1.nodaļa

Neaizmirstules

***********

ēnas paklanījās

un gāja

aiz ēnas aizvērās durvis

 

uz grīdas stāvēja

viegliņš un zils

         neaizmirstuļu kurvis

tūkstoši mazu

tūkstoši zilu

tūkstoši zilu ziediņu

ja man tas viss ir jāpieredz

kāpēc es vispār piedzimu

Klāvs Elsbergs

 

„Piesprādzējieties, pēc 15 minūtēm sāksies pacelšanās” stjuartes balss pāršalca lidmašīnu. Šī bija pirmā reize, kad es lidoju, tāpēc uzreiz pēc iekāpšanas un mantu nolikšanas piesprādzējos, jo es baidījos.

Mani sauc Džuljeta. Šo vārdu man ielika tēvs, jo viņa hobijs ir lasīšana. Viņš bija izlasījis vairākas, grāmatas, kurās vienu no galvenajām varonēm sauca Džuljeta, tāpēc pierunāja mammu uz šo vārdu. Man ir 17 gadi, no tiem 3 nodzīvoju laimīgā ģimenē ar tēvu- Ivaru, māti- Laimu, 4 gadus vecāku brāli – Mārtiņu, vēlāk 13 gadus ar mammu un Mārtiņu pavadīju pie vecvecākiem, bet pēdējo gadu es mītu vienā dzīvoklī ar Ivaru, jo vēlējos aizbēgt no pārējo skatieniem.

Pašlaik esmu klusa, sevī noslēgta personība, bet agrāk tā nebija. Es biju drosmīga, pašpārliecināta meitene, kura prata iepriecināt ikvienu. Neviens tobrīd nebūtu ticējis, ka es savu brīvo laiku pavadīšu, sēžot mājās, un lasot grāmatas, jo pamatskolā es piedalījos visos pasākumos, sporta spēlēs un sacensībās. Man nebija svarīgi uzvarēt, bet piedalīties. Es pratu pārsteigt draugus ar savu ģērbšanās stilu un ekstravagantajām frizūrām. Tobrīd es vēl nenēsāju brilles, tāpēc zilpelēkās acis izcēlās uz mana brūnā matu toņa. Bet viss negaidīti mainījās un mana dzīve sagriezās kājām gaisā.

„Džuljet, vari atsprādzēties,” mani uzrunāja Mets, man advokāts un tuvs ģimenes draugs. Es paklausīju.

Lidmašīna lidoja uz Itāliju. Mets devās man līdz, jo es vēl neesmu pilngadīga un lai palīdzētu tikt skaidrībā ar juridiskām lietām, kas mani sagaidīja Itālijā.

Šajā lidojumā es dodos, lai nokārtotu visu, kas saistīts ar mantojumu, ko saņēmu pirms gada, un vienreiz tiktu skaidrībā ar savām sajūtām.

Mantojumu man atstāja, vecvecāku kaimiņš – Alesandro. Alesandro ar sievu- Andželu katru gadu lidoja šurp no Itālijas, viņiem patika Latvijas miers un skaistā daba. Abi bija labos draugos ar maniem mammas vecākiem, tāpēc es bieži mazotnē pavadīju laiku kaimiņu mājās.

Vēl vairāk ar kaimiņiem kļuvām tuvāki, kad viņi sev līdzi uz Latviju paņēma mazmeitu- Izabellu, kas bija vienādā vecumā ar mani. Man par pārsteigumu, meitene prata runāt arī latviski nedaudz, tāpēc mēs kļuvām par labām draudzenēm. Katru dienu, ko Izabella pavadīja šeit, mēs kļuvām arvien tuvākas.

Izabella bija klusa, kautrīga svešinieku klātbūtnē, bet arī viņa mainījās. Gadā, kad meitenei apritēja 7 gadi, nomira viņas vecāki. Mēs to uzzinājām, no Alesandro. Viņš manai mammai atsūtīja vēstuli. Mēs domājām, ka viņi Latvijā neatgriezīsies, bet tā nenotika. Kaimiņi atkal atbrauca, bet mazmeita bija kļuvusi vēl klusāka un noslēgtākā arī pret mani. Es centos lieki netraucēt Izabellu, bet man tas bija grūti, pēc visiem kopā pavadītajiem gadiem. Izabella bija mana tuvākā draudzene.

Tās vasaras beigās man uzdāvināja jaunu divriteni, es vienkārši nevarēju to neparādīt draudzenei, jo tas bija man pirmais velosipēds. Tāpēc es aizbraucu uz kaimiņu pagalmu, abi sirmgalvji sēdēja koka ēna uz atpūtās, un viņiem blakus Izabella lasīja grāmatu. Visi trīs pievērsās man, es ar smaidu uz lupām vēros Izabellā, kad pēkšņi zaudēju līdzsvaru un nokritu. Draudzene steidzās pie manis. Es viņai pateicu, ka man nekas nekait. Viņa jautāja, vai arī drīkst izbraukt ar manu riteni. Es Izabellai atļāvu. Kopš tās dienas Izabella atkal sāka atklāties, bet ar gadiem viņa kļuva līdzīgāka man- drosmīga, jautra jebkurā sabiedrībā, viņai vairs nebija kautrīga. Meitene kļuva par sabiedrības mīluli, tā atstājot mani ēnā. Mani draugiem arī viņa sāka patikt pat vairāk nekā es, jo meitenei tika atļauts gandrīz viss, bet mana mamma bija stingra attiecībā uz lietām ko daru brīvlaikā. Viņi pievērsās Izabellai, brīžiem piemirstot par mani.

Vasarā, kad man apritēja 10 gadi, mēs ar Izabellu saņēmām sirds veida kaklarotas, ar mūsu vārdiem, no viņas vecvecākiem. Lai arī bijām kļuvuša tik atšķirīgas, mūsu draudzība nemainījās. Abas nosolījāmies, ka mūs nekas nespēs šķirt, un kaklarotas būs mūsu draudzības simbols.

Vasaras beigās Izabella ar vecmāmiņu devās uz Itāliju, bet Alesandro palika. Togad oktobrī nomira mans vecaistēvs. Tas man bija liels trieciens, jo es biju dzīvojusi ar viņu kopā gandrīz visu savu mūžu. Mans vecaistēvs bija jautrs, bērnu mīlošs cilvēks. Viņš vienmēr sacīja, ka es viņa dzīvē ienesu prieku. Draugi un skolas biedri man izteica līdzjūtību, bet viņi nesaprata, ka izsacītie vārdi sagrauj mani no iekšpuses. Vienīgais, kas neko neteica bija Alesandro. Vecais vīrs vienkārši centās manī atmodināt to smaidu, kas bija pametis mani. Alesandro mani uzaicināja pie sevis, sakot, ka viņam esot vientuļi vienam. Es piekritu. Viņš man parādīja bibliotēku, nekad iepriekš es tajā nebiju bijusi. Tā bija milzīga. Viņš paņēma divas grāmatas no plaukta un vienu pasniedza man. Tas bija Romēna Garī romāns „Gaisa pūķi”.

Jau lasot pirmās rindkopas, es sapratu, ka šis romāns, man būs par grūtu, tāpēc es pajautāju Alesandro, vai drīkstu paņemt citu grāmatu. Viņš novērsās no savas grāmatas un ieskatījās man acīs. Vecais vīrs noslēpumaini pasmaidīja un norādīja uz tuvāk esošo grāmatu plauktu. Garī darbu es noliku uz galda, pie kura sēdēja Alesandro. Norādītajā plauktā atradās latviešu autoru darbi. Es paņēmu pirmo grāmatu, kas iekrita acīs. Kopš tās dienas es pievērsos lasīšanai, lai varētu aizmirst ikdienas rūpes. Katru dienu es pavadīju laiku kopā ar Alesandro, aprunājot grāmatas, ko biju iepazinusi. Viņš lēnām aizpildīja tukšumu, ko manā sirdī radīja vecātēva nāve.

