14.nodaļa

Jauns ceļš

kam pieder šīs actiņas tālajā kaktiņā

kurp vedīs mans ceļš ja es došos

          tām pretī

sava dzīve man plecos kā

           divdurvju skapis

savā kaktiņā sēž klusi raud

          kādas

           acis

Klāvs Elsbergs

„Es tev uzreiz varu pateikt- iekļūšana būs vieglāka kā izkļūšana” Ēriks mani brīdināja, lēnām malkodams tēju.

Bija pagājušas divas stundas, kopš ieradāmies villa. Kamēr es iekārtojos istabā un vēlreiz nosnaudos, tēvocis sazinājās ar saviem kompanjoniem, un uzaicināja divus uzticīgākos uz villu. Viņiem vajadzēja ierasties pēc pāris minūtēm.

„Es to apzinos. Ja būtu kāda cita iespēja, es neiesaistītos” paskaidroju un, pārliecinoties, ka neviens nav dzirdamības tuvumā, turpināju „Lai arī tas bija netieši, viņš draudēja Mārtiņam. Esmu pilnībā pārliecināta, ka Kamerino ir mafijā un noteikti bija iesaistīti manā nolaupīšanā. Bet pats svarīgākais: viņi jau ir ieplānojuši izmantot mani kā ēsmu.”

Ērika sejā pirmoreiz parādījās rūpes un šaubas. Viņš grasījās ko teikt, kad mums pietuvojās Alens.

„Viņi ir ieradušies un gaida kabinetā” vīrietis stingri paziņoja un pasniedza man roku, lai palīdzētu piecelties.

Pēc tam Alens devās pa priekšu, bet tēvocis gāja vienā solī ar mani, lai dotu norādījumus „Viņi ir visuzticamākie, tomēr mums jābūt piesardzīgiem. Mafijā ikviens cenšas gūt labumu sev. Tu ne mirkli nevari izrādīt savas vājības, vienmēr jābūt nosvērtai, pārliecinātai, tomēr tev jāizmanto arī sievišķība, lai panāktu vēlamo. Lielākā daļa šai biznesā ir vīriešu.”

„Tas mani uztrauc vairāk kā ieroči. Ar tiem es vismaz zinu kā apieties, bet jūs, vīrieši, bieži vienkārši esat neatrisināma mīkla. Un tu zini, kā man nepatīk tādas mīklas” sacīju pat nepaskatoties uz blakus ejošo, jo vēl aizvien centos sevi mentāli sagatavot gaidāmajai sarunai.

Tēvocis jautri iesmējās „Jā, mīklas ir tava specialitāte. Tomēr, ja vēlies dzirdēt veca bosa viedokli” pēc mana apstiprinoša mājiena viņš turpināja „Ar šādu apģērbu un tavu pārliecību tu varētu savaldzināt ikvienu mafijas biedru.”

Es pašpārliecināti pasmaidīju un piekodināju sev, vēlāk pateikties Klāvam par šo tērpu, ko viņš man bija izvēlējies ielikt manā čemodānā.

„Tu pagaidi šeit, kamēr es īsumā visu izstāstīšu un iepazīstināšu ar galveno plānu. Alens tevi pēc tam pasauks” Ēriks izskaidroja un kopā ar Alenu devās prom, pametot mani vienu viesistabā.

Es apsēdos uz dīvāna un, veroties kamīnā, pārdomāju, kur ir pārējie. Raivo pirms vairāk kā stundas devās uz pilsētu kopā ar diviem tēvoča sargiem, viņiem vajadzēja sagādāt dažādas elektroierīces. Ap to pašu laiku uz lidostu bija devusies mašīna, lai sagaidītu pirmos Mārtiņa draugus. Vairāki sargi dežurēja ap īpašumu, bet nevienam no viņiem nebija atļauts bez brīdinājuma ienākt ēkā, man neaptveramu drošības apsvērumu dēļ.

Mani iztraucēja strauji soļi, kas lika pielekt kājās un ieskatīties Alena pārsteigtajā sejā.

„Kas noticis? Pat desmit minūtes nepagāja. Viņi nepiekrita?” satraukti murmināju, jau cenšoties izplānot citu plānu.

„Viņi vēlas tevi redzēt” viņš neizklausījās pārāk priecīgs par šādu faktu, tomēr centās to neizrādīt un lika sev sekot.

Netālu no kabineta gaitenī atradās pilna auguma spogulis, pie kura es apstājos, lai vēlreiz pārbaudītu apģērbu.

Pieguļošās melnās bikses ideāli apņēma manas kājas, kuras vēl garākas padarīja 5cm augstās augstpapēžu kurpes; sarkanais topiņš ieskāva manus gurnus un dziļais dekoltē lieliski akcentēja krūtis. Mati viegli viļņojās pār pleciem.

Alens attaisīja durvis, liekot pieciem acu pāriem pievērties man, kamēr es pašpārliecināti iesoļoju kabinetā un nostājos aiz Ērika krēsla.

„Pateicos, ka ieradāties tik ātri. Ēriks noteikti jau paskaidroja nepieciešamo piesardzību un steidzamību. Būšu pateicīga, ja jūs piekritīsiet, tomēr vēlos teikt, ka es nebūšu izsūtamā vai vadāma lelle. Es saprotu, ka atpakaļ ceļa nebūs, tāpēc vēlos tikt pieņemta kā līdzvērtīga biedre” katrs vārds izskanēja pārliecināti un droši.

Pretī sēdošie vīrieši, kuri pārsniedza trīsdesmit gadu slieksni, klusēja, rūpīgi vērojot mani, bet vīrietis, kurš atradās netālu no durvīm un bija atspiedies pret sienu, gan nemēģināja slēpt savu uzjautrinājumu.

„Sievietes” viņš klusi nomurmināja, liekot man nekavējoties rīkoties.

Pēc sekundes blakus jokdara galvai, sienā atradās nazis, ko es biju žigli izvilkusi no kabatas, tikai kādi desmit centimetri pa labi un viņš vairs nebūtu tik skaists.

„Ja vēlies ko teikt, lūdzu! Man nav iebildumu pret labu kritiku” mierīgi, bez dusmām sacīju un, apsēdusies uz tēvoča krēsla roktura, apliku roku viņam aiz muguras „Tomēr domāju, ka mēs labāk varētu ķerties pie lietas, jo drīz ieradīsies mana brāļa draugi, kuri noteikti vēlēsies mani satikt.”

„Džuljeta iepazīsties, Kristofers Gambino un Mārtins Volkers” Ēriks iepazīstināja.

„Atstājiet mūs vienus” Volkers pavēlēja diviem nepazīstamajiem sargiem.

„Bet…” atbildēja manis pārbiedētais vīrietis, bet neturpināja, redzot stingro bosa skatienu.

Alens kopā ar abiem svešajiem pameta telpu.

„Tu esi tā, kura atrisināja Andoras šifru” Kristofers pārsteigts lūkojās manī ar skatienu, kas nebija pārliecināts.

„Jā. Ja būtu zinājusi, kas tas ir, es noteikti nebūtu pat pieskārusies tai lapai” atteicu, atceroties, kad es vienpadsmit gadu vecumā, ciemojoties pie tēvoča, biju atradusi lapu ar dīvainu ciparu virknējumu. Es uzreiz iedomājos, ka tas ir slepens ziņojums, tomēr nedomāju, ka nopietns, jo tas atradās viesistabā uz galda.

„Bez tevis mēs būtu palaiduši garām daudzus nopietnus darījumus” Ēriks izklausījās lepns, kā nekā šifrs tālāk kļuva par viņa pretinieku gāšanas atslēgu.

„Visdrošāk būtu, ja tu kļūtu par mūsu mafiju starpnieci. Tā tev būs iespēja atrasties neitrālajā zonā” Kristofers uzreiz ķērās pie lietas un paslidināja pār galdu nelielu mapīti.

Es piecēlos kājās un rūpīgi sāku pārlasīt failu, kurā bija atspoguļota visa mana pagātne un ģimenes locekļi.

„Protams, šī informācija ir drošībā pie mums” Mārtins tonī varēja sadzirdēt tiešus draudus, kas mani uzreiz saniknoja.

Bet es nepaspēju izteikt savas domas, jo iezvanījās mans telefons.

„Džuljeta” es lietišķi atbildēju, neatpazīstot zvanītāju.

„Sveika, tev tuvumā ir kāda privātā lidosta. Mēs pašlaik pārlidojam Sidnejai” manā sejā parādījās smaids, atpazīstot brāļa drauga balsi.

„Uzgaidi, Saša” atbildēju un pagriezos pret tēvoci „Tuvumā ir lidlauks? Aleksandrs ar draugiem ierodas ar privāto lidoni.”

Ēriks apstulbis vērās manī, nespēdams aptvert manis teikto „Tavējie  ierodas ar privāto lidmašīnu?”

„Protams. Saša ir privātpersonu pilots un dažreiz pārvadā kravas, kas nespētu iziet citas muitas. Mārtiņš iepazinās ar viņu, nolīgstot firmas vajadzībām”  paskaidroju, nedomājot, ka tas būtu kas īpašs. Visiem taču ir draugi ar dažādām prasmēm.

„Desmit kilometrus no šejienes atrodas mans lidlauks. Šeit ir koordinātas” Kristofers ātri ieteicās un uzrakstīja uz papīra dažus ciparus.

„Saša, koordinātas..” es nosaucu uzrakstīto „Tas atrodas desmit kilometrus no manis.”

„Labi,  tiekamies” draugs atteica un atvienojās.

Gaitenī atskanēja nikni izsaucieni un skaļu soļu dipoņa. Vīrieši nesaprašanā palūkojās uz mani.

„Ko? Es esmu šeit” satraukta noteicu un devos uz durvīm. Tiklīdz tās atvēru ieraudzīju notiekošo kņadu „Roland, ko tu šeit dari?”

Izskanot manai balsī vīrieši pārstāji cīkstēšanos un iestājās klusums, ko pārtrauca pieminētais draugs.

„Džuljeta” Rolands nopietni atteica un norādīja pārējiem četriem paziņām atlaist īpašuma sargus „Viņi nevēlējās tev paziņot par mūsu ierašanos.”

Es nedomāju, ka viņi uzklausīs manu lūgumu, bet redzot, cik strikti visi izskatījās, es sapratu, ka viss rit kā pa diedziņu.

„Alens ierādīs jums istabas un iepazīstinās ar īpašuma plānu. Saša piezemēsies tuvējā lidlaukā. Niks dosies viņus sagaidīt” izteicu pavēles un aizvēru kabineta durvis.

„Tagad, kad esmu visu nokārtojusi, domāju, ka vajadzētu precizēt manus pienākumus” tieši sacīju un apsēdos krēslā netālu no loga, lai redzētu visus trīs vīriešus, kuri nesaprašanā vērās manī.

„Džuljeta, ko tas viss nozīmē?” Ēriks diezgan pārliecinoši dusmīgā tonī taujāja „Tu nedomā, ka es spēšu tevi aizsargāt?”

Iekšēji pasmaidīju par savu plānu un nopietni atbildēju „Viņi ir šeit, lai palīdzētu man treniņos. Viņi zina manas vājības un stiprās puses; ierodoties šeit viņi pilnībā pakļaujas man.”

„Šī būs viena laba misija” Mārtins paskatījās uz pārējiem vīriešiem, kuri viņam zīmīgi uzsmaidīja „ Tagad jūs varētu iepazīstināt ar savu plānu.”

Nākamās divas stundas pagāja plānojot, meklējot, apspriežot nākotnes notikumus, kuriem vajadzēja mainīt manu dzīvi. Lielākoties es tajā visā noklausījos no malas, saprotot, cik maz es zinu par pasauli, kurā grasos ieiet.

„Mēs tuvākajās dienās sazināsimies” Kristofer sacīja Ērikam pieceļoties kājās un pagriezās pret mani „Es raugos uz drīzu sadarbošanos.”

Abi svešinieki pameta kabinetu, atstājot mani vienu ar tēvoci.

„Tu atstāji patiešām neizdzēšamu iespaidu” viņš smejoties piecēlās kājās „Nezinu, vai viņi uzskata tevi par draudu vai muļķību.”

„Par sabiedroto” no durvīm atskanēja balss, kas nekavējoties lika man pielēkt kājās un mesties vīrietim ap kaklu.

„Saša, paldies, paldies! Es nedomāju, ka tu piekritīsi” pārlaimīgi sacīju nedaudz atkāpjoties, lai labāk varētu apskatīt draugu.

„Tu taču zini, kā man patīk ballītes” viņš jautri atteica un pagāja man garām, lai sasveicinātos ar Ēriku „ Aleksandrs Demidovs”

Kamēr viņi apmainījās laipnībām es pievērsos pārējiem gaitenī esošajiem- astoņiem pieaugušiem vīriešiem, kuri mani varētu saspiest kā kukaini vai nogalēt plikām rokām. Visi bija ieradušies šeit, lai man palīdzētu.

„Kurš vēlas aliņu?” jautājums lika iepriekš stingrajām sejām pārvērsties jautrās „Ejam uz virtuvi” atteicu un norādīju, lai pārējie seko.

„Skatos, tev patīk manas rotas” Rolands pieskrēja man blakus un norādīja uz auskariem.

„Protams. Tie ir burvīgi, bet visvairāk man patīk pulkstenis” parādīja viņas darinājumu uz savas rokas.

„Apbrīnojami” vīrietis kā apburts bilda un koķeti lūkojās man acīs.

„Roland, liec mierā Garā māsu! Citādi tu patiešām sapratīs, ka mūs var pamest tikai ar kājām pa priekšu” Niks draudoši paziņoja un, papliķējot man pa muguru, devās uz virtuvi.

Es, neviltoti smejoties, apsēdos pie virtuves letes „Ceru,  ka ir sagādāts pietiekami daudz gaļas. Es netaisos gatavot jums visiem.”

„Mazā, tādā gadījumā vairs nebūtu neviena, kurš tev varētu palīdzēt” Saša ķircināja apsēžoties blakus, par ko viņš dabūja dunku sānos „Tu vēl neesi zaudējusi savu spēku.”

„Tu domāji, ka es jebad zaudēšu savu formu, ja man ir tādi draugi kā jūs?” atteicu un devos pie telefona, pasūtīt picu, saprotot, ka es noteikti nevēlos gatavot.

„Džuljet, ko tu dari?” Alens dīvaini raudzījās manī, stāvēdāms pie milzīga ledusskapja.

„Pasūtu picu” vienkārši sacīju, vēl aizvien gaidot, kad tikšu savienota.

Alens pienāca man klāt un, izņēmis no manām rokām klausuli, devās atvērt ledusskapi.

Pēc mirkļa es raudzījos uz pārtikas daudzumu, ar ko vajadzētu pietikt veselai armijai.

Alens pasmaidīja „Ja nevienam nav iebildumu par barbekju ballīti, mēs varētu doties uz pagalmu.”

Pārējie vīri uzreiz pievienojās šai domai un sāka doties prom no virtuves, ņemot līdzi visu nepieciešamo maltītes gatavošanai ārā, bet es tai pat laikā apsēdos pie virtuves letes un vienkārši tajā visā noraudzījos, dziļi iegrimstot pavisam citās domās.

Nezinu kurā brīdī es biju palikusi viena virtuvē, jo es attapos tikai tad, kad mani iztraucēja kāda pazīstama balss.

„Džuljeta, tev viss kārtībā?” Saša vairs neizskatījās tik bezrūpīgs kā pirms mirkļa.

„Nezinu, viss notiek pārāk strauji” atbildēju, piecēlusies kājās „Mēs varētu aprunāties divatā?” es nevēlējos runāt virtuvē, kur jebkurā mirklī kāds varēja ienākt.

Kopā mēs devāmies uz pagalmu, kur jau pārējo joki un smiekli mijās ar nopietniem sarunām par ieplānoto.

Ēriks jau man pamāja, lai piebiedrojos, bet es tikai pacēlu plaukstu sveicienam un turpināju virzīties tālāk koku virzienā, kur tālāk varēja manīt sargus, kuri redzot mūs, devās tālāk. Tikai pāris metru priekšā atradās kokā iekārts šūpuļkrēsls.

„Tu jau zini, ka mēs nejokojam, kad smejamies, ka no šī biznesa var doties prom tikai ar kājām pa priekšu” Saša neizklausījās noraizējies, drīzāk piesardzīgs.

„Man nav ko zaudēt” es skumīgi bildu, apsēžoties krēslā. Bet man patiešām nebija ko zaudēt, vienīgi pašai sevi, ja jau nebiju to zaudējusi.

Vīrietis apsēdās man blakus un rūpīgi ieskatījās acīs „Nē, tev vairs nav ko zaudēt.” Vārdi izskanēja kā kluss čuksts, kas teikts baidoties ka izteiktais tiešām varētu būt patiesība.

„Kā tu to domā?” Es draugu pazinu vairāk kā gadu, bet mēs agrāk divatā tā īsti nebijām runājuši, parasti tiekoties tikai ar pārējām paziņām.

„Tavās acīs vairs nav tās bērnišķīgās dzirksts. Vienmēr skatoties uz tevi domāju, kā pārdzīvojot tik daudz nelaimju, tu vēl aizvien spēj būt labsirdīga un nebeidzami dzirkstoša” viņš novērsa no manis un turpināja runāt skatoties tālumā „Viss, kam es dzīvē esmu gājis cauri, pierādījis, ka cilvēki spēj salūst pie vis mazākā dzīves pārbaudījuma, bet tu es tikai gājusi uz priekšu, pat neraugoties uz tām šausmām, baiļu brīžiem, ko esi piedzīvojusi.” Beidzis viņš atkal palūkojās uz mani.

Mani pārņēma trīsas, saprotot, ka viņš nerunā par tuvo nāvēm, kas skārušas manu dzīvi, bet par kaut ko daudz personīgāku.

„Kad viņš tev to pateica?” es strauji taujāju, jūtot kā acu kaktiņos sāk veidoties asaras.

Vīrietis ar vienu roku lēnām saņēma manas plaukstas, bet ar otru noslaucīja noritējušo asaru „Kad es viņu apciemoju cietumā, viņš man palūdza tevi uzmanīt. Kad es prasīju kāpēc, viņš man izstāstīja par tavām domām par pašnāvību, nemaz neatklājot, ka tu jau kādreiz to esi centusies paveikt. Mārtiņš baidīja, ka tu nespēsi izturēt apkārtējo spiedienu un salūzīsi…”

Es viņu negaidīti pārtraucu „Tāpēc tu biji tik satraukts, kad zvanīji man tai vakarā, kad es pusdienoju ar Ēriku.”

„Protams, tavam mamma sacīja, ka esi pie Ivara, bet, kad es tur aizgāju, tavs tēvs sacīja, ka tu neesot mājās, turklāt tu neesot vakarnakt nakšņojusi tur. Es vairākkārt centos tevi sazvanīt, bet tu neatbildēji, man jau šķita, ka esmu nokavējis.” Viņš runāja strauji un satraukti, it kā būtu to piedzīvojis tikai vakar.

„Bet es tikai turpināju mierīgi vakariņot pie Ērika, kamēr kāds no viņa sargiem izdzirdēja manu telefonu un atnesa man” kā viens cilvēks var sabojāt tik daudzu cilvēku dzīves.

„Tu neesi vainīga” Šaša steidzīgi izteica, laikam jau nojaušot par ko domāju „Izdzirdot klausulē tavus jautro smieklus, atvainošanos par to, ka tu atkal esi aizmirsusi paņemt līdzi telefonu…Tai mirklī mana sirds sāka sities straujāk un es zināju, ka nenomierināšos līdz neparunāšu ar tevi. Tāpēc, pārliecinoties, ka tu paliksi pie tēvoča, norunāju tikšanos nākamajā rītā. Es nekad neaizmirsīšu tavu smaidu un prieku, kad tu atvadījies no Ērika un skrēji uz manu mašīnu, tu izskatījies pārlaimīga, tai brīdi es nesapratu, kā Mārtiņš varēja iedomāties, ka tu varētu pastrādāt pašnāvību.”

„Tikai pēc tam viņš tev izstāstīja taisnību” tas nebija jautājums, jo es jau zināju atbildi.

„Tai vakarā, kad mēs svinējām Mārtiņa atbrīvošanu, viņš nakšņoja pie manis. Aizbraucot uz dzīvokli, viņš nevēlējās uzreiz doties pie miera, tāpēc mēs paņēmām pa aliņam un skatoties televizoru vienkārši pļāpājām. Negaidīti viņš uzsita man pa plecu un sacīja: paldies, vecīt! Es teicu, ka man dīvāns vienmēr ir brīvs un man patīk jautra kompānija, bet viņš atteica, ka ne jau par to saka paldies. Mārtiņš teica, ka ir pateicīgs man, jo tu vairs neesot trausla čaula, kas jebkurā mirklī var saplīst, tu atkal esot uguns dzirksts, kas nespēj vien sprēgāt ” pēdējo teikumu viņš izteica ar smaidu uz lūpām „Kad es prasīju, kā viņam vispār tāda doma bija ienākusi prātā, viņš man visu izstāstīja, liekot apsolīt, ka neviens cits to neuzzinās.”

Pēkšņi no mājas puses atskanēja skaļi saucieni, kas man lika palūkoties, kas notiek. Jau esošajam pulciņa bija pievienojušie vēl divas personas, kas stāvēja ar muguru pret mani, bet es uzreiz pazinu garo vīrieša siluetu, kuram blakus atradās sieviete.

„Viņš taču ir laimīgs?” es klusi taujāju Sašam, nenovēršot skatienu no brāļa, kas sasveicinājās ar draugiem.

Viņš piecēlās kājās un, palīdzējis man nostāties uz kājām,  atbildēja „Laura ir tikpat neikdienišķa sieviete kā tu, tāpēc viņš jūtās kā zivs  ūdenī. Mārtiņam nederētu parasta meitene, kas sēž mājās un saimnieko pa virtuvi.”

„Protams, jo tam esmu domāta es” es jautri sacīju, liekot vīrietim gardi smieties brīdi, kad mēs jau pietuvojāmies pārējiem.

„Es ceru, ka jūs nesmejaties par mani” Mārtiņš nopietni bilda, cieši ievelkot mani savā apskāvienā „Nekad vairs mani tā nebiedē!”

„Nekad vairs” atteicu ne visai pārliecināti, bet šķiet viņš to nepamanīja „Sašam man sacīja, ka  tev nav vajadzīga sieva, kas gatavo, bet es atbildēju ka tas ir pats par sevi saprotams, jo par maltītēm rūpējos es.”

„Tur tev taisnība, pēdējais, ko es spēšu izdarīt ir pārspēt tavas čempionu brokastis. Lai arī kā viņš man tās censtos iemācīt, vienmēr dzirdu- Džuljeta  gatavo savādāk” sieviete blakus brāli neviltoti atklāja, pierādot, ka nav naiva un iedomīga, ka citas viņa draudzenes.

„Man ir prieks beidzot ar tevi iepazīties Laura. Skatos, gredzens tev jau ir pirkstā, bet es pat nezinu kāds ir tavs mīļākais ēdiens” šai brīdī es draudoši palūkojos uz brāli.

„Džuljeta, es negribēju…” kā aprasti uztraukumā Mārtiņš centās attaisnoties, bet es viņu pārtraucu.

Es saņēmu Lauru aiz rokas un sacīju „Tagad tu man izstāstīsi visus tos salkanos brīžus, ko esi piedzīvojusi ar manu brāli, lai varu to vēlāk pārstāstīt pārējiem.”

Viņa atlaida Mārtiņa roku un mēs abas devāmies uz tuvējo brīvo krēslu pusi.

„Nu tu, vecīt, norausies!” Raivo jautri izmeta un aicināja Mārtiņu pie grila.

Tiklīdz mēs apsēdāmies , es sāku uzbrukt Laurai ar saviem jautājumiem „Kad jūs saderinājāties? Viņš man solīja paziņot, ja viss būs tik nopietni!” es norādīju uz skaisto gredzenu sievietes pirkstā.

„Šodien. Pēc tava zvana viņš uzreiz sazinājās ar kādu cilvēku, kas bija viņam parādā pakalpojumu un sarunāja, ka mēs varēsim doties šurp privātajā lidmašīnā ar kaut kādam tur amatpersonām. Tiklīdz mēs ieradāmies, viņš mani aizveda uz Haidparku . Tur viņš mani bildināja” viņa vēl satraukta klāstīja un tad nedaudz bailīgi piebilda „Viņš teica, ka šis brauciens ir tava saderināšanās dāvana.”

Es iesmējos „Tā bija domāta kā dāvana, bet noteikti ne saderināšanās, tāpēc īsto dāvanu saņemsi tikai tu.”

To pateikdama es aicināju Lauru pievienoties pārējiem un arī pati devos turp.

„Nu, kā veicās?’’ Mārtiņš taujāja Laurai, vēloties ar vienu roku apņemt mīļotās augumu, bet viņas izlocījās.

„Man labi, bet tu nedabūsi saderināšanās dāvanu ne no savas māsas, ne manis” Laura atteica pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visu, un devās paņemt glāzi sulas.

„Es nevēlētos būt tavā vietā. Sadusmot māsu ir viens, bet saniknot līgavu tikai pāris stundas pēc bildinājuma…” Rolands atteica un drūmi nosvilpās, kam pievienojās pārējie.

„Krustdēl, tu esi lielā ķezā” Ēriks papliķēja Mārtiņam pa muguru un devās apsēsties blakus Laurai.

Mārtiņš pārsteigts raudzījās manī, bet es tikai jautri atteicu „Pats vainīgs. Tu zini, kā saka vecmamma- meliem īsas kājas. Turklāt tu apsolīji man paziņot, kad viss kļūs nopietni, un tikai nesaki, ka saderināšanās nebija iepriekš ieplānota.”

„Un kā lai es izpērku savu vainu, mīļo mās?” viņš manī raudzījās ar māksloti nožēlas pilnām acīm.

Es pārlaidu skatienu draugiem, kuri arī rūpīgi gaidīja manu atbildi. Un tai brīdī, neviens nedomāja par to, ka ieradušies šeit, lai palīdzētu man neprātīga, apdraudoša plāna īstenošanā. Šai brīdī mēs bijām tikai bariņš ar draugiem, kas satikušies pēc ilgas prombūtnes.

„Čempionu brokastis” es pēkšņi sacīju ar smaidu uz lūpām, zinot, cik ļoti tas „patiks” manam brālim.

Mārtiņš apjucis raudzījās manī, noteikti nesaprazdams, ko es vēlējos no viņa, arī pārējie izskatījās neizpratnē.

Laura bija pirmā, kura strauji pielēca kājā un, pagriezusies pret mani, skaļi, triumfējoši paziņoja „Beidzot es varēšu atrast tūkstoš un vienu iemeslu, kāpēc tās nav īstās brokastis.”

Beidzot noprotot, ko es no viņa vēlos, Mārtiņš sāka purināt galvu atteikumā „Nē, es to nedarīšu! Tu zini, cik ļoti man nepatīk gatavot!”

„Pats esi vainīgs!” atteicu un devos  pie galda pievienoties pārējiem.

Tālāk viss ritēja jautri un nepiespiesti, neviens nepieminēja ierašanās iemeslu un pat neiedomājās ierunāties par mafijas lietām. Uz vienu sekundi man prāta pazibēja doma bēgt, un bezrūpīgi paziņot, ka tas bija tikai joks un es netaisos apdraudēt ne savu, ne viņu dzīvības. Tomēr šī doma ātri pazuda prāta labirintos, noslēpdamās aiz parējām gļēvulīgajām iegribām.

***

Kamēr pārējie turpināja sarunas, es devos nedaudz tālāk, lai nedaudz atgultos pludmales tipa krēslā. Ērti iekārtodamās krēslā, es vēlreiz pametu skatienu draugu virzienā un raugoties zilajās debesīs iemigu.

Nezinu, cik ilgi tā nogulēju, bet mani pamodināja siltās plaukstas, kas bija apņēmušas manu ķermeni un kaut kur nesa. Es lēnām atvēru acis un ielūkojos tumši zilajās acīs, kas piederēja manam brālim.

„Manuprāt, tu esi par daudz iedzēris un sajaucis mani ar savu saderināto” miegaini sacīju, viegli uzsmaidot manam glābējam.

„Par vēlu! Ēriks sacīja to pašu, tikko kā es paņēmu tevi uz rokām” Mārtiņš atbildēja savā parastajā vecākā brāļa tonī, kas nevarēja vēstīt neko labu.

Mēs jau bijām nonākuši līdz istabai un viņš, nosēdinājis mani gultā, sakārtoja spilvenu, lai var pret tiem sēžot atspiesties.

Kamēr es iekārtojos brālis apsēdās blakus un ar ciešu skatienu vēroja manu seju. Brīdī, kad es biju palūkojos uz viņu, likās, ka šis mirkļa būtība ir tikpat veca kā pasaule. Cik neskaitāmas reizes iepriekš es biju pati piedzīvojusi šādus brīžus un arī daudzas citas mazās māsas pirms manis.

„Es zinu, ka šim būtu jābūt mirklim, kad tu, kā jau vecākajam brālim pienākas, mani kārtīgi nostrostē un tieši pasaki, cik lielās nepatikšanās un briesmās es esmu. Bet vēl pāris sekundes centies to noturēt sevī” es izteicos un, redzot, ka brālis neviltoti pasmaidīja, turpināju „Es ļoti labi apjautu, ka dodoties uz Itāliju, pakļaušu sevi emocionālajiem pārdzīvojumiem, kas būs saistīti ar atmiņām par Izabellu un Alesandro. Tomēr jau pirmajā dienā, kad devos izjādē ar zirgu, tikai uz pāris minūtēm es aizmirsu pilnīgi visu- uzņēmu, skumjās atmiņas un sarežģīto izvēli, kas man jāizdara. It kā viss, kas būtu svarīgs ir tikai šis mirklis, kad es nevēlējos būt nekur citur vai ko mainīt savā dzīvē.”

Es pagriezos pret logu un, raugoties saulrietā, atzinos, savā dziļākajā noslēpumā „Bet, kad es uzzināju, ka Izabella varētu būt dzīva, es jutu, ka nekad sev nepiedošu, ja tagad bēgšu prom un izvairīšos no problēmām, kā to biju darījusi pagātnē. Lai arī kāds būs mans liktenis, ja es zināšu, ka darīju visu iespējamo, lai atrisinātu vienu lietu, kam patiesi ticu, mana dvēsele varēs pamest šo pasauli tikpat balta kā ieradusies.”

Brālis negaidīti satvēra manus plecus un pagrieza pret sevi, lai es atkal raudzītos viņam acīs „Lai nu kuram vajadzētu raizēties par dvēseles tīrumu, bet ne jau tev! Pajautā! Ikviens” viņš norādīja uz pagalmu ārpus loga „Ikviens no tiem cilvēkiem pateiks, ka viņi nav satikuši maigāku, dāsnāku būtni par tevi. Lai arī kā citas personas, vietas, notikumi vai tu pati censtos sevi izmainīt, tu vienmēr dvēselē paliksi eņģelis.”

„Eņģelis? Godīgi, tev vajadzēja izteikt šo vārdu” ar pārmetumu pilnu skatienu raudzījos brālī. Protams, viņš ļoti labi apzinājās, kā šis vārds šo gadu laikā vienmēr ir mani vajājis kā maitu lija, gaidot, ka es pierādīšu tieši pretējo.

Mārtiņš iesmējās un atlaida mani, piecēlās kājās un vērās manī no augšas „Lai kā tu vēlētos pierādīt pretējo, man tu uz mūžīgiem laikiem būsi eņģelis, kurš ik uz soļa cenšas mani nokaitināt.”

„Uz katra soļa, nē! Varbūt uz katra otrā !” saķēru viņu aiz rokas, liekot atkal apsēsties blakus „Tu nemaz netaisies sāk sava lielā brāļa runu? Pazīstot tevi tu to esi gatavojis visu vakaru, un es  nevēlos, lai tavi pūliņi izput vējā.”

„Nē, šoreiz tu maldies! Kopš brīža, kad kopā ar Lauru iekāpu lidmašīnā, es ne reizi neesmu domāji par tevis nosodīšanu. Tā ir tava dzīve, lai arī cik grūti man būtu to atzīt. Turklāt, ja ar tevi, kas notiks, es pats parūpēšos, lai vainīgie saņemtu pelnīto sodu” šai brīdi mana seju pārņēma bailes, bet brālis tās izkliedēja „Neuztraucies, ņemot vērā tavu norādījumus, es vairs nesmērēšu savas rokas ar asinīm, bet ir tūkstošiem veidu, kā likt ciest un pat nogalināt pat neatrodoties vienā valstī ar mērķi.”

Brīdi telpā iestājās pilnīgs klusums, ko pārtraucu es „Tu sāc mani biedēt. Man likās, ka šodien mēs iztiksim bez draudiem. Tu taču šodien saderinājies! Vecāki par to vispār zina?”

„Nē, bet es viņus iepazīstināju ar Lauru vakar. Bildinājums tapa tikai lidojuma laikā, jo es sapratu ka, ja tu varēsi iet pa savu izvēlēto ceļu, arī es to varu, neraugoties uz sarežģījumiem, kas varētu sagaidīt” izklausījās, ka Mārtiņš beidzot bija pieņēmis, ka ne vienmēr var visu paredzēt, vienkārši ir jāļaujas liktenim ritēt savu gaitu.

„Es patiesi, esmu laimīga, ka tu beidzot esi atradis savu otru pazudušo pusi” atteicu un pārliecos uz otru gultas pusi, lai kaut ko izņemtu no skapīša.

„Tu patiesi tā domā? Es zini, kā tev patīk apgalvot, ka mēs neesam viens veselums, kamēr nav atrasts cilvēks ar ko dalīties laimē. Bet tas parasti likās tik salkani, un iespējams tikai romānos” brālis izklausījās nedaudz izsists no sliedēm.

Atradusi meklēto, es pagriezos pret viņu un, saņēmusi labo plaukstu, ievietoju tajā krustiņu „Tas pienāks tev. Bet tikai nesaki Laurai, es apsolīju, ka nedāvināšu tev dāvanu.”

Mārtiņš pārsteigts lūkojās nelielajā rotā, kas mums abiem lika atcerēties kādu mīļu cilvēku„Es atceros to dienu, kad tu to atradi vecātēva mantās kopā ar kādas sievietes fotogrāfiju. Neko nesakot par atradumu, tu no vecmammas uzzināji, ka tas nevarēja piederēt ne viņai ne vectēvam. Tad tu nolēmi, ka tas varbūt piederēja viņa īstenajai mīlai un nolēmi paturēt krustiņu. Bet kāpēc tu to atdod man?”

„Vēlāk, pēc atrašanas, es izlēmu, ka glabāšu krustiņu līdz brīdim, kad kāds no mums patiesi iemīlēsies, atradīs savu īsto, vienīgo. Tu to esi paveicis. Un es vēlos, lai tu glabā šo krustiņu līdz brīdim, ja tāds vispār pienāks, kad es satikšu savu izredzēto” likās, ka šai brīdī mēs abi atvadījāmies no pagātnes, kas brīžiem mums neļāva doties uz priekšu. No pagātnes, kas mūs stāstīja par neveiksmīgām ģimenēm, salauztām sirdīm, biedējošām traģēdijām- notikumiem, kas bija piemeklējuši mūsu dzimtu.

„Šai brīdī, kā jau jaukākajam brālim uz pasaules,man vajadzētu tev iegalvot, ka tu noteikti atradīsi īsto, kurš būs spējīgs tevi noturēt uz zemes un tai pašā laikā pacels tevi debesīs. Bet, ņemot vērā manus priekšstatus par to kādam viņam jābūt, tev jāatrod supervaronis vai jādodas uz kosmosu, kur es nekad nesatiktu tevi izvēlēto vīrieti” Mārtiņš jautri sacīja un piecēlās kājās.

„Tad jau laikam, man jāsāk krāt biļete braucienam uz Mēnesi” es ķircināju, raugoties, kā viņš dodas uz durvju pusi un vēl steidzīgi piebildu „Neaizmirsti par brokastīm!”

„Tu man neļausi izsprukt no soda?” viņš jautāja jau nedaudz pieverot durvis.

„Nekad” strauji atbildēju, kamēr brālis pavisam nebija mani pametis.

Brīdī, kad durvis pavisam aizvērās, es uzsmaidīju aizejošajai dienai, kas bija savedusi mani kopā ar ģimeni un draugiem, un nolēmu ikvienu nākamo dienu dzīvot kā pēdējo. Kā nekā nebija vairs neviena, kurš vatētu stāties manā ceļā. Šai brīdī tikai vienas persona varētu visu apturēt.

Izabella.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements