5.nodaļa

Pacīnīšos

SABIEDRISKA TRIJOLlTE

es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt
kaut padomnieki manu pauri knābā
es drusku pacīnīšos arī citu labā
es nelūrēšu tikai savā nabā
kaut no tiem padomiem man bieži gribas vemt
es drusku pacīnīšos arī citu labā
bet lemšu pats cik lielu vāli ņemt

Klāvs Elsbergs

 

 

 

 

Pēc atgriešanās no ciemata, visu laiku pavadīju istabā, pārskatot „Melando volo” skates rīkošana. Bija atlicis tikai mēnesis, bet vēl nebija noteikta balles tēma.

Mani iztrūcināja telefona zvanīšana. Paskatījos ekrānā- numurs bija ar Itālijas kodu. Kurš varētu zvanīt?

„Džuljeta Viluma” sacīju nopietnā balsī. „Kas zvana?”

„Sveika Džuljet, tas esmu es Roberto. Vēlējos pajautāt vai tu šodien domā apskatīt uzņēmumu?” Roberto taujāja.

„Vispār man pašlaik ir brīvs brīdis, ja kāds mani varētu aizvest” nosvērti atteicu.

„Viens no firmas darbiniekiem jau ir ceļā uz villu, lai paņemtu dažus dokumentus, tu varētu atbraukt ar viņu. Mašīnai drīz vajadzētu būt tur, es paziņošu šoferim, lai atved tevi” vīrietis bija jau visu paredzējis.

„Labi, es sagatavošos, uz tikšanos,” atvadījos.

„Uz tikšanos” Roberto atvienojās.

Ātri atsvaidzinājos un pārģērbos pašas darinātajā kleitā, ko biju speciāli paņēmusi līdz šim gadījumam. Tā bija manis pašas veidota un šūta.

Kleita ir sulīgi rozā krāsā, nedaudz virs ceļa, viegli krītoša augšdaļa un sašaurinās uz leju, tā ir sasienama ap kaklu, bez lencītēm, priekšpusē ir melnu ziedu ap druka.

Pārmeklēju iepirkumu maisiņus, kas stāvēja pie gultas. No rīta biju nopirkusi dažas kurpes un aksesuāru, izvēlē ciematā nebija liela, bet es atradu sev piemērotas lietas.

Kājas apavu ar jaunajām melnajām kurpītēm ar vaļēju purngalu uz 5 cm augsta papēža.

Matus sataisīju augstā zirgastē, uzliku nedaudz kosmētiku. Kaklarotu, kas bija uz kakla iepriekš, pārveidoju rokassprādzē, pārverot sirsniņu uz sudraba ķēdītes.

Ieskatījos spogulī un sapratu, kas neiederas kopskatā- brilles. Man vienmēr likās, ka tās man piestāv, bet šobrīd tā nemaz nelikās. Aizgāju paņemt briļļu futrāli, kas stāvēja pie gultas. Ieliku tajā brilles un izņēmu kontaktlēca, kuras nekavējoties ievietoju acīs.

Vēl tikai paņēmu melno somiņu un, salikusi tajā visas mantas devos.

Andželu lejā runāja ar kādu vīrieti, viņš varēja būt tikai dažus gadus vecāks par mani un nemaz nepiefiksēja, ka es jau biju nokāpusi lejā.

„Šos dokumentus atdod tieši Roberto rokās” viņa strikti klāstīja vīrietim.

„Protams, kundze” viņš atteica un paskatījās uz mani „Jūs esat Džuljeta?”

Tikai tagad vecā sieviete pamanīja mani.

„Jā, bet jūs mans šodienas šoferis” atteicu, paejot garām Andželai nekā neteikdama.

„Kur tu dosies?” viņa pikti taujāja.

„Uz modes namu” vienkārši atsaucu un izgāju no ēkas, uzreiz soļoju uz mašīnu, kas bija novietota pie ieejas, jo uz tās bija „Melando volo” logo.

Pēc neliela brītiņa man pievienojās vīrietis, apsēzdamies blakus vadītāja vietā.

„Patriks” viņš iepazīstināja ar sevi, mašīnai sākot braukt.

„Džuljeta” sacīju, lai arī zināju, ka vīrietis jau ir informēts „Par ko tu strādā?”

„Par kurjeru, bet tas ir tikai vasaras darbs. Kopumā mani mode tik ļoti nesaista” Patriks stāstīja.

„Tā noteikti ir laba pieredze – strādāt tik lielā uzņēmumā” bildu.

„Jā! Ziniet ko es varētu pateikt par jūsu tērpu?” viņš pameta skatienu manā virzienā.

„Ko?” jutos ieintriģēta.

„Pirmkārt, kleita ir unikāls dizains, kas savieno sevī, vienkāršo ar ideālo, otrkārt tā noteikti ir gatavota pēc īpaša pasūtījuma tev, jo tā perfekti pieguļ, kas šāda veida kleitām ir retums” Patriks izteicas, ne mirkli nenovērsdamies no ceļa.

„Jāsaka, tu neizklausies pēc cilvēka, kuram nesaista mode” biju pārsteigta par puiša zināšanām, ņemot vērā, ka viņš ir tikai kurjers.

„Par kurjeru uzņēmumā es strādāju jau otro gadu, tāpēc esmu piedalījies daudzās foto sesijās, skatēs, vērojis tērpu gatavošanu. Man nav tikai jābraukā apkārt, bet arī jāpalīdz firmā” Patriks paskaidroja „Bet man ir taisnība par tērpu?” viņš vēlējās zināt.

„Jā! Otru tādu jūs nekur neatradīsiet un to es modelēju tieši sev” lepni sacīju.

„Jūs esat dizainere?” vīrietis apstulbis jautāja.

„Es vēl mācos, tikai pēc gada es varēšu oficiāli saukties par tērpu stilisti” atbildēju.

„Man izskatā, ka jūs jau tagad varētu būt dizainere. Jums ir unikāla gaumes izjūta” Patriks atteica.

„Paldies” teicu, nedaudz nosarkstot.

Turpmāko ceļu mēs pavadījām nerunājot, tikai klausoties mūziku.

„Esam klāt” paziņoja Patriks, novietojot mašīnu pazemes stāvvietā.

Izkāpu āra un gaidīju, kamēr vīrietis izņems mantas no auto, tad kopā devāmies uz liftu.

„Kurš stāvs?” jautāju, zinot, ka man vajadzēs spiest pogu, jo viņam abas rokas bija pilnas ar kastēm un dokumentiem.

„Piektais” viņā sacīja.

Tiklīdz lifts sāka kustēties, mana sirds sāka sisties straujāk, mani dažreiz šaurās telpās pārņēma klaustrofobija, it sevišķi liftos.

Patriks laikam to arī pamanīja „Jums viss kārtībā?”

„Viss būs labi, tiklīdz tikšu laukā no šīs šaurās, kustošās kastes” centos mierīgi atbildēt, bet dies ko labi nesanāca.

Vīrietis nostājās tuvāk man kā atbalsot.

Lifts apstājās, un es strauji izsoļoju no tā un dziļi ievilku elpu. Patriks tajā visā noskatījās, bet nekā neteica. Viņš uzreiz devās pie tuvējās sekretāres.

„Palūdz, lai kāds šo visu izvadā pa nodaļām” vīrietis noliks kastes uz galda, rokās paturot tikai nelielu dokumentu mapīti „Man šie papīri steidzami jānogādā Roberto.”

„Labi” sieviete atteica un kādam uzzvanīja.

„Dodamies” Patriks sacīja, pasoļodams garām man. Es uzreiz sekoju.

„Mēs pašlaik atrodamies dizaina nodaļā” atcerējos, kad šķērsojuši visu gaiteni, nonācām pie kādas telpas.

„Kā tu zini?” viņš izbrīnījies, vēroja mani.

„Minējums” centos nevainīgi smaidīt, laikam izdevās, jo vairāk Patriks neko nejautāja, bet devās iekšā telpā.

Iekšā valdīja savdabīgs haoss. Telpas vidū atradās trīs modeles, bet viņām visapkārt rosījās dizaineri un citi cilvēki.

Pēc brīža pamanīju, ka visi vadās pēc Valentino komandām. Viņš nemitīgi knosījās ap sievietēm, cenšoties atrast pareizo risinājumu.

„Paldies, Patrik, vari doties” pat nepamanīju Roberto, kas bija pienācis, lai paņemtu dokumentus.

„Uz redzi, Džuljeta” kurjers vēl atteica un nozuda.

Bet es nespēju novērst skatu no Valentino, kas joprojām rosījās ap modelēm, bet tad kā novēloti būtu izdzirdējis manu vārdu apstājās.

„Džuljeta” viņš priecīgs sacīja un pienāca, pie manis apskāva „Prieks tevi atkal satikt, tu varētu palīdzēt?”

„Kā?” pārsteikta raudzījos vīrietī.

„Nāc” viņš paņēma mani aiz rokas un veda apskatīt modeles „Ir vajadzīgs vēl kaut kas, bet es īsti nevaru pateikt. Tērpi ir domāti jaunām sievietēm no 20 līdz 30, tāpēc tu varētu izteikt savu viedokli.”

Rūpīgi aplūkoju tērpus tie bija perfekti, nezināju, ko varētu tajos mainīt, bet padomājot, kas man patiktu, atradu dažas lietas.

„Jūsu auditorija ir jaunas, moderni domājošas sievietes, kas vēlas izcelties, bet tai pašā laikā justies ērti un eleganti” sacīju un devos pie pirmās modeles, kurai mugurā bija īsa kleita, kas beidzās krietni pirms ceļa. Tērpa pamatā bija miglaini zaļa krāsa, bet apakšmalai un aprocēm, kas beidzās jau pirms elkoņa, kā arī visa apkaklei, kas bija kopā ar dekoltē, kas novijās zem krūtīm, bija piešūti violeti volāni.

„Viss ir ļoti sakaisti, bet…” pagriezos pret Valentino.

„Neuztraucies vienkārši izsaki savu viedokli” viņš iedrošināja.

„Man patiktu, ja krūtis būtu vēl vairāk akcentētas, šis” norādīju uz volānu, kas apvijās apkārt krūtīm „izceļ apjomu, bet šeit, kur beidzas man gribētos vēl kaut ko. Tas varētu būt kaut kas no ziedu motīva, kas varētu būt arī kādā no aksesuāriem.”

Valentino uzreiz pamāja personai, kas turēja rokās audumus. Viņa aši devās pie galda un atnesa vairākus paraugus, man nosauktajiem motīviem.

Vīrietis uzreiz atrada violeti, rozā modeli un pielika pie tērpa „Jā, tā tiešām būs labāk. Krista liec man sagādāt šādu audumu, tikai lai violetie ziedi būtu vienā tonī ar rišām, bet otri nedaudz spilgtāki.”

Es uzreiz devos pie otrā tērpa. Baltas, šauras bikses ar šķēlumu, kas sākās nedaudz zem ceļa, bet augšdaļu sedza tikai melna, žaketīte ar platiem pleciem, pie tam labajā pusē bija piestiprināta liela sarkana roze, kas saskanēja ar elegantām sarkanām kurpēm.

„Varbūt pārāk atkailināti, bet tomēr nē. Tērpā nevajadzētu neko mainīt” sāku aplūkot pēdējo modeli. Zaļa kleita līdz zemei, dekoltē un gurnus izcēla baltas rozes, īpašu uzmanību piesaistīja pērles, kas vijās uz leju no rozēm, un rotāja šķēlumu, kas bija gandrīz līdz gurniem. „Šobrīd modē ir izcelt apģērbu ar aksesuāriem, tāpēc ir pārspīlēts ar pērlēm. Šķēlumam- jā, bet mazāk pie krūtīm.”

„Mums noteikti jānolīgst jauns dizaineris. Marta sāk zaudēt asumu, viņas pat šodien nav darbā, tāpēc man vajadzēja pamest skices, lai es būtu šeit” Valentino sacīja Roberto un sievietē, kuras ienākšanu nebiju pamanījusi.

„Kas ir tava jaunā asistents Valentino?” viņa raudzījās manī „Nesaprotu, kur tu viņas atrod?”

„Šoreiz laikam jāsaka, Džuljeta atrada mani. Viņa ciemojas Melando namā” vīrietis teica, paskatoties uz Roberto.

„Jā, viņa ir ģimenes draugs” viņš negribīgi atteica.

„Es esmu Izabellas draudzene” bildu, pat vēl aizvien par draudzeni runādama tagadnē „Es mācos par tērpu stilisti, tāpēc sarunāju ar Andželu, ka varēšu atbraukt uz modes skati, pavērot, kā darbojas modes nams.”

„Perfekti. Ja tevi citu plānu nav, tu varētu līdz skatei būt mana asistents. Ar lielāko prieku uzklausīto topošās dizaineres domas” Valentino aizrautīgi vērās manī.

Mans skatiens aizlīdēja pie Roberto „To var noorganizēt vai ne?”

„Nezinu, tas noteikti jāpārrunā ar Andželu” viņš atsacīja.

Ātri pagriezos pret dizaineri „Es piekrītu, tieši vakar atradu nelielu dzīvoklīti šeit, pilsētā” pēc Paolo izlēciena jau biju nolēmusi pamest Melando namu un šis darbs varētu būt lielisks aizbildinājums.

„Andžela to zina?” Roberto satraukts jautāja man.

„Nē! Bet viņai ir vienalga, kur es palieku, svarīgi ir tikai, lai tiktu pieņemt pareizais lēmums, vai ne?” ar pārliecību sacīju.

Telpā iestājās saspīlēts klusums, ko pārtrauca Valentino, it kā pauze nemaz nebūtu bijusi „Nāc es tev izrādīšu firmu” viņš man piedāvāja savu elkoni, kurā es nekavējoties ieķēros.

Vīrietis man izrādīja visu firmu- sākot ar grāmatvedības un beidzot ar modes nodaļu. Biju sajūsmināta, beidzot visu redzēt pati savām acīm. Tūre beidzas Valentino kabinetā.

„Šeit es veidoju tērpus un skices” telpa bija plaša, un tajā valdīja sava veida nekārtība- skices izklātas pa visu galdu, manekeni ar nepabeigtajiem tērpiem, neskaitāmie audumu paraugi.

„Šeit viss izskatās līdzīgi mūsu studijai, tikai plašāk un ar vairāk iespējām” atzinos, kas vīrietis apsēdās pie galda.

„Tev ir sava studija?” viņš pārjautāja.

„Jā, mēs kopā ar kursabiedru izveidojām nelielu, lai varētu mūsu skices pārvērst tērpos. Šis” norādīju uz savu kleitu „nāk tieši no turienes.”

„Kā es tā varēju? Sakarā ar tērpu problēmām, pat nepamanīju tavu tērpu. Tas ir pasakains, visvairāk man patīk rožu raksts” vīrietis izteica komplimentu, raugoties manī.

„Paldies” pateicos, nedaudz nosarkstot.

Pēkšņi pa durvīm, nemaz nepieklauvējot, iesoļoja Antonio „Valentino mums vajag uzzināt balles tēmu” viņš strikti paprasīja un tikai tad pamanīja mani „Džuljet, ko tu šeit dari?”

„Esmu Valentino jaunā asistente līdz skatei. Tev ir kādas problēmas ar to?” ar nelielu smaidu gaidīju atbildi.

„Nē, bet vēlos tev pateikt, ka esmu „Melando volo” direktores vietnieks” direktore, protams, bija Andžela.

„Bet ne īpašnieks” piebildu, un tad palūkojos uz dizaineri „Esmu daudz lasījusi par uzņēmumu, ko jūs teiktu, ja tā būtu masku balle?”

„Tieši tas, kas vajadzīgs. Viesi ierodas maskās, greznos tērpos, neviens nevienu nepazīsts, tas ir ideāli. It īpaši tāpēc, ka tiks atklāts modes nama īstais īpašnieks, kuru līdz šim apvija noslēpuma plīvurs. Zināji viņu neviens nav saticis” Valentino patika mana idejas, iesmējos, kad viņš sacīja par īpašnieku.

„Esmu ko tādu dzirdējusi” atsacīju.

„Es likšu sagatavot ielūgumus” Antonio nikni atcirta un pazuda, aizcirzdams durvis.

„Es laikam tagad došos, vēlos šodien pat pārcelties uz dzīvokli” pateicu vīrietim.

„Protams, dodies. Es darbu sāku 8, bet tu vari ierasties deviņos” viņš atsacīja „Es uzzvanīšu Patrikam, lai aizved tevi.”

Es jau devos prom, lai arī biju piektajā stāvā, nolēmu izmantot trepes, tikai pirms kāpšanas vēl novilku kurpes, paņemdamas tās vienā rokā. Cilvēki, kas man pagāja garām, dīvaini atskatījās un sačukstējās, bet es tam nepievērsu uzmanību, jau Latvijā biju pie tā visa pieradusi.

Autostāvvietā mani jau gaidīja Patriks „Šoreiz kāpnes?” viņš taujāja, atverot durvis.

„Nevēlējos riskēt. Tev vajadzēja redzēt, kā uz mani skatījās” stāstīju velkot kājās kurpes.

„Tas noteikti nebija dēļ kurpēm, šeit redzētas vēl trakākas lietas” viņa izvadīja auto no pazemes stāvvietas.

„Kāpēc tad?” piesprādzējos un palūkojos uz puisis.

„Jau puse no darbiniekiem zina, ka tu esi jaunā Valentino asistenti. Viņš šajā ziņā ir ļoti izvēlīgs, pat Andželas kundzes sūtītās meitenes tiek atraidītas. Pēdēja tika atlaista jau pirmajā darba stundā” Patriks paskaidroja.

„Nezinu, man viņš neliekas tik strikts, lai arī ir galvenais dizaineris. Manuprāt, mums sakrīt gaumes un domas saistība ar tērpiem” raudzījos laukā pa logu, kad izbraucām no pilsētas.

„Jūs esat tikai vienreiz satikušie un jau atraduši kopēju valodu?” viņš izklausījās pārsteigts.

„Vispār šī bija otrā tikšanās reize, bet pirmajā mēs nerunājām par modi” atbildēju.

„Masku balle, kā tev tas ienāca prātā?” vīrietis taujāja.

Pārsteigta pametu skatienu uz šoferi „Šeit laikam neko nevar noslēpt” pasmējos un turpināju „Pavisam vienkārši. Es zinu, ka tiks paziņots modes nama īstais īpašnieks, kuru līdz šim neviens nav redzējis, sastapis vai runājis. Visi būs tērpti maskās, būs cilvēki, kurus aiz maskām nevarēs identificēt. Brīdi, kad tiks noņemtas maskas, iepazīstinās ar īpašnieku, viņš būs pēdējais, kas noņems masku.” Pasmaidīju, par savu satriecošo ideju.

„Ideāli, viņš varēs nemanāmi visu apskatīt, novērot, jo mantinieku neviens nav pat bildēs redzējis” Patrikam arī patika mana doma, tas nozīmēja, ka arī citi tai varētu piekrist.

Atlikušo ceļu Patriks izjautāja mani par Latviju, mācībām, ģimeni un hobijiem. Ik pa brīdim viņš izstāstīja kādu joku, tā viss brauciens līdz Andželas mājām pagāja jautrībā.

Tiklīdz mašīna apstājās pagalmā, no mājas dusmu pilna iznāca Andžela. Es vēl nebiju paspējusi kārtīgi izkāpt, kas dzirdēju viņās drausmīgo balsi.

„Tu domā, ka varēsi tik vienkārši aizbraukt! Es tev to neļaušu esmu atbildīga par tevi, kamēr esi šeit, tāpēc paliksi tepat, līdz pat došanai uz Latviju” Andžela pilnā balsī kliedza.

„Jūs man nepavēlēsiet! Es drīkstu darīt ko vēlos. Varbūt vēlaties, lai uzrādu dokumentus, kuros rakstīts, ka ar savu uzturēšanos Itālijā es uzņemos pilnu atbildību. Es un neviens cits!” atkliedzu un pārskrējusi garām saimniecei, devos iekšā mājā, kur nekavējoties devos uz savu istabu.

Ātri sāku kravāt mantas, ko biju paspējusi izkravāt, bet pirms tam aizslēdzu durvis atstādama atslēgu slēdzenēs.

Kā biju gaidījusi, jau pēc minūtes atskanēja klauvējieni pie durvīm.

„Džuljeta, tūlīt pat atver durvis! Tu nekur nebrauksi!” Andželas balss skanēja bargi, bet reizē izbrīnīta.

Protams, viņa nekad neiedomājās, ka tā rīkošos „Man vienalga” atteicu, pat nepamatot skatienu uz durvīm.

Viņa vēl turpināja runāt, bet es tam vairs nepievērsu uzmanību.

Vēl paņēmu vannas istabā noliktās mantas un devos pie durvīm. Lēnām atslēdzu, atverot tās sastapos ar nikno Andželas skatienu, blakus Antonio, kas šoreiz neizskatījās uzjautrināts, drīzāk nobijies. Bet no kā? Abiem aiz muguras pie kāpnēm stāvēja Patriks nedaudz pārbijies veroties manī.

Neko neteikdama devos pārim garām, mani saķēra aiz rokas Antonio. „Nekur tu neiesi” viņš strupi atteica.

Strauji izrāvos no viņa vieglā tvēriena „TU mani neapturēsi” noteicu un norādīju Patrikam uz čemodānu, puisis uzreiz saprata un paņēmis manas  mantas devās lejā.

„Es atlaidīšu to nodevēju” Andžela ļauni sacīja.

„Tu to nedarīsi, jo tad es tūlītēji paziņošu presei īsto „Melando volo” īpašnieku” rūpīgi vēroju viņas reakciju, zinot, ka trāpīju sāpīgākajā vietā. Jau sen prese ir visādi mēģinājusi uzzināt, kurš mantoja modes namu, bet viņiem, tas nebija izdevies, tāpēc topošajai modes skatei tika pievērsta īpaša uzmanība.

Izcīnījusi ilgu cīņu ar sevi Andžela pašpārliecināti paziņoja „Vari doties, bet es par to ziņošu Metam. Viņš nebūs ar mieru.”

„Zvani! Kopš rītdienas, viņš vairs nav man advokāts un līdz ar to nepārstāv mani uzņēmumā” pēc kapsētas apmeklējuma, es nebiju sēdējusi tāpat vien. Es biju daudzreiz pārlasījusi visus līgumus un sapratusi lietas, kuras Mets centās no manis noslēpt, tāpēc uzreiz sazinājos ar paziņu, kuras attāla radiniece strādāja Itālijā, caur šo sieviete arī es neiedomājami ātri atradu citu advokāti un jauno dzīves vietu.

„Tas nevar būt!” vecā sieviete nobālēja, līgavainis pieturēja nabadzīti, lai tā nepakristu.

„Kas šeit notiek?” pavecs vīrietis bija pie kāpnēm.

„Melando kundzei vajadzētu doties atpūsties. Viņa patiešām neizskatās labi” sacīdama, devos lejā pa kāpnēm.

„Kas viņa ir?” dzirdēju svešinieku taujājam.

„Tā nav tava daļa Ennio” Andžela atcirta.

Tālāko sarunu es nedzirdēju, jo devos prom no šīs nožēlojamās vietas. Patriks mani jau gaidīja, vēl tikai ielikām velosipēdu bagāžniekā un devāmies prom.

„Man laikam rītā nevajadzēs ierasties darbā” Patriks, manuprāt, pārāk vienaldzīgi sacīja.

„Neuztraucies, Andžela tevi neatlaidīs, jo viņa nedarīs neko, kas varētu aizkaitināt īsto īpašnieku” tikai, kad biju izteikusi šos vārdus, sapratu, cik muļķīgi tas bija.

„Tu pazīsti īpašnieku?” puisis ieinteresēt taujāja.

„Nē, bet es pazīstu viņa pārstāvi uzņēmumā Bruno Capasu.” Atbildēju un pagriezos nedaudz uz sāniem, kā grasītos nosnausties. Patriks to pamanīja un vairs neuzdeva jautājumus.

Lēnām vēros ārā pa logu, līdz pa īstam iemigu.

„Džuljeta, mēs esam klāt” Patriks mani modināja.

Atvērusi acis, pavēros visapkārt un sapratu, ka nezinu, kur atrodos.

„Šī ir tā adrese, ko tev pateicu?” pārjautāju savam šoferim.

„Jā, mēs tūlīt iebrauksim stāvvietā, tur mūs noteikti apturēs apsargs” viņš paskaidroja.

„Neuztraucies, Paula teica, ka paziņos par manu ierašanos” nosvērti teicu, lai arī iekšēju jutu lielu satraukumu.

Tiklīdz piebraucām pie barjeras, pie mašīnas pienāca apsargs „Jums ir identifikācijas karte?”

„Nē, bet mani gaida Paula Skrapca” izskaidroju, pārliekusies pāri Patrikam, lai vīrietis varētu mani dzirdēt.

„Jā, viņa mani brīdināja. Brauciet iekšā, stāvvieta 217, es piezvanīšu un paziņošu, ka esat ieradusies” apsargs devās pacelt barjeru.

Novietojuši mašīnu devāmies uz liftu, kur mani jau gaidīja Paula.

„Džuljeta, prieks ar tevi beidzot iepazīties” sieviete apskāva mani.

„Man arī prieks” uzsmaidīju Paulai.

„Riteni atstājiet tepat, vēlāk palūgšu to kādam novietot” viņa atteica un paņēmusi dažas manas mantas iekāpa liftā.

Pagriezos pret Patriku „Paldies par visu, tālāk es pati.” Paņēmu atlikušās mantas un iekāpu liftā, durvīm aizveroties ieskatījos puiša acīs, kurās šaudījās šaubu zibšņi.

Lifts apstājās otrajā stāvā, par ko es nopriecājos, jo varēšu bez liekas galvas lauzīšanas kāpt pa kāpnēm.

Mēs devāmies līdz pat gaiteņa galam, apstājoties pie baltām durvīm.

Paula atslēdza durvis un norādīju, lai eju iekšā. Mirkli vēl vilcinājos, bet tad pārkāpu slieksnim, lai ieietu jaunā dzīvē, kas noteikti sagādās daudz interesentu pārsteigumu.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.