Vasarā, kad Izabella ar vecomāti atkal atbrauca, es sāku ievērot draudzenes skumīgo skatienu, ko viņa centās noslēpt. Ikreiz, kad mana ģimene bija kopā, Izabella noraudzījās uz mani ar skaudību acīs. Es zinu viņai nelikās taisnīgi, ka viņai nav neviena brāļa un māsas, un vecāku. Katru reizi, kad sūdzējos par Mārtiņu, viņa manā virzienā raidīja naidīgu skatienu. Bet ar laiku draudzene kļuva par daļu no manas ģimenes. Arvien vairāk aicināju Izabellu pievienoties mums, dažādās aktivitātēs. Viņa neiebilda. Kopš mūsu satikšanās nekad nebijām bijušas tik tuvas. Bet laime nekad nevar būt mūžīga.

„Džuljet, mēs tūlīt nolaidīsimies, tev jāpiesprādzējas,” Mets mani atmodināja, pat nebiju pamanījusi, kad aizmigu. Lēnām atvēru acis. Mets pārliecās pār mani un aizsprādzēja drošības jostu.

„Paldies” pateicīgi sacīju.

„Viss būs labi, mazā” Mets bilda, manā sejā parādījās neliels smaids. Viņš bija mana tēva draugs. Es ar Metu iepazinos, kad pārvācos pie Ivara. Mets vienmēr pret mani izturējās laipni, un brīžos, kad vēlējās redzēt mani smaidot, sauca mani par mazo. Viņš zināja, ka man tas nepatika, bet es nevarēju nesmaidīt.

Lidmašīna nolaidās uz skrejceļa. Pirmoreiz raudzījos uz Itālijas krāšņo dabu. Brīdī, kad stjuartes paziņoja par izkāpšanu, nedaudz atslābināju muskuļus. Mets jau bija piecēlies un noņēma mūsu mantas. Piecēlos kājās un ar advokātu devos uz izeju.

Iepriekš Mets sazvanījās ar Andželu un norunāja, ka mani kāds sagaidīs lidostā, jo Metam vēl bija darīšanas Romā. Tāpēc man vajadzētu doties uz Andželas māju vienai. Vīrietis raudzījās apkārt, bet nepamanīja nevienu, kas būtu atbraucis pēc manis.

„Es nevaru gaidīt. Nāc es tevi iesēdināšu taksī” Mets aizkaitināts teica.

„Nevajag, es varu pagaidīt. Tas noteikti dārgi maksās, Met,” nopietni iebildu.

„Beidz vienreiz,” advokāt mierīgi iesāka, „ Tas nemaksās gandrīz neko. Vienreiz paklausies, lūdzu, manī.”

Negriboši pamāju un devos uz izeju. Mets sarunāja taksi un iecēla manu bagāžu mašīnā. Viņš pateica šoferim, kur mani vest un pamājis, devās prom. Lēnām atlaidos krēslā un centos aizmigt, bet nespēju, jo prātu pārņēma domas par nākotni. Ko es darīšu, kad sastapšu Andželu?

Alesandro vienmēr mani pieņēma, kā paša mazmeitu, bet Andželai tas nepatika. Viņai šķita, ka tā vecais vīrs atstāj novārtā Izabellu. Andžela centās izjaukt mūsu kopīgās sarunas, bet Alesandro nepadevās, jo es biju kļuvusi par viņa balstu, brīdī, kad neviena cita nebija.

Manas 15 dzimšanas dienā mēs ar Izabellu pirmo reizi pa īstam sastrīdējāmies. Es kā katru gadu svinības rīkoju mājās, ģimenes lokā. No rīta pie manis atnāca Izabella, viņa vēlējās, lai mēs abas dodamies, svinēt manu jubileju kopā ar draugiem Rīgā. Es draudzenei atteicu, jo vajadzēja atbraukt manam tēvam, ko es nebiju redzējusi jau vairāk, kā pusgadu. Izabella nebija apmierināt.

