15.nodaļa

Virpuļojošās brāzmas


****

lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai

ko gabalos rausta vējš

bet es nezinu kā ir jārunā

man ar tevi kad šķiramies mēs

es to nezinu tavos matos

neganti virpuļo brāzmas

varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē

jāņem un jāapgāžas

bet aplaizu sausās lūpas

nezinu ko tev teikt

mēs ejam caur pagalmu skaties es saku

šis kaķis laikam ir beigts

Klāvs Elsbergs

Pēc divām nedēļām…

“Ladies and gentlemen, as we start our descent, please make sure your seat backs and tray tables are in their full upright position…” kad lidmašīnu pāršalca ziņojums, es jau biju piesprādzējusies un sagatavojusies nolaišanās procedūrai.

„Nesaki, ka tev ir bail no lidošanas?” šie vārdi man lika dusmīgi palūkoties uz Alenu, kurš mani pavadīja atpakaļ uz Itāliju.

„Manuprāt, runājot par manām vājībām, es īpaši uzsvēru, ka man ir klaustrofobija, kas, ja tu nezini, nozīmē bailes no šaurām telpām, tai skaitām lidmašīnām” atteicu un  pasniedzos pāri viņam, lai aizvērtu logu, nevēloties vēl vairāk kāpināt savas izjūtas.

„Tu minēji, ka tās nav regulāras, ka visbiežāk tās parādās satraukuma brīžos ?”  vīrietis taujāja, liekot, man saprast, kāpēc  izvēlējos viņu brīdī, kad Ēriks jautāja, kuru no viņa padotajiem vēlos.

„Jā, brīžos, kad adrenalīna līmenis manās asinīs ir augstāks par ikdienas. Bet, teiksim liftos, es vienmēr jūtu smacējošu sajūtu, neņemot vērā citus apsvērumus” smaidot paskaidroju.

Viņš rūpīgi apdomāja manu teikto un pamācoši sacīja „Bailes ir tikai mūsu emociju virsējā smaile, galvenais ir neļaut tām pārņemt visu prātu. Ir jāsaprot, ka tās nav nekas cits, kā tikai mūsu iedomas par nesasniedzamo.”

Es pārsteigta raudzījos Alenā, jo nebiju gaidījusi šādu pamācību no vīra, kurš spēja nogalināt un manipulēt ar cilvēkiem. Ņemot vērā manu līdzšinējos novērojumus, es viņu uzskatīju par stingra rakstura, atlētisku un visu iespēju aptverošu personu nevis par mierinoši pamācošu tipu. Tā kā mani novērojumi mani parasti nepievīla, tas varēja nozīmēt tikai vienu… „Izklausās pēc kaut kā, ko varētu sacīt Ēriks. ”

Alens, nedaudz pavēra lodziņu, lai palūkotos laukā, un pirmoreiz, kopš es viņu satiku, pamanīju patiesas skumjas. Vēl aizvien raugoties pa logu viņš stāstīja

„ Kā jau Ēriks teica, es esmu viņa labākais padotais jau piecus gadus, bet viņš nepateica kāpēc. Man tēvs arī strādāja pie tava tēvoča, tāpēc tiklīdz radās tāda iespēja, es arī pievienojos šīm aprindām. Gadu es biju strādājis plecu pie pleca ar savu tēvu, kad viņu piemeklēja pēdējā sirdslēkme. Māte vienmēr bija teikusi, ka šis bīstamais darbs būs tas, kas viņu iedzīs kapā, bet viņa nebija gaidījusi, ka tas notiks tik drīz. Mēnesi pēc bērēm, kad es atgriezos darbā  pirmoreiz pēc tēva nāves, atstājot manu māsu un māti vienas, es biju samierinājies ar notikušo un gatavs dzīvot tālāk. Bet izrādījās, ka mana māte nebija tam gatava.”

Viņš ieturēja nelielu pauzi un turpināja „Mēs dzīvojām desmit stāvu daudzdzīvokļu ēkā. Es biju darbā, kad saņēmu satrauktu zvanu no savas četrpadsmit gadīgās māsa.”

Raugoties Alenā, kamēr viņš stāstīja, es sapratu, ka esmu viena no retajām personām, kurām viņš to ir atklājis. Cerēju, ka šis stāsts nebeigsies traģiski, bet iekšēji zināju, ka beigas būs skumjas.

„Zvana laikā es atrados Ērika kabinetā un mēs aprunājām kāda darījuma nianses, un es pat negrasījies atbildēt uz zvanu, bet viņš bilda, ka var taču pagaidīt, lai es paceļot klausuli, varbūt tas esot, kas svarīgs. Redzot mūsu mājas numuru ekrānā, iedomājos, ka tā atkal būs kaut kādas stulbas muļķības par skolu vai kādu puisi, kas viņu pametis. Pirmais, ko es sacīju bija „Es tagad nevaru runāt, tu varētu piezvanīt vēlāk?”  Bet viņa runāja tik ātri un aprauti, ka es neko nesapratu. Tad viņa nedaudz nomierinājās un spēja pateikt, ka māte atrodas uz jumta un grasās lēkt. To dzirdot es izbijies pielēcu kājās un, neko neteikdams steidzos ārā no kabineta, bet Ēriks man strauji sekoja. „Aizslēdz durvis un gaidi, kamēr es atbraukšu, nekāda gadījuma never vaļā durvis, aiztaisi visus logus un vienkārši gaidi mani” es viņa stingrā balsī norādīju un pārtraucu sarunu.

Steigā es nemaz nebiju pamanījis, ka jau esmu pagalmā, kad man steidzīgi blakus nobremzēja mašīna, pie stūres sēdēja Ēriks. Viss ko viņš sacīja bija „braucam.” Viņš nekavējoties devās uz manām mājām. Visu ceļu es klusēju un cerēju, ka neieradīšos par vēlu. Kad mēs piebraucām pie ēkas, lejā jau bija sapulcējušies vairāki cilvēki, bet glābējus vēl neviens nebija izsaucis. Ilgāk negaidot, es izlēcu no mašīnas un steidzos uz jumtu, nemaz nepametot skatienu uz augšu, lai pārliecinātos. Nonākot uz jumta, es lēnām atvēru durvis un man tieši pretī, stāvot uz dzegas, bija mana māte. Es atstāju durvis pusvirus un nesteidzoties tuvojos mātei sacīju „Padomā par Katrīnu, tu viņai esi vajadzīga. Tu nevari to darīt.”

Viņa lūkojās manī ar skumju un stingras apņēmības pilnām acīm „Es to nespēju. Es zināju, ka viņš kādu dienu nepārnāks mājās, bet es nedomāju, ka tā būs sirdstrieka. Es nespēju būt viena.”

„Bet tu neesi viena, tev esmu es un Katrīna. Kopā mēs tiksim tam pāri un spēsim atkal būt ģimene.” Es arvien tuvojos viņai, cenšoties izdomāt, kā viņu dabūt prom no bīstamās malas.

„Tu nespēsi to paveikt, tu būsi tikai vēl viens Ērika pakalpiņš” mātes seju pārņēma dusmas, ko es nekad iepriekš nebiju pamanījis.

„Džeina, lūdzu, neiejauc tajā mani! Tu ļoti labi zini, ka viņš pats to izvēlējās” man aizmugures atskanēja dobja balss, ko es nekad nebiju dzirdējis tiek mierīgā un pieklusinātā tonī.

Nemanot uz jumta bija arī tavs tēvocis, bet viņš pat negrasījās mēģināt tuvoties, tā vietā viņš runāja „Džeina padomā par saviem bērniem, tu nevari viņiem atņemt vēl vienu vecāku.Tu nevari ļaut bailēm par vientulību un bēdām pārņem tavu prātu, lai tās paliek tavu emociju virsējā smailē, jo tās ir tikai iedomas.”

„Māt, ieklausies viņā un nokāp no dzegas” es bildu un lēnām pastiepu pretī savu roku, vēloties, lai viņa ātrāk pastieptos pretī un saņemtu manu roku.

Bet viņa nekustējās un vēlreiz palūkojoties lejup, smaidot sacīja „Jūsu tēvs ik vakaru man čukstēja, ka es esmu visskaistākā, gādīgākā māte un sieva, ka viņš nekad nevēlētos sev blakus citu.”

„Bet tu tāda arī esi! Tā ir un vienmēr būs patiesība, tāpēc padod man roku un mēs iesim pie Katrīnas un aizmirsīsim šo visu” jau grasījos saņemt viņas roku, kad atskanēja policijas sirēnu skaņas.

Viņa palūkojās lejup, kur bija ieradušies glābēji, un raugoties man tieši acīs teica „Parūpējies par viņu, neļauj, lai kāds viņai darītu pāri. Tu būsi lielisks tēvs.”

Izsacījusi šos vārdus viņa nolēca, es nespēju reaģēt pietiekošo ātri, lai viņu apturētu. No ielas atskanēja cilvēku kliedzieni, un es aizvērtām acī raudzījos uz leju, nespējot iedomāties, kā es spēšu aizmirst, pat saprotot, ka manos spēkos nebija viņu glābt.

Tad uz mana pleca uzgūlās smaga roka, liekot pagriezties prom no drausmām uz ietves „Tu neko nespēji tur darīt, lai arī ko tu sacītu, viņa būtu to paveikusi. Tagad tev jābūt stipram un jādodas pie Katrīnas, tagad tu esi vajadzīgs viņai.”

Ēriks mani vadīja prom uz mašīnu, jo viņš jau iepriekš bija devies uz mūsu dzīvokli, izsaucis savu vīrus un licis Katrīnu nogādāt viņa mājās. Nezinu, kāpēc viņa bija paklausījusi, laikam jau tāpēc ka uzticējās. Viņš mani iesēdināja mašīnā un, pateicis, ka parūpies par policiju un visu pārējo, lika vadītājam mani nogādāt pie māsas”

Alens pārtrauca savu stāstījumu un atsprādzējies, devās man garām.

Es palūkojos visapkārt, gandrīz visi pārējie pasažieri jau bija izkāpuši un stjuarte jau nāca mūsu virzienā. Ātri atsprādzējos un cēlos kājās, kamēr Alens noņēma mūsu bagāžu.

Mēs klusējot pametām lidmašīnu un devāmies uz izeju.

Tā biju es, kura pārtrauca skumjo klusumu „Kur viņa ir tagad?”

„Viņa pabeidza skolu un devās studēt uz Ameriku. Jau divus gadus mēs satiekamies tikai divreiz gadā, kad es dodos pie viņas uz Ziemassvētkiem un dzimšanas dienu. Viņa nevaino ne mani, ne Ēriku, bet viņa vairs nevēlas atgriezties Austrālijā” Alens skumji paskaidroja un tad strauji pasmaidīja, uzliekot atpakaļ nejūtīgā un neievainojamā vīrieša masku.

„Džuljeta” sagaidīšanas zonā mani sveicināja Klāvs un cieši apskāvis pačukstēja „Viss sākas tagad, mūs novēro.”

„Sveiks” jautri sacīju, atlaižot apskāvienu „Tu taču atceries Alenu.” Norādīju uz blakus stāvošo, kurš draugam bija pilnīgs svešinieks.

„Protams” Klāvs atbildēja uz sasveicinājās ar Alenu, it kā viņi būtu seni draugi „Tātad tu tomēr atguvi viņu! Nekad nedomāju, ka tev tas izdosies.”

„Nu, ko! Viņa nespēja pretoties manam šarmam” viņš norādīja uz sevi un aplika savu roku man ap vidukli, pievelkot sev tuvāk un noskūpstot uz vaiga.

Es kautri pasmējos un sapņaini lūkojos vīrieša acīs „Kura tad spēj?”

„Ak, dievs! Beidziet vienreiz! Es priecājos, ka esat kopā, bet tāpēc jau nevajag maigoties lidostas vidū” Klāvs paķircināja un paņēma manu koferi „Neliksim Patrikam gaidīt, citādi viņš vēl aizbrauks bez mums.”

„Tevi atveda Patriks?” taujāju, lai arī zināju atbildi, kā nekā pati biju pielikusi roku šim plānam.

„Tā kā tu uzreiz vēlējies doties uz uzņēmumu es sarunāju ar Valentino, ka Patriks mani atvedīs un pēc tam aizvedīs mūs uz modes namu” Klāvs paskaidroja, kad mēs jau bijām pie mašīnas, pret kuru atspiedies mūs jau gaidīja Patriks.

„Sveiki, Patrik! Iepazīsties, mans puisis Alens” abi paspieda rokas.

„Džuljeta ir pieminējusi tevi” Alens garlaikots atteica un devās ievietot bagāžu mašīnā, kamēr es iesēdos aizmugures sēdeklī, bet Patriks un Klāvs ieņēma priekšējos.

Kad Alens apsēdās man blakus un aizvēra durvis, viņš aplika roku man ap pleciem un pievilka tuvāk, lai noskūpstītu uz lūpām.

„Ja zinātu, ka jūs visu ceļu maigosieties nebūtu piekritis sagaidīt!” Klāvs jokoja atskatoties uz mums.

Es lēnām pārtraucu skūpstu un nevainīgi palūkojos uz priekšu, lai tieši atpakaļskata spogulī sastaptos ar Patrika skatienu, kas šķiet no saspringta bija pārtapis maigā, atvieglojuma skatienā „Beidz, tas vēl ir tīrais nieks salīdzinot ar to, ko tu varbūt dzirdēsi nākam no manas guļamistabas šovakar!”

„Džuljeta!” Alens nosodoši raudzījās manī.

„Ko? Viņam jāzina, kas viņu sagaida. Varbūt viņš vēlēsies izvākties?” Atbildēju, cenšoties nesarkt un aizmirst par to, ka mašīnā atrodas Patriks.

„Es zināju, ka šī nebija laba ideja! Vajadzēja paklausīt tavam brālim un aizbēgt ar tevi uz vientuļu salu. Tad tu būtu vienīgi mana, bella ” Alens īpaši uzsvēra šo vārdu, kas itāliski nozīmēja skaista, bet tai pat laikā bija saīsinājums piemēram no vārda Izabella.

Es jau grasījos, atteikt, ko dzēlīgu, kad pēkšņi mašīnu pāršalca mans telefona signāls. Žigli izņēmu telefonu no somiņas un pārsteigta lūkojos uz zvanītāja vārdu.

„Tu neatbildēsi?” Vīrietis man blakus taujāja, liekot palūkoties uz pārējiem auto esošajiem, kuri arī gaidīja manu tālāko rīcību.

Nospiedu savienojuma pogu un sacīju „Džuljeta.”

Otrā galā bija klusums, laikam viņš negaidīja, ka es atbildēšu. Kā nekā apmēram divdesmit iepriekšējos es ignorēju.

„Dorian?” taujāju, lūkojoties blakus sēdošā vīrieša acīs, kas pauda nelielu satraukumu un mudinājumu.

„Es nedomāju, ka tu atbildēsi. Vēlējos atvainoties! Tu esi Latvijā?” izklausījās, ka viņš patiešam nožēlotu izdarītu, bet mani viņš vairs nepiemuļķos.

„Nē, es tikko ierados Itālijā! Šobrīd esmu ceļā uz modes namu” atbildēju, neizrādot ne mazāko jūtu izpausmes.

„Es esmu firmā, lai pārrunātu  jaunā līguma nosacījumus. Mēs varētu tur satikties?” Dorians strauji vaicāja, patiesi apstiprinot, cik prognozējami ir vīrieši.

Paskatījos ārā pa logu un apmēram noteicu, cik ilgi vēl jābrauc līdz firmai „Pēc stundas tiekamies kafejnīcā, kas atrodas blakus firmai” šoreiz nelaipni bildu un beidzu sarunu neatvadījusies.

„Kurš tas bija? Tas taču nebija tas Dorians, kurš draudēja tavam brālim?” Alens pikti izmeta un tad it kā būtu pateicis, to ko nevajadzētu, strauji palūkojās uz Patriku, kurš neizrādīja, ka būtu īpaši klausījies.

„Alen, mēs visu jau pārrunājām, tev ne par ko nevajag uztraukties! Viņš tikai vēlas atvainoties. Turklāt tu zini, kā man nepatīk ilgi turēt ļaunu prātu uz kādu” maigi sacīju, noskūpstot vīrieti uz vaiga.

Tālākais ceļš pagāja klusējot. Kad Patriks mūs izlaida pie modes nama, Klāvs devās atpakaļ pie darba, bet es ar Alenu uz kafejnīcu. Līdz manai tikšanai ar Dorianu bija palikušas piecpadsmit minūtes.

Mēs sēdējām pie galdiņa, kas atradās uz āra terases un patiesi smējāmies par to, kā es biju paredzējusi, ka tiklīdz ieradīšos, Dorians vēlēsies man atvainoties, lai atkal varētu mani uzmanīt.

Pirmais no jautrā noskaņojuma nedaudz izgāja Alens, sakot „Viņš tuvojas! Vēlu tev veiksmi!” To pateicis viņš, mīļi uzmundrinot, pasniedzās pēc manas rokas.

„Kā es varēju iedomāties, ka spēšu būt dzīvot bez tevis” sapņaini čukstēju un paliecos pāri galdam, lai noskūpstītu „manu mīļoto”.

Es lēnām atvirzījos no skūpsta, kad mums iepriekš tuvojošies soļi bija apstājušies pie mūsu galdiņa. Piesarkusi palūkojos uz Dorianu „Tu esi ieradies par ātru.”

„Piedodiet, ja iztraucēju! Mēs varam norunāt tikšanos citā laikā” viņš nedaudz pikti bilda, beidzot izrādot patiesas emocijas.

„Nē, nāc sēdies!” Alens mierīgi piecēlās, viegli pasmaidot svešiniekam „Es tikai piedāvāju Džuljetai sastādīt kompāniju līdz atnāksi tu.” Viņš pienāca pie manis un noskūpstījis uz atvadam devās prom, vēl tikai pasakot „Tiksimies vakarā.”

Es ar smaidu nolūkojos, kā viņš devās prom, un tikai tad pievērsos vīrietim, kurš bija apsēdies mana drauga vietā. „Ko tu vēlējies no manis?”

Dorians pārsteigts lūkojās manī, laikam izsists no sliedēm „Viņš ir tavs puisis?”

„Jā, piedot, ka neiepazīstināju, bet tad Alens noteikti nebūtu devies prom” sacīju un iemalkoju kafiju, ko iepriekš biju pasūtījusi.

„Džuljeta, piedot! Tas, kas notika todien…” vīrietis iesāka lūdzošā tonī, bet es viņu pārtraucu.

„Nerunāsim par to! Es esmu to jau aizmirsusi, tāpēc, lūdzu labāk runāsim par ko citu. Piemēram, vai tu arī esi ielūgts uz rītdienas vakariņām?” Centos izliktie neziņā pa šo notikumu, ko  pati biju izplānojusi. „Aizvakar man Klāvs paziņoja, ka man pienācis uzaicinājums uz „Melando volo” firmas īpašnieces rīkotām svinībām. Valentino esot sacījis, ka daudzi firmas darbinieki un partneri arī ir ielūgti.”

Šķiet Dorians patiešām neredzēja cauri maniem meliem „Tu arī esi ielūgta?’’ Kad to apstiprināju, viņš turpināja „Jā, ir ielūgta visa mana ģimene, kā arī Melando dzimta un galveno līdzīpašnieku ģimenes. Mums liekas, ka tajās īpašniece iepazīstinās ar sevi.”

„Es ar tā domāju. Bet kāpēc ielūgt mani? Es uzņēmumā esmu nostrādājusi tikai pāris dienas un vasarai beidzoties došos prom? Nekas cits mani nevarētu saistīt ar šim svinībām” cieši lūkojos pretī sēdošā acīs, lai mēģinātu noteikt vai viņš teiks patiesību vai melos.

Dorians mirkli pārdomāja mani teikto un tad, laikam nemelojot, bilda „Iespējams, ka šī persona bija tuva Alesandro, tāpēc zina saiknes, kas jūs saistīja, un vēlas tikai tevi satikt vai pārrunāt kaut ko.”

„Iespējams. Bet, kāpēc vispār vajadzīgs viss šis farss, ja pēc piecām dienām ballē tik un tā visi uzzinātu īpašnieka identitāti?”  Protams es skaidri zināju, kāpēc bija vajadzīgas šīs vakariņas. Man vajadzēja redzēt visus, kuri bija cieši saistīti ar firmu, lai noskaidrotu, kuri ir uzticīgi Andželai un kuri viņu neatbalsta. Tas bija pirmais posms ceļā uz modes nama pārņemšanu, turklāt es ļoti vēlējos satikt pēdējās nedēļās visvairāk apspriesto tematu- Kamerino dzimtu.

„Īpašniece varbūt vēlas iegūt firmas darbinieku uzticību un iepazīt viņus, lai pēc skates uzreiz varētu uzsākt darbu ar pilnu atdevi” vīrietis ieminējās un pēc nelielas pauzes turpināja „Pēdējā nedēļā viņas advokāte ikdienu ir uzņēmumā un pārskata visus līgumus un finanšu dokumentus. Tāpēc arī es šodien biju firmā, īpašniece vēlas slēgt jaunu līgumu ar mūsu firmu.”

Es palūkojos pulkstenī un sapratu, ka pietiek tērēt laiku ar vīrieti, kuru es ienīstu „Man laiks doties, Valentino vēlējās, lai es šodien vēl ieskrienu pie viņa. Viņš vēlējās ar mani pārrunāt dažas balles nianses un protams rītdienu.”

Dorians piecēlās kājās un, pavadījis mani pāri ielai līdz galvenajai firmas ieejai, sacīja „Man prieks, ka mēs atkal varam būt draugi. Tad tiksimies rīt?”

„Mēs šodien ar Alenu plānojām doties uz „La Cabala”, varbūt mēs tur saskriesimies” ieminējos, cerot, ka tas dos viņam stimulu šodien dodies uz klubu.

Mani pārņēma vilšanās sajūta, kad viņš atbildēji „Diemžēl nē! Mums šovakar ir ģimenes vakariņas, tēvs mani nobeigs, ja es neieradīšos.” Pēdējo frāzi viņš sacīja, cenšoties jokot, bet ņemot vērā to, ko biju uzzinājusi, iespējams viņš nemaz nejokoja.

„Nu tad līdz rītdienai” atteicu un devos ēkā, kur manu ienākšanu uzreiz  pamanīja Ramona.

„Džuljeta!” viņa priecīgi iesaucās un pēc tam palūkojās visapkārt, lai pārbaudītu, vai kāds nav piefiksējis viņas nekorekto uzvedību.

Es ātri steidzos pie reģistratūras, Ramona jau bija pametusi savu vietu, tāpēc mēs abas uzreiz apskāvāmies un apmainījāmies skūpstiem.

„Tu te biji tikai dažas dienas, bet ar to pietika, lai daudzi taujātu, kur tu esi palikusi. Ko tu izdarīji ar viņiem? Nobūri?” Ramona strauji taujāja, noslēpumaini vērojot mani.

„Par ko tu runā?” es zināju, ka liela daļa darbinieku jau bija uzzinājuši, ka mans tērps būs skatē, bet es negaidīju, ka kāds pēc manis ilgosies, izņemot Ramonu, Valentino un varbūt Žannu. Laikam vajadzēja ticēt, kad Klāvs teica, ka mani sagaida patīkams pārsteigums.

„Kā tu nezini? Man likās ka Klāvs tev jau būs pateicis!” viņa pārsteigta atteica, un žigli aizsteidzās pie sava galda, bet uzreiz atgriezās ar žurnālu rokās. Viņa uzšķīra noteiktu lappusi un pasniedza man „Skaties!”

Es paņēmu žurnālu un apmulsusi raudzījos fotogrāfijā, kurā es biju redzama kopā ar Dorianu. Virsraksts vēstīja: Kura ir mūsu pašu kazanovas- Doriana Kamerino jaunā aizraušanās. Ātri pārlasīju nelielo rakstu/ interviju, kā galvenais mērķis bijis vērst uzmanību uz to, kura ir noslēpumainā dāma, kura pusdienoja kopā ar Kamerino jaunskungu viņa ģimenei piederošajā restorānā, vīrieša pēdējo mīlu, ar kuru viņš tur pusdienojis. Mani visvairāk pārsteidza Doriana atbilde uz jautājumu, kas ir šī noslēpumainā sieviete. Viņš atbildējis: apbrīnojuma sieviete, par kuru jūs noteikti drīzumā noteikti vēl daudz dzirdēsiet.

Ak dievs! Par to noteikti mani ķircināja puiši divas dienas pirms lidojuma uz Itāliju, kad viņi bija saņēmuši paciņu no Normunda ar dokumentiem par Kamerino dzimtu. Nemaz nerunājot par nodēvēju Klāvu, kurš neko nebija sacījis. Nav brīnums, ka Patriks bija tik skarbi raudzījies uz mani un pēc  man skūpsta ar Alenu atslāba. Bet bija kāds cilvēks, kuru es biju gatava nogalināt, bet tā kā es to nevarēju darīt, man nāksies viņu psihiski nogalināt rītdienas vakariņās.

„Ideāli! Vienreiz mūža es dodos uz tikšanos, kas beidzas ar manu kliegšanu un draudiem nogalināt, un tieši par to kāds iedomājas uzrakstīt, kā par noslēpumainu mīlas stāstu!” dusmīga noteicu un nometu žurnālu atpakaļ uz Ramonas galda  „Turklāt es tikko tikos ar Dorianu, bet par šo rakstu viņš pat neiedomājās ieminēties! Ko par mani tagad domā uzņēmumā?”

„Neuztraucies! Mēs visi zinām, kā reportieri, it sevišķi šī, kura ir kā traka pēc Doriana, mēdz no mušas izpūst zilonī. Kā arī Klāvs ikvienam, kurš taujā, sacīja, ka Dorians bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kuru tu satiki Itālijā, un jums ir vienkārši draudzīgas attiecības. Turklāt tas vēl vairāk piesaistīja presi modes namam. Viņi zina, ka tu strādā te, bet pēc nedēļas novērošanas tevi nepamanījuši viņi devās prom’” Ramonas vārdi mani nedaudz nomierināja, bet es vēl aizvien šaubījos, vai man vajadzētu šodien satikt Valentino.

Sieviete devās apsēsties atpakaļ savā darba vietā un, laipni man uzsmaidījusi, uzmundrināja „ Nomierinies, neviens tev neuzdrošināsies pārmest, it īpaši tie, ar kuriem tu iepazinies La Cabala ballīte, liela daļa no viņiem bija iepriekš redzējuši, kā tu ienāc klubā ar Mariāno. Visi noteikti domā, ka Dorians tikai atkal cenšas brālim atvilt meiteni, tāpēc ka tā jau ir noticis iepriekš.”

„Lieliski” šausmās noteicu un devos uz kāpnēm, vēl dzirdot Ramonas smieklus. Nepietiek, ka mani saista ar Dorianu, bet tagad vēl ar viņa brāli, kuru esmu tikai vienreiz satikusi.

Vismaz ceļā uz dizaina nodaļu, satiku tikai pāris darbiniekus, kurus nepazinu, viņi tikai pasmaidīja mani ieraudzījuši, daži pat atskatījās. Nevarēju iedomāties, kas mani sagaidīs manā nodaļā, kur liela daļa strādājošie bija Ramonas rīkotajā ballītē.

Pirms iziešanas gaitenī divreiz dziļi ievilku elpu un devos uz priekšu, it kā mani gaidītu nāves spriedums.

Manām kurpēm klaudzot pa gaiteņa grīdu, liela daļa skatienu pievērsās man. Tāpat kā iepriekš arī tagad es visus sveicināju, tikai šoreiz lielāka atsaucība bija dzirdama viņu balsīs nevis manējā.

Pēkšņi dzirdēju kādu sievieti skaļi saucam „Valentino!”

Nemaz nebiju pamanījusi, ka viņš pie sava kabineta durvīm sarunājas ar fotogrāfu Pjetro, bet izdzirdējis savu vārdu viņš pagriezās un ieraudzīja mani. Viņa skatienam sekoja arī Pjetro acis un, ieraugot mani, abi smaidīja.

„Džuljeta” Valentino mani sveicināja tāpat kā Ramona un atkāpies iepazīstināja ar savu saruna biedru „Nezinu, vai tu pazīsti, Pjetro- mūsu galvenais fotogrāfs.”

„Ramona mūs iepazīstināja ballītes laikā” atbildēju un arī sarokojos ar vīrieti, kurš iepriekš bija radījis par sevi godājamas, uzticīgas personas tēlu, turklāt viņam nepatika Andželas vadīšanas metodes.

„Tu man esi atņēmusi darbu!” fotogrāfs žigli izmeta, cenšoties dusmīgi raudzīties manī. Nopratis manu apmulsumu viņš turpināja „Es esmu atbildīgs par preses piesaisti modes skatei, protams, tādā ziņā, ka man jāuzņem pēdējās reklāmas foto un video. Bet patlaban vienīgais, izņemot īpašnieces vārdu, prese vēlas zināt tavu identitāti.”

„Tad  pasniedziet viņiem to” es izmetu, apjaušot, ka šī bija izdevīga iespēja, lai iegūtu patiesu preses uzmanību modes skatei un pašai firmai.

„Tu taču nedomā atklāt, ka tā esi tu?” Valentino sašutis lūkojās manī, pat šķita, ka viņu pārņem dusmas.

„Nē” es nedomājot atbildēju un izklāstīju savu plānu „Noslēpumaina svešiniece, kas soļo pa modes namu maskā. Neviens viņu nepazīst, tāpēc noslēpumaini vēro, domājot, vai tā ir īpašniece. Svešiniece iet uz mēles pusi, tur viņu sagaida vīrietis, kas pavada viņu līdz mikrofonam, kur viņa noņem masku…’’

Vīrieši pārdomāja manis teikto, viņu sejas neko neizteica, kas lika man uztraukties vēl vairāk.

„Bet tev vajadzēs tēlot svešinieci” Pjetro sacīja un strauji aizsoļoja prom, atstājot mani divatā ar Valentino, un pārējo skatieniem vērstiem uz mums.

„Tas laikam nozīme, ka es būšu reklāmā” izsecināju, zinot, cik ekscentrisks savos darbos iepriekš bijis fotogrāfs, nemaz nepieminot viņa māksliniecisko skatījumu.

„Tā šķiet! Nāc iesim uz manu kabinet” Valentino arī vēl aizvien bija nedaudz dusmīgs un ceļā uz savu kabinetu, viņš nemitīgi pameta skatienus manā virzienā.

Tikai tad, kad durvis tika aizvērtas, dizaineris man uzmanīgi jautāja „Tu patiešām satiecies ar kādu no Kamerino puišiem?”

Es apsēdos apmeklētāju krēslā, Valentino tai pat laikā devās otrpus savam galdam.

„Nē, mēs esam vienkārši draugi vai pat var teikt tikai paziņas. Turklāt todien, kad mēs bijām restorāna, es uz viņu sakliedzu un nekavējoties devos uz lidostu” paskaidroju pretī sēdošajam vīrietim.

Izskatās, ka mans teiktais iepriecināja Valentino „Es jau tā domāju. Lai arī Mariāno ir labais brālis, abus kompromitējošās situācijās vienmēr cenšas notver prese, jo Kamerino ģimene ir ietekmīgākā dzimta šai apvidū.”

„Es tā jau nopratu” atteicu un aplūkoju telpu, ka tā  manā prombūtnes laikā  daudz nebija mainījusies, vienīgi manu uzmanību piesaistīja tērps, kas atradās dziļāk telpā un bija apklāts.

Valentino pamanīja manu interesi „Tas ir Klāva darinājums. Starp citu paldies, ka atstāji viņu savā vietā, viņš tiešām ir ģeniāls. Pat jaunā īpašniece sazinājās ar viņu, lai lūgtu izveidot savu tērpu.”

„Jā, viņš bija ļoti laimīgs, kad man to paziņoja! Šķiet jaunā īpašniece ienesīs jaunas vēsmas šajā modes namā” vēl aizvien sapņaini lūkojos uz noslēpto tērpu, kas paziņos par manu vietu  modes pasaulē.

Negaidot Valentino pieliecās man tuvāk un nočukstēja „Alesandro būtu laimīgs par tavu lēmumu.”

Es izbijusies pagriezos pret vīrieti un ar bailēm raudzījos sejā, kas lēnām atplauka smaidā, raisot manī tikai vienu jautājumu „Kā?”

Valentino lēnām piecēlās un devās aizslēgt durvis, pēc tam viņš ieslēdza mūziku savā datorā un, apsēdies man blakus, klusi bilda „Pēdējās savas dienas Alesandro pavadīja muižā, un es ikdienu devos viņu apciemot un centos uzmundrināt. Dienu pirms sava nāves, kad mēs bijām divatā, viņš lūdza man kādu pakalpojumu. Es vienmēr biju viņu apbrīnojis un cienījis, tāpēc nevarēju atteikt.”

Pasmaidīju, atceroties mūsu pirmo tikšanos reizi, kad mēs divatā sēdējām skaistajā dārzā un Valentino rūpīgi bija raudzījies uz manu medaljonu, tagad es sapratu kāpēc.

„Alesandro sacīja, ka nevēlas atstāt uzņēmumu kādam no ģimenes, jo viņam tādas vairs neesot. Bet ārzemēs esot kāda meitene, pret kuru viņš izjūtot patiesu mīlestību un uztver viņu kā mazmeitu. Viņš atstāšot modes namu viņai, un es esot vienīgais, kuram viņš patiesi uzticas, tāpēc man būs jāizrauga, lai jaunajai īpašniecei nenotiek nekas slikts. Es jautāju, kura ir šī jauniete, bet viņš teica, ka nedrīkst to atklāt. Bet tev būšot sirdsveida kaklarota ar kreisajā pusē iegravētiem vārdiem. Todien, redzot tevi Melando muiža pie Izabellas ģimenes portretiem, man likās, ka es sapņoju, jo tik bieži biju redzējis Alesandro stāvot tai pašā vietā un raugoties tālumā. Kad tu pagriezies, es uzreiz sapratu, ka tā noteikti esi tu.” Valentino stāstījums, man lika pasmaidīt par Alesandro piesardzību un tālo domāšanu. Vecais vīrs vienmēr apskatīja visas monētas puses.

„Kāpēc viņš tā darīja, zinot, kas notiek uzņēmumā?’ taujāju vīrietim, domājot, ka viņam vajadzētu zināt atbildi. Viņš nesaprašanā lūkojās manī, tāpēc es turpināju „Es runāju par sarežģījumiem ar Kamerino dzimtu, draudiem un pārējo, kas saistīs ar šo nožēlojamo mafijas biznesu.”

Valentino pēkšņi iesmējās, liekot man nedaudz salēkties „Alesandro bija taisnība, kad viņš mani mierināja, ka gan jau tu pati visu izzināsi un es tev būšu tikai kā neliels palīgs. Cik daudz tu zini?”

„Tikai to, ka „Melando volo” ir vai bija sadarbība ar Kamerino ģimenes vadīto mafiju, kas, man nezināmu iemeslu vadīti, ļoti vēlas iegūt uzņēmu savās rokās. Un es nojaušu, ka viņi ir iemesls Izabellas pazušanai” klāstīju, jūtot, kā neliels šī noslēpuma smagus norit no maniem pleciem.

„Ko tu domā ar vārdu pazušanas? Viņa taču ir mirusi!” Valentino strauji pielēca kājās, uzlūkojot mani kā trako.

„Apsēdies” es klusi izdvesu, apdomājot ikkatru vārdu, ko grasījos turpmāk teikt, jo bija skaidri redzams, ka Valentino par to neko nezināja „Ja Alesandro tevi uzticējās, tad arī es to spēju, bet es nevēlos iesaistīt tevi problēmās, kas varētu izraisīt briesmas, tāpēc atklāšu tikai nepieciešamo.”

Pēc nelielas pauzes, kad vīrietis bija apsēdies,  es turpināju „Pirmkārt, viņa noteikti nenomira Latvijā. Policijas ziņojumos teikts, ka tas bijis negadījums, bet nekādu konkrētu faktu-  kur, kad, kādā veidā, kā arī visi dokumenti, kas saistīti ar kremēšanu tika safabricēti, nav neviena fiziska pierādījumi, ka tā ir notikusi. Otrkārt, todien, kad es uzsāku savu darbu šeit,  mani nolaupīja, jo uzskatīja, ka esmu Izabella.”

Mēs raudzījāmies viens otram acīs, redzot, ka Valentino ar vien vairāk pārņem dusmas, es veikli bildu „Par mani neuztraucies! Jau vakar Itālijā, ieradās personas, kuras parūpēsies par manu drošību. Un, ja ar mani kaut kas notiks, viņi…” bija baisi pat iedomāties par tādu iespēju .

„… viņi zinās kā rīkoties tālāk.” Par spīti visiem maniem pūliņiem, es skaidri sapratu, ka brālis  tādā gadījumā neatstās lietas savu draugu vai varas iestāžu rokās.

Valentino lēnām piecēlās un, aizsoļojis līdz logam, atskatījās uz mani, un sacīja „Viena diena. Tev pietika ar vienu dienu, lai parādītu, ka tu iederies firmā. Viena diena, lai patiesi liktu visiem cerēt uz gaišāku nākotni. Un tu to visu sagrāvi vienā sekundē.”

Es nespēju izdvest ne skaņu, tikai mans pārsteigtais skatiens sekoja vīrietim, kurš bija devies pie sava galda un atvilka atvilktni, no kurienes viņš izņēma ieroci.

„Valentino” mana balss bailēs drebēja, bet prāts centās atrast kādu iemeslu, kādu lietu, kas būtu varējusi mani brīdināt par šādu brīdi.

Par brīdi, kad persona, kurai es patiesi vēlējos uzticēties un to tikko biju paveikusi, stāvēja man pretī ar pistoli, kas bija pavērsta pret mani.

„Tev nevajadzēja man uzticēties” bija pēdējie vārdi, ko es dzirdēju, pirms atskanēja šāviens.

 

 

 

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements