2.nodaļa

Caur tīkla acīm

         

******

kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles
atkal sapnis kā jorģīne zied

mani draugi caur tīkla acīm
brīžiem itin svabadi iet

Klāvs Elsbergs   

 

 

 

Mājā bija tāds klusums, ka likās, ka esmu vienīgā dzīvā būtne šeit. Ātriem maziem solīšiem devos lejā pa kāpnēm, kad izdzirdēju durvju zvanu, un palēnināju gaitu. Kalpone pametot nelielu skatienu manā virzienā, devās atvērt durvis. Tā kā neko nezināju pa šo māju, nolēmu pagaidīt un pajautāt kalponei, kur ir izeja uz dārzu.

Durvis atvērās un ātri aizvērās. Gaidīju sievieti, bet viņa laikam runāja ar atnācēju. Tāpēc devos prom no kāpnēm uz blakus istabu. Tā izskatījās pēc viesistabas. Liels dīvāns, galdiņi, daudz istabu augu un pie sienām dažādas fotogrāfijas un portreti. Manu uzmanību piesaistīja trīs gleznas virs kamīna. Lēnām devos to virzienā. Ar katru soli, ko pie tuvinoties kamīnam mana sirds sāka sisties straujāk. Apstājos un skumjām acīm raudzījos cilvēku portretos.

„Pilotto ģimene” vīrieša balss aiz manis sacīja.

„Mila,” norādīju uz portretu labajā pusē, „Roberto” vīrietis portrets pa labi, „un Izabella” norādīju uz draudzenes ģīmetni, kas atradās pa vidu pārējām divām. Pār vaigu man pārritēja asara. Šī bija pirmā reize, ka es pa īstam saskatīju līdzību visos trijos cilvēkos. Izabellai bija tēva kastaņbrūnas acis un mātes blondās garās matu cirtas.

Noslaucīju asaru un pagriezos pret personu, kas bija runājusi.

Vīrieti izskatījās 25- 30 gadu vecs. Viņš bija ģērbies melnās biksēs, sārti rozā kreklā ar īsām piedurknēm, mati īsi un melni, acis brūnas.

„Jūs viņus pazīstat?” vīrietis satraukti taujāja.

„Jā!” vienkārši atbildēju un grasījos apsēsties dīvānā, kad telpā ienāca kalpone.

„Atvaino, Valentino, tev vajadzēs uzgaidīt, viņa pašlaik ir ceļā no pilsētas. Viņai gadījās neliela ķibele ar mašīnu” sieviete sacīja vīrietim.

„Paldies, Anda” viņš pateicās sievietei.

Anda paskatījās uz mani „Jūs kaut ko vēlējāties, jaunkundze?” viņa rūpīgi vērās manī.

„Jā, es vēlējos uzzināt, kā var nokļūt dārzā un vēlējos palūgt kādu augli un sulu, ja jums būtu” nosvērti teicu.

„Protams. Es jums parādīšu ceļu uz dārzu un tad likšu kādam aiznest prasīto” Anda jau nāca manā virzienā, kad vīrieša balss viņu apturēja.

„Es pavadīšu jauno dāmu uz dārzu, man tāpat ir jāsagaida Andžela” viņš nostājās man blakus un aicināja sekot. Es tā arī darīju.

„Atļaujiet iepazīties, Valentino Koverī,” vīrietis pasniedza man roku.

Paspiedu viņa roku un atteicu „Džuljeta Viluma.”

„Neparasts uzvārds. Pirmo reizi dzirdu tādu itāļu uzvārdu.” Valentino neviltoti sacīja.

Manu seju pārņēma smaids, un es klusi iesmējos. Mēs jau bijā tikuši līdz durvīm, kas veda uz dārzu. Tās stāvēja plaši atvērtas. Vīrietis samulsis paskatījās uz mani.

Izgāju dārzā un vēl aizvien ar smaidu uz lūpām teicu „Tas tāpēc, ka es neesmu itāliete, bet ārzemniece.”

„Jūs tik raiti runājat itāliski, ka droši varat teikt, ka esat itāliete. Jums ir viss, kas ir katrai īstai itālietei- skaists augums, vienkārša, bet eleganta kleita, liela cepure un ērtas kurpītes. Vēl jums vajadzētu riteni, kura, priekšējā grozā, ielieciet grāmatu un telefonu, un neviens neuzdrošināsies pateikt, ka esat ārzemniece” Valentino aizrautīgi klāstīja, soļojot blakus.

„Jūs nepamanījāt, ka mana āda vēl nav iesauļojusies, kas šeit, Itālijā, būtu neiespējams. Un man rokā ir fotoaparāts, tas nodot tūristus” jautri sacīju un gāju koka virzienā, zem kura atradās divi krēsli un neliels galdiņš.

„Divas dienas Itālijas skaistajā saulē un jūs būsiet ieguvusi piemērotu iedegumu, bet fotoaparāts šeit norāda, cik ļoti jūs mīlat savu valsti, ja jau vēlāties visu iemūžināt.” Vīrietis teica un apsēdās uz krēsla. Es apsēdos galda pretējā pusē.

„Ja netraucēju jūs, es vēlētos palikt” viņš ieskatījās manās acīs.

„Jūs netraucējat, tikai sauciet mani vārdā, man nepatīk, ka mani uzrunā un jūs” atteicu un novietoju mantas uz galda.

„Labi, Džuljeta, bet tad sauciet mani par Valentino” vīrietis vēl aizvien nenolaida acis no manis. Tad es pamanīju, ka viņa skatiens ir vērsts uz manu kaklarotu. Tā bija Alesandro dāvana.

„Sarunāts, Valentino” pasmaidīju vīrietim un atskatījos uz māju. Pa ceļu šurp nāca Antonio ar paplāti.

„Augļi un sula jaunajai dāmai, kas skatos jau ir diezgan ātri iejutusies” jauneklis zobojās, pat to neslēpjot.

Tā kā nebiju ēdusi kopš pacelšanās Latvijā, paņēmu vienu apelsīnu un sāku to mizot, atverot grāmatu

Tā kā es neko neatbildēju, Antoni pievērsās Valentīnam „Kā sokas ar modes skates organizēšanu?”

„Ja tu kādreiz iegrieztos uzņēmumu, varbūt tu to zinātu pats” vīrietis rupji izmeta.

„Kāpēc man tas būtu jādara, es jau neesmu uzņēmuma īpašnieks” jauneklis blenza uz mani, kā gaidīdams, ka es kaut ko teikšu. Lai tik gaida!

„Tev nav labākas lietas, ko darīt?” jautāju, nedaudz paceļot acis no grāmatas „Kā, piemēram, jauna tērpa meklēšana. Esmu šeit tikai pusstundu, bet tu jau esi paspējis nomainīt divus.”

Šobrīd viņam mugurā bija zili šorti un polo krekls.

„Labi, netraucēšu jūs- balodīši” Antonio atteica un aizgāja. Beidzot!

„Viņš vienmēr ir tāds maita vai es esmu speciāls gadījums?” taujāju Valentino, kas truli skatījās uz mani „Kas ir? Ko es tādu pateicu?”

„Tu tikko aizvainoji Andželas līgavaini” izskanot šiem vārdiem, es aizrijos ar sulu, ko tobrīd dzēru, labi, ka ātri atguvos.

„Līgavaini?” pārsteigta pārjautāju. Kā tas iespējams? Antonio izskatās trīs reizes jaunāks par Andželu.

„Jūs to nezinājāt? Tad gan jau jums tiks piedots” Valentino mierīgi atteica.

„Piedot- mans mīļākais vārds” nevēlējos ielaisties garākā sarunā, tāpēc pasniedzos pēc fotoaparāta un sāku iemūžināt dabu sev apkārt.

Pēkšņi dzirdēju kņadu, kas nāca no mājas puses.

„Laikam Andžela atgriezusies” izskanot šiem vārdiem no mana saruna biedra, pa durvīm iznāca veca sieviete un nāca mūsu virzienā.

„Valentino, mēs taču sarunājām satikties firmā” Andželas balsī varēja dzirdēt neapmierinātību. Viņa paskatījās uz mani, kā būtu cerējusi mani nekad neredzēt „Džuljeta”. Andžela pamāja ar galvu.

„Diemžēl tas nevarēja gaidīt. Man ir jāzina, kas atklās modes skati.” Vīrietis jau bija piecēlies kājās, viņa acis noraudzījās uz veco sievieti no augšas.

„Es jau tev teicu Valentino, to darīs modes nama īpašnieks” Andžela pašpārliecināti atbildēja.

„Un kā sauc šo personu?” Valentino pameta skatienu manā virzienā.

„To visi uzzinās atklāšanas ceremonijā” Sieviete rupji atteica un pagriezās pret mani „Tu jau esot satikusi Antonio!”

Ar niknu skatienu vēros Alesandro sievas acīs. „Protams. Vēlu jums to labāko jaunajā laulības dzīvē” sarkastiski noteicu un, piecēlusies kājās, devos prom.

„Uz kurieni?” Andžela kliedza.

„Tālāk prom no jums” atkliedzu latviešu valodā, lai Valentino neuzzinātu, ka starp mani un sievieti valda naids.

Andžela izskatījās sadusmota, bet neko citu viņa no manis nevar prasīt. Pēc Izabellas nāves viņa kā vien spēja centās mani aizvilkt prom no Alesandro, vienubrīd pat vainojot mani mazmeitas nāvē.

Ejot pa debešķīgo dārzu, kur pārsvarā auga rozes, neiedomājamākās krāsās, sāku domāt par modes namu. Visu šo laiki Mets man ziņoja par tā darbību.

Viņš nolīga uzticamus cilvēkus, kas prata itāliski, viņi atradās Itālijā un pārraudzīja firmas vadību, kura bija nonākusi Andželas rokās, jo advokāts domāja, ka tā būs labāk, kamēr Mets visu koordinēja no Latvijas.

„Melando volo” bija plaukstošs modes nams. Tas bija Alesandro dzimtas uzņēmums, un iepriekš par tā īpašniekiem bija kļuvuši tikai ģimenes locekļi. Pirmo reizi modes nams nonācis, tā teikt, svešinieku rokās. Esmu iegaumējusi galveno dizaineru sejas, vārdus, lai gan dzīvē neesmu ar viņiem tikusies. Mets mani informēja par svarīgākajām modes skatēm, tās es vēroju internetā, „Melando volo” mājas lapā. Šiem video varēja piekļūt tikai modes nama svarīgākās personas, protams, Mets sagādāja šādu piekļuvi arī man. Līdz ar to es varēju pārskatīt arī finanšu atskaites, dizaineru modelētos tērpus nākamajām skatēm, pieņemtos un atlaistos darbiniekus.

Es divu gadu laikā nekur netiku pieminēta. Tāda bija Meta noruna ar Alesandro juristu, neviens izņemot Andželu un mūsu ģimenes nezin, ka man tika novēlēta firma. Todien, testamenta lasīšanas laikā, Andžela neizpauda manu personību, viņa pat mani nepieminēja, jo saprata, ka tas neko nemainīs, tikai padarīs ļaunāki. Visi uzņēmumā zina, ka ir jauns vadītājs, bet nezina kas. Meta cilvēki, nekad neizpauž manu vai viņa vārdu, tikai atsaka, ka tā ir slepena informācija. Bet tas viss mainīsies. Tiklīdz man paliks 18 gadu visi uzzinās manu vārdu, neskatoties uz to vai es izvēlēšos vadīt uzņēmumu vai atteikšos, jo tā bija rakstīts Alesandro testamenta, ja tas netiks izdarīts uzņēmuma akcijas tik izpārdotas, kas varētu nozīmēt tā bojāeju.

Kluso dārzu pāršalca mans telefona signāls. Paskatījos ekrāna, zvanītājs bija Mets.

„Sveiks” maigā balsī atbildēju.

„Sveika! Kā tev tur iet?” Mets arī izklausījās priecīgs.

„Ciešami. Tikko pārmiju dažus vārdus ar Andželu” atteicu.

„Tikko? Tev tur vajadzēja būt jau kādas 3 stundas. Kaut kas paceļam notika?” viņa balsī varēja saklausīt raizes.

„Nē, neuztraucies. Vienkārši, kad es atbraucu Andželas nebija mājās, viņa tagad tikai atgriezās. Mani sagaidīja Antonio, viņas līgavainis” dzēlīgi atbildēju.

„Līgavainis? Nezināju, ka Andželas taisās precēties” vīrietis runāja balsī, ko es ļoti labi pazinu.

„Kur tu tagad esi?” es patiešām vēlos, lai Mets būtu šeit un palīdzētu man nesabrukt.

„Pašlaik esmu ceļā pie tevis” viņš jautri atbildēja.

„Tu taču nerunā pa telefonu pie stūres!” centos izklausīties pikta, kaut gan zināju viņam ir brīvrokas mehānisms.

„Nē, jo es nevadu auto.” Mets noslēpumaini teica.

„Kas tad vada auto?” es ceru, ka viņš nebrauc ar taksi, tas noteikti maksā ļoti daudz.

„Auto vada Bruno Capasa, tavs pārstāvis „Melando volo” modes namā” Mets atteica.

„Bet mūs nevar redzēt kopā, kādam var rasties aizdomas.” satraukums pārņēma manu ķermeni. Es nevēlos, lai mani atpazīt, tā tas nebija runāts.

„Neuztraucies neviens neko neuzzinās. Es šodien biju firmā, tur mani iepazīstināja, kā firmas direktora pārstāvi, kas ieradies, lai pārliecinātos, kā notiek gatavošanās modes skatei.” Mets rāmi paskaidroja.

„Kāpēc jūs abi braucat šurp?” saruna ar Andželu par mantojumu bija paredzēta rītā.

„Es domāju, mēs varētu jau šodien visu pārrunāt, kā nekā tu jau esi izlēmusi, vai ne?” vīrietis aizdomīgi jautāja.

„Jā, savā ziņā, bet kāpēc tāda steiga?” Man nepatika lēmumus pieņemt steiga. Kā es varēju izlemt savu nākotnes saistību ar modes namu, ja ne reizi neesmu tur bijusi.

„Nē, nav steigas. Es domāju, ka tu jau esi izlēmusi, tāpēc varētu nokārtot visus dokumentus, jo līdz tavai pilngadībai palicis tikai mēnesis. Ir jānolemj arī, kas vadīs uzņēmumu tavā vietā” Mets runāja, tik noslēpumaini un strikti. Tādu viņu es dzirdu pirmoreiz.

„Labi, mēs tūlīt būsim klāt” vīrietis pikti atteica un atvienoja sarunu.

Kas notiek? Kāpēc tāda steiga? Labi, es Latvijā Metam ieminējos, ka šis noteikti neko nemainīs un no uzņēmuma es atteikšos, jo nevēlos neko, kas saistītos ar Melando dzimtu. Mani pat neinteresē kompensācija, ko saņemšu pārdodot savas akcijas un vietu „Melando volo”, jo visi, ko sasniegšu dzīvē, būs mana darba rezultāts nevis citu.

Lēnām devos atpakaļ uz māju, ieiedama iekšā, redzēju kā pa ceļu piebrauc auto, no tā izkāpa Mets ar vēl kādu vīrieti. Viņus jau gaidīja Andžela, kas par pārsteigumu, ļoti viesmīlīgi apskāva Metu, kas nemaz nepretojās. Tur bija arī Antonio, kas ieraugot Metu izskatījās ārkārtīgi laimīgs, abi sarokojās kā seni draugi, lai arī advokāts šeit bija pirmoreiz, kā viņš apgalvoja.

Pēkšņi nodrebinājos, bija sajūta, ka uzpūti auksts vējš, bet tā nevarēja būt, jo visi telpā esošie logi ir ciet. Apliku rokas ap pleciem un strauji devos uz savu istabu.

Nonākusi istabā, aizslēdzu durvis un, paņēmusi austiņas ar telefonu, nogūlos gultā un sāku klausīties. Pirmā dziesma bija Dons- Tukšums. Nemanot iemigu.

Strauji piecēlos, tverot pēc elpas, ātri pārlaidu skatienu istabai. Neviena te nav. Atkal drausmīgie murgi, pat šeit tie mani neliek mierā. Jau kopš Izabellas nāves, vismaz reizi nedēļā redzu gandrīz vienu un to pašu murgu.

Es atrodos vecvecāku vai Alesandro īpašumā Latvijā, viena pati. Visapkārt ir klusums, nav nevienas dzīvas radības, izņemot mani. Es skatos tālumā, cenšoties ko saskatīt, bet nespēju, bet tad pēkšņi tas strauji ir nonācis tieši man priekša. Tā ir Izabella, viņa izskatās kā dzīva, it kā nekas nebūtu mainījies. Ar laiku viņa pat izskatījās novecojusi, it kā vēl turpinātu dzīvot. Parasti draudzene vienkārši veras manī ar tukšu skatienu, liekot saprast, ka man pašai jāsaprot, ko viņa vēlas sacīt. Bet citreiz viņa runā, pārvēršot sapni murgā.

Kāds negaidot pieklauvēja pie durvīm.

„Džuljet, tūlīt pat atver durvis!” Uzreiz atpazinu Meta nikno balsi, lai arī viņš nekad nebija ar mani tā runājis.

„Uzgaidi” nelaipni atbildēju, lēni kāpdama ārā no gultas un devos atslēgt durvis.

Otrpus durvīm mani gaidīja lielāks pārsteigums nekā iedomājos. Mets dusmīgi raudzījās manī, aiz viņa stāvēja gan Andžela, kas šobrīd izskatījās nikna kā pūķis, gan Antonio, kurš šķita uzjautrināts.

„Es teicu, ka noteikti klausās mūziku” viņš sacīja, norādot uz austiņām, kuras es biju piemirsusi, jo mūzika, bija pārstājusi skanēt, un žigli devās prom, laikam zinot, ka tūlīt būs „vētra”.

„Kas šeit notiek? Man vairs nevar būt savas privātās telpas?” Saniknota raudzījos Metā, kas līdz šim mani tik labi bija sapratis un pieņēmis kā līdzvērtīgu.

„Es tev paziņoju, ka atbraukšu un mēs runāsim par modes namu, bet tu ieslēdzies istabā un klausies mūziku, pat neatbildot uz zvaniem” Mets pikti kliedza man virsū.

Lēnām atkāpos, baidīdamās, kas sekos tālāk „Es biju iemigusi, tāpēc nevarēju atbildēt. Tagad lieciet mani mierā” dusmās atteicu un, aizcirtusi durvis abu acu priekšā, atkal aizslēdzu tās.

„Džuljeta, kas tev ir? Tu tāda neesi” Mets neizpratnē taujāja caur durvīm

Protams, ja es cenšos pastāvēt pati par sevi- man kaut kas kait, bet, ja mierīgi klausu visu citu teiktajam un nerunāju pretim, esmu pilnīgi ideāla.

„Atstājiet mani” nobrēcos un iegājusi vannas istabā, izņēmu austiņas, ieslēdzot mūziku uz visskaļāko.

Lai nedaudz nomierinātos, sagatavoju vannu sev. Vanna un mūzika ir labākie nomierināšanās līdzekļi. Vēl ja tikai varētu dabū šokolādi!

Pirms došanās relaksējošajā ūdenī, ātri paņēmusi portatīvo, iegāju draugos. Latvijā bija 4: 30. Tātad brālis vēl bija darbā. Uzrakstīšu viņam vēlāk.

Jau grasījos iet ārā no portāla, kad man pienāca ziņa no Gundara.

Gundars bija man puisis, ar kuru es izšķīros divas dienas pirms lidojuma.

Zaķīt, lūdzu, piedod man. Es tā negribēju. Mēs visu vēl varam mainīt. Satiksimies.

Idiots! Viņš domā, ka es piedošu to, ka viņš mani krāpa ar vienu no manām klasesbiedrenēm.

Mani tu vairs nesatiksi. Es neatgriezīšos.

Nosūtīju vēstuli un izslēdzu datoru.

Izņēmu no somas savu zilo halātiņu un devos uz vannu.

 

Kad izkāpu no vannas, pamanīju, ka es jau kavēju 10 minūtes vakariņas. Tāpēc nolēmu uz tām nemaz nedoties, cerot, ka vēlāk virtuvē pati sev ko sagādāšu.

Lēnu garu noslaucījos un uzvilkusi halātiņu, devos uz istabā uzreiz pie spoguļa, pat neatskatoties. Kādam nosvilpjoties, vēja ātrumā apcirtos riņķi. Uz gultas sēdēja jauneklis, kas izskatījās ļoti līdzīgs Antonio, tikai jaunāks. Tā kā gults galvgalis atradās pret sienu, kur atradās vannas istabas durvis nepamanīju iepriekš viņu.

„Un es vēl neticēju brālim, kad viņš teica, ka jūs esat glīta. Jums vajadzētu papildināt savas galerijas ar citām bildēm, citādi kāds jūs vēl noturēs par parastu skuķi” viņš klāstīja, ne mirkli neatraujot acis no manis.

„Kā tu iedrošinies! Ārā no istabas!” tādi glaimi jau mani neapmuļķos, viņš tikai ņirgājas par mani, tāpat kā daudzi pirms viņa.

„Ūja, meitene ar raksturu, nav brīnums, ka Antonio tu patīc.” Puisis gausi piecēlās no gultas.

„Kā tu vispār tiki iekšā?” ļoti labi atceros, ka pārbaudīju durvis pirms iešanas vannā.

Puisis pasmaidīja un, izņēmis no kabatas, spēlējās ar atslēgu „Ikvienai istabai ir rezerves atslēga.”

„Tūlīt pat atdod atslēgu un pazudi no šejienes!” Bargi teicu un norādīju uz durvīm.

„Kā dāma vēlās” puisis atteica un nosviedis atslēgu gulta, devās uz durvīm, nonācis pie tām, viņš apstājās un pagriezās pret mani „Starp citu, mani sauc Paolo, es esmu Antonio brāli.” Paolo izgāja pa durvīm, aizverot tās.

Virzījos uz gultas pusi, lai paņemtu atslēgu, kad dzirdēju atveramies durvis. Tas atkal Paolo „Vēl kas, es nesaku, ka tā ir vienīgā rezerves atslēga.”

Sviedu viņam ar spilvenu, bet durvis jau bija ciet.

Ja Andžela domā, ka es šo visu pacietīšu, viņa rūkti maldās. Pēdējo divu gadu laikā, kad mēs netikāmies, esmu izmainījusies par 90%, tāpēc nepieļaušu, ka mani terorizē kāds idiots.

Aizslēdzu durvis un atstāju atslēgu slēdzenē. Pārģērbos pieguļošās džinsos un baltā, ap kaklu apsienamā krekliņā. Ātri pārķemmēju matus un saņēmu augstā copē, sastiprinādama to ar matadatām. Telefonu izslēdzu un nospriedu atstāt istabā. Vēl tikai paķēru jaku un devos, neviena nemanīta laukā.

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.