„Ivars tāpat neatbrauks, kā katru gadu” viņa nikni man teica.

„Nē, viņš būs. Ja vēlies brauc, bet es nekur šodien nedošos” sparīgi atbildēju.

„Protams, draugi tev jau vairs neko nenozīmē,” Izabella sacīja un pagriezās promiešanai.

Es saķēru viņu aiz rokas „Tā nav, tu zini, bet man ir ģimene, kas jārespektē.” Izteicu, neapdomājot, kā šie vārdi aizkars draudzeni.

Viņa strauji apcirtās riņķī un ar dusmu pilnām acīm vērās manī. „Pareizi, es taču esmu tika bārene, kas nesaprot, ko nozīmē ģimene”

„Piedod, es to nebiju domājusi tā” centos labot izteikto, bet bija jau pār vēlu.

„Nē, tā ir taisnība. Es katru vasaru noraugos uz tavu laimīgo ģimeni, bet tev ar to nepietiek. Tev ir tik daudz- mamma, brālis, vecmamma, tagad arī mazā māsa, bet karu gadu tu gaidi viņu. Ivars bija jūsu ģimenes iziršanas iemesls, viņš to vēlējās” viņa niknuma pilna kliedza.

Es negrasījos padoties „Ivars nav ne pie kā vainīgs! Es viņu vienmēr mīlēšu, jo viņš ir mans tēvs, lai arī ko viņš darītu. Tu neko nepamani, jo esi akla pret citiem. Izabella, tu neredzi kā apkārt esošie cilvēki tevi mīl, tu viņus vienkārši grūd ārā no savas dzīves.”

Izabella pasmējās par mani teikto „Zini, es jau sen sapratu, ka nevienam neesmu vajadzīga. Pēc vecāku nāves centos mainīties, būt līdzīgāka tev. Man izdevās iegūt tavus draugus, bet tad tu arvien attālinājies no savas būtības, viņi iepazina tavu jauno „es”, tagad tu cilvēkus pievilki ar savu atturību. Džuljet, tevi mīl visi, bet mani- neviens. ”

„Tu nesaproti, tavi vecvecāki un es tevi mīlam. Tu to tikai neesi pamanījusi, jo centies izlikties savādāka nekā esi.” centos draudzenei paskaidrot.

„Alesandro ar Andželu nesaprot mani, bet tu vairs neesi tā meitene, ar ko es draudzējos pirms 5 gadiem.” Izabella naidīgi teica un aizlika rokas, aiz kakla uz ņēma nost kaklarotu. „Mēs vairs neesam draudzenes.” Viņa paņēma mūsu draudzības simbolu rokās un pastiepa to man pretī.

„Es nemūžam vairs nebūšu tā meitene, kas biju. Cilvēki mainās, Izabell, tā notiek ar visiem. Ja tu to nespēj pieņem tad mūsu draudzībai patiešām ir jābeidzas.” Negribīgi sacīju un raisīju vaļā savu kaklarotu. Es to saņēmu vienā rokā, izstiepu to pret Izabellu un pagriezu, tā liekot rotai nokrist uz zemes. Draudzene sekoja manam piemēram. Pagriezāmies un neko neteikušas, devāmies katra savā virzienā.

Šo dienu es atcerēšos vienmēr, jo jau divus gadus es vainoju sevi tās nedēļas tālākajos notikumos. Tajā dienā Izabella nepārnāca mājās. Nākamajā dienā sākās viņas meklējumi, meitene bija oficiāli pazudusi. Meklēšanā piedalījās ciema iedzīvotāji, policisti, bet sākotnējie pūliņi bija neveiksmīgi. Arī mani iztaujāja par iepriekšējā dienā notikušo. Es tikai pateicu, ka mēs sastrīdējāmies, un neko sīkāk nevienam neskaidroju.

Nākamās trīs dienas bija ļaunākās manā nelielajā mūžā. Apkārtējie mani uzmanīgi vēroja, bet es centos izvairīties no viņu līdzcietīgajiem skatieniem. Tikai pēc trīs dienu meklējumiem, visu centieni tika atalgoti, bet ne tā kā tika cerēts. Vienīgais, ko man pateica, bija, ka Izabella ir mirusi, bet vēlāk es dzirdēju, pieaugušos sarunājoties, ka tā bijusi pašnāvība. Meitene tika kremēta Latvijā, un viņas pelni nogādāti Itālijā. Man neļāva būt klāt atvadu ceremonijā.. Es pat neredzēju viņu, nevarēju atvainoties par notikušo.

Alesandro toziem atgriezās no Itālijas viens pats. Es negribēju apbēdināt sevi un viņu, tāpēc nedevos pie vecā vīra. Bet tas nebija ilgi, mēs atkal satikāmies un kļuvām vēl tuvāki. Vecais vīrs ar katru dienu izskatījās arvien vecāks. Pēc mana pamatskolas izlaiduma viņš aizlidoja atpakaļ uz dzimteni. Pēc mēneša pienāca ziņa, ka viņš ir aizgājis no šīs saules, un ka man jābūt klāt testamenta nolasīšanas brīdī. Es sazinājos ar tēvu, lai viņš palīdzētu man tikt galā ar šo lietu. Viņš pieaicināja Metu. Mets izdarīja visu, lai man nebūtu jādodas uz Itāliju, es testamenta nolasīšanu vēroju caur internetu kopā ar viņu. Es redzēju tikai testamenta izpildītāju. Alesandro pēdējā griba tika lasīta itāļu valodā, bet sadaļa, kurā biju pieminēta es, bija uzrakstīta latviski.

Izpildītājs skatījās tieši kamerā un lasīja:

„Mīļā Džuljet, tu manos pēdējos dzīves mēnešos pierādīji, ka arī pēc zaudējuma cilvēks var atgūt dzīves jēgu. Tu noteikti domā, kāpēc tev būtu jādzird mans testaments, bet laikā pēc Izabellas aiziešanas, tu biji mans balsts un ikdienu liki atcerēties laimīgos mirkļus, kas tika pavadīti Latvijā ar mazmeitu. Tāpēc man bija viegli uzrakstīt nākamos vārdus Es, Alesandro Melando, man piederošo modes namu „ Melando volo” novēlu Džuljetai Vilumai. Modes nams nonāks viņas vadībā, tiklīdz tiks pabeigta testamenta nolasīšana. Līdz savai pilngadībai, Džuljeta var iecelt kādu, kas paraudzīs, visas juridiskās lietas, bet, sasniedzot 18 gadus vecumu, viņai jāizlemj, vai pārvaldīs uzņēmumu pati vai nodos pārvaldes grožus citu rokās. Tu bija labākā draudzene manai mazmeitai, lai arī, kas notika todien, jūs draudzība spētu to pārvarēt. Tieši tava mīlestība pret Izabellu, lika man atstāt tev manu lielāko dārgumu. Ceru, ka mans lēmums nemainīs tavas jūtas pret mani. Tu vienmēr man biji kā otrā mazmeita.”

Fonā varēja dzirdēt naidīgu Andželas balsi. Cik varēja noprast, viņai nepatika vīra lēmums. Kamēr tiesu izpildītājs centās paskaidrot pārējiem klātesošiem, tikko nolasīto testamenta sadaļu, es piecēlos kājās un neko neteikusi, izgāju no Meta kabineta. Prātu pāršalca miljoniem domu, kāpēc tieši es. Es pirmoreiz dzirdēju, ka Alesandro piederēja modes nams, viņš nekad nebija to pieminējis. Devos uz liftu. Nonākusi 1.stāva, visu telpā esošo skatienu pavadīta izskrēju no ēkas un devos uz tuvējo parku. Apsēžoties uz soliņa, mani pārņēma skumjas. Kāpēc mana dzīve ir tik sarežģīta?

Sēžot un raudot, jutu, kā garāmejošie cilvēki pamet skatienu manā virzienā. Biju nosēdējusi parkā vairāk kā desmit minūtes, kad kāds apsēdās man blakus. Man nevajadzēja paskatīties, es zināju, ka tas ir Mets. Noliecu galvu uz vīrieša pleca.

„Neuztraucies viss būs labi! Es darīšu visu, lai atvieglotu tavus pienākumus” Mets lēnām noglāstīja manus matus. Es jutos tik droši viņa rokās.

„Paldies, tev par visu!” sacīju Metam ieskatoties viņa acīs. Kopš tās dienas Mets bija mans lielākais atbalsts grūtos brīžos. Viņš kļuva man kā tēvs.

Nemanot es tomēr biju iemigusi. Mani pamodināja telefona zvans, lai arī tas nebija mans.

Šoferis ātri atvienoja zvanītāju un paskatījās atpakaļskata spogulī. „Atvainojiet, es nevēlējos Jūs uzmodināt.” viņš angliski atvainojās.

„Nekas. Es jau lidmašīnā atpūtos” itāļu valodā atbildēju. Es jau bērnībā mācēju nedaudz itāliski, bet pārceļoties uz pilsētu, es sāku katru dienu apmeklēt itāļu valodas kursus.

„Jūs protat itāļu valodu?” šoferis pārgāja uz dzimto valodu.

„Jā, tā ir skaistākā no valodām, ko es zinu” man nesagādāja nekādas grūtības šī valoda, skolotāja teica, ka man pat nav akcenta, un es, viņasprāt, pārzinu itāļu valodu tikpat labi kā dzimto.

„Paldies. Jūs jau kādreiz esat bijusi Itālijā” vīrietis ziņkārīgi jautāja.

„Nē, šī ir mana pirmā reize.” smaidot bildu.

„Jums šeit patiks!” šoferis labsirdīgi paskatījās uz mani un pievērsās ceļam.

„Cik ilgi mums vēl jābrauc?” satraukti jautāju.

„Nav vairs ilgi, jaunkundz! Kādas 15 minūtes” itālis maigi sacīja.

Man vajadzēja saņemties. Pēc mazāk kā 15 minūtēm es būšu Izabellas dzimtas mājās, kur vienīgais pazīstamais cilvēks būs Andžela, kurai es nepatiku. Brīdī, kad pieņēmu lēmumu lidot šurp, es apņēmos būt drosmīga un nepadoties neviena spiedienam. Es nolēmu kļūt par to meiteni, kuru bija iepazinusi Izabella, lai spētu sakārto savas jūtas.

Mašīna apstājās. Manas puses logs, bija nolaists, jo Itālijā bija svelmaina pēcpusdiena. Mēs bijām pie grandiozas māja, es pat teiktu muižas. Muižu ieskāva neskaitāmi koki, kas padarīja to dzīvāku. Vadītājs jau bija izkāpis no auto un vēra vaļā manas durvis. Es paķēru blakus nolikto somiņu un noliku kājas uz zemes. Vīrietis izņēma manu bagāžu. Es satraukti sāku meklēt maku savā somiņā.

Itālis strauji pienāca pie manis un uzlika savu roku uz manējā „Jūsu pavadonis man jau samaksāja”

Atviegloti nopūtos. „Paldies, ka atvedāt” laipni teicu.

„Nē, man bija tas prieks.” vīrietis viegli saņēma un noskūpstīja manu roku. Es noteiktu nosarku nedaudz.

Kad viņš iesēdās mašīnā, es vīrietim neviltoti uzsmaidīju. Tagad es saprotu, ko Alesandro domāja, sakot, ka visi itāļi ir familiāri.

Jau grasījos paņemtu savu nelielo čemodānu un doties uz māju, kad durvis strauji atvērās un pa tām iznāca jauneklis.

„Atļaujiet iepazītie, Antonio, jūs noteikti esat Džuljeta” jauneklis stādījās priekšā.

„Jā, prieks iepazīties” kautri atteicu, sniedzoties pēc somas.

„Ļaujiet man” Antonio paņēma manu koferi un devās iekšā mājā. Lēnām sekoju puisim.

„Andželai bija steidzamas darīšanas firmā, tāpēc viņa nevarēja jūs sagaidīt” Antonio ierunājās, kāpjot pa kāpnēm.

Nemanot saviebu seju. Es saprotu, ja vecākus vai jaunākus cilvēkus par sevi uzrunā uz jūs, bet Antonio izskatījās, ja labi gadu- divus vecāks par mani.

„Džuljeta, nav vajadzības mani uzrunāt savādāk” nedaudz pikti sacīju.

„Kā jaunkundze vēlas” jauneklis smīnot teica, nedaudz palēninot gaitu.

Maita! Nospriedu. Cerams, ka man nevajadzēs ar viņu daudz pavadīt laiku, citādi viņam šādi turpinot, mani nervi var neizturēt un tad es par sevi neatbildu.

Nonākuši otrajā stāvā, devās tālāk pa garu gaiteni, kuram abās pusēs bija neskaitāmas gleznas. Tā kā no mākslas biju atteikusies, nopētīju savu pavadoni.

Antonio bija garš, muskuļots augums, melnie mati īsi apgriezti. Šobrīd augumu sedza krekls bez piedurknēm un melnos džinsos, uz rokas varēja redzēt dārga zīmoga pulksteni.

Viņš noteikti nav kalpotājs, bet kas tad?

Nebiju piefiksējusi par kuru brīdi Antonio apstājās un pagriezās pret mani, tāpēc gandrīz ieskrēju viņā.

„Lēnāk, mazā!” Viņš smejoties ielūkojās manās acīs un ātri aizgriezies, atvēra durvis un iegāja istabā.

Sekoju un sāku aplūkot istabu. Tā gandrīz ne ar ko neatšķīrās no citām viesu istabām, kurās biju apmetusies. Centrālā mēbele bija divvietīga gulta, labajā pusē blakus tai neliels skapītis, labajā pusē durvīm vidēja lieluma, koka skapis. Gultai pretī atradās televizors, pa labi no tā neliels spoguļa galdiņš. Tad devos pie loga, skats pa to bija vienīgais, kas atšķīrās no pārējām vietām, kur biju mitinājusies. Tas bija fantastisks. Varēja redzēt dārzu, kurā auga neskaitāmas rozes un dažādi krāšņuma krūmi, kas veidota neiedomājamus rakstus un veidolus.

Pamanīju, ka uz gultas stāv nolikta kaste, kas apsieta ar milzīgu banti.

„ Dāvana no Andželas. Ceru, ka jutīsies ērti. Vakariņas būs 6” Antonio strauji bilda, pametot mani vienu.

Izlēmu kasti atvērt vēlāk, jo tūlīt pat vēlējos aplūkot dārzu tuvāk, sāku izkravāt savas mantas. Līdzi biju paņēmusi tikai dažas drēbes, jo biju nolēmusi papildināt garderobi iepērkoties šeit. Izņēmu divus pārus kurpju, vienas vienkārša zilas laiviņ kurpes, otrs baltas sandales. Rotas saliku spoguļa galdiņā atvilktnēs, bet nelielo kosmētikas somiņu uz galdiņa.

Nolēmu ātri pārģērbties, jo salīdzinot ar Latvijas vasarām, šeit bija vienkārši sutīgi. Paķēru no skapja gaišzilu kleitu uz lencītēm, kas sniedzās līdz ceļiem un devos uz vannas istabu. Noņēmu nelielo grimu, ko biju uzlikusi un pārģērbos. Iegāju istabā un apāvu zilās kurpītes, izlaidu matus un uzliku baltu cepuri. Paņēmu grāmatu, telefonu un fotoaparātu un devos ārā no istabas.

 

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements