11.nodaļa

Caurām naktīm

****

Guliet, mazie, — augstu gaisā
Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti,
un pa sienu aiztipina
prom uz migu zirneklītis.

Viņam arī maza gulta,
viņam arī paladziņš,
un par zirneklīšu
laimi caurām naktīm sapņo viņš.

Klāvs Elsbergs

 

 

Es kļūdījos, uz elektrisko krēslu vajadzēja sēdināt manu brāli nevis Raivo. Mārtiņš bija saticies ar Klāvu pirms izlidošanas un pastāstījis visus sīkumus. Pat pieteicis, lai draugs ne mirkli nenolaižot acis no manis.

„Tas ir absurds” paziņoju no dīvāna, viegli pagriezdamās uz virtuves pusi, kur rosījās Klāvs „Man nekas nedraud!”

Viņš paņēma sagatavotos dzērienus un nāca pievienoties „Tu to vēl nevari zināt. Cilvēks nevar būt pārāk piesardzīgs- tevis pašas vārdi.” Padevis man glāzi, puisis apsēdās man blakus.

„Varbūt, jums visiem taisnība” atzinos, bet piebildu „Tomēr beigās mans vārds būs pēdējais! Neviens vairs neizrīkos mani!”

„Tieši tā!” Klāvs uzsauca „Tā ir īstā Džuljeta! Kur tu visus šos gadus esi slēpusies?” Viņš ķircināja.

„Zem neskaitāmām melnām lupatām” caur smiekliem atbildēju.

Mūsu jautro noskaņu iztraucēja zvans pie durvīm.

Es satraukta palūkojos uz draugu, tad uz pulksteni, kas tuvojās 11. nakts stundai.  Kas tur varētu būt?

„Tu kādu gaidi?” Klāva balsī varēja dzirdēt nelielu izbīli.

„Nē” atteicu un piecēlos kājās, lai dotos atvērt durvis, kad puisis mani apstādināja.

„Varbūt labāk es?” viņš rūpīgi vērās manī.

„Nē” stingri atsacīju un vairs nešauboties devos raudzīt, kas atnācis.

Nolēmu pat neskatīties acī, ja kas man uz rokas vēl aizvien ir pulkstenis ar slēdzīti.

Strauji atrāvu durvis, otrpus tām uz mani vērās trīs draudīgi acu pāri, kas šķiet bija gatavi kādu nogalināt.

Pavēru plašāk ieeju, lai vīrieši varētu ienākt. Pēc tam rūpīgi aizslēdzu durvis un vēl mirkli nogaidot, devos uz viesistabu.

Atnācēji bija iekārtojošies pie bāra letes, Klāvs arī jau devās uz turieni.

„Es ātri pārģērbšos. Droši, jūtaties kā mājās!” domājot simtiem iemeslu, aizsteidzos uz guļamistabu. Žigli pārvilku kleitu un ilgāk nekavējoties devos pie pārējiem, pa ceļam vēl paķerot iesākot dzērienu.

Apsēdos blakus Klāvam, kas bija tieši pretī trīs paziņām, kuri vairs neizskatījās tik saspringti ar alus pudelēm rokās. Jāatceras iegādāties vēl. Bet es skaidri zināju, ka kaut kas nav kārtībā.

Vienīgais, ko nepazinu, iemalkoja alu un, pacēlis skatienu, ielūkojās man tieši acīs „Ja nezinātu, ka esi Garā māsa, teiktu: kā tas iespējams?”

Es jautājoši palūkojos uz pārējiem viesiem, bet viņi pat negrasījās neko stāstīt „Un tu būtu?” Vēros svešiniekā.

„Normunds” viņš atbildēja. „Kad Mārtiņš visu izstāstīja, nodomāju, kas tā par muļķošanos. Kaut kādi dāmītes murgi. Bet tagad!” vīrietis uzspīlēti nopūtās.

Mana pacietība sāka izsīkt „Ja tūlīt pat, kāds nepateiks, kas notiek, jūs visi izlidosiet no šejienes vēl ātrāk kā atnācāt.”

„Džuljeta” Kristaps brīdinoši iesāka „Nav nekādas vajadzības pēc scēnas.”

Ar stindzinošu skatienu pagriezos pret runātāju, ko pazinu jau vairāk kā piecus gadus. Ar Kristapu pirmoreiz satikos, kad devos Mārtiņam līdzi uz karatē nodarbību, kuras vīrietis vadīja. Lai gan jau iepriekš piekodināju brālim, ka nekādā gadījumā nepiedalīšos paraug demonstrējumos, skolotājs izvēlējās tieši mani no  vairākiem padsmiti citiem vērotājiem. Vienīgi viņš nebija gaidījis, ka es nolikšu vienu no viņa labākajiem audzēkņiem uz lāpstiņām.

„Kristap,”   sacīju vīrietim, kurš tuvojas trīsdesmit gadu slieksnim „Tu ļoti labi zini, scēnas nav mana lieta.” Pateicu un aizgāju uz istabu pēc telefona.

Visi četri acu pāri mani pavadīja klusumā līdz brīdim, kad paņēmu telefonu.

„Džuljet, ko tu dari?” Raivo neizklausījās pārāk uztraukts kā jau policists.

Es tikai uzsmaidīju vīriešiem un, uzspiedusi numuru, pieliku klausuli pie auss.

„Kas noticis mazā?” Mārtiņš uztraukts taujāja.

„Nekas. Es tikai vēlējos aprunāties” paziņoju, dodoties otrpus letei un atspiedos ar muguru pret izlietnes virsmu.

„Tu jau satiki Raivo?” viņš mierīgi taujāja, zinot, ka noteikti jau esmu samierinājusies.

Manā sejā parādījās vēl platāks smaids „Jā! Pašlaik manu virtuvi rotā trīs aunu pieres, ko esi šurp atsūtījis brālīt!”

„Auuuu,” Klāvs novilka un pameta virtuvi, pazūdot no mana skatiena.

Nu, ko? Draugs ļoti labi mani pazīst, to ievēroja arī Raivo ar Kristapu, bet abi nebija uz muti krituši.

„Nav jau apnicis sūdzēties” Normunds centās aizvainot.

Kristaps pagriezās pret paziņu „Labāk būtu paklusējis!”

„Viņi kā jau vienmēr: dzer MANU alu, bojā MANU interjeru un ierodas pie MANIS pusnaktī” ar katru vārdu balss pacēlās par pustoni „Jautājums: viņi ir tavi vai mani draugi?”

„Ko viņi tik vēlu dara pie tevis?” Mārtiņš vēlējās zināt.

„Pajautā viņiem pats, jo es dodos gulēt! Atšķirībā no citiem, man rītā ir darbs” bargi sacīju un paslidināju telefonu pa leti- Raivo.

„Nē, mēs necenšamies tevi nobeigt” es vēl dzirdēju vīrieti atbildam, iekams biju nozudusi savā istabā, pamājot, lai Klāvs man seko.

„Kas tas bija?” viņš uzreiz pēc durvju aizvēršanas taujāja.

„Ja nebūtu Normunda es liktos mierā, bet viņš mani nokaitināja” teicu patiesību „Zini, cik maz bija palicis, lai es patiešām izmest viņus?” Atgūlos gultā.

„Šķiet, Kristaps to saprata” draugs pievienojām man blakus „Domā viņi atklājuši ko svarīgu?”

„Jā, citādi viņi nebūtu šeit” vārdi nāca par manām lūpām neapdomāti. Es pat nevēlējos zināt iemeslu, bīstoties, ka tas mani sagrauz. Mani un visus iecerētos plānu.

„Tu vari palikt pie manis” pagriezusies pret draugu, paziņoju un palūdzu „Pasaki pārējiem, lai iekārtojas uz dīvāna vai kur citur. Šodien es vairs nerunāšu, bet no rīta 6 visiem jābūt uz strīpas.”

Klāvs man uzsmaidīja un pameta telpu.

Ātri pārģērbos – pusgaros šortos un krekliņā uz lencītēm, kas sniedzās pāri viduklim.

Pat nesagaidījusi gultas biedru palīdu zem segas un ērti iekārtojos. Tikai pēc vairāk kā 20 minūtēm jutu, kā gulta ieliecas un  blakus ieslīd otrs stāvs.

Pļavā kā tūkstošiem sauļu zeltā mirdzēja pienenes, kas nesen tikai bija uzziedējušas. Es tajā visā noraudzījos no augšas, uzkāpusi ābeles augstākajā punktā. Apkārt neredzēja nevienu dzīvu dvēseli, bet man tas nešķita dīvaini, pusdienu saule jau bija iesākusi karsēt.

Mans skatiens bija vērts uz mežu, kas atradās kādu kilometru tālāk, kad sadzirdēju zāles čabēšanu aiz muguras. Lēnām pagriezos un uzlūkoju nācēju.

„Es jau domāju, ka esi aizmirsusi” pasacīju draudzenei, pabīdījusies nedaudz tālāk, lai atbrīvotu vietu.

„Nekad, nekad neaizmirsīšu” Izabella savādi skumji bilda un apsēdās blakus.

„Kā tu spēj būt tik laimīga, brīdī, kad esi vienatnē?” viņas drūmās acis vērās manī.

Es atbildēju, it kā neredzētu bēdas draudzenes sejā „Vienatne ir vienīgais, ko neviens man nespēj atņemt. Tas ir moments, kad spēju sapņot ar atvērtām acīm.”

Izabella novērās un pavērās uz pļavu „Katra sekunde, ko pavadu viena, šķiet kā vesela mūžība. Mūžība, kas pilna ar skumjām, tukšumu, kas nekad neizpildīsies.”

Mans laimīgais smaids ne uz mirkli nesašķobījās „Tev taču ir viss, ko var vēlēties!”

Draudzene atkal dīvaini raudzījās manī, uz sekundi viņas sejā pazibēja noslēpumains smaids „Jā, man ir viss, ko  vēlos!”

Vairākas minūtes mēs vienkārši sēdējā, ļaujot mieram un klusumam apņemt mūs.

Pēkšņi debesis aptumšojās, man skatiens satraukts no pienenēm aizceļoja uz blakus sēdētāju. Bet Izabella vairs nesēdēja man blakus. Žigli pārlaidu acis apkārtnei un pamanīju, ka draudzene ir pļavā.

„Izabella, nāc atpakaļ?” balss izskanēja saraustīti, rāpjoties nost no koka.

„Nemeklē mani”  viņas pēdējie vārdi bija kā trieciens ar zibeni, kas lika man apstāties.

Nespējot noticēt dzirdētajam, aizvēru acis un lēnām atvēru, domājot, ka tas bija tikai murgs.

Visapkārt atkal spīdēja spožā vasaras spilgtumā, viss likās ierasts un patiess. Bet bija sajūta, ka kaut kas trūkst, tikai es vairs nespēju atcerēties kas.

Pēdējo reizi pamatot skatienu uz pieneņu piebārstīto pļavu, pagriezu tai muguru un devos uz mājām, kur mani gaidīja brālis, lai vestu uz lidostu.

Apziņa lēnām sāka atgriezties, liekot apjaust, ka tas bija tikai sapnis. Lēnām atvēru acis, kas bija vērstas tieši Klāva sejā. Puisis izskatījās tik mierīgs, ka manā sejā pavīdēja liegs smaids.

Pavēros pulkstenī 5:25 un, nolēmusi ilgāk negulšņāt, lēnām izlīdu no miega migas, lai nepamodinātu draugu. Ilgi nedomājot paņēmu pirmo, iespējamo apģērbu kombināciju un devos uz vannas istabu.

Ātri iegāju kontrasta dušā un veikli apģērbos. Iegājusi istabā paņēmu mp3 pleijeri, lēnām tapinādama uz virtuvi, lai nepamodinātu viesistabā apmetušos, uzliku austiņas.

Cenšoties nedomāt, par ko būs rīta saruna, sāku gatavot brokastis.

Es laikam uzvedos kā pelīte, jo gandrīz sešos, kad maltīte bija gatava, vēl neviens cits nebija pamodies.

Aizgājusi līdz Klāvam un pārbaudījusi, ka viņam ir ausu aizbāžņi kā parasti, atgriezos viesistabā un pieslēdzu mp3 atskaņotāju pie lielā atskaņotāja. Vispirms to noregulējot uz gandrīz maksimālo skaļumu, zinot, ka dzīvokļi ir skaņas necaurlaidīgi, un atradu vajadzīgo skaņu, kas bija sameklēta īpaši šādiem gadījumiem.

Aizgāju aiz virtuves letes un ar pulti ieslēdzu atskaņotāju. Dzīvokli pāršalca pistoles šāviens.

Pirmais kājās pielēca Normunds un pārbijies sāka vērties visapkārt. Nākošais bija Raivo, bet viņš pat nepārskatīja telpu, uzreiz piecēlās un nāca manā virzienā.

Visneitrālākā reakcija bija Kristapam, kurš tikai izliekoties pārvilka pār galvu pledu.

Pastūmusi izmeklētājam kafiju, devos pie guļavas.

„Pietiek gulšņāt! Te tev nav brīvdienas”  centos izklausīties dusmīga.

„Vēl tikai piecas minūtes” vīrietis noburkšķēja.

„Nē” noteicu un norāvu segu „Mana māja, mani noteikumi.”

Šķiet tikai tagad Normunds sāka atjēgties, viņš jau grasījās doties uz vannas istabu, kad es paziņoju, norādīdama uz leti

„Es teicu sešos visiem jābūt uz strīpas. Tas nozīmē arī tevi- cietumniek!”

„Kā jūs varat viņu paciest?” Vīrietis nolūkojās uz abiem biedriem, kuri jau bija ērti iekārtojušies krēslos.

„Viņa ir Garā māsa” Raivo atteica, it kā tas būtu nāves jautājums

Pasmaidīju, tā kā atrados ar muguru pret vīriem, dalot ēdienu.

„ Tātad cieņas dēļ” jautātājs vienkārši noteica.

Kristaps noraidoši pamāja „Nē! Tu zini, ko Mārtiņš ir mācījies- karatē, šaušanu, pašaizsardzību. Vari trīs reizes minēt, kurš trenējās kopā ar viņu!”

Katram priekšā  novietojusi omletes porciju un pa vidu groziņu ar kruasāniem, apsēdos ieslīpi, lai redzētu visus trīs.

Normunds neticīgi vērās manī, kā notika parasti, ka kāds uzzināja ar ko nodarbojos brīvajā laikā.

Es izlikos to nemanām un uzreiz ķēros pie lietas „Raivo, ko jūs noskaidrojāt?”

„Pateicoties man…” Normunds iesāka, bet es strauji pārtraucu.

„Es nejautāju tev!”

Vīrietis apvainojies novērsās un sāka ēst.

„Izrādās tavi bandīti, īpaši nav centušies” Raivo sejā pavīdēja smaids „Ierīces bija salīdzinoši vienkārši izsekot, lai arī tās ir ļoti augstas klases. Manuprāt, mums paveicās, jo neviens noteikti neiedomājās, ka tu varētu, ko pasākt.”

Viņš iemalkoja kafiju un turpināja „Mēs ierīces izsekojām līdz kādai pamestai ēkai kādus piecus kilometrus no šejienes. Normunds devās uz turieni, noskaidrot lietas sīkāk.”

Pagriezos pret neciešamo personu, kuram man laikam būs šā vai tā jāsāk uzticēties.

Laikam sapratis, manu pretimnākšanu, vīrietis sāka runāt „Pirmkārt, kas tev jāzina, ir tas, ka es jau iepriekš esmu bijis Itālijā un pārzinu gan valodu, gan man vēl ir daži sakari šeit.”

„Kāpēc?” taujāju, jo tas šķita pārāk labi, lai būtu taisnība.

Normunds iesmējās „Mazā, Itālija ir ikviena gangstera sapnis! Bet, ja nopietni,  es šeit strādāju pirms pieciem gadiem. Es palīdzēju veikt kontrabandu uz Ziemeļeiropas valstīm un Krieviju. Par to arī mani apcietināja.”

„Tāpēc arī Mārtiņš vēlējās, lai viņš brauc šurp” Kristaps piemetināja.

„Raivo- detektīvs, Normunds- pārzina Itāliju, bet kāpēc tu esi šeit?” Taujāju, jo vīrietis parasti neiesaistījās tādās lietās, esot bandas labiņais.

„Kādam taču jālīdzsvaro šie muskuļu kalni” viņš jautri atteica, bet es jutu, ka tur slēpjas kas vairāk.

„Es esmu līdzsvarotājs” virtuvē pusaizmidzis ielāčoja Klāvs. Paņēmis manis pasniegto kafijas krūzi, puisis devās atpakaļ guļamistabas virzienā.

Pretī sēdošie pārsteigti nolūkojās pakaļ, līdz es iespraudu „Viņš nav gejs! Labi, atpakaļ pie lietas.”

„Ok! Lieta ir tāda, ka noskaidroju, ka to ēku paretam izmanto kāda banda. Tā ir salīdzinoši ietekmīga šajā reģionā, tāpēc tas lika vēl vairāk sarosīties ap visu, kas saistīts ar Izabellu”  vīrietis apstājās un zīmīgi uzlūkoja mani.

Lēnām  nopūtos un norādīju, lai turpina.

„Visi papīri ir ideāli- policijas ziņojumi, ārsta slēdziens, krematorijas dati, pat dati par urnas vešanu lidmašīnā. Bet tieši tur, iespējams, pieļauta kļūda. Tie ir pārāk perfekti: divas vienīgās liecībās sakrīt pilnībā, nav veikta autopsija, kas varētu liecināt par kādu citu nāves iemeslu. Manuprāt, Izabella tovasar nenomira.”

Mans skatiens aizslīdēja līdz galdiņam pretī dīvānam, uz kura atradās abas kaklarotas. Izabella nenomira! Bet tas nenozīmē, ka viņa tagad ir dzīva. Trīs gadu laikā daudz kas var notikt.

„Ko mēs darīsim?” man nebija spēka pacelt skatienu.

„Šodien es sazināšos ar vecajām paziņām un centīšos noskaidrot, ko vairāk, bet es nezinu vai tas, ko ietekmēs. Šī mafija pastāv jau vairākās paaudzēs, vienīgais veids, kā stāties pretī būtu…” izskatījās, ka pat Normunds nevēlētos iedomāto iznākumu.

„Cerēsim, ka līdz tam nenonāks” Raivo sacīja „Bet līdz tam mums jāievēro visi piesardzības pasākumi.”

„Kādi?” man pat vairs nebija spēka strīdēties.

„Tu nedrīksti atrasties viena bez kādas no ierīcēm; Kristaps paliks dzīvoklī. Normundu vairs nedrīkst redzēt tev tuvumā, katram gadījumam, ja viņu kāds atpazīst. Tāpēc es palikšu pie viņa un noskaidroto nodošu jums” izmeklētājs atkal bija savā ampluā.

„Kā ar Mārtiņu?” ķēros pie sāpīgākā jautājums.

„Garais pašlaik neko nevar izdarīt, tāpēc viņam nekas nav jāzina. Viņš ar savu raksturu var tikai visu sabojāt” Kristaps neizklausījās laimīgs.

Šajā lietā, es 100% biju ar paziņām, brālim nevajadzēja neko zināt „Ko jūs vakar pateicāt?”

„Ka tev briesmas nedraud un Izabella varētu būt dzīva, kādēļ arī mēs šeit paliekam” Normunda balsī vairs nedzirdēja pārākumu.

Kamēr es nesteidzīgi novācu traukus, Raivo ar Normundu atvadījušies devās prom. Kad biju beigusi, nomākta devos apsēsties blakus Kristapam uz dīvāna.

„Es taču neesmu maita?” jautājums izskanēja pēkšņi un nepārdomāti.

Paziņa pagriezās pret mani „Džuljet, kas noticis? Kas tev to teicis?”

„Neviens. Es šonakt redzēju sapni. Tajā biju es un Izabella, bet es to skatījos kā no malas. Es biju tik auksta un bezjūtīga pret viņu, likās, ka esmu egoiste. Beigās draudzene sacīja, lai nemeklēju viņu”  klāstīju.

Vīrietis saņēma manas rokas „Tevī nav ne kripatas ļaunuma. Tu esi eņģelis, kurš nonācis nepareizā pasaulē. Ja kāds man stāstītu par tādu personu kā tu, es neticētu.”

„Es neesmu nekas īpašs” izmetu.

„Tu tā domā?” Kristaps ieskatījās man dziļi acīs un nesagaidījis atbildi turpināja „Tu tika daudz reizes esi ziedojusi savu laiku, lai palīdzētu citiem; atcēlusi savus plānus, lai tikai iepriecinātu brāli vai kādu citu; tu paliki malā savus sapņus, lai spētu pienācīgi saņemt novēlēto mantojumu. Tu labāk pati ciestu un mirtu, nekā ļautu kaut ko nodarīt savai ģimenei.”

„Tu esi ūnikums” Klāvs piemetināja, pagājis garām uz virtuvi.

Lai arī īsti dziļi sevī nespēju ticēt draugu vārdiem, tie bija kā mierinājums, ko šobrīd vēlējos saņemt.

„Kādi plāni šim vakaram?” Klāvs taujāja, iesēžoties blakus.

„Man ir randiņš” pašpārliecināta paziņoju.

„Ar ko?”  puisis pārsteigts jautāja, bet tad nejauki piebilda „Ceru, tas nav vakar nakts mačo!”

„Vakar nakts mačo?” Kristaps ar smīnu palūkojās.

„Dorians nav mačo, bet gan džentlmenis” atbildēju, pieceļoties kājās, lai spētu lūkoties uz abiem vīriešiem „Turklāt, jums nav tiesību noteikt ar ko es tiekos!”

„Viņš izskatījās pēc slīpēta tipiņa” jaunākais izteicās.

„Tu teici- Dorians?” brāļa draugs pārāk satraukti vērās manī.

„Jā” apstulbusi teicu, atsēžoties uz galdiņa.

„Viņš bija vīrietis, ar ko tu pusdienoji pirms nolaupīšanas?” pēc mana apstiprinājuma viņš turpināja „Tev tas neliekas dīvaini?”

Es nebiju aizmirsusi to dienu, bet Dorians laikam spēja apburt, liekot aizmirst citas iespējas.

„Viņš strādā firmā, kas modes namam piegādā audumus. No rīta Andžela mani izsauca un tur es atkal sastapos ar Dorianu. Viņš man paskaidroja, ka bijis Izabellas draugs un uzreiz atpazinis mani” izskaidroju.

Kristaps piecēlās un satraukts sāka ritmiski soļot. Visi, kuri pazina vīrietis, zināja, ka tas nenozīmē neko labu.

„Manuprāt, tā ir slikta doma doties kaut kur vienatnē ar šo puisi. Es nespēju noticēt, ka jūsu tikšanās bija nejauša, kā arī pēc tam sekojošā nolaupīšana” apstājies, viņš nopietni bilda.

„Tev liekas, ka esmu muļķe?” pielakusi kājās dusmīgi taujāju. „Man ne mirkli neienāca prātā ideja, ka viņš varētu nebūt saistīts ar bandītiem. Bet kā savādāk noskaidrot patiesību, kā iepazīstot savu pretinieku?”

„Džuljeta, tu spēlējies ar uguni”  Kristaps brīdināja, paskatoties tā, kā to parasti darīja Mārtiņš, kad viņam nepatika mani plāni.

„Ja viņa tā vēlas, uz priekšu! Jūs zināt, ka Dorianam jāpievērš īpaša uzmanība. Turklāt, ja viņš kaut ko centīsies pasākt, jūs varēsiet iejaukties” Klāvs nostājās manā pusē.

Vecākais uz brīdi apstājās un nopietni uzlūkoja mani „Tu nedrīksti lieki riskēt. Tiklīdz kaut kas notiek, kas varētu kaitēt tev, ziņo. Cerēsim, ka līdz randiņam Normunds būs noskaidrojis ko vairāk.”

„Ok! Es došos pārģērbties, jūtieties kā mājās” domīgi soļoju uz istabu.

Aizverot durvis, lēnām noslīdēju tur pat uz grīdas.

Cik lielās nepatikšanās esmu? Kāpēc ikviens vēlas izjaukt manu laimi? Vienu mirkli šķiet, tu esi uz pareizā ceļa, bet tad kāds atkal iejaucās. Kā mēs vispār spējam apspriest Izabellu? VIŅA IR MIRUSI. Mēs neesam seriālā, kur mirušie atdzīvojas vai pazūd, lai pēc vairākiem gadiem uzrastos.  Šī ir realitāte! Bet kāpēc ar katru dienu arvien vairāk domāju, ka tas ir tikai murgs, no kura es pamodīšos, lai atkal atsāktu savu garlaicīgo dzīvi.

„Džuljet, tev viss kārtībā?” pie durvīm klauvēja Klāvs.

„Jā, es tūlīt iešu” žigli piecēlusies atteicu un gāju meklēt piemērotu tērpu.

Mana izvēle krita uz blūzi, kas bija veidota pēc Emilio Pucci rudens kolekcijā esošās parauga- dzeltena, ar augstu apkaklīti, žābo, kas vijās lejā kakla līdz pēdējai pogai, pleci pie pacelti. Klāt pieskaņoja melnas pieguļoša bikses un melnas augstpapēžu kurpes.

Matu viegli saņēmu astē, atstājot dažas šķipsnas viegli plīvojošas sejā. Vēl tikai pārliku mantas brūnajā rokas somiņā un biju gatava.

Ieejot istabā, uzreiz piefiksēju, ka Kristaps satraukti runā pa telefonu. Pamanījis mani, viņš devās uz durvju pusi un pameta dzīvokli.

Apstulbusi uzmeklēju Klāvu „Kas noticis?”

Draugs sēdēja dīvānā, priekšā uz galdiņa izlicis dažādas skices un audumu paraugus. Viņš pacēla acis no darba „Nezinu. Pēc tavas aiziešanas viņš piezvanīja, manuprāt, tavam brālim. Abi runāja kādas 5 minūtes, uzreiz pēc tam Kristapam zvanīja.”

„Nedzirdēji, ko viņi apsprieda?” viltīgi taujāju.

Klāvs norādīja uz vietu blakus viņam. Tiklīdz apsēdos, viņš pieklusinātā balsī iesāka „Viņš izklāstīja tavu reakciju par dzirdēto. Es teiktu, ka Mārtiņš nav pārāk priecīgs par tavu atrašanos šeit, bet Kristaps teica, ka ar visu tiks galā.”

„Ja tikai Garais zinātu visu…” klusi nomurmināju.

„Vismaz ar Mārtiņu viņš runāja normāli, bet otrs zvans…” draugs nepatika nogrozīja galvu „Tur tu varētu jautāt, ko es nedzirdēju. Nezinu ar ko bija saruna, bet ne par ko labu!”

„Pastāsti” ieintriģēta pieprasīju.

„Es pats” Kristaps atradās jau man aiz muguras, pat nepamanīju viņa atgriešanos.

Paziņa izskatījies, kā spoku ieraudzījis, kas man lika strauji pielēkt kājās. „Kas noticis?”

„Džuljet, labāk apsēdies” reti kad dzirdēju vīrieti runājam tik nopietnā tonī, tāpēc paklausīju.

Kristaps paņēma tuvāko krēslu, un pastūmis malā galdiņu, apsēdās mums pretī.

„Džuljeta, tev jāatsakās no modes nama!”

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

 

Advertisements