3.nodaļa

Viņš ilgi nedzīvos

********

Cilvēciņš, kas izleca

no manas sirds,

līdzīgs vienai pazaudētai

meičai ir.

 Viņam gari mati,

līdz nabucītim krekls,

viss, ko saka cilvēciņš,

varbūt liekas sekls,

 bet viņam ir daudz mīļuma.

Kas gan man to dos.

Nelaimīgais cilvēciņš,

viņš ilgi nedzīvos.

Klāvs Elsbergs

 

Cenšoties atcerēties Izabellas stāstīto, devos virzienā, kur vajadzēja būt zirgu aplokiem. Viņa man vienmēr stāstīja, kur kas šeit atrodas, sakot, ka man atbraucot ciemos, nevienam neko nevajadzēs jautāt. Draudzenei bija taisnība, es atcerējos gandrīz visu.

Brīdī, kad ieraudzīju zirgus, mana seja atplauka smaidā. Lai arī iepriekš biju jājusi ar zirgu tikai divas reizes, zināju, ka šie dzīvnieki spēj mani mierināt. Draudzene vienmēr runājot par zirgiem, teica, ka tie esot vienīgie, izņemot mani, kas viņu saprot.

Pietuvojoties aplokam, nemanīju nevienu cilvēku tuvumā, tāpēc ilgi nedomājot piegāju pie zirgiem. Viens no tiem, gandrīz pilnīgi melns, uzreiz pienāca pie manis. Pastiepu roku pretī, zirgs neapstājoties turpināja soļot, līdz mana roka skāra tā krēpes.

„ Cik tu esi mīļš” sacīju dzīvniekam, raugoties tā mierīgajās acīs.

„Ko jūs šeit darāt?’’ aiz muguras man atskanēja dusmīga balss.

Pat nepagriežoties pret runātāju, atbildēju „Ja jūs esat akls, apgaismošu jūs- es glāstu zirgu.”

„Šis ir privātīpašums, šeit neviens bez atļaujas nedrīkst atrasties” balss, atkal skarbi atteica.

Šis man jau sāk apniks. „Uzgaidi, es tūlīt atgriezīšos” pateicu zirgam un pagriezos pret rupjo runātāju.

Manī nikni raudzījās jauneklis, kas varēja būt manā vecumā. Viņam bija tumši brūni, pusgari mati un kastaņbrūnas acis. Mugurā jauneklim bija garas bikses, jātnieka zābaki un krekls ar pusgarām rokām.

Pēkšņi, redzot mani no priekšas, puiša seja pārmainījās no aizkaitinātas uz bezrūpīgi smaidošu. Tas man lika negaidīti sākt smieties. Nepazīstamais jauneklis man pievienojās.

„Tev vajadzēja redzēt savu seju. Likās, ka tu tūlīt mani nogalināsi, bet tad tu sāki smaidīt, it kā es būtu kāds eņģelis” caur smiekliem sacīju.

„Bet tev vajadzēja redzēt sevi. Izskatījās, ka tu grasies pierādīt savu taisnību tiesā, bet tad sāki smieties it kā būtu ieraudzījusi klaunu” puisis atteica.

Negaidīti iezviedzās zirgs, tāpēc strauji atlēcu no aploka, iekrītot tieši puiša skavās, viņš laikam bija panācis tuvāk.

„Persij, mieru” jauneklis nokliedza. Zirgs, kas nu jau bija pacēlies uz pakaļkājām nolaidās, bet vēl aizvien satraukti soļoja.

„Paldies” strauji atraucu, izraujoties no jaunekļa rokām. „Kas tam lēcies, tikko vēl bija tik mierīgs?” Jautāju lūkojoties uz satraukto zirgu.

„Persijs, ļoti ātri kļūst greizsirdīgs un apvainojas, ja tam nepievērš uzmanību tik skaistas būtnes kā jūs –Džuljeta” puisis bilda.

Pārsteigta vēroja jaunekli „Tikko noturēji mani par iebrucēju, bet tagad jau zini manu vārdu.”

„Mani sauc Rauls. Es atbildu par zirgiem šeit” viņā teica, paceļot seglus no zemes.

„Tu neatbildēji, kā tu zināji, kas es esmu” taujāju, rūpīgi ar skatienu sekojot Raulam, kas devās pie zirgiem.

„Par tevi šeit zina visi, tā kā nebija grūti to izsecināt” viņš izvairīgi noteica, sākot apseglot Persiju.

„Persijs bija Izabellas zirgs” teicu, atkal pieejot pie zirga.

Rauls nekā neatbildēja, tikai rūpīgi apsegloja dzīvnieku. Es visā ar apbrīnu nolūkojos, domādama vai puisis pazina Izabellu.

„Dosies viena izjādē vai tev sastādīt kompāniju?” Raula negaidītais jautājums, izrāva mani no pārdomām.

„Ko?” satraukta pārjautāju.

„Tu taču atnāci, lai izjātu ar zirgu. Tāpēc es apsegloju Persiju” puisis rūpīgi vēroja manu reakciju.

„Protams, bet tu pats noteikti grasījies jāt” sacīju.

„Es izjāšu vēlāk vai, ja tu vēlies, kopā ar tevi, man tikai jāpaņem segli” Rauls ar smaidu lūkojās.

„Labāk es viena pati” atsacīju. Puiša smaids nedaudz noplaka.

„Es palīdzēšu uzkāpt” viņš mani lēnām pieturēja, kamēr uzsēdos uz zirga. „Persijs zina apkaimi, tā kā tu neapmaldīsies, viņš ir ļoti gudrs dzīvnieks.” Rauls piebilda, kad zirgs izsoļoja no aploka.

„Paldies” atsaucu, kad Persijs jau bija uzsācis vieglu riksīti.

Paskatoties atpakaļ, redzēju kā Rauls noraugās manī.

Izjājām klajumā, visapkārt pletās bezgalīgi lauki. Tālumā varēja redzēt vīnogulājos, bet tepat dažus augļu kokus un bezgala plašu pļavu. Nevadīju zirgu, tas pats mani veda, kur vēlējās.

„Tu mani saproti, tev arī viņas pietrūks” teicu, likās, ka radība saskumst.

Nu jau jāju pilnos auļos. Vēl izņēmu adatas no matiem un ļāvu tiem plīvot vieglajā vējā. Aizmirsu visu ikdienišķo un dzīvoju tikai šim mirklim.

Pēkšņi Persijs pārgāja mazā riksītī. Paskatījos apkārt, mēs bijām tikuši līdz pļavas beigām, tālāk laikam vairs nebija Melando ģimenes īpašumi.

Pagriezu zirgu, lai lēnām dotos mājā. Gājām gar pašu pļavas robežu, kad pamanīju jājēju uz blakus esošā īpašuma. Vīrieti atradās 500m attālumā no manis un rūpīgi vēroja mani. Ķermeni pārņēma drebuļi, Persijs arī sāka nemierīgi knosīties. „Mierīgi, mierīgi” iečukstēju zirgam ausī.

„Uz priekšu” skaļi noteicu un dzīvnieks sāka skriet mājas virzienā. Atskatījos uz vīrieti, tagad varēja redzēt tikai nelielu cilvēku apveidu. Viņš mums nesekoja. Iespējam man bija vajāšanas mānija, jo gandrīz ikvienā cilvēkā es spēju saskatīt draudus.

Jājot tuvāk aplokiem, pamanīju, ka mani negaida tikai Rauls. Tur bija arī Antonio. Izlējos staltāk un palēnināju zirga gaitu, piejājot pie aploka, dzirdēju, kā abi vīrieši strīdas.

„Kā tu varēji viņai ļaut jāt ar Persiju! Tu zini, cik viņš ir neprognozējams! Ja ar Džuljetu, kas notiks, tu būsi vainīgs” Antonio kliedza uz Raulu.

„Viņai nekas nenotiks, tu to zini tikpat labi kā es. Tāpēc liecies mierā, labāk būtu uztraucies par modes skati” Rauls nelaipni atteica.

Runātāji stāvēja ar muguru pret mani, tāpēc vēl nebija piefiksējuši manu klātbūtni.

„Tur nav par ko uztraukties, viss norit pēc plāna” vīrietis pašpārliecināti sacīja.

„Pēc šodien notikušā es tā neteiktu” Rauls gribēja, vēl kaut ko sacīt, bet Persijs iezviedzās, pievēršot mums abu vīriešu uzmanību.

„Džuljet, tev nevajadzēja jāt ar Persiju, turklāt vienai” Antonio tēvišķā balsī teica.

„Neesi man nekāds tēvs, tāpēc aizveries” rupji atbildēju, nokāpdama no zirga.

Rauls saņēma Persija saiti un ieveda aplokā. Kad viņš iznāca ārā no tā, es viņam laipni uzsmaidīju „Paldies par visu. Izjāde man bija nepieciešama” sacīju un noskūpstīju puisi uz vaiga.

„Kā tu iedrošinies?” Antonio pikti lūkojās uz mani.

„Ak, dievs, ka tu man esi apnicis!” truli pateicu, pagriezdamies pret vīrieti „Liec vienreiz mani mierā un ej pie savas līgavas, citādi viņa vēl nomirs no gaidīšanas” vārdi no manas mutes skanēja tik asi, ka pati biju pārsteigta. Nesagaidījusi Antonio atbildi, strauji devos atpakaļ uz māju.

Ieejot mājā, skaļi aizcirtu ārdurvis, un devos uz virtuvi. Par laimi, neviena tur nebija. Ātri pagatavoju kafiju un paņēmu saldās maizītes, kas atradās uz galda. Salikusi visu uz paplātes, devos uz bibliotēku, kas atradās otrajā stāva. Es zināju, kur tā ir, jo, kad Antonio pavadīja mani uz istabu, durvis uz lasītavu bija atstātas vaļā.

Ejot uz kāpnēm, sadzirdēju, ka viesistabā kāds sarunājās, tāpēc sāku iet lēnām, lai mani neviens neizdzird.

„Met, tu teici, ka viss ir nokārtots, bet tā nav” Andželas balss skanēja pikti.

„Es jau paskaidroju, ka nezinu, kas notiek. Vēl pirms izlidošanas viņa sacīja, ka nevadīs uzņēmumu” Mets taisnojās.

Nevar būt, ka viņš ir uz vienu roku ar Andželu. Paātrināju soļus, jo nevēlējos dzirdēt turpmāko, ja Mets ir pret mani, tad es Itālijā esmu pati par sevi. Nav neviena, kas varētu man palīdzēt.

Bibliotēkas durvis šoreiz bija ciet, lēnām tās atvēru, vienīgā gaisma telpā ieplūda no loga, pie kura atradās galds, uz kura dators un dažādi piederumi rakstīšanai. Klusām aizvērusi durvis, virzījos pie galda, noliku paplāti un ieslēdzu galda lampu.

Telpā atradās neskaitāmi plaukti ar grāmatām, pie visiem trīs pārējiem telpas logiem atradās pa guļamkrēslam, blakus tiem sienas lampa. Gluži tāpat kā Alesandro bibliotēkā Latvijā, kura bija daudzas reizes mazāka par šo.

Ilgi nedomājot devos pie grāmatu plauktiem, tiem pietuvojoties, automātiski ieslēdzas gaismas. Pasmaidīju, arī šeit bija sensori, kas piefiksējot kustību, iedarbināja lampas. Grāmatas bija sakārtotas alfabēta secībā, pēc autoriem. Šķērsoju gandrīz visu istabu, lai nonāktu pie burta- V.

Pārskatīju plauktu, cerot, ka neatradīšu meklēto, jo līdz pat šodienai īsti nespēju noticēt Izabellas teiktajam pirms četriem gadiem.

Viņš ir pierakstījis visu- sākot ar taviem dzejoļiem, beidzot ar nepabeigtajiem stāstu manuskriptiem.

Nē, tur nekā nebija, bet prātā iešāvās cita doma. Devos uz pie burta J.

Tur jau tā bija. Izņēmu no plaukta cietos vākos iesietu grāmatu, uz kuras kā autore biju norādīta es. Uz tās nebija mans īstais vārds, bet pseidonīms, kādu es bieži izmantoju, rakstot internetā un dažādiem konkursiem. Juliet. Tāpēc Izabella nebija atradusi grāmatu, viņa meklēja nepareizā vietā

„Kāpēc Alesandro, kāpēc?” retoriski jautāju, pieejot pie tuvākā loga. Krēsla lēnām sāka pārklāt apkārtni.

Ar paņemto grāmatu devos pie galda. Apsēdos un iedarbināju datoru, kamēr tas ieslēdzās atšķīru savu noveli „Nāves elpa”. Atceros, ka es to uzrakstīju devītajā klasē. Es ilgi nevarēju izvēlēties, par ko rakstīt, kad izlēmu izlikt uz papīra pārdomas par nāvi. Kamēr drukāju, pār vaigiem ritēja asaras. Tā bija pirmā reize pēc Izabellas nomiršanas, kad es pa īstam ļaut vaļu emocijām.

Ikdienu nāve elpo mums virsū. Tās dvaša nemitīgi mums seko, gaidot brīdi, kad varēs atņemt dzīvību. Citam aiziešana ir kā sen gaidīts draugs, kas atnāk aizvest uz labāku vietu, bet citiem ellīgi ass cirvis, kurš pārcērt pēdējās saites ar dzīvo pasauli.

Novele bija pēdējais mans labākais radošais darbs, turpmāk rakstītie bija pliekani, bez sirds un dvēseles. Šobrīd šķiet, ka toreiz es visu izliku „Nāves elpā”, neatstājot neko sevī, tikai tukšumu, kas nekad netiks aizpildīts.

Iegāju skypā, lai aprunātos ar brāli, viņš parasti šādā laikā sēž pie datora. Nē, viņa nebija. Sāku tiesāt smalkmaizīte un iedzēru kafiju, gaidot kad parādīsies kāds ar ko parunāt. Grāmatu biju nolikusi malā, ik pa brīdim pametu skatu uz to, domājot ko iesāk ar šo sējumu.

Man bija pienākusi ziņa.

Linoms: chau! Kaa iet?

Linoms bija mana kursa biedrs Klāvs. Viņš bija vienīgais zēns mūsu stilistu kursā, tāpēc bieži tika pārspriests vai Klāvs nav gejs. Es biju vienīgā, kas zināju, ka tā nav, jo puisis bija man atklājis savu noslēpumu.

Juljeta: Chau! Labi, bet tu zini kā man nepatīk šī jauniešu sarakstes veids. Grūti nospiest vēl vienu taustiņu rakstot?

Linoms: tu esi jauniete, bet pareizi Džuljeta ir viens liels izņēmums.

Juljeta: beidz! Labāk pastāsti, kā veicas ar mana tērpa skicēm.

Zinot, ka man vajadzēs piedalīties modes skates atklāšanā, palūdzu Klāvu izveidot man speciālu tērpu.

Linoms: man jau ir dažas skices, es tev tūlīt tās aizsūtīšu. Nav nekā daudz, bet vēl jau var paspēt uzzīmēt jaunas.

Juljeta: tu esi labākais mūsu kursā. Skices noteikti būs lieliskas.

Linoms: cik zinu, tu jau divas reizes tiki sveikta kā labāka mūsu kursa audzēkne

Juljeta: man padodas teorija, bet, kad runa ir par jauniem tērpiem, tu esi nepārspējams

Linoms: es sarkstu. Tev ir austiņas shausmīgi nepatīk klikšķināt

Juljeta: paskatīšos bet nekā nesolu, nesēžu pie sava datora

Ātri pārskatīju galda atvilktnes, par laimi, atradu austiņas ar mikrofonu.

Juljeta: varam pārriet uz sarunu

Tikko biju pievienojusi austiņas, kad saņēmu Klāva zvanu.

Es: Vēl tikai pietrūks kameras, to es nekur neatradu. Neviens šeit noteikti nezina, ka vispār ir web- kamera.

Klāvs: Kur tu pašlaik esi?

Es: Itālijā. Sēžu grandiozā bibliotēkā, senā mājā, domājot kā iznīcināt kādu grāmatu.

Klāvs: Vēl pat nav pagājusi viena diena un tevi jau kaut kas, ir novedis pie grāmatu dedzināšanas. Brauc ātrāk atpakaļ citādi vēl tevi nevarēs ielaist nevienā bibliotēkā.

Draugs pilnā balsī smējās, es viņam pievienojos, beidzot kāds prieciņš.

Klāvs: Nu pasaki, kas tā par drausmīgu autoru, ka tu vēlies nogalēt viņa darbu.

Es: Džuljeta Viluma, ikviens vārds kas izrunāts, uzrakstīts laika posmā no 5 līdz 16 gadu vecumam.

Klāvs pārsteigti: Nezināju, ka esi izdevusi grāmatu!

Es: Pati to īsti nezināju līdz šodienai. Alesandro bija pierakstījis visu, izveidojot nelielu grāmatu.

Pirms došanās uz Itāliju, pastāstīju Klāvam pilnīgi visu stāstu, zinot, ka pie viņa tas paliks noslēpumā.

Klāvs: Forši! Apskatīji skices?

Es: Nē, pat nepamanīju, ka jau atsūtīji.

Aši atvēru failus. Kleitu skices bija pārsteidzošas, katra atšķirīga, individuāla ar savu dizainu un niansēm.

Es: Tu esi nepārspējams. Pat nezinu ko izvēlēties, bet jaunas skices nevajadzēs. Tuvākajās dienās paziņošu ko izvēlēšos.

Klāvs: Tad kā sarunājām- es uzšūšu pamatu, bet tu pievienosi sīkās detaļas?

Es: Jā! Zini ir forši parunāt ar kādu, kas tevi saprot

Klāvs: Vienmēr prieks palīdzēt. Vēlies uzzināt, kā iet visiem mums?

Es: Protams.

Sākās nebeidzams izklāsts, kas apņēma visus, sākot ar kursa biedriem, kas paspējuši jau salauzt kādu kaulu, līdz pat draugiem, kas kādā iemīlējusies, kāds kādu pametis.

Es: Nevar būt, ka Kristīne pameta Niku. Viņi bija tika saskanīgs pāris, kas notika?

Klāvs: Nezinu, kā īsti notika, bet runā, ka Kristīne krāpusi Niku ar kādu vecāku džeku.

Es: Nevar būt. Viņi vienmēr likās tik…

Pārtraucu runāt, jo dzirdēju atveramies istabas durvis, pa tām ienāca kāds vīrietis.

Klāvs: Džuljet, kas notika? Kur tu pazudi?

Es: Nē viss ir labi. Piedot ir jau vēls, laikam nogurums.

Klāvs: Bet ir tikai nedaudz pāri astoņiem!

Es: Itālija atrodas citā laika zonā. Šeit laiks ir stundu uz priekšu, turklāt, es ļoti agri cēlos, lai laicīgi nokļūtu lidostā.

Klāvs: Tad beidz sēdēt pie datora un atpūties. Atraksti ko tu izvēlies. Vēlu veiksmi.

Es: Paldies, uz redzi!

Pacēlu, acis no datora neredzēju ienākušie, vīrietis jau lūkojās starp plauktiem. Izslēdzu datoru, izdzēru pēdējo kafiju un novietoju krūzīti uz paplātes. Kad piecēlos no galda, vīrietis bija pienācis pie galda.

„Es nevēlējos jūs iztraucēt” viņš pieklājīgi bilda „Kas tā par grāmatu?” Vīrietis sniedzās pēc manas grāmatas, bet strauji to paķēru, piespiežot pie krūtīm.

„Nekas īpašs, bet tā ir rakstīta latviešu valodā, tāpat jūs neko nesaprastu” noteicu.

„Mani sauc Roberto, es esmu Alesandro brālis” viņš sacīja.

„Izabellas krusttēvs” piebildu. Draudzene tikai dažas reizes bija pieminējusi vīrieti, jo viņš dzīvoja tālu no šejienes.

„Jūs esat ļoti labi informēta Džuljeta” Roberto aizdomīgi teica, lēnām dodoties aiz galda, kur iepriekš sēdēju es.

„To pašu varētu teikt par daudziem šejieniešiem. Šķiet par mani šeit, zina vairāk, kā daži paziņas dzimtenē.” Vēlreiz pārlaidu skatienu telpai un, paņēmusi paplāti, gausi devos durvju virzienā.

„Jūs šodien pierādījāt, ka neviens par jums nezina neko” Roberto atteica, mierīgi atverot grāmatu.

Strauji pagriezos pret vīrieti „Kā jūs to domāja?”

„Jūsu labās itāļu valodas zināšanas, pārdrošais raksturs- gan runājot ar Antonio, gan dodoties izjādē ar Persiju. Nemaz nerunājot par lēmumu saistība ar uzņēmumu.” Vīrietis skatījās man tieši acīs, kad viņa skatiens pārgāja uz kaklarotu.

„Ikvienam tika paziņots, ka lēmumu es pieņemšu šī brauciena laikā, nevis pirmajā dienā, kad ieradīšos” nelaipni paziņoju „Un jums taisnība, neviens par mani nekā nezina.” Ātri pagriezos un devos prom.

Nonesu paplāti līdz virtuvei un devos uz savu istabu. Aizslēdzu durvis, atstājot atslēgu slēdzenē. Pārģērbos un devos gulēt.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.