13.nodaļa

Paisums

***

atkal vienalga paisums ceļas

neatkarīgi no manas gribas

 gludajās smiltīs nāk viļņi pilni

īstas šļakatu mīlestības

viņa neaiziet- maigu un klusi

smilts to visu ir uzsūkusi

Klāvs Elsbergs

 

Pēc piecpadsmit  minūtēm vajadzēja ierasties Dorianam, tāpēc Raivo ar Kristapu ieslēdza visas dzīvoklī izvietotās noklausīšanās ierīces, vispirms radot iespaidu par traucējumiem. Es jau biju ieslēgusi mūziku, lai nebūtu pilnīgs klusums, un gaidīju zīmi.

Abi vīrieši pacēla zīmē, ka izrāde var sākties.

„Mārtiņ, es tev jau teicu, ka viņš ir no uzņēmuma, kas sadarbojas ar „Melando volo” ” aizkaitināta balsī sacīju, strauji soļojot pa istabu.

Raivo bija tikai sekunde, lai man uzsmaidītu, kad atskanēja skarbais baritons „Tu nedomā, ka es tev ļaušu satikties ar puisi, ko tu pazīsti tikai pāris dienas?”

„Man nav vajadzīga tava atļauja” atkliedzu un iegāju savā istabā, stipri aizcirzdama durvis.

„Džuljeta, tu uzvedies kā mazs bērns! Attaisi durvis” vīrietis veica vairākus klauvējienus „Ko tu domā panākt ar šo visu? Es neesmu mūsu tēvs, kurš izdabā ikkatrai tavi vēlmei. ”

Ak, Raivo zināja viņu ļoti labi! Viņi speciāli iepriekš neizplānoja visu sakāmo, lai notiekošais šķistu patiesāks. Bet šis pēdējais teikums jau iepriekš bija izskanējis no mana īstā brāļa mutes.

Negaidīti atgrūdu durvis, liekot draugam žigli atkāpties „ Pat necenties tajā visā iepīt vēl viņu!”

„Kāpēc nē? Ja viņš zinātu, ka tu tiki nolaupīta, jau sen būtu atsūtījis kādu no savējiem tev pakaļ” viņam izsakot šo vārdus, es samazināju attālumu starp mums līdz metram.

Šajā brīdi es vēlējos, lai Mārtiņš patiešām būtu tas, kurš dzird šos vārdus „Tur jau tā lieta: viņš atsūtītu kādu no saviem drauģeļiem, kamēr viņš pats sēdētu Latvijā. Viņam mēs neesam nekas cits, kā tikai bērni, kuri nespēj viņu likt mierā.”

To pateikdama es devos uz virtuvi, lai paņemtu uz letes esošo somiņu.

„Tu dosies man līdz uz mājām. Tu nedrīksti šeit palikt” Raivo sacīja un pameta skatienu uz Kristapu, kurš centās nesmieties sēžot dīvānā.

„Es tev jau sacīju, rīt no rīta tu varēsi darīt ar mani visu, ko tu vēlēsies, bet šodien es dodos uz randiņu” striktā tonī noteicu.

„Nē, tu esi kurla vai kā? Es negrasos…” viņu pārtrauca telefona zvans.

Klausule atradās turpat man blakus „Džuljeta Viluma”

„Vilumas jaunkundze, ir ieradies Dorians Kamerino” administratore paziņoja.

„Paldies jums, pasakiet, ka es tūlīt nākšu” laipni atbildēju.

„Labi, jaunkundz” sieviete atteica un nolika klausuli.

„Tu nekur nedosies” Raivo skaļi noteica, bet es jau devos durvju virzienā.

Viņš man sekoja „Pat nedomāt uzgriezt man muguru. Nedomā, ka tu tik viegli…”

Nonākot pie kāpnēm vīrietis turpināja klusāk, jo zināja, ka tik tālu noklausīšanas ierīce nesniedzas, bet tik un tā vajadzēja ievērot piesardzību „Noteikti paies kāds laiks kamēr viņi pārtulkos, Dorianam noteikti piezvanīs. Mēs rūpīgi visā klausīsimies. Pat ja tikai uz sekundi, tev šķiet ka draud briesmas signalizē.”

„Paldies! Mārtiņš nebūtu nekam tādam piekritis” čukstus pateicos, bet tad jau mēs nonācām līdz pirmajam stāvam.

Vēl pēdējoreiz uzsmaidīju draugam un tad jau nokaitinātā balsī bildu „Tu mani neapturēsi!”

Raivo aši saķēra mana roku un pievilka cieši klāt „Tu…nekur…nedosies”

„Atlaid mani” dusmu pārņemta raudzījos vīrietī „Tu neesi mans tēvs.”

„Tāpēc tu to dari? Lai pievērsu Ivara uzmanību…” viņu pārtrauca cita rupja balss.

„Džuljet, tev viss kārtībā?” straujiem soļiem mums tuvojas Dorians Kamerino.

„Tas ir tas džeks?” Raivo pamāja uz Kamerino pusi.

„Jā” nepatikā norūcu.

Dorians nesaprašanā raudzījās runātājā un itāliski taujāja „Kas viņš tāds?”

Es neatbildēju, tikai centos izrauties no „brāļa” ciešā tvēriena  „Mārtiņ, tu nevari mani nemitīgi izkomandēt! Tu domā, ka es saiešos ar tādu snobu? Tas ir tikai jautra laika pavadīšana.”

Vīrietis atlaida manu roku un pagriezies pret Dorianu itāliski noteica „Ja kaut viens matiņš viņai nokritīs…”

„Ej” es pagrūdu viņu uz kāpņu pusi, kamēr viņš nebija pabeidzis savus draudus. Pati es žigli saķēru Doriana roku un vilku ārā no ēkas.

„Džuljeta, kas šeit notiek?” puisis izklausījās aizkaitināts.

„Mēs dodamies pusdienot, nekas cits tev nav jāzina” skarbi noteicu un devos uz viņa mašīnu.

Tikai nelielu mirkli pēc manis mašīna iesēdās arī viņš un, neko nesakot, ieslēdza dzinēju un mēs devāmies ceļā.

Visu brauciena laiku centos neskatīties uz blakussēdētāju, tā vietā dusmīgi raugoties pa logu.

Pēc 20 minūtēm auto apstājās; Dorians izkāpa un nāca uz manu pusi atvērt durvis.

Tiklīdz viņš saņēma manu roku, es patiesi uzsmaidīju „Paldies” es sacīju it kā nekas iepriekš nebūtu noticis „Es vēl neesmu bijusi šai pilsētas daļā, šeit ir skaisti.”

Sākumā puisis nedaudz apstulba par manu pēkšņo garastāvokļu maiņu, bet tad piespēlēja man „Šī ir mana mīļākā pilsētas daļa. Mēs šeit bieži pusdienojam ar ģimeni.”

Abi lēnām devās iekšā glaunā restorānā, kur viņu jau sagaidīja portjē „Kamerino jaunskung, lūdzu šeit” vīrietis pavadīja mūs līdz telpas tālākajam galdiņa.

Tiklīdz biju apsēdusies entuziasmam pilna raudzījos Dorianā „Cik veca ir Anabella? Viņa man atgādināja kādu.”

Puisis vilcinājās, šķiet esmu uztvērusi nepārrunājamo tematu- ģimeni. Pie mums pienāca viesmīlis, tā dodot viņam iespēju ilgāk pārdomāt.

Tiklīdz viesmīlis devās prom Dorians atbildēja „Viņai ir pieci gadi” un nekavējoties devās pret uzbrukumā „Tas bija tavs brālis?”

„Un kā tu uzminēji? Šķiet es viņu nekad nebiju pieminējusi?” šie vārdi pirmoreiz lika puiša sejā parādīties bailēm.

„Jūs izskatieties līdzīgi” viņam izsakot šos vārdu, es nespēju nepasmaidīt.

„Tev taisnība, tas bija mans brālis- Mārtiņš. Viņš ieradās, lai pierunātu mani doties mājās” mierīgi stāstīju.

„Kāpēc? Kaut kas noticis ar tavu ģimeni?” Dorians izklausījās ieinteresēts.

„Nē! Mārtiņš ieradās manis dēļ, viņam šķiet, ka man draud briesmas” satraukti atbildēju un izteiksmīgi pārlaidu skatienu pār telpu „Aizvakar mani nolaupīja, domājot, ka es esmu Izabella.”

„Tas tak ir absurds! Jūs nemaz neesat līdzīgas” vīrietis izklausījās pārāka pārliecināts.

„Es jau to arī pateicu tiem muļķiem! Bet viņi šķita tik pārliecināti, ka es esmu Izabella. Ļauj es tev visu izstāstīšu…” tad es izklāstīju visu notikumu gaitu sākot no brīža, kad es viņu todien pametu kafejnīcā.

„Un tad viņš draudēja man ar nepielādētu ieroci. Es protams to uzreiz pamanīju, ka nekā Mārtiņš…” es nepabeidzu teikumu, jo iezvanījās Doriana telefons.

Viņš strauji apskatīja, kurš zvana, un jautājoši palūkojās uz mani.

„Droši atbildi. Es pagaidīšu” atteicu un pievērsos savai maltītei, tai pat laikā ar acīm sekojot ikvienai vīrieša kustībai, kurš devās uz izejas pusi. Nonācis laukā viņš apsēdās pie galdiņa, no kura varēja redzēt mani un atvainojoši uzsmaidīja un pēc tam pievērsās sarunai.

Ilgāk negaidot arī es izņēmu savu telefonu un piezvanīju Raivo.

„Es tevi tūlīt pārvienošu uz austiņām” draugs paceļot klausuli nekavējoties noteica.

Pārlūkoju visus ārā galdiņus. Mans skatiens apstājās pie vīrieša, kurš sēdēja vistuvāk Dorianam. Negaidot svešinieks nevienam nemanot parādīja man miera zīmi. Tas bija apstiprinājums.

Caur nelielu austiņu, kas bija noslēpta labajā ausī es sadzirdēju Doriana satraukto itāļa balsi „Varbūt viņas tēvs ir policists?”

Mani pārsteidza nākamais brīdis, kad es sadzirdēju, ko viņam atbild otrpus klausulē „Viņa teica, ja tēvs zinātu, atsūtītu kādu no saviem draugiem. Bet tas tika izteikts negatīvā nozīmē, Maks nespēja atrast līdzīgu vārdu mūsu valodā.”

Šai mirklī Dorians pameta skatienu manā virzienā; es, izliekoties, ka esmu iegrimusi domās, skumji raudzījos uz galdiņu, pie kura sēdēja divas sievietes un jautri sarunājās.

„Iepriekš Džuljeta teica, ka būs prom tikai pāris dienas, bet es nezinu vai viņas brālis tad jau bija ieradies. Man liekas, ka viņš nepieļaus viņas atgriešanos, ja pastāvēs kaut mazākā briesmu iespēja.”

„Bez Džuljetas mēs varam zaudēt iespēju atrast Izabellu, jo viņai nebūs iemesla ierasties ballē. Tāpēc tev ir jāpierunā viņa palikt, lai viņa būtu ēsma. Izabella neatstās nelaimē savu labāko draudzeni.”

Lai arī cik laba būtu dzirdamība, es nespēju atšifrēt, ar ko Dorians runā.

„Labi, es pierunāšu viņu palikt” vīrietis pašpārliecināti atbildēja. „Vari paprasīt Maksam, ko nozīmē vārds „snobs”. Viņa mani tā nosauca brāļa klātbūtnē.”

Manu seju rotāja koķetīgs smaids, kamēr Dorians gaidīja tulkojumu. saņemot atbildi viņš cieši raudzījās manī un es viņā.

„Tas esot augstas klases vīrietis, kurš ir bagāts, uzpūtīgs, neiecietīgs. Vienkārši izsakoties- tu.”

„Es ne sekundi neesmu viņai devusi iespēju mani iepazīt no īstās puses.”

„Es jau vakar tev sacīju, lai tu beidz vērtēt Džuljetu pēc itāļu standartiem, viņa ir latviete. Un viņas neesot no temperamentīgajām, kuras visu uzreiz izsaka. Veiksmi!”

„Man nevajag veiksmi, tas jau ir paveikts! Uz redzi!”

„Uz redzi” otrs atvadījās smejoties.

Dorians veikli piecēlās un atgriezās pie manis, diezgan kaujinieciski noskaņots.

„Nelielas problēmas uzņēmumā” viņš paskaidroja apsēžoties.

Es pacēlu skatienu no telefona, ko biju paņēmusi rokās, lai pabrīdinātu pārējos „Es saprotu, noteikti ir grūti vadīt tik plašu uzņēmumu.”

„Mans tēvs to vada, es esmu tikai izpilddirektors” viņš atteica joprojām cieši raugoties manī „Pirms mūs pārtrauca, tu stāstīji par ieroci un savu brāli.”

„Ai, tas nav nekas! Beigās viņi mani palaida vaļā, bet brālis visu uzzinot atbrauca un izvietoja kaut kādas ierīces, kas traucē noklausīšanos. Man protams tas likās absurds. Kāpēc nolaupītājiem to vajadzētu veikt?” centos izklausīties patiesa.

„Protams, viņi taču uzzināja, ka tu neesi Izabella” viņš pārāk strauji atbildēja. Lēnām liekot sabrukt visām manās cerību sienām.

„Šodien es sasitu vienu no tām ierīcēm un Mārtiņš eksplodēja. Šajos brīžos viņš man tik ļoti atgādina mūsu… tēvu” vienīgi Ivars nekad nav dusmojies saistībā ar mani. Es viņam esmu tikai ieraksts pasē, nodokļu atvieglinājums, persona, kura tērē viņa laiku.

„Manuprāt, tev nevajadzētu bēgt. Tas visu vēl tikai vēl vairāk sarežģīs. Ja vēlies es zinu apsargu firmu, kas varētu tevi aizsargāt” Dorians piedāvāja.

„Mārtiņš tam nekad nepiekritīs. Biļetes jau ir iegādātas” bezpalīdzīgi sacīju „Nekas viņu vairs neapturēs. Viņam būs vienalga, ko tu sacīsi. Manam brālim tu esi tikai vēl viens čalis, kurš vēlas sabojāt manu dzīvi.”

„Mēs jau tagad varam doties pie manis. Viņš nevarēs tevi aizvest, ja tu nebūsi atrodama” vīrietis centās izklausīties labsirdīgs un izpalīdzīgs.

Es neviltoti iesmējos, liekot dažu skatieniem pievērsties mums „Tu nepazīsti Mārtiņu! Es nebrīnoties, ja manā somiņā vai telefonā jau tagad būtu ievietota kāda izsekošanas ierīce. Vienreiz jau viņš šādi mani kontrolēja, pēc kāda pārpratuma.”

Tad es pamanīju savu glābiņa zvanu un mana seja pārtapa šausmu pilnā, kas raugās pāri pretī sēdošā plecā.

„Džuljetas, kas noticis?” Dorians satraukts taujāja un pameta skatienu uz āra terasi. Tur viņš ieraudzīja pie viena galdiņa sēdošu manu „brāli”. „Kā viņš zināja, ka mēs būsim šeit? Tu viņam paziņoji?’

„Nē, es pat nezināju, kur mēs dosimies! Un telefons man ir izslēgts, lai neviens netraucētu. Pirmīt es tikai nosūtīju ziņu tēvam, ka rītā būšu Latvijā” šoreiz man nevajadzēja melot, jo lielākā daļa bija patiesība.

„Es pazīstu restorāna īpašnieku, mēs varam iziet pa sētas durvīm” Dorians paliecās uz priekšu un čukstēja.

Izlikos, ka mirkli apdomāju viņa vārdus un klusi ar nelielu baiļu pieskaņu sacīju „Darām to!”

Vīrietis ātri pasauca tuvāko viesmīli un kaut ko strauji iečukstēja un norādīja uz manu brāli. Viesmīlis aiznesa nestās paplātes un raiti devās pie Raivo.

„Sagatavojies” Dorians brīdināja, rūpīgi raudzīdamies uz āra terasi. Brīdī, kad viesmīli novērsa Raivo uzmanību no mums, viņš saņēma manu roku „Ejam!”

Mēs žigli virzījāmies uz virtuves pusi, neviens darbinieks nepievērsa mums uzmanību, kad mēs devāmies cauri visai virtuvei uz otru izeju.

Tiklīdz bijām nonākuši laukā, Dorians bilda „Mašīna tūlīt tiks atvesta un mēs varēsim doties prom” viņa balsī varēja sadzirdēt pašpārliecinātību un triumfu.

Bet tas nebija ilgs.

Brīdī, kad šķērsielā iegriezās mana pavadoņa auto, tajā strauji iesoļoja arī Raivo.

„Mās, tu taču netaisies bēgt?” viņš izklausījās aizkaitināts.

Dorians satraukti palūkojās uz mani „Es varu viņu uz mirkli apdullināt un tad mēs varēsim aizbēgt.”

Kā saņēmusi zibens spērienu, es strauji atkāpos un dusmīga raudzījos vīrieti „Tu…tu maita! Kā tu vari iedomāties, ka es pieļaušu, lai tu aizskar manu brāli! Pat neraugoties uz to, ka tu būtu tas, kurš tiktu neitralizēts. Kā tev varēja ienākt prātā, ka es pieļaušu, ka tu draudi vienīgajām cilvēkam, kurš mani nekad nav pametis grūtā brīdi!”

Dorians centās ko sacīt, bet es viņu pārtraucu „Nē, man vienalga! Mārtiņš ir vienīgais, kurš mani saprot. Tu nezini, kam es esmu izgājusi cauri šo gadu laikā, pēc Izabella nāves. Neviens to nezina, izņemot manu brāli! Viņš ir persona, kura mani apturēja ikreiz, kad es grasījos visu pamest! Un  es nerunāju par bēgšanu! Es runāju par mūžīgu aiziešanu!” Es strauji piesoļoju pie Raivo, kurš mani mierinoši apskāva, bet nekā nesacīja, tikai pēc viņa skatiena, es nopratu, ka viņš ir sapratis manis sacīto.

Mēs jau pagriezāmies, lai dotos prom, bet tas es negaidīti atkal palūkojos uz Dorianu, kurš vēl aizvien izbrīnījies vērās mūsos „Es to tā neatstāšu. Tu nožēlosi, ka draudēji manam brālim.”

Šie bija draudi, kurus es piebildīšu, kaut vai tas prasītu manu dzīvību.

Raivo mani vadīja uz auto, kas stāvēja pretī restorānam. Tajā mūs jau gaidīja Kristaps. Tiklīdz bijām iekāpuši auto strauji virzījās pa šaurajām ieliņām.

Tikai pēc mirkļa es pamanīju, ka mēs nedodamies uz dzīvokli „Kur mēs braucam?”

„Uz lidostu. Tikko atbrīvojās divas vietas tiešajam reisam uz Sidneju. Tu ar Raivo lidosiet turp, bet es ar Normundu paliksim šeit papētīt visu sīkāk” šoferis paskaidroja pametos norūpējušos skatienu uz mani atpakaļ skata spogulī „Džuljeta, tev viss kārtībā?”

„Atvaino, ka jautāšu, bet vai tā bija patiesība, ko tu pateici tam puisim?” Raivo pagriezās, lai ieskatītos manās norūpējošajās acīs.

Tai brīdi es skaidri zināju, ka brālis nav neko stāstījis pat saviem labākajiem draugiem. Lai arī kāda būtu mana uzticība Mārtiņam tagad tā ir desmit kārtojusies.

Divreiz dziļi ievilku elpu, kā man bija mācījusi terapeite un, zinot, ka viņi nevienam neteiks, sāku stāstīt „Gadu pēc Izabellas nāves, kad es pārcēlos uz Jelgavu, es plānoju izdarīt pašnāvību” mirkli atļāvu vārdiem nosēsties viņu apziņā un  turpināju:

„Apritēja gads, kopš dienas, kad uzzināju, ka Izabella ir mirusi. Ivars bija darbā un teicās būt atpakaļ tikai nākamajā rītā. Viss bija ideāli: es biju viena, nevienam nevajadzēja todien mani apciemot, draugiem es biju paziņojusi, ka būšu laukos, bet ģimenei, ka ar draugiem došos uz Rīgu. Es aizslēdzu dzīvokļa durvis no iekšpuses un devos uz vannas istabu. Es ieslēdzu nomierinošu mūziku un iegūlos vannā, blakus tai noliekot nazi.”

Es palūkojos ārā par logu, lai saņemtu drosmi izstāstīt atlikušo stāstu, ko zināja tikai divi cilvēki : Mārtiņš un mana terapeite.

„Desmit minūtes es vienkārši relaksējos, liekot sev aizmirst visus pret, kas mani iepriekš tirdīja. Tad pienāca mirklis, kad es sapratu, ka dzīve nekad nebūs tāda kā iepriekš: Izabella un Alesandro bija miruši, es nezināmu iemeslu dēļ biju mantojusi firmu, šķita ka viss lēnām sabrūk. Pēc tam, kad es saņēmu mantojumu, es palūdzu Metam sastādīt manu testamentu. Viņš sākumā iebilda, bet es viņu pārliecināju, ka dzīve rit savu gaitu un mums ir jābūt gatavam visam.  Tajā tika ierakstīts ka manas nāves gadījumā mani piederoši īpašumi nonāk Mārtiņa rokās.

Viss bija paveikts.

Brīdī pirms naža paņemšanas es pagriezu nedaudz skaļāk mūziku, tā nedzirdot to, kas ierasti būtu normāli. Es jau biju veikusi divus dziļus iegriezumus rokās, kad istabas durvis atsprāga vaļā un pa tām ieskrēja Mārtiņš. Viņš nekavējoties atņēma man nazi un nosvieda zemē, tad paķēra tuvāko dvieli un cieši aptina ap manu roku. Visu laiku viņš neizdvesa ne vārda, pat viņa skatiens nebija dusmīgs. Lēnām, neskatoties, palīdzējis man uzvilkt halātu, viņš aizveda mani līdz guļamistabai, paceļam koridorā no aptieciņas paņemot apsējus.

Es nekā neteicu pat neraudāju, terapeite teica, ka es esot bijusi afekta stāvoklī. Tikai tad, kad Mārtiņš bija pārsaitējis manu roku, es sāku neremdināmi raudāt. Viņš mani piespieda pie savām krūtīm un nemitīgi čukstēja, ka viss būs kārtībā. Es viņam stāstīju, kāpēc izlēmu to, bet viņa vienīgie vārdi bija, ka viss būs kārtībā. Nekādu pārmetumu vai dusmu, tikai mierinājums.

Es viņam liku apsolīt, ka neviens par to neuzzinās. Viņš piekrita ar norunu, ka es apmeklēšu terapeiti un nekad tā vairs nedarīšu.

Pirmo daļu es pildīju, bet otru…”

„Cik?” pirmais vārds, kas izskanēja no Kristapa pārtrauca nelielu klusumu.

„Septiņas. Tieši septiņas. Terapeite man lika skaitīt, lai es zinātu, cik daudz reizes es esmu izglābta. Cik reizes es esmu likusi brālim ciest. Tas vienmēr bija viņš. Mārtiņš ikreiz nojauta, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš pat nezina par visām septiņām reizē, tikai par trīs, kad es jau biju pavisam tuvu plānotajam. Pārējās viņš bija paspējis sev nezinot novērst, pirms es biju ko uzsākusi” lēnām noslaucīju asaras, kas bija sākušas lēnām ritēt pār vaigiem. Bet es zināju,  ka tās nav skumju. Tās bija atvieglojuma, nojautas, ka būs vēl divi acu pāri, kas neļaus man paveikt ko stulbu.

Mašīna apstājās. Man nepamanot, mēs bijām nonākuši līdz lidostai.

„Es zinu, ka tas noteikti ir vis stulbākais jautājums, ko varētu uzdot, bet es esmu policists- stulbi jautājumi ir mana profesija” Raivo jokojās, liekot man nedaudz pasmaidīt, un turpināja „Kāpēc tu to darīji? Es tevi pazīstu kopš trīs gadu vecuma. Tu vienmēr biji ģimenes saulesstariņš.”

„Manuprāt, viss mainījās pēc mana vectēvā nāves. Viņš vienmēr saskatīja manī to pozitīvo. Turklāt togad mamma vēl palika stāvoklī un gandrīz tieši pēc gada dzemdēja manu pusmāsu. Visus nākamos gadus likās, ka es palieku otrajā plānā: visi apčubināja un lutināja Līgu; Mārtiņš pats jau pelnīja naudu pa vasarām. Bet es centos visas savas problēmas atrisināt pati. Ir daudzas lietas, ko neviens nekad neuzzinās.  Tobrīd man tuvāks šķita Izabellas vecaistēvs un viņa. Draudzene vienmēr apjautājās, kā man sokas skolā, palīdzēja atrisināt daudzas problēmas ar puišiem. Tāpēc pēc viņu abu nāvēm šķita, ka esmu palikusi viena. Un vēl apziņa, ka es esmu vainīga Izabellas nāves.” Man jau nu šķita, ka Raivo to visu jau zināja, bet viņš vēlējās, lai es pati to atzīstu.

„Jums jājiet citādi nokavēsiet savu reisu” Kristaps sacīja un izkāpis atvēra manas durvis, kamēr Raivo izņēmu mūsu bagāžu.

Nonākot pie drošības pārbaudes, Kristaps atdeva manu somu un stingri apskāvis atvadījās „Lai arī kāds būtu tavs plāns, tu nedrīkst atstāt mani ārpus tā!”

„Protams, ka nē! Visā šajā trako pulciņā ir vajadzīgs kāds, kurš neļaus mums lieki sacerēties” atteicu, cenšoties jautri smaidīt.

Vīrietis uz to neuzķērās „Tas, ko tu mums šodien pastāstīji, prasīja lielu drosmi. Bet nekad neaizmirsti, ka aizejot tev, aizies arī daļiņa no visiem mums, bet tavs brālis būs sagrauts. Un tagad tu esi sev piesaitējusī vēl divus vecākos brāļus” viņš palūkojās uz draugu un piepilda  „No šī brīža mēs vairs nejokosim par tava brāļa aizsargājošo dabu.”

„Pietiek” atteicu un norādīju uz pulksteni „Mums laiks doties. Uz redzi”  pateikusi devos uz drošības pārbaudi. Pēc  minūtes man sekoja arī Raivo.

Visu atlikušo laiku līdz lidojumam kā arī  visu lidojumu, mēs nesarunājāmies, tikai iegrimām katrs savā pasaulē.

Pēc paris stundām mēs nolaidāmies Sidnejas lidostā. Tiklīdz nonācām sagaidīšanās telpā, es pamanīju kādu sen neredzētu seju un pasmaidīju.

„Kur mums tagad jādodas?” Raivo nesaprašanā raudzījās visapkārt „Es neredzu Ēriku. Viņam taču vajadzēja mūs sagaidīt?”

Neko neatbildot es devos sava tēvoča virzienā. Mēs nebijām tikušies vairāk kā piecus gadus, tomēr, lai arī viņa āriene bija mainījusies: blondie mati tagad bija tumši brūni, un cirtu vietā tie bija nogriezti ļoti īsi, uzvalka vietā viņam mugurā bija džinsi un t-krekls, un šķiet ir bijusi deguna operācija, jo tas vairs neizskatījās šķībs, tikai lielais smaids, kas rotāja viņa seju, nodeva šo personu.

Tā kā mans čemodāns bija pie Raivo, es strauji metos tēvoča apskāvienos.

„Ak Dievs, cik tu esi pieaugusi!” Ēriks atteica uz saņēmis manu roku, pagāja nedaudz uz aizmuguri, lai varētu labāk nopētīt „Tu vairs neesi tā mazā meitene, kuru es varēju paņemt rokās, kura man nemitīgi taujāja, kāds ir mans spiega segvārds.”

„Nē, bet tagad man pašai būs savs segvārds. Ja ne, es dodos atpakaļ uz Itāliju, jo bez slepeniem vārdiem nav interesanti” centos ļoti nopietni paziņot, bet ik pa brīdim izlauzās smiekli.

„Tu būsi Zemenīte” viņš nopietni sacīja un piebilda „Vēl aizvien tavā dzimšanas dienā es lieku sev izcep zemeņu torti, ko vienmēr gatavoja tava krustmāte.”

Bija tik jauki vienkārši pasmieties un aizmirst visas rūpes, tēva brālis vienmēr bija spējis mani uzmundrināt drūmos brīžos.

„Ērik, tu atceries Mārtiņa bērnības draugu Raivo” sacīju iepazīstinot abus.

„Protams” Ēriks paspieda vīrieša roku „Kā klājas? Tu esi tas policists.”

„Jā, labi, ja neņem vērā, ka esmu uz laiku atstādināts un savas brīvās dienas pavadu pieskatīto Garā māsu” viņš teica un it kā garlaicības mākts palūkojās uz mani.

„Viņi tevi tā vēl aizvien sauc?” tēvocis ar smaidu taujāja.

„Pienāks diena, kad viņi Mārtiņu sauks par Zemenītes brāli” draudoši sacīju, tā izraisot smieklu šalti no mums visiem un vēl kādas personas, kura atradās nedaudz aiz Ērika.

Ēriks zīmīgi sekoja manam skatienam un paaicināja vīrieti tuvāk „Džuljeta iepazīsties mana labā roka- Alens Monvidos. Alen, mana brāļa meita- Džuljeta Viluma.”

Es sarokojos  ar jauno vīrieti, kas šķita tikai kādus piecus gadus vecāks par mani. Viņš varēja būt par kādiem piecpadsmit centimetriem garāks par mani, viņam bija blondi, īsi mati, kas izcēla viņa vīrišķīgos vaiga kaulus, zaļganas acis un smaids, kas man kādu atgādināja.

„Prieks iepazīties! Šķiet tu proti latviešu valodu?” jautājoši vēros svešiniekā.

„Man arī ir prieks beidzot tevi satikt. Ēriks reti, kad stāsta par savu ģimeni, kas mūsu aprindās ir ierasts, bet par tevi esmu dzirdējis ļoti daudz. Un latviešu valodu es zinu, jo bieži dodos uz Latviju, lai pārraudzītu tur esošo biznesu” vīrieša balss skanēja noteikti un pārliecinoši.

„Nedomāju, ka esmu tik iemīļota brāļa meita” atteicu, jautājoši paskatoties uz tēvoci.

„Un tu vēl jautā? Tu esi vienīgā, no kuras es saņemu apsveikums, lai arī tikai elektronisku, uz viesiem lielākajiem svētkiem, nemaz nerunājot par dāvanām, ko sūti uz manu dzimšanas dienu” viņš atbildēja un saņēma manu roku, lai varētu vadīt uz auto.

Alens gāja mums pa priekšu, bet Raivo aizmugurē, tikai tagad pamanīju vēl divus vīriešu, kas bija pievienojušies ceļā uz auto.

„Es ceru, ka neesmu sagādājusi problēmas” ar bažām sacīju, palūkojoties uz apsargiem.

„Nē, ko tu! Es parasti nedodos ārpus mājas bez vismaz viena apsarga. Bet ņemot vērā tavu sacīto, domāju, ka pārlieku liela piesardzība nenāktu par ļaunu” tēvocis paskaidroja un atvēra man auto durvis un pēc tam apsēdās man blakus. Alens apsēdās pie stūres, bet Raivo blakus. Pārējie divi pavadoņi iesēdās citā auto.

Tiklīdz auto sāka braukt es palūkojos uz tēva brāli, kurš laipni smaidīja man.

„Tēvoci” tik sen es vēlējos sacīt šos vārdu, un pa īstam par visu pateikties „Paldies, tev par to ka palīdzēji Mārtiņam! Lai ko tu sacītu, reti kurš krusttēvs riskētu ar savu brīvību, lai atbrīvotu krustdēlu no cietuma. Kā arī tavi vārdi, ko tu man toreiz sacīji, lika pieņemt pareizo lēmumu vienīgajā reizē, kad brālis nevarēja būt man blakus, lai apturētu.”

Raivo pameta skatienu uz aizmuguri, lai palūkotos uz mani, jo viņš zināja, ko sacīšu tālāk. Viņš man uzsmaidīja, kā apstiprinot, ka viss būs kārtībā.

„Džuljeta, ko tu ar to domā?” Ēriks reti kad izrādīja savas jūtas, bet tagad viņš patiesi bija nedaudz satraucies.

„Jau kopš man apritēja 16 gadi, es esmu mēģinājusi plānot un veikt vairākas pašnāvības. Ja precizējam, tad tieši septiņas. Pirmajā reizē, kad es sevi graizīju ar nazi, mani apturēja Mārtiņš. Viņš kopā ar terapeiti ir novērsuši vēl divas gandrīz paveiktas, un atrunājuši no vēl trīs. Bet pēdējo apturēji tu” šai brīdi es vairākas reizes dziļi ieelpoju cenšoties neraudāt.

„Pēc visa notikušā man likās, ka es vairs neesmu nekas. Lielākā daļa man pārmeta drūmo noskaņojumu un vien patību, bet viņi jau nezināja notikušo. Tu jau zini, ka esi vienīgais izņemot Mārtiņu no ģimenes, kas par to zina. Turklāt tas bija ideāls laiks, jo visi bija likuši mani mierā, brālis vairs nevarēja mani kontrolēt. Bet tad ieradies tu. Tas bija dienā, kad es to visu biju ieplānojusi: es jau biju palūgusi izrakstīt ārstei miegazāles, sakot, ka mani atkal moka murgi; zināju, ka Ivaram būs nakts maiņa. Tomēr vispirms man vajadzēja zināt, ka tu izpestīsi Mārtiņu no cietuma” apstājos, lai atkal sevi nedaudz nomierinātu.

„Tāpēc tu izskatījies tik satraukta un uzreiz nepiekriti ar mani kopā pavadīt vakaru” Ēriks sacīja, beidzot sākot salikt mīklas gabaliņus kopā „Tu teici, ka nespētu dzīvot, ja zinātu, ka brālis cieš tevis dēļ. Tobrīd tas likās tika absurdi. Man šķita, ka tu nekad uz ko tādu nebūtu spējīga.”

„Jā! Pat tad, kad uzzināju, ka viņš tiks brīvībā pēc nedēļas, es nemainīju savus tā vakara plānus. Bet tad tu pateici, kāpēc esi ieradies. Mēs esot vienīgā ģimene, kas neesot no tevi novērsusies. Tu darīsi visu, lai parūpētos par to, lai mēs būtu laimīgi un mums nedraudētu briesmas. Tu sacīji, ka nekad nespēsi aizmirst brīdi, kad es aizbraucu pie tevis, kad uzzināju par Izabellas nāvi” es vairs nespēju noturēt asaras.

„Un tā bija taisnība. Todien man bija neveiksmīgs darījums, šķita, ka policija ir man uz pēdām, es biju parādā lielu naudu. Bet, kad manā biroju, lai arī es biju sacījis, lai neviens mani netraucē, ieskrēji tu un tev pa pēdām divi mani apsargi, es sapratu, ka manas problēmas ir nieks. Jo tev bija vienalga, ka mani apsargi neļāva tev ienākt, ka viņiem bija ieroči, tu ieskrēji telpā un stingrā balsī bez asarām sacīji: Izabella ir mirusi. Tobrīd es pat nenojautu, ko tu pārcieti, kā tu spēji būt tik stipra, bet es nojautu, ka tu nevēlies, lai citi to redz. Tāpēc es aizsūtīju prom sargus un liku izslēgt visas telpā esošās kameras” viņš saņēma manu roku, tā liekot noprast, ka ļauj man turpināt.

„Pēc tam, kad es biju beigusi savu emociju vilni, tu piegāji pie sava galda un lika mani apsēsties tev pretī otrā pusē tam. Tad tu man sacīji, ka būs vēl daudzi mani mīļie, kuri aizies pirms manis, brīžiem tas liksies pareizi, brīžiem netaisnīgi, bet tā dzīvē notiekot. Mēs varam tikai izlemt, vai vēlamies dzīvot pagātnē vai nākotnē” šie bija vārdi, kuru atcerēšanās divus gadus vēlāk pārliecināja mani beigt manus murgus un turpināt dzīvot.

„Kopš tās dienas es daudzreiz esmu pārdomājis, vai tie bija pareizie vārdi, ko sacīt piecpadsmit gadīgai meitenei, brīdī, kad viņa uzzinājusi, ka mirusi labākā draudzene. Bet visvairāk mani pārsteidza, ka tas biju es pie kā tu vērsies. Es zinu, ka tev nebija labas attiecības ar Ivaru un tava māte noteikti būtu izplūdusi vēl lielākās asaras kā tu, bet tev taču vēl bija jau pilngadīgs brālis, citas draudzenes, tomēr tu izvēlējies mani- ģimenes melno avi, pie kura tu tikai retu reizi bija ciemojusies, kurš tev nekad nestāstīja ar ko nodarbojas, vienkārši sakot- svešinieku. Tāpēc dienās pirms Mārtiņa tiesas es tev atzinos, ka tu biji iemesls, kāpēc es izvēlējos doties prom, lai pasargātu arī visu pārējo ģimeni, ka tu biji persona, kura atvēra man acis uz patieso dzīvi, kas nesastāv tikai no naudas un varas, bet arī no mums tuvajiem. Tāpēc es tev sacīju, ka tu esi visstiprākais cilvēks, ko esmu saticis. Un es vēl aizvien tā domāju, jo dažu gadu laikā tu esi pārcietusi vairāk kā kāds visā dzīvē” tie, kuri nepazīst manu tēvoci, varētu šķist, ka viņš cenšas neraudāt, bet tā nav. Viņš vienkārši nav asaru cilvēks.

„Tas arī lika man izmest zāles un vakaru pavadīt ar tevi. Es nespēju pārtraukt savu dzīvi pēc tam, kad tu biji mani atzinis par stipru. No tās dienas es sāku domāt pār nākotni” es noslaucīju pēdējās asaras un ar smaidu uzlūkoju blakus sēdošo „Turklāt, ja manis nebūtu vairs nebūtu neviena, kas tev varētu paprasīt izpestīt Mārtiņu no viņa problēmām.”

Ēriks noslēpumaini pasmaidīji „Tu viņam vēl neesi pateikusi par maija rezolūciju?”

„Nē” atzinos un žigli pametu skatienu uz Raivo, kas nesaprašanā sarauca uzacis.

„Ak, maija rezolūcija” Alens jautri noteica, tā izrādot pirmās īstās emocijas kopš satikšanās.

„Tu biji tas vīrietis” es triumfēti sacīju, rūpīgāk nopētot vīrieti spogulī.

„Es esmu vienīgais, kurš nezina, par ko tiek runāts?” Raivo ar nelielu smaidu taujāja.

„Tas nav nekas īpašs. Atceries, ka Mārtiņš pagājušā gada maijā runāja par to, ka viņu laikam taisās atlaists, bet pēc tam sacīja, ka tas bijis pārpratums” atgādināju ar vizinošu skatienu. Raivo apstiprinoši pamāja.

„Nu, izrādās, ka viņa atlaišanas iesniegums jau bija parakstīts un gaidīja brīdi, kad tiks izsūtīts. Par līguma laušanas iemeslu tika minēta viņa saistība ar kriminālajām aprindām, bet, protams, nekādu tiešu pierādījumu nebija. Tāpēc pietika ar vienu zvanu galvenajam ministram un nemaz ne tik lielu naudas summiņu, lai iesniegums nonāktu papīra smalcinātājā” es izstāstīju un palūkojos ārā pa logu un tad atkal uz draugu, kura seju nu jau rotā visu saprotošais smīniņš.

„Labi, pietiek par slikto. Džuljeta pastāsti, kā tev ir gājis visu šo laiku” tēvocis sacīja un iekārtojās tā, lai varētu raudzīties manī.

Tālākais ceļš pagāja pārsvarā man pārstatot savu skolas un privāto dzīvi, kā arī pārējo ģimenes locekļu gaitas, kas Ēriku arī interesēja. Bet pēc tam viņš ļāva man nedaudz nosnausties, viegli noliecot galvu uz viņa pleca.

Pēc pāris stundām sāksies mana jaunā dzīve, kurā es vairs nebēgšu, bet stāšos visam pretī ar augsti paceltu galvu un apziņu, ka šai cīņā es vairs neesmu viena.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements