12.nodaļa

Citādu Dzīvi

*****

ko tad es varu prasīt

kur tad tev neļaut iet

tikai sapnīši lido

pulcējas vienuviet

 

mazi pavisam basi

no aukstuma sārti un stīvi

par mazliet mīļāku tevi

pavisam citādu dzīvi

Klāvs Elsbergs   

“Nē” dusmīga atkliedzu “Kā tu vispār ko tādu iedomājies? Kas ir noticis” jau grasījos celties, kad Klāvs uzlika rokas man uz pleciem.

“Būdama firmas īpašniece, tu pakļausi sevi neiedomājamām briesmām. Tev tūlīt pat jādodas prom, pat ne uz Latviju, bet uz citu valsti, kur tu paliksi, līdz mēs visu pilnībā noskaidrosim. Un tepat nav runa tikai par paziņām, tas viss ir daudz augstākā līmenī, kā domājām” pirmoreiz Kristapa acīs redzēju baiļu atblāzmu ne par paša dzīvību, bet manu.

Atskanēja spalgs durvju zvana signāls.

„Durvis ir vaļā” Kristaps dobji paziņoja.

Paskatījos un ieeju, pa kurām ienāca Raivo un Normunds,  rūpīgi aizslēguši durvis viņai aizslēdza durvis.

„Tev šodien pat jāpazūd no šejienes” viņa pirmie vārdi, lika man nodrebēt.

Tomēr es negrasījos ļaut bailēm, pārņemt apziņu „Vispirms pastāstiet, kas noticis!”

„Labāk būs, ja tu neko nezināsi. Tici, tā būs drošāk” Raivo bilstais, lika vēl vairāk domāt, ka šis viss ir tikai sapnis.

„Nekā nebija” cik vien pārliecināti varēju bildu, pieceldamies „Ja domājiet, ka es tā vienkārši visu pametīšu, jūs maldāties. Es nekur nedošos, kamēr uzzināšu kāpēc.”

Abi vīrieši saskatījās, it kā sarunātos bez vārdiem, bet es uzreiz atpazinu šos skatienus.

„Pat nedomājiet, kaut ko noklusēt! Ja kaut mirkli man liksies, ka kaut ko slēpjat” pat īsti nezināju, ar ko spēju piedraudēt paziņām.

„Firmai ir nopietnas finanšu problēmas” Kristaps pirmais izmeta un turpināja „Šī pēdējā skate ir vienīgais, kas vēl var visu saglābt.”

„Nu, un? Es jau to zinu, tas arī bija iemesls, kāpēc vēlos pārņemt uzņēmuma vadību” nesapratu, kas viņus tik ļoti satrauc.

Raivo pienāca man klāt un apsēdinājis pietupās, lai acis atrastos vienā līmenī „Modes nams jau ilgus gadus sadarbojas ar kādu mafijas ģimeni, lai iegūtu vairāk naudas. Pēdējos gados radušās domstarpības, kuru dēļ šobrīd tiek izteikti draudi.”

„Par draudiem arī es zinu” mani vārdi lika vīrietim piecelties kājās un apstulbušam lūkoties manā sejā „Ko? Domājāt, ka esmu šeit, lai uzdzīvotu, paskatītos, kas notiek modes pasaulē un  bēgtu atpakaļ uz Latviju?”

„Ko tu esi izdarījusi ar Džuljetu?” Kristaps jautāja, noskatot mani no matu galiņiem līdz papēžiem.

„Viņa beidzot ir izlīdusi no bruņurupuča biezās čaulas. Jūs nevarat Džuljetu piespiest doties prom” Klāvs runāja, it kā nebūtu dzirdējis abus vīriešus.. „Turklāt, bēgšana neko neatrisinās. Tu teici, ka viņi nezina, ka esi īpašniece?”

„Nē, tikai to ka strādāju modes namā” sacīju.

Raivo dziļi nopūtās un beidzot izteica pašu svarīgāko „Normunds noskaidroja, ka mafija grasās nogaidīt līdz mantinieka paziņošanai, lai varētu vest sarunas ar īpašnieku. Ja radīsies kaut mazākā noplūde, ka tā esi tu, viņi varētu negaidīt līdz ballei. Tāpēc arī tu tiki nolaupīta- daudziem šķiet, ka mantojums tika atstāts Izabellai. Mūsuprāt, tādēļ viņa arī inscenēja nāvi, jo bija nākamā ģimenē.”

„Alesandro nepiekristu tādam plānam; viņš  neriskētu ar manu dzīvību, atstājot „Melando volo”, ja zinātu, ka tas mani apdraudētu”  vārdi izskanēja automātiski, roboti kā būtu jau iepriekš ieprogrammēti.

„Kā tu vari būt tik pārliecināta?” Kristaps skarbi prasīja.

„Nē, viņš uz ko tādu nebūtu spējīgs” pārliecības par izrunāto mazinājās ar katru sekundi „Bet, ja Alesandro to zināja, tad viņam bija labs iemesls atstāt firmu man; kāds plāns, ko tikai es spētu īstenot.”

„Tu vispār sajēdz, ko runā? Tu neesi visvarena, kā kādam vispār varētu ienākt prātā doma, ka tāda meitene kā tu, spētu kaut kā palīdzēt šai lietā?’ Raivo vārdi izskanēja asi, pārmetoši, liekot manām dusmām sasniegt augstāko virsotni.

Es raudzījos vīrietī ar aukstu skatienu, ļaujot emocijām lēnām  noslēpties attālākā prāta stūrī.

Pēkšņi Raivo skatiens pārtapa, viņš beidzot saprata, cik ļoti bija aizskāris mani „Džuljeta, piedod…”

Mana roka pacēlās, apklusinot paziņu „Nē, pietiek” nogurusi sacīju „Pēc stundas vēlos saņemt pilnu informāciju par uzzinātu, kā arī jūsu variantus, kā man, nelaužot līgumu, atteikties no modes nama pirms balles.”

Pēc izteiktā uzreiz devos uz istabu, norādot, lai Klāvs seko. Ienācis istabā, draugs rūpīgi aizslēdza durvis.

„Ko tālāk?” puisis taujāja.

„Tu varētu sakravāt manu rokas bagāžu” izteicu, atguļoties gultā.

„Tātad tomēr dosies prom?” Klāvs neizklausījās pārsteigts.

Pagriezos pret draugu un viltīgi uzsmaidīju „Jā, bet ne tā kā vēlas viņi” norādīju uz durvīm „Viss notiks pēc mana plāna.”

Puiša sejā uzzibsnīja apmierināts smaids, kamēr viņš izņēma čemodānu no skapja „Labi, kur tad dāma brauks? Vasara vai ziema?” pagriezies pret mani viņš norādīja uz skapi.

„Austrālija”  atteicu, izvilkdama telefonu no somiņas.

„Laikam sen neesi tikusies ar Ēriku” Klāvs jauti bilda, lokot drēbes.

„Tu lasi manas domas” atbildēju, pielikdama telefonu pie auss. Tiklīdz otrā galā klausuli pacēla strauji runāju „Tev noteikti jāaizved jaunā draudzene iepazīties ar krusttēvu.”

Šķiet persona otrpus apstulba „Kāpēc?” Mārtiņa balsī varēja dzirdēt piesardzību „Ceru tu neesi pasūtījusi manu slepkavību!”

„Neuztraucies, tev līdz nāves spriedumam vēl kāds gabaliņš palicis, turklāt tas noteikti notiktu no manas rokas” atjokoju, zinot, cik ierasti bija šāda līmeņa draudi starp mums.

„Teiksim, ka man atrastos laiks aizbraukt uz Austrāliju. Ko man tur vajadzētu paveikt?” Mārtiņš jau nu zināja, ka tāpat vien es neprasītu, lai viņš brauc apciemot sen aizmirsto  radinieku.

„To tu izzināsi, kad atlidosi, pašlaik plāns vēl nav izstrādāts. Domāju, ka tas taps tālajā pārlidojumā uz Sidneju” pazīstot brāli, šai brīdī viņš noteikti zīmīgi palūkojās uz augšu, it kā jautātu- Par ko man tāds sods.

„Kā ar modes namu?”  viņš uzreiz pārgāja uz citu tēmu.

„Viņi iztika bez manis gadu, gan jau iztiks vēl kādas divas nedēļas” pašas vārdi lika mazliet šaubīties par nodomāto.

„Tātad man jāņem divas brīvas nedēļas un jāpievienojas tev” Mārtiņš izteica, kā tas būtu vēl viens nieka pakalpojums.

„Nē” stingi noteicu, noteikti, liekot brālim savilt pieri „Tu brauksi turp ar savu draudzeni, nemaz nedomā izlavīties no sapazīstināšanas. Turklāt tev noteikti vajadzēs kādu stresa noņēmēju.”

„Džuljeta” viņš izdvesa kā parasti, kad dzirdēja manas divdomīgās piezīmes.

„Es ilgāk vairs nevaru runāt, šodien pat pasūti biļetes, vislabāk, ja var jau uz rītdienas reisus. Par visu maksāšu es, tāpēc vari teikt Laurai, ka tā ir dāvana no manis” šķiet tas bija viss, bet tad es vēl atcerējos „Un lūdzu, pašlaik neko nesaki nevienam no savas bandas. Mēs to paziņosim vēlāk, kad būsim tur.”

„Es ceru, ka tu saproti, ko dari. Labi, uz redzi mās,” viņš atvadījās.

„Uz redzi” atvienoju sarunu un palūkojos uz Klāvu.

„Saliku vairākus tērpus, kā arī atstāju vietu higiēnas piederumiem” viņš paziņoja un atnāca apsēsties blakus „Ko es darīšu, kamēr tu būsi prom?”

Tas izklausījās, ka puisis domātu, ka es neesmu padomājusi par viņu, bet tā nebija „Tu ieņemsi manu vietu kā Valentino asistents.”

„Domā, ka viņš piekritīs?” Klāvs neizklausījās pārliecināts.

„Jā, ja saņems ieteikumu par tevi no firmas īpašnieces” atteicu, pieceļoties, lai pārbaudītu vai neesmu sabojājusi savu tērpu „Pēc pusstundas dosimies.”

Straujiem soļiem ārā no telpas, uzreiz atduroties pret Kristapa muskuļoto augumu „Paej malā!”

„Nē! Kur tu steidzies?” viņš uzstājīgi vērās acīs.

„Pie apsarga, lai paziņotu, ka manas prombūtnes laikā šeit dzīvos Klāvs”  izteiktais lika vīrietim paiet malā.

„Es tevi pavadīšu” piedāvāja Raivo, pielēkdams no dīvāna.

„Nav nepieciešams” pat nesagaidot atbildi, pametu dzīvokli. Nešaubīgi devos kāpju virzienā, tikai tā vietā lai kāptu lejā, es devos augšup uz 6 stāvu.

Šajā stāva bija izvietota mākslas galerija. Iepriekš man nebija laika to apskatīt, bet šobrīd man vajadzēja mirkli no visa aizbēgt.

Tiklīdz pieveicu pēdējos pakāpienu, no ieraudzītā, man aizrāvās elpa. Viss stāvs pārvērsts mākslas darbā-  sienas rotāja neskaitāmas gleznas, kas atspoguļoja visu sākot no ainavām līdz elegantiem portretiem, uz podestiem izvietotas nelielas skulptūras un modernās mākslas kompozīcijas.

Ieejot dziļāk telpā, man pretī iznāca daiļa sieviete „Labrīt, varu kā palīdzēt?”

„Es tikai vēlējos apskatīt galeriju. Jau dažas dienas esmu šeit, bet vēl nebija sanācis laika atnākt” laipni sacīju, cenšoties nemanāmi pārskatīt sievieti.

Viņai bija brūni mati ar nelielu blonduma piesitienu, kas virpuļoja viļņos pāri pleciem, izteiksmīgas, zaļganas acis un izteikti eleganta stāja. Vecuma varbūt dažus gadus vecāka par mani.

„Mani sauc Emīlija Soto, es esmu galerijas kuratore, kā arī līdzīpašniece” viņa stādījās priekšā.

Pasniedzu roku sveicienam „ Džuljeta Viluma.”

Šķiet Emīlija bija pirmā, kura sarokojoties un dzirdot, kas esmu, nekādi nereaģēja. Šeit tik bieži nācās vērot pārsteigtus, iedomīgus, vizinošus skatienu, ka tā noteikti bija laba pārmaiņa.

„Droši variet šeit uzkavēties, cik ilgi vēlaties. Mēs pat esam iekārtojuši balkonu, lai apmeklētāji, varētu netraucēti noraudzīties pilsētā” sieviete norādīja uz galerijas labo stūri, kur atradās durvis.

Likās, ka svešiniece lasa manas domas „Pateicos, tas ir tieši tas, ko es šobrīd meklēju.”

Kamēr es devos uz balkonu, sieviete atgriezās pie grezna rakstāmgalda, kas bija novietots, netālu no ieejas, nelielā nišā, kas atdalīja to no izstādes.

Nonākot svaigajā gaisā, dziļi ieelpoju un atspiedusies pret margām vēros pilsētās, kas tikko sākusi mosties. Tikai tagad atcerējos, ka pat nepaskatījos pulkstenī, pirms pārsteidzoši nolēmu doties šurp.

Izņēmu telefonu no bikšu kabata- 7:38. Oficiāli galerija atveras tikai astoņos. Nolamāju domās sevi, par tādu neuzmanību, tomēr nolēmu nedoties prom.

Tā vietā es sameklēju telefonā numuru, kas piederēja personai, kura mani sešu gadu vecumā biedēja vairāk kā bubulis, kas noslēpies skapī.

„You have called to Erik Norton, please leave message after signal” atbildēja automātiskais atbildētājs.

„Ērik, pacel klausuli! Tā esmu es tava mīļākā brāļa meita” sirsnīgi sacīju, domās cerēdama, ka es kļūdos- viņa tur nav. Tomēr es nekļūdījos.

„Džuljeta! Nemaz nezināju, ka tev ir mans numurs. Kā sviežas?” skaidri varēja saklausīt, ka vīrietis sen nav runājis latviski.

„Ciešami. Ceru, ka neiztraucēju” atvainojos, lai arī zināju, ka viņš noteikti zvilnēja dīvānā, vai atpūtās pie baseina. Kā nekā, būdams miljonārs, onkulis varēja to atļauties.

„Nē, ko tu! Vienmēr ir patīkami dzirdēt kādu no jūsu balsīm. Tu jau zini, ka tas nenotiek bieži” balsī ieskanējās aizvainojums.

„Tur tu vari vainot pats sevi, bet ne par to es vēlējos runāt” izsacīju un, ievilkusi dziļu elpu, turpināju „Man nepieciešama tava palīdzība.”

„Mārtiņš atkal kaut kur iepinies?” Ēriks satraukts taujāja, noteikti domādams par vienīgo reizi, kad varēji palīdzēt krustdēlam – izpestīja viņu no cietuma.

„Nē” atteicu un pasmaidīju par vārdiem, kas sekoja „ Es esmu mēslos līdz ausīm.”

„Mazā” dzirdot tik mīļu uzrunu, sāku pārdomāt, kāpēc biežāk nesazvanos ar radinieku, „Saki, ka neesi nevienu nogalinājusi un es tevi dabūšu laukā, pat ja esi, gan jau kaut ko izdomāsim.”

Izteiktais bija patiess, ne mirkli nešķita, ka vīrietis mani apsmietu.

„Jā, dabūt laukā ir tava specialitāte” otrā galā atskanēja skanīgi smiekli „Bet šoreiz mani vajag dabūt iekšā.”

„Kur?” tēva brālis bija atgriezies pie stingrās balss intonācijas.

„Tev tas varētu likties saistošs. Zini tādu vārdu savienojumu „Cosa Nostra” ?” sacīju, vispirms pārliecinoties, ka kuratore atrodas pie sava galda.

Šķiet Ēriks pārdomāja tikko  dzirdēto, tāpēc es turpināju „Es visu pastāstīšu, kad būšu pie tevis. Mārtiņš iespējams jau rītā lidos uz Austrāliju kopā ar savu draudzeni. Tuvākajās dienās es arī ieradīšos, kā arī vairāki tava krustdēla draugi.”

„Es norīkošu, lai šajās dienās lauku mājās būtu tikai uzticamākie kalpotāji. Cik ilgs laiks man ir dots?” mani pārsteidza vīrieša uzticēšanās.

„Divas nedēļas. Tu neko nevēlies jautāt?”  izbrīnīta bildu.

„Džuljeta, mēs labi zinām, ka manas attiecības ar Ivaru, līdz ar to ar visu ģimeni nav tuvas. Tas, ka tu lūdz manu palīdzību, ir pagodinājums. Es darīšu visu, kas ir manos spēkos” viņš paskaidroja.

„Mārtiņš noteikti ar tevi sazināsies, lai visu sarunātu. Par sevi es paziņošu vēlāk” atteicu.

„Sarunāts. Nevaru vien sagaidīt, kad atkal skatīšos tevi un savu krustdēlā” Ēriks bija pārāk rūdīts, lai parādītu, ka viņu kaut kas pat mazliet uztrauktu.

„Uz tikšanos” atsveicinājos.

Turpmāko piecpadsmit minūšu laikā es sazinājos ar vairākiem paziņām, kas varētu palīdzēt. Ātri devu viņiem norādes, atsakot, ka visu sīkāk izsūtīšu uz e- pastu.

Pēc tam pametu balkonu un nekavējoties devos pie laipnās sievietes, kura man pienākot piecēlās kājās.

„Ļoti atvainojos, par savu agro ierašanos, piemirsdama par jūsu darba laiku” atvainojos.

„Nieki vien. Es tāpat parasti ierodos stundu ātrāk. No rītiem šeit ir citur nesastopama miera un laimes sajuta” varētu šķist, ka viņa apraksta manas izjūtas uz terases.

„Paldies, Soto jaunkundz” smaidot sacīju.

„Lūdzu, sauciet mani par Emīliju! Un, ja vēl kādreiz vēlaties, varat droši ierasties pirms atvēršanas” viņa piedāvāja.

„Paldies par piedāvājumu, Emīlij! Es to apsvēršu” atbildēju un devos atpakaļ uz realitāti, kas vairs nešķita tik murgaina pēc sarunas ar tēva brāli.

Pēc atgriešanās dzīvoklī es tomēr nolēmu šodien nedoties uz firmu. Tāpēc piezvanīju advokātei, un mēs sarunājām, ka viņa aizvedīs Klāvu līdz firmai.

Tiklīdz tas bija nokārtots, paziņoju Valentino, ka man ģimenes apstākļu dēļ jāatgriežas Latvijā. Vīrietis bija tik pieklājīgs, ka pat dziļāk netirdīja, tikai novēlēja drīzu atgriešanos.

Desmit minūtes vēlāk ieradās Nina un abi ar Klāvu devās uz uzņēmumu, atstājot mani vienu ar trīs nīgriem vīriem.

„Jums ir trīs stundas laika, lai man visu izstāstītu” sacīju paziņām atsēzdamies dīvānā.

Nākamās stundas dzirdētais likās kā murgs. Ja man kaut mirkli būtu šķitis, ka saskaršos ar ko tādu, uzreiz būtu aizbēgusi uz Austrāliju tāpat kā tēvocis Ēriks.

Protams, viņiem nevajadzēja tik daudz laika, kā biju devusi. Tāpēc Normunds uzreiz pēc visa devās prom, lai skatītu vai var uzrakt vēl kaut ko. Bet es devos uz virtuvi gatavot mums pārējiem pusdienas.

Atlikusi dienas daļa pagāja nemanot- rakstos vēstules brāļa paziņām, meklējot papildus informāciju par Izabellu, vēlreiz pārskatot visus firmas dokumentus, kas man jau bija un šodienas, ko atveda Nina.

Manu darbu pārtrauca Raivo izsauciens: „Ir atbrīvojušās vietas lidojumam rīt no rītā.”

„Pasūti” pat neapdomājot atteicu, domājot vai draugs izklausītos tikpat laimīgs, ja zinātu manu plānu.

Uzzinot, ka lidošu ar pirmo reisu, sameklēju telefonu, lai piezvanītu Dorianam.

Vīrieša balss vietā man atbildēja smalka meitēna balss ‘’Tēvocis šobrīd nevar atbildēt” man tika noteikts.

„Un kad viņš atbrīvosies?” taujāju.

„Nezinu, viņš ir sapulcē pie vectēva. Viņš man atstāja telefonu, lai man nebūtu garlaicīgi, kamēr gaidu tēti” mazā raiti paskaidroja.

„Kā tevi sauc?” iespējams šī ir mana iespēja uzzināt ko vairāk par Dorianu.

„Anabella. Man nav atļauts runāt ar svešiem cilvēkiem” mazā nopietni piebilda.

„Bet es pazīstu Dorianu, tāpēc neesmu svešiniece, vai ne?” neko neuzzināt būtu muļķīgi.

Pēc nelielas pauzes Anabella atteica „Laikam. Ko jūs sauc?”

„Mani sauc Džuljeta. Mums šodien ar tavu tēvoci sarunāta tikšanās” paskaidroju.

„Tu esi viņa draudzene?” mazā jautrā balsī taujāja.

„Nē, mēs tikai vakar iepazināmies” nedomādama sacīju un vēl piebildu „Ja tu apsoli nevienam nestāstīt, es varētu atklāt kādu noslēpumu.”

„Apsolu, es nevienam neteikšu” Anabella izklausījās ieinteresēta.

„Man ļoti patīk Dorians” pauzē dzirdot naivu ķiķināšanu, turpināju „Tu man varētu pateikt, kas viņam patīk?”

„Šodien viņš runāja ar tēvoci Mariāno par kādu, ko viņš esot vakar vedis mājās. Tā esat jūs?” meitenīte tincināja.

„Jā, viņš mani vakar aizveda līdz mājām” sacīju, pārdomādama vai patiešām esmu bijusi Kamerino brāļu sarunu temats.

„Viņš sacīja, ka jums esot noslēpumains acu skatiens, brīnišķi kautrīgs smaids” Anabella raiti klāstīja „Kā arī Dorians stāstīja brālim par tavu puisi…”

„Mazā, ar ko tu runā?” fonā parādījās Doriana rupjā balss.

„Ar Džuljetu. Viņa vēlējās uzzināt, kas tev patīk” meitene pilnīgi atklāti atzinās.

Varēja dzirdēt, kā vīrietis smejas par izteikto „Nemaz nešaubos par to. Ļausi varbūt man ar viņu parunāt, bet tu vari doties apraudzīt vecotēvu.”

„Uz redzi Džuljeta, man patika ar tevi runāt” viņa atvadījās.

„Uz redzi, mazo princesīt” laipni bildu.

Vēl tikai varēja saklausīt, kā Anabella, atdodot telefonu tēvocim, pārlaimīgi teica „Viņa mani nosauca par princesīti!”

Ieturēji nelielu klusuma brīdi, Dorians sacīja „Piedot par Anabellu! Ceru, ka viņa tevi pārāk neapgrūtināja.”

„Viss ir kārtībā, viņa ir ļoti pašpārliecināta maza jaunkundze. Es labprāt vēlētos satikt mazo” pēc izteiktajiem vārdiem, ar īpašu nepacietību gaidīju reakciju.

„Par ko tu vēlējies runāt?” vīrietis strauji pārgāja uz citu tematu.

Nolemjot spēlēt pēc viņa noteikumiem, atbildēju „Man steidzami jāatgriežas Latvijā, tāpēc mums vajadzētu pārlikt tikšanos.”

„Kaut kas nopietnus noticis?” vienu mirkli varēja šķist, ka viņu patiešām tas satrauc.

„Nē, es būšu prom tikai pāris dienas, cerams” centos izklausīties sabijusies un uztraukta.

„Tas ir saistīts ar tavu ģimeni? Varbūt es varu palīdzēt” Dorians piedāvāja.

Nedaudz pavilcinājos, lai vēl vairāk ieinteresētu ienaidnieku.

„Tu zini, ka vari man uzticēties” ne mirkli neticēju teiktajam.

„Tas ir ļoti personīgi, bet es tev varētu visu pastāstīt, ja mēs šodien varētu satikties. Man nav jābūt darbā, tāpēc esmu brīva” paziņoju.

„Es pēc stundas varētu būt pie tevis” Dorians ierosināja.

„Labi, es paziņošu apsargam par tavu ierašanos” atbildēju un atvienoju sarunu, lai vēl vairāk liktu vīrietim aizdomāties.

Runājot ar Dorianu biju pārgājusi uz guļamistabu, tāpēc lēnām devos atpakaļ pie draugiem.

„Kurš vēlas būt man brālis?” mans pēkšņais jautājums lika abiem vīriešiem strauji pielekt kājās.

Pirmais attapās Raivo „Kā to saprast: būt tavs brālis?”

„Pēc stundas pēc manis ieradīsies Dorians. Mums viņš pilnībā jāpārliecina, ka es bēgu no Itālijas nolaupīšanas dēļ, lai viņi kaut vai uz mirkli domātu, ka man nav nekādas saistības ar Izabellas pasušanu” skaidroju savu plānu.

„Kā tu to domā panākt?” Kristaps taujāja.

„Viņš vakar redzēja, cik satraukts bija Klāvs mani satiekot. Bet, kad šodien mani līdz durvīm pavadīs brālis, viņš vēl vairāk apjautīs manas bailes, kā arī, protams, es par to ieminēšos vēlāk” paskaidroju, sākdama kārtot istabā radušos nekārtību.

„Tad to darīšu es” Raivo pieteicās „Es gadu ziņā esmu tuvāks Mārtiņam, kā arī tā es varēšu labāk nopētīt to salašņu, kā arī piefiksēt auto numuru.”

„Labi, mums ātri viss jāizplāno” viltīgi noteicu raudzīdamās savā jaunajā brālī.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.