10.nodaļa

Ceļā

Vāze

on_the_road_by_lyddie Kāds iztraucēs mani; es nosviedīšu
zemē šo vāzi. Bet glīta gan
tā varēja izdoties — velim kur ielikt neplūktās pīpeņu lampiņas. Tumsā
nevar saredzēt švīkas,
ar kurām šo vāzi rotāja bērns.
Ceļā no bērna uz veli
    ir plīsusi kārtējā
    vāze.
Ceļā no sāpēm uz sāpēm
    ir zibsnījis dīvains zieds. Visiem kopīgā pļavā es gausi sakožu zobus.

Klāvs Elsbergs

 

„Mārtiņam bija taisnība” Raivo mierīgi pagāja man garām un devās tālāk telpā.

„Ko tu šeit dari?” taujāju, lai arī nojautu, ko šeit dara viens no mana brāļa labākajiem draugiem.

„Sveiki, arī tev Džuljeta” viņš, protams, nebija pārsteigts par manu reakciju „Es tikai vēlējos tevi apciemot.”

Pēkšņi Raivo skatiens aizslīdēja uz loga pusi, ātri izņēmis telefonu, viņš kaut ko uzrakstīja un pēc tam padeva man ierīci.

Šeit ir izvietotas noklausīšanās ierīces.

Tas nekavējoties lika apdomāt manus nākamos vārdus „Piedot, es šodien nevienu negaidīju. Ja tev nebūtu iebildumu, es ātri ieiešu vannā.”

„Protams, es uzgaidīšu” vīrietis atteica.

„Jūties kā mājās” vēl pasacīju un devos uz vannas istabu, cenšoties nedomāt par to, ka kāds ir bijis manā dzīvoklī.

Lēnām iegremdējos ūdenī, zinot, ka tagad Mārtiņš vēl vairāk uztrauksies. Kā es varu būt drošībā, ja pat signalizācija un apsardze šeit nespēj nodrošināt, ka neviens neiekļūst dzīvoklī.

Apzinoties, ka nespēšu ilgāk relaksēties, jau pēc desmit minūtēm beidzu vannoties. Labi, ka jau iepriekš biju ienesusi drēbes, ko pārģērbt. Izžāvējusi un ieveidojusi matus, saposos un savaldīgi pametusi telpu, uzreiz devos meklēt paziņu.

Raivo atradās pie virtuves letes, uz kuras pašlaik bija novietotas neskaitāmas ierīces. Piefiksējis manu atnākšanu, viņš sacīja „Tagad vari runāt droši, noklausīšanās ierīces ir deaktivētas.”

Es atviegloti nopūtos un devos apsēsties pretī vīrietim „Man vajadzēja nojaust, ka viņš atsūtīs kādu no jums.”

„Nākošreiz piesaki, ka nedrīkst arī nevienu sūtīt palīgā” Raivo uzsmaidīja, bet to ātri nomainīja raizes „Turklāt ar to, ko es atradu dzīvoklī, tu viena nebūtu tikusi galā. Izskatās, ka tev uz astes ir profesionāļi.”

„Domā man vajadzētu doties atpakaļ uz Latviju?” es nespēju iedomāties, kā vispār spēju apsvērt tādu iespēju.
Vīrietis pacēla acis no tehnikas un ielūkojās man acīs „Nē, tev ir jāpaliek. Mēs visi to apspriedām un nolēmām, ka ir jāuzzina patiesība. Turklāt nav garantijas, ka tev nesakos līdzi.”

„Skaisti” īgni noteicu, nolecot no krēsla „To gada laikam jau zina visa valsts. Es viņu nositīšu! Balamute!”

„Džuljeta nomierinies” Raivo pienāca klāt un uzlika rokas man uz pleciem „Tu taču zini, ka mēs nevienam nestāstīsim. Bet tas tevi nemaz neuztrauc vai ne?”

Raivo bija brāļa draugs jau no bērnības, tāpēc ļoti labi pazina mani „Es nevēlos, lai vēl kāds ciestu!”

„Par to neraizējies, es šeit esmu no brīva prāta. Tu zini, ka man nepatīk sēdēt mājās” viņš atgādināja.

Raivo strādā par krimināllietu inspektoru, bet jau vairākus mēnešu viņš ir atstādināts no amata, iekšējās izmeklēšanas dēļ. Es īsti nezinu, kas notika, bet nojaušu, ka tam bija kāds sakars ar vīrieša nepakļaušanos pavēlei.

„Labi” piekāpos un norādīju uz galdu „Pastāsti, kas tas viss ir?”

„Tikai tādā gadījumā, ja tu man pagatavosi vakariņas, lidmašīnas ēdiens ir mēsli” viņš jautri noskaņot devās otrpus letei.

„Sarunāts” atteicu un, pārliecinājusies, ka man vēl ir divas stundas laika, izvēlējos gatavot pildītu vistas fileju.

Kamēr gatavoju, Raivo apgaismoja mani ar jaunākajām tehnoloģijām. Man tagad bija telefons ar karti, ko nevar noklausīties, bet var noskaidrot, kas cenšas pieslēgties tīklam; portatīvais, kam nevar izsekot un papildus jauns e-pasts ar speciāli izstrādātu aizsardzības programmu.

„Mārtiņš to izstrādāja speciāli pēc iekšlietu ministrijas pasūtījuma, tāpēc tu būsi vienīgā privātpersona, kurai tā pieder” viņš jau atkal bija pilnā inspektora režīmā.

Vēl tur bija neskaitāmas ierīces, kas bloķē noklausīšanās iespējas, sabojājot to frekvences. Bet mani visvairāk piesaistīja rotu kastīte.

Ievietojusi ēdienu cepeškrāsni, es paņēmu kastīti rokās „Šis noteikti ir Rolanda darbs.”

Raivo, neizņēmis lādīti no manām rokām, lēnām atvēra to „Tā bija tieši Rolanda ideja, viņš teica, ka tā nekas nebūs redzams, bet mēs jau zinām patieso iemeslu: viņš vēl aizvien ir tevī ieķēries” vīrietis kaitināja „Kad izej no mājām, tev vienmēr ir jābūt klāt kādai no šīm rotām.”

Tajā atradās divi nelieli auskari ar melnām actiņām un tāda paša dizaina gredzens, kaklarota ar zvaigznes koloniņu un pulkstenis, kas man patika visvairāk. Ja pa vidu neatrastos pulkstenis, tā varētu būt rokassprādze. Ķēdīte izskatījās pēc zara ar trauslām lapām; pie aizdares bija tirkīza zila lapa, bet ap pašu pulksteni sānos izvietoti  trīs melni rombi, augšmalā melna, bet apakšmalā tumšzila sirds.

„Auskaros ir diktofoni, gredzenā kamera, kaklarotā abi divi, bet pulkstenī, kas acīmredzot tev patīk visvairāk, kamera un speciāla trauksmes poga. Protams, visas šīs ierīces ir iepriekš jāieslēdz, lai darbotos, izņēmums ir trauksmes signāls, kas darbojas jau pašlaik” vīrietis paskaidroja un parādīja, kur atradās poga.

„Šajā brīdi man laikam būtu jāsāk uztraukties. Kas jūs esat?” jautājoši vēros paziņā, kas noteikti zināja visas atbildes.

Raivo viltīgi pasmīnēja „Džuljet, tu ļoti labi pazīsti mūs! Tikai vienmēr izliecies, ka nesaproti par ko runājam, nevēloties iesaistīties.”

„Tev noteikti taisnība, tomēr ikreiz bija cerība, ka es jūs pārprotu” atbildēju, pasniedzot vakariņas „Kaut ko dzersi?”

„Tev jau alus noteikti nav?” vīrietis zināja, ka es nemīlu alu. Tāpēc, kad pasniedzu prasīto, viņš pārsteigts palūkojās uz mani.

„Tas ir Klāvam. Tu jau noteikti zini, ka viņš šodien atlido” paskaidroju, pati sev ieliedama apelsīnu sulu.

Mēs jau gandrīz bijām beiguši maltīti, kad Raivo nolika piederumus un nemierīgi vērās manī „ Džuljet, tu saproti, kur esi iesaistījusies?”

Visu maltītes laiku, mani tirdīja šis jautājums. Iespējams tikai tagad, kad dzīvoklī ienāca Raivo, es sapratu, cik dziļā ķezā esmu. Mārtiņš nebūtu lūdzis palīdzību draugam, ja būtu kaut mazliet pārliecināts, ka pati spēšu tikt galā.

„Mans brālis nevar tikt iejaukts. Viņam pietiek jau ar vienu pārkāpumu, citādi karjerai varēs pārvilkt strīpu” brīdinoši noteicu.

„Visupirms, Garais pats var par sevi parūpēties, bet, zinot tevi, mēs jau nolēmām, ka turpmāk viņš visu atstās pārējo ziņā” vīrietis paziņoja „Mēs tikai informēsim, kā viss rit uz priekšu.”

Ielikusi traukus izlietnē, aizdomīgi pagriezos pret draugu „Definē vārdu- mēs?”

„Tas būs tikai līdz brīdim, kad uzzināsim ar ko mums ir darīšana” viņš atteica un gļēvulīgi devās apsēsties uz dīvāna.

Vienīgais, kā es spēju iebiedēt šos vīriešus, bija ar dusmām. Kas nozīmē, ka man noteikti nepatiks viņu plāns „Tu neatlidoji viens.”

Raivo palūkojās uz mani „Nē, Normunds un Kristaps palika viesnīcā.”

„Lieliski! Par ko jūs mani uzskatāt? Vārgu, muļķa sievieti, kas nespēja par sevi parūpēties. Tas noteikti nav nekas īpašs! Nolaupītāji sajauca mani ar Izabellu, viņi taču nav nekādi gangsteri!”

„Tu to nezini. Tāpēc arī mēs esam šeit, lai noskaidrotu, cik nopietni ir svešinieku nodomi. Tiklīdz būs redzams, ka tev nekas nedraud, mēs dosimies prom” vīrietis centās paskaidrot, bet viņam jau nu vajadzēja saprast, ka es ar to nebūšu mierā.

„Nedēļa” es strikti atteicu „Jums ir nedēļa laika, ja nekas neliecinās, ka man draud nopietnas briesmas, jūs visi dosieties atpakaļ.”

Pat nesagaidījusi atbildi, aizbrāzos uz guļamistabu. Žigli sakārtoju somiņu, ieskatījusies spogulī, nedaudz piekārtoju matus. Atgriezusies atpakaļ sastapos ar Raivo bažīgo skatienu, bet, liekoties to nemanām, gāju garām, uzliku tikko iegūto pulksteni un somiņā ievietoju telefonu, un tikai tad pagriezos pret paziņu.

„Sakravā savas mantas un vari doties. Jūs varat darīt, ko gribat, bet netraucējiet man. Katru dienu mēs varam satikties no rīta, pirms es dodos uz darbu, pārējo laiku mūs nevar redzēt kopā” informēju un devos atsēsties uz dīvāna.

Kamēr vīrietis pakojās, es atradu Doriana vizītkarti un aizsūtīju savu numuru. Uzreiz saņēmu atbildi: Ar nepacietību gaidu mūsu tiekšanos :)

Kad Raivo bija gatavs iet, es pajautāju „Kādi jums plāni šim vakaram?”

„Kas, gribi, lai pavadu tevi? Tu taču nevēlējies, lai jaucamies tavā dzīvē” viņš ķircinājis, bet, redzot manu nopietnu seju, pārstāja „Mēs pamēģināsim izsekot noklausīšanās ierīces un uzzināt, ko vairāk par Izabellu.”

„21:00 ielidos Klāvs, es apsolīju viņu sagaidīt, bet plāni mainījās, tāpēc jums viņš būs jāsagaida un jāatved līdz šejienei” sacīju, pavadot paziņu līdz durvīm.

„Mēs esam pamatīgās nepatikšanās” viņš atmurmināja, stāvot aiz muguras, kamēr slēdzu durvis.

„Tieši tā! Ja jau esat šeit, neļaušu jums dirnēt bezdarbībā. Uz rītdienu es sagatavošu sarakstu ar lietām, kas jums jāpaveic” dzēlīgi pasmaidīju.

„Vīriem tas nepatiks” Raivo atteica, lūdzoši veroties manī.

„Nav mana problēma” mierīgi atbildēju „Uz redzi” atvadījāmies. Es devos uz kāpnēm, bet vīrietis uz liftu.

Kad jau biju pusceļā līdz firmai, atskārtu, ka jau kavēju, tāpēc ātri aizrakstīju Ramonai, lai dodas bez manis; ka satiksimies klubā.

Tā kā nezināju, kur atrodas klubs, apstādināju taksi.

Iekāpusi auto, paziņoju šoferim galamērķi „La Cabala, per favore!”

Gandrīz ne mirkli neatrāvu skatienu no eleganti izgaismotās pilsētas, kas tikko bija sākusi nakts dzīvi.

“Esam klāt” mani no sapņiem izrāva šoferis. Negaidīti, kāds attaisīja pasažiera durvis.

“Signora” man roku pasniedza izskatīgs jauneklis, tāpēc ātri samaksāju un izkāpu.

“Paldies” cerēju, ka viņš nevar redzēt manu pietvīkumu.

“Jūs esat šeit pirmoreiz” jauneklis izsecināja “Ja vēlaties, es varu jums visu izrādīt?”

Nesagaidījis atbildi, viņš pamāja citam vīrietim, kas nekavējoties pameta iepriekšējo darbu un nostājās, lai sagaidītu piebraucošos auto.

“Dosimies” viņš lēnām vadīja klubā. Vairakkārt jauneklis tika sveicināts, bet es tik un tā nespēju notvert vārdu.

“Mani ir sarunāta tikšanās ar draudzenēm. Viņas pierunāja mani atnākt” paziņoju, kad bijām nonākuši līdz bāram.

“Dons varētu viņas pazīt” viņš atteica un pamāja bārmenim, kurš pašlaik jauca dzērienu izrādīdamies, bet pamanījis manu pavadoni, žigli pabeidza to un steidzās pie mums.

„Ko vēlaties?” bārmenis taujāja man, lai arī bija skaidri saprotams, ka viņš tik ātri ieradās citas personas vadīts.

„Es meklēju Ramonu un Žannu no „Melando volo” modes nama, viņām vajadzēja mani sagaidīt” atbildēju un pārlaidu ašu skatienu pāri klubam, bet nekur neredzēju abas sievietes.

„Es pazīstu Ramonu, viņa vēl nav ieradusies, bet gan jau drīz būs. Viņa jau iepriekš pieteica ballīti, lai, kā es sapratu, nosvinētu kādas kolēģes pirmo darba dienu” vīrietis laipni klāstīja.

„Paldies, es laikam pagaidīšu viņas tepat” atteicu un atsēdos uz augstā bāra krēsla, mans pavadonis iekārtojās blakus.

„Ļauj man tev izmaksāt dzērienu” viņš ierosināja.

Ilgi nedomādama pateicu, ko vēlos „Mai Tai ar persiku sulu.”

„Man rumu ar kolu” jauneklis pasūtīja un pagriezās pret mani „ Es jau nojautu, ka tu strādā modes namā.”

„Kā tad?” vēlējos zināt.

„Tāpēc, ka nevienai citai es neesmu redzējis tādu pašu tērpu kā jums” viņš atbildēja, paskatoties uz pūli.

Viņam bija taisnība, kā nekā tas ir Klāva dizains. Šī bija viena no manām mīļākajām kleitām: balta, priekšpusē virs ceļa, bet aizmugurē garāka, nedaudz zem ceļa, uz viena pleca, kas izrotāts ar melniem dārgakmeņiem, kas nogāja līdz pat krūtī.

Es pagriezos pret vīrieti un ciešāk ieskatījos acīs. Tās bija kā dziļi bezdibeņi, brūnā krāsa gandrīz pārgāja melnā… Nevar būt! Šīs acis bija identiskas Doriana.

„Kaut kas notika?” viņš taujāja, skatoties manā izbrīnītajā sejā.

Ātri neskurinājos un atbildēju „Nē, nekas Mariāno!”

„Kā redzu zini manu vārdu, bet tu man vēl esi noslēpums” vīrietis vaicājoši raudzījās manī.

„Džuljeta” sacīju un piebildu, iemalkojot dzērienu, ko pirms brīža pasniedza bārmenis „Es dzirdēju kā pārējie tevi sveicina!”

„Es šeit esmu biežs viesis” Mariāno paskaidroja.

„Manuprāt, es pazīstu tavu brāli. Dorians, vai ne?” rūpīgi vēroju pretī sēdošā reakciju.

Lai arī viņa grimase pauda izbrīnu, likās, ka tā nav gluži patiesa „Tu pazīsti Dorianu? Brālis nav neko man par tevi stāstījis!”

„Mēs tikai vakar iepazināmies” sacīju un novērsos no svešinieka, jūtot, ka viņš pārāk labi spēs nolasīt manas emocijas.

„Mans brālis ir ārkārtīgi patmīlīgs” Mariāno nicinoši izmeta un jau grasījās kaut ko vēl piebilst, kad pēkšņi pie viņa piesteidzās kāds vīrietis.

Svešinieks kaut ko iečukstēja viņam ausī, liekot mainīties sejas izteiksmei no izklaidīgas uz neticami nopietnu, un žigli aizsteidzās.

Vīrietis negribīgi teica „Diemžēl man uz mirkli jāpamet tevi” pat nesagaidījis atbildi, viņš ātri aizsteidzās prom.

„Lieliski” klusi nomurmināju pie sevis un iztukšojusi savu glāzi, pamāju bārmenim.

Viņš izpildīja iesākto pasūtījumu un pietuvojoties jautāja „Kur tad pazuda Mariāno?”

„Nezinu” atbildēju, kamēr Dons novāca tukšo glāzi „Brīžiem šķiet, ka visi no manis bēg.”

„Neuztraucies, Kamerino brāļi parasti šeit ir tikai, lai pārraudzītu, kā strādā personāls un pārskatītu ienākumus” vīrietis skaidroja, noliecies pār bāra leti man tuvāk.

„Viņiem pieder šis klubs” izsecināju. Kā es varēju būt tik aprobežota? Man jau iepriekš vajadzēja iedomāties, ka Mariāno nav parasts izsūtāmais.

„Brāļi jau labu laiku nebija šeit bijuši. Ikdienā visu pārrauga kāds cits” bārmenis piebilda.

„Kā man veicas” klusi nomurmināju un, paglūnējusi uz dzērieniem, pasūtīju „Tekilu.”

Vīrietis jau sniedzās pēc dzēriena ar vismazāko alkohola daudzumu, bet es viņu apstādināju „Nē, to pudeli” norādīju, jo pilnībā neredzēju nosaukumu.

Bārmenis paņēma norādīto pudeli un nolika uz bāra letes „Esat pārliecināta?”

Žigli rūpīgāk nopētīju dzērienu un atbildēju „Jā!”

Vēlreiz mani rūpīgi nopētījis, bārmenis paņēma glāzīti un ielēja pasūtījumu, aši sagrieza citronu, ko novietoja uz šķīvīša, un to visu nolika man priekšā kopā ar sāli.

Lai nerastos laika pārdomām, ātri uzbēru nedaudz sāls uz rokas, tad to strauji nolaizīju, izdzēru ielieto tekilu un iekodos citronā.

„Paskat, tā meiča tur labāk par tevi” pāris krēslus pa labi noteica kāds vīrietis.

Pārlaižot skatienu, pamanīju, ka vairāki apmeklētāji rūpīgi vērojuši manu „izrādi”.

„Vēl neviena dāma nav tik neitrāli reaģējusi uz stiprāko tekilu. Nemaz nerunājot par perfekto izpildījumu” Dons līksmi paziņoja.

„Tas nozīmē, ka La Cabala vēl nav sastapusi īstu dāmu” atteicu, iesmejoties.

Vairāki cilvēki man pievienojās, bet pēkšņi visi apklusa.

„Kas šeit notiek?” bija atgriezies Mariāno un metu dusmu zibšņus te uz mani, te uz tekila pudeli, kas vēl aizvien stāvēja man priekšā.

„Es svinu” sacīju, kā tas nebūtu nekas īpašs, un piecēlos kājās „Kā nekā Ramonas rīkotās dzīrēs būs pa godu man. Re, kur jau viņas ir!”

Pa bāra durvīm tikko ienāca Ramona ar Žannu, es viņām pamāju un atkal pievērsos Kamerino „Tu samaksāsi, vai ne!”

Es pat nedomāju, gaidīt viņa reakciju, tāpēc uzreiz devos pie draudzenēm.

Kad beidzām sasveicināties, Žanna paskaidroja, ka aizkavējušās, jo esot ieradusies policija, lai vēlreiz iztaujātu par vakardienas incidentu.

Abas mani vadīja dziļāk telpās. Mēs nonācām istabā, kas atradās aiz deju zāles. Tur bija izvietoti vairāki galdiņi, mūzika skanēja pieklusinātāki. Mūsu galdiņā atradās vis dziļākajā stūrī.

Pie tā jau atradās vairāki cilvēki, tāpēc, kad pie tuvinājāmies, atskanēja aplausi un apsveikumi man.

„Paldies” pateicos un apsēdos ērtajā dīvāniņā.

Ramona iepazīstināja ar pārējiem, kas bija atnākuši. Lielākā daļa strādāja firmā, dizaina nodaļā.

Jautri čalojām, dejojām, likās es gāju pie sirds gandrīz visiem. Bija jauki apjaust, ka spēšu „Modes namā” iejusties, jo arvien vairāk iepazīstu tā būtību- darbiniekus.

Bet pa visu kņadai likās, ka kāds mani novēro, bet es to ignorēju, nevēloties sabojāt vakaru.

Pēc trīs stundu balēšanās, visi sāka lēnām izklīst, kā nekā rītā jāierodas darbā. Mēs ar Žannu un Ramonu palikām pēdējās, norēķinājušas ar bārmeni, devāmies uz ielu.

„Mēs varētu doties kopā” Ramona ierosināja, dīvaini uzlūkodama.

Nebija jābūt Einšteinam, lai saprastu „Es neesmu piedzērusies! Ne tuvu tam! Jums būtu vajadzējis redzēt mani brāļa 20. jubilejā!”

Žanna iesmējās „Protams, tu neesi pillā! Būdama precējusi vairāk kā piecus gadus, es zinu kā izskatās tāds cilvēks.”

„Kā velnu piemin, tā velns klāt” Ramona atteica un norādīja uz auto, kas piebrauca pie ietves.

No mašīna izkāpa vīrietis ar pusgariem blondiem matiem, vidēja auguma un žilbinošu smaidu.

„Mazā” viņš pienācis noskūpstīja sievu „Kā redzu jautri esat pavadījušas vakaru!”

„Tieši tā” līksmi atbildēju „Džuljeta” pati iepazīstinājos un noskūpstīju svešinieku uz abiem vaigiem.

Viņš nedaudz apmulsis atkāpās „Andriko.”

„Labi, dosimies! Man rītā ir pēcpusdienas maiņa, bet, lai izgulētu šo nakti, vajadzēs nedaudz vairāk kā pāris stundas”  Ramona paziņoja un devās uz auto.

„Kā ar tevi, Džuljeta?” Andriko laipni taujāja.

„Es noķeršu kādu taksi” atteicu un palūkojos uz ielu, kas nesolīja neko labu.

„Šajā laikā būs grūti kādu noķert. Ļauj mums tevi aizvest” Žanna vēlreiz sacīja, piebilzdama „Tas nemaz nav tik liels līkums.”

Brīdi jau apdomāju, ka varbūt viņai taisnība, kā nekā tas nebija daudz prasīts.

„Kādas problēmas?” man aiz muguras ierunājās stingra vīrieša balss, ko pazinu.

Lēnām pagriezos un  vēros tumšā acu pārī, ko nedomāju satikt līdz rītdienai „Sveiks, Dorian! Es tevi nemanīju klubā.”

