi rakstīt?”

„Es tevi arī mīlu” jautri atteicu „Es tev jau rakstīju, ka man tagad ir oficiāls darbs.”

„Bet tas nenozīmē, ka tu drīksti pamest savu kolēģi neziņā” Klāvs izklausījās nedaudz aizkaitināts, kas nozīmēja, ka esmu aizmirsusi ko svarīgu.

„Lūdzu, ilgāk nemoki mani! Ko es ATKAL esmu aizmirsusi” man tas negadījās bieži, bet citreiz tās bija patiešām svarīgas lietas.

„Līdz ballei palicis tikai mēnesi” viņš lika tam izklausīties vairāk pēc apgalvojuma nevis jautājuma.

„Jā! Un kā jau sacīju tā būs masku balle” vēl aizvien nebiju sapratusi savu kļūdu.

„Un, ja drīkstētu jautāt, kādā tērpā tu tur ieradīsies?” Klāva balsī nu jau varēja just nelielu uzjautrinājumu.

Nedomājot es atbildēju „Protams, ka mūsu radītajā…”

Pareizi, es tikai tagad atcerējos, ka vēl nebiju draugam paziņojusi, kuru no tērpa skicēm, lai viņš realizē dzīvē.

„Tu man piedosi” maigā balsī centos iežēlināt puisi.

„Ar tukšiem vārdiem tev šoreiz nepietiks. Zini, cik satraukts es esmu, ka nepaspēšu izveidot tērpu, kur nu vēl laikā tev nosūtīt” viņš izteica savas bažas, kurām patiešām bija pamats, bet tad man prātā ienāca grandioza ideja.

„Teiksim, ja tu saņemt biļeti lidojumam uz Itāliju, tu spētu man piedot” es uzsmaidīju par savu atjautību.

„Tu vēlies, lai dodos pie tevis?” Klāvs bija pārsteigts par tik pēkšņu piedāvājumu.

„Jā, man šobrīd ir vajadzīgs kāds draudzīgs plecs, turklāt tad tev nevajadzētu raizēties par manas kleitas nogādi. Tikai es nesolu, ka spēšu ar tevi pavadīt daudz laika kopā, bet es varētu pacensties” pat nesagaidot atbildi, aizdomājos vai varētu dabūt biļeti uz kādu no nākamās dienas reisiem.

„Un ja es piekristu, kad tu mani varētu sagaidīt?” draugam sakot, jau zināju, ka viņš ir piekritis.

„Tiklīdz nokļūšu līdz savai mājvietai, pasūtīšu biļeti uz tuvāko reisu” ātri sacīju.

„Nevajag, uz turieni es nopirkšu pats biļeti. Kā būtu, ja es apskatītos lidojumus un vēlāk tev paziņotu, kad lidošu” viņš ierosināja.

„Labi, tad es gaidīšu tavu atbildi! Uz redzi!” biju pār laimīga, kad atkal varēšu satikt Klāvu.

„Uz redzi!” viņš atvadījās un mēs atvienojāmies.

Runājot, pa telefonu nepamanīju, ka biju iegriezusies nepareizā ieliņā. Tā bija ļoti šaura un veda uz kādu autostāvietu. Pamanījusi savu kļūdu, pagriezos, lai doto prom no tumšās ieliņas, bet tiklīdz es to izdarīju, redzēju, ka ceļu aizšķērsojuši trīs vīrieši.

Uzreiz prātā iezagās neskaitāmas šausminoši turpinājumi, bet es parasti pārvērtēju situācijas. Lēnām soļoju pretim vīriešiem, viņi pat negrasījās doties malā, tikai rūpīgi vēroja mani ar biedējoši uzvarošiem skatieniem.

Negaidīti atskanēja riepu kaukšana strauji bremzējot, es kā bulta apgriezos. Mašīna bija bloķējusi manu vienīgo bēgšanas ceļu, jo no pārējām pusēm ielu ieskāva mūra sienas.

Mani sagrāba šausmas, sastindzinot visus manus muskuļus. Ko viņi vēlas no manis? Ja es atdošu viņiem naudu, mani atstās neskartu? Kāpēc tieši tagad?
Trīs svešinieku soļi lēnām tuvojās man, automašīnā sēdošās cītīgi vērās mani. Man bija jāizlemj padoties vai kaut tikai mēģināt beigt, varbūt paveiksies!

Lai arī kā es vēlējos nekustēties un sagaidīt likteni, es zināju, ka vēlāk sevi šaustīšu par savu bailīgumu, tāpēc nolēmu rīkoties.

Vispirms es nometu rokās esošos saiņus zemē, vienīgais liekais smagums tagad bija mana somiņa, bet es nevarēju atļauties to atstāt. Paldies, Dievam, pēc darba biju pārmainījusi augstpapēžu kurpes pret parastām laiviņ kurpēm.

Vīrieši jau atradās desmit metru attālumā no manis, ilgāk es nevarēju vilcināties. Es tikai cerēju, ka pietiks ar manām fizisko gatavību, lai paveiktu plānoto.

Es ātri pametu skatienu uz mašīnu, vadītājs pat negrasījās izkāpt, tāpēc es metos tieši spēkrata virzienā.

Vēl manīju maskā slēptā vīrieša pārsteigto seju, tad veikli uzlecu uz mašīnas un ātri devos tai pāri. Tiklīdz tiku atpakaļ uz zemes, ko vējš nes skrēju prom.

Nekad vēl mana sirds nebija tik ātri situsies. Nekad neticēju, ka brālis teica, ka visi treniņi, ko viņš lika man veikt, kādreiz glābs manu dzīvību.

Es tikai brāzos uz priekšu, man nebija laika atskatīties, vai kāds man seko, varēju tikai cerēt, ka pārsteidzu viņus nesagatavotus.

Jau redzēju izeju uz lielāku ielu, tā atradās simts metru attālumā, bet tad manu prieka iztraucēja auto motora rūkoņa.

Nē, tikai ne to! Bet bija pa vēlu, manu ceļu atkal aizšķērsoja melnais auto, kurā sēdēja visi četri svešinieki.

Pat ja es grieztos atpakaļ es vairs nespētu aizbēgt, tas būtu bezjēdzīgi. Es apstājos uz strauji tvēru pēc elpas, pārcilājot galvā vairākus pašaizsardzības paņēmienus, ko brālis man bija mācījis.

Vīrieši izkāpa un šoreiz strauji tuvojās man. Uzreiz sapratu, ka nespēšu ar visiem četriem tikt galā, pat Mārtiņam tas nebūtu pa spēkam. Kliegšanai arī man vairs nebija elpas, biju to visu atdevusi sprintam, kam vajadzēja mani paglābt.

„Tas nu gan bija aizgrābjoši, nekad nebūtu ticējis, ka kādai ir tāda drosme” garākais no vīriem uzjautrināts sacīja.

„Ko jums no manis vajag?” balsī nedaudz trīcot jautāju.

„Tu dosies mums līdzi, patīk tev tas vai nē” atteica vīrietis, kura seju vienīgo sedza maska.

„Un ja es nevēlos doties jums līdzi” es zināju, cik tas ir bezjēdzīgi, bet varbūt, ja novilcināšu laiku, kāds pamanīs šeit notiekošo un izglābs mani.

„Jo sliktāk tev, jo mūsu boss vēlas tevi. Viņām neinteresē kādiem līdzekļiem tas tiks veikts, galvenais, lai tu vēl elpotu, sastopot viņu” uzjautrināts atteica svešinieks, kas atradās vis tuvāk man.

Viņš pietuvojās man, ieskatījās man tieši acīs un jau pieskārās manai rokai, bet es automātiski, cik spēka pavilku vīrieti uz savu pusi un veicu stipru spērienu pa kājstarpi.

Viņš automātiski saliecās uz priekšu un ar rokām saķēra savu vīrietību, tāpēc es izmantoju izdevību, lai ar abām plaukstām veiktu apdullinošu sitienu pa ausīm.

Pēc tā viņš vēl vairāk saguma uz zemes, bet es strauji atkāpos un nesagaidījusi pārējo vīriešu reakciju uz notikušo, cik vien apņēmīgi varēju paziņoju „Neviens man nepieskaries!”

Ievilku vēl vienu dziļu elpu un turpināju „Es došos jums līdzi, bet neviens man nepiedurs ne pirkstu, ja nevēlaties saņemt to pašu, ko viņš” norādīju uz vīrieti, kas lēnām centās piecelties.

„Tu maita vēl pieminēsi to” viņš acīm niknumā kvēlojot sacīja.

Bet tad ierunājās vīrietis maskā „Labi, rīkosimies pēc taviem noteikumiem, bet, ja tu centīsies vēlreiz ievainot kādu no maniem vīriem, es vairs nebūšu tik pretimnākošs” viņa balsī varēja sadzirdēt negribīgi piekāpšanos.

Neko vairāk par norunu, kas mani pasargātu līdz brīdim, kad satikšu to maitu, kas mani vēlas redzēt, es nevarēju darīt.

Par izbrīnu maskā esošajam, es nesteidzīgi piegāju pie viņa un pasniedzu savu roku „Tātad mums ir vienošanās.”

Viņš nedaudz vilcinājās, bet tomēr paspieda man roku „MĒS tev nepieskarsimies.”

Mēs atlaidām rokas, vīrietis lēnām soļoja uz mašīnu, bet es viņam sekoju, pat neatskatoties uz pārējiem, kas palika aizmugurē. Lai cik tas neliktos banāli, dziļi sevī es cerēju, ka mūsu vienošanās nebija tikai tukši vārdi.

Viņš atvēra aizmugurējas durvis un norādīja, lai iekāpju. Protams, man vajadzēs sēdēt aizmugurē, starp diviem svešiniekiem.

Ko es biju iedomājusies? Ka sēdēšu priekšā, kurs būtu varējusi izdomāt plānu, kā apstādināt mašīnu un aizbēgt. Brālis man bija mācījis, ka sēžot priekšā tu kontrolē situāciju, pat ja uz tevi mērķē ar ieroci, jo jebkurā mirklī tu vari censties auto apstādināt pārblīvētas ielas vidū, kur tikai idiots tevi nogalinātu.

Gausi apsēdos aizmugures vidēja sēdeklī un piesprādzējusies gaidīju savus blakussēdētājus.

Pirmais, kas parādījās pie durvīm, bija mans nelielās pašaizsardzības upuris, tāpēc man pārskrēja baiļu trīsas.

„Nē, tu sēdēsi priekšā” vadītājs strikti noteica un es atviegloti nopūtos, vērojot kā vīrietis nosēžas priekšējā sēdeklī, bet tai pat laikā man blakus apsēdās abi pārējie.

Auto sākot kustēties iestājās kapa klusums, kas mani biedēja visvairāk. Es centos neskatīties uz blakus sēdošajiem un ciešāk saņēmu somiņu, ko biju ielikusi klēpi un negribēdama skatīties uz priekša sēdošo, pilnībā atliecu galvu un aizvēru acis.

Brauciens ilga jau vairāk kā desmit minūtes, kas mašīnu pāršalca Marcus Collins dziesma „Seven nation army”, kas atņēma man pēdējos nervus. Pēc vairākām sekundēm es attapos, ka tas ir mans telefons, kas zvana.

Es palūkojos uz vadītāju „Man ir jāatbild, tas ir man brālis. Ja es to nedarīšu viņš visdrīzāk zvanīs uz administrācijai, kur esmu apmetusies.”

„Uzliec skaļruni un atbildi! Un bez liekiem jokiem” viņš brīdināja un atkal pievērsās ceļam.

Ātri izņēmu no somiņas telefonu un ieslēdzu skaļruni, un atbildēju latviski, kas uzreiz lika sakustēties maniem blakus sēdētājiem: „Džuljeta klausās!”

„Kur tik formāli māšel?” Mārtiņa balsī varēja just nedzirdētu līksmi.

Ja viņš tikai zinātu, kur esmu iekūlusies?

„Tu parasti tik vēlu nezvani” atsacīju, negribēdama neko lieku izpaust, nezinot vai vīrieši mani saprot.

„Vakar es tev apsolīju, ka piezvanīšu šovakar! Jau aizmirsi?” likās, ka viņš būtu man tepat blakus.

„Jā, pareizi! Šodien bija tik daudzi darbi, ka pavisam aizmirsu par tevi” man vēl gribējās pieminēt: ka tas, ka sēžu mašīnā pilnā ir svešiniekiem būtu atbalstošāka atruna, bet turēju mēli aiz zobiem.

„Tu teici, ka šodien izlems, ko darīt ar mantojumus. Kāds tad ir lēmums?” protams, Mārtiņu interesēja mans lēmums, kas savā ziņā ietekmēs arī viņu.

Žigli apsvēru vairākas atbildes, jo nevarēju, visu šo vīriešu klātbūtnē, izpaust savus mērķus.

„Mēs nevarētu par to parunāt rītā? Es šobrīd jūtos ļoti nogurusi, jo pēc darba vēl apskatīju pilsētu un vispār tu mani iztraucēji: es grasījos tikko doties vannā” kaut tikai šoreiz viņš noticētu, brālis prata atmaskot pat manu labākos melus.

„Kas tā par dūkoņu fonā? Izklausās, ka tu brauc mašīnā?” tieši šobrīd viņam vajadzēja piekasīties ikvienam sīkumam.

Vadītājs nopietni palūkojās uz mani atpakaļ skata spogulī, sejā likās neitrāla, bet tomēr mani uztrauca sarunai pievērstā uzmanība.

„Tas ir televizors! Es īsti nezinu, kas tam noticis, tas tikai rada to drausmīgu skaņu un neko nerāda, un tu jau zini, kāda es esmu ar tehnoloģijām” cik vien varēju centos stabilizēt runu, lai nebūtu jaušams, ka meloju. Un tad sparīgi iespēru pa priekšā esošo sēdekli, lai arī otrā klausules galā to varētu redzēt.

Priekša sēdošais žigli pagriezās pret mani, bet pirms paspēja bilst, ko nevajadzīgu, es sacīju brālim, savā bezcerīgajā tonī „Pat iesitot nekas nenotiek!”

Mārtiņš gardi iesmējās „Nu tā tu neko nepanāksi! Tev taču nevar laist tuvumā 21. gadsimta ražojumiem, citādi katastrofa garantēta!”

„Laikam, tev taisnība! Rītā vajadzēs pakonsultēties ar apsargu, ko darīt!” nu jau arī caur maniem vārdiem varēja dzirdēt smieklus.

„Nu labi, likšu tevi ar tavu šī vakara kavalieri mierā, lai varat baudīt divvientulību” brālis lieki neliekuļojot piebilda.

„Kā tu zināji?” nevilcinoties spēlēju līdzi viņa domu gājienam.

„Beidz, tu nekad neesi bijusi laba aktrise! Turklāt var taču dzirdēt, ka kāds blakus tev kustas, lai arī cik tas dīvaini, tev tas neliktos” viņš tik tiešām spēja redzēt man cauri „Turklāt, kā tu centies izklausīties mierīga, lai arī esi tik nervoza, domājot ko es teikšu par tavu vēlo viesi.”

„Nu tad saki, lai man nav jānervozē” strauji izmetu, lai ātrāk beigtu sarunu.

„Viņš saprot latviski, vai tu pārtulkosi manus vārdus pēc savas patikas” šoreiz Mārtiņš pārsteidza mani nesagatavotu un vēl atzinās „Beidz es taču zinu, ka ir uzlikts skaļrunis!”

Nezinot, ko darīt ātri pārlūkoju auto sēdošos, nezinot vai viņi spēs palīdzēt.

Pēkšņi vīrietis pa labi no manis ierunājās „Kopumā saprot, bet labi būt angliski” man par brīnumi vārdi bija latviski.

„Ok, I can do that!” brālis atsacīja un apdomājot sakāmo turpināja “She is the best of my sisters, so if she later call me and tell that you haven’t be good to her, I will kill you myself.”

“Es laikam no kauna zemē ielīdīšu” es noteikti biju sarkana kā biete, kāpēc viņam vajadzēja piezvanīt tieši tagad.

“Treed her well, because you will never find better women than Juliet ever” jutu, ka beidzot beigsies šī nevajadzīgā sauna “Labi māsiņ, tas laikam ir viss, ko vēlējos sacīt, tikai vēlos dzirdēt apstiprinājumu no tava puiša.”’

„I will do my best” mans blakus sēdošais atbildēja.

„Es apmierināts, tagad uz redzi! Nezvani man, es piezvanīšu tev” ar niknuma pilnu balsi paziņoju, aizmirstot, ka man vajadzētu uztraukties par citām lietām.

„Beidz, nedusmojies uz mani! Tas taču nebija nekas svarīgs” viņš atteica, it kā tikko atkal nebūtu izturējies, ka pilnīgs idiots.

„Nekas? Atceries pēdējo reizi, kad centies mani pasargāt?” otrajā klausules galā iestājās pilnīgs klusums „Labi, atgādināšu! Uz diviem mēnešiem tu nokļuvi cietumā! Kāpēc? Jo gandrīz līdz nāvei piekāvi to bezgodi, kas CENTĀS mani izvarot? Es ziņoju policijai, bet nē, tev vajadzēja doties pie tā nelieša! Viss man pietiek!” es atvienoju sarunu un ar visu spēku triecu telefonu pret zemi.

Es noteikti nebūtu tik ļoti aizsvilusies, ja patiešām sēdētu savā dzīvoklī ar kādu vīrieti, bet apstāklis, ka šobrīd tiku nolaupīta, piesvieda pēdējo dzirksteli, manam dusmu vulkānam.

Ar visu savu emociju pārbagātību, nebiju pamanījusi, ka auto ir apstājies un ikviens tajā esošais skatās uz mani.

„Ko blenžat? Kamēr vēl neesmu izlēmusi neturēt solījumu, vediet mani pie tā idiota, kas sabojāja manu lielisko dienu” vēl aizvien nikna atkliedzu itāliski un pagrūdu, blakus sēdošo, lai ātrāk tiktu ārā.

Izkāpjot, piefiksēju, ka vispār nesaprotu, kur atrodos. Forši! Es taču vismaz varēju iegaumēt kaut kādas norādes, kur esmu atvesta?

„Seko man” manu sašutumu pašai par sevi pārtrauca vīrietis maska.

Vairāk nemocījusi sevi ar lietām, ko man būtu vajadzējis darīt vai nē, augti paceltu galvu sekoju, saviem nolaupītājiem, cerot, ka izkļūšu no šī visa dzīva, lai vismaz varētu pateikt brālim, ka sirds dziļumos es esmu bezgala pateicīga par to, ko viņš izdarīja ar to neģēli.

8.nodaļa

Arvien dziļāk

Never_forgive_me_2__by_temoc

***

arvien dziļāk dzīves akā

skatiens tā kā piliens krīt

arvien grūtāk paklanīties

arvien grūtāk pasmaidīt

arvien grūtāk sadraudzēties

arvien grūtāk vainas dzīst

arvien dziļāk dzīves akā

arvien grūtāk kādu nīst

Klāvs Elsbergs

 

Mani nekavējoties aizveda uz nelielu telpu, kas atradās vistuvāk ieejai. Tajā bija tikai kušete pie tālākās sienas, neliels galdiņš un divi krēsli, istabu apgaismoja viena grieztu lampas. Skaidri bija redzams, ka šī istaba ir radīta nolaupītiem cilvēkiem, jo tajā nebija neviena loga un tikai vienas durvis, tajā nevarēja satilpt vairāk par piecām personām, nemaz nerunājot par kamerām, kas atradās katrā telpas stūrī.

„Apsēdies, boss tūlīt nāks” vīrietis maskā pavēlēja un norādīja uz gultu „Somiņu es paņemšu” viņš ātri izņēma to no mana tvēriena.

Ilgāk nekavējoties devos norādītajā virzienā un atgūlusies aizvēru acis.

Es vairs to nespēju! Pēdējais, ko gaidīju no šī brauciena bija nolaupīšana. Viss gāja tik labi, beidzot es lēnām sāku iedzīvoties un tad šis! Vienīgais sagūstīšanas iemesls varēja būt tas, ka man piederēja modes nams. Varbūt viņi pieprasīs izpirkumu naudu? Ceru, kā tā arī būs!

Tiklīdz nomierinājos piecēlos sēdus un konstatēju, ka esmu atstāta viena. Šobrīd telpa izskatījās vēl mazāka, jo bija aizvērtas durvis un noteikti arī aizslēgtas. Lēnām mani sāka pārņemt nomācoša sajūta, kas nevēstīja neko labu.

„Nu, man ilgi būs vēl jāgaida!” saniknota vēros tieši kamerā, lai arī varēja būt pagājušas tikai kādas 5 minūtes.

Ievilgu dziļu elpu un lēnām izelpoju, ja vien tikai viņi būtu atstājuši somiņu. Nepagāja ne divas minūtes, kad es vēl vairāk aizsvilos.

„Nekavējoties vēlos atpakaļ savu somiņu vai izlaidiet mani no šejienes!” ja nezinātu, ka man kļūs vēl sliktāk, būtu piecēlusies kājās.

Nākamo minūti es visu uzmanību pievērsu elpošanai, kas palika arvien smagāka.

Pēkšņi kāds atslēdza durvis, tāpēc nekavējoties pievēros izejai. Telpā ienāca vīrietis maskā, kurš nebija manu sagūstītāju skaitā.

„Uzmanies, viņa jau neitralizēja vienu no mūsējiem” es atpazinu vīra balsi, ar ko biju vienojusies.

„Neuztraucies es visu kontrolēju” ienākušais pārliecināti atbildēja un aizvēra durvis, kas nekavējoties atkal tika aizslēgtas.

„Tevis pašas labā es ieteiktu tev nekustēties citādi tas var slikti beigties. Tu zini, ka es neblefoju” vīrietis paņēma tuvējo krēslu un apsēdās man pretī.

Viņi noteikti ir sajukuši mani ar kādu citu! „Jūs esat kļūdījušies, es nezinu par ko tu runā!” Sacīju pat nepaskatoties uz viņu. Ja šis viss drīz nebeigsies, man nevajadzēs uztraukties par svešinieku rīcību, es pati sevi nobeigšu.

„Tev pat nav drosmes ieskatīties man acīs” vīrs vulgāri izmet un pievilka krēslu tuvāk man.

„Lūdzu netuvojieties man!” vēl mazliet un man vairs nebūs gaisa, ko elpot.

Vīrietis nereaģēja uz maniem vārdiem tikai laikam rūpīgāk mani nopētīja. Es vairs nespēju to izturēt, tāpēc strauji pacēlu skatienu, lai ieskatītos svešiniekam acīs „Atnesiet…manu…somiņu!” aprauti izdvesu.

Viņa acis uzreiz pievērsās manai sejai, kura šobrīd noteikti kļuva arvien sarkanāka. Vīrietis nekavējoties pielēca kājās un aši devās pie durvīm.

„Ātri atnesiet viņas somiņu” viņš stingri norīkoju. Nepagāja ne minūtē, kad durvis atvērās un tika iedota mana somiņa, tiklīdz tas notika viņš steidzās atpakaļ pie manis.

Vīrietis ilgi nedomājot izbēra visu somiņas sastāvu man blakus gultā, tāpēc es uzreiz atradu zāļu pudelīti. Zibenīgi izņēmu divas tabletes, man tika padota ūdens glāze. Lai arī biju izdzērusi medikamentus, zināju, ka lēkme uzreiz nenorimies „Gaisu, gaisu!”

Svešinieka reakcija bija strauja, viņš mani paņēma uz rokām un izsteidzās no telpas. Nonākot svaigā gaisā, es tiku nosēdināta turpat zemē. Pirmais, ko es izdarīju, bija atgrūdu viņu no sevis.

„Viņa taisās bēgt, tā bija tikai šarāde” laukā bija izsteigušies arī vairāki citi vīrieši, ikvienam rokās atradās ierocis.

„Nē, nevienam, neko nedarīt!” komanda uzreiz lika visiem nolaist pistoles „Viņai ir klaustrofobija, tāpēc nepieciešama telpa, lai mazliet atelpotos. Visi izņemto piekto un trešo prom!”

Neviens negrasījās nepaklausīt pavēlē, tāpēc paliku tikai es, vīrietis, kas mani izglāba un divi sargi ar ieročiem.

„Viss kārtībā, Džuljeta?” vīrietis pievērsās man „Vari saukt mani par Kapricio.”

Es nevarēju nepasmaidīt, jo vārds, ko viņš bija nosaucis, iespējams ir atvasināt no itāļu vārda capriccioso, kas nozīmēja kaprīzs.

„Vēl mazliet un lēkme beigsies” es atteicu un atgriezos pie elpošanas, lai ātrāk iedarbotos zāles.

Pēc piecām minūtēm viss jau atkal bija kārtībā. Es pacēlu acis uz vīrieti, kas nemierīgi vēroja mani „Paldies, Kapricio! Nu jau viss ir pāri, mēs varam atgriezties telpās, lēkme šodien mani vairs nepiemeklēs, bet es dotu priekšroku palikšanai ārā.”

Viņš atviegloti pasmaidīja „Mēs paliksim šeit!” pēkšņi Kapricio sejā atkal parādījās bailes „Jūsu acis!” viņš izdvesu.

Pareizi, tikai tagad es atcerējos, ka zāles iedarbojas arī uz redzes receptoriem, kas nozīmēja, ka man acīs nedrīkst atrasties lēcas. Lēnām izņēmu tās no acīm un pievērsos pretī sēdošajam „Kādu brīdi acis būs apsārtušas, bet tam vajadzētu pāriet. Ir viegli aizmirst, ka man vispār ir lēcas.”

„Tu reti tās lieto?” viņš taujāja.

Ilgi nedomājot atbildēju „Tikai kopš esmu Itālijā, jo iepriekš man tīri labi patika brilles.”

„Tu esi no Latvijas?” vīrietis rūpīgi vēlreiz aplūkoja mani.

„Jā! Kapricio ķeries pie lietām, ko tu vēl nezini. Man negribas šeit pavadīt visu nakti, jo rītā jābūt darbā. Tu noteikti zini, ka esmu no Latvijas, iepriekš dzīvoju Melando muižā, kur dzīvoju pašlaik, ka strādāju „Melando volo” ” ne mirkli nenovēru skatienu no svešinieka acīm, kas bija vienīgais, ko redzēju, lai arī tajās, manuprāt, bija lēcas, pat mati nosegti zem maskas.

„Labi! Kāpēc tu strādā modes namā?” jautājums pārsteidza mani.

Tātad viņi nezina, ka esmu tā īpašniece vai arī izliekas. „Es pazīstu Melando dzimtu, tāpēc sarunāju, ka varēšu vasarā stažēties firmā, lai paaugstinātu savas zināšanas dizainā.”

Man pat nevajadzēja melot, es tikai noklusēju dažas detaļas, šķiet vīrietis man noticēja „Kāpēc tu izvācies no muižas un pārcēlies uz pilsētu?”

„Man radās nesaskaņas ar Andželu. Viņai ir neciešams raksturs, lai neteiktu vairāk” labprāt būtu pateikusi, ka tā sieviete ir maita.

Viņš noslēpumaini pasmaidīja „Tev nekad ar viņu nav bijušas labas attiecības.”

Es varētu derēt uz savu dzīvību, ka tas bija apgalvojums, nevis jautājums „Manuprāt, jūs vēl aizvien mani uzskatāt pār kādu citu.”

„Tu vari beigt izlikties, mēs zinām, kas tu esi” Kapricio apmierināts vērās manī.

„Nezinu, ko jūs gaidāt, ka es sacīšu? Es esmu Džuljeta Viluma, latviete, kas šeit ieradusies tikai pavadīt vasaru” pēc šiem vārdiem vīrietis izskatījās nedaudz sarūgtināts.

„Tu esi mainījusi seju, acis, matus, pat iemācījusies pašaizsardzību, bet tu mani nepiemānīsi. Vismaz varēji noslēpt medaljonu, ja domāji izlikties” viņš norādīja uz sirds veida kaklarotu.

Manu ķermeni pārņēma drebuļi. Tā noteikti nebija sagadīšanās! Visu savu mūžu nebiju redzējusi rotu, kas līdzinātos manas un draudzenes, jo šķiet tās tika gatavotas pēc īpaša pasūtījuma. Bet tas varēja nozīmēt tikai vienu…

Man acīs sariesās asaras „Es neesmu Izabella Pilotto, viņa nomira pirms trīs gadiem.”

„Kamēr tevi meklēs, tu nebūsi mirusi” viņš izrunāja tieši tos pašus vārdus, ko jātnieks manas izjādes laikā.

Dusmu pārmocīta pielēcu kājās un strauji pietuvojos vīrietim, kas arī piecēlās „Es esmu Džuljeta Viluma. Izabella ir mirusi, jūs visi varētu viņu vienreiz likt mierā” pēc maniem vārdiem viņš nedaudz atkāpās „Nav brīnums, ka draudzene man nemitīgi sapņos rādās. Jūsu visu dēļ viņa nerod mieru!”

Es nespēju vairs izturēt sevī augošo dusmu straumi, tāpēc sāku sist vīrieti ar savām dūrēm, tie nebija stipri sitieni, bet man vajadzēja izlādēties „Izabella ir mirusi! Mirusi! Mirusi! Lieciet mani mierā un atrodiet kādu citu, ko terorizēt!”

Pēkšņi viņš mani apstādināja, saņemot manas rokas ciešā tvērienā „Nomierinies!” balss bija mierinošāka nekā gaidīju.

„Tu man nepavēlēsi, ko darīt!” izrāvos no viņa tvēriena un pakāpos vairākus soļus atpakaļ „Neviens mani vairs neizrīkos!”

„Kur tu ņēmi to kaklarotu?” vīrietis rūpīgi vēroja, ko atbildēšu.

Man nebija, ko melot „Izabella vecvecāki mums uzdāvināja identiskas kaklarotas 10 gadu vecumā. Cik noprotu ir tikai divas tādas rotas, tāpēc neticiet nevienam, kas ierauga kādai šādu rotu. Jo abas kaklarotas pašlaik ir manā īpašumā.”

„Kāpēc?” viņš vienkārši negribēja likties mierā.

„Izabella pazaudēja savējo neilgi pirms nāves, bet es to atradu. Tā kā nevarēju piedalīties izvadīšana, tā palika pie manis. Ja tu kaut mazliet būtu pazinis viņu zinātu mani, tas nozīmē, ka jūs pat nezināt, ko meklējat” atkal apsēdos uz zemes, lai nedaudz nomierinātos.

Iestājās klusums, kas sāka kļūt kaitinošs „Ja gribat apstiprinājumu Izabellas rota ir manā somā” sacīju un atkal pievērsu skatienu vīrietim „Ja tu kaut mazliet būtu pazinis viņu, zinātu, kas es esmu!”

Kapricio uzgrieza man muguru un ierunājās „Pēc vecāku nāves Izabellas vienīgā vēlme bija aizbēgt no šejienes. Atgriežoties no Latvijas viņa vienmēr stāstīja par draudzeni, kas vienīgā viņai spēj sniegt īstu laimi.”

Vārdi aizskāra mani līdz sirds dziļumiem, tie izklausījās tik patiesi „Tad kāpēc es esmu šeit? Viņa bija laimīga, kāpēc jūs neļaujiet man tādai būt?”

„Rakstura un uzvedības ziņā jūs esat tik līdzīgas, tad vēl kaklarota. Izabella nekad neteica, ka tāda ir divas” viņš lēnām pagriezās pret mani.

„Es nekad nebūšu Izabella. Es nezinu, kāpēc jūs viņu vispār meklējat? Kas liek jumts domāt, ka viņa ir dzīva?” es sīki nopētīju vīrieti, cenšoties saprast, kas viņš bija manai draudzenei.

Viņš negrasījās man neko atklāt. Jo labāk! Es ātrāk vēlējos tik no šejienes prom „Ja tas būtu viss, ko vēlējies zināt, laid mani vaļā. Vakarā man tiks piegādāti pirkumi, ja es nebūšu mājās, apsargs zvanīs manai advokātei un jums būs lielākas problēmas nekā vienkārši palaižot mani tagad.”

Kapricio rūpīgi klausījās, tad nāca manā virzienā. Es ne soli neatkāpos, viņš pieliecās man tuvāk, kā grasītos iečukstēt ko ausī, bet pēkšņi iedūra adatu man rokā.

„Kas tas ir?” es šausmās vēros viņā.

„Tagad tu mazliet pagulēsi” vīrietis mierīgi atbildēja un saķēra mani, kad sagrīļojos. Mana apziņa lēnām izplēnēja.

 

*********

“Kā tu vari būt tik pārliecināts?” rupja vīrieša balss kādam jautāja.

Es lēnām sāku atgūties no medikamentu iedarbības, bet nolaupītāji to nepamanīja. Neatvērusi acis aptvēru, ka esmu mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Centos nekustēties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.

„Tu pats redzēji, kaklarotas ir divas, turklāt tā, ko atradām viņas somiņā noteikti piederēja Izabellai” balsis nāca no auto priekšējiem sēdekļiem. Ja mana atmiņa nevil, tikko runājošais bija Kapricio.

„Trīs gadu laikā mēs neesam atraduši nevienu pavedienu, kas apliecinātu, ka viņa ir dzīva. Man negribas to sacīt, bet varbūt tēvs kļūdījās” runātājs noteikti sēdēja pie stūres, balss skanēja dobjāk nekā Kapricio, viņš noteikti bija vecāks.

„Nē, tēvam taisnība! Nav nekādu liecību par viņas nāvi ne autopsijas rezultātu, ne paša ķermeņa. Turklāt vēl vairāk aizdomas rodas, jo neviens nebija klāt kremēšanas procesā tikai Alesandro ar Andželu” vīrietis izklausījās uztraucies.

„Tādā gadījumā nevajag krist panikā. Ja Izabella ir dzīva, mēs viņu atradīsim. Iespējams jau pēc mēneša! Es vēl aizvien neticu, ka Alesandro novēlēja firmu kādam ārpus ģimenes, balles laikā tiks atklāts īpašnieks, varbūt tā būs viņa” vadītājs nešauboties mierināji blakussēdētāju.

Ja tikai viņai zinātu, ka īstā modes nama īpašniece esmu es! Tas mani pārsteidza visvairāk, jo viņi zināja tik daudz par mani, bet nebija noskaidrojuši to, kas patiešām mani vēl saista ar Melando dzimtu.

„Vienīgais, ko es nesaprotu, kāpēc Džuljeta neko nezina par viņu? Izabella tā jūsmoja par draudzeni, neticu, ka viņa tā spēja sāpināt meiteni” iedomājos, ka tagad puisis pameta skatienu manā virzienā.

„Jā, šai noteikti vajadzēja, ko zināt! Bet varbūt viņa ir labāka mele nekā domājam. Makss apmēram iztulkoja viņas sarunu ar brāli. Tur esot kaut kas bijis par izvarošanu un par to, ka brālis sēdējis cietumā par tā neģēļa piekaušanu. Mums paveicās, ka viņš bija klāt, kaut gan Džuljeta nemaz nezināja, viņa prasmes latviešu valodā” vecākā balsī varēja dzirdēt apmierinātību.

„Laiks, ko viņš pavadīja tur, pieskatot Alesandro, nāca par labu, citādi Maksis būtu pametis mūs. Turklāt viņš iemācījās valodu.” Kapricio vārdos bija skumjas un nožēla.

„Tu tur neko nevarēji darīt! Viņa ģimene gāja bojā autokatastrofā” otrs viņam stingri sacīja „Mēs visi zinām, kur esam iesaistījušies, mums ir jārēķinās ar iznākumu.’’

Kādu brīdi iestājās klusums, to pārtrauca kāds, kas sēdēja kopā ar mani aizmugurē. Visu šo laiku viņš bija klusējis, tāpēc nemaz nejutu vīrieša klātbūtni.

„Mums nevajadzētu pārbaudīt viņas brālis?” par šo ierosinājumu es gribēju viņam iesist, bet noturējos un vēl aizvien izlikos, ka guļu.

„Es to vēlāk izdarīšu, bet neticu, ka tas mums kaut kā palīdzēts. Viņš vienkārši aizstāv savu māsu. Tu zini kādi mēdz būt vecākie brāļi” Kapricio teica un pasmējās, abi pārējie vīrieši viņam pievienojās.

