Sadzīs
Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.
Rudens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.
Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.
Lapas aizver acis un krīt.
Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.
Klāvs Elsbergs
No rīta mani pamodināja putnu dziesmas dārzā, jo naktī biju atvērusi logu. Lēni piecēlos un ielūkojos pulkstenī, 6:13. Kāpēc pat brīvdienās es nespēju pagulēt? Man bioloģisks ritms bija pieskaņots skolai, tāpēc arī brīvdienās parasti es cēlos pirms septiņiem.
Piecēlos un aizgāju uz vannas istabu, sagatavot vannu. Kamēr gatavojās vanna, nolēmu piezvanīt brālim. Viņam drīz vajadzētu doties uz darbu.
Ilgi nebija jāgaida, kad man jau tika atbildēts „Mārtiņ!”
„Kas zvana?” trausla sievietes balss jautāja.
„Džuljeta, Mārtiņa māsa” atbildēju, domādama, kas ir šī sieviete.
„Vari uzgaidīt, viņš pašlaik ir dušā” sieviete atteica.
„Kas jūs esat?” nevar būt, ka viņš man nav pateicis, ka dzīvo ar kādu.
„Laura, Mārtiņa draudzene” viņa bilda.
Dzirdot, kā telefons tiek kaut kur nolikts, aizgāju pārbaudīt vannu. Ātri noģērbos un ielīdu tajā, uzlikdama skaļruni.
Jau gribēju iegremdēties ūdenī, kad dzirdēju balsis otrā klausules galā.
„Kas zvanīja?” Mārtiņš jautāja.
„Tava māsa, viņa vēl gaida!” Laura vienaldzīgi atbildēja.
„Tu liki Džuljetai gaidīt! Viņa ir Itālijā! Tu vispār zini, cik daudz tas viņai izmaksās?” Brālis bija nikns.
„Mazā, tu tur vēl esi?” viņš jautāja.
„Protams, garais.” Es zināju, ka viņam nepatīk, ja es viņu tā saucu, bet pats vainīgs nevajadzēja saukt mani par mazo.
„Tu domā ar galvu? Bet pareizi, tu mums esi miljonāre!” brālis sarkastiski noteica.
„Beidz! Es vēlējos ar tevi parunāt.” nevainīgi sacīju.
„Ko gan tu vēlie no manis pus 6 no rīta?” fonā varēja dzirdēt, kā vārās kafijas automāts.
„Atgādināšu, laiks Latvijā atpaliek no mana laika par 1 stundu. Tāpat tu biji augšā” iztēlojos ainu, brālis halātā stāv virtuvē, vāra kafiju, cep omleti. Tik sen nebiju saņēmusi brokastis gultā, ko Mārtiņš man pasniedza, kad ciemojos pie viņa.
„Un ja nebūtu?” brālis nopietni gribēja zināt.
„Tev ir jābūt darbā” vienkārši noteicu.
„Vispār man šodien ir brīvdiena” Mārtiņa vārdi izklausījās patiesi.
„Kāpēc tad tu esi augšā?” viņš jau nu nebija tas cilvēks, kas celsies agri brīvdienās.
„Šodien Laura mani iepazīstinās ar saviem vecākiem” brālis lepni paziņoja.
„Tik nopietni! Kāpēc es par to vēl neko nezinu?” starp mums abiem reti, kad bija noslēpumi.
Mārtiņš nedaudz minstinājās ar atbildi, es sapratu kāpēc. „Man viņa nepatiktu” konstatēju.
„Iespējams. Laura nav tāda, kā iepriekšējās” dzirdēju, kā viņš iziet uz balkona un aiztaisa durvis aiz sevis „Bet man viņa patīk, manuprāt, tā varētu būt mīlestība”
„Mīlestība” klusi atteicu. „Labi, es vienkārši gribēju pateikt, ka šeit ir skaisti. Paziņo vecākiem, ka man viss ir kārtībā un, ja satiec Gundaru, pasaki, lai atšujas no manis” negribēju strīdēties ar brāli.
„Labi. Es tev aizrakstīšu, ja manas attiecības ar Lauru kļūs nopietnas” es tik labi pazinu Mārtiņu, ka sapratu, ka viss jau ir izlemts „Bet par Gundaru neuztraucies, ja viņš tev traucēs atpūtu, es viņu nositīšu.”
Tik labi dzirdēt, ka brālis vēl aizvien tik aizbildnieciski izturas pret mani.
„Labi. Atā!” smejoties atvadījos.
„Atā, skūpstu! Neiekulies nepatikšanās!” viņš nolika klausuli.
Iegremdējos ūdenī. Tik labi brīžiem pabūt vienatnē.
Manu svētlaimi iztraucēja telefona zvans.
Paskatījos ekrānā, zvanīja Mets.
„Sveiks, Met”
„Labrīt, Džuljet! Es ilgi nevaru runāt. Man steidzami jālido uz Latviju. Janai ir radušās problēmas ar grūtniecību.” Jana bija Meta sieva, pašlaik viņa gaidīja viņu otro bērniņu. ”Cik ātri vien varēšu centīšos būt atpakaļ” advokāta balsī bija jaušamas bailes un uztraukums.
„Neuztraucies, paliec cik ilgi nepieciešams. Es tikšu galā, Bruno man var palīdzēt” ātri atbildēju, nevēlējos, lai Mets pamestu sievu mani dēļ.
„Paldies, tev! Gribēju tev pateikt, es uzņēmumu apskatīju jau vakar, tāpēc, kad būsi apskatījusi modes namu, piezvani un izsaki savas domas. Es arī pierakstīju lietas, kas mums būtu jāpārrunā” Mets steidzīgi piebilda.
„Labi, tiklīdz apskatīšu uzņēmumu, piezvanīšu. Bet tagad neuztraucies par mani. Kur tu tagad esi?” man nepatika doma, ka vienai pašai vajadzēs staigāt pa modes namu, bet es nedrīkstēju atturēt Metu no aizlidošanas.
„Lidostā, pēc stundas būs mana lidmašīna. Labi, ka vēl bija palikušas dažas brīvas vietas. Labi, uz redzi! Ja kaut kas notiek, obligāti ziņo!” advokāts piekodināja.
„Neuztraucies! Piezvani, kad esi Latvijā, es gribēšu zināt, kā ir Janai. Atā!” atteicu un atvienojos.
Prātu pārņēma miljoniem domu, kas varētu notikt ar Janu. Nē, es nevaru par to domāt! Mets tiklīdz būs pie sievas, paziņos par viņas stāvokli.
Izkāpu no vannas, ietinu matus dvieli, noslaucījos un uzvilkusi apakšveļu, aizgāju līdz skapim.
Nolēmu, ka šodien arī izjāšu ar Persiju, tāpēc uzvilku pieguļošus džinsus un dzeltenu topiņu uz lencītēm, ap kaklu pa virsu kaklarotai, apsēju sarkanu lakatiņu. Iztinu matus no dvieļa un nolēmu ļaut, lai tie paši izžūst, tāpēc nedaudz tikai pārķemmēju tos. Nolēmu šodien atteikties no kosmētikas, tikai lūpām uztriepu nedaudz balzāma. Kājas apāvu ar zilajām laiviņ kurpītēm.
Telefonu ielikusi bikšu kabatā, bet fotoaparātu un grāmatu paņēmusi rokās, devos ārā, vēl uzmetu skatienu pulkstenim, kas rādīja 6:55.
Mājā valdīja klusums, visi noteikti vēl gulēja. Nekavējoties devos virtuves virzienā. Jau ejot cauri ēdamistabai, dzirdēju steidzīgus soļus virtuvē. Lēnām aizgāju līdz virtuvei un pieklauvēju pie stenderes. Roberto aši paskatījās uz mani.
„Labrīt! Drīkst?” jautāju.
„Labrīt! Protams, nāc iekšā” Roberto pateica un turpināja rosīties.
Apsēdos uz krēsla pretim vietai, kur strādāja vīrietis. „Cikos pasniedz brokastis?”
„8:00. Bet ja vēlies vari pati ko pagatavot” Roberto pasmaidīja man.
„Jā, tāds arī bija mans plāns” prasīju un paņēmu priekšautu, kas karājās pie ieejas virtuvē. Sāku gatavot omleti.
„Parasti tik agri ceļaties?” vīrietis jautāja, apsēzdamies pie nelielas letes.
„Jā! Bet jūs?” atjautāju, noņemdama omleti no pannas. Novietoju šķīvi pretī Robertam un ielēju sev apelsīnu sulu.
„Gribu ātrāk aizbraukt uz modes namu. Līdz modes skatei palicis tikai mēnesis, bet vēl daudz kas jāpaveic” Roberto paskaidroja.
„Jūs strādājat modes namā?” pārsteigta taujāju, Izabella bija teikusi, ka viņas krusttēvs ir jurists, kas strādā ietekmīgā Romas uzņēmumā.
„Jā, kopš Alesandro nāves esmu uzņēmies kārtot visus juridiskos dokumentus. Līdz skatei man vēl jāsagatavo arī divas dokumentu mapes saistībā ar jums- viena, ja jūs piekrītat ieņemt īpašnieces godu, bet otra, ja atsakāties un nododat uzņēmumu citu rokās” viņš novārdzinoši informēja. „Visu vēl grūtāk padara tas, ka es nezinu, kuram jūs iespējams atdosiet mode namu.”
„Neuztraucaties par to, tuvāko dienu laikā es paziņošu to cilvēku vārdus, kam varbūt uzticēšu „Melando volo”. Neko vairāk neviens no mums neteica, brokastis turpinājās klusumā.
Kad jau biju beigusi maltīti un grasījos doties prom, Roberto vēlējās zināt „Kad tu apskatīsi modes namu?”
„Nezinu iespējams šodien vai rīt” ieskatījos vīrieša sejā, saprazdama, ka viņš ir vienīgais no šejieniešiem, kas nav aizvainojis mani.
„Kad izlemsiet, piezvaniet man” Roberto pasniedza man savu vizītkarti „Lai varētu paziņot reģistratūrā par jūsu ierašanos un norīkot kādu, kas varētu izrādīt firmu.”
„Paldies, es noteikti paziņošu” pasmaidījusi pateicos un devos laukā pie zirgiem.
Ieraudzījis mani, Persijs sāka nemierīgi soļot vārtiņu virzienā.
„Persij, nomierinies!” dzirdēju, kādu uzsaucam zirgam, bet pašu cilvēku neredzēju.
Ar katru metru, ar ko tuvojos aplokam, zirgs palika arvien nemierīgāks.
„Kas tur notiek?” neredzamais nokliedza un parādījās no koka aizsega.
Tas bija Rauls.
Nenovērsdama skatienu no staļļu puiša, devos pie Persija un sāku viņu glaudīt.
„Jūs viņam ļoti patīkat” vīrietis neizskatījās pārāk pārsteigts.
„Persijs, Izabellas zirgs, ko viņai uzdāvināja vecāki” mierīgi teicu un pagriezos pret runātāju. „Es vēlētos izjāt” piebildu.
„Protams” Rauls atteica un sāka apseglot zirgu. Es noraudzījos katrā vīrieša kustībā.
Pat nepiefiksēju brīdi, kad Rauls bija beidzis sagatavot Persiju. Vīrietis vēroja mani tāpat, kā iepriekš es viņu.
Strauji novērsos „Paldies” pateicos un uzkāpu zirgā, kas jau bija izvests no aploka.
„Ja vien viņa to redzētu” Rauls klusi bilda.
„Kas to redzētu?” pārjautāju, jo īsti nesadzirdēju vīrieti.
„Jauku izjādi” viņš steidzīgi pateica un uzsmaidīja man.
Neko neteikdama, devos prom. Nolēmu ļaut Persijam mani vadīt.
Zirgs apstājās pie kāda koka, ko nekad Latvijā nebiju redzējusi, un nolaida mani zemē. Piesēju dzīvnieku pie vien no zariem, lai apskatītu koku. Nespēju noticēt tam, ko redzēju. Stumbrā bija izgrebta sirds, kuras vidū rakstīti I un R burti.
Izabella un, un…. Rauls.
Viņa mīlēja staļļu puisi! Draudzene man bija stāstījusi par mīlestību pret kādu no puišiem Itālijā, bet nekad nebija nosaukusi viņa vārdu.
Ilgi nekavējoties turpināju izjādi.
„Nav bīstami jāt vienai?” pēkšņi jautāja kāds, kas atradās aiz manis.
Strauji pagriezu Persiju pret otru jātnieku „Kas jūs esat?” man pretī uz zirga bija vīrietis ap 30 gadiem.
„Nesaki, ka neatceries mani” vīrietis smejoties teica.
„Jūs esat mani sajucis ar kādu citu” atteicu un pagriezos, lēni turpināju jāt.
Pēc minūtes vīrietis atradās man jau blakus. „ Jūs, Pilotto jaunkundze, es nekad nesajauktu ar kādu citu.”
Ķermeni pārņēma drebuļi. Nevar būt, ka viņš uzskata, ka es esmu Izabella. Pēc izskata mēs bijām tik atšķirīgas, ka neviens nebūtu saucis mūs pat par radiniecēm.
„Izabella ir mirusi” sacīju un aizgriezusies, nedaudz paātrināju zirga soļus.
Vīrietis sekoja man. „Kamēr būs kāds, kas meklē Izabellu, viņa nebūs mirusi” Viņš aizšķērsoja man ceļu.
„Laidiet” nokliedzu un āri izvairīdamies no otra zirga, ar Persiju strauji devāmies mājās.
Kas viņš bija? Kāpēc uzskatīja mani par Izabellu un draudēja man?
Tūkstošiem domu pārņēma manu prātu, līdz es nonācu līdz aplokiem.
Aši nokāpu no zirga un grasījos doties, kad Rauls mani saķēra aiz rokas.
„Laid” kliedzu un atcerojoties nesen sastaptā vīrieša seju, izrāvusi roku no maigā tvēriena, skrēju uz dārzu.
„Pagaidi” dzirdēju vēl Raulu saucam, bet es neapstājos.
Pavēros atpakaļ, vīrietis man nesekoja. Turpināju lēnām doties caur dārzu, cenšoties aizmirst tikko notikušo.
Nonācu savā istabā un pārģērbos, lai dotos uz vietējo ciematu.
Uzģērbu zilo kleitiņu, kas man bija iepriekšējā dienā, balto cepuri un saliku nepieciešamās mantas nelielā baltā somiņā.
Aizgāju līdz garāžai un izbraucu savu riteni, vēl tikai pārbaudīju vai ar to viss ir kārtība un devos uz ciematu.
Iepriekš biju izpētījusi tūrisma ceļvežus, bet šī vieta neko īpašu nenorādīja. Tāpēc nolēmu vienkārši baudīt skaistos skatus.
Ciemā bija daudz strūklakas un apbrīnojami parki. Kamēr apskatīju to, bija pienāci jau pusdienlaiks, tāpēc uzkāpu uz divriteņa un devos tuvākās kafejnīcas virzienā. Tā bija neliela, daļa galdiņu atradās ārā. Novietoju riteni zem nojumes un apsēdos pie galdiņa, kas atradās koka ēna. Tiklīdz biju iekārtojusies, pienāca oficiants.
„Labdien” itāliski sakot, viņš man pasniedza ēdienkarti.
Laikam Valentino bija taisnība, es izskatos un izturos kā īsta itāliete.
„Siera salātus ar tomātiem, spageti ar vistas gaļu un apelsīnu sulu” sacīju, pēc ātra ēdienu sarakta apskatīšanas.
„Ko vēlēsieties saldajā?” Oficiants jautāja.
„Es vēlāk paziņošu par saldo” teicu, vīrietis pamāja un devās iekšā restorānā.
Kamēr gaidīju, apskatīja saldo ēdienu piedāvājumu, tos es izvēlējos īpaši rūpīgi, iezvanījās man telefons.
„Jā, Met” satraukti atbildēju.
„Pašlaik esmu kopā ar Janu, nekas nopietns nedraud, bet es domāju kādu laiku palikt” Mets sacīja un gaidīja manu atbildi.
Oficiants atnesa salātus un sulu.
„Labi, uz cik ilgu laiku?” atjautāju.
„Uz skati, cerams, varēšu ierasties, par papīriem neuztraucies, es visu nosūtīšu firmas juristam. Tagad man jābeidz. Atā!” nesagaidot atbildi, viņš atvienojās.
Man nepatika, ka ar mani tā izrīkojas. Turpināju maltīti.
Pēc salātiem man atnesa spageti. Oficiants jautāja „Esat jau izvēlējusies saldo?”
Biju pavisam aizmirsusi par desertu, tāpēc steidzīgi pārskatīju ēdienkartē piedāvātos.
„Jūs man varētu ko ieteikt?” nespēdama izvēlēties jautāju vīrietim.
Viņš nedaudz apjucis paskatījās uz mani „Šefpavāra īpašais deserts ir tiramisu ar riekstiem” pēdīgi oficiants atbildēja.
„Ar kādiem riekstiem?” nevēlējos izraisīt alerģisku reakciju publiskā vietā.
„Dažādiem” oficiants seja pārgāja uz vēl lielāku izbrīnu.
„Man ir alerģija pret pekanriekstiem, tāpēc es jautāju” paskaidroju.
„Es pajautāšu” oficiants atbildēja un aizgāju.
Jau biju notiesājusi makaronus, kad atnāca viesmīlis.
Viņš paņēma tukšo šķīvi un teica „Tūlīt jums tiks atnests tiramisu.”
No iekštelpām iznāca vīrietis virtuves formā. Viņš stūma ratiņus un sasveicinājās ar citiem klientiem. Ja mana nojauta neviļ, tas ir šefpavārs, to varēja pateikt pēc pārējo cilvēku rīcības. Vīrietis nāca tuvāk manam galdiņam. Nevar būt!
„Labdien, jaunkundz! Ja jums nebūtu iebildumi, es vēlētos jums pievienoties.” vīrietis apžilbināja mani ar debeszilajām acīm. „Mani sauc Eudženio, esmu šīs vietas šefpavārs un īpašnieks” viņš paziņoja.
„Protams, lūdzu” norādīju uz vietu pretī man.
Eudženio nolika manā priekšā perfektu tiramisu gabaliņu un latte, un sev tieši to pašu.
Oficiants atnāca un aizstūma ratiņus.
„Džuljeta” laipni sacīju „Jūtos pagodināta” noteikti nedaudz piesarku. Biju dzirdējusi, ka augtas klases restorānos šefpavārs iznāk pie augsta ranga klientiem.
„Reti, kurš pasūtītājs, jautā kādi rieksti ir manā slepenajā, firmas tiramisu” Eudženio dīvaini skatījās uz mani.
„Atvainojiet, ja tādā veidā aizvainoju jūs” atvainojos. Kā es varēju iekļūt nepatikšanās jau pirmajā dienā?
„Neuztraucaties” šefpavārs mierināja „Nogaršojiet” viņš norādīja uz desertu.
Ieliku mutē nelielu kumosu. Tas lēnām izkusa uz mēles, garša bija vienkārši nevienojama. Gribēju jau teikt, cik tā ir garšīga, kad nolēmu to nedarīt. Pat nepaskatoties uz Eudženio turpināju ēst desertu, līdz šķīvis bija tukšus. Iedzēru latte un paskatījos uz vīrieti.
Viņš savam šķīvim pat nebija pieskāries, tikai sēdēja un dzēra latte.
„Gandrīz perfekts” sacīju, jo man deserts nebija pilnīgs.
Pavārs uzreiz atdzīvojās un pārsteigts vērās manī, gribēdams zināt, kas man pietrūka.
„Manuprāt, torti vēl brīnišķīgāku padarītu zemenes, piedevās” biju pārdomājusi katru vārdu, ko teicu.
„Iespējams, bet..” vīrieti pārtrauca oficiants, kas, strauji pienācis pie galdiņa, pieliecās un iečukstēja kaut ko vīrietim. Eudženio strauji pielēca kājās, tā pievēršot visu klātesošo uzmanību manam galdiņam.
„Atvainojot” vienīgais, ko vīrietis sacīja, pametot mani vienu ļaužu skatieniem.
Man nepatika pārējo skatieni, tāpēc steidzīgi samaksāju rēķinu un devos prom, lai beidzot sastaptos ar realitāti.
Braucu baznīcas virzienā. To nebija nemaz tik grūti atrast. Novietoju riteni pie koka, kas atradās netālu no ieejas kapos. Lēni iesoļoju kapsētā. Tur bija neskaitāmi kapakmeņi. Kā es atradīšu īstos?
Pamanīju sievieti, kas apkopa kāda kapu. Droši devos viņas virzienā, cerot, ka uzzināšu, kur atdus Melando dzimta.
Izdzirdot manus soļus, sieviete paskatījās uz mani.
„Atvainojiet, kundze, jūs varētu man palīdzēt?” laipni jautāju izcilā itāļu valodā.
„Jūs kādu meklējat?” sieviete secināja.
„Jā, Melando dzimtu” mierīgi atbildēja.
Kundze uzmanīgi apskatīja mani.” Es jūs iepriekš neesmu redzējusi” viņa sacīja vairāk sev nekā man.
„Nē, es nedzīvoju Itālijā” nosvērti atteicu.
„Kā jūs pazīstat Melando ģimeni?” kundze atkal jautāja.
Man sāka nepatikt šī pratināšana. „Es biju Izabellas draudzene” teicu un redzēju sievietes acīs, ka viņa atkal ko jautās, tāpēc strauji atkārtoju lūgumu. ”Kur atrodas Melando dzimtas kapavietas?”
„Taisni un tad trešais pagrieziens pa labi” kundze pikti noteica.
Es taču negribēju viņu aizvainot, bet nekas. Pateicos un devos norādītajā virzienā.
Kapa kopu nebija grūti atrast. Tiklīdz ieraudzīju draudzenes kapakmeni nokritu uz ceļiem, asaru ūdenskritums tika atvērts. Es biju slēpusi savas emocijas, tās vairs nevarēja palikt manī.
Kāds strauji pieskrēja pie manis. „Jums viss kārtībā?”
Asarainām acīm raudzījos vīrieti, kas varēja būt manā vecumā. „Visi ir labi” atbildēju.
„Mana vecāmamma redzēja jūs pakrītam, tāpēc lika man atskriet” vīrietis skaidroja, bet mans skatiens jau bija piekalts Alesandro kapavietai.
„Ar mani viss būs labi. Varat iet un izstāstīt kundzei, ka es šeit sēžu un raudu.” pikti sacīju.
„Es tikai gribēju palīdzēt” vīrietis bija pārsteigts par manu dusmu izvirdumu.
„Protams. Neko citu jūs neviens nevēlaties, tikai palīdzēt! Bet jūs to nevarat, neviens!” dusmās biju sākusi kliegt, kas nebija man raksturīgi „Lieciet visi mani mierā” kliedzu skrienot prom no kapsētas. Uzkāpusi uz riteņa, strauji devos prom no ciemata.
Visu ceļu līdz mājām asaras lēni ritēja pār vaigiem.
Novietoju divriteni garāžā un caur dārzu devos uz savu istabu. Man paveicās, jo nesastapu nevienu pa ceļam. Noskaloju seju un atgūlusies gultā, vēros grieztos.
Kāpēc man to vajadzēja? Es varēju palikt Latvijā, izzināt visu no turienes. Šeit viss atgādina viņus, mana sirds to nespēj panest. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ! Bet nekas nebūtu mainījies, lai arī kā es mēģinātu visu labot, to nespēja neviens.
Es neļaušu, lai atmiņas mani vēlreiz pārņem, dzīve turpinās ne Izabella, ne Alesandro nevēlētos, lai es dzīvoju pagātnē.
© Zenta, juljetas.wordpress.com, 2014
Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.
Juljetas 