„Es ierados tikai, lai paņemtu dažus dokumentus” jauneklis atteica un strauji pastiepa roku uz augšu, lai tieši laikā noķertu tikko piebrauktās mašīnas atslēgas „Paldies, Marko!”

„Džuljeta atteica braucamo, iedomājoties, ka spēs noķert taksi” Ramona jau no mašīnas, nolaidusi logu nosauca.

„Jā,  viņa mūsos vienkārši neklausās” Žanna piebalsoja, norādīdama, lai vīrs dotas uz transporta līdzekli.

„Tāpēc, ka jums nav nekādas vajadzības, doties pilnīgi pretējā virzienā, lai tikai nogādātu mani mājās. Tam ir domāti takši”’cik vien pašpārliecināti sacīju.

„Man tas ir pa ceļam, es varu tevi aizvest” Dorians pārāk laipni ierosināja.

Jau grasījos jautāt, kā viņš zina, kur dzīvoju, bet tad atcerējos ka pati biju iedevusi savu adresi. „Labi” beidzot piekāpos „Līdz rītdienai meitenes.” Atvadījos un jaunekļa pavadīta devos uz auto.

Viņš atvēra durvis, un pārliecinājies, ka esmu kārtīgi iekārtojusies, devās uz stūrmaņa vietu.

Pirmās piecas minūtes pagāja klusumā, bet tad Dorians ieslēdza atskaņotāju.

Mašīnu pāršalca Adama Lamberta „For your enterteiment”.

Uz vīrieša sejas parādījās pašpārliecināts smaids.

„Šajā brīdī, laikam jāsaka: es ticu netīšām sagadīšanām”” pasmējos, palūkodamās uz blakussēdētāju.

„Es gan ticu liktenim” viņš pameta ātru skatienu uz mani.

Pēkšņi galva stipri iesāpējās, tāpēc nācās rūpīgi sagatavotu repliku noglabāt prātā. Lai netiktu pamanīts, mans stāvoklis, vēros ārā pie loga.

Vienu melodiju nomainīja cita, bet tad atskanēja kāda, kas lika pārskriet drebuļiem pār visu augumu.

„Do you dream that worl would now your name….”

„Pietiek” strauji spiedu nākamo dziesmu pogas, līdz nonācu līdz „Shut up and drive”

Pēc vairāk kā 20 minūtēm iebraucām pazemes stāvvietā. Es padevu Dorianam savu iebraukšanas karti.

Kamēr viņš stūrēja auto pa pazemi, piezvanīju Klāvam „Nobrauc, lūdzu lejā līdz stāvvietai.”

„Džuljeta, tu esi dzērusi?” draugs satraukts atjautāja.

„Iespējams” atteicu un atvienoju sarunu „Pagriezies, pa labi, tad desmit metrus uz priekšu un pa kreisi, tur būs lifts” pamācīju šoferi.

Mašīnai apstājoties, Dorians izslēdza atskaņotāju un pagriezās pret mani „Es rītvakar atbraukšu 7 tev pakaļ!”

„Sarunāts! Varbūt kādu norādi par to kur dosimies, lai varētu piemēroti ietērpties?” jautāju.

„Māksla” viņš noslēpumaini sacīja.

Pasmējos, pat tik ne skrupulozo atbildi, jau grasījos vēl vairāk tincināt, kad pamanīju, ka šurp steidzas Klāvs.

Ātri atsprādzējos, bet tikmēr jau draugs taisīja vaļā durvis. Tiklīdz viņš man palīdzēja izkāp, maigi apskāva.

„Mana Džuljeta” viņš maigi sacīja.

„Kas noticis?” taujāju, kad ielūkojusies viņa sejā visu sapratu. Es nositīšu Raivo!

„Viss kārtībā?” Dorians bija izkāpis un nāca uz mūsu pusi.

Bet Klāvs viņu apturēja ar rokas mājienu un skarbi noteica lauztā itāļu valodā „Vari doties prom! Es parūpēšu par viņu!”

Vēl tikai paspēju pamāt ardievas, kad draugs ieveda mani liftā. Durvīm aizveroties, viņš pavērās pret mani „TU esi dievīga!”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.