„Jā, jūsu māsa var būt laimīga, ka viņu sargā divi mačo” aizmugurē sēdošais jautri bilda.

„Viņa gan tā nedomā! Mēs esot kā skabargas pēcpusē!” abi priekšā sēdošie vēl aizvien ķiķināja.

„Viņa vēl ilgi būs bezsamaņā” man blakus sēdošai vēlējās zināt.

„Vēl kādas 20 minūtes, bet mums vairs nevajadzētu runāt. Ja viņa būtu vīrietis, jau tagad būtu pamodusies, bet sievietēm ir vājāka imūnsistēma, tāpēc zāles iedarbojas ilgāk” Kapricio izskaidroja un pārliecies uz aizmuguri saņēma mana roku.

Cik vien varēju centos nekustēties! Ja viņi zinātu, ka visu dzirdēju, man neizdotos tikt cauri sveikā.

„Pulss jau tagad ir stabils, viņai drīz vajadzētu pamosties” vīrietis bija pārsteigts par uzzināto.

„Nebrīnies, brāli! Pēc tā, ko viņa izdarīja ar vienu no mūsējie! Džuljeta noteikti ir labākā formā, kā pārējās sievietes, ko esam turējuši gūstā” tagad, es sapratu, ka runātājs bija tas pats vīrietis maskā, ar ko man bija vienošanās.

„Es vēl aizvien neticu, ka viņa pārskrēja pāri tavai mašīnai” Kapricio bija uzjautrināts.

„Tas noteikti iedragāja manu pašapziņu. Vienu brīdi viņa tur stāvēja nekustīgi kā nespētu pakustēties, bet tad nometa iepirkumus un metās skriet. Mani vēl nekad neviens tā nebija pārsteidzis” viņš vairāk izklausījās priecīgs nevis aizvainots.

Pēkšņi sajutu sāpes potītē un sakustējos.

„Viņa mostas” blakus esošais paziņoja.

Nu jau vairs es nevarēju izlikties, tāpēc lēnām atvēru acis un palūkojos apkārt, visiem vīriešiem bija uzliktas maskas.

Man nebija ne sasietas kājas, ne rokas, vienīgais, kas mani turēja vietā bija drošība josta. Tāpēc ilgi nedomājot, ko par to teiks nolaupītāji, pieliecos, novilku kurpi un iecēlu kāju klēpī. Lēnām sāku masēt sāpošo potīti.

Blakus sēdošais dīvaini vēroja mani „Ko blenz? Labāk pasniedz man somiņu!”

Vīrietis palūkojās uz priekšā sēdošajiem it kā gaidītu apstiprinājumu tādai rīcībai.

„Ko tu taisies darīt?” Kapricio pagriezies aizdomīgi vēroja mani.

Viņi jau nu noteikti zināja, ka vienīgais ierocis, ko būtu varējusi izmantot bija kabatas nazis, ko nēsāju somiņā „Tur ir balzāms locītavu sāpēm. Uz lekšana uz mašīnas nav nākusi par labu manām kājām.”

Vīrietis ātri pagriezās un noliecies pacēla manu somiņu, atvēra un sāka meklēt prasīto. To atradis viņš atkal pievērsās man, bet nepadeva losjonu.

„Pastiepj kāju uz priekšu, es sasmērēšu” viņa vārdi mani pārsteidza vairāk kā zināšanas par iespējamo Izabellas dzīvību.

„Nē! Kāpēc tu iedomājies, ka ļaušu sev pieskarties? Atdot man!” cik josta atļāva, paliecos uz priekšu, bet tas neģēlis aizlika prom roku.

„Vai nu tu to ļauj izdarīt man vai turpini masēt potīti tāpat!” neizskatījās, ka Kapricio grasītos piekāpties, bet es arī neesmu ar pliku roku ņemama.

Es atliecos atpakaļ un sacīju pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi „Labi, man nevajag to balzāmu! Ja vēlies vari to paturēt, tu noteikti atradīsi labāko vietu, kur to ieziest!”

Pārējie vīrieši sāka ķiķināt par manu joku, bet Kapricio gan neizskatījās apmierināts „Jums tas liekas smieklīgi?” viņš aizkaitināti taujāja.

„Ak dievs, es laikam aizskāru džentlmeņa godu! Piedot tikai nenogalini mani, nevēlos mirt neizbaudījusi savus 18. dzimšanas dienu!” es zināju, ka spēlējos ar uguni, bet tas vairs nebija svarīgi, ja būtu vēlējušies es jau vairs nebūtu starp dzīvajiem, tomēr viņi vēl aizvien cer, ka Izabella sazināsies ar mani.

„Tu vienmēr esi tik pārgalvīga?” vadītājs ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai ieskatītos man acīs.

„Manuprāt tā ir Itālijas gaisotne, kas man liek būt temperamentīgākai, bet šādi man patīk labāk nekā sēdēt un uzklausīt pavēles” šeit esot es patiešām sāku arvien vairāk pretoties citiem un iestāties par sevi. Klāvs noteikti būs priecīgs par šādu manu rakstura maiņu.

Tas man atgādināja, ka viņš solīja piezvanīt „Man neviens nav zvanījis?” uzreiz iejautājos.

Blakus sēdošais uzreiz pagriezās pret mani „Tavs mobilais nav darbošanās kārtībā.”

„KO jūs izdarījāt ar manu telefonu? Es saprotu, ka mani var iztaujāt, nolaupīt, bet ne jau bojāt manu personīgo īpašumu!” telefons bija vienīgais, kas mani saistīja ar ārpasauli.

„Tu viņu izšķaidīji pret auto grīdu” vadītājs man atgādināja.

Šķiet zāles ir mani slikti ietekmējušas „Jā, pareizi, aizmirsu! Būs jāpasaka brālim, lai atgādā man jaunu.”

„ Un kāpēc tavam brālim, tas būtu jādara? Kā vispār sauc tavu brāli?” Kapricio vēlējās izdibināt.

Viņi tāpat paši to noteikti izokšķerētu, tāpēc nolēmu nemelot „Viņu sauc Mārtiņš. Tieši Mārtiņš ir vainīgs mana teflona bojāejā, turklāt viņš tāpat solīja man uzdāvināt jaunu.”

„Kad tev ir dzimšanas diena?” šoferis bija pievērsies ceļam un pat nepalūkojās uz mani.

„Pēc mēneša! Kāpēc jautā, vēlies zināt, kad varēsi mani novākt?” rotaļīgi raudzījos tieši spogulī, lai varētu redzēt vīrieša reakciju.

Viņš man uzsmaidīja „Būtu negodīgi pasaulei atņemt tik daiļu būtni!”

„Jā, mēs noteikti atrast labāku veidu, kā gūt labumu no tevis” blakus sēdošā skatiens lēnām slīdēja par manu augumu.

Es riebumā nodrebinājos un atkal pievērsos priekšā sēdošajiem „Cik vēl ilgi jābrauc? Man paliek nelabi no jūsu kompānijas.” Vārdi izskanēja skarbi un noteikti ne tā kā klātos sagūstītajai.

„Meitēn, vai nu tu patiešām esi bezbailīga vai arī dumja! Mēs jebkurā brīdī varam tevi nogalināt” blakus sēdošais bandīts aizvainots vērās manī un, ka apstiprinājumu saviem vārdiem, izvilka pistoli.

Es nezinu, varbūt patiešām es lēnām kļūstu traka vai kā! Ieraugot šo vīrieša skatienu un ieroci rokās, es sāku smieties „Tu patiešām domā, ka nobaidīsi mani ar nepielādētu ieroci.”

Mani vārdi uzreiz piesaistīja visu klātesošo uzmanību, tieši tā kā biju paredzējusi. Būs jāpasaka brālim vēl vien paldies, par to, ka viņš mani ņēma līdz uz savām šaušanas nodarbībām.

„Kā tu to varēji pateikt?” Kapricio bija pilnībā pagriezies pret mani.

„Ikviens, kas kaut reizi turējis rokā ieroci spētu to pateikt” paskaidroju.

Bet vīrietim tas nešķita pietiekami pārliecinoši „Un kādā sakarā tu būtu turējusi rokā pistoli?”

Es vairāk kā divas minūtes nekā nesacīju, tikai rūpīgi raudzījos bandīta acīs, cenšoties izdibināt, kāda atbilde viņu apmierinātu.

„Mēs esam klāt” šoferis pārtrauca iestājušos klusumu „Mūs jau gaida” viņš piemetināja un uzlika roka uz blakus sēdošā pleca.

„Tu vari doties” Kapricio negribīgi bilda un atdeva manu somiņu.

Es lēnām atsprādzējos un, vēlreiz uzlūkojusi ikvienu bandītu, izkāpu, jau grasījos aizvērt durvis, bet apstājos „Tā nebija pistole, bet R-93 professional(profesionāla medību bise)” augstprātīgi nosaucu, manuprāt, iespaidīgāko ieroci, ko biju turējusi rokās un aizvērusi durvis žigli devos tuvākā pūļa virzienā.

Tikai nonākot ļaužu vidū, apstājos un palūkojos uz aizmuguri. Mašīna vēl aizvien nebija izkustējusies, bet es negrasījos gaidīt, ka kāds atkal man saķers. Ātri pārlaidu skatienu apkārtnei un biju pārsteigta. Bandīti mani izlaida pie modes nama.

Noskaidrojot, ka pulkstenis ir gandrīz astoņi vakarā, apstādināju taksi un devos mājās.

Tikko izkāpu no auto pie manis pienāca apsargs „Bija atnākusi jūsu advokāte, viņa neesot varējusi jūs sazvanīt, uztraucās, kur esat palikusi. Viņa teica, lai pēc atgriešanās, jūs nekavējoties viņai piezvanāt.”

„Paldies, mans telefons ir sabojājies un turklāt es vēl nedaudz apmaldījos, bet šobrīd viss ir labi” paskaidroju un vēl atcerējusies piebildu „Rīt no rītā atvedīs vairākus manus pirkumus, jūs varēsiet parūpēties par to nogādi dzīvoklī?”

„Jā, es norīkošu kādu. Ar labu nakti, Džuljeta” vīrietis atteica un devās atpakaļ uz savu posteni pie pārinieki.

Lēnām kāpu uz dzīvokli, un tikai tad iedomājos, ka tas nebija tas pats apsargs, kas no rīta, bet viņš mani pazina un nosauca vārdā.

Tiklīdz biju aizslēgusi durvis uzreiz devos pie tālruņa, labi, ka man bija nelielas blociņš ar viesiem numuriem, citādi es nevarētu nevienam piezvanīt.

Uzgriezu numuru, man atbildēja pēc otrā signāla „Nina Mamelli.”

„Šeit Džuljeta! Piedot, ka tik vēlu, man sabojājās telefons un es nedaudz apmaldījos” uzreiz paziņoju, jo nezināju vai spēšu ilgi runāt.

„Sveika! Prieks dzirdēt, ka spēj orientēties pa pilsētu. Vispār es vēlējos pārrunāt firmas lietas” viņas izklausījās nedaudz satraukta.

„Kaut kas notika?” es nevēlējos šodienu nobeigti ar vēl kādu slitu ziņu.

„Nekas nopietns, bet es jau rīt no rītā vēlētos ar tevi parunāt” Nina runāja savā respektējošajā advokātes balsī.

„Mēs varētu satikties rīt pirms darba pie manis, ja tev nebūtu iebildumu” ierosināju.

„Lieliski! Es astoņos būšu pie tevis” viņa apmierināta piekrita.

„Sarunāts. Līdz rītdienai!” atvadījos.

„Uz redzi!” Nina nolika klausuli.

Pēc sarunas uzreiz pārbaudīju savas somiņas saturu, nekas nebija paņemts vai sabojāts, ja neskaita manu mobilo, kas patiešām vairs nebija lietojams.

Pārģērbos ērtākās drēbēs un paņēmusi portatīvo iekārtojos viesistabas dīvānā.

Vispirms pārbaudīju e-pastu, kurā bija 4 jaunas ziņas- no Mārtiņa, Ivara- mana tēva un divas no Meta.

Vispirms nolēmu izlasīt Meta rakstītu. Tā bija pienākusi vakardienā.

Es nezinu, ko tu esi iedomājusies, bet nedomā, ka es tik viegli padošos. Es apsolīju Ivaram, ka parūpēšos par visu, kas saistīts ar Itāliju un pieskatīšu tevi. Tu nedrīksti mani atlaist! Es esmu vienīgais, kas spēj tev palīdzēt! Tu nekad nespēsi viena vadīt „Melando volo”.

Beidz muļķoties un nāc vienreiz pie prāta, atsauc to nožēlojamo Mamelli un pieņem mani atpakaļ!

P.S. Es visu izstāstīju tavam tēvam!

Metam jau nu vajadzēja saprast, ka mani vairs nevarēja iebiedēt ar stāstīšanu tēvam. Ivars jau vairākus gadus ļāvis man pašai izlemt savu dzīvi.

Otru vēstuli nolēmu lasīt vēlāk, jo tā bija pienākusi tikai šodien, pēc pulksten trijiem, neilgi pēc sapulces.

Tāpēc ķēros klāt tēva ziņai, kas bija atsūtīta šorīt.

Sveika, Džuljeta!

Tu zini, ka es nekad neesmu tev uzspiedis savu viedokli, ļāvis tev pašai vadīt savu dzīvi un mācīties no pašas kļūdām. Tāpēc arī šoreiz es netaisos tevi uzreiz nosodīt, bet vēlos uzzināt, kāpēc tu nolēmi atlaist Metu. Tu zini, ka mēs ar viņu esam labi draugi un es pilnībā viņam uzticos. Mets ir vienreizējs advokāts, turklāt viņš zināja visu par tavu stāvokli un noteikti vairāk saprot visu šobrīd notiekošo.

Es gaidīšu tavu vēstuli, cerot, ka tev bija labs iemesls nomainīt paziņu pret svešu cilvēku.

Ar visu labu vēlējumiem, Ivars!

Tēvs, kā vienmēr pieturējās pie galvenā, neielaižoties plašos izteikumos, tāpēc arī mana atbilde bija salīdzinoši īsa.

Sveiks, Tēt!

Lieki neizsakoties uzreiz ķeršos pie lietas. Es atsacījos no turpmākas Meta palīdzības, jo nespēju vairs viņam pilnībā uzticēties. Tu zini, cik ļoti man nepatīk, ka man melo vai slēpj no manīs svarīgas lietas. Viņš pārkāpa abas šīs robežas, tāpēc es nevarēju uz viņu vairs paļauties.

Šobrīd es visu esmu nokārtojusi un atradusi arī jaunu dzīvesvietu sev. Tu vienmēr teici, ka vienīgā uz ko es varu paļauties šajā dzīve esmu es pati un ģimene. Tāpēc lūdzu, lai tu respektē manu izvēli un palīdzi nevis nosodi mani.

Visi laba vēlējumi tev, Džuljeta!

P.S. Es paturēšu uzņēmumu savā īpašumā.

Cerams, ka viņa uzrunāšana par tēvu nevis Ivaru, kā es to darīju parasti, liks viņam nedaudz atmaigt.

Beidzot ķēros klāt Meta otrajai vēstulei. Šoreiz viņš pat nebija apgrūtinājis sevi ar ievadvārdiem.

Tu esi traka? Kā tu iedomājies pārņemt uzņēmumu savās rokās? Tu neko nezini par firmas vadību! Tas, ka sekoji līdz visiem notikumiem, nepalīdzēs tev veiksmīgi virzīt „Melando volo” uz priekšu. Vienīgais, ko tu panāksi, būs pilnīgs bankrots vai masveida personāla aiziešana. Darbiniekiem vajag kādu uz ko paļauties, ko tie pazīst, bet tu neesi nevienā no šīm kategorijām! Mamelli ir tevi aptinusi ap savu pirkstu, cenšoties iegūt sev labumu, nedomājot par modes namu vai tevi! Kā tu to vispār iedomājies? Pametīsi mācības, ģimeni un draugus, lai pārceltos uz Itāliju? Tevi visi ienīdīs, tu nekad nespēsi ieņemt Melando ģimenes vietu firmā! Jau rīt es lidoju pie jums, tad es tevi vedīšu pie prāta!

Visi šie apgalvojumi un minējumi bija tik virspusēji, ka man pat ilgi nevajadzēja domāt atbildi.

Dārgais Met!

Tu vairs neesi man advokāts , pārstāvis vai draugs. Melojot un slēpjot no manis svarīgus faktus, tu panāci, ka tiec izstumts no manas dzīves. Tāpēc mani vairs neinteresē tavs viedoklis attiecībā uz maniem lēmumiem. Bet, ja vēlies uzzināt, kā esmu nolēmusi apvienot savu dzīvi ar „Melando volo” vadību, tev tāpat kā pārējiem, nāksies gaidīt līdz modes skatei, kad visi uzzinās manu statusu firmā.

Es negrasījos stāstīt viņam, kā grasos vadīt uzņēmumu vai savu dzīvi. Bet šobrīd es nevienam to nevarētu pateikt, jo man vēl aizvien nav bijis laika, to pilnībā apsvērt. Ir tik grūti apzināties visus plusus un mīnusu, ko man sagādās šī iespēja; izlemt, kas mani gaida Latvijā un, ko es spēšu sasniegt Itālijā.

Kā pēdējo atvēru Mārtiņa atvainošanos.

Mīļo, mās!

Ļoti, ļoti atvainojos par savu uzvedību! Zinot, ka nevēlēsies ar mani vēl runāt, rakstu tev šo ziņu. Tu zini, cik es ļoti tevi mīlu, tu vienmēr būsi mana mazā māsa! Bet ir pienācis laiks man pieņemt, ka tu pati vari parūpēties par sevi. Pēc tam, kad tēvs aizgāja, es apsolījos sev, ka vienmēr aizsargāšu tevi, ka būšu stiprais balsts grūtā brīdī. Tu vienmēr esi bijusi pirmā, kas uzzina manus jaunumus, bēdas un priekus, jo es tev uzticos visvairāk. Vēlreiz lūdzu tavu piedošanu! Ja tev kas vajadzīgs droši ziņo.

Ar visdziļāko atvainošanos, Mārtiņš!

Kā vienmēr brālis prata, noņemt visas manas dusmas ar pāris skaistiem teikumiem, kas jau izsens palīdzējis viņam saņemt manu piedošanu.

Mīļo, brāli!

Lai arī cik veca un pieredzējusi esi būšu, man vienmēr būs nepieciešams tavs stiprais plecs, bet tev jāsaprot, ka ir momenti, kad es pati vēlos tikt galā ar problēmām. Es nekad neaizmirsīšu brīžus, kad tu biji man blakus un mierināji mani, kad šķita neviens vairs nespēs palīdzēt, tu atradi veidu, kā mani glābt! Tu vienmēr būsi tas cilvēks, pie kura es vispirms vērsīšos pēc palīdzības.

Tiklīdz saņem šo vēstuli piezvani man uz šo numuru:—60713950, man steidzami ar tevi jārunā!

Vienmēr piedodošā sirds, Džuljeta!

P.S. Tu man esi parādā jaunu telefonu!

Nosūtīju ziņu un, atcerējusies par Klāvu, ātri steidzos viņam piezvanīt.

Viņš atbildēja pēc trešā zvana.

„Sveiki, kas zvana?” viņš taujāja.

„Sveiki! Tā esmu es Džuljeta! Man mobilais sabojājās, tāpēc nolēmu tev piezvanīt no stacionārā” paskaidroju.

„Es jau domāju, ka nevēlies runāt ar mani. Kas tad notika tavam telefonam?” Klāvs vēlējās zināt.

„Mārtiņš atkal izspēlēja vecākā brāļa kārti, neīstajā brīdī” jautri atteicu, pazīsto draugu.

Viņš līksmi iesmējās „Nu, tāds ir tavs brālis, vienmēr atrod īsto laiku, vietu un vārdus, lai tevi nokaitinātu.”

„Labi, pietiek par viņu! Tu jau apskatīji lidojumus?” jo ātrāk viņš būs šeit, jo drošāk es jutīšos.

„Es jau grasījos zvanīt, tavam brālim, lai uzzinātu, kā vēl ar tevi sazināties. Jo es būšu Itālijā jau rīt” Klāvs jautri paziņoja.

„Cikos? Es cerēju, ka varēsi man vēl kaut ko atvest, bet man par to vēl jārunā ar Mārtiņu” ja vēlējos būt gatava vēl kādam uzbrukumam, man vajadzēja sagatavoties.

„Es ielidošu ar pēdējo reisu, izlidošana ir 19:00 un ielidošu lidostā ap 21:00” draugs pavēstīja aizrautīgā balsī.

„Es tevi sagaidīšu lidostā, kad esi ielidojis uzzvani, tad es jau būšu sagādājusi sev jaunu mobilo. Tad laikam uz tikšanos, man noteikti vēl jāpiezvana brālim” es ātri atvadījos.

„Uz redzi” viņš atteica un nolika klausuli.

Tiklīdz noliku klausuli, telefons iezvanījās.

„Džuljeta” sacīju.

„Sveiks, te Mārtiņš” brāļa balsī varēja dzirdē prieku.

„Sveiks! Uzgaidi, es tev atzvanīšu” žigli noteicu un noliku klausuli, lai uzreiz atkal uzgrieztu viņa numuru.

Viņš nekavējoties pacēla „Mans maks nebūtu pārāk cietis, ja es maksātu par sarunu.”

„Nē, nebūtu! Bet tev būs nepieciešama nauda, lai atsūtītu man vairākas lietas caur pastu” uzreiz pateicu brālim.

„Ko tu vēlies no manis?” Mārtiņš izklausījās ieintriģēts.

„Pirms es ko saku vēlos, lai tu mani nepārtrauc un noklausies visu līdz beigām, un saproti, ka es esmu drošībā; šo ēku apsarga sardze un gaiteņos ir neskaitāmas kameras un istabas aprīkotas ar signalizāciju” es noteikti nevarēju pārāk satraukt Mārtiņu, citādi viņš man tūlīt pat liktu atgriezties Latvijā, vai viņš pats šurp dotos.

„Mās, tu mani biedē! Kas noticis?” viņa balss izskanēja ar uztraukuma pieskaņu.

„Tu mani nepārtrauksi?” pārjautāju.

„Labi, klāj vaļā!” pār brāļa lūpām šie vārdi nāca ar grūtībām.

„Pirmkārt, šodien galvenajai modes nama padomei tika paziņots, ka pēc skates īpašnieks pārņem vadību” ieturēju nelielu pauzi, lai viņš aprastu ar šo domu.
Dzirdot garu nopūtu no viņa, turpināju „Pēcpusdienu, es pavadīju staigājot pa pilsētu. Vakariņu laikā, nelielā kafejnīcā, man pievienojās kāds vīrietis, kas iespējams pazina Izabellu un zināja, kas es esmu. Kad es to sapratu, steidzos prom, līdz brīdim, kad iemaldījos kādā ieliņā. Tad no vienas puses manu ceļu nobloķēja trīs vīrieši, bet no otras mašīna. Es centos aizbēgt, tomēr neveiksmīgi. Tu man piezvanīji, kad viņi mani veda uz savu mītni.”

Otrā klausules galā iestājās draudošs klusums, tāpēc es ātri izstāstīju pārrējos stāstu, sākot ar manu lēkmi un beidzot ar sagūstītāju sarunu automašīnā.

„Īsos vilcienus, tas būtu viss” pabeidzu, manā balsī noteikti varēja dzirdēt bailes, bet ne tik daudz no notikušā, kā ko par to teiks Mārtiņš.

„Tu tiki nolaupīta, jo viņi tevi uzskatīja par Izabellu. Uzzinot, ka tu neesi viņu meklētā, nolaupītāji tevi atbrīvoja” viņš centās izvilkt galveno no manas runas.

„Jā, bet, manuprāt, viņi turpinās mani novērot, jo domā, ka Izabella varētu sazināties ar mani. Tu domā, ka viņa varētu būt dzīva?” es vēlējos, lai brālis pasaka, ka tā nevar būt taisnība, ka viņi meloja, bet zināji, ka tie ir tikai mani sapņi.

„Nekas nav neiespējams! Es tikai nesaprotu, kāpēc tas būtu vajadzīgs?” Mārtiņš izteica savas domas. „Tā kā tu nedomā doties atpakaļ vai atļaut man lidot pie tevis, kā varu tev palīdzēt?”

Viņš lasīja mani kā atvērtu grāmatu „Tu varētu izmantot savus sakarus, lai noskaidrotu dažas lietas un palīdzēt man ar drošu saziņas līdzekļu aprīkojumu.”

„Šķiet tu visu jau esi izplānojusi” brāļa balsī varēja dzirdēt lepnumu „Es tev sagādāšu mobilo, ko varētu noklausīties tikai ar ļoti augstas klases ierīcēm, portatīvo ar maldinošo modemu un ierīces, kas varētu traucēt dažādu noklausīšanās ierīču darbību.”

Es zināju, ka Mārtiņam ir draugi policistu, valsts ierēdņu, mednieku un citās augstās aprindās, bet tas, ko viņš man piedāvāja, bija pāri manām cerībām „Es nenojautu, ka tev ir tik labi sakari.”

„ Es tev to nekad nestāstīju, bet man vēl aizvien ir sakari ar dažiem puišiem, ar ko biju kopā cietumā” viņš atzinās.

„Paldies, par to ko tu izdarīji, tas kroplis bija to pelnījis!” beidzot atzinu, to ko tik ilgu laiku nespēju „Bet vēl vienu tādu gājienu es tev nepiedotu.”

„Neiekulies ķezā un man nevajadzēs piekaut neģēļus, kas tev nodarījuši pāri” brālis zobojās.

„Pacentīšos” pat runājot par nopietnām lietām, viņš spēja likt man pasmaidīt „Labi, turpinām! Tev jāuzzina viss, kas saistīts ar Izabellas nāvi: policijas ziņojumi, miršanas dati, kremēšanas iestādes reģistrs, visu, kas saistīts ar viņas pēdējo dienu.”

„Es sazināšos ar Tomu, viņam ir sakari iekšlietu ministrijā, kā arī ar Normundu, viņu izlaida pirms diviem mēnešiem, viņš lieliski prot uzzināt lietas par cilvēkiem” Mārtiņš izklausījās pārāk aizrāvies ar to visu.

„Manuprāt pietiek vienai dienai. Pārējo pārrunāsim, kad zināsim, ka neviens nenoklausās. Visu nepieciešamo vari aizgādāt līdz Klāvam, viņš rītā lido pie manis” jau nojautu, kādi būs brāļa nākamie vārdi, un es nekļūdījos.

„Man jāsēž uz vietas neko nedarot, bet Klāvs drīkst doties tev palīgā? Mās, es nedomāju, ka tu tik zemu kritīsi!” viņš speciāli tēloja aizvainoto.

„Klāvs brauc, lai veidotu manu tērpu skatei. Turklāt es pati protu sevi pasargāt, un nemaz nemēģini to noliegt. Es pārlēcu pāri auto un neitralizēju vīrieti, ka divreiz lielāks par mani” pašpārliecināta paziņoju.

„Godīgi? Esmu lepns par tevi. Tu tomēr esi klausījusies manā teiktajā” es ļoti labi pazinu šo toni, tas varēja nozīmēt tikai vienu: drīz visi viņa draugi uzzinās par manu veiklību.

„Nē, tikai ne to! Tā jau viņiem ir bail pat no sarunas divatā ar mani” es varēju tikai nojaust, ar ko brālis bija piedraudējis saviem draugiem, bet neviens no viņiem pat neuzdrošinājās ar mani vienkārši divatā uz kino aiziet. Pietika tikai uzzināt, ka esmu Mārtiņa māsa un visi pēkšņi zaudēja interesi par mani.

„Izbeidz! Tu tāpat viņiem esi par jaunu, turklāt tu pat vēl neesi pilngadīga. Ko man darīt, ka tu pasniedz sevi, ka uz paplātes?” šobrīd viņš noteikti pārspīlēja. Es nekad neesmu bijusi tik izmisusi, varbūt dažreiz, bet noteikti ne tik ļoti, kā viņš izteicās.

„Labi, ļauj man doties pie miera tagad, bet tu sazinies ar Klāvu un nokārto pārējās lietas” nodevu pavēles.

„Labi, kā kapteinis pavēl. Ar labu nakti, sīkā” brālis nespēja nejokot.

„Ar labu nakti, garais” ar smaidu uz lūpām atvienojos.

Sen nebiju jutusies tik pārgurusi, tāpēc izslēdzu gaismas un devos uz guļamistabu.

9.nodaļa

Gaidas

***

wait_by_NadyaBird

mākonis nodūrās; līksmi

lāsītes lejup lija

nerūsē paškaltas važas

un mīlas iekš melodijas

un kliedziens kas saduroties

ar izžauto veļu laidās

caur sirdi kā pagalmu palsu

dabūja vārdu

“gaidas”

Klāvs Elsbergs  

  

„Lai iesper zibens, gaudo suns…” manu saldo miegu pārtrauca Prāta Vētras dziesma, kas jau vairāk kā gadu bija modinātāja signāls. Gausi izlīdu no gultas un lēnām devos uz dušu.

Šoreiz pēc dušas uzreiz izžāvēju un iztaisnoju matus un devos tērpa meklējumos. Tā kā mani pirkumi, vēl nebija atgādāti, vēlējos izvēlēties kaut ko no pašas darinātā. Šodien man vajadzēja izskatīties pēc iespējas labāk un profesionālāk, lai atstātu vislabāko iespaidu firmā, it sevišķi tagad, kad ieradīsies Mets.

Pēc piecām minūtēm es biju atradusi ideālu tērpu: melnu, pieguļošu kleitu līdz ceļiem; kas nesniedzās tālāk par pleciem, kas nosegtu gandrīz visu dekoltē zonu, ja nebūt veikts neliels trapecveida izgriezums. Bet visvairāk tērpā uzmanību piesaistīja sakuras zieda ap drukas, kas vijās no kleitas apakšmalas, lēnām sašaurinoties, līdz pat kaklam.

Šis bija viens no maniem pēdējiem tērpiem, kam es veidoju dizainu pirms lidošanas šurp. Apmierināta ar izvēlēto devos uz virtuvi.

Tiklīdz sāku brokastot atskanēja durvju zvans, ātri steidzos skatīt, kas atnācis.

„Labrīt, Džuljeta” durvīm atveroties mani sveicināja Nina.

„Labrīt, nāc iekšā” norādīja, lai viņa dodas uz virtuvi, es uzreiz viņai sekoju „Kafiju vēlēsies?”

„Labprāt” viņa atteica un apsēdās viesistabas pusē pie letes, kamēr es devos otrpus tai, lai pagatavotu dzērienu.

„Paldies, tu šodien lieliski izskaties! Minēšu tu esi šī tērpa dizaina autore” Nina vēlējās zināt, uzreiz pēc kafijas saņemšanas.

„Jā, jo šī būs ļoti smaga diena, un savos tērpos es jūtos visērtāk” paskaidroju tupinot savu maltīti.

„Tu jau zini, kas vakar notika?” advokāte pārsteigta taujāja.

Es neizpratnē vēros pretī sēdošajā „Es zinu tikai to, ka šodien ierodas Mets. Viņš man vakar atsūtīja ļoti draudošu vēstuli. Pēc manas aiziešanas firmā kaut kas notika?”

„Es īsti nezinu, kā tas notika, jo mēs ar Robertu viņa kabinetā pārskatījām atskaites” tonis, kādā viņa iesāka, jau solīja nepatīkamu turpinājumu „Kāds aizdedzināja mantu noliktavu pirmajā stāvā. Paldies Dievam, glābēji ieradās laicīgi un nav neviena cietuša, kā arī uguns neizplatījās tālāk par to telpu.”

„Šausmas! Bet, kāpēc tu saki aizdedzināja, varbūt tas bija negadījums?” iepriekš nebiju dzirdējusi, ka modes namā būtu atgadījies, kas tāds.

„Tāpēc, ka tajā visā juceklī, kāds atstāja uz reģistratūras galda vēstuli, kurā bija teiks: „Jūs par visu samaksāsiet. Tas ir tikai sākums.” Ninas acīs varēja redzēt bailes „Roberts man to pateica, pēc tam, kad policija bija viņu intervējusi. Viņi ar tevi arī vēlējās runāt, bet es atteicu, ka tu esi ārzemes un pašlaik nevari atlidot.”

„Paldies tev, Nina! Ja es dotos sniegt liecību, visi noteikti uzzinātu, ka esmu īpašniece” pateicos un ātri steidzos nomazgāt traukus.

„Neviens nezina, kurš varētu izteikt draudus?” jautāju, lai nenoslīgtu savos minējumos.

„Roberto īpaši daudz nevēlējās par to runāt. Manuprāt, viņš vai Andžela varētu kaut ko zināt” viņa atklāja savas aizdomas.

Noslaucīju rokas un pagriezos pret leti „Cerēsim, ka tas neatkārtosies! Tas ir pēdējais, kas mums vajadzīgs.”

„Bet man ir arī labas ziņas” Nina izskatījās ļoti apmierināta „Valentino piekrita tavam priekšlikumam.”

„Viņš neko nenojauš? Es vakar pilnīgi neapdomīgi viņa par to jau ieminējos” cerēju, ka nebūšu visu sabojājusi. Neviens nedrīkst nojaust, kas esmu!

„Es viņam pateicu, ka netīšām dzirdēju jūsu sarunu, kas man vilināja piezvanīt īpašniecei un pārrunāt šo labo ideju. Valentino neko nenojauta, viņš bija pārāk satraukts, lai pat iedomātos, ka es meloju” advokāte paskaidroja.

Žigli paskatījos pulkstenī un sapratu, ja tūlīt neiešu nokavēšu darbu.

Nina arī laikam to piefiksēja, jo sacīja „Vispār tas bija viss, ko tev vēlējos pateikt ilgāk tevi neaizkavēšu.” Viņa jau cēlās kājās, bet es apturēju.

„Pagaidi, ja tev ir laiks, mēs varētu kopā kādu gabalu paieties. Es tikai ātri paķeršu mantas” atteicu un uzreiz steidzos paņemt somiņu un jaku.

Pēc piecām minūtēm mēs jau bija svaigajā rīta gaisā. Izrādījās, ka Nina vakardienā atstājusi mašīnu pie modes nama, bet mājās devusies ar taksi.

„Kāpēc tā?” vēlējos zināt.

„Pēc visa tā trača Roberto ielūdz mani uz vakariņām” Nina nevainīgi atbildēja.

Es rūpīgi centos saskatīt vēl kādas emocija, bet advokāte ļoti labi spēja slēpties aiz nevainojami stingrā skatiena. Lai arī vēlējos zināt, ko vairāk, tomēr nolēmu pašlaik dziļāk netincināt. Šķiroties mēs norunājām satikties rītā, pusdienlaikā.

Ieejot firmas foajē, es novilku jaku un, pārlikusi to pāri somiņai, devos pie reģistratūras.

„Labrīt, Ramona” ar smaidu sacīju, atceroties vārdu, ko vakar izlasīju uz viņas piespraudes.

Sieviete pacēla skatienu no datora un izbrīnījusies vērās manī „Labrīt!?”

„Es vēlējos pajautāt, vai Valentino ir jau ieradies. Vakar viņš man ieminējās, ka varētu kavēt” ne uz mirkli manu seju nepameta siltais skatiens.

Tikai tagad Ramonas acis aizceļoja līdz manai piespraudei, ko biju uzlikusi nelielu mirkli pirms ienākšanas „Nē, Viluma jaunkundz! Viņš vēl nav ieradies, bet direktore vēlējās jūs satikt!”

„Andžela?” es pārsteigta atjautāju.

„Viņa ieradās pirms kādas stunda un lika man pateikt to tiklīdz jūs ieradīsieties. Nebūtu pienākusi pie manis, es noteikti būtu palaidusi jūs garām” viņa satraukti runāja.

„Nekas” mierīgi sacīju „Jūs taču nevarat darīt visu vienlaicīgi, turklāt šī ir tikai mana otrā diena, kā jūs varētu mani atpazīt? Un sauciet, lūdzu, mani par Džuljetu!”

Ramona atviegloti nopūtās „Beidzot kāds, kas saprot manu darbu! Visi domā, ka es te tikai sēžu un vēroju ienākušos.”

„Tie, kas tā saka paši noteikti nekā nedara. Neklausieties tādos aprobežotos cilvēkos, viņi tikai sabojā garastāvokli” es vienkārši ienīdu ļaudis, kas nesaprot citiem uzlikto atbildību.

„Es laikam sāku saprast, kāpēc Valentino tevi izvēlējās. Tevī ir jaunības dzirkst, kas noteikti uzmundrinās daudzus, šajos grūtajos laikos.” Varēja just, ka katrs izteiktais vārds nāca no sirds.

„Paldies! Ko tu domāji ar grūtajiem laikiem?” cik es zināju, par finansēm bija informēta tikai modes nama vadība.

Viņa jau grasījās atbildēt, kad pie galda pienāca kāds vīrietis „Linda atstāja man mapi ar dokumentiem.”

Ramona žigli pasniedza mapi, vīrietis to saņēmis, uzreiz devās prom, pat nepateicies.

„Es teicu, nekādas pieklājības” sieviete drūmi nogrozīja galvu „Ja vēlies mēs varētu kopā pusdienot?”

„Labprāt, ja jūs tas netraucē” ieturēti bildu.

„Vienkārši Ramona. Es būtu priecīga, turklāt tu man varēsi pastāstīt, kur nopirki tik debešķīgu kleitu” viņa līksmi paziņoja.

„Tātad sarunāts. Tad līdz pusdienām ,Ramona,” atteicu.

„Es tevi gaidīšu Džuljeta” viņa vēl līksmi atbildēja.

Es lēnām soļoju kāpņu virzienā; ar katru stāvu, man noskaņojums tikai auga augumā. Ikvienam garāmgājējam es atbildēju ar pār laimīgu smaidu.

Nonākot dizaina nodaļā uzreiz devos pie galvenās sekretāres. „Labrīt, atvainojos drīkst jums ko palūgt?”

Sieviete dīvaini nopētīja mani „Ko vēlaties?”

„Man jādodas pie direktores, ja Valentino ierodas pirms manas atgriešanās, pasakiet, lūdzu, viņam to” es vērīgi vēroju reakciju.

Viņa nemanot pasmaidīja „Protams, Džuljeta!”

„Liels, paldies” pateicos un devos atkal uz kāpnēm, jo Andželas kabinets atradās divus stāvus augstāk.

Nonākot pie darbistabas uzreiz devos iekšā, priekštelpā sēdēja sekretāre, bet dziļāk bija durvis, kas veda uz kabinetu.

Sieviete runāja pa telefonu un norādīja, lai es apsēžos uz dīvāna. Man ne sekundi nebija nodoma, tai egoistei klausīt. Kamēr viņa turpināja, neapšaubāmi, privāto sarunu, es devos pie Andželas. Pat nepieklauvējusi es devos iekšā.

Tiklīdz atvēru durvis manā virzienā pavērās trīs pārsteigti acu pāri: Andželas, Antonio un jaunekļa, kuru es noteikti vairs nekad nebūtu vēlējusies skatīt.

„Ramona teica, ka jūs vēlaties mani redzēt, bet es varu ienākt arī vēlāk” ātri atsacīju un jau domādama doties prom.

„Tas nebūs vajadzīgs” Andžela vārdi mani nedaudz apstulbināja. „Dorian iepazīsties Džuljetas Viluma, Valentino asistenta. Džuljeta, Dorians Kamerino, viņš pārstāv firmu, kas piegādā mums audumus. ”

Es stāvēju nekustīgi kā izsista no sliedēm, pat neuzdrošinoties pietuvoties jauneklim, lai sarokoties.

„Mēs jau esam tikušies” Dorians mierīgi bilda un lēnām pienāca pie manis „Atvainojos par vakardienu, es nevēlējos jūs satrūcināt! Izabellai bija taisnība, sakot, ka jūs esat kā divas monētas puses. Man nevajadzēja jums tā uzmākties” viņa izteiktais izklausījās tik patiess.

„Jūs pazināt Izabellu?” jautāju, lai arī zināju, ka atbilde būs apstiprinoša.

„Mēs bijām ļoti tuvi draugi. Tevi es atpazinu pēc kaklarotas, viņa teica, ka ir tikai divas tādas” Doriana sejā uz mirkli pazibēja sēras.

„Kad jūs satikāties?” Pēkšņi Antonio apstulbis taujāja.

„Vakar” atteicu, paskatoties uz Andželu „Ja tas ir viss, mani gaida darbs.”

„Pēcpusdienā ieradīsies Mets” izklausījās, ka vecā kundze domāja, ka es to vēl nezinu.

„Es jau uzrakstīju viņam, ka mūs nekas nesaista. Turklāt es nezinu vai vēl būšu firmā” es jutos nedaudz neērti, sakot šo visu svešinieka klātbūtnē. „Man jāķeras pie darba.” Es atteicu, nevēlēdamies uzklausīt pārmetumus, un devos prom.

Jau biju tikusi līdz kāpnēm, kad sadzirdēju steidzīgus soļus sev aizmugures.

„Džuljeta” Dorians strauji nostājās man blakus „Ļauj es tevi pavadīšu.”

Es nekā neatbildēju, tikai turpināju iet. Jauneklis piemērojas maniem soļiem; ikviens satikušais nelabprāt sveicināja viņu.

Pēc pāris minūtēm mēs nonācām dizaina nodaļā „Kāpēc tu uzdevi to jautājumu?” man nemānāmi izspruka.

Vīrietis viegli apmulsa, bet atbildēja „Mani pārņēma nostalģija, jo atcerējos, kā mēs ar Izabellu pirmoreiz tikāmies.”

„Jūs bijāt pāris?” lēnām sāku soļot Valentino kabineta virzienā.

„Nē, tikai tuvi draugi. Izabellai bija kāds cits” viņa balsī saklausīju vilšanos.

Es apstājos un saņēmu durvju rokturi „Tad jau laikam uz redzi!”

Negaidīti Dorians man pasniedz mazu kartīti „Atļauj man atlīdzināt par vakardienu. Piezvani man, ja vēlies vēlreiz kopīgi ieturēt maltīti.”

Parasti vīrieši prasa manu numuru, nevis pasniedz savu „Paldies! Kā būtu rītvakar? Es noteikti varētu ieplānot kādu brīvi mirklīti” uzreiz ierosināju.

Jauneklis izskatījās pārsteigts par manu ātro reakciju „Labi, cikos man tev atbraukt pakaļ?”

Es strauji piegāju pie tuvākā darbinieka „Atvainojiet, jūs varētu man iedot pildspalvu un papīru?”

„Protams” pusmūža vīrietis akurāti mani nopētījis pasniedz prasīto „Paldies!”

Es ātri uzrakstīju savu adresi un pasniedzu Dorianam „Atbrauc pēc manis sešos. Man telefons ar visu karti vakar tika sabojāts, bet es tev šodien pat nosūtīšu savu jauno numuru.”

„Tad uz tikšanos” vīrietis atvadījās.

„Uz tikšanos” atteicu un devos pie dizainera.

Valentino jau sēdējā pie sava galda un rūpīgi pārskatīja vairākas skices.

„Labrīt” jautri sveicināju.

„Sveika, ceru, ka Andžela tev nesabojāja garastāvokli” vīrietis uzreiz piebilda, paceldams acis no papīriem.

„Nē” atbildēju un sāku aplūkot, ko dizaineris pēta.

Tās bija skices, vairāki desmit, un visas veidotas pēc ekscentriskiem parametriem, dažviet pilnībā izejot no pieņemtajiem rāmjiem.

„Džuljet, tu, proti, glabāt noslēpumus?” Valentino nopietni vēroja mani.

„Protams, tu vari man uzticēties” es bez šaubām sacīju, jau zinot, kas būs šis noslēpums.

 

****

Visu rīta cēlienu es pavadīju vērtējot dažādas skices un to atbilstību, Ninas atsūtītajām īpašnieces prasībām. Labi, ka lielākoties, Valentino darbojās ap dažādiem tērpiem un uzmetumus atstāja manā ziņā. Citādi viņš noteikti piefiksētu, ka es ne reizi neieskatījos lapā, lai pierakstītu piezīmes.

„Man jau tagad patīk šī jaunā īpašniece” dizaineris jau trešo reizi atkārtoja „Beidzot es spēju izpausties pilnībā.”

„Ja tev nav iebildumu, es došos pusdienās. Man sarunāts satikties ar Ramonu” ieminējos un piecēlusies kājā nedaudz izstaipīju notirpušos kauliņus.

„Ramona no reģistratūras?” viņš sirsnīgi uzlūkoja mani.

„Jā” es ar smaidu atteicu.

„Vari doties, es vēl pabeigšu šo tērpu un tad došos sameklēt Mišelu, mēs vēlējāmies doties maltītē ārpus firmas, lai varētu pārrunāt visu šo” Valentino norādīja uz skicēm, kas atradās uz galda.

„Cikos, man tevi gaidīt atpakaļ?” jautāju.

„Nezinu, bet ja atgriezies ātrāk vari aprēķināt šos izdevumus” viņš man pasniedza lapu ar audumiem, aksesuāriem un pārējām lietām, kas būs vajadzīgs „Īpašniece pati maksās par izmaksām, lai firmā nevienam nerastos aizdomas.”

Protams, es nevarēju pieļaut, ka kāds uzzina par otru skati, turklāt šo divu gadu laikā es biju iekrājusi diezgan daudz no tā, ko man izmaksāja kā īpašniecei.

„Tiks izdarīts” atteicu un devos prom.

Nonākusi ēdnīcā, ātri pārlaidu skatienu telpai.

„Džuljeta šeit” Ramona man uzsauca no galdiņa, kas atradās gandrīz telpas centrā.

Vairāki cilvēki pagriezās, lai apskatītu mani, bet es jautrā noskaņojumā devos pie sievietes.

„Tu atnāci!” viņa izklausījās pārsteigta.

„Protams, es vienmēr izpildu solījumus” atsacīju un piebildu „Valentino šodien ir tika sajūsmināts ar dabu, ka pat nepamanīja, ka jau pienācis pusdienlaiks.”

„Tādas ir tās mākslinieciskās dvēseles” Ramona sacīja un pasauca viesmīli.

Kad mēs abas bijām veikušas pasūtījumu, viņa pievērsa skatienu manam tērpam „Un tagad pasaki, kur es varu iegādājies šo kleitu? Tā ir vienkārši debešķīga!”

„Šis ir vienīgais eksemplārs” noslēpumaini atbildēju.

„Nevar būt? Modelētājam jābūt trakam, lai nelaistu šādu tērpu apritē” sieviete sašauta sacīja „Es nevēlos nevienu aizvainot, bet tā ir taisnība!”

„Nav pirmā reize, ka mani sauc par traku” ar smaidu ielūkojos sievietes acīs.

Ramona izskatījās kā tikko no plaukta nokritusi „Šis ir tevis veidots ?”

„Jā” nedaudz augstprātīgi atbildēju un piefiksēju, ka daudzu skatieni piekalti mūsu galdiņam.

„Skatos tu arī esi iedraudzējusies ar jauno Valentino asistenti” pie mūsu galdiņa apsēdās sieviete ar sarkaniem matiem.

Tikai pēc neliela mirkļa es atcerējos, kur jau biju redzējusi šos uguns sarkanos matus „Žanna?”

„Kā man patīk, ka cilvēki atceras manu vārdu” šuvēja uzsmaidīja man „Kā tev veicās ar tērpu?”

„Tā būs skatē, bet tikai pateicoties Valentino un Mišelai” atsacīju.

„Viņi būtu muļķi, ja neiekļautu to tērpu; pēc skices vien varēja jau pateikt, cik oriģināls tas būs” Žanna slavināja.

Ramona neizpratnē skatījās uz mums abām „Kāds man kaut ko paskaidros? Jūs esat pazīstamas? Un, kas tas par tērpu?”

„Džuljeta vakar atnāca uz mūsu nodaļu ar savādu lūgumu. Viņai vajadzēja apstrādāt kādu audumu, es to paveicu. Skice bija vienkārši grandioza, lai arī neredzēju gala rezultātu, zināju, ka tērps tiks novērtēts” Žanna pastāstīja.

„Tavs veidots dizains būs modes skatē?” Ramona centās apkopot tikko dzirdēto. Es apstiprinoši pamāju.

„Tas noteikti ir jānosvin” mani pārbiedēja vīrieša balss, kas dzēlīgi ierunājās man aizmugures.

Vīrietis bija Patriks „Ko tu šeit dari?” cerēju, ka mani atkal neizsauc Andžela.

„Vēlējos uzzināt, vai tas ko runā ir patiesība” viņš atteica un, paņēmis krēslu no blakus galdiņā, apsēdās pie mums.

„Ko tad atkal visi melš” Žanna naidīgi izmeta.

„Jaunā asistenta jau otrajā dienā tiek izsaukta pie Andželas, turklāt uz nodaļu meiteni pavada pats Kamerino jaunskungs” Patriks klāstīja, bargi lūkojoties manī.

„Tu pazīsti Kamerino?” Ramona bija greizsirdīga.

„Mēs tikai šodien satikāmies; Dorians runāja ar Andželu, kad es pie viņas ierados” paskaidroju; nedomāju, ka tas būtu, kas īpašs.

„Bet tu viņu jau sauc vārdā” šuvēja neticīgi piemetināja.

Tobrīd es nosarku, tāpēc nekā neatbildēju.

„Kalvins teica, ka tu esot viņam iedevusi savu adresi. Jūs grasāties satikties?” puisis izskatījās dusmīgs.

Kā viņš vispār drīkst man, kaut ko pārmest „Tas, ko es daru ārpus darba, nav tava daļa. Kā arī neviena cita darbinieka. Es šeit ierados strādāt nevis apspriest savu privāto dzīvi.”

„Jā, izsūtāmais, liec mūs mierā! Neviens tevi šeit neaicināja” Ramona kaujinieciski pievienojās man.

„Atšķirībā no tevis mums ir noteikts pārtraukuma laiks, tāpēc ļauj to baudīt bez hormonu pārņemta pusaudža klātbūtnes” Žanna nekautrēdamās teica.

Patriks naidīgi uzlūkoja ikvienu no mums un, strauji piecēlies, pameta telpu.

„Kā tas bezkauņa vispār iedomājās tev kaut, ko pārmest? Alesandro vēl nebija miris, kad viņš jau sagājās ar Andželu” sarkanmate nedaudz pieliekusies pavēstīja.

„Viņi vēl aizvien ir kopā?” tādu pagriezienu es noteikti nebiju gaidījusi.

„Nē, viņa pārāva attiecības, kad sāka saieties ar Antonio” administratore atbildēja.

„Maita” nošņācos.

Atlikušo maltītes laiku mēs pārrunājām: kāpēc es esmu šeit; jaunākās baumas, kas klīda pa gaiteņiem; kā arī iespēju doties nosvinēt manu veiksmi.

„Tātad 6 tiekamies šeit” Ramona atgādināja.

„Parasti ap šo laiku lielākā daļa darbinieku beidz darbu, mēs tev parādīsim, kur nolaižam tvaiku” Žanna jautri teica.

Abas bija nolēmušas mani šodien aizvest uz tuvējo klubu, kur darbinieki parasti pēc darba devās. Šoreiz ilgi nedomājot piekritu, jo vēlējos aizsviest prom visas raizes, lai varu pienācīgi sagaidīt Klāvu.

„Bet tikai atcerieties, ka man laicīgi jābūt lidostā” es piemetināju.

„To atstāj mūsu ziņā” abas mani pamācīja.

„Tad līdz vakaram” atteikdama devos atpakaļ uz savu darba vietu.

Tā kā Valentino vēl nebija atgriezies, ķēros klāt izmaksu tāmei.

Dizaineris ieradās pēc stundas un secinājis, ka man padodas rēķināšana, atstāja mani pie iesāktā pienākuma, bet pats turpināja tērpu izvēli.

Es jau gandrīz biju pabeigusi atskaiti, kad Valentino uz mirkli pārtrauca savu darbu un pavērsās pret man „Džuljet, ko tu esi ieplānojusi pēc darba?”

„Es piekritu kopā ar Ramonu un Žannu no šūšanas nodaļas doties uz tuvējo klubu nosvinēt manu ienākšanu firmā” atbildēju, beidzot atraujot skatienu no datora.

„Es jau nojautu, ka tu ātri spēsi iejusties” vīrietis lēnām atnāca līdz galdam, lai ielūkotos manis paveiktajā „Tev padodas. Šodienai pietiks, es vēlāk pabeigšu.”

Tā kā biju sēdējusi viņa krēslā, lēnām piecēlos un pārvietojos otrpus galdam „ Viss atkarīgs no otra cilvēka; teiksim ar vīrieti, kurš sēž netālu no tava kabineta, es nekādi nevēloties saprasties.”

„Kalvinu?” saņēmis manu apstiprinājumu dizaineris turpināja „Lai arī ilggadējs darbinieks, viņš brīžiem runā par daudz un par lietām, kas noteikti neskar pašu.”

„To es jau šodien sapratu” izmetu un tad paskaidroju „Viņš visiem izklačoja, ka es iedevu Kamerino jaunskungam savu adresi; pārējie, protams, uzreiz izdomāja tālākos scenārijus.”

„Tu pazīsti Mariāno?” vīrieša sejā varēja redzēt apmierinātību „Viņš ir ļoti smalkjūtīgs un inteliģents jauneklis.”

Es nedaudz apmulsu, nesaprotot notiekošo „Andžela man stādīja priekšā Dorianu Kamerino.”

„Dorianu?” Valentino kļuva nervozs „Kāpēc viņš atkal bija šeit?”

Lai arī nopratu, ka jautājums nebija domāts man, atteicu „Viņš atradās Andželas kabinetā, kad es ierados, ar viņiem kopā bija arī Antonio.”

„Džuljeta, ja esi nolēmusi satikties ar Dorianu, esi ļoti piesardzīga. Puisim ir slikta slava, turklāt viņš firmā parasti ierodas tikai, lai atkal draudētu pārraut līgumu” dizaineris stingri brīdināja.

„Kurš ir Mariāno? Kāpēc tu domāji, ka es satikos ar viņu?” taujāju.

„Viņš ir Doriana brālis. Mariāno ir pilnīgs pretstats vecākajam Kamerino; vienmēr cenšas panākt mieru, būt draugos ar visiem” vīrietis paskaidroja.

„Būt draugos ar visiem ir nereāli!” atķiķināju un piepildu „Pat es to nespēju, un tas noteikti ir rādītājs.”

Valentino pievienojās smiekliem „Tur laikam tev taisnība!”

Viņus abus iztraucēja telefona zvans. Vīrietis pacēla klausuli un vēl jautrā balsī atbildēja „Valentino klausās!”

Jau pēc brīža viņa sejas izteiksme no modras pārvērtās drūmā un piktā.

„Kāpēc?”… „Vienreiz liec mierā manus darbiniekus! Tev nepietiek ar savējiem?”… „Nē, viņa jau devās prom.” … „Nezinu, varbūt viņa vēl nav nonākusi līdz vestibilam, vai arī Ramona nepamanīja viņu pametot ēku.” … Uz redzi!”

Valentino aizkaitināts nolika klausuli „Es nesaprotu, ko Andželai no tevis vajag? Par ko jūs runājāt šorīt?”

„Viņa izteica savu viedokli par manu tērpu skatei” es jau sen biju izdomājusi šo attaisnojumu „Turklāt Melando kundzei nepatīk mana klātbūtne šeit.”

Dizaineris neticēja izteiktajam „Kāpēc tā? Jūs taču bijāt norunājušas, ka tu varēsi praktizēties „Melando volo!”

Ātri apdomājusies sacīja „Jā, bet Andželai nepatika, ka es pārcēlos uz pilsētu, un izteicu pārmetumus Antonio un Paolo.”

„Nezināju, ka Paolo ir atgriezies. Viņš vairāk kā gadu pavadīja ārzemēs” likās, ka arī Valentino nepatika abi brāļi.

„Viņa atkal vēlas mani redzēt?” atjautāju.

„Jā, esot ieradies kāds vīrietis, kurš vēlas satikt tevi. Viņa nenosauca vārdu” dizaineris rūpīgi vēroja manu reakciju.

„Tas noteikti ir mana tēva draugs. Viņš solījās atbraukt pārrunāt vairākas svarīgas lietas” atbildēju, pieceļoties kājās „Līdz rītdienai!”

„Novēlu lieliski pavadīt vakaru” Valentino vēlēja.

„Paldies” pateicos, pirms izgāju pa durvīm.

Tā kā jau biju nolēmusi šodien nesatikties ar Metu, devos uzreiz uz vestibilu. Pirms došanās prom, piegāju pie Ramonas „Dzirdēju, ka tev atkal mani jāvaktē?” jautri sacīju.

„Andžela ir neciešama! Nebrīnos, ka tu pārvācies dzīvot uz pilsētu” sieviete izklausījās saprotoša.

„Tu varētu pateikt, ka palaidi mani garām?” lūdzoši vēros paziņā.

„Labi, bet tu man paliec parādā! Ātri steidzies prom!” Ramona piemetināja un vēl uzsauca „Līdz sešiem!”

Žigli pametu ēku un, secinājusi, ka man vēl ir vairāk kā trīs stundas līdz ballītei, lēnā gaitā soļoju uz dzīvokli.

Nonākusi mājās ieraudzīju, ka atvesti mani iepirkumi, tāpēc uzreiz ķēros klāt mantu salikšanai pa vietām. Nolemjot daļu viesistabu pārvērt par kabinetu, izklāju vakar nopirktos audumus uz krēsliem.

Beidzu kārtot un izlēmu relaksēties vannā. Jau grasījos kāpt ēteriski smaržojošajā ūdenī, kad atskanēja durvju zvans.

„Kurš?” pusbalsī sev iejautājos, velkot mugurā halātu.

Biju jau pusceļā līdz durvīm, kad vēlreiz atskanēja zvans. „Eju, jau eju! Nevar pagaidīt!”

Pat nepaskatoties uz traucētāju, dusmu pārņemta atrāvu durvis vaļā. Un apstājusies, kā zemē iemieta, latviski izdvesu „Nē!”

10.nodaļa

 Ceļā

                                       Vāze

on_the_road_by_lyddie

Kāds iztraucēs mani; es nosviedīšu
zemē šo vāzi. Bet glīta gan
tā varēja izdoties — velim kur ielikt neplūktās pīpeņu lampiņas. Tumsā
nevar saredzēt švīkas,
ar kurām šo vāzi rotāja bērns.
Ceļā no bērna uz veli
ir plīsusi kārtējā
vāze.
Ceļā no sāpēm uz sāpēm
ir zibsnījis dīvains zieds. Visiem kopīgā pļavā es gausi sakožu zobus.

Klāvs Elsbergs

 

 

„Mārtiņam bija taisnība” Raivo mierīgi pagāja man garām un devās tālāk telpā.

„Ko tu šeit dari?” taujāju, lai arī nojautu, ko šeit dara viens no mana brāļa labākajiem draugiem.

„Sveiki, arī tev Džuljeta” viņš, protams, nebija pārsteigts par manu reakciju „Es tikai vēlējos tevi apciemot.”

Pēkšņi Raivo skatiens aizslīdēja uz loga pusi, ātri izņēmis telefonu, viņš kaut ko uzrakstīja un pēc tam padeva man ierīci.

Šeit ir izvietotas noklausīšanās ierīces.

Tas nekavējoties lika apdomāt manus nākamos vārdus „Piedot, es šodien nevienu negaidīju. Ja tev nebūtu iebildumu, es ātri ieiešu vannā.”

„Protams, es uzgaidīšu” vīrietis atteica.

„Jūties kā mājās” vēl pasacīju un devos uz vannas istabu, cenšoties nedomāt par to, ka kāds ir bijis manā dzīvoklī.

Lēnām iegremdējos ūdenī, zinot, ka tagad Mārtiņš vēl vairāk uztrauksies. Kā es varu būt drošībā, ja pat signalizācija un apsardze šeit nespēj nodrošināt, ka neviens neiekļūst dzīvoklī.

Apzinoties, ka nespēšu ilgāk relaksēties, jau pēc desmit minūtēm beidzu vannoties. Labi, ka jau iepriekš biju ienesusi drēbes, ko pārģērbt. Izžāvējusi un ieveidojusi matus, saposos un savaldīgi pametusi telpu, uzreiz devos meklēt paziņu.

Raivo atradās pie virtuves letes, uz kuras pašlaik bija novietotas neskaitāmas ierīces. Piefiksējis manu atnākšanu, viņš sacīja „Tagad vari runāt droši, noklausīšanās ierīces ir deaktivētas.”

Es atviegloti nopūtos un devos apsēsties pretī vīrietim „Man vajadzēja nojaust, ka viņš atsūtīs kādu no jums.”

„Nākošreiz piesaki, ka nedrīkst arī nevienu sūtīt palīgā” Raivo uzsmaidīja, bet to ātri nomainīja raizes „Turklāt ar to, ko es atradu dzīvoklī, tu viena nebūtu tikusi galā. Izskatās, ka tev uz astes ir profesionāļi.”

„Domā man vajadzētu doties atpakaļ uz Latviju?” es nespēju iedomāties, kā vispār spēju apsvērt tādu iespēju.
Vīrietis pacēla acis no tehnikas un ielūkojās man acīs „Nē, tev ir jāpaliek. Mēs visi to apspriedām un nolēmām, ka ir jāuzzina patiesība. Turklāt nav garantijas, ka tev nesakos līdzi.”

„Skaisti” īgni noteicu, nolecot no krēsla „To gada laikam jau zina visa valsts. Es viņu nositīšu! Balamute!”

„Džuljeta nomierinies” Raivo pienāca klāt un uzlika rokas man uz pleciem „Tu taču zini, ka mēs nevienam nestāstīsim. Bet tas tevi nemaz neuztrauc vai ne?”

Raivo bija brāļa draugs jau no bērnības, tāpēc ļoti labi pazina mani „Es nevēlos, lai vēl kāds ciestu!”

„Par to neraizējies, es šeit esmu no brīva prāta. Tu zini, ka man nepatīk sēdēt mājās” viņš atgādināja.

Raivo strādā par krimināllietu inspektoru, bet jau vairākus mēnešu viņš ir atstādināts no amata, iekšējās izmeklēšanas dēļ. Es īsti nezinu, kas notika, bet nojaušu, ka tam bija kāds sakars ar vīrieša nepakļaušanos pavēlei.

„Labi” piekāpos un norādīju uz galdu „Pastāsti, kas tas viss ir?”

„Tikai tādā gadījumā, ja tu man pagatavosi vakariņas, lidmašīnas ēdiens ir mēsli” viņš jautri noskaņot devās otrpus letei.

„Sarunāts” atteicu un, pārliecinājusies, ka man vēl ir divas stundas laika, izvēlējos gatavot pildītu vistas fileju.

Kamēr gatavoju, Raivo apgaismoja mani ar jaunākajām tehnoloģijām. Man tagad bija telefons ar karti, ko nevar noklausīties, bet var noskaidrot, kas cenšas pieslēgties tīklam; portatīvais, kam nevar izsekot un papildus jauns e-pasts ar speciāli izstrādātu aizsardzības programmu.

„Mārtiņš to izstrādāja speciāli pēc iekšlietu ministrijas pasūtījuma, tāpēc tu būsi vienīgā privātpersona, kurai tā pieder” viņš jau atkal bija pilnā inspektora režīmā.

Vēl tur bija neskaitāmas ierīces, kas bloķē noklausīšanās iespējas, sabojājot to frekvences. Bet mani visvairāk piesaistīja rotu kastīte.

Ievietojusi ēdienu cepeškrāsni, es paņēmu kastīti rokās „Šis noteikti ir Rolanda darbs.”

Raivo, neizņēmis lādīti no manām rokām, lēnām atvēra to „Tā bija tieši Rolanda ideja, viņš teica, ka tā nekas nebūs redzams, bet mēs jau zinām patieso iemeslu: viņš vēl aizvien ir tevī ieķēries” vīrietis kaitināja „Kad izej no mājām, tev vienmēr ir jābūt klāt kādai no šīm rotām.”

Tajā atradās divi nelieli auskari ar melnām actiņām un tāda paša dizaina gredzens, kaklarota ar zvaigznes koloniņu un pulkstenis, kas man patika visvairāk. Ja pa vidu neatrastos pulkstenis, tā varētu būt rokassprādze. Ķēdīte izskatījās pēc zara ar trauslām lapām; pie aizdares bija tirkīza zila lapa, bet ap pašu pulksteni sānos izvietoti  trīs melni rombi, augšmalā melna, bet apakšmalā tumšzila sirds.

„Auskaros ir diktofoni, gredzenā kamera, kaklarotā abi divi, bet pulkstenī, kas acīmredzot tev patīk visvairāk, kamera un speciāla trauksmes poga. Protams, visas šīs ierīces ir iepriekš jāieslēdz, lai darbotos, izņēmums ir trauksmes signāls, kas darbojas jau pašlaik” vīrietis paskaidroja un parādīja, kur atradās poga.

„Šajā brīdi man laikam būtu jāsāk uztraukties. Kas jūs esat?” jautājoši vēros paziņā, kas noteikti zināja visas atbildes.

Raivo viltīgi pasmīnēja „Džuljet, tu ļoti labi pazīsti mūs! Tikai vienmēr izliecies, ka nesaproti par ko runājam, nevēloties iesaistīties.”

„Tev noteikti taisnība, tomēr ikreiz bija cerība, ka es jūs pārprotu” atbildēju, pasniedzot vakariņas „Kaut ko dzersi?”

„Tev jau alus noteikti nav?” vīrietis zināja, ka es nemīlu alu. Tāpēc, kad pasniedzu prasīto, viņš pārsteigts palūkojās uz mani.

„Tas ir Klāvam. Tu jau noteikti zini, ka viņš šodien atlido” paskaidroju, pati sev ieliedama apelsīnu sulu.

Mēs jau gandrīz bijām beiguši maltīti, kad Raivo nolika piederumus un nemierīgi vērās manī „ Džuljet, tu saproti, kur esi iesaistījusies?”

Visu maltītes laiku, mani tirdīja šis jautājums. Iespējams tikai tagad, kad dzīvoklī ienāca Raivo, es sapratu, cik dziļā ķezā esmu. Mārtiņš nebūtu lūdzis palīdzību draugam, ja būtu kaut mazliet pārliecināts, ka pati spēšu tikt galā.

„Mans brālis nevar tikt iejaukts. Viņam pietiek jau ar vienu pārkāpumu, citādi karjerai varēs pārvilkt strīpu” brīdinoši noteicu.

„Visupirms, Garais pats var par sevi parūpēties, bet, zinot tevi, mēs jau nolēmām, ka turpmāk viņš visu atstās pārējo ziņā” vīrietis paziņoja „Mēs tikai informēsim, kā viss rit uz priekšu.”

Ielikusi traukus izlietnē, aizdomīgi pagriezos pret draugu „Definē vārdu- mēs?”

„Tas būs tikai līdz brīdim, kad uzzināsim ar ko mums ir darīšana” viņš atteica un gļēvulīgi devās apsēsties uz dīvāna.

Vienīgais, kā es spēju iebiedēt šos vīriešus, bija ar dusmām. Kas nozīmē, ka man noteikti nepatiks viņu plāns „Tu neatlidoji viens.”

Raivo palūkojās uz mani „Nē, Normunds un Kristaps palika viesnīcā.”

„Lieliski! Par ko jūs mani uzskatāt? Vārgu, muļķa sievieti, kas nespēja par sevi parūpēties. Tas noteikti nav nekas īpašs! Nolaupītāji sajauca mani ar Izabellu, viņi taču nav nekādi gangsteri!”

„Tu to nezini. Tāpēc arī mēs esam šeit, lai noskaidrotu, cik nopietni ir svešinieku nodomi. Tiklīdz būs redzams, ka tev nekas nedraud, mēs dosimies prom” vīrietis centās paskaidrot, bet viņam jau nu vajadzēja saprast, ka es ar to nebūšu mierā.

„Nedēļa” es strikti atteicu „Jums ir nedēļa laika, ja nekas neliecinās, ka man draud nopietnas briesmas, jūs visi dosieties atpakaļ.”

Pat nesagaidījusi atbildi, aizbrāzos uz guļamistabu. Žigli sakārtoju somiņu, ieskatījusies spogulī, nedaudz piekārtoju matus. Atgriezusies atpakaļ sastapos ar Raivo bažīgo skatienu, bet, liekoties to nemanām, gāju garām, uzliku tikko iegūto pulksteni un somiņā ievietoju telefonu, un tikai tad pagriezos pret paziņu.

„Sakravā savas mantas un vari doties. Jūs varat darīt, ko gribat, bet netraucējiet man. Katru dienu mēs varam satikties no rīta, pirms es dodos uz darbu, pārējo laiku mūs nevar redzēt kopā” informēju un devos atsēsties uz dīvāna.

Kamēr vīrietis pakojās, es atradu Doriana vizītkarti un aizsūtīju savu numuru. Uzreiz saņēmu atbildi: Ar nepacietību gaidu mūsu tiekšanos 🙂

Kad Raivo bija gatavs iet, es pajautāju „Kādi jums plāni šim vakaram?”

„Kas, gribi, lai pavadu tevi? Tu taču nevēlējies, lai jaucamies tavā dzīvē” viņš ķircinājis, bet, redzot manu nopietnu seju, pārstāja „Mēs pamēģināsim izsekot noklausīšanās ierīces un uzzināt, ko vairāk par Izabellu.”

„21:00 ielidos Klāvs, es apsolīju viņu sagaidīt, bet plāni mainījās, tāpēc jums viņš būs jāsagaida un jāatved līdz šejienei” sacīju, pavadot paziņu līdz durvīm.

„Mēs esam pamatīgās nepatikšanās” viņš atmurmināja, stāvot aiz muguras, kamēr slēdzu durvis.

„Tieši tā! Ja jau esat šeit, neļaušu jums dirnēt bezdarbībā. Uz rītdienu es sagatavošu sarakstu ar lietām, kas jums jāpaveic” dzēlīgi pasmaidīju.

„Vīriem tas nepatiks” Raivo atteica, lūdzoši veroties manī.

„Nav mana problēma” mierīgi atbildēju „Uz redzi” atvadījāmies. Es devos uz kāpnēm, bet vīrietis uz liftu.

Kad jau biju pusceļā līdz firmai, atskārtu, ka jau kavēju, tāpēc ātri aizrakstīju Ramonai, lai dodas bez manis; ka satiksimies klubā.

Tā kā nezināju, kur atrodas klubs, apstādināju taksi.

Iekāpusi auto, paziņoju šoferim galamērķi „La Cabala, per favore!”

Gandrīz ne mirkli neatrāvu skatienu no eleganti izgaismotās pilsētas, kas tikko bija sākusi nakts dzīvi.

“Esam klāt” mani no sapņiem izrāva šoferis. Negaidīti, kāds attaisīja pasažiera durvis.

“Signora” man roku pasniedza izskatīgs jauneklis, tāpēc ātri samaksāju un izkāpu.

“Paldies” cerēju, ka viņš nevar redzēt manu pietvīkumu.

“Jūs esat šeit pirmoreiz” jauneklis izsecināja “Ja vēlaties, es varu jums visu izrādīt?”

Nesagaidījis atbildi, viņš pamāja citam vīrietim, kas nekavējoties pameta iepriekšējo darbu un nostājās, lai sagaidītu piebraucošos auto.

“Dosimies” viņš lēnām vadīja klubā. Vairakkārt jauneklis tika sveicināts, bet es tik un tā nespēju notvert vārdu.

“Mani ir sarunāta tikšanās ar draudzenēm. Viņas pierunāja mani atnākt” paziņoju, kad bijām nonākuši līdz bāram.

“Dons varētu viņas pazīt” viņš atteica un pamāja bārmenim, kurš pašlaik jauca dzērienu izrādīdamies, bet pamanījis manu pavadoni, žigli pabeidza to un steidzās pie mums.

„Ko vēlaties?” bārmenis taujāja man, lai arī bija skaidri saprotams, ka viņš tik ātri ieradās citas personas vadīts.

„Es meklēju Ramonu un Žannu no „Melando volo” modes nama, viņām vajadzēja mani sagaidīt” atbildēju un pārlaidu ašu skatienu pāri klubam, bet nekur neredzēju abas sievietes.

„Es pazīstu Ramonu, viņa vēl nav ieradusies, bet gan jau drīz būs. Viņa jau iepriekš pieteica ballīti, lai, kā es sapratu, nosvinētu kādas kolēģes pirmo darba dienu” vīrietis laipni klāstīja.

„Paldies, es laikam pagaidīšu viņas tepat” atteicu un atsēdos uz augstā bāra krēsla, mans pavadonis iekārtojās blakus.

„Ļauj man tev izmaksāt dzērienu” viņš ierosināja.

Ilgi nedomādama pateicu, ko vēlos „Mai Tai ar persiku sulu.”

„Man rumu ar kolu” jauneklis pasūtīja un pagriezās pret mani „ Es jau nojautu, ka tu strādā modes namā.”

„Kā tad?” vēlējos zināt.

„Tāpēc, ka nevienai citai es neesmu redzējis tādu pašu tērpu kā jums” viņš atbildēja, paskatoties uz pūli.

Viņam bija taisnība, kā nekā tas ir Klāva dizains. Šī bija viena no manām mīļākajām kleitām: balta, priekšpusē virs ceļa, bet aizmugurē garāka, nedaudz zem ceļa, uz viena pleca, kas izrotāts ar melniem dārgakmeņiem, kas nogāja līdz pat krūtī.

Es pagriezos pret vīrieti un ciešāk ieskatījos acīs. Tās bija kā dziļi bezdibeņi, brūnā krāsa gandrīz pārgāja melnā… Nevar būt! Šīs acis bija identiskas Doriana.

„Kaut kas notika?” viņš taujāja, skatoties manā izbrīnītajā sejā.

Ātri neskurinājos un atbildēju „Nē, nekas Mariāno!”

„Kā redzu zini manu vārdu, bet tu man vēl esi noslēpums” vīrietis vaicājoši raudzījās manī.

„Džuljeta” sacīju un piebildu, iemalkojot dzērienu, ko pirms brīža pasniedza bārmenis „Es dzirdēju kā pārējie tevi sveicina!”

„Es šeit esmu biežs viesis” Mariāno paskaidroja.

„Manuprāt, es pazīstu tavu brāli. Dorians, vai ne?” rūpīgi vēroju pretī sēdošā reakciju.

Lai arī viņa grimase pauda izbrīnu, likās, ka tā nav gluži patiesa „Tu pazīsti Dorianu? Brālis nav neko man par tevi stāstījis!”

„Mēs tikai vakar iepazināmies” sacīju un novērsos no svešinieka, jūtot, ka viņš pārāk labi spēs nolasīt manas emocijas.

„Mans brālis ir ārkārtīgi patmīlīgs” Mariāno nicinoši izmeta un jau grasījās kaut ko vēl piebilst, kad pēkšņi pie viņa piesteidzās kāds vīrietis.

Svešinieks kaut ko iečukstēja viņam ausī, liekot mainīties sejas izteiksmei no izklaidīgas uz neticami nopietnu, un žigli aizsteidzās.

Vīrietis negribīgi teica „Diemžēl man uz mirkli jāpamet tevi” pat nesagaidījis atbildi, viņš ātri aizsteidzās prom.

„Lieliski” klusi nomurmināju pie sevis un iztukšojusi savu glāzi, pamāju bārmenim.

Viņš izpildīja iesākto pasūtījumu un pietuvojoties jautāja „Kur tad pazuda Mariāno?”

„Nezinu” atbildēju, kamēr Dons novāca tukšo glāzi „Brīžiem šķiet, ka visi no manis bēg.”

„Neuztraucies, Kamerino brāļi parasti šeit ir tikai, lai pārraudzītu, kā strādā personāls un pārskatītu ienākumus” vīrietis skaidroja, noliecies pār bāra leti man tuvāk.

„Viņiem pieder šis klubs” izsecināju. Kā es varēju būt tik aprobežota? Man jau iepriekš vajadzēja iedomāties, ka Mariāno nav parasts izsūtāmais.

„Brāļi jau labu laiku nebija šeit bijuši. Ikdienā visu pārrauga kāds cits” bārmenis piebilda.

„Kā man veicas” klusi nomurmināju un, paglūnējusi uz dzērieniem, pasūtīju „Tekilu.”

Vīrietis jau sniedzās pēc dzēriena ar vismazāko alkohola daudzumu, bet es viņu apstādināju „Nē, to pudeli” norādīju, jo pilnībā neredzēju nosaukumu.

Bārmenis paņēma norādīto pudeli un nolika uz bāra letes „Esat pārliecināta?”

Žigli rūpīgāk nopētīju dzērienu un atbildēju „Jā!”

Vēlreiz mani rūpīgi nopētījis, bārmenis paņēma glāzīti un ielēja pasūtījumu, aši sagrieza citronu, ko novietoja uz šķīvīša, un to visu nolika man priekšā kopā ar sāli.

Lai nerastos laika pārdomām, ātri uzbēru nedaudz sāls uz rokas, tad to strauji nolaizīju, izdzēru ielieto tekilu un iekodos citronā.

„Paskat, tā meiča tur labāk par tevi” pāris krēslus pa labi noteica kāds vīrietis.

Pārlaižot skatienu, pamanīju, ka vairāki apmeklētāji rūpīgi vērojuši manu „izrādi”.

„Vēl neviena dāma nav tik neitrāli reaģējusi uz stiprāko tekilu. Nemaz nerunājot par perfekto izpildījumu” Dons līksmi paziņoja.

„Tas nozīmē, ka La Cabala vēl nav sastapusi īstu dāmu” atteicu, iesmejoties.

Vairāki cilvēki man pievienojās, bet pēkšņi visi apklusa.

„Kas šeit notiek?” bija atgriezies Mariāno un metu dusmu zibšņus te uz mani, te uz tekila pudeli, kas vēl aizvien stāvēja man priekšā.

„Es svinu” sacīju, kā tas nebūtu nekas īpašs, un piecēlos kājās „Kā nekā Ramonas rīkotās dzīrēs būs pa godu man. Re, kur jau viņas ir!”

Pa bāra durvīm tikko ienāca Ramona ar Žannu, es viņām pamāju un atkal pievērsos Kamerino „Tu samaksāsi, vai ne!”

Es pat nedomāju, gaidīt viņa reakciju, tāpēc uzreiz devos pie draudzenēm.

Kad beidzām sasveicināties, Žanna paskaidroja, ka aizkavējušās, jo esot ieradusies policija, lai vēlreiz iztaujātu par vakardienas incidentu.

Abas mani vadīja dziļāk telpās. Mēs nonācām istabā, kas atradās aiz deju zāles. Tur bija izvietoti vairāki galdiņi, mūzika skanēja pieklusinātāki. Mūsu galdiņā atradās vis dziļākajā stūrī.

Pie tā jau atradās vairāki cilvēki, tāpēc, kad pie tuvinājāmies, atskanēja aplausi un apsveikumi man.

„Paldies” pateicos un apsēdos ērtajā dīvāniņā.

Ramona iepazīstināja ar pārējiem, kas bija atnākuši. Lielākā daļa strādāja firmā, dizaina nodaļā.

Jautri čalojām, dejojām, likās es gāju pie sirds gandrīz visiem. Bija jauki apjaust, ka spēšu „Modes namā” iejusties, jo arvien vairāk iepazīstu tā būtību- darbiniekus.

Bet pa visu kņadai likās, ka kāds mani novēro, bet es to ignorēju, nevēloties sabojāt vakaru.

Pēc trīs stundu balēšanās, visi sāka lēnām izklīst, kā nekā rītā jāierodas darbā. Mēs ar Žannu un Ramonu palikām pēdējās, norēķinājušas ar bārmeni, devāmies uz ielu.

„Mēs varētu doties kopā” Ramona ierosināja, dīvaini uzlūkodama.

Nebija jābūt Einšteinam, lai saprastu „Es neesmu piedzērusies! Ne tuvu tam! Jums būtu vajadzējis redzēt mani brāļa 20. jubilejā!”

Žanna iesmējās „Protams, tu neesi pillā! Būdama precējusi vairāk kā piecus gadus, es zinu kā izskatās tāds cilvēks.”

„Kā velnu piemin, tā velns klāt” Ramona atteica un norādīja uz auto, kas piebrauca pie ietves.

No mašīna izkāpa vīrietis ar pusgariem blondiem matiem, vidēja auguma un žilbinošu smaidu.

„Mazā” viņš pienācis noskūpstīja sievu „Kā redzu jautri esat pavadījušas vakaru!”

„Tieši tā” līksmi atbildēju „Džuljeta” pati iepazīstinājos un noskūpstīju svešinieku uz abiem vaigiem.

Viņš nedaudz apmulsis atkāpās „Andriko.”

„Labi, dosimies! Man rītā ir pēcpusdienas maiņa, bet, lai izgulētu šo nakti, vajadzēs nedaudz vairāk kā pāris stundas”  Ramona paziņoja un devās uz auto.

„Kā ar tevi, Džuljeta?” Andriko laipni taujāja.

„Es noķeršu kādu taksi” atteicu un palūkojos uz ielu, kas nesolīja neko labu.

„Šajā laikā būs grūti kādu noķert. Ļauj mums tevi aizvest” Žanna vēlreiz sacīja, piebilzdama „Tas nemaz nav tik liels līkums.”

Brīdi jau apdomāju, ka varbūt viņai taisnība, kā nekā tas nebija daudz prasīts.

„Kādas problēmas?” man aiz muguras ierunājās stingra vīrieša balss, ko pazinu.

Lēnām pagriezos un  vēros tumšā acu pārī, ko nedomāju satikt līdz rītdienai „Sveiks, Dorian! Es tevi nemanīju klubā.”

„Es ierados tikai, lai paņemtu dažus dokumentus” jauneklis atteica un strauji pastiepa roku uz augšu, lai tieši laikā noķertu tikko piebrauktās mašīnas atslēgas „Paldies, Marko!”

„Džuljeta atteica braucamo, iedomājoties, ka spēs noķert taksi” Ramona jau no mašīnas, nolaidusi logu nosauca.

„Jā,  viņa mūsos vienkārši neklausās” Žanna piebalsoja, norādīdama, lai vīrs dotas uz transporta līdzekli.

„Tāpēc, ka jums nav nekādas vajadzības, doties pilnīgi pretējā virzienā, lai tikai nogādātu mani mājās. Tam ir domāti takši”’cik vien pašpārliecināti sacīju.

„Man tas ir pa ceļam, es varu tevi aizvest” Dorians pārāk laipni ierosināja.

Jau grasījos jautāt, kā viņš zina, kur dzīvoju, bet tad atcerējos ka pati biju iedevusi savu adresi. „Labi” beidzot piekāpos „Līdz rītdienai meitenes.” Atvadījos un jaunekļa pavadīta devos uz auto.

Viņš atvēra durvis, un pārliecinājies, ka esmu kārtīgi iekārtojusies, devās uz stūrmaņa vietu.

Pirmās piecas minūtes pagāja klusumā, bet tad Dorians ieslēdza atskaņotāju.

Mašīnu pāršalca Adama Lamberta „For your enterteiment”.

Uz vīrieša sejas parādījās pašpārliecināts smaids.

„Šajā brīdī, laikam jāsaka: es ticu netīšām sagadīšanām”” pasmējos, palūkodamās uz blakussēdētāju.

„Es gan ticu liktenim” viņš pameta ātru skatienu uz mani.

Pēkšņi galva stipri iesāpējās, tāpēc nācās rūpīgi sagatavotu repliku noglabāt prātā. Lai netiktu pamanīts, mans stāvoklis, vēros ārā pie loga.

Vienu melodiju nomainīja cita, bet tad atskanēja kāda, kas lika pārskriet drebuļiem pār visu augumu.

„Do you dream that worl would now your name….”

„Pietiek” strauji spiedu nākamo dziesmu pogas, līdz nonācu līdz „Shut up and drive”

Pēc vairāk kā 20 minūtēm iebraucām pazemes stāvvietā. Es padevu Dorianam savu iebraukšanas karti.

Kamēr viņš stūrēja auto pa pazemi, piezvanīju Klāvam „Nobrauc, lūdzu lejā līdz stāvvietai.”

„Džuljeta, tu esi dzērusi?” draugs satraukts atjautāja.

„Iespējams” atteicu un atvienoju sarunu „Pagriezies, pa labi, tad desmit metrus uz priekšu un pa kreisi, tur būs lifts” pamācīju šoferi.

Mašīnai apstājoties, Dorians izslēdza atskaņotāju un pagriezās pret mani „Es rītvakar atbraukšu 7 tev pakaļ!”

„Sarunāts! Varbūt kādu norādi par to kur dosimies, lai varētu piemēroti ietērpties?” jautāju.

„Māksla” viņš noslēpumaini sacīja.

Pasmējos, pat tik ne skrupulozo atbildi, jau grasījos vēl vairāk tincināt, kad pamanīju, ka šurp steidzas Klāvs.

Ātri atsprādzējos, bet tikmēr jau draugs taisīja vaļā durvis. Tiklīdz viņš man palīdzēja izkāp, maigi apskāva.

„Mana Džuljeta” viņš maigi sacīja.

„Kas noticis?” taujāju, kad ielūkojusies viņa sejā visu sapratu. Es nositīšu Raivo!

„Viss kārtībā?” Dorians bija izkāpis un nāca uz mūsu pusi.

Bet Klāvs viņu apturēja ar rokas mājienu un skarbi noteica lauztā itāļu valodā „Vari doties prom! Es parūpēšu par viņu!”

Vēl tikai paspēju pamāt ardievas, kad draugs ieveda mani liftā. Durvīm aizveroties, viņš pavērās pret mani „TU esi dievīga!”

11.nodaļa

Mēness ēna

****

the_moon_by_protogenyGuliet, mazie, — augstu gaisā
Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti,
un pa sienu aiztipina
prom uz migu zirneklītis.

Viņam arī maza gulta,
viņam arī paladziņš,
un par zirneklīšu
laimi caurām naktīm sapņo viņš.

Klāvs Elsbergs

 

„Tas ir absurds” paziņoju no dīvāna, viegli pagriezdamās uz virtuves pusi, kur rosījās Klāvs „Man nekas nedraud!”

Viņš paņēma sagatavotos dzērienus un nāca pievienoties „Tu to vēl nevari zināt. Cilvēks nevar būt pārāk piesardzīgs- tevis pašas vārdi.” Padevis man glāzi, puisis apsēdās man blakus.

„Varbūt, jums visiem taisnība” atzinos, bet piebildu „Tomēr beigās mans vārds būs pēdējais! Neviens vairs neizrīkos mani!”

„Tieši tā!” Klāvs uzsauca „Tā ir īstā Džuljeta! Kur tu visus šos gadus esi slēpusies?” Viņš ķircināja.

„Zem neskaitāmām melnām lupatām” caur smiekliem atbildēju.

Mūsu jautro noskaņu iztraucēja zvans pie durvīm.

Es satraukta palūkojos uz draugu, tad uz pulksteni, kas tuvojās 11. nakts stundai.  Kas tur varētu būt?

„Tu kādu gaidi?” Klāva balsī varēja dzirdēt nelielu izbīli.

„Nē” atteicu un piecēlos kājās, lai dotos atvērt durvis, kad puisis mani apstādināja.

„Varbūt labāk es?” viņš rūpīgi vērās manī.

„Nē” stingri atsacīju un vairs nešauboties devos raudzīt, kas atnācis.

Nolēmu pat neskatīties acī, ja kas man uz rokas vēl aizvien ir pulkstenis ar slēdzīti.

Strauji atrāvu durvis, otrpus tām uz mani vērās trīs draudīgi acu pāri, kas šķiet bija gatavi kādu nogalināt.

Pavēru plašāk ieeju, lai vīrieši varētu ienākt. Pēc tam rūpīgi aizslēdzu durvis un vēl mirkli nogaidot, devos uz viesistabu.

Atnācēji bija iekārtojošies pie bāra letes, Klāvs arī jau devās uz turieni.

„Es ātri pārģērbšos. Droši, jūtaties kā mājās!” domājot simtiem iemeslu, aizsteidzos uz guļamistabu. Žigli pārvilku kleitu un ilgāk nekavējoties devos pie pārējiem, pa ceļam vēl paķerot iesākot dzērienu.

Apsēdos blakus Klāvam, kas bija tieši pretī trīs paziņām, kuri vairs neizskatījās tik saspringti ar alus pudelēm rokās. Jāatceras iegādāties vēl. Bet es skaidri zināju, ka kaut kas nav kārtībā.

Vienīgais, ko nepazinu, iemalkoja alu un, pacēlis skatienu, ielūkojās man tieši acīs „Ja nezinātu, ka esi Garā māsa, teiktu: kā tas iespējams?”

Es jautājoši palūkojos uz pārējiem viesiem, bet viņi pat negrasījās neko stāstīt „Un tu būtu?” Vēros svešiniekā.

„Normunds” viņš atbildēja. „Kad Mārtiņš visu izstāstīja, nodomāju, kas tā par muļķošanos. Kaut kādi dāmītes murgi. Bet tagad!” vīrietis uzspīlēti nopūtās.

Mana pacietība sāka izsīkt „Ja tūlīt pat, kāds nepateiks, kas notiek, jūs visi izlidosiet no šejienes vēl ātrāk kā atnācāt.”

„Džuljeta” Kristaps brīdinoši iesāka „Nav nekādas vajadzības pēc scēnas.”

Ar stindzinošu skatienu pagriezos pret runātāju, ko pazinu jau vairāk kā piecus gadus. Ar Kristapu pirmoreiz satikos, kad devos Mārtiņam līdzi uz karatē nodarbību, kuras vīrietis vadīja. Lai gan jau iepriekš piekodināju brālim, ka nekādā gadījumā nepiedalīšos paraug demonstrējumos, skolotājs izvēlējās tieši mani no  vairākiem padsmiti citiem vērotājiem. Vienīgi viņš nebija gaidījis, ka es nolikšu vienu no viņa labākajiem audzēkņiem uz lāpstiņām.

„Kristap,”   sacīju vīrietim, kurš tuvojas trīsdesmit gadu slieksnim „Tu ļoti labi zini, scēnas nav mana lieta.” Pateicu un aizgāju uz istabu pēc telefona.

Visi četri acu pāri mani pavadīja klusumā līdz brīdim, kad paņēmu telefonu.

„Džuljet, ko tu dari?” Raivo neizklausījās pārāk uztraukts kā jau policists.

Es tikai uzsmaidīju vīriešiem un, uzspiedusi numuru, pieliku klausuli pie auss.

„Kas noticis mazā?” Mārtiņš uztraukts taujāja.

„Nekas. Es tikai vēlējos aprunāties” paziņoju, dodoties otrpus letei un atspiedos ar muguru pret izlietnes virsmu.

„Tu jau satiki Raivo?” viņš mierīgi taujāja, zinot, ka noteikti jau esmu samierinājusies.

Manā sejā parādījās vēl platāks smaids „Jā! Pašlaik manu virtuvi rotā trīs aunu pieres, ko esi šurp atsūtījis brālīt!”

„Auuuu,” Klāvs novilka un pameta virtuvi, pazūdot no mana skatiena.

Nu, ko? Draugs ļoti labi mani pazīst, to ievēroja arī Raivo ar Kristapu, bet abi nebija uz muti krituši.

„Nav jau apnicis sūdzēties” Normunds centās aizvainot.

Kristaps pagriezās pret paziņu „Labāk būtu paklusējis!”

„Viņi kā jau vienmēr: dzer MANU alu, bojā MANU interjeru un ierodas pie MANIS pusnaktī” ar katru vārdu balss pacēlās par pustoni „Jautājums: viņi ir tavi vai mani draugi?”

„Ko viņi tik vēlu dara pie tevis?” Mārtiņš vēlējās zināt.

„Pajautā viņiem pats, jo es dodos gulēt! Atšķirībā no citiem, man rītā ir darbs” bargi sacīju un paslidināju telefonu pa leti- Raivo.

„Nē, mēs necenšamies tevi nobeigt” es vēl dzirdēju vīrieti atbildam, iekams biju nozudusi savā istabā, pamājot, lai Klāvs man seko.

„Kas tas bija?” viņš uzreiz pēc durvju aizvēršanas taujāja.

„Ja nebūtu Normunda es liktos mierā, bet viņš mani nokaitināja” teicu patiesību „Zini, cik maz bija palicis, lai es patiešām izmest viņus?” Atgūlos gultā.

„Šķiet, Kristaps to saprata” draugs pievienojām man blakus „Domā viņi atklājuši ko svarīgu?”

„Jā, citādi viņi nebūtu šeit” vārdi nāca par manām lūpām neapdomāti. Es pat nevēlējos zināt iemeslu, bīstoties, ka tas mani sagrauz. Mani un visus iecerētos plānu.

„Tu vari palikt pie manis” pagriezusies pret draugu, paziņoju un palūdzu „Pasaki pārējiem, lai iekārtojas uz dīvāna vai kur citur. Šodien es vairs nerunāšu, bet no rīta 6 visiem jābūt uz strīpas.”

Klāvs man uzsmaidīja un pameta telpu.

Ātri pārģērbos – pusgaros šortos un krekliņā uz lencītēm, kas sniedzās pāri viduklim.

Pat nesagaidījusi gultas biedru palīdu zem segas un ērti iekārtojos. Tikai pēc vairāk kā 20 minūtēm jutu, kā gulta ieliecas un  blakus ieslīd otrs stāvs.

Pļavā kā tūkstošiem sauļu zeltā mirdzēja pienenes, kas nesen tikai bija uzziedējušas. Es tajā visā noraudzījos no augšas, uzkāpusi ābeles augstākajā punktā. Apkārt neredzēja nevienu dzīvu dvēseli, bet man tas nešķita dīvaini, pusdienu saule jau bija iesākusi karsēt.

Mans skatiens bija vērts uz mežu, kas atradās kādu kilometru tālāk, kad sadzirdēju zāles čabēšanu aiz muguras. Lēnām pagriezos un uzlūkoju nācēju.

„Es jau domāju, ka esi aizmirsusi” pasacīju draudzenei, pabīdījusies nedaudz tālāk, lai atbrīvotu vietu.

„Nekad, nekad neaizmirsīšu” Izabella savādi skumji bilda un apsēdās blakus.

„Kā tu spēj būt tik laimīga, brīdī, kad esi vienatnē?” viņas drūmās acis vērās manī.

Es atbildēju, it kā neredzētu bēdas draudzenes sejā „Vienatne ir vienīgais, ko neviens man nespēj atņemt. Tas ir moments, kad spēju sapņot ar atvērtām acīm.”

Izabella novērās un pavērās uz pļavu „Katra sekunde, ko pavadu viena, šķiet kā vesela mūžība. Mūžība, kas pilna ar skumjām, tukšumu, kas nekad neizpildīsies.”

Mans laimīgais smaids ne uz mirkli nesašķobījās „Tev taču ir viss, ko var vēlēties!”

Draudzene atkal dīvaini raudzījās manī, uz sekundi viņas sejā pazibēja noslēpumains smaids „Jā, man ir viss, ko  vēlos!”

Vairākas minūtes mēs vienkārši sēdējā, ļaujot mieram un klusumam apņemt mūs.

Pēkšņi debesis aptumšojās, man skatiens satraukts no pienenēm aizceļoja uz blakus sēdētāju. Bet Izabella vairs nesēdēja man blakus. Žigli pārlaidu acis apkārtnei un pamanīju, ka draudzene ir pļavā.

„Izabella, nāc atpakaļ?” balss izskanēja saraustīti, rāpjoties nost no koka.

„Nemeklē mani”  viņas pēdējie vārdi bija kā trieciens ar zibeni, kas lika man apstāties.

Nespējot noticēt dzirdētajam, aizvēru acis un lēnām atvēru, domājot, ka tas bija tikai murgs.

Visapkārt atkal spīdēja spožā vasaras spilgtumā, viss likās ierasts un patiess. Bet bija sajūta, ka kaut kas trūkst, tikai es vairs nespēju atcerēties kas.

Pēdējo reizi pamatot skatienu uz pieneņu piebārstīto pļavu, pagriezu tai muguru un devos uz mājām, kur mani gaidīja brālis, lai vestu uz lidostu.

Apziņa lēnām sāka atgriezties, liekot apjaust, ka tas bija tikai sapnis. Lēnām atvēru acis, kas bija vērstas tieši Klāva sejā. Puisis izskatījās tik mierīgs, ka manā sejā pavīdēja liegs smaids.

Pavēros pulkstenī 5:25 un, nolēmusi ilgāk negulšņāt, lēnām izlīdu no miega migas, lai nepamodinātu draugu. Ilgi nedomājot paņēmu pirmo, iespējamo apģērbu kombināciju un devos uz vannas istabu.

Ātri iegāju kontrasta dušā un veikli apģērbos. Iegājusi istabā paņēmu mp3 pleijeri, lēnām tapinādama uz virtuvi, lai nepamodinātu viesistabā apmetušos, uzliku austiņas.

Cenšoties nedomāt, par ko būs rīta saruna, sāku gatavot brokastis.

Es laikam uzvedos kā pelīte, jo gandrīz sešos, kad maltīte bija gatava, vēl neviens cits nebija pamodies.

Aizgājusi līdz Klāvam un pārbaudījusi, ka viņam ir ausu aizbāžņi kā parasti, atgriezos viesistabā un pieslēdzu mp3 atskaņotāju pie lielā atskaņotāja. Vispirms to noregulējot uz gandrīz maksimālo skaļumu, zinot, ka dzīvokļi ir skaņas necaurlaidīgi, un atradu vajadzīgo skaņu, kas bija sameklēta īpaši šādiem gadījumiem.

Aizgāju aiz virtuves letes un ar pulti ieslēdzu atskaņotāju. Dzīvokli pāršalca pistoles šāviens.

Pirmais kājās pielēca Normunds un pārbijies sāka vērties visapkārt. Nākošais bija Raivo, bet viņš pat nepārskatīja telpu, uzreiz piecēlās un nāca manā virzienā.

Visneitrālākā reakcija bija Kristapam, kurš tikai izliekoties pārvilka pār galvu pledu.

Pastūmusi izmeklētājam kafiju, devos pie guļavas.

„Pietiek gulšņāt! Te tev nav brīvdienas”  centos izklausīties dusmīga.

„Vēl tikai piecas minūtes” vīrietis noburkšķēja.

„Nē” noteicu un norāvu segu „Mana māja, mani noteikumi.”

Šķiet tikai tagad Normunds sāka atjēgties, viņš jau grasījās doties uz vannas istabu, kad es paziņoju, norādīdama uz leti

„Es teicu sešos visiem jābūt uz strīpas. Tas nozīmē arī tevi- cietumniek!”

„Kā jūs varat viņu paciest?” Vīrietis nolūkojās uz abiem biedriem, kuri jau bija ērti iekārtojušies krēslos.

„Viņa ir Garā māsa” Raivo atteica, it kā tas būtu nāves jautājums

Pasmaidīju, tā kā atrados ar muguru pret vīriem, dalot ēdienu.

„ Tātad cieņas dēļ” jautātājs vienkārši noteica.

Kristaps noraidoši pamāja „Nē! Tu zini, ko Mārtiņš ir mācījies- karatē, šaušanu, pašaizsardzību. Vari trīs reizes minēt, kurš trenējās kopā ar viņu!”

Katram priekšā  novietojusi omletes porciju un pa vidu groziņu ar kruasāniem, apsēdos ieslīpi, lai redzētu visus trīs.

Normunds neticīgi vērās manī, kā notika parasti, ka kāds uzzināja ar ko nodarbojos brīvajā laikā.

Es izlikos to nemanām un uzreiz ķēros pie lietas „Raivo, ko jūs noskaidrojāt?”

„Pateicoties man…” Normunds iesāka, bet es strauji pārtraucu.

„Es nejautāju tev!”

Vīrietis apvainojies novērsās un sāka ēst.

„Izrādās tavi bandīti, īpaši nav centušies” Raivo sejā pavīdēja smaids „Ierīces bija salīdzinoši vienkārši izsekot, lai arī tās ir ļoti augstas klases. Manuprāt, mums paveicās, jo neviens noteikti neiedomājās, ka tu varētu, ko pasākt.”

Viņš iemalkoja kafiju un turpināja „Mēs ierīces izsekojām līdz kādai pamestai ēkai kādus piecus kilometrus no šejienes. Normunds devās uz turieni, noskaidrot lietas sīkāk.”

Pagriezos pret neciešamo personu, kuram man laikam būs šā vai tā jāsāk uzticēties.

Laikam sapratis, manu pretimnākšanu, vīrietis sāka runāt „Pirmkārt, kas tev jāzina, ir tas, ka es jau iepriekš esmu bijis Itālijā un pārzinu gan valodu, gan man vēl ir daži sakari šeit.”

„Kāpēc?” taujāju, jo tas šķita pārāk labi, lai būtu taisnība.

Normunds iesmējās „Mazā, Itālija ir ikviena gangstera sapnis! Bet, ja nopietni,  es šeit strādāju pirms pieciem gadiem. Es palīdzēju veikt kontrabandu uz Ziemeļeiropas valstīm un Krieviju. Par to arī mani apcietināja.”

„Tāpēc arī Mārtiņš vēlējās, lai viņš brauc šurp” Kristaps piemetināja.

„Raivo- detektīvs, Normunds- pārzina Itāliju, bet kāpēc tu esi šeit?” Taujāju, jo vīrietis parasti neiesaistījās tādās lietās, esot bandas labiņais.

„Kādam taču jālīdzsvaro šie muskuļu kalni” viņš jautri atteica, bet es jutu, ka tur slēpjas kas vairāk.

„Es esmu līdzsvarotājs” virtuvē pusaizmidzis ielāčoja Klāvs. Paņēmis manis pasniegto kafijas krūzi, puisis devās atpakaļ guļamistabas virzienā.

Pretī sēdošie pārsteigti nolūkojās pakaļ, līdz es iespraudu „Viņš nav gejs! Labi, atpakaļ pie lietas.”

„Ok! Lieta ir tāda, ka noskaidroju, ka to ēku paretam izmanto kāda banda. Tā ir salīdzinoši ietekmīga šajā reģionā, tāpēc tas lika vēl vairāk sarosīties ap visu, kas saistīts ar Izabellu”  vīrietis apstājās un zīmīgi uzlūkoja mani.

Lēnām  nopūtos un norādīju, lai turpina.

„Visi papīri ir ideāli- policijas ziņojumi, ārsta slēdziens, krematorijas dati, pat dati par urnas vešanu lidmašīnā. Bet tieši tur, iespējams, pieļauta kļūda. Tie ir pārāk perfekti: divas vienīgās liecībās sakrīt pilnībā, nav veikta autopsija, kas varētu liecināt par kādu citu nāves iemeslu. Manuprāt, Izabella tovasar nenomira.”

Mans skatiens aizslīdēja līdz galdiņam pretī dīvānam, uz kura atradās abas kaklarotas. Izabella nenomira! Bet tas nenozīmē, ka viņa tagad ir dzīva. Trīs gadu laikā daudz kas var notikt.

„Ko mēs darīsim?” man nebija spēka pacelt skatienu.

„Šodien es sazināšos ar vecajām paziņām un centīšos noskaidrot, ko vairāk, bet es nezinu vai tas, ko ietekmēs. Šī mafija pastāv jau vairākās paaudzēs, vienīgais veids, kā stāties pretī būtu…” izskatījās, ka pat Normunds nevēlētos iedomāto iznākumu.

„Cerēsim, ka līdz tam nenonāks” Raivo sacīja „Bet līdz tam mums jāievēro visi piesardzības pasākumi.”

„Kādi?” man pat vairs nebija spēka strīdēties.

„Tu nedrīksti atrasties viena bez kādas no ierīcēm; Kristaps paliks dzīvoklī. Normundu vairs nedrīkst redzēt tev tuvumā, katram gadījumam, ja viņu kāds atpazīst. Tāpēc es palikšu pie viņa un noskaidroto nodošu jums” izmeklētājs atkal bija savā ampluā.

„Kā ar Mārtiņu?” ķēros pie sāpīgākā jautājums.

„Garais pašlaik neko nevar izdarīt, tāpēc viņam nekas nav jāzina. Viņš ar savu raksturu var tikai visu sabojāt” Kristaps neizklausījās laimīgs.

Šajā lietā, es 100% biju ar paziņām, brālim nevajadzēja neko zināt „Ko jūs vakar pateicāt?”

„Ka tev briesmas nedraud un Izabella varētu būt dzīva, kādēļ arī mēs šeit paliekam” Normunda balsī vairs nedzirdēja pārākumu.

Kamēr es nesteidzīgi novācu traukus, Raivo ar Normundu atvadījušies devās prom. Kad biju beigusi, nomākta devos apsēsties blakus Kristapam uz dīvāna.

„Es taču neesmu maita?” jautājums izskanēja pēkšņi un nepārdomāti.

Paziņa pagriezās pret mani „Džuljet, kas noticis? Kas tev to teicis?”

„Neviens. Es šonakt redzēju sapni. Tajā biju es un Izabella, bet es to skatījos kā no malas. Es biju tik auksta un bezjūtīga pret viņu, likās, ka esmu egoiste. Beigās draudzene sacīja, lai nemeklēju viņu”  klāstīju.

Vīrietis saņēma manas rokas „Tevī nav ne kripatas ļaunuma. Tu esi eņģelis, kurš nonācis nepareizā pasaulē. Ja kāds man stāstītu par tādu personu kā tu, es neticētu.”

„Es neesmu nekas īpašs” izmetu.

„Tu tā domā?” Kristaps ieskatījās man dziļi acīs un nesagaidījis atbildi turpināja „Tu tika daudz reizes esi ziedojusi savu laiku, lai palīdzētu citiem; atcēlusi savus plānus, lai tikai iepriecinātu brāli vai kādu citu; tu paliki malā savus sapņus, lai spētu pienācīgi saņemt novēlēto mantojumu. Tu labāk pati ciestu un mirtu, nekā ļautu kaut ko nodarīt savai ģimenei.”

„Tu esi ūnikums” Klāvs piemetināja, pagājis garām uz virtuvi.

Lai arī īsti dziļi sevī nespēju ticēt draugu vārdiem, tie bija kā mierinājums, ko šobrīd vēlējos saņemt.

„Kādi plāni šim vakaram?” Klāvs taujāja, iesēžoties blakus.

„Man ir randiņš” pašpārliecināta paziņoju.

„Ar ko?”  puisis pārsteigts jautāja, bet tad nejauki piebilda „Ceru, tas nav vakar nakts mačo!”

„Vakar nakts mačo?” Kristaps ar smīnu palūkojās.

„Dorians nav mačo, bet gan džentlmenis” atbildēju, pieceļoties kājās, lai spētu lūkoties uz abiem vīriešiem „Turklāt, jums nav tiesību noteikt ar ko es tiekos!”

„Viņš izskatījās pēc slīpēta tipiņa” jaunākais izteicās.

„Tu teici- Dorians?” brāļa draugs pārāk satraukti vērās manī.

„Jā” apstulbusi teicu, atsēžoties uz galdiņa.

„Viņš bija vīrietis, ar ko tu pusdienoji pirms nolaupīšanas?” pēc mana apstiprinājuma viņš turpināja „Tev tas neliekas dīvaini?”

Es nebiju aizmirsusi to dienu, bet Dorians laikam spēja apburt, liekot aizmirst citas iespējas.

„Viņš strādā firmā, kas modes namam piegādā audumus. No rīta Andžela mani izsauca un tur es atkal sastapos ar Dorianu. Viņš man paskaidroja, ka bijis Izabellas draugs un uzreiz atpazinis mani” izskaidroju.

Kristaps piecēlās un satraukts sāka ritmiski soļot. Visi, kuri pazina vīrietis, zināja, ka tas nenozīmē neko labu.

„Manuprāt, tā ir slikta doma doties kaut kur vienatnē ar šo puisi. Es nespēju noticēt, ka jūsu tikšanās bija nejauša, kā arī pēc tam sekojošā nolaupīšana” apstājies, viņš nopietni bilda.

„Tev liekas, ka esmu muļķe?” pielakusi kājās dusmīgi taujāju. „Man ne mirkli neienāca prātā ideja, ka viņš varētu nebūt saistīts ar bandītiem. Bet kā savādāk noskaidrot patiesību, kā iepazīstot savu pretinieku?”

„Džuljeta, tu spēlējies ar uguni”  Kristaps brīdināja, paskatoties tā, kā to parasti darīja Mārtiņš, kad viņam nepatika mani plāni.

„Ja viņa tā vēlas, uz priekšu! Jūs zināt, ka Dorianam jāpievērš īpaša uzmanība. Turklāt, ja viņš kaut ko centīsies pasākt, jūs varēsiet iejaukties” Klāvs nostājās manā pusē.

Vecākais uz brīdi apstājās un nopietni uzlūkoja mani „Tu nedrīksti lieki riskēt. Tiklīdz kaut kas notiek, kas varētu kaitēt tev, ziņo. Cerēsim, ka līdz randiņam Normunds būs noskaidrojis ko vairāk.”

„Ok! Es došos pārģērbties, jūtieties kā mājās” domīgi soļoju uz istabu.

Aizverot durvis, lēnām noslīdēju tur pat uz grīdas.

Cik lielās nepatikšanās esmu? Kāpēc ikviens vēlas izjaukt manu laimi? Vienu mirkli šķiet, tu esi uz pareizā ceļa, bet tad kāds atkal iejaucās. Kā mēs vispār spējam apspriest Izabellu? VIŅA IR MIRUSI. Mēs neesam seriālā, kur mirušie atdzīvojas vai pazūd, lai pēc vairākiem gadiem uzrastos.  Šī ir realitāte! Bet kāpēc ar katru dienu arvien vairāk domāju, ka tas ir tikai murgs, no kura es pamodīšos, lai atkal atsāktu savu garlaicīgo dzīvi.

„Džuljet, tev viss kārtībā?” pie durvīm klauvēja Klāvs.

„Jā, es tūlīt iešu” žigli piecēlusies atteicu un gāju meklēt piemērotu tērpu.

Mana izvēle krita uz blūzi, kas bija veidota pēc Emilio Pucci rudens kolekcijā esošās parauga- dzeltena, ar augstu apkaklīti, žābo, kas vijās lejā kakla līdz pēdējai pogai, pleci pie pacelti. Klāt pieskaņoja melnas pieguļoša bikses un melnas augstpapēžu kurpes.

Matu viegli saņēmu astē, atstājot dažas šķipsnas viegli plīvojošas sejā. Vēl tikai pārliku mantas brūnajā rokas somiņā un biju gatava.

Ieejot istabā, uzreiz piefiksēju, ka Kristaps satraukti runā pa telefonu. Pamanījis mani, viņš devās uz durvju pusi un pameta dzīvokli.

Apstulbusi uzmeklēju Klāvu „Kas noticis?”

Draugs sēdēja dīvānā, priekšā uz galdiņa izlicis dažādas skices un audumu paraugus. Viņš pacēla acis no darba „Nezinu. Pēc tavas aiziešanas viņš piezvanīja, manuprāt, tavam brālim. Abi runāja kādas 5 minūtes, uzreiz pēc tam Kristapam zvanīja.”

„Nedzirdēji, ko viņi apsprieda?” viltīgi taujāju.

Klāvs norādīja uz vietu blakus viņam. Tiklīdz apsēdos, viņš pieklusinātā balsī iesāka „Viņš izklāstīja tavu reakciju par dzirdēto. Es teiktu, ka Mārtiņš nav pārāk priecīgs par tavu atrašanos šeit, bet Kristaps teica, ka ar visu tiks galā.”

„Ja tikai Garais zinātu visu…” klusi nomurmināju.

„Vismaz ar Mārtiņu viņš runāja normāli, bet otrs zvans…” draugs nepatika nogrozīja galvu „Tur tu varētu jautāt, ko es nedzirdēju. Nezinu ar ko bija saruna, bet ne par ko labu!”

„Pastāsti” ieintriģēta pieprasīju.

„Es pats” Kristaps atradās jau man aiz muguras, pat nepamanīju viņa atgriešanos.

Paziņa izskatījies, kā spoku ieraudzījis, kas man lika strauji pielēkt kājās. „Kas noticis?”

„Džuljet, labāk apsēdies” reti kad dzirdēju vīrieti runājam tik nopietnā tonī, tāpēc paklausīju.

Kristaps paņēma tuvāko krēslu, un pastūmis malā galdiņu, apsēdās mums pretī.

„Džuljeta, tev jāatsakās no modes nama!”

12.nodaļa

Citādu Dzīvi

***

drops_of_life_by_alexandru1988-d3605tk

ko tad es varu prasīt

kur tad tev neļaut iet

tikai sapnīši lido

pulcējas vienuviet

 

mazi pavisam basi

no aukstuma sārti un stīvi

par mazliet mīļāku tevi

pavisam citādu dzīvi

Klāvs Elsbergs 

 

“Nē” dusmīga atkliedzu “Kā tu vispār ko tādu iedomājies? Kas ir noticis” jau grasījos celties, kad Klāvs uzlika rokas man uz pleciem.

“Būdama firmas īpašniece, tu pakļausi sevi neiedomājamām briesmām. Tev tūlīt pat jādodas prom, pat ne uz Latviju, bet uz citu valsti, kur tu paliksi, līdz mēs visu pilnībā noskaidrosim. Un tepat nav runa tikai par paziņām, tas viss ir daudz augstākā līmenī, kā domājām” pirmoreiz Kristapa acīs redzēju baiļu atblāzmu ne par paša dzīvību, bet manu.

Atskanēja spalgs durvju zvana signāls.

„Durvis ir vaļā” Kristaps dobji paziņoja.

Paskatījos un ieeju, pa kurām ienāca Raivo un Normunds,  rūpīgi aizslēguši durvis viņai aizslēdza durvis.

„Tev šodien pat jāpazūd no šejienes” viņa pirmie vārdi, lika man nodrebēt.

Tomēr es negrasījos ļaut bailēm, pārņemt apziņu „Vispirms pastāstiet, kas noticis!”

„Labāk būs, ja tu neko nezināsi. Tici, tā būs drošāk” Raivo bilstais, lika vēl vairāk domāt, ka šis viss ir tikai sapnis.

„Nekā nebija” cik vien pārliecināti varēju bildu, pieceldamies „Ja domājiet, ka es tā vienkārši visu pametīšu, jūs maldāties. Es nekur nedošos, kamēr uzzināšu kāpēc.”

Abi vīrieši saskatījās, it kā sarunātos bez vārdiem, bet es uzreiz atpazinu šos skatienus.

„Pat nedomājiet, kaut ko noklusēt! Ja kaut mirkli man liksies, ka kaut ko slēpjat” pat īsti nezināju, ar ko spēju piedraudēt paziņām.

„Firmai ir nopietnas finanšu problēmas” Kristaps pirmais izmeta un turpināja „Šī pēdējā skate ir vienīgais, kas vēl var visu saglābt.”

„Nu, un? Es jau to zinu, tas arī bija iemesls, kāpēc vēlos pārņemt uzņēmuma vadību” nesapratu, kas viņus tik ļoti satrauc.

Raivo pienāca man klāt un apsēdinājis pietupās, lai acis atrastos vienā līmenī „Modes nams jau ilgus gadus sadarbojas ar kādu mafijas ģimeni, lai iegūtu vairāk naudas. Pēdējos gados radušās domstarpības, kuru dēļ šobrīd tiek izteikti draudi.”

„Par draudiem arī es zinu” mani vārdi lika vīrietim piecelties kājās un apstulbušam lūkoties manā sejā „Ko? Domājāt, ka esmu šeit, lai uzdzīvotu, paskatītos, kas notiek modes pasaulē un  bēgtu atpakaļ uz Latviju?”

„Ko tu esi izdarījusi ar Džuljetu?” Kristaps jautāja, noskatot mani no matu galiņiem līdz papēžiem.

„Viņa beidzot ir izlīdusi no bruņurupuča biezās čaulas. Jūs nevarat Džuljetu piespiest doties prom” Klāvs runāja, it kā nebūtu dzirdējis abus vīriešus.. „Turklāt, bēgšana neko neatrisinās. Tu teici, ka viņi nezina, ka esi īpašniece?”

„Nē, tikai to ka strādāju modes namā” sacīju.

Raivo dziļi nopūtās un beidzot izteica pašu svarīgāko „Normunds noskaidroja, ka mafija grasās nogaidīt līdz mantinieka paziņošanai, lai varētu vest sarunas ar īpašnieku. Ja radīsies kaut mazākā noplūde, ka tā esi tu, viņi varētu negaidīt līdz ballei. Tāpēc arī tu tiki nolaupīta- daudziem šķiet, ka mantojums tika atstāts Izabellai. Mūsuprāt, tādēļ viņa arī inscenēja nāvi, jo bija nākamā ģimenē.”

„Alesandro nepiekristu tādam plānam; viņš  neriskētu ar manu dzīvību, atstājot „Melando volo”, ja zinātu, ka tas mani apdraudētu”  vārdi izskanēja automātiski, roboti kā būtu jau iepriekš ieprogrammēti.

„Kā tu vari būt tik pārliecināta?” Kristaps skarbi prasīja.

„Nē, viņš uz ko tādu nebūtu spējīgs” pārliecības par izrunāto mazinājās ar katru sekundi „Bet, ja Alesandro to zināja, tad viņam bija labs iemesls atstāt firmu man; kāds plāns, ko tikai es spētu īstenot.”

„Tu vispār sajēdz, ko runā? Tu neesi visvarena, kā kādam vispār varētu ienākt prātā doma, ka tāda meitene kā tu, spētu kaut kā palīdzēt šai lietā?’ Raivo vārdi izskanēja asi, pārmetoši, liekot manām dusmām sasniegt augstāko virsotni.

Es raudzījos vīrietī ar aukstu skatienu, ļaujot emocijām lēnām  noslēpties attālākā prāta stūrī.

Pēkšņi Raivo skatiens pārtapa, viņš beidzot saprata, cik ļoti bija aizskāris mani „Džuljeta, piedod…”

Mana roka pacēlās, apklusinot paziņu „Nē, pietiek” nogurusi sacīju „Pēc stundas vēlos saņemt pilnu informāciju par uzzinātu, kā arī jūsu variantus, kā man, nelaužot līgumu, atteikties no modes nama pirms balles.”

Pēc izteiktā uzreiz devos uz istabu, norādot, lai Klāvs seko. Ienācis istabā, draugs rūpīgi aizslēdza durvis.

„Ko tālāk?” puisis taujāja.

„Tu varētu sakravāt manu rokas bagāžu” izteicu, atguļoties gultā.

„Tātad tomēr dosies prom?” Klāvs neizklausījās pārsteigts.

Pagriezos pret draugu un viltīgi uzsmaidīju „Jā, bet ne tā kā vēlas viņi” norādīju uz durvīm „Viss notiks pēc mana plāna.”

Puiša sejā uzzibsnīja apmierināts smaids, kamēr viņš izņēma čemodānu no skapja „Labi, kur tad dāma brauks? Vasara vai ziema?” pagriezies pret mani viņš norādīja uz skapi.

„Austrālija”  atteicu, izvilkdama telefonu no somiņas.

„Laikam sen neesi tikusies ar Ēriku” Klāvs jauti bilda, lokot drēbes.

„Tu lasi manas domas” atbildēju, pielikdama telefonu pie auss. Tiklīdz otrā galā klausuli pacēla strauji runāju „Tev noteikti jāaizved jaunā draudzene iepazīties ar krusttēvu.”

Šķiet persona otrpus apstulba „Kāpēc?” Mārtiņa balsī varēja dzirdēt piesardzību „Ceru tu neesi pasūtījusi manu slepkavību!”

„Neuztraucies, tev līdz nāves spriedumam vēl kāds gabaliņš palicis, turklāt tas noteikti notiktu no manas rokas” atjokoju, zinot, cik ierasti bija šāda līmeņa draudi starp mums.

„Teiksim, ka man atrastos laiks aizbraukt uz Austrāliju. Ko man tur vajadzētu paveikt?” Mārtiņš jau nu zināja, ka tāpat vien es neprasītu, lai viņš brauc apciemot sen aizmirsto  radinieku.

„To tu izzināsi, kad atlidosi, pašlaik plāns vēl nav izstrādāts. Domāju, ka tas taps tālajā pārlidojumā uz Sidneju” pazīstot brāli, šai brīdī viņš noteikti zīmīgi palūkojās uz augšu, it kā jautātu- Par ko man tāds sods.

„Kā ar modes namu?”  viņš uzreiz pārgāja uz citu tēmu.

„Viņi iztika bez manis gadu, gan jau iztiks vēl kādas divas nedēļas” pašas vārdi lika mazliet šaubīties par nodomāto.

„Tātad man jāņem divas brīvas nedēļas un jāpievienojas tev” Mārtiņš izteica, kā tas būtu vēl viens nieka pakalpojums.

„Nē” stingi noteicu, noteikti, liekot brālim savilt pieri „Tu brauksi turp ar savu draudzeni, nemaz nedomā izlavīties no sapazīstināšanas. Turklāt tev noteikti vajadzēs kādu stresa noņēmēju.”

„Džuljeta” viņš izdvesa kā parasti, kad dzirdēja manas divdomīgās piezīmes.

„Es ilgāk vairs nevaru runāt, šodien pat pasūti biļetes, vislabāk, ja var jau uz rītdienas reisus. Par visu maksāšu es, tāpēc vari teikt Laurai, ka tā ir dāvana no manis” šķiet tas bija viss, bet tad es vēl atcerējos „Un lūdzu, pašlaik neko nesaki nevienam no savas bandas. Mēs to paziņosim vēlāk, kad būsim tur.”

„Es ceru, ka tu saproti, ko dari. Labi, uz redzi mās,” viņš atvadījās.

„Uz redzi” atvienoju sarunu un palūkojos uz Klāvu.

„Saliku vairākus tērpus, kā arī atstāju vietu higiēnas piederumiem” viņš paziņoja un atnāca apsēsties blakus „Ko es darīšu, kamēr tu būsi prom?”

Tas izklausījās, ka puisis domātu, ka es neesmu padomājusi par viņu, bet tā nebija „Tu ieņemsi manu vietu kā Valentino asistents.”

„Domā, ka viņš piekritīs?” Klāvs neizklausījās pārliecināts.

„Jā, ja saņems ieteikumu par tevi no firmas īpašnieces” atteicu, pieceļoties, lai pārbaudītu vai neesmu sabojājusi savu tērpu „Pēc pusstundas dosimies.”

Straujiem soļiem ārā no telpas, uzreiz atduroties pret Kristapa muskuļoto augumu „Paej malā!”

„Nē! Kur tu steidzies?” viņš uzstājīgi vērās acīs.

„Pie apsarga, lai paziņotu, ka manas prombūtnes laikā šeit dzīvos Klāvs”  izteiktais lika vīrietim paiet malā.

„Es tevi pavadīšu” piedāvāja Raivo, pielēkdams no dīvāna.

„Nav nepieciešams” pat nesagaidot atbildi, pametu dzīvokli. Nešaubīgi devos kāpju virzienā, tikai tā vietā lai kāptu lejā, es devos augšup uz 6 stāvu.

Šajā stāva bija izvietota mākslas galerija. Iepriekš man nebija laika to apskatīt, bet šobrīd man vajadzēja mirkli no visa aizbēgt.

Tiklīdz pieveicu pēdējos pakāpienu, no ieraudzītā, man aizrāvās elpa. Viss stāvs pārvērsts mākslas darbā-  sienas rotāja neskaitāmas gleznas, kas atspoguļoja visu sākot no ainavām līdz elegantiem portretiem, uz podestiem izvietotas nelielas skulptūras un modernās mākslas kompozīcijas.

Ieejot dziļāk telpā, man pretī iznāca daiļa sieviete „Labrīt, varu kā palīdzēt?”

„Es tikai vēlējos apskatīt galeriju. Jau dažas dienas esmu šeit, bet vēl nebija sanācis laika atnākt” laipni sacīju, cenšoties nemanāmi pārskatīt sievieti.

Viņai bija brūni mati ar nelielu blonduma piesitienu, kas virpuļoja viļņos pāri pleciem, izteiksmīgas, zaļganas acis un izteikti eleganta stāja. Vecuma varbūt dažus gadus vecāka par mani.

„Mani sauc Emīlija Soto, es esmu galerijas kuratore, kā arī līdzīpašniece” viņa stādījās priekšā.

Pasniedzu roku sveicienam „ Džuljeta Viluma.”

Šķiet Emīlija bija pirmā, kura sarokojoties un dzirdot, kas esmu, nekādi nereaģēja. Šeit tik bieži nācās vērot pārsteigtus, iedomīgus, vizinošus skatienu, ka tā noteikti bija laba pārmaiņa.

„Droši variet šeit uzkavēties, cik ilgi vēlaties. Mēs pat esam iekārtojuši balkonu, lai apmeklētāji, varētu netraucēti noraudzīties pilsētā” sieviete norādīja uz galerijas labo stūri, kur atradās durvis.

Likās, ka svešiniece lasa manas domas „Pateicos, tas ir tieši tas, ko es šobrīd meklēju.”

Kamēr es devos uz balkonu, sieviete atgriezās pie grezna rakstāmgalda, kas bija novietots, netālu no ieejas, nelielā nišā, kas atdalīja to no izstādes.

Nonākot svaigajā gaisā, dziļi ieelpoju un atspiedusies pret margām vēros pilsētās, kas tikko sākusi mosties. Tikai tagad atcerējos, ka pat nepaskatījos pulkstenī, pirms pārsteidzoši nolēmu doties šurp.

Izņēmu telefonu no bikšu kabata- 7:38. Oficiāli galerija atveras tikai astoņos. Nolamāju domās sevi, par tādu neuzmanību, tomēr nolēmu nedoties prom.

Tā vietā es sameklēju telefonā numuru, kas piederēja personai, kura mani sešu gadu vecumā biedēja vairāk kā bubulis, kas noslēpies skapī.

„You have called to Erik Norton, please leave message after signal” atbildēja automātiskais atbildētājs.

„Ērik, pacel klausuli! Tā esmu es tava mīļākā brāļa meita” sirsnīgi sacīju, domās cerēdama, ka es kļūdos- viņa tur nav. Tomēr es kļūdījos.

„Džuljeta! Nemaz nezināju, ka tev ir mans numurs. Kā sviežas?” skaidri varēja saklausīt, ka vīrietis sen nav runājis latviski.

„Ciešami. Ceru, ka neiztraucēju” atvainojos, lai arī zināju, ka viņš noteikti zvilnēja dīvānā, vai atpūtās pie baseina. Kā nekā, būdams miljonārs, onkulis varēja to atļauties.

„Nē, ko tu! Vienmēr ir patīkami dzirdēt kādu no jūsu balsīm. Tu jau zini, ka tas nenotiek bieži” balsī ieskanējās aizvainojums.

„Tur tu vari vainot pats sevi, bet ne par to es vēlējos runāt” izsacīju un, ievilkusi dziļu elpu, turpināju „Man nepieciešama tava palīdzība.”

„Mārtiņš atkal kaut kur iepinies?” Ēriks satraukts taujāja, noteikti domādams par vienīgo reizi, kad varēji palīdzēt krustdēlam – izpestīja viņu no cietuma.

„Nē” atteicu un pasmaidīju par vārdiem, kas sekoja „ Es esmu mēslos līdz ausīm.”

„Mazā” dzirdot tik mīļu uzrunu, sāku pārdomāt, kāpēc biežāk nesazvanos ar radinieku, „Saki, ka neesi nevienu nogalinājusi un es tevi dabūšu laukā, pat ja esi, gan jau kaut ko izdomāsim.”

Izteiktais bija patiess, ne mirkli nešķita, ka vīrietis mani apsmietu.

„Jā, dabūt laukā ir tava specialitāte” otrā galā atskanēja skanīgi smiekli „Bet šoreiz mani vajag dabūt iekšā.”

„Kur?” tēva brālis bija atgriezies pie stingrās balss intonācijas.

„Tev tas varētu likties saistošs. Zini tādu vārdu savienojumu „Cosa Nostra” ?” sacīju, vispirms pārliecinoties, ka kuratore atrodas pie sava galda.

Šķiet Ēriks pārdomāja tikko  dzirdēto, tāpēc es turpināju „Es visu pastāstīšu, kad būšu pie tevis. Mārtiņš iespējams jau rītā lidos uz Austrāliju kopā ar savu draudzeni. Tuvākajās dienās es arī ieradīšos, kā arī vairāki tava krustdēla draugi.”

„Es norīkošu, lai šajās dienās lauku mājās būtu tikai uzticamākie kalpotāji. Cik ilgs laiks man ir dots?” mani pārsteidza vīrieša uzticēšanās.

„Divas nedēļas. Tu neko nevēlies jautāt?”  izbrīnīta bildu.

„Džuljeta, mēs labi zinām, ka manas attiecības ar Ivaru, līdz ar to ar visu ģimeni nav tuvas. Tas, ka tu lūdz manu palīdzību, ir pagodinājums. Es darīšu visu, kas ir manos spēkos” viņš paskaidroja.

„Mārtiņš noteikti ar tevi sazināsies, lai visu sarunātu. Par sevi es paziņošu vēlāk” atteicu.

„Sarunāts. Nevaru vien sagaidīt, kad atkal skatīšos tevi un savu krustdēlā” Ēriks bija pārāk rūdīts, lai parādītu, ka viņu kaut kas pat mazliet uztrauktu.

„Uz tikšanos” atsveicinājos.

Turpmāko piecpadsmit minūšu laikā es sazinājos ar vairākiem paziņām, kas varētu palīdzēt. Ātri devu viņiem norādes, atsakot, ka visu sīkāk izsūtīšu uz e- pastu.

Pēc tam pametu balkonu un nekavējoties devos pie laipnās sievietes, kura man pienākot piecēlās kājās.

„Ļoti atvainojos, par savu agro ierašanos, piemirsdama par jūsu darba laiku” atvainojos.

„Nieki vien. Es tāpat parasti ierodos stundu ātrāk. No rītiem šeit ir citur nesastopama miera un laimes sajuta” varētu šķist, ka viņa apraksta manas izjūtas uz terases.

„Paldies, Soto jaunkundz” smaidot sacīju.

„Lūdzu, sauciet mani par Emīliju! Un, ja vēl kādreiz vēlaties, varat droši ierasties pirms atvēršanas” viņa piedāvāja.

„Paldies par piedāvājumu, Emīlij! Es to apsvēršu” atbildēju un devos atpakaļ uz realitāti, kas vairs nešķita tik murgaina pēc sarunas ar tēva brāli.

Pēc atgriešanās dzīvoklī es tomēr nolēmu šodien nedoties uz firmu. Tāpēc piezvanīju advokātei, un mēs sarunājām, ka viņa aizvedīs Klāvu līdz firmai.

Tiklīdz tas bija nokārtots, paziņoju Valentino, ka man ģimenes apstākļu dēļ jāatgriežas Latvijā. Vīrietis bija tik pieklājīgs, ka pat dziļāk netirdīja, tikai novēlēja drīzu atgriešanos.

Desmit minūtes vēlāk ieradās Nina un abi ar Klāvu devās uz uzņēmumu, atstājot mani vienu ar trīs nīgriem vīriem.

„Jums ir trīs stundas laika, lai man visu izstāstītu” sacīju paziņām atsēzdamies dīvānā.

Nākamās stundas dzirdētais likās kā murgs. Ja man kaut mirkli būtu šķitis, ka saskaršos ar ko tādu, uzreiz būtu aizbēgusi uz Austrāliju tāpat kā tēvocis Ēriks.

Protams, viņiem nevajadzēja tik daudz laika, kā biju devusi. Tāpēc Normunds uzreiz pēc visa devās prom, lai skatītu vai var uzrakt vēl kaut ko. Bet es devos uz virtuvi gatavot mums pārējiem pusdienas.

Atlikusi dienas daļa pagāja nemanot- rakstos vēstules brāļa paziņām, meklējot papildus informāciju par Izabellu, vēlreiz pārskatot visus firmas dokumentus, kas man jau bija un šodienas, ko atveda Nina.

Manu darbu pārtrauca Raivo izsauciens: „Ir atbrīvojušās vietas lidojumam rīt no rītā.”

„Pasūti” pat neapdomājot atteicu, domājot vai draugs izklausītos tikpat laimīgs, ja zinātu manu plānu.

Uzzinot, ka lidošu ar pirmo reisu, sameklēju telefonu, lai piezvanītu Dorianam.

Vīrieša balss vietā man atbildēja smalka meitēna balss ‘’Tēvocis šobrīd nevar atbildēt” man tika noteikts.

„Un kad viņš atbrīvosies?” taujāju.

„Nezinu, viņš ir sapulcē pie vectēva. Viņš man atstāja telefonu, lai man nebūtu garlaicīgi, kamēr gaidu tēti” mazā raiti paskaidroja.

„Kā tevi sauc?” iespējams šī ir mana iespēja uzzināt ko vairāk par Dorianu.

„Anabella. Man nav atļauts runāt ar svešiem cilvēkiem” mazā nopietni piebilda.

„Bet es pazīstu Dorianu, tāpēc neesmu svešiniece, vai ne?” neko neuzzināt būtu muļķīgi.

Pēc nelielas pauzes Anabella atteica „Laikam. Ko jūs sauc?”

„Mani sauc Džuljeta. Mums šodien ar tavu tēvoci sarunāta tikšanās” paskaidroju.

„Tu esi viņa draudzene?” mazā jautrā balsī taujāja.

„Nē, mēs tikai vakar iepazināmies” nedomādama sacīju un vēl piebildu „Ja tu apsoli nevienam nestāstīt, es varētu atklāt kādu noslēpumu.”

„Apsolu, es nevienam neteikšu” Anabella izklausījās ieinteresēta.

„Man ļoti patīk Dorians” pauzē dzirdot naivu ķiķināšanu, turpināju „Tu man varētu pateikt, kas viņam patīk?”

„Šodien viņš runāja ar tēvoci Mariāno par kādu, ko viņš esot vakar vedis mājās. Tā esat jūs?” meitenīte tincināja.

„Jā, viņš mani vakar aizveda līdz mājām” sacīju, pārdomādama vai patiešām esmu bijusi Kamerino brāļu sarunu temats.

„Viņš sacīja, ka jums esot noslēpumains acu skatiens, brīnišķi kautrīgs smaids” Anabella raiti klāstīja „Kā arī Dorians stāstīja brālim par tavu puisi…”

„Mazā, ar ko tu runā?” fonā parādījās Doriana rupjā balss.

„Ar Džuljetu. Viņa vēlējās uzzināt, kas tev patīk” meitene pilnīgi atklāti atzinās.

Varēja dzirdēt, kā vīrietis smejas par izteikto „Nemaz nešaubos par to. Ļausi varbūt man ar viņu parunāt, bet tu vari doties apraudzīt vecotēvu.”

„Uz redzi Džuljeta, man patika ar tevi runāt” viņa atvadījās.

„Uz redzi, mazo princesīt” laipni bildu.

Vēl tikai varēja saklausīt, kā Anabella, atdodot telefonu tēvocim, pārlaimīgi teica „Viņa mani nosauca par princesīti!”

Ieturēji nelielu klusuma brīdi, Dorians sacīja „Piedot par Anabellu! Ceru, ka viņa tevi pārāk neapgrūtināja.”

„Viss ir kārtībā, viņa ir ļoti pašpārliecināta maza jaunkundze. Es labprāt vēlētos satikt mazo” pēc izteiktajiem vārdiem, ar īpašu nepacietību gaidīju reakciju.

„Par ko tu vēlējies runāt?” vīrietis strauji pārgāja uz citu tematu.

Nolemjot spēlēt pēc viņa noteikumiem, atbildēju „Man steidzami jāatgriežas Latvijā, tāpēc mums vajadzētu pārlikt tikšanos.”

„Kaut kas nopietnus noticis?” vienu mirkli varēja šķist, ka viņu patiešām tas satrauc.

„Nē, es būšu prom tikai pāris dienas, cerams” centos izklausīties sabijusies un uztraukta.

„Tas ir saistīts ar tavu ģimeni? Varbūt es varu palīdzēt” Dorians piedāvāja.

Nedaudz pavilcinājos, lai vēl vairāk ieinteresētu ienaidnieku.

„Tu zini, ka vari man uzticēties” ne mirkli neticēju teiktajam.

„Tas ir ļoti personīgi, bet es tev varētu visu pastāstīt, ja mēs šodien varētu satikties. Man nav jābūt darbā, tāpēc esmu brīva” paziņoju.

„Es pēc stundas varētu būt pie tevis” Dorians ierosināja.

„Labi, es paziņošu apsargam par tavu ierašanos” atbildēju un atvienoju sarunu, lai vēl vairāk liktu vīrietim aizdomāties.

Runājot ar Dorianu biju pārgājusi uz guļamistabu, tāpēc lēnām devos atpakaļ pie draugiem.

„Kurš vēlas būt man brālis?” mans pēkšņais jautājums lika abiem vīriešiem strauji pielekt kājās.

Pirmais attapās Raivo „Kā to saprast: būt tavs brālis?”

„Pēc stundas pēc manis ieradīsies Dorians. Mums viņš pilnībā jāpārliecina, ka es bēgu no Itālijas nolaupīšanas dēļ, lai viņi kaut vai uz mirkli domātu, ka man nav nekādas saistības ar Izabellas pasušanu” skaidroju savu plānu.

„Kā tu to domā panākt?” Kristaps taujāja.

„Viņš vakar redzēja, cik satraukts bija Klāvs mani satiekot. Bet, kad šodien mani līdz durvīm pavadīs brālis, viņš vēl vairāk apjautīs manas bailes, kā arī, protams, es par to ieminēšos vēlāk” paskaidroju, sākdama kārtot istabā radušos nekārtību.

„Tad to darīšu es” Raivo pieteicās „Es gadu ziņā esmu tuvāks Mārtiņam, kā arī tā es varēšu labāk nopētīt to salašņu, kā arī piefiksēt auto numuru.”

„Labi, mums ātri viss jāizplāno” viltīgi noteicu raudzīdamās savā jaunajā brālī.

13.nodaļa

Paisums

***

Flow_by_AndyMumford

atkal vienalga paisums ceļas

neatkarīgi no manas gribas

 gludajās smiltīs nāk viļņi pilni

īstas šļakatu mīlestības

viņa neaiziet- maigu un klusi

smilts to visu ir uzsūkusi

Klāvs Elsbergs

 

Pēc piecpadsmit  minūtēm vajadzēja ierasties Dorianam, tāpēc Raivo ar Kristapu ieslēdza visas dzīvoklī izvietotās noklausīšanās ierīces, vispirms radot iespaidu par traucējumiem. Es jau biju ieslēgusi mūziku, lai nebūtu pilnīgs klusums, un gaidīju zīmi.

Abi vīrieši pacēla zīmē, ka izrāde var sākties.

„Mārtiņ, es tev jau teicu, ka viņš ir no uzņēmuma, kas sadarbojas ar „Melando volo” ” aizkaitināta balsī sacīju, strauji soļojot pa istabu.

Raivo bija tikai sekunde, lai man uzsmaidītu, kad atskanēja skarbais baritons „Tu nedomā, ka es tev ļaušu satikties ar puisi, ko tu pazīsti tikai pāris dienas?”

„Man nav vajadzīga tava atļauja” atkliedzu un iegāju savā istabā, stipri aizcirzdama durvis.

„Džuljeta, tu uzvedies kā mazs bērns! Attaisi durvis” vīrietis veica vairākus klauvējienus „Ko tu domā panākt ar šo visu? Es neesmu mūsu tēvs, kurš izdabā ikkatrai tavi vēlmei. ”

Ak, Raivo zināja viņu ļoti labi! Viņi speciāli iepriekš neizplānoja visu sakāmo, lai notiekošais šķistu patiesāks. Bet šis pēdējais teikums jau iepriekš bija izskanējis no mana īstā brāļa mutes.

Negaidīti atgrūdu durvis, liekot draugam žigli atkāpties „ Pat necenties tajā visā iepīt vēl viņu!”

„Kāpēc nē? Ja viņš zinātu, ka tu tiki nolaupīta, jau sen būtu atsūtījis kādu no savējiem tev pakaļ” viņam izsakot šo vārdus, es samazināju attālumu starp mums līdz metram.

Šajā brīdi es vēlējos, lai Mārtiņš patiešām būtu tas, kurš dzird šos vārdus „Tur jau tā lieta: viņš atsūtītu kādu no saviem drauģeļiem, kamēr viņš pats sēdētu Latvijā. Viņam mēs neesam nekas cits, kā tikai bērni, kuri nespēj viņu likt mierā.”

To pateikdama es devos uz virtuvi, lai paņemtu uz letes esošo somiņu.

„Tu dosies man līdz uz mājām. Tu nedrīksti šeit palikt” Raivo sacīja un pameta skatienu uz Kristapu, kurš centās nesmieties sēžot dīvānā.

„Es tev jau sacīju, rīt no rīta tu varēsi darīt ar mani visu, ko tu vēlēsies, bet šodien es dodos uz randiņu” striktā tonī noteicu.

„Nē, tu esi kurla vai kā? Es negrasos…” viņu pārtrauca telefona zvans.

Klausule atradās turpat man blakus „Džuljeta Viluma”

„Vilumas jaunkundze, ir ieradies Dorians Kamerino” administratore paziņoja.

„Paldies jums, pasakiet, ka es tūlīt nākšu” laipni atbildēju.

„Labi, jaunkundz” sieviete atteica un nolika klausuli.

„Tu nekur nedosies” Raivo skaļi noteica, bet es jau devos durvju virzienā.

Viņš man sekoja „Pat nedomāt uzgriezt man muguru. Nedomā, ka tu tik viegli…”

Nonākot pie kāpnēm vīrietis turpināja klusāk, jo zināja, ka tik tālu noklausīšanas ierīce nesniedzas, bet tik un tā vajadzēja ievērot piesardzību „Noteikti paies kāds laiks kamēr viņi pārtulkos, Dorianam noteikti piezvanīs. Mēs rūpīgi visā klausīsimies. Pat ja tikai uz sekundi, tev šķiet ka draud briesmas signalizē.”

„Paldies! Mārtiņš nebūtu nekam tādam piekritis” čukstus pateicos, bet tad jau mēs nonācām līdz pirmajam stāvam.

Vēl pēdējoreiz uzsmaidīju draugam un tad jau nokaitinātā balsī bildu „Tu mani neapturēsi!”

Raivo aši saķēra mana roku un pievilka cieši klāt „Tu…nekur…nedosies”

„Atlaid mani” dusmu pārņemta raudzījos vīrietī „Tu neesi mans tēvs.”

„Tāpēc tu to dari? Lai pievērsu Ivara uzmanību…” viņu pārtrauca cita rupja balss.

„Džuljet, tev viss kārtībā?” straujiem soļiem mums tuvojas Dorians Kamerino.

„Tas ir tas džeks?” Raivo pamāja uz Kamerino pusi.

„Jā” nepatikā norūcu.

Dorians nesaprašanā raudzījās runātājā un itāliski taujāja „Kas viņš tāds?”

Es neatbildēju, tikai centos izrauties no „brāļa” ciešā tvēriena  „Mārtiņ, tu nevari mani nemitīgi izkomandēt! Tu domā, ka es saiešos ar tādu snobu? Tas ir tikai jautra laika pavadīšana.”

Vīrietis atlaida manu roku un pagriezies pret Dorianu itāliski noteica „Ja kaut viens matiņš viņai nokritīs…”

„Ej” es pagrūdu viņu uz kāpņu pusi, kamēr viņš nebija pabeidzis savus draudus. Pati es žigli saķēru Doriana roku un vilku ārā no ēkas.

„Džuljeta, kas šeit notiek?” puisis izklausījās aizkaitināts.

„Mēs dodamies pusdienot, nekas cits tev nav jāzina” skarbi noteicu un devos uz viņa mašīnu.

Tikai nelielu mirkli pēc manis mašīna iesēdās arī viņš un, neko nesakot, ieslēdza dzinēju un mēs devāmies ceļā.

Visu brauciena laiku centos neskatīties uz blakussēdētāju, tā vietā dusmīgi raugoties pa logu.

Pēc 20 minūtēm auto apstājās; Dorians izkāpa un nāca uz manu pusi atvērt durvis.

Tiklīdz viņš saņēma manu roku, es patiesi uzsmaidīju „Paldies” es sacīju it kā nekas iepriekš nebūtu noticis „Es vēl neesmu bijusi šai pilsētas daļā, šeit ir skaisti.”

Sākumā puisis nedaudz apstulba par manu pēkšņo garastāvokļu maiņu, bet tad piespēlēja man „Šī ir mana mīļākā pilsētas daļa. Mēs šeit bieži pusdienojam ar ģimeni.”

Abi lēnām devās iekšā glaunā restorānā, kur viņu jau sagaidīja portjē „Kamerino jaunskung, lūdzu šeit” vīrietis pavadīja mūs līdz telpas tālākajam galdiņa.

Tiklīdz biju apsēdusies entuziasmam pilna raudzījos Dorianā „Cik veca ir Anabella? Viņa man atgādināja kādu.”

Puisis vilcinājās, šķiet esmu uztvērusi nepārrunājamo tematu- ģimeni. Pie mums pienāca viesmīlis, tā dodot viņam iespēju ilgāk pārdomāt.

Tiklīdz viesmīlis devās prom Dorians atbildēja „Viņai ir pieci gadi” un nekavējoties devās pret uzbrukumā „Tas bija tavs brālis?”

„Un kā tu uzminēji? Šķiet es viņu nekad nebiju pieminējusi?” šie vārdi pirmoreiz lika puiša sejā parādīties bailēm.

„Jūs izskatieties līdzīgi” viņam izsakot šos vārdu, es nespēju nepasmaidīt.

„Tev taisnība, tas bija mans brālis- Mārtiņš. Viņš ieradās, lai pierunātu mani doties mājās” mierīgi stāstīju.

„Kāpēc? Kaut kas noticis ar tavu ģimeni?” Dorians izklausījās ieinteresēts.

„Nē! Mārtiņš ieradās manis dēļ, viņam šķiet, ka man draud briesmas” satraukti atbildēju un izteiksmīgi pārlaidu skatienu pār telpu „Aizvakar mani nolaupīja, domājot, ka es esmu Izabella.”

„Tas tak ir absurds! Jūs nemaz neesat līdzīgas” vīrietis izklausījās pārāka pārliecināts.

„Es jau to arī pateicu tiem muļķiem! Bet viņi šķita tik pārliecināti, ka es esmu Izabella. Ļauj es tev visu izstāstīšu…” tad es izklāstīju visu notikumu gaitu sākot no brīža, kad es viņu todien pametu kafejnīcā.

„Un tad viņš draudēja man ar nepielādētu ieroci. Es protams to uzreiz pamanīju, ka nekā Mārtiņš…” es nepabeidzu teikumu, jo iezvanījās Doriana telefons.

Viņš strauji apskatīja, kurš zvana, un jautājoši palūkojās uz mani.

„Droši atbildi. Es pagaidīšu” atteicu un pievērsos savai maltītei, tai pat laikā ar acīm sekojot ikvienai vīrieša kustībai, kurš devās uz izejas pusi. Nonācis laukā viņš apsēdās pie galdiņa, no kura varēja redzēt mani un atvainojoši uzsmaidīja un pēc tam pievērsās sarunai.

Ilgāk negaidot arī es izņēmu savu telefonu un piezvanīju Raivo.

„Es tevi tūlīt pārvienošu uz austiņām” draugs paceļot klausuli nekavējoties noteica.

Pārlūkoju visus ārā galdiņus. Mans skatiens apstājās pie vīrieša, kurš sēdēja vistuvāk Dorianam. Negaidot svešinieks nevienam nemanot parādīja man miera zīmi. Tas bija apstiprinājums.

Caur nelielu austiņu, kas bija noslēpta labajā ausī es sadzirdēju Doriana satraukto itāļa balsi „Varbūt viņas tēvs ir policists?”

Mani pārsteidza nākamais brīdis, kad es sadzirdēju, ko viņam atbild otrpus klausulē „Viņa teica, ja tēvs zinātu, atsūtītu kādu no saviem draugiem. Bet tas tika izteikts negatīvā nozīmē, Maks nespēja atrast līdzīgu vārdu mūsu valodā.”

Šai mirklī Dorians pameta skatienu manā virzienā; es, izliekoties, ka esmu iegrimusi domās, skumji raudzījos uz galdiņu, pie kura sēdēja divas sievietes un jautri sarunājās.

„Iepriekš Džuljeta teica, ka būs prom tikai pāris dienas, bet es nezinu vai viņas brālis tad jau bija ieradies. Man liekas, ka viņš nepieļaus viņas atgriešanos, ja pastāvēs kaut mazākā briesmu iespēja.”

„Bez Džuljetas mēs varam zaudēt iespēju atrast Izabellu, jo viņai nebūs iemesla ierasties ballē. Tāpēc tev ir jāpierunā viņa palikt, lai viņa būtu ēsma. Izabella neatstās nelaimē savu labāko draudzeni.”

Lai arī cik laba būtu dzirdamība, es nespēju atšifrēt, ar ko Dorians runā.

„Labi, es pierunāšu viņu palikt” vīrietis pašpārliecināti atbildēja. „Vari paprasīt Maksam, ko nozīmē vārds „snobs”. Viņa mani tā nosauca brāļa klātbūtnē.”

Manu seju rotāja koķetīgs smaids, kamēr Dorians gaidīja tulkojumu. saņemot atbildi viņš cieši raudzījās manī un es viņā.

„Tas esot augstas klases vīrietis, kurš ir bagāts, uzpūtīgs, neiecietīgs. Vienkārši izsakoties- tu.”

„Es ne sekundi neesmu viņai devusi iespēju mani iepazīt no īstās puses.”

„Es jau vakar tev sacīju, lai tu beidz vērtēt Džuljetu pēc itāļu standartiem, viņa ir latviete. Un viņas neesot no temperamentīgajām, kuras visu uzreiz izsaka. Veiksmi!”

„Man nevajag veiksmi, tas jau ir paveikts! Uz redzi!”

„Uz redzi” otrs atvadījās smejoties.

Dorians veikli piecēlās un atgriezās pie manis, diezgan kaujinieciski noskaņots.

„Nelielas problēmas uzņēmumā” viņš paskaidroja apsēžoties.

Es pacēlu skatienu no telefona, ko biju paņēmusi rokās, lai pabrīdinātu pārējos „Es saprotu, noteikti ir grūti vadīt tik plašu uzņēmumu.”

„Mans tēvs to vada, es esmu tikai izpilddirektors” viņš atteica joprojām cieši raugoties manī „Pirms mūs pārtrauca, tu stāstīji par ieroci un savu brāli.”

„Ai, tas nav nekas! Beigās viņi mani palaida vaļā, bet brālis visu uzzinot atbrauca un izvietoja kaut kādas ierīces, kas traucē noklausīšanos. Man protams tas likās absurds. Kāpēc nolaupītājiem to vajadzētu veikt?” centos izklausīties patiesa.

„Protams, viņi taču uzzināja, ka tu neesi Izabella” viņš pārāk strauji atbildēja. Lēnām liekot sabrukt visām manās cerību sienām.

„Šodien es sasitu vienu no tām ierīcēm un Mārtiņš eksplodēja. Šajos brīžos viņš man tik ļoti atgādina mūsu… tēvu” vienīgi Ivars nekad nav dusmojies saistībā ar mani. Es viņam esmu tikai ieraksts pasē, nodokļu atvieglinājums, persona, kura tērē viņa laiku.

„Manuprāt, tev nevajadzētu bēgt. Tas visu vēl tikai vēl vairāk sarežģīs. Ja vēlies es zinu apsargu firmu, kas varētu tevi aizsargāt” Dorians piedāvāja.

„Mārtiņš tam nekad nepiekritīs. Biļetes jau ir iegādātas” bezpalīdzīgi sacīju „Nekas viņu vairs neapturēs. Viņam būs vienalga, ko tu sacīsi. Manam brālim tu esi tikai vēl viens čalis, kurš vēlas sabojāt manu dzīvi.”

„Mēs jau tagad varam doties pie manis. Viņš nevarēs tevi aizvest, ja tu nebūsi atrodama” vīrietis centās izklausīties labsirdīgs un izpalīdzīgs.

Es neviltoti iesmējos, liekot dažu skatieniem pievērsties mums „Tu nepazīsti Mārtiņu! Es nebrīnoties, ja manā somiņā vai telefonā jau tagad būtu ievietota kāda izsekošanas ierīce. Vienreiz jau viņš šādi mani kontrolēja, pēc kāda pārpratuma.”

Tad es pamanīju savu glābiņa zvanu un mana seja pārtapa šausmu pilnā, kas raugās pāri pretī sēdošā plecā.

„Džuljetas, kas noticis?” Dorians satraukts taujāja un pameta skatienu uz āra terasi. Tur viņš ieraudzīja pie viena galdiņa sēdošu manu „brāli”. „Kā viņš zināja, ka mēs būsim šeit? Tu viņam paziņoji?’

„Nē, es pat nezināju, kur mēs dosimies! Un telefons man ir izslēgts, lai neviens netraucētu. Pirmīt es tikai nosūtīju ziņu tēvam, ka rītā būšu Latvijā” šoreiz man nevajadzēja melot, jo lielākā daļa bija patiesība.

„Es pazīstu restorāna īpašnieku, mēs varam iziet pa sētas durvīm” Dorians paliecās uz priekšu un čukstēja.

Izlikos, ka mirkli apdomāju viņa vārdus un klusi ar nelielu baiļu pieskaņu sacīju „Darām to!”

Vīrietis ātri pasauca tuvāko viesmīli un kaut ko strauji iečukstēja un norādīja uz manu brāli. Viesmīlis aiznesa nestās paplātes un raiti devās pie Raivo.

„Sagatavojies” Dorians brīdināja, rūpīgi raudzīdamies uz āra terasi. Brīdī, kad viesmīli novērsa Raivo uzmanību no mums, viņš saņēma manu roku „Ejam!”

Mēs žigli virzījāmies uz virtuves pusi, neviens darbinieks nepievērsa mums uzmanību, kad mēs devāmies cauri visai virtuvei uz otru izeju.

Tiklīdz bijām nonākuši laukā, Dorians bilda „Mašīna tūlīt tiks atvesta un mēs varēsim doties prom” viņa balsī varēja sadzirdēt pašpārliecinātību un triumfu.

Bet tas nebija ilgs.

Brīdī, kad šķērsielā iegriezās mana pavadoņa auto, tajā strauji iesoļoja arī Raivo.

„Mās, tu taču netaisies bēgt?” viņš izklausījās aizkaitināts.

Dorians satraukti palūkojās uz mani „Es varu viņu uz mirkli apdullināt un tad mēs varēsim aizbēgt.”

Kā saņēmusi zibens spērienu, es strauji atkāpos un dusmīga raudzījos vīrieti „Tu…tu maita! Kā tu vari iedomāties, ka es pieļaušu, lai tu aizskar manu brāli! Pat neraugoties uz to, ka tu būtu tas, kurš tiktu neitralizēts. Kā tev varēja ienākt prātā, ka es pieļaušu, ka tu draudi vienīgajām cilvēkam, kurš mani nekad nav pametis grūtā brīdi!”

Dorians centās ko sacīt, bet es viņu pārtraucu „Nē, man vienalga! Mārtiņš ir vienīgais, kurš mani saprot. Tu nezini, kam es esmu izgājusi cauri šo gadu laikā, pēc Izabella nāves. Neviens to nezina, izņemot manu brāli! Viņš ir persona, kura mani apturēja ikreiz, kad es grasījos visu pamest! Un  es nerunāju par bēgšanu! Es runāju par mūžīgu aiziešanu!” Es strauji piesoļoju pie Raivo, kurš mani mierinoši apskāva, bet nekā nesacīja, tikai pēc viņa skatiena, es nopratu, ka viņš ir sapratis manis sacīto.

Mēs jau pagriezāmies, lai dotos prom, bet tas es negaidīti atkal palūkojos uz Dorianu, kurš vēl aizvien izbrīnījies vērās mūsos „Es to tā neatstāšu. Tu nožēlosi, ka draudēji manam brālim.”

Šie bija draudi, kurus es piebildīšu, kaut vai tas prasītu manu dzīvību.

Raivo mani vadīja uz auto, kas stāvēja pretī restorānam. Tajā mūs jau gaidīja Kristaps. Tiklīdz bijām iekāpuši auto strauji virzījās pa šaurajām ieliņām.

Tikai pēc mirkļa es pamanīju, ka mēs nedodamies uz dzīvokli „Kur mēs braucam?”

„Uz lidostu. Tikko atbrīvojās divas vietas tiešajam reisam uz Sidneju. Tu ar Raivo lidosiet turp, bet es ar Normundu paliksim šeit papētīt visu sīkāk” šoferis paskaidroja pametos norūpējušos skatienu uz mani atpakaļ skata spogulī „Džuljeta, tev viss kārtībā?”

„Atvaino, ka jautāšu, bet vai tā bija patiesība, ko tu pateici tam puisim?” Raivo pagriezās, lai ieskatītos manās norūpējošajās acīs.

Tai brīdi es skaidri zināju, ka brālis nav neko stāstījis pat saviem labākajiem draugiem. Lai arī kāda būtu mana uzticība Mārtiņam tagad tā ir desmit kārtojusies.

Divreiz dziļi ievilku elpu, kā man bija mācījusi terapeite un, zinot, ka viņi nevienam neteiks, sāku stāstīt „Gadu pēc Izabellas nāves, kad es pārcēlos uz Jelgavu, es plānoju izdarīt pašnāvību” mirkli atļāvu vārdiem nosēsties viņu apziņā un  turpināju:

„Apritēja gads, kopš dienas, kad uzzināju, ka Izabella ir mirusi. Ivars bija darbā un teicās būt atpakaļ tikai nākamajā rītā. Viss bija ideāli: es biju viena, nevienam nevajadzēja todien mani apciemot, draugiem es biju paziņojusi, ka būšu laukos, bet ģimenei, ka ar draugiem došos uz Rīgu. Es aizslēdzu dzīvokļa durvis no iekšpuses un devos uz vannas istabu. Es ieslēdzu nomierinošu mūziku un iegūlos vannā, blakus tai noliekot nazi.”

Es palūkojos ārā par logu, lai saņemtu drosmi izstāstīt atlikušo stāstu, ko zināja tikai divi cilvēki : Mārtiņš un mana terapeite.

„Desmit minūtes es vienkārši relaksējos, liekot sev aizmirst visus pret, kas mani iepriekš tirdīja. Tad pienāca mirklis, kad es sapratu, ka dzīve nekad nebūs tāda kā iepriekš: Izabella un Alesandro bija miruši, es nezināmu iemeslu dēļ biju mantojusi firmu, šķita ka viss lēnām sabrūk. Pēc tam, kad es saņēmu mantojumu, es palūdzu Metam sastādīt manu testamentu. Viņš sākumā iebilda, bet es viņu pārliecināju, ka dzīve rit savu gaitu un mums ir jābūt gatavam visam.  Tajā tika ierakstīts ka manas nāves gadījumā mani piederoši īpašumi nonāk Mārtiņa rokās.

Viss bija paveikts.

Brīdī pirms naža paņemšanas es pagriezu nedaudz skaļāk mūziku, tā nedzirdot to, kas ierasti būtu normāli. Es jau biju veikusi divus dziļus iegriezumus rokās, kad istabas durvis atsprāga vaļā un pa tām ieskrēja Mārtiņš. Viņš nekavējoties atņēma man nazi un nosvieda zemē, tad paķēra tuvāko dvieli un cieši aptina ap manu roku. Visu laiku viņš neizdvesa ne vārda, pat viņa skatiens nebija dusmīgs. Lēnām, neskatoties, palīdzējis man uzvilkt halātu, viņš aizveda mani līdz guļamistabai, paceļam koridorā no aptieciņas paņemot apsējus.

Es nekā neteicu pat neraudāju, terapeite teica, ka es esot bijusi afekta stāvoklī. Tikai tad, kad Mārtiņš bija pārsaitējis manu roku, es sāku neremdināmi raudāt. Viņš mani piespieda pie savām krūtīm un nemitīgi čukstēja, ka viss būs kārtībā. Es viņam stāstīju, kāpēc izlēmu to, bet viņa vienīgie vārdi bija, ka viss būs kārtībā. Nekādu pārmetumu vai dusmu, tikai mierinājums.

Es viņam liku apsolīt, ka neviens par to neuzzinās. Viņš piekrita ar norunu, ka es apmeklēšu terapeiti un nekad tā vairs nedarīšu.

Pirmo daļu es pildīju, bet otru…”

„Cik?” pirmais vārds, kas izskanēja no Kristapa pārtrauca nelielu klusumu.

„Septiņas. Tieši septiņas. Terapeite man lika skaitīt, lai es zinātu, cik daudz reizes es esmu izglābta. Cik reizes es esmu likusi brālim ciest. Tas vienmēr bija viņš. Mārtiņš ikreiz nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš pat nezina par visām septiņām reizē, tikai par trīs, kad es jau biju pavisam tuvu plānotajam. Pārējās viņš bija paspējis sev nezinot novērst, pirms es biju ko uzsākusi” lēnām noslaucīju asaras, kas bija sākušas lēnām ritēt pār vaigiem. Bet es zināju,  ka tās nav skumju. Tās bija atvieglojuma, nojautas, ka būs vēl divi acu pāri, kas neļaus man paveikt ko stulbu.

Mašīna apstājās. Man nepamanot, mēs bijām nonākuši līdz lidostai.

„Es zinu, ka tas noteikti ir vis stulbākais jautājums, ko varētu uzdot, bet es esmu policists- stulbi jautājumi ir mana profesija” Raivo jokojās, liekot man nedaudz pasmaidīt, un turpināja „Kāpēc tu to darīji? Es tevi pazīstu kopš trīs gadu vecuma. Tu vienmēr biji ģimenes saulesstariņš.”

„Manuprāt, viss mainījās pēc mana vectēvā nāves. Viņš vienmēr saskatīja manī to pozitīvo. Turklāt togad mamma vēl palika stāvoklī un gandrīz tieši pēc gada dzemdēja manu pusmāsu. Visus nākamos gadus likās, ka es palieku otrajā plānā: visi apčubināja un lutināja Līgu; Mārtiņš pats jau pelnīja naudu pa vasarām. Bet es centos visas savas problēmas atrisināt pati. Ir daudzas lietas, ko neviens nekad neuzzinās.  Tobrīd man tuvāks šķita Izabellas vecaistēvs un viņa. Draudzene vienmēr apjautājās, kā man sokas skolā, palīdzēja atrisināt daudzas problēmas ar puišiem. Tāpēc pēc viņu abu nāvēm šķita, ka esmu palikusi viena. Un vēl apziņa, ka es esmu vainīga Izabellas nāves.” Man jau nu šķita, ka Raivo to visu jau zināja, bet viņš vēlējās, lai es pati to atzīstu.

„Jums jājiet citādi nokavēsiet savu reisu” Kristaps sacīja un izkāpis atvēra manas durvis, kamēr Raivo izņēmu mūsu bagāžu.

Nonākot pie drošības pārbaudes, Kristaps atdeva manu somu un stingri apskāvis atvadījās „Lai arī kāds būtu tavs plāns, tu nedrīkst atstāt mani ārpus tā!”

„Protams, ka nē! Visā šajā trako pulciņā ir vajadzīgs kāds, kurš neļaus mums lieki sacerēties” atteicu, cenšoties jautri smaidīt.

Vīrietis uz to neuzķērās „Tas, ko tu mums šodien pastāstīji, prasīja lielu drosmi. Bet nekad neaizmirsti, ka aizejot tev, aizies arī daļiņa no visiem mums, bet tavs brālis būs sagrauts. Un tagad tu esi sev piesaitējusī vēl divus vecākos brāļus” viņš palūkojās uz draugu un piepilda  „No šī brīža mēs vairs nejokosim par tava brāļa aizsargājošo dabu.”

„Pietiek” atteicu un norādīju uz pulksteni „Mums laiks doties. Uz redzi”  pateikusi devos uz drošības pārbaudi. Pēc  minūtes man sekoja arī Raivo.

Visu atlikušo laiku līdz lidojumam kā arī  visu lidojumu, mēs nesarunājāmies, tikai iegrimām katrs savā pasaulē.

Pēc paris stundām mēs nolaidāmies Sidnejas lidostā. Tiklīdz nonācām sagaidīšanās telpā, es pamanīju kādu sen neredzētu seju un pasmaidīju.

„Kur mums tagad jādodas?” Raivo nesaprašanā raudzījās visapkārt „Es neredzu Ēriku. Viņam taču vajadzēja mūs sagaidīt?”

Neko neatbildot es devos sava tēvoča virzienā. Mēs nebijām tikušies vairāk kā piecus gadus, tomēr, lai arī viņa āriene bija mainījusies: blondie mati tagad bija tumši brūni, un cirtu vietā tie bija nogriezti ļoti īsi, uzvalka vietā viņam mugurā bija džinsi un t-krekls, un šķiet ir bijusi deguna operācija, jo tas vairs neizskatījās šķībs, tikai lielais smaids, kas rotāja viņa seju, nodeva šo personu.

Tā kā mans čemodāns bija pie Raivo, es strauji metos tēvoča apskāvienos.

„Ak Dievs, cik tu esi pieaugusi!” Ēriks atteica uz saņēmis manu roku, pagāja nedaudz uz aizmuguri, lai varētu labāk nopētīt „Tu vairs neesi tā mazā meitene, kuru es varēju paņemt rokās, kura man nemitīgi taujāja, kāds ir mans spiega segvārds.”

„Nē, bet tagad man pašai būs savs segvārds. Ja ne, es dodos atpakaļ uz Itāliju, jo bez slepeniem vārdiem nav interesanti” centos ļoti nopietni paziņot, bet ik pa brīdim izlauzās smiekli.

„Tu būsi Zemenīte” viņš nopietni sacīja un piebilda „Vēl aizvien tavā dzimšanas dienā es lieku sev izcep zemeņu torti, ko vienmēr gatavoja tava krustmāte.”

Bija tik jauki vienkārši pasmieties un aizmirst visas rūpes, tēva brālis vienmēr bija spējis mani uzmundrināt drūmos brīžos.

„Ērik, tu atceries Mārtiņa bērnības draugu Raivo” sacīju iepazīstinot abus.

„Protams” Ēriks paspieda vīrieša roku „Kā klājas? Tu esi tas policists.”

„Jā, labi, ja neņem vērā, ka esmu uz laiku atstādināts un savas brīvās dienas pavadu pieskatīto Garā māsu” viņš teica un it kā garlaicības mākts palūkojās uz mani.

„Viņi tevi tā vēl aizvien sauc?” tēvocis ar smaidu taujāja.

„Pienāks diena, kad viņi Mārtiņu sauks par Zemenītes brāli” draudoši sacīju, tā izraisot smieklu šalti no mums visiem un vēl kādas personas, kura atradās nedaudz aiz Ērika.

Ēriks zīmīgi sekoja manam skatienam un paaicināja vīrieti tuvāk „Džuljeta iepazīsties mana labā roka- Alens Monvidos. Alen, mana brāļa meita- Džuljeta Viluma.”

Es sarokojos  ar jauno vīrieti, kas šķita tikai kādus piecus gadus vecāks par mani. Viņš varēja būt par kādiem piecpadsmit centimetriem garāks par mani, viņam bija blondi, īsi mati, kas izcēla viņa vīrišķīgos vaiga kaulus, zaļganas acis un smaids, kas man kādu atgādināja.

„Prieks iepazīties! Šķiet tu proti latviešu valodu?” jautājoši vēros svešiniekā.

„Man arī ir prieks beidzot tevi satikt. Ēriks reti, kad stāsta par savu ģimeni, kas mūsu aprindās ir ierasts, bet par tevi esmu dzirdējis ļoti daudz. Un latviešu valodu es zinu, jo bieži dodos uz Latviju, lai pārraudzītu tur esošo biznesu” vīrieša balss skanēja noteikti un pārliecinoši.

„Nedomāju, ka esmu tik iemīļota brāļa meita” atteicu, jautājoši paskatoties uz tēvoci.

„Un tu vēl jautā? Tu esi vienīgā, no kuras es saņemu apsveikums, lai arī tikai elektronisku, uz viesiem lielākajiem svētkiem, nemaz nerunājot par dāvanām, ko sūti uz manu dzimšanas dienu” viņš atbildēja un saņēma manu roku, lai varētu vadīt uz auto.

Alens gāja mums pa priekšu, bet Raivo aizmugurē, tikai tagad pamanīju vēl divus vīriešu, kas bija pievienojušies ceļā uz auto.

„Es ceru, ka neesmu sagādājusi problēmas” ar bažām sacīju, palūkojoties uz apsargiem.

„Nē, ko tu! Es parasti nedodos ārpus mājas bez vismaz viena apsarga. Bet ņemot vērā tavu sacīto, domāju, ka pārlieku liela piesardzība nenāktu par ļaunu” tēvocis paskaidroja un atvēra man auto durvis un pēc tam apsēdās man blakus. Alens apsēdās pie stūres, bet Raivo blakus. Pārējie divi pavadoņi iesēdās citā auto.

Tiklīdz auto sāka braukt es palūkojos uz tēva brāli, kurš laipni smaidīja man.

„Tēvoci” tik sen es vēlējos sacīt šos vārdu, un pa īstam par visu pateikties „Paldies, tev par to ka palīdzēji Mārtiņam! Lai ko tu sacītu, reti kurš krusttēvs riskētu ar savu brīvību, lai atbrīvotu krustdēlu no cietuma. Kā arī tavi vārdi, ko tu man toreiz sacīji, lika pieņemt pareizo lēmumu vienīgajā reizē, kad brālis nevarēja būt man blakus, lai apturētu.”

Raivo pameta skatienu uz aizmuguri, lai palūkotos uz mani, jo viņš zināja, ko sacīšu tālāk. Viņš man uzsmaidīja, kā apstiprinot, ka viss būs kārtībā.

„Džuljeta, ko tu ar to domā?” Ēriks reti kad izrādīja savas jūtas, bet tagad viņš patiesi bija nedaudz satraucies.

„Jau kopš man apritēja 16 gadi, es esmu mēģinājusi plānot un veikt vairākas pašnāvības. Ja precizējam, tad tieši septiņas. Pirmajā reizē, kad es sevi graizīju ar nazi, mani apturēja Mārtiņš. Viņš kopā ar terapeiti ir novērsuši vēl divas gandrīz paveiktas, un atrunājuši no vēl trīs. Bet pēdējo apturēji tu” šai brīdi es vairākas reizes dziļi ieelpoju cenšoties neraudāt.

„Pēc visa notikušā man likās, ka es vairs neesmu nekas. Lielākā daļa man pārmeta drūmo noskaņojumu un vien patību, bet viņi jau nezināja notikušo. Tu jau zini, ka esi vienīgais izņemot Mārtiņu no ģimenes, kas par to zina. Turklāt tas bija ideāls laiks, jo visi bija likuši mani mierā, brālis vairs nevarēja mani kontrolēt. Bet tad ieradies tu. Tas bija dienā, kad es to visu biju ieplānojusi: es jau biju palūgusi izrakstīt ārstei miegazāles, sakot, ka mani atkal moka murgi; zināju, ka Ivaram būs nakts maiņa. Tomēr vispirms man vajadzēja zināt, ka tu izpestīsi Mārtiņu no cietuma” apstājos, lai atkal sevi nedaudz nomierinātu.

„Tāpēc tu izskatījies tik satraukta un uzreiz nepiekriti ar mani kopā pavadīt vakaru” Ēriks sacīja, beidzot sākot salikt mīklas gabaliņus kopā „Tu teici, ka nespētu dzīvot, ja zinātu, ka brālis cieš tevis dēļ. Tobrīd tas likās tika absurdi. Man šķita, ka tu nekad uz ko tādu nebūtu spējīga.”

„Jā! Pat tad, kad uzzināju, ka viņš tiks brīvībā pēc nedēļas, es nemainīju savus tā vakara plānus. Bet tad tu pateici, kāpēc esi ieradies. Mēs esot vienīgā ģimene, kas neesot no tevi novērsusies. Tu darīsi visu, lai parūpētos par to, lai mēs būtu laimīgi un mums nedraudētu briesmas. Tu sacīji, ka nekad nespēsi aizmirst brīdi, kad es aizbraucu pie tevis, kad uzzināju par Izabellas nāvi” es vairs nespēju noturēt asaras.

„Un tā bija taisnība. Todien man bija neveiksmīgs darījums, šķita, ka policija ir man uz pēdām, es biju parādā lielu naudu. Bet, kad manā biroju, lai arī es biju sacījis, lai neviens mani netraucē, ieskrēji tu un tev pa pēdām divi mani apsargi, es sapratu, ka manas problēmas ir nieks. Jo tev bija vienalga, ka mani apsargi neļāva tev ienākt, ka viņiem bija ieroči, tu ieskrēji telpā un stingrā balsī bez asarām sacīji: Izabella ir mirusi. Tobrīd es pat nenojautu, ko tu pārcieti, kā tu spēji būt tik stipra, bet es nojautu, ka tu nevēlies, lai citi to redz. Tāpēc es aizsūtīju prom sargus un liku izslēgt visas telpā esošās kameras” viņš saņēma manu roku, tā liekot noprast, ka ļauj man turpināt.

„Pēc tam, kad es biju beigusi savu emociju vilni, tu piegāji pie sava galda un lika mani apsēsties tev pretī otrā pusē tam. Tad tu man sacīji, ka būs vēl daudzi mani mīļie, kuri aizies pirms manis, brīžiem tas liksies pareizi, brīžiem netaisnīgi, bet tā dzīvē notiekot. Mēs varam tikai izlemt, vai vēlamies dzīvot pagātnē vai nākotnē” šie bija vārdi, kuru atcerēšanās divus gadus vēlāk pārliecināja mani beigt manus murgus un turpināt dzīvot.

„Kopš tās dienas es daudzreiz esmu pārdomājis, vai tie bija pareizie vārdi, ko sacīt piecpadsmit gadīgai meitenei, brīdī, kad viņa uzzinājusi, ka mirusi labākā draudzene. Bet visvairāk mani pārsteidza, ka tas biju es pie kā tu vērsies. Es zinu, ka tev nebija labas attiecības ar Ivaru un tava māte noteikti būtu izplūdusi vēl lielākās asaras kā tu, bet tev taču vēl bija jau pilngadīgs brālis, citas draudzenes, tomēr tu izvēlējies mani- ģimenes melno avi, pie kura tu tikai retu reizi bija ciemojusies, kurš tev nekad nestāstīja ar ko nodarbojas, vienkārši sakot- svešinieku. Tāpēc dienās pirms Mārtiņa tiesas es tev atzinos, ka tu biji iemesls, kāpēc es izvēlējos doties prom, lai pasargātu arī visu pārējo ģimeni, ka tu biji persona, kura atvēra man acis uz patieso dzīvi, kas nesastāv tikai no naudas un varas, bet arī no mums tuvajiem. Tāpēc es tev sacīju, ka tu esi visstiprākais cilvēks, ko esmu saticis. Un es vēl aizvien tā domāju, jo dažu gadu laikā tu esi pārcietusi vairāk kā kāds visā dzīvē” tie, kuri nepazīst manu tēvoci, varētu šķist, ka viņš cenšas neraudāt, bet tā nav. Viņš vienkārši nav asaru cilvēks.

„Tas arī lika man izmest zāles un vakaru pavadīt ar tevi. Es nespēju pārtraukt savu dzīvi pēc tam, kad tu biji mani atzinis par stipru. No tās dienas es sāku domāt pār nākotni” es noslaucīju pēdējās asaras un ar smaidu uzlūkoju blakus sēdošo „Turklāt, ja manis nebūtu vairs nebūtu neviena, kas tev varētu paprasīt izpestīt Mārtiņu no viņa problēmām.”

Ēriks noslēpumaini pasmaidīji „Tu viņam vēl neesi pateikusi par maija rezolūciju?”

„Nē” atzinos un žigli pametu skatienu uz Raivo, kas nesaprašanā sarauca uzacis.

„Ak, maija rezolūcija” Alens jautri noteica, tā izrādot pirmās īstās emocijas kopš satikšanās.

„Tu biji tas vīrietis” es triumfēti sacīju, rūpīgāk nopētot vīrieti spogulī.

„Es esmu vienīgais, kurš nezina, par ko tiek runāts?” Raivo ar nelielu smaidu taujāja.

„Tas nav nekas īpašs. Atceries, ka Mārtiņš pagājušā gada maijā runāja par to, ka viņu laikam taisās atlaists, bet pēc tam sacīja, ka tas bijis pārpratums” atgādināju ar vizinošu skatienu. Raivo apstiprinoši pamāja.

„Nu, izrādās, ka viņa atlaišanas iesniegums jau bija parakstīts un gaidīja brīdi, kad tiks izsūtīts. Par līguma laušanas iemeslu tika minēta viņa saistība ar kriminālajām aprindām, bet, protams, nekādu tiešu pierādījumu nebija. Tāpēc pietika ar vienu zvanu galvenajam ministram un nemaz ne tik lielu naudas summiņu, lai iesniegums nonāktu papīra smalcinātājā” es izstāstīju un palūkojos ārā pa logu un tad atkal uz draugu, kura seju nu jau rotā visu saprotošais smīniņš.

„Labi, pietiek par slikto. Džuljeta pastāsti, kā tev ir gājis visu šo laiku” tēvocis sacīja un iekārtojās tā, lai varētu raudzīties manī.

Tālākais ceļš pagāja pārsvarā man pārstatot savu skolas un privāto dzīvi, kā arī pārējo ģimenes locekļu gaitas, kas Ēriku arī interesēja. Bet pēc tam viņš ļāva man nedaudz nosnausties, viegli noliecot galvu uz viņa pleca.

Pēc pāris stundām sāksies mana jaunā dzīve, kurā es vairs nebēgšu, bet stāšos visam pretī ar augsti paceltu galvu un apziņu, ka šai cīņā es vairs neesmu viena.

14.nodaļa

Jauns ceļš

__2_SIDES___by_Nocturnal_Shadows

kam pieder šīs actiņas tālajā kaktiņā


kurp vedīs mans ceļš ja es došos

tām pretī

sava dzīve man plecos kā

           divdurvju skapis

savā kaktiņā sēž klusi raud

          kādas

           acis

Klāvs Elsbergs

„Es tev uzreiz varu pateikt- iekļūšana būs vieglāka kā izkļūšana” Ēriks mani brīdināja, lēnām malkodams tēju.

Bija pagājušas divas stundas, kopš ieradāmies villa. Kamēr es iekārtojos istabā un vēlreiz nosnaudos, tēvocis sazinājās ar saviem kompanjoniem, un uzaicināja divus uzticīgākos uz villu. Viņiem vajadzēja ierasties pēc pāris minūtēm.

„Es to apzinos. Ja būtu kāda cita iespēja, es neiesaistītos” paskaidroju un, pārliecinoties, ka neviens nav dzirdamības tuvumā, turpināju „Lai arī tas bija netieši, viņš draudēja Mārtiņam. Esmu pilnībā pārliecināta, ka Kamerino ir mafijā un noteikti bija iesaistīti manā nolaupīšanā. Bet pats svarīgākais: viņi jau ir ieplānojuši izmantot mani kā ēsmu.”

Ērika sejā pirmoreiz parādījās rūpes un šaubas. Viņš grasījās ko teikt, kad mums pietuvojās Alens.

„Viņi ir ieradušies un gaida kabinetā” vīrietis stingri paziņoja un pasniedza man roku, lai palīdzētu piecelties.

Pēc tam Alens devās pa priekšu, bet tēvocis gāja vienā solī ar mani, lai dotu norādījumus „Viņi ir visuzticamākie, tomēr mums jābūt piesardzīgiem. Mafijā ikviens cenšas gūt labumu sev. Tu ne mirkli nevari izrādīt savas vājības, vienmēr jābūt nosvērtai, pārliecinātai, tomēr tev jāizmanto arī sievišķība, lai panāktu vēlamo. Lielākā daļa šai biznesā ir vīriešu.”

„Tas mani uztrauc vairāk kā ieroči. Ar tiem es vismaz zinu kā apieties, bet jūs, vīrieši, bieži vienkārši esat neatrisināma mīkla. Un tu zini, kā man nepatīk tādas mīklas” sacīju pat nepaskatoties uz blakus ejošo, jo vēl aizvien centos sevi mentāli sagatavot gaidāmajai sarunai.

Tēvocis jautri iesmējās „Jā, mīklas ir tava specialitāte. Tomēr, ja vēlies dzirdēt veca bosa viedokli” pēc mana apstiprinoša mājiena viņš turpināja „Ar šādu apģērbu un tavu pārliecību tu varētu savaldzināt ikvienu mafijas biedru.”

Es pašpārliecināti pasmaidīju un piekodināju sev, vēlāk pateikties Klāvam par šo tērpu, ko viņš man bija izvēlējies ielikt manā čemodānā.

„Tu pagaidi šeit, kamēr es īsumā visu izstāstīšu un iepazīstināšu ar galveno plānu. Alens tevi pēc tam pasauks” Ēriks izskaidroja un kopā ar Alenu devās prom, pametot mani vienu viesistabā.

Es apsēdos uz dīvāna un, veroties kamīnā, pārdomāju, kur ir pārējie. Raivo pirms vairāk kā stundas devās uz pilsētu kopā ar diviem tēvoča sargiem, viņiem vajadzēja sagādāt dažādas elektroierīces. Ap to pašu laiku uz lidostu bija devusies mašīna, lai sagaidītu pirmos Mārtiņa draugus. Vairāki sargi dežurēja ap īpašumu, bet nevienam no viņiem nebija atļauts bez brīdinājuma ienākt ēkā, man neaptveramu drošības apsvērumu dēļ.

Mani iztraucēja strauji soļi, kas lika pielekt kājās un ieskatīties Alena pārsteigtajā sejā.

„Kas noticis? Pat desmit minūtes nepagāja. Viņi nepiekrita?” satraukti murmināju, jau cenšoties izplānot citu plānu.

„Viņi vēlas tevi redzēt” viņš neizklausījās pārāk priecīgs par šādu faktu, tomēr centās to neizrādīt un lika sev sekot.

Netālu no kabineta gaitenī atradās pilna auguma spogulis, pie kura es apstājos, lai vēlreiz pārbaudītu apģērbu.

Pieguļošās melnās bikses ideāli apņēma manas kājas, kuras vēl garākas padarīja 5cm augstās augstpapēžu kurpes; sarkanais topiņš ieskāva manus gurnus un dziļais dekoltē lieliski akcentēja krūtis. Mati viegli viļņojās pār pleciem.

Alens attaisīja durvis, liekot pieciem acu pāriem pievērties man, kamēr es pašpārliecināti iesoļoju kabinetā un nostājos aiz Ērika krēsla.

„Pateicos, ka ieradāties tik ātri. Ēriks noteikti jau paskaidroja nepieciešamo piesardzību un steidzamību. Būšu pateicīga, ja jūs piekritīsiet, tomēr vēlos teikt, ka es nebūšu izsūtamā vai vadāma lelle. Es saprotu, ka atpakaļ ceļa nebūs, tāpēc vēlos tikt pieņemta kā līdzvērtīga biedre” katrs vārds izskanēja pārliecināti un droši.

Pretī sēdošie vīrieši, kuri pārsniedza trīsdesmit gadu slieksni, klusēja, rūpīgi vērojot mani, bet vīrietis, kurš atradās netālu no durvīm un bija atspiedies pret sienu, gan nemēģināja slēpt savu uzjautrinājumu.

„Sievietes” viņš klusi nomurmināja, liekot man nekavējoties rīkoties.

Pēc sekundes blakus jokdara galvai, sienā atradās nazis, ko es biju žigli izvilkusi no kabatas, tikai kādi desmit centimetri pa labi un viņš vairs nebūtu tik skaists.

„Ja vēlies ko teikt, lūdzu! Man nav iebildumu pret labu kritiku” mierīgi, bez dusmām sacīju un, apsēdusies uz tēvoča krēsla roktura, apliku roku viņam aiz muguras „Tomēr domāju, ka mēs labāk varētu ķerties pie lietas, jo drīz ieradīsies mana brāļa draugi, kuri noteikti vēlēsies mani satikt.”

„Džuljeta iepazīsties, Kristofers Gambino un Mārtins Volkers” Ēriks iepazīstināja.

„Atstājiet mūs vienus” Volkers pavēlēja diviem nepazīstamajiem sargiem.

„Bet…” atbildēja manis pārbiedētais vīrietis, bet neturpināja, redzot stingro bosa skatienu.

Alens kopā ar abiem svešajiem pameta telpu.

„Tu esi tā, kura atrisināja Andoras šifru” Kristofers pārsteigts lūkojās manī ar skatienu, kas nebija pārliecināts.

„Jā. Ja būtu zinājusi, kas tas ir, es noteikti nebūtu pat pieskārusies tai lapai” atteicu, atceroties, kad es vienpadsmit gadu vecumā, ciemojoties pie tēvoča, biju atradusi lapu ar dīvainu ciparu virknējumu. Es uzreiz iedomājos, ka tas ir slepens ziņojums, tomēr nedomāju, ka nopietns, jo tas atradās viesistabā uz galda.

„Bez tevis mēs būtu palaiduši garām daudzus nopietnus darījumus” Ēriks izklausījās lepns, kā nekā šifrs tālāk kļuva par viņa pretinieku gāšanas atslēgu.

„Visdrošāk būtu, ja tu kļūtu par mūsu mafiju starpnieci. Tā tev būs iespēja atrasties neitrālajā zonā” Kristofers uzreiz ķērās pie lietas un paslidināja pār galdu nelielu mapīti.

Es piecēlos kājās un rūpīgi sāku pārlasīt failu, kurā bija atspoguļota visa mana pagātne un ģimenes locekļi.

„Protams, šī informācija ir drošībā pie mums” Mārtins tonī varēja sadzirdēt tiešus draudus, kas mani uzreiz saniknoja.

Bet es nepaspēju izteikt savas domas, jo iezvanījās mans telefons.

„Džuljeta” es lietišķi atbildēju, neatpazīstot zvanītāju.

„Sveika, tev tuvumā ir kāda privātā lidosta. Mēs pašlaik pārlidojam Sidnejai” manā sejā parādījās smaids, atpazīstot brāļa drauga balsi.

„Uzgaidi, Saša” atbildēju un pagriezos pret tēvoci „Tuvumā ir lidlauks? Aleksandrs ar draugiem ierodas ar privāto lidoni.”

Ēriks apstulbis vērās manī, nespēdams aptvert manis teikto „Tavējie  ierodas ar privāto lidmašīnu?”

„Protams. Saša ir privātpersonu pilots un dažreiz pārvadā kravas, kas nespētu iziet citas muitas. Mārtiņš iepazinās ar viņu, nolīgstot firmas vajadzībām”  paskaidroju, nedomājot, ka tas būtu kas īpašs. Visiem taču ir draugi ar dažādām prasmēm.

„Desmit kilometrus no šejienes atrodas mans lidlauks. Šeit ir koordinātas” Kristofers ātri ieteicās un uzrakstīja uz papīra dažus ciparus.

„Saša, koordinātas..” es nosaucu uzrakstīto „Tas atrodas desmit kilometrus no manis.”

„Labi,  tiekamies” draugs atteica un atvienojās.

Gaitenī atskanēja nikni izsaucieni un skaļu soļu dipoņa. Vīrieši nesaprašanā palūkojās uz mani.

„Ko? Es esmu šeit” satraukta noteicu un devos uz durvīm. Tiklīdz tās atvēru ieraudzīju notiekošo kņadu „Roland, ko tu šeit dari?”

Izskanot manai balsī vīrieši pārstāji cīkstēšanos un iestājās klusums, ko pārtrauca pieminētais draugs.

„Džuljeta” Rolands nopietni atteica un norādīja pārējiem četriem paziņām atlaist īpašuma sargus „Viņi nevēlējās tev paziņot par mūsu ierašanos.”

Es nedomāju, ka viņi uzklausīs manu lūgumu, bet redzot, cik strikti visi izskatījās, es sapratu, ka viss rit kā pa diedziņu.

„Alens ierādīs jums istabas un iepazīstinās ar īpašuma plānu. Saša piezemēsies tuvējā lidlaukā. Niks dosies viņus sagaidīt” izteicu pavēles un aizvēru kabineta durvis.

„Tagad, kad esmu visu nokārtojusi, domāju, ka vajadzētu precizēt manus pienākumus” tieši sacīju un apsēdos krēslā netālu no loga, lai redzētu visus trīs vīriešus, kuri nesaprašanā vērās manī.

„Džuljeta, ko tas viss nozīmē?” Ēriks diezgan pārliecinoši dusmīgā tonī taujāja „Tu nedomā, ka es spēšu tevi aizsargāt?”

Iekšēji pasmaidīju par savu plānu un nopietni atbildēju „Viņi ir šeit, lai palīdzētu man treniņos. Viņi zina manas vājības un stiprās puses; ierodoties šeit viņi pilnībā pakļaujas man.”

„Šī būs viena laba misija” Mārtins paskatījās uz pārējiem vīriešiem, kuri viņam zīmīgi uzsmaidīja „ Tagad jūs varētu iepazīstināt ar savu plānu.”

Nākamās divas stundas pagāja plānojot, meklējot, apspriežot nākotnes notikumus, kuriem vajadzēja mainīt manu dzīvi. Lielākoties es tajā visā noklausījos no malas, saprotot, cik maz es zinu par pasauli, kurā grasos ieiet.

„Mēs tuvākajās dienās sazināsimies” Kristofer sacīja Ērikam pieceļoties kājās un pagriezās pret mani „Es raugos uz drīzu sadarbošanos.”

Abi svešinieki pameta kabinetu, atstājot mani vienu ar tēvoci.

„Tu atstāji patiešām neizdzēšamu iespaidu” viņš smejoties piecēlās kājās „Nezinu, vai viņi uzskata tevi par draudu vai muļķību.”

„Par sabiedroto” no durvīm atskanēja balss, kas nekavējoties lika man pielēkt kājās un mesties vīrietim ap kaklu.

„Saša, paldies, paldies! Es nedomāju, ka tu piekritīsi” pārlaimīgi sacīju nedaudz atkāpjoties, lai labāk varētu apskatīt draugu.

„Tu taču zini, kā man patīk ballītes” viņš jautri atteica un pagāja man garām, lai sasveicinātos ar Ēriku „ Aleksandrs Demidovs”

Kamēr viņi apmainījās laipnībām es pievērsos pārējiem gaitenī esošajiem- astoņiem pieaugušiem vīriešiem, kuri mani varētu saspiest kā kukaini vai nogalēt plikām rokām. Visi bija ieradušies šeit, lai man palīdzētu.

„Kurš vēlas aliņu?” jautājums lika iepriekš stingrajām sejām pārvērsties jautrās „Ejam uz virtuvi” atteicu un norādīju, lai pārējie seko.

„Skatos, tev patīk manas rotas” Rolands pieskrēja man blakus un norādīja uz auskariem.

„Protams. Tie ir burvīgi, bet visvairāk man patīk pulkstenis” parādīja viņas darinājumu uz savas rokas.

„Apbrīnojami” vīrietis kā apburts bilda un koķeti lūkojās man acīs.

„Roland, liec mierā Garā māsu! Citādi tu patiešām sapratīs, ka mūs var pamest tikai ar kājām pa priekšu” Niks draudoši paziņoja un, papliķējot man pa muguru, devās uz virtuvi.

Es, neviltoti smejoties, apsēdos pie virtuves letes „Ceru,  ka ir sagādāts pietiekami daudz gaļas. Es netaisos gatavot jums visiem.”

„Mazā, tādā gadījumā vairs nebūtu neviena, kurš tev varētu palīdzēt” Saša ķircināja apsēžoties blakus, par ko viņš dabūja dunku sānos „Tu vēl neesi zaudējusi savu spēku.”

„Tu domāji, ka es jebad zaudēšu savu formu, ja man ir tādi draugi kā jūs?” atteicu un devos pie telefona, pasūtīt picu, saprotot, ka es noteikti nevēlos gatavot.

„Džuljet, ko tu dari?” Alens dīvaini raudzījās manī, stāvēdāms pie milzīga ledusskapja.

„Pasūtu picu” vienkārši sacīju, vēl aizvien gaidot, kad tikšu savienota.

Alens pienāca man klāt un, izņēmis no manām rokām klausuli, devās atvērt ledusskapi.

Pēc mirkļa es raudzījos uz pārtikas daudzumu, ar ko vajadzētu pietikt veselai armijai.

Alens pasmaidīja „Ja nevienam nav iebildumu par barbekju ballīti, mēs varētu doties uz pagalmu.”

Pārējie vīri uzreiz pievienojās šai domai un sāka doties prom no virtuves, ņemot līdzi visu nepieciešamo maltītes gatavošanai ārā, bet es tai pat laikā apsēdos pie virtuves letes un vienkārši tajā visā noraudzījos, dziļi iegrimstot pavisam citās domās.

Nezinu kurā brīdī es biju palikusi viena virtuvē, jo es attapos tikai tad, kad mani iztraucēja kāda pazīstama balss.

„Džuljeta, tev viss kārtībā?” Saša vairs neizskatījās tik bezrūpīgs kā pirms mirkļa.

„Nezinu, viss notiek pārāk strauji” atbildēju, piecēlusies kājās „Mēs varētu aprunāties divatā?” es nevēlējos runāt virtuvē, kur jebkurā mirklī kāds varēja ienākt.

Kopā mēs devāmies uz pagalmu, kur jau pārējo joki un smiekli mijās ar nopietniem sarunām par ieplānoto.

Ēriks jau man pamāja, lai piebiedrojos, bet es tikai pacēlu plaukstu sveicienam un turpināju virzīties tālāk koku virzienā, kur tālāk varēja manīt sargus, kuri redzot mūs, devās tālāk. Tikai pāris metru priekšā atradās kokā iekārts šūpuļkrēsls.

„Tu jau zini, ka mēs nejokojam, kad smejamies, ka no šī biznesa var doties prom tikai ar kājām pa priekšu” Saša neizklausījās noraizējies, drīzāk piesardzīgs.

„Man nav ko zaudēt” es skumīgi bildu, apsēžoties krēslā. Bet man patiešām nebija ko zaudēt, vienīgi pašai sevi, ja jau nebiju to zaudējusi.

Vīrietis apsēdās man blakus un rūpīgi ieskatījās acīs „Nē, tev vairs nav ko zaudēt.” Vārdi izskanēja kā kluss čuksts, kas teikts baidoties ka izteiktais tiešām varētu būt patiesība.

„Kā tu to domā?” Es draugu pazinu vairāk kā gadu, bet mēs agrāk divatā tā īsti nebijām runājuši, parasti tiekoties tikai ar pārējām paziņām.

„Tavās acīs vairs nav tās bērnišķīgās dzirksts. Vienmēr skatoties uz tevi domāju, kā pārdzīvojot tik daudz nelaimju, tu vēl aizvien spēj būt labsirdīga un nebeidzami dzirkstoša” viņš novērsa no manis un turpināja runāt skatoties tālumā „Viss, kam es dzīvē esmu gājis cauri, pierādījis, ka cilvēki spēj salūst pie vis mazākā dzīves pārbaudījuma, bet tu es tikai gājusi uz priekšu, pat neraugoties uz tām šausmām, baiļu brīžiem, ko esi piedzīvojusi.” Beidzis viņš atkal palūkojās uz mani.

Mani pārņēma trīsas, saprotot, ka viņš nerunā par tuvo nāvēm, kas skārušas manu dzīvi, bet par kaut ko daudz personīgāku.

„Kad viņš tev to pateica?” es strauji taujāju, jūtot kā acu kaktiņos sāk veidoties asaras.

Vīrietis ar vienu roku lēnām saņēma manas plaukstas, bet ar otru noslaucīja noritējušo asaru „Kad es viņu apciemoju cietumā, viņš man palūdza tevi uzmanīt. Kad es prasīju kāpēc, viņš man izstāstīja par tavām domām par pašnāvību, nemaz neatklājot, ka tu jau kādreiz to esi centusies paveikt. Mārtiņš baidīja, ka tu nespēsi izturēt apkārtējo spiedienu un salūzīsi…”

Es viņu negaidīti pārtraucu „Tāpēc tu biji tik satraukts, kad zvanīji man tai vakarā, kad es pusdienoju ar Ēriku.”

„Protams, tavam mamma sacīja, ka esi pie Ivara, bet, kad es tur aizgāju, tavs tēvs sacīja, ka tu neesot mājās, turklāt tu neesot vakarnakt nakšņojusi tur. Es vairākkārt centos tevi sazvanīt, bet tu neatbildēji, man jau šķita, ka esmu nokavējis.” Viņš runāja strauji un satraukti, it kā būtu to piedzīvojis tikai vakar.

„Bet es tikai turpināju mierīgi vakariņot pie Ērika, kamēr kāds no viņa sargiem izdzirdēja manu telefonu un atnesa man” kā viens cilvēks var sabojāt tik daudzu cilvēku dzīves.

„Tu neesi vainīga” Šaša steidzīgi izteica, laikam jau nojaušot par ko domāju „Izdzirdot klausulē tavus jautro smieklus, atvainošanos par to, ka tu atkal esi aizmirsusi paņemt līdzi telefonu…Tai mirklī mana sirds sāka sities straujāk un es zināju, ka nenomierināšos līdz neparunāšu ar tevi. Tāpēc, pārliecinoties, ka tu paliksi pie tēvoča, norunāju tikšanos nākamajā rītā. Es nekad neaizmirsīšu tavu smaidu un prieku, kad tu atvadījies no Ērika un skrēji uz manu mašīnu, tu izskatījies pārlaimīga, tai brīdi es nesapratu, kā Mārtiņš varēja iedomāties, ka tu varētu pastrādāt pašnāvību.”

„Tikai pēc tam viņš tev izstāstīja taisnību” tas nebija jautājums, jo es jau zināju atbildi.

„Tai vakarā, kad mēs svinējām Mārtiņa atbrīvošanu, viņš nakšņoja pie manis. Aizbraucot uz dzīvokli, viņš nevēlējās uzreiz doties pie miera, tāpēc mēs paņēmām pa aliņam un skatoties televizoru vienkārši pļāpājām. Negaidīti viņš uzsita man pa plecu un sacīja: paldies, vecīt! Es teicu, ka man dīvāns vienmēr ir brīvs un man patīk jautra kompānija, bet viņš atteica, ka ne jau par to saka paldies. Mārtiņš teica, ka ir pateicīgs man, jo tu vairs neesot trausla čaula, kas jebkurā mirklī var saplīst, tu atkal esot uguns dzirksts, kas nespēj vien sprēgāt ” pēdējo teikumu viņš izteica ar smaidu uz lūpām „Kad es prasīju, kā viņam vispār tāda doma bija ienākusi prātā, viņš man visu izstāstīja, liekot apsolīt, ka neviens cits to neuzzinās.”

Pēkšņi no mājas puses atskanēja skaļi saucieni, kas man lika palūkoties, kas notiek. Jau esošajam pulciņa bija pievienojušie vēl divas personas, kas stāvēja ar muguru pret mani, bet es uzreiz pazinu garo vīrieša siluetu, kuram blakus atradās sieviete.

„Viņš taču ir laimīgs?” es klusi taujāju Sašam, nenovēršot skatienu no brāļa, kas sasveicinājās ar draugiem.

Viņš piecēlās kājās un, palīdzējis man nostāties uz kājām,  atbildēja „Laura ir tikpat neikdienišķa sieviete kā tu, tāpēc viņš jūtās kā zivs  ūdenī. Mārtiņam nederētu parasta meitene, kas sēž mājās un saimnieko pa virtuvi.”

„Protams, jo tam esmu domāta es” es jautri sacīju, liekot vīrietim gardi smieties brīdi, kad mēs jau pietuvojāmies pārējiem.

„Es ceru, ka jūs nesmejaties par mani” Mārtiņš nopietni bilda, cieši ievelkot mani savā apskāvienā „Nekad vairs mani tā nebiedē!”

„Nekad vairs” atteicu ne visai pārliecināti, bet šķiet viņš to nepamanīja „Sašam man sacīja, ka  tev nav vajadzīga sieva, kas gatavo, bet es atbildēju ka tas ir pats par sevi saprotams, jo par maltītēm rūpējos es.”

„Tur tev taisnība, pēdējais, ko es spēšu izdarīt ir pārspēt tavas čempionu brokastis. Lai arī kā viņš man tās censtos iemācīt, vienmēr dzirdu- Džuljeta  gatavo savādāk” sieviete blakus brāli neviltoti atklāja, pierādot, ka nav naiva un iedomīga, ka citas viņa draudzenes.

„Man ir prieks beidzot ar tevi iepazīties Laura. Skatos, gredzens tev jau ir pirkstā, bet es pat nezinu kāds ir tavs mīļākais ēdiens” šai brīdī es draudoši palūkojos uz brāli.

„Džuljeta, es negribēju…” kā aprasti uztraukumā Mārtiņš centās attaisnoties, bet es viņu pārtraucu.

Es saņēmu Lauru aiz rokas un sacīju „Tagad tu man izstāstīsi visus tos salkanos brīžus, ko esi piedzīvojusi ar manu brāli, lai varu to vēlāk pārstāstīt pārējiem.”

Viņa atlaida Mārtiņa roku un mēs abas devāmies uz tuvējo brīvo krēslu pusi.

„Nu tu, vecīt, norausies!” Raivo jautri izmeta un aicināja Mārtiņu pie grila.

Tiklīdz mēs apsēdāmies , es sāku uzbrukt Laurai ar saviem jautājumiem „Kad jūs saderinājāties? Viņš man solīja paziņot, ja viss būs tik nopietni!” es norādīju uz skaisto gredzenu sievietes pirkstā.

„Šodien. Pēc tava zvana viņš uzreiz sazinājās ar kādu cilvēku, kas bija viņam parādā pakalpojumu un sarunāja, ka mēs varēsim doties šurp privātajā lidmašīnā ar kaut kādam tur amatpersonām. Tiklīdz mēs ieradāmies, viņš mani aizveda uz Haidparku . Tur viņš mani bildināja” viņa vēl satraukta klāstīja un tad nedaudz bailīgi piebilda „Viņš teica, ka šis brauciens ir tava saderināšanās dāvana.”

Es iesmējos „Tā bija domāta kā dāvana, bet noteikti ne saderināšanās, tāpēc īsto dāvanu saņemsi tikai tu.”

To pateikdama es aicināju Lauru pievienoties pārējiem un arī pati devos turp.

„Nu, kā veicās?’’ Mārtiņš taujāja Laurai, vēloties ar vienu roku apņemt mīļotās augumu, bet viņas izlocījās.

„Man labi, bet tu nedabūsi saderināšanās dāvanu ne no savas māsas, ne manis” Laura atteica pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visu, un devās paņemt glāzi sulas.

„Es nevēlētos būt tavā vietā. Sadusmot māsu ir viens, bet saniknot līgavu tikai pāris stundas pēc bildinājuma…” Rolands atteica un drūmi nosvilpās, kam pievienojās pārējie.

„Krustdēl, tu esi lielā ķezā” Ēriks papliķēja Mārtiņam pa muguru un devās apsēsties blakus Laurai.

Mārtiņš pārsteigts raudzījās manī, bet es tikai jautri atteicu „Pats vainīgs. Tu zini, kā saka vecmamma- meliem īsas kājas. Turklāt tu apsolīji man paziņot, kad viss kļūs nopietni, un tikai nesaki, ka saderināšanās nebija iepriekš ieplānota.”

„Un kā lai es izpērku savu vainu, mīļo mās?” viņš manī raudzījās ar māksloti nožēlas pilnām acīm.

Es pārlaidu skatienu draugiem, kuri arī rūpīgi gaidīja manu atbildi. Un tai brīdī, neviens nedomāja par to, ka ieradušies šeit, lai palīdzētu man neprātīga, apdraudoša plāna īstenošanā. Šai brīdī mēs bijām tikai bariņš ar draugiem, kas satikušies pēc ilgas prombūtnes.

„Čempionu brokastis” es pēkšņi sacīju ar smaidu uz lūpām, zinot, cik ļoti tas „patiks” manam brālim.

Mārtiņš apjucis raudzījās manī, noteikti nesaprazdams, ko es vēlējos no viņa, arī pārējie izskatījās neizpratnē.

Laura bija pirmā, kura strauji pielēca kājā un, pagriezusies pret mani, skaļi, triumfējoši paziņoja „Beidzot es varēšu atrast tūkstoš un vienu iemeslu, kāpēc tās nav īstās brokastis.”

Beidzot noprotot, ko es no viņa vēlos, Mārtiņš sāka purināt galvu atteikumā „Nē, es to nedarīšu! Tu zini, cik ļoti man nepatīk gatavot!”

„Pats esi vainīgs!” atteicu un devos  pie galda pievienoties pārējiem.

Tālāk viss ritēja jautri un nepiespiesti, neviens nepieminēja ierašanās iemeslu un pat neiedomājās ierunāties par mafijas lietām. Uz vienu sekundi man prāta pazibēja doma bēgt, un bezrūpīgi paziņot, ka tas bija tikai joks un es netaisos apdraudēt ne savu, ne viņu dzīvības. Tomēr šī doma ātri pazuda prāta labirintos, noslēpdamās aiz parējām gļēvulīgajām iegribām.

***

Kamēr pārējie turpināja sarunas, es devos nedaudz tālāk, lai nedaudz atgultos pludmales tipa krēslā. Ērti iekārtodamās krēslā, es vēlreiz pametu skatienu draugu virzienā un raugoties zilajās debesīs iemigu.

Nezinu, cik ilgi tā nogulēju, bet mani pamodināja siltās plaukstas, kas bija apņēmušas manu ķermeni un kaut kur nesa. Es lēnām atvēru acis un ielūkojos tumši zilajās acīs, kas piederēja manam brālim.

„Manuprāt, tu esi par daudz iedzēris un sajaucis mani ar savu saderināto” miegaini sacīju, viegli uzsmaidot manam glābējam.

„Par vēlu! Ēriks sacīja to pašu, tikko kā es paņēmu tevi uz rokām” Mārtiņš atbildēja savā parastajā vecākā brāļa tonī, kas nevarēja vēstīt neko labu.

Mēs jau bijām nonākuši līdz istabai un viņš, nosēdinājis mani gultā, sakārtoja spilvenu, lai var pret tiem sēžot atspiesties.

Kamēr es iekārtojos brālis apsēdās blakus un ar ciešu skatienu vēroja manu seju. Brīdī, kad es biju palūkojos uz viņu, likās, ka šis mirkļa būtība ir tikpat veca kā pasaule. Cik neskaitāmas reizes iepriekš es biju pati piedzīvojusi šādus brīžus un arī daudzas citas mazās māsas pirms manis.

„Es zinu, ka šim būtu jābūt mirklim, kad tu, kā jau vecākajam brālim pienākas, mani kārtīgi nostrostē un tieši pasaki, cik lielās nepatikšanās un briesmās es esmu. Bet vēl pāris sekundes centies to noturēt sevī” es izteicos un, redzot, ka brālis neviltoti pasmaidīja, turpināju „Es ļoti labi apjautu, ka dodoties uz Itāliju, pakļaušu sevi emocionālajiem pārdzīvojumiem, kas būs saistīti ar atmiņām par Izabellu un Alesandro. Tomēr jau pirmajā dienā, kad devos izjādē ar zirgu, tikai uz pāris minūtēm es aizmirsu pilnīgi visu- uzņēmu, skumjās atmiņas un sarežģīto izvēli, kas man jāizdara. It kā viss, kas būtu svarīgs ir tikai šis mirklis, kad es nevēlējos būt nekur citur vai ko mainīt savā dzīvē.”

Es pagriezos pret logu un, raugoties saulrietā, atzinos, savā dziļākajā noslēpumā „Bet, kad es uzzināju, ka Izabella varētu būt dzīva, es jutu, ka nekad sev nepiedošu, ja tagad bēgšu prom un izvairīšos no problēmām, kā to biju darījusi pagātnē. Lai arī kāds būs mans liktenis, ja es zināšu, ka darīju visu iespējamo, lai atrisinātu vienu lietu, kam patiesi ticu, mana dvēsele varēs pamest šo pasauli tikpat balta kā ieradusies.”

Brālis negaidīti satvēra manus plecus un pagrieza pret sevi, lai es atkal raudzītos viņam acīs „Lai nu kuram vajadzētu raizēties par dvēseles tīrumu, bet ne jau tev! Pajautā! Ikviens” viņš norādīja uz pagalmu ārpus loga „Ikviens no tiem cilvēkiem pateiks, ka viņi nav satikuši maigāku, dāsnāku būtni par tevi. Lai arī kā citas personas, vietas, notikumi vai tu pati censtos sevi izmainīt, tu vienmēr dvēselē paliksi eņģelis.”

„Eņģelis? Godīgi, tev vajadzēja izteikt šo vārdu” ar pārmetumu pilnu skatienu raudzījos brālī. Protams, viņš ļoti labi apzinājās, kā šis vārds šo gadu laikā vienmēr ir mani vajājis kā maitu lija, gaidot, ka es pierādīšu tieši pretējo.

Mārtiņš iesmējās un atlaida mani, piecēlās kājās un vērās manī no augšas „Lai kā tu vēlētos pierādīt pretējo, man tu uz mūžīgiem laikiem būsi eņģelis, kurš ik uz soļa cenšas mani nokaitināt.”

„Uz katra soļa, nē! Varbūt uz katra otrā !” saķēru viņu aiz rokas, liekot atkal apsēsties blakus „Tu nemaz netaisies sāk sava lielā brāļa runu? Pazīstot tevi tu to esi gatavojis visu vakaru, un es  nevēlos, lai tavi pūliņi izput vējā.”

„Nē, šoreiz tu maldies! Kopš brīža, kad kopā ar Lauru iekāpu lidmašīnā, es ne reizi neesmu domāji par tevis nosodīšanu. Tā ir tava dzīve, lai arī cik grūti man būtu to atzīt. Turklāt, ja ar tevi, kas notiks, es pats parūpēšos, lai vainīgie saņemtu pelnīto sodu” šai brīdi mana seju pārņēma bailes, bet brālis tās izkliedēja „Neuztraucies, ņemot vērā tavu norādījumus, es vairs nesmērēšu savas rokas ar asinīm, bet ir tūkstošiem veidu, kā likt ciest un pat nogalināt pat neatrodoties vienā valstī ar mērķi.”

Brīdi telpā iestājās pilnīgs klusums, ko pārtraucu es „Tu sāc mani biedēt. Man likās, ka šodien mēs iztiksim bez draudiem. Tu taču šodien saderinājies! Vecāki par to vispār zina?”

„Nē, bet es viņus iepazīstināju ar Lauru vakar. Bildinājums tapa tikai lidojuma laikā, jo es sapratu ka, ja tu varēsi iet pa savu izvēlēto ceļu, arī es to varu, neraugoties uz sarežģījumiem, kas varētu sagaidīt” izklausījās, ka Mārtiņš beidzot bija pieņēmis, ka ne vienmēr var visu paredzēt, vienkārši ir jāļaujas liktenim ritēt savu gaitu.

„Es patiesi, esmu laimīga, ka tu beidzot esi atradis savu otru pazudušo pusi” atteicu un pārliecos uz otru gultas pusi, lai kaut ko izņemtu no skapīša.

„Tu patiesi tā domā? Es zini, kā tev patīk apgalvot, ka mēs neesam viens veselums, kamēr nav atrasts cilvēks ar ko dalīties laimē. Bet tas parasti likās tik salkani, un iespējams tikai romānos” brālis izklausījās nedaudz izsists no sliedēm.

Atradusi meklēto, es pagriezos pret viņu un, saņēmusi labo plaukstu, ievietoju tajā krustiņu „Tas pienāks tev. Bet tikai nesaki Laurai, es apsolīju, ka nedāvināšu tev dāvanu.”

Mārtiņš pārsteigts lūkojās nelielajā rotā, kas mums abiem lika atcerēties kādu mīļu cilvēku„Es atceros to dienu, kad tu to atradi vecātēva mantās kopā ar kādas sievietes fotogrāfiju. Neko nesakot par atradumu, tu no vecmammas uzzināji, ka tas nevarēja piederēt ne viņai ne vectēvam. Tad tu nolēmi, ka tas varbūt piederēja viņa īstenajai mīlai un nolēmi paturēt krustiņu. Bet kāpēc tu to atdod man?”

„Vēlāk, pēc atrašanas, es izlēmu, ka glabāšu krustiņu līdz brīdim, kad kāds no mums patiesi iemīlēsies, atradīs savu īsto, vienīgo. Tu to esi paveicis. Un es vēlos, lai tu glabā šo krustiņu līdz brīdim, ja tāds vispār pienāks, kad es satikšu savu izredzēto” likās, ka šai brīdī mēs abi atvadījāmies no pagātnes, kas brīžiem mums neļāva doties uz priekšu. No pagātnes, kas mūs stāstīja par neveiksmīgām ģimenēm, salauztām sirdīm, biedējošām traģēdijām- notikumiem, kas bija piemeklējuši mūsu dzimtu.

„Šai brīdī, kā jau jaukākajam brālim uz pasaules,man vajadzētu tev iegalvot, ka tu noteikti atradīsi īsto, kurš būs spējīgs tevi noturēt uz zemes un tai pašā laikā pacels tevi debesīs. Bet, ņemot vērā manus priekšstatus par to kādam viņam jābūt, tev jāatrod supervaronis vai jādodas uz kosmosu, kur es nekad nesatiktu tevi izvēlēto vīrieti” Mārtiņš jautri sacīja un piecēlās kājās.

„Tad jau laikam, man jāsāk krāt biļete braucienam uz Mēnesi” es ķircināju, raugoties, kā viņš dodas uz durvju pusi un vēl steidzīgi piebildu „Neaizmirsti par brokastīm!”

„Tu man neļausi izsprukt no soda?” viņš jautāja jau nedaudz pieverot durvis.

„Nekad” strauji atbildēju, kamēr brālis pavisam nebija mani pametis.

Brīdī, kad durvis pavisam aizvērās, es uzsmaidīju aizejošajai dienai, kas bija savedusi mani kopā ar ģimeni un draugiem, un nolēmu ikvienu nākamo dienu dzīvot kā pēdējo. Kā nekā nebija vairs neviena, kurš vatētu stāties manā ceļā. Šai brīdī tikai vienas persona varētu visu apturēt.

Izabella.

15.nodaļa

Virpuļojošās brāzmas


***

blow

lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai

ko gabalos rausta vējš

bet es nezinu kā ir jārunā

man ar tevi kad šķiramies mēs

es to nezinu tavos matos

neganti virpuļo brāzmas

varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē

jāņem un jāapgāžas

bet aplaizu sausās lūpas

nezinu ko tev teikt

mēs ejam caur pagalmu skaties es saku

šis kaķis laikam ir beigts

Klāvs Elsbergs

 

Pēc divām nedēļām…

“Ladies and gentlemen, as we start our descent, please make sure your seat backs and tray tables are in their full upright position…” kad lidmašīnu pāršalca ziņojums, es jau biju piesprādzējusies un sagatavojusies nolaišanās procedūrai.

„Nesaki, ka tev ir bail no lidošanas?” šie vārdi man lika dusmīgi palūkoties uz Alenu, kurš mani pavadīja atpakaļ uz Itāliju.

„Manuprāt, runājot par manām vājībām, es īpaši uzsvēru, ka man ir klaustrofobija, kas, ja tu nezini, nozīmē bailes no šaurām telpām, tai skaitām lidmašīnām” atteicu un  pasniedzos pāri viņam, lai aizvērtu logu, nevēloties vēl vairāk kāpināt savas izjūtas.

„Tu minēji, ka tās nav regulāras, ka visbiežāk tās parādās satraukuma brīžos ?”  vīrietis taujāja, liekot, man saprast, kāpēc  izvēlējos viņu brīdī, kad Ēriks jautāja, kuru no viņa padotajiem vēlos.

„Jā, brīžos, kad adrenalīna līmenis manās asinīs ir augstāks par ikdienas. Bet, teiksim liftos, es vienmēr jūtu smacējošu sajūtu, neņemot vērā citus apsvērumus” smaidot paskaidroju.

Viņš rūpīgi apdomāja manu teikto un pamācoši sacīja „Bailes ir tikai mūsu emociju virsējā smaile, galvenais ir neļaut tām pārņemt visu prātu. Ir jāsaprot, ka tās nav nekas cits, kā tikai mūsu iedomas par nesasniedzamo.”

Es pārsteigta raudzījos Alenā, jo nebiju gaidījusi šādu pamācību no vīra, kurš spēja nogalināt un manipulēt ar cilvēkiem. Ņemot vērā manu līdzšinējos novērojumus, es viņu uzskatīju par stingra rakstura, atlētisku un visu iespēju aptverošu personu nevis par mierinoši pamācošu tipu. Tā kā mani novērojumi mani parasti nepievīla, tas varēja nozīmēt tikai vienu… „Izklausās pēc kaut kā, ko varētu sacīt Ēriks. ”

Alens, nedaudz pavēra lodziņu, lai palūkotos laukā, un pirmoreiz, kopš es viņu satiku, pamanīju patiesas skumjas. Vēl aizvien raugoties pa logu viņš stāstīja

„ Kā jau Ēriks teica, es esmu viņa labākais padotais jau piecus gadus, bet viņš nepateica kāpēc. Man tēvs arī strādāja pie tava tēvoča, tāpēc tiklīdz radās tāda iespēja, es arī pievienojos šīm aprindām. Gadu es biju strādājis plecu pie pleca ar savu tēvu, kad viņu piemeklēja pēdējā sirdslēkme. Māte vienmēr bija teikusi, ka šis bīstamais darbs būs tas, kas viņu iedzīs kapā, bet viņa nebija gaidījusi, ka tas notiks tik drīz. Mēnesi pēc bērēm, kad es atgriezos darbā  pirmoreiz pēc tēva nāves, atstājot manu māsu un māti vienas, es biju samierinājies ar notikušo un gatavs dzīvot tālāk. Bet izrādījās, ka mana māte nebija tam gatava.”

Viņš ieturēja nelielu pauzi un turpināja „Mēs dzīvojām desmit stāvu daudzdzīvokļu ēkā. Es biju darbā, kad saņēmu satrauktu zvanu no savas četrpadsmit gadīgās māsa.”

Raugoties Alenā, kamēr viņš stāstīja, es sapratu, ka esmu viena no retajām personām, kurām viņš to ir atklājis. Cerēju, ka šis stāsts nebeigsies traģiski, bet iekšēji zināju, ka beigas būs skumjas.

„Zvana laikā es atrados Ērika kabinetā un mēs aprunājām kāda darījuma nianses, un es pat negrasījies atbildēt uz zvanu, bet viņš bilda, ka var taču pagaidīt, lai es paceļot klausuli, varbūt tas esot, kas svarīgs. Redzot mūsu mājas numuru ekrānā, iedomājos, ka tā atkal būs kaut kādas stulbas muļķības par skolu vai kādu puisi, kas viņu pametis. Pirmais, ko es sacīju bija „Es tagad nevaru runāt, tu varētu piezvanīt vēlāk?”  Bet viņa runāja tik ātri un aprauti, ka es neko nesapratu. Tad viņa nedaudz nomierinājās un spēja pateikt, ka māte atrodas uz jumta un grasās lēkt. To dzirdot es izbijies pielēcu kājās un, neko neteikdams steidzos ārā no kabineta, bet Ēriks man strauji sekoja. „Aizslēdz durvis un gaidi, kamēr es atbraukšu, nekāda gadījuma never vaļā durvis, aiztaisi visus logus un vienkārši gaidi mani” es viņa stingrā balsī norādīju un pārtraucu sarunu.

Steigā es nemaz nebiju pamanījis, ka jau esmu pagalmā, kad man steidzīgi blakus nobremzēja mašīna, pie stūres sēdēja Ēriks. Viss ko viņš sacīja bija „braucam.” Viņš nekavējoties devās uz manām mājām. Visu ceļu es klusēju un cerēju, ka neieradīšos par vēlu. Kad mēs piebraucām pie ēkas, lejā jau bija sapulcējušies vairāki cilvēki, bet glābējus vēl neviens nebija izsaucis. Ilgāk negaidot, es izlēcu no mašīnas un steidzos uz jumtu, nemaz nepametot skatienu uz augšu, lai pārliecinātos. Nonākot uz jumta, es lēnām atvēru durvis un man tieši pretī, stāvot uz dzegas, bija mana māte. Es atstāju durvis pusvirus un nesteidzoties tuvojos mātei sacīju „Padomā par Katrīnu, tu viņai esi vajadzīga. Tu nevari to darīt.”

Viņa lūkojās manī ar skumju un stingras apņēmības pilnām acīm „Es to nespēju. Es zināju, ka viņš kādu dienu nepārnāks mājās, bet es nedomāju, ka tā būs sirdstrieka. Es nespēju būt viena.”

„Bet tu neesi viena, tev esmu es un Katrīna. Kopā mēs tiksim tam pāri un spēsim atkal būt ģimene.” Es arvien tuvojos viņai, cenšoties izdomāt, kā viņu dabūt prom no bīstamās malas.

„Tu nespēsi to paveikt, tu būsi tikai vēl viens Ērika pakalpiņš” mātes seju pārņēma dusmas, ko es nekad iepriekš nebiju pamanījis.

„Džeina, lūdzu, neiejauc tajā mani! Tu ļoti labi zini, ka viņš pats to izvēlējās” man aizmugures atskanēja dobja balss, ko es nekad nebiju dzirdējis tiek mierīgā un pieklusinātā tonī.

Nemanot uz jumta bija arī tavs tēvocis, bet viņš pat negrasījās mēģināt tuvoties, tā vietā viņš runāja „Džeina padomā par saviem bērniem, tu nevari viņiem atņemt vēl vienu vecāku.Tu nevari ļaut bailēm par vientulību un bēdām pārņem tavu prātu, lai tās paliek tavu emociju virsējā smailē, jo tās ir tikai iedomas.”

„Māt, ieklausies viņā un nokāp no dzegas” es bildu un lēnām pastiepu pretī savu roku, vēloties, lai viņa ātrāk pastieptos pretī un saņemtu manu roku.

Bet viņa nekustējās un vēlreiz palūkojoties lejup, smaidot sacīja „Jūsu tēvs ik vakaru man čukstēja, ka es esmu visskaistākā, gādīgākā māte un sieva, ka viņš nekad nevēlētos sev blakus citu.”

„Bet tu tāda arī esi! Tā ir un vienmēr būs patiesība, tāpēc padod man roku un mēs iesim pie Katrīnas un aizmirsīsim šo visu” jau grasījos saņemt viņas roku, kad atskanēja policijas sirēnu skaņas.

Viņa palūkojās lejup, kur bija ieradušies glābēji, un raugoties man tieši acīs teica „Parūpējies par viņu, neļauj, lai kāds viņai darītu pāri. Tu būsi lielisks tēvs.”

Izsacījusi šos vārdus viņa nolēca, es nespēju reaģēt pietiekošo ātri, lai viņu apturētu. No ielas atskanēja cilvēku kliedzieni, un es aizvērtām acī raudzījos uz leju, nespējot iedomāties, kā es spēšu aizmirst, pat saprotot, ka manos spēkos nebija viņu glābt.

Tad uz mana pleca uzgūlās smaga roka, liekot pagriezties prom no drausmām uz ietves „Tu neko nespēji tur darīt, lai arī ko tu sacītu, viņa būtu to paveikusi. Tagad tev jābūt stipram un jādodas pie Katrīnas, tagad tu esi vajadzīgs viņai.”

Ēriks mani vadīja prom uz mašīnu, jo viņš jau iepriekš bija devies uz mūsu dzīvokli, izsaucis savu vīrus un licis Katrīnu nogādāt viņa mājās. Nezinu, kāpēc viņa bija paklausījusi, laikam jau tāpēc ka uzticējās. Viņš mani iesēdināja mašīnā un, pateicis, ka parūpies par policiju un visu pārējo, lika vadītājam mani nogādāt pie māsas”

Alens pārtrauca savu stāstījumu un atsprādzējies, devās man garām.

Es palūkojos visapkārt, gandrīz visi pārējie pasažieri jau bija izkāpuši un stjuarte jau nāca mūsu virzienā. Ātri atsprādzējos un cēlos kājās, kamēr Alens noņēma mūsu bagāžu.

Mēs klusējot pametām lidmašīnu un devāmies uz izeju.

Tā biju es, kura pārtrauca skumjo klusumu „Kur viņa ir tagad?”

„Viņa pabeidza skolu un devās studēt uz Ameriku. Jau divus gadus mēs satiekamies tikai divreiz gadā, kad es dodos pie viņas uz Ziemassvētkiem un dzimšanas dienu. Viņa nevaino ne mani, ne Ēriku, bet viņa vairs nevēlas atgriezties Austrālijā” Alens skumji paskaidroja un tad strauji pasmaidīja, uzliekot atpakaļ nejūtīgā un neievainojamā vīrieša masku.

„Džuljeta” sagaidīšanas zonā mani sveicināja Klāvs un cieši apskāvis pačukstēja „Viss sākas tagad, mūs novēro.”

„Sveiks” jautri sacīju, atlaižot apskāvienu „Tu taču atceries Alenu.” Norādīju uz blakus stāvošo, kurš draugam bija pilnīgs svešinieks.

„Protams” Klāvs atbildēja uz sasveicinājās ar Alenu, it kā viņi būtu seni draugi „Tātad tu tomēr atguvi viņu! Nekad nedomāju, ka tev tas izdosies.”

„Nu, ko! Viņa nespēja pretoties manam šarmam” viņš norādīja uz sevi un aplika savu roku man ap vidukli, pievelkot sev tuvāk un noskūpstot uz vaiga.

Es kautri pasmējos un sapņaini lūkojos vīrieša acīs „Kura tad spēj?”

„Ak, dievs! Beidziet vienreiz! Es priecājos, ka esat kopā, bet tāpēc jau nevajag maigoties lidostas vidū” Klāvs paķircināja un paņēma manu koferi „Neliksim Patrikam gaidīt, citādi viņš vēl aizbrauks bez mums.”

„Tevi atveda Patriks?” taujāju, lai arī zināju atbildi, kā nekā pati biju pielikusi roku šim plānam.

„Tā kā tu uzreiz vēlējies doties uz uzņēmumu es sarunāju ar Valentino, ka Patriks mani atvedīs un pēc tam aizvedīs mūs uz modes namu” Klāvs paskaidroja, kad mēs jau bijām pie mašīnas, pret kuru atspiedies mūs jau gaidīja Patriks.

„Sveiki, Patrik! Iepazīsties, mans puisis Alens” abi paspieda rokas.

„Džuljeta ir pieminējusi tevi” Alens garlaikots atteica un devās ievietot bagāžu mašīnā, kamēr es iesēdos aizmugures sēdeklī, bet Patriks un Klāvs ieņēma priekšējos.

Kad Alens apsēdās man blakus un aizvēra durvis, viņš aplika roku man ap pleciem un pievilka tuvāk, lai noskūpstītu uz lūpām.

„Ja zinātu, ka jūs visu ceļu maigosieties nebūtu piekritis sagaidīt!” Klāvs jokoja atskatoties uz mums.

Es lēnām pārtraucu skūpstu un nevainīgi palūkojos uz priekšu, lai tieši atpakaļskata spogulī sastaptos ar Patrika skatienu, kas šķiet no saspringta bija pārtapis maigā, atvieglojuma skatienā „Beidz, tas vēl ir tīrais nieks salīdzinot ar to, ko tu varbūt dzirdēsi nākam no manas guļamistabas šovakar!”

„Džuljeta!” Alens nosodoši raudzījās manī.

„Ko? Viņam jāzina, kas viņu sagaida. Varbūt viņš vēlēsies izvākties?” Atbildēju, cenšoties nesarkt un aizmirst par to, ka mašīnā atrodas Patriks.

„Es zināju, ka šī nebija laba ideja! Vajadzēja paklausīt tavam brālim un aizbēgt ar tevi uz vientuļu salu. Tad tu būtu vienīgi mana, bella ” Alens īpaši uzsvēra šo vārdu, kas itāliski nozīmēja skaista, bet tai pat laikā bija saīsinājums piemēram no vārda Izabella.

Es jau grasījos, atteikt, ko dzēlīgu, kad pēkšņi mašīnu pāršalca mans telefona signāls. Žigli izņēmu telefonu no somiņas un pārsteigta lūkojos uz zvanītāja vārdu.

„Tu neatbildēsi?” Vīrietis man blakus taujāja, liekot palūkoties uz pārējiem auto esošajiem, kuri arī gaidīja manu tālāko rīcību.

Nospiedu savienojuma pogu un sacīju „Džuljeta.”

Otrā galā bija klusums, laikam viņš negaidīja, ka es atbildēšu. Kā nekā apmēram divdesmit iepriekšējos es ignorēju.

„Dorian?” taujāju, lūkojoties blakus sēdošā vīrieša acīs, kas pauda nelielu satraukumu un mudinājumu.

„Es nedomāju, ka tu atbildēsi. Vēlējos atvainoties! Tu esi Latvijā?” izklausījās, ka viņš patiešam nožēlotu izdarītu, bet mani viņš vairs nepiemuļķos.

„Nē, es tikko ierados Itālijā! Šobrīd esmu ceļā uz modes namu” atbildēju, neizrādot ne mazāko jūtu izpausmes.

„Es esmu firmā, lai pārrunātu  jaunā līguma nosacījumus. Mēs varētu tur satikties?” Dorians strauji vaicāja, patiesi apstiprinot, cik prognozējami ir vīrieši.

Paskatījos ārā pa logu un apmēram noteicu, cik ilgi vēl jābrauc līdz firmai „Pēc stundas tiekamies kafejnīcā, kas atrodas blakus firmai” šoreiz nelaipni bildu un beidzu sarunu neatvadījusies.

„Kurš tas bija? Tas taču nebija tas Dorians, kurš draudēja tavam brālim?” Alens pikti izmeta un tad it kā būtu pateicis, to ko nevajadzētu, strauji palūkojās uz Patriku, kurš neizrādīja, ka būtu īpaši klausījies.

„Alen, mēs visu jau pārrunājām, tev ne par ko nevajag uztraukties! Viņš tikai vēlas atvainoties. Turklāt tu zini, kā man nepatīk ilgi turēt ļaunu prātu uz kādu” maigi sacīju, noskūpstot vīrieti uz vaiga.

Tālākais ceļš pagāja klusējot. Kad Patriks mūs izlaida pie modes nama, Klāvs devās atpakaļ pie darba, bet es ar Alenu uz kafejnīcu. Līdz manai tikšanai ar Dorianu bija palikušas piecpadsmit minūtes.

Mēs sēdējām pie galdiņa, kas atradās uz āra terases un patiesi smējāmies par to, kā es biju paredzējusi, ka tiklīdz ieradīšos, Dorians vēlēsies man atvainoties, lai atkal varētu mani uzmanīt.

Pirmais no jautrā noskaņojuma nedaudz izgāja Alens, sakot „Viņš tuvojas! Vēlu tev veiksmi!” To pateicis viņš, mīļi uzmundrinot, pasniedzās pēc manas rokas.

„Kā es varēju iedomāties, ka spēšu būt dzīvot bez tevis” sapņaini čukstēju un paliecos pāri galdam, lai noskūpstītu „manu mīļoto”.

Es lēnām atvirzījos no skūpsta, kad mums iepriekš tuvojošies soļi bija apstājušies pie mūsu galdiņa. Piesarkusi palūkojos uz Dorianu „Tu esi ieradies par ātru.”

„Piedodiet, ja iztraucēju! Mēs varam norunāt tikšanos citā laikā” viņš nedaudz pikti bilda, beidzot izrādot patiesas emocijas.

„Nē, nāc sēdies!” Alens mierīgi piecēlās, viegli pasmaidot svešiniekam „Es tikai piedāvāju Džuljetai sastādīt kompāniju līdz atnāksi tu.” Viņš pienāca pie manis un noskūpstījis uz atvadam devās prom, vēl tikai pasakot „Tiksimies vakarā.”

Es ar smaidu nolūkojos, kā viņš devās prom, un tikai tad pievērsos vīrietim, kurš bija apsēdies mana drauga vietā. „Ko tu vēlējies no manis?”

Dorians pārsteigts lūkojās manī, laikam izsists no sliedēm „Viņš ir tavs puisis?”

„Jā, piedot, ka neiepazīstināju, bet tad Alens noteikti nebūtu devies prom” sacīju un iemalkoju kafiju, ko iepriekš biju pasūtījusi.

„Džuljeta, piedot! Tas, kas notika todien…” vīrietis iesāka lūdzošā tonī, bet es viņu pārtraucu.

„Nerunāsim par to! Es esmu to jau aizmirsusi, tāpēc, lūdzu labāk runāsim par ko citu. Piemēram, vai tu arī esi ielūgts uz rītdienas vakariņām?” Centos izliktie neziņā pa šo notikumu, ko  pati biju izplānojusi. „Aizvakar man Klāvs paziņoja, ka man pienācis uzaicinājums uz „Melando volo” firmas īpašnieces rīkotām svinībām. Valentino esot sacījis, ka daudzi firmas darbinieki un partneri arī ir ielūgti.”

Šķiet Dorians patiešām neredzēja cauri maniem meliem „Tu arī esi ielūgta?’’ Kad to apstiprināju, viņš turpināja „Jā, ir ielūgta visa mana ģimene, kā arī Melando dzimta un galveno līdzīpašnieku ģimenes. Mums liekas, ka tajās īpašniece iepazīstinās ar sevi.”

„Es ar tā domāju. Bet kāpēc ielūgt mani? Es uzņēmumā esmu nostrādājusi tikai pāris dienas un vasarai beidzoties došos prom? Nekas cits mani nevarētu saistīt ar šim svinībām” cieši lūkojos pretī sēdošā acīs, lai mēģinātu noteikt vai viņš teiks patiesību vai melos.

Dorians mirkli pārdomāja mani teikto un tad, laikam nemelojot, bilda „Iespējams, ka šī persona bija tuva Alesandro, tāpēc zina saiknes, kas jūs saistīja, un vēlas tikai tevi satikt vai pārrunāt kaut ko.”

„Iespējams. Bet, kāpēc vispār vajadzīgs viss šis farss, ja pēc piecām dienām ballē tik un tā visi uzzinātu īpašnieka identitāti?”  Protams es skaidri zināju, kāpēc bija vajadzīgas šīs vakariņas. Man vajadzēja redzēt visus, kuri bija cieši saistīti ar firmu, lai noskaidrotu, kuri ir uzticīgi Andželai un kuri viņu neatbalsta. Tas bija pirmais posms ceļā uz modes nama pārņemšanu, turklāt es ļoti vēlējos satikt pēdējās nedēļās visvairāk apspriesto tematu- Kamerino dzimtu.

„Īpašniece varbūt vēlas iegūt firmas darbinieku uzticību un iepazīt viņus, lai pēc skates uzreiz varētu uzsākt darbu ar pilnu atdevi” vīrietis ieminējās un pēc nelielas pauzes turpināja „Pēdējā nedēļā viņas advokāte ikdienu ir uzņēmumā un pārskata visus līgumus un finanšu dokumentus. Tāpēc arī es šodien biju firmā, īpašniece vēlas slēgt jaunu līgumu ar mūsu firmu.”

Es palūkojos pulkstenī un sapratu, ka pietiek tērēt laiku ar vīrieti, kuru es ienīstu „Man laiks doties, Valentino vēlējās, lai es šodien vēl ieskrienu pie viņa. Viņš vēlējās ar mani pārrunāt dažas balles nianses un protams rītdienu.”

Dorians piecēlās kājās un, pavadījis mani pāri ielai līdz galvenajai firmas ieejai, sacīja „Man prieks, ka mēs atkal varam būt draugi. Tad tiksimies rīt?”

„Mēs šodien ar Alenu plānojām doties uz „La Cabala”, varbūt mēs tur saskriesimies” ieminējos, cerot, ka tas dos viņam stimulu šodien dodies uz klubu.

Mani pārņēma vilšanās sajūta, kad viņš atbildēji „Diemžēl nē! Mums šovakar ir ģimenes vakariņas, tēvs mani nobeigs, ja es neieradīšos.” Pēdējo frāzi viņš sacīja, cenšoties jokot, bet ņemot vērā to, ko biju uzzinājusi, iespējams viņš nemaz nejokoja.

„Nu tad līdz rītdienai” atteicu un devos ēkā, kur manu ienākšanu uzreiz  pamanīja Ramona.

„Džuljeta!” viņa priecīgi iesaucās un pēc tam palūkojās visapkārt, lai pārbaudītu, vai kāds nav piefiksējis viņas nekorekto uzvedību.

Es ātri steidzos pie reģistratūras, Ramona jau bija pametusi savu vietu, tāpēc mēs abas uzreiz apskāvāmies un apmainījāmies skūpstiem.

„Tu te biji tikai dažas dienas, bet ar to pietika, lai daudzi taujātu, kur tu esi palikusi. Ko tu izdarīji ar viņiem? Nobūri?” Ramona strauji taujāja, noslēpumaini vērojot mani.

„Par ko tu runā?” es zināju, ka liela daļa darbinieku jau bija uzzinājuši, ka mans tērps būs skatē, bet es negaidīju, ka kāds pēc manis ilgosies, izņemot Ramonu, Valentino un varbūt Žannu. Laikam vajadzēja ticēt, kad Klāvs teica, ka mani sagaida patīkams pārsteigums.

„Kā tu nezini? Man likās ka Klāvs tev jau būs pateicis!” viņa pārsteigta atteica, un žigli aizsteidzās pie sava galda, bet uzreiz atgriezās ar žurnālu rokās. Viņa uzšķīra noteiktu lappusi un pasniedza man „Skaties!”

Es paņēmu žurnālu un apmulsusi raudzījos fotogrāfijā, kurā es biju redzama kopā ar Dorianu. Virsraksts vēstīja: Kura ir mūsu pašu kazanovas- Doriana Kamerino jaunā aizraušanās. Ātri pārlasīju nelielo rakstu/ interviju, kā galvenais mērķis bijis vērst uzmanību uz to, kura ir noslēpumainā dāma, kura pusdienoja kopā ar Kamerino jaunskungu viņa ģimenei piederošajā restorānā, vīrieša pēdējo mīlu, ar kuru viņš tur pusdienojis. Mani visvairāk pārsteidza Doriana atbilde uz jautājumu, kas ir šī noslēpumainā sieviete. Viņš atbildējis: apbrīnojuma sieviete, par kuru jūs noteikti drīzumā noteikti vēl daudz dzirdēsiet.

Ak dievs! Par to noteikti mani ķircināja puiši divas dienas pirms lidojuma uz Itāliju, kad viņi bija saņēmuši paciņu no Normunda ar dokumentiem par Kamerino dzimtu. Nemaz nerunājot par nodēvēju Klāvu, kurš neko nebija sacījis. Nav brīnums, ka Patriks bija tik skarbi raudzījies uz mani un pēc  man skūpsta ar Alenu atslāba. Bet bija kāds cilvēks, kuru es biju gatava nogalināt, bet tā kā es to nevarēju darīt, man nāksies viņu psihiski nogalināt rītdienas vakariņās.

„Ideāli! Vienreiz mūža es dodos uz tikšanos, kas beidzas ar manu kliegšanu un draudiem nogalināt, un tieši par to kāds iedomājas uzrakstīt, kā par noslēpumainu mīlas stāstu!” dusmīga noteicu un nometu žurnālu atpakaļ uz Ramonas galda  „Turklāt es tikko tikos ar Dorianu, bet par šo rakstu viņš pat neiedomājās ieminēties! Ko par mani tagad domā uzņēmumā?”

„Neuztraucies! Mēs visi zinām, kā reportieri, it sevišķi šī, kura ir kā traka pēc Doriana, mēdz no mušas izpūst zilonī. Kā arī Klāvs ikvienam, kurš taujā, sacīja, ka Dorians bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru tu satiki Itālijā, un jums ir vienkārši draudzīgas attiecības. Turklāt tas vēl vairāk piesaistīja presi modes namam. Viņi zina, ka tu strādā te, bet pēc nedēļas novērošanas tevi nepamanījuši viņi devās prom’” Ramonas vārdi mani nedaudz nomierināja, bet es vēl aizvien šaubījos, vai man vajadzētu šodien satikt Valentino.

Sieviete devās apsēsties atpakaļ savā darba vietā un, laipni man uzsmaidījusi, uzmundrināja „ Nomierinies, neviens tev neuzdrošināsies pārmest, it īpaši tie, ar kuriem tu iepazinies La Cabala ballīte, liela daļa no viņiem bija iepriekš redzējuši, kā tu ienāc klubā ar Mariāno. Visi noteikti domā, ka Dorians tikai atkal cenšas brālim atvilt meiteni, tāpēc ka tā jau ir noticis iepriekš.”

„Lieliski” šausmās noteicu un devos uz kāpnēm, vēl dzirdot Ramonas smieklus. Nepietiek, ka mani saista ar Dorianu, bet tagad vēl ar viņa brāli, kuru esmu tikai vienreiz satikusi.

Vismaz ceļā uz dizaina nodaļu, satiku tikai pāris darbiniekus, kurus nepazinu, viņi tikai pasmaidīja mani ieraudzījuši, daži pat atskatījās. Nevarēju iedomāties, kas mani sagaidīs manā nodaļā, kur liela daļa strādājošie bija Ramonas rīkotajā ballītē.

Pirms iziešanas gaitenī divreiz dziļi ievilku elpu un devos uz priekšu, it kā mani gaidītu nāves spriedums.

Manām kurpēm klaudzot pa gaiteņa grīdu, liela daļa skatienu pievērsās man. Tāpat kā iepriekš arī tagad es visus sveicināju, tikai šoreiz lielāka atsaucība bija dzirdama viņu balsīs nevis manējā.

Pēkšņi dzirdēju kādu sievieti skaļi saucam „Valentino!”

Nemaz nebiju pamanījusi, ka viņš pie sava kabineta durvīm sarunājas ar fotogrāfu Pjetro, bet izdzirdējis savu vārdu viņš pagriezās un ieraudzīja mani. Viņa skatienam sekoja arī Pjetro acis un, ieraugot mani, abi smaidīja.

„Džuljeta” Valentino mani sveicināja tāpat kā Ramona un atkāpies iepazīstināja ar savu saruna biedru „Nezinu, vai tu pazīsti, Pjetro- mūsu galvenais fotogrāfs.”

„Ramona mūs iepazīstināja ballītes laikā” atbildēju un arī sarokojos ar vīrieti, kurš iepriekš bija radījis par sevi godājamas, uzticīgas personas tēlu, turklāt viņam nepatika Andželas vadīšanas metodes.

„Tu man esi atņēmusi darbu!” fotogrāfs žigli izmeta, cenšoties dusmīgi raudzīties manī. Nopratis manu apmulsumu viņš turpināja „Es esmu atbildīgs par preses piesaisti modes skatei, protams, tādā ziņā, ka man jāuzņem pēdējās reklāmas foto un video. Bet patlaban vienīgais, izņemot īpašnieces vārdu, prese vēlas zināt tavu identitāti.”

„Tad  pasniedziet viņiem to” es izmetu, apjaušot, ka šī bija izdevīga iespēja, lai iegūtu patiesu preses uzmanību modes skatei un pašai firmai.

„Tu taču nedomā atklāt, ka tā esi tu?” Valentino sašutis lūkojās manī, pat šķita, ka viņu pārņem dusmas.

„Nē” es nedomājot atbildēju un izklāstīju savu plānu „Noslēpumaina svešiniece, kas soļo pa modes namu maskā. Neviens viņu nepazīst, tāpēc noslēpumaini vēro, domājot, vai tā ir īpašniece. Svešiniece iet uz mēles pusi, tur viņu sagaida vīrietis, kas pavada viņu līdz mikrofonam, kur viņa noņem masku…’’

Vīrieši pārdomāja manis teikto, viņu sejas neko neizteica, kas lika man uztraukties vēl vairāk.

„Bet tev vajadzēs tēlot svešinieci” Pjetro sacīja un strauji aizsoļoja prom, atstājot mani divatā ar Valentino, un pārējo skatieniem vērstiem uz mums.

„Tas laikam nozīme, ka es būšu reklāmā” izsecināju, zinot, cik ekscentrisks savos darbos iepriekš bijis fotogrāfs, nemaz nepieminot viņa māksliniecisko skatījumu.

„Tā šķiet! Nāc iesim uz manu kabinet” Valentino arī vēl aizvien bija nedaudz dusmīgs un ceļā uz savu kabinetu, viņš nemitīgi pameta skatienus manā virzienā.

Tikai tad, kad durvis tika aizvērtas, dizaineris man uzmanīgi jautāja „Tu patiešām satiecies ar kādu no Kamerino puišiem?”

Es apsēdos apmeklētāju krēslā, Valentino tai pat laikā devās otrpus savam galdam.

„Nē, mēs esam vienkārši draugi vai pat var teikt tikai paziņas. Turklāt todien, kad mēs bijām restorāna, es uz viņu sakliedzu un nekavējoties devos uz lidostu” paskaidroju pretī sēdošajam vīrietim.

Izskatās, ka mans teiktais iepriecināja Valentino „Es jau tā domāju. Lai arī Mariāno ir labais brālis, abus kompromitējošās situācijās vienmēr cenšas notver prese, jo Kamerino ģimene ir ietekmīgākā dzimta šai apvidū.”

„Es tā jau nopratu” atteicu un aplūkoju telpu, ka tā  manā prombūtnes laikā  daudz nebija mainījusies, vienīgi manu uzmanību piesaistīja tērps, kas atradās dziļāk telpā un bija apklāts.

Valentino pamanīja manu interesi „Tas ir Klāva darinājums. Starp citu paldies, ka atstāji viņu savā vietā, viņš tiešām ir ģeniāls. Pat jaunā īpašniece sazinājās ar viņu, lai lūgtu izveidot savu tērpu.”

„Jā, viņš bija ļoti laimīgs, kad man to paziņoja! Šķiet jaunā īpašniece ienesīs jaunas vēsmas šajā modes namā” vēl aizvien sapņaini lūkojos uz noslēpto tērpu, kas paziņos par manu vietu  modes pasaulē.

Negaidot Valentino pieliecās man tuvāk un nočukstēja „Alesandro būtu laimīgs par tavu lēmumu.”

Es izbijusies pagriezos pret vīrieti un ar bailēm raudzījos sejā, kas lēnām atplauka smaidā, raisot manī tikai vienu jautājumu „Kā?”

Valentino lēnām piecēlās un devās aizslēgt durvis, pēc tam viņš ieslēdza mūziku savā datorā un, apsēdies man blakus, klusi bilda „Pēdējās savas dienas Alesandro pavadīja muižā, un es ikdienu devos viņu apciemot un centos uzmundrināt. Dienu pirms sava nāves, kad mēs bijām divatā, viņš lūdza man kādu pakalpojumu. Es vienmēr biju viņu apbrīnojis un cienījis, tāpēc nevarēju atteikt.”

Pasmaidīju, atceroties mūsu pirmo tikšanos reizi, kad mēs divatā sēdējām skaistajā dārzā un Valentino rūpīgi bija raudzījies uz manu medaljonu, tagad es sapratu kāpēc.

„Alesandro sacīja, ka nevēlas atstāt uzņēmumu kādam no ģimenes, jo viņam tādas vairs neesot. Bet ārzemēs esot kāda meitene, pret kuru viņš izjūtot patiesu mīlestību un uztver viņu kā mazmeitu. Viņš atstāšot modes namu viņai, un es esot vienīgais, kuram viņš patiesi uzticas, tāpēc man būs jāizrauga, lai jaunajai īpašniecei nenotiek nekas slikts. Es jautāju, kura ir šī jauniete, bet viņš teica, ka nedrīkst to atklāt. Bet tev būšot sirdsveida kaklarota ar kreisajā pusē iegravētiem vārdiem. Todien, redzot tevi Melando muiža pie Izabellas ģimenes portretiem, man likās, ka es sapņoju, jo tik bieži biju redzējis Alesandro stāvot tai pašā vietā un raugoties tālumā. Kad tu pagriezies, es uzreiz sapratu, ka tā noteikti esi tu.” Valentino stāstījums, man lika pasmaidīt par Alesandro piesardzību un tālo domāšanu. Vecais vīrs vienmēr apskatīja visas monētas puses.

„Kāpēc viņš tā darīja, zinot, kas notiek uzņēmumā?’ taujāju vīrietim, domājot, ka viņam vajadzētu zināt atbildi. Viņš nesaprašanā lūkojās manī, tāpēc es turpināju „Es runāju par sarežģījumiem ar Kamerino dzimtu, draudiem un pārējo, kas saistīs ar šo nožēlojamo mafijas biznesu.”

Valentino pēkšņi iesmējās, liekot man nedaudz salēkties „Alesandro bija taisnība, kad viņš mani mierināja, ka gan jau tu pati visu izzināsi un es tev būšu tikai kā neliels palīgs. Cik daudz tu zini?”

„Tikai to, ka „Melando volo” ir vai bija sadarbība ar Kamerino ģimenes vadīto mafiju, kas, man nezināmu iemeslu vadīti, ļoti vēlas iegūt uzņēmu savās rokās. Un es nojaušu, ka viņi ir iemesls Izabellas pazušanai” klāstīju, jūtot, kā neliels šī noslēpuma smagus norit no maniem pleciem.

„Ko tu domā ar vārdu pazušanas? Viņa taču ir mirusi!” Valentino strauji pielēca kājās, uzlūkojot mani kā trako.

„Apsēdies” es klusi izdvesu, apdomājot ikkatru vārdu, ko grasījos turpmāk teikt, jo bija skaidri redzams, ka Valentino par to neko nezināja „Ja Alesandro tevi uzticējās, tad arī es to spēju, bet es nevēlos iesaistīt tevi problēmās, kas varētu izraisīt briesmas, tāpēc atklāšu tikai nepieciešamo.”

Pēc nelielas pauzes, kad vīrietis bija apsēdies,  es turpināju „Pirmkārt, viņa noteikti nenomira Latvijā. Policijas ziņojumos teikts, ka tas bijis negadījums, bet nekādu konkrētu faktu-  kur, kad, kādā veidā, kā arī visi dokumenti, kas saistīti ar kremēšanu tika safabricēti, nav neviena fiziska pierādījumi, ka tā ir notikusi. Otrkārt, todien, kad es uzsāku savu darbu šeit,  mani nolaupīja, jo uzskatīja, ka esmu Izabella.”

Mēs raudzījāmies viens otram acīs, redzot, ka Valentino ar vien vairāk pārņem dusmas, es veikli bildu „Par mani neuztraucies! Jau vakar Itālijā, ieradās personas, kuras parūpēsies par manu drošību. Un, ja ar mani kaut kas notiks, viņi…” bija baisi pat iedomāties par tādu iespēju .

„… viņi zinās kā rīkoties tālāk.” Par spīti visiem maniem pūliņiem, es skaidri sapratu, ka brālis  tādā gadījumā neatstās lietas savu draugu vai varas iestāžu rokās.

Valentino lēnām piecēlās un, aizsoļojis līdz logam, atskatījās uz mani, un sacīja „Viena diena. Tev pietika ar vienu dienu, lai parādītu, ka tu iederies firmā. Viena diena, lai patiesi liktu visiem cerēt uz gaišāku nākotni. Un tu to visu sagrāvi vienā sekundē.”

Es nespēju izdvest ne skaņu, tikai mans pārsteigtais skatiens sekoja vīrietim, kurš bija devies pie sava galda un atvilka atvilktni, no kurienes viņš izņēma ieroci.

„Valentino” mana balss bailēs drebēja, bet prāts centās atrast kādu iemeslu, kādu lietu, kas būtu varējusi mani brīdināt par šādu brīdi.

Par brīdi, kad persona, kurai es patiesi vēlējos uzticēties un to tikko biju paveikusi, stāvēja man pretī ar pistoli, kas bija pavērsta pret mani.

„Tev nevajadzēja man uzticēties” bija pēdējie vārdi, ko es dzirdēju, pirms atskanēja šāviens.

 

Advertisements