6.nodaļa

Pelni

***

žēl man to negulēto nakšu
bet vai tad es vēlreiz pasaulē nākšu
vai izlīdīšu maziņš un pliks
un gulēšu ietīts kur mani liks?

un bez spoguļa skatos sev acīs
bet nesaprotu ko es tur redzu
tas ir tāpat kā pasaulē skatīties
tas ir tāpat kā vilcienā kratīties

pelni bez kādas melodijas
neizvandītā kaudzītē guļ

Klāvs Elsbergs

Tiklīdz biju izkravājusies, ieradās mana jaunā advokāte- Nina. Mēs pārrunājām svarīgākās lietas. Es viņai iedevu visus dokumentus, lai Nina varētu iepazīsties ar situāciju. Man likās mēs uzreiz atradām kopīgu valodu.

Pēc vairāk kā stundas garas sarunas, atvadījusies Nina devās prom. Nākamo tikšanos norunājām pēc divām dienām, kad advokāte būs jau izskatījusi visus dokumentus.

Tā kā bija jau pāri astoņiem nolēmu nekur nedoties, bet rūpīgāk apskatīt dzīvokli.

Apskati sāku ar virtuvi, kas bija neliela, bet ļoti kompakta. Tajā atradās gāzes plīts, neliels ledusskapis, izlietne un galdu aizstāja lete, kas atdalīja virtuvi no viesistabas. Visā telpā ļoti labi kontrastēja baltais fons ar sarkanajām iekārtām un skapīšiem.

Viesistabā atradās trīsvietīgs dīvāns, kas apklāts ar krāšņu ziedu rakstu pārvalku, izcēlās uz maigi dzeltenā telpas fona. Tam priekšā atradās neliels stikla galdiņš, tālāk nedaudz eleganta dizaina skapītis, kurā bija ievietots televizors un citas elektroierīces. Pa visu istabu bija izvietotas daudzi puķu podi, kas lieliski papildināja interjeru.

Bet visvairāk man patika guļamistaba, kurā tāpat kā pārējā dzīvoklī sienas klāja maigais baltais tonis, kas lieliski izcēla melnās mēbeles- gultu un nelielos soliņus, skapīti; sarkanos akcentus- gultas pārvalks, raksti uz sienas gultas galvgalī, lampa pie grieztiem, žalūzijas. Kopumā telpā valdīja minimālisms, padarot telpu plašu un smalku.

Šobrīd žalūzijas bija atvērtas, tāpēc no loga pavērās skaists skats uz pilsētu, kuru šobrīd lēnām sāka segt vakara krēsla.

Vēl tikai sakārtoju dažas mantas un devos gulēt, lai rītā varētu agrāk piecelties.

 

Modinātājs vēl nebija nozvanījis, kad es jau pamodos, pulkstenis bija 6:30 . Izkāpu no gultas un devos uz dušu, pēc tās uzvilku halātiņu un čāpoju uz virtuvi. Man parasti tik agri negribas ēst, tāpēc es tikai paņēmu vienu ābolu un gāju ģērbties. Izvēlējos viegla auduma zilu kleitiņu bez lencītēm, kas beidzās nedaudz virs ceļa, virsū uzvilku tāda paša auduma baltu jaku, komplektu lieliski papildināja melna, plata josta ar metāla rozi priekšplānā. Matus atstāju vaļā, izvēlējos nelielus zilus auskarus. Kājas apavu ar melnām kurpēm uz neliela papēdīša.

Kad biju jau gatava doties, pulkstenis bija jau pus astoņi. Lai arī Valentino teica, ka varu ierasties tikai 9 nolēmu tomēr būt jau 8, lai ātrāk varētu pierast pie jaunā darba. Vēl tikai paķēru saulesbrilles un devos prom.

Līdz firmai nebija tālu, tāpēc nolēmu doties tur kājām, bet vispirms man vajadzēja noietu uz stāvvietu, lai saņemtu iebraukšanas karti, kas vakar tika izgatavota.

Kad biju nokāpusi lejā uzreiz devos pie apsarga.

„Labrīt” viņš mani jautri sveicināja.

„Labrīt! Es vēlējos saņemt savu iebraukšanas karti” paziņoju, pie ejot pie vīrieša.

„Jā, protams” viņš atteica un aizgriezās. Nepagāja ne minūte, kad vīrietis jau atkal pievērsās man un pasniedz kartīti „Lūdzu, Džuljetas jaunkundze! Jūsu ritenis ir novietots netālu no lifta, karte ir arī atslēga telpai, kur tas atrodas.”

„Paldies jums! Turpmāk sauciet mani vienkārši par Džuljetu” smaidot atteicu.

„Kā vēlaties Džuljeta” viņš atteica un es devos prom.

Līdz modes namam bija jāiet apmēram 20 minūtes, netālu no firmas iegriezos nelielā kafejnīca un paņēmu divas latte un šokolādes un zemeņu kēksiņus.

Tiklīdz iesoļoju ēkā devos pie reģistrācijas.
„Labrīt, kā varu jums palīdzēt” sieviete aiz galda uzreiz jautāja.

„Labrīt! Mani sauc Džuljeta Viluma, esmu jaunā Valentino asistenta” vienkārši atbildēju.

Sieviete uzreiz mani nopētīja no galvas līdz kājām „Pareizi, jūsu kartīte ir jau gatava” viņa ātri kaut ko sameklēja uz galda un pasniedza man „Šai visu laiku jābūt piespraustai pie apģērba.”

Sieviete bija man pasniegusi lapiņu ar piespraudi, uz tās bija man vārds un nodaļas nosaukums, kurā strādāšu- dizaina nodaļa. Novietoju dzērienus un kēksiņu uz galda, lai piespraustu lapiņu.

„Valentino teica, ka jūs darbu sākšot tikai deviņos” sieviete pārsteigti vērās manī.

„Es nolēmu ierasties ātrāk. Tā taču nav problēma?” vienaldzīgi palūkojos uz sievieti.

„Protams, nē” viņa atteica un pievērsās datoram un papīriem uz galda.

Paņēmu savas mantas un devos kāpņu virzienā, lēnu garu kāpu uz piekto stāvu.

Ieejot dizaina nodaļā daudzu skatieni tika pievērsti man. Es par to nelikos ne zinis, taisnā ceļā dodoties uz galvenā dizainera kabinetu. Pieklauvēju pie durvīm un pat nesagaidījusi atbildi devos iekšā.
Valentino jau rosījās ap kādu manekenu, tāpēc neredzēja, kas ienāca.

„Es teicu, ka lai līdz 12 šodien neviens mani netraucē. Tikai Džuljeta drīkst ienākt šeit” viņš skarbi atteica, nepaceļot skatienu.

„Tātad neviens nav tevi iztraucējis” sacīju un devos novietot uz galda krūzes un ēdamo.

Izdzirdējis manu balsi Valentino uzreiz pacēla skatienu no tērpa „Atvaino, nedomāju, ka tu ieradīsies tik agri.”

„Es neesmu no tām, kas norītiem ilgi guļ, tāpēc pēc pamošanās uzreiz nācu šurp. Protams, pa ceļam iegriezusies kafejnīcā” piebildu norādot uz atnesto.

Vīrietis piesteidzās pie galda „Kas mums šodien brokastīs?”

„Latte” padevu viņa krūzi „šokolādes un zemeņu kēksiņi” norādīju uz maisiņu.

„Paldies” viņš laipni pasacījās.

„Tas nav nekas īpašs” iedzēru malku savas dzēriena, kas vairs nebija karsts, bet ne arī pārlieku atdzisis.

„Es varētu pierast pie šī” Valentino paņēma kēksiņu un sāka ieturēt brokastis.

„Kāds ir šodienas darba plāns?” jautāju pārlūkojot telpu.

Vīrietis ar krūzi rokās devās dziļāk telpā „ Līdz 12:00 mums jāpabeidz trīs pēdējie tērpi modes skatei, tāpēc paziņoju, lai mūs neviens netraucē. Uzreiz pēc tam būs tērpu pielaikošana un foto sesija, 14:00 man ir jābūt „Melando volo” padomes sēdē. Pārējā diena ir atkarīga no sapulces” viņš ne reizi nekur neieskatījies stāstīja. Atgriezies pie galda viņš paņēma telefonu „Krista piezvani Patrikam un paziņo, tiklīdz viņš ierodas, lai atnāk pie manis.” Viņš sacīja un nolika klausuli.

„Tad ķeramies pie darba” Valentino aizrautīgi sacīja.

Visiem trīs tērpiem, kurus vajadzēja pabeigt, bija izveidoti tikai pamata griezums, tāpēc priekšā bija smags darbs- dažādi aksesuāri, apavi, apģērbu rotājumi.

Vispirms mēs ķērāmies klāt pie okera krāsas kleitas bez lencītēm, kas priekšpusē bija ļoti īsa, bet aizmugurē audums krita līdz zemei. Viss tērps bija viegli gofrēts, apakšmalu un vienu no aizmugurējām malām papildināja ziedi.

„Šeit bija domāta sarkana josta ar ziedu” Valentino norādīja uz jostasvietu „Bet tas tērpu padarīja pārāk smagnēju.”

„Vienkārši turpiniet ziedu rakstu, lai tie apvijas ap vidukli” es ieteicu un, paņēmusi tuvumā esošo ziedus, parādīju kā tas izskatās.

„Jā, tas varētu izdoties” dizaineris atteica un pierakstīja uz lapas vajadzīgo. „Kaklarota nebūs nepieciešamas tikai platas, zelta rokassprādzes.” Viņš to visu pierakstīja un paziņoja kādam, ka var nākt pakaļ tērpam.

Tiklīdz tas tika nodots cita dizainera rokās, mēs ķērāmies pie nākamā uzdevuma.

Tā bija īsa kleita, kas bija veidota neskaitāmās kārtās, radot viegluma izskatu „Šeit” viņš norādīja uz krūšu daļu „Man jāiestrādā zelta lente. Kamēr es to darīšu tev jāpabeidz trešais tērps. Tev ir divas stundas laika. Vari darīt ko vēlies, jo šis tērps ir kā rezerves, tāpēc tam nav pilnībā izstrādātas skices, jo principā tas nebūs vajadzīgs” Valentino paziņoja un paņēmis manekenu devās dziļāk telpā un ķērās pie darba.

Es nedroši piesoļoju pie pēdējā tērpa, mani neietekmēja fakts, ka kleita nebūs skatē, jo tā bija mana iespēja parādīt dizainerim uz ko esmu spējīga, jau grasījos aplūkot to tuvāk, kad kāds pieklauvēja pie durvīm.

„Tas noteikti ir Patriks” Valentino atsauca, kamēr es piesoļoju pie durvīm. Vīrietim bija taisnība.

„Sveiks, nāc iekšā” teicu un norādīju, lai viņš ienāk.

„Sveiki, kā pirmā darba diena?” puisis vēlējās zināt.

„Tikko tikai sākās” atteicu, lai arī biju šeit jau vairāk kā stundu un devos atpakaļ pie sava uzdevumu, kamēr Patriks gāja pie dizainera.

„Es jau pateicu Kristai, ka līdz foto sesijai tu būsi aizņemts. Tu palīdzēsi Džuljetai, tev jāatnes viss, kas būs vajadzīgs” Valentino vienkārši sacīja un atgriezās pie darba.

Patriks atnāca pie manis un arī sāka raudzīties tērpā. Tā bija vienkārša, pieguļoša melna kleita bez lencītēm, kas bija vien tik gara, lai apsegtu sēžamvietu.

Puisi jau grasījās ko teikt, bet es paspēju pirmā „Atnes man debeszilo, violeto un karaliski zilo audumu” tiklīdz biju to pateikusi devos pie galda.

Atradusi papīru sāku ieskicēt savu ieceri, lai pārvērstu tērpu pilnībā.

Pēc 15 minūtēm Patiks bija atpakaļ ar manis prasītu, norādīju viņam nolikt audumu. Pārlaidu skatienu visām krāsām un, izvēlējusies karaliski zilo, devos pie manekena. Žigli iztinu audumu un centos to ar adatiņām pievienot kā biju domājusi, tad nedaudz atkāpos.

Pārlūkoju savu nodomu un izsecināju, ka labāk tas izskatīsies, ja audumu izgriezis precīzi no piegrieztnēm „Cik ilgā laikā var izveidot man nepieciešamu audumu griezumu?”

„Šobrīd šuvējas nav pārāk aizņemtas, tāpēc tas varētu prasīt tikai kādu pusstundu vai stundu” Patriks atbildēja un gaidīja nākamos norādījumus.

„Labi, man vajag uztaisīt piegrieztnes, paņem šo rulli” atsacīju un ātri devos ārā pa durvīm. Puisis uzreiz mani panāca un sāka vadīt uz šūšanas darbnīcām.

Tiklīdz iegājām pa durvīm vairāki skatieni pievērsās mums, bet es tikai pateicu „Labrīt” un uzreiz devos pie tuvējā galda un paņēmusi lineālu sāku veidot fasonu.

Pēc 20 minūtēm es biju beigusi. „Kura no jums ir brīvāka?” jautāju, lūkojoties uz šuvējām.

„Ko jūs vēlaties?” taujāja viena no tuvējām sievietēm. Viņai nevarēja būt vairāk par trīsdesmit, manu uzmanību piesaistīja viņas uguns sarkanie mati.

„Man vajadzētu izgriezt audumu pēc šīm piegrieztnēm, bet pēc iespējas ātrāk, jo man atlikusi tikai” palūkojos pulksteni uz rokas „tikai pusotra stunda un man vēl šis audums jāpiešuj pie jau gatava auduma.”

Sieviete piecēlās kājās un pienāca man klāt „Žanna” viņa iepazīstināja ar sevi „Izgriešanai 15 minūtes un vēl 10 malu apstrādei.”

„Džuljeta” atsmaidīju „Tas man derēs. Pēc tam es varu šeit arī to piešūt?”

„Protams, ja vēlaties es arī to varu izdarīt” Žanna paziņoja paņemdama piegrieztnes.

„Nē, tas nebūs vajadzīgs” atteicu un steidzos prom „Es būšu atpakaļ pēc 20 minūtēm.”

Patriks visu šolaiku nekā nebija teicis, viņš tikai mierīgi sekoja man.

„Tu laikam esi pieradis netraucēt dizaineri darbā” ieminējos.

„Jā, viena no svarīgākajām lietām strādājot ar mākslinieku- neiztraucēt viņu domu gājienu” puisis atvēra man durvis.

Mēs atkal bijām Valentino studijā. „Tev jāaiznes manekens uz šūšanas darbnīcu” es piegāju pie galda un paņēmu savu skici „bet pirms tam jāpasaka, kur atrodas aksesuāri.”

Viņš man izstāstīja ceļu un mēs izšķīrāmies. Šobrīd firmā varēja redzēt rosību, daudzi kaut kur steidzās, rūpīgi strādāja pie saviem darba galdiem. Pēc minūtes sapratu, ka noteikti esmu nepareizi nogriezusies, tāpēc apstājos pie tuvējā galda, aizkura sēdēja pusmūža vecuma sieviete. „Atvainojos, ka traucēju, bet vai jūs man varētu pateikt, kur es varētu atrast aksesuāru telpu?”

Galvai paceļoties manī raudzījās nelaipnas acis, bet tad skatiens aizslīdēja, līdz manai vārda zīmīte un sieviete atplauka smaidā „Nē, protams, tu netraucē! Telpa, ko meklē, ir atpakaļ pa gaiteni, trešās durvis pa kreisi.”

„Paldies” pasacījos un devos norādītajā virzienā. Šoreiz neapmaldījos un nekavējoties devos iekšā telpā. Vispirms devos pie kurpēm, izvēlējos divus pārus violetos toņos. Tad devos pie aksesuāriem un paņemu vairākus.

Atradusi visu nepieciešamu devos pie šuvējām, kur mani jau gaidīja Žanna ar pabeigtu audumu.

„Cik ilgi es biju prom?” palūkojos pulkstenī, man bija atlikusi tikai stunda „Ātri jāķeras pie darba” žigli atteicu, atdevu mantas Patrikam un žigli apsēdos pie Žannas šujmašīnas.

Ne mirkli nepacēlu acis no darba, lai varētu laikā visu paspēt, neviens man netraucēju, bija sajūta, ka laiks telpā apstājies un tajā nav neviena  cita izņemot mani.

Kad pabeidzu šūt, uzreiz apskatījos pulksteni, bija atlikušas tikai desmit minūtes. „Paņem manekenu” sacīju Patrikam, izņemot no viņa rokām mantas un steidzos uz studiju.

Kad iegāju telpā, Valentino jau bija pabeidzis tērpu un pašlaik sēdēja pie galda.

Patriks novietoja manekenu uz grīdas un pagāja nostāk, es vēl novietoju pie tērpa tumši violetas, gandrīz melnas kurpes ar gaišāku uguns rakstu un rokassprādzi čūskas veidolā.

Vīrietis pietuvojās manekenam, viņa acīs varēja redzēt izbrīnu „Tu to paveici divās stundās?”

„Jā, vēl mazliet un nebūtu paspējusi” jau biju nedaudz nomierinājusi, bet tik un tā apsēdos uz tuvējā krēsla un vēlreiz palūkojos uz savu veikumu.

Melnajai mini kleita bija papildināta ar zilu audumu, kas priekšpusē nosedza labo pusi, tur, kur beidzās melnais audums, tas pārgāja vairākos slāņos radot kuplumu izskatu, kas turpinājās visapkārt, beidzoties kleitas otrajā pusē pie iepriekšējā tērpa apakšmalas.

Valentino nopietni palūkojās uz mani „Kad es tev iedevu šo uzdevumu, domāju, ka piemeklēsi dažus aksesuārus vai kādu audumu ar ko papildināt tērpu. Bet tu to pārveidoji pilnībā, radot ko satriecošu” viņš apbrīnas pilns atkal vērās kleitā.

„Sākumā varbūt tāds varēja būt mans nodoms, bet zinot, ka tērps tāpat netiks izrādīts skatē, nolēmu to absolūti izmainīt” ar smaidu uz lūpām klāstīju.

„Manuprāt mēs šoreiz varētu izdarīt izņēmumu” dizaineris atteica un devās ārā no istabas.

„Ko tas nozīmē?” neizpratnē vēros Patrikā.

„Tavs tērps tiks iekļauts modes skatē” puisis paziņoja un sekoja Valentino.

„Kur tu dodies?” mans jautājums apturēja viņu.

„Valentino devās pusdienu pārtraukumā, es domāju viņam pievienoties un iesaku tev to pašu, jo jau pirms 12 tev būs jābūt fotostudijā” viņš gāja projām, bet es nedomāju palikt un sekoju.

„Paldies” Patriks pēkšņi sacīja, kad bijā nonākuši kafetērijā 3. stāvā.

„Par ko?” taujāju apsēžoties pie galda.

„Ka vēl neesmu izmests no darba” viņš atteica un pasūtīja kafiju un spageti ar sieru.

„Es savu vārdu vienmēr turu” pateicu un pasūtīju sev tēju un grieķu salātus.

„Es tev ticu!” Patriks palūkojās uz apkārtējiem „Ko es nevarētu teikt par daudziem citiem kolēģiem, ar ko strādāju jau vairākus gadus.”

Pacēlu skatienu un ielūkojos vīrieša acīs „Lai cilvēks justos droši, nevajag neskaitāmu draugu skaitu, kam viņš uzticas. Pietiek ar vienu, kurš vienmēr ir blakus grūtā brīdī, zina īstos vārdus un nekad tevi nepametīs briesmās.”

Tika atnests ēdiens, tāpēc pārtraucu mūsu ciešos skatienus. Visu maltītes laiku vairs neviens no mums nerunāja. Likās, ka arī Patrikam šī ir jūtīga tēma, jo puisis iegrima pārdomās, līdz pie mums pienāca kāda jauna sieviete.

„Patrik, tev nekavējoties jāierodas grāmatvedībā! Kaut kas noticis ar galveno datoru varbūt tu varēsi to atrisināt, jo neviens cits to nespēj, bet meistars būs šeit tikai pēc stundas” viņa satraukti klāstīja.

„Jā, labi” Patriks, kā izrauts no transa atbildēja „Tu varētu lūdzu pavadīt Džuljetu līdz foto sesijai?” Viņš pat nepalūkojās uz mani.

„Jā” izdzirdot apstiprinošu atbildi, puisis ātri aizsteidzās prom.

Aizkaitināta piecēlos kājās un palūkojos uz savu pavadoni, kas nepieklājīgi blenza uz mani „Varat doties atpakaļ pie darba, es zinu kur man jādodas!”

Spēji pagriezos un ignorējot sievieti devos prom uz fotografēšanu.

Šoreiz neapmaldījos un papēžiem klabot strauji iesoļoju modeļu ģērbtuvēs, kur lielākā daļa uzreiz palūkojās uz mani. Pārlaidu skatienu telpai- vēl nebija ieradies neviens dizaineris, šeit atradās tikai modeles, vizāžisti, frizieres.

Man skatiens apstājās pie sieviete, kas bija tērpta kostīmā, ko es apskatīju vakar, kad Valentino prasīja manu viedokli. Zibenīgi devos klāt modelei „Ziedam ir jābūt labajā pusē” īgni sacīju un pārliku aksesuāru žaketes otrā pusē „un kur ir mazākie ziedi, ka jāpievieno kurpju saišu augšdaļā?”

„Šeit” pie manis piesteidzās kāda sieviete un padeva nelielus dzeltenas rozes.

Dusmas uzbangojot ar jaunu spēku, izrāvu mapi, kas atradās sievietes rokās. Tajā atradās visi norādījumi kā jāizskatās modelei sākot no matiem līdz aksesuāriem „Es šeit nekur neredzu vārdu savienojumu- dzeltenas rozes. Jūs redzat?”

Sieviete apjukusi vērās manī, tad vienkārši atteica „Nē!”

„Protams, tāpēc ātri sagādājiet sarkanos ziedus” uzkliedzu un ko kājas nes devos uz blakus telpu, kur jau tika uzstādīts viss aprīkojums fotografēšanai. Atkritu pirmajā krēslā, kas bija novietots aiz aprīkojuma.

Saņēmu galvu rokās un centos nomierināties. Mani reti piemeklēja dusmu lēkmes, bet tā notiekot labāk turēties no manis pa gabalu, jo viens nepareizi pateikts vārds un ….

Blakus man kāds noklepojās, lēni pacēlu acis- tas bija viens no fotogrāfiem „Jā?” saērcināti jautāju.

„Valentino jūs meklē, pašlaik viņš ir ģērbtuvēs” viņš norādīja uz telpu, kurā es tik ļoti negribēju atgriezties.

„Pasakiet lūdzu viņam, ka es nejūtos labi, tāpēc uz mirklīti iziešu ieelpot svaigu gaisu” atteicu vīrietim un gāju izejas virzienā, kad jau bija ārā no telpas man priekšā kāds nostājās.

Pacēlu skatienu- tas bija Antonio „Pavācies malā!” nīgri sacīju viņam.

„Tu man nepavēlēsi. Tev jāpaliek līdz ieradīsies Andžela ” vīrietis droši ieskatījās man acīs.

„To mēs vēl redzēsim” uzsmaidīju viņam un paņēmu telefonu „Nina sveiki! Tu esi nokārtojusi visus papīrus” jautāju savai advokātei.

„Jā, ja vēlies varu šodien pat tos aizvest tev” viņas balsī varēja just prieku.

„Tāpēc es arī tev zvanu! Vēlējos uzzināt vai tu 14:00 varētu ierasties firmā” palūkojos uz vīrieti, kas šobrīd neizpratnē vērās manī.

„Šobrīd es esmu brīva, bet man ir sarunāta tikšanās 14:30” Nina lietišķi atbildēja.

„Tādā gadījumā domāju, ka tu varētu jau tagad atbraukt. Tikai paņem visus dokumentus” ieminējos, domās saliekot savu nelielo plānu kopā.

„Labi, tad pēc kādas pusstundas būšu, uz redzi!”

„Uz redzi!” atvadījos un atvienojusi sarunu, atkal pievērsos Antonio „Paziņo, ka sapulce tiek pārcelta uz 13:00!”

„Tu to nevari darīt” viņš zemā balsī norūca.

Es pieliecos un iečukstēju ausī „Tu ļoti labi zini, ka varu! Tāpēc labāk steidz to visiem paziņot.” Nesagaidījusi, ko viņš teiks, devos uz liftu, lai dotos uz pirmo stāvu.

Kad lifts apstājās strauji izsoļoju no tā un gāju uz izeju. Izejot laukā, dziļi ievilku gausu plaušas. Vēl mazliet un es būtu skaļi pateikusi, ka esmu īstā īpašniece. Nedaudz nomierinājos un lēnām čāpoju uz tuvējo kafejnīcu, kur apsēdusies pie galdiņa, kas atradās vis dziļāk telpā, pasūtīju kafiju un rūpīgi apdomāju visu šajās dienās notikušo.

Gandrīz nepamanīju, ka bija jau pagājušas 20 minūtes un man pievienojās Nina.

„Manuprāt es nojaušu, kāpēc esmu šeit” viņa ar smaidu atteica un pasūtīja ekspresso.

„Tev būs jāpiedalās sapulcē, kā manai pārstāvei. Un ir dažas svarīgas, lietas, ko vēlos, lai tu paziņo” teicu un pasūtīju vēl vienu kafiju.

Es izstāstīju Ninai savu plānu, viņa visā rūpīgi klausījās un ik pa brīdim nolīdzināja dažas nepilnības manās domās.
Kad biju beigusi, viņa nopietni uzlūkoja mani „Tu tiešām to vēlies?”

„Jā, es tā esmu nolēmusi” atteicu un piecēlos kājās, Nina sekoja manam piemēram „Es došos uz Valentino kabinetu un savienošos ar apspriedes telpas kameru.”

„Tu to vari izdarīt?” advokātes balsī varēja sadzirdēt neticību.

„Jā, man brālis ir datorspeciālists, viņš man iemācīja dažu šādus tādus knifiņus” lēnām manī sāka atgriezties dzīvesprieks, kas no rīta bija mani pārņēmis „Vajag tikai zināt galveno paroli, kas, protams, nav noslēpumā modes nama īpašniecei- man” klusi piebildu.

Tālāk mēs devāmies atsevišķi, vispirms firmā iegāju es un neapstājoties soļoju uz Valentino kabinetu. Tiklīdz tur nonācu un pārliecinājos, ka dizainera tur nav, aizslēdzu durvis un ieslēdzu datoru. Nonākt līdz apsardzes sistēmai bija nedaudz grūtāk, kā domāju, bet pēc 15 minūtēm man tas bija izdevies un es bez lieka kavēšanās pieslēdzos apspriedes telpas trijām kamerām.

Centra objekts tajā bija liels galds apkuru pašlaik bija sasēdušas 13 personas- Andželas sēdēja galda galā, no viņas pa labi Antonio, kuram blakus sēdēja Roberto, labajā galda pusē bija arī- firmas vecākais grāmatvedis- Alfreso Dolāns, divi modes nama lielākie akciju turētāji aiz manis, kuriem kopā pieder 40% : Karlo Bittaro un Džordžs Heitmans ar savu advokātu; otrā galda pusē: Marko Paso- mārketinga nodaļas vadītājs, Valentino un otra vadošā dizainere- Mišela, fotogrāfs- Pjetro Bagiloni, un mākslinieciskā direktore: Karla Galmini un vēl aizvien kā man pārstāvis Bruno Capasa.

Visi nemierīgi grozījās un runāja pieklusinātās balsīs, satraukušies par negaidīto sapulces pārcelšanu.

Pēkšņi iezvanījās telefons, kas atradās priekšā Andželai. Viņa pacēla klausuli un pēc brītiņa sacīja „Lai viņa ienāk!”

Visu skatieni tika piekalti vienīgajām durvīm, kas veda istabā. Tās atvērās un iekšā eleganti iesoļoja Nina „Sveicināti!” viņa sacīja mierīgi, kā šī nebūtu pirmā reize, kad viņa šeit ierodas.

Advokāte nebija ģērbusies lietišķā kostīmā, bet gan vairāk piemēroti sapulcei modes namā: violeti rozā kleitiņā, kas beidzās krietni pirms ceļa un perfekti piegulēja sievietes augumam, slaidās kājas vēl vairāk izcēla melnie legingi, bet kā punkts un i bija pelēkā jaka- nedaudz garāka par kleitu ar rozā apšuvumu gar malām.

Ninas brūnie mati ar balinātām šķipsnām, pakāpeniskajā griezuma bija atstāti vaļā, tā liekot sejai izskatīties mazākai un izceļot skaistās pelēki brūnās acis.

Sieviete uzreiz devās uz vietu otrā galda galā un pirms sēšanas iepazīstināja ar sevi „Atvainojos, ka liku jums gaidīt! Mani sauc Nina Mamelli, līdz modes skatei es būšu īpašnieces pārstāve.” Viņa apsēdās un padeva mapes akciju turētājiem, Andželai, Roberto un Capasa kungam. Tie bija dokumenti, kas apliecināja, katru advokātes vārdus.

„Kas notika ar iepriekšējo pārstāvi?” Valentino iejautājās.

„Īpašnieks sacīja, ka viņš vairs neesot spējis pildīt savu pienākumus” Nina bez sevišķas domāšanas atbildēja „Bet nerunāsim par bijušo. Varbūt vispirms apskatīsim tērpus.”

Visi sāka vērot fotogrāfijas, kas šodien bija uzņemtas, izteica dažas piezīmes un glaimus dizaineriem. Kā pēdēja parādījās manis pabeigtā kleita.

„Tas ir rezerves tērps?” Andžela izbrīnīta pameta skatienu Valentino virzienā.

„Tā bija plānots, bet pēc Džuljeta pārveides, es vēlētos to iekļaut skatē” dizaineris klāstīja ar dedzīgu kaisli.

„Tas nenotiks, jo viņa nav dizainere, turklāt tas noteikti neiederēsies skatē” Antonio izteica savu viedokli.

„Tērpam ir lielisks siluets un izcili aksesuāri, turklāt tas padarīs līniju nedaudz modernāku” Mišela vēlreiz aplūkojot fotogrāfiju „Tajā ir kaut kas izaicinošs, bet kolekcijā kopumā kleita iekļausies.”

„Es piekrītu, ka tērpu vajadzētu iekļaut” piebalsoja mākslinieciskā direktore.

„Mums vajadzētu par to balsot” ieminējās Andžela.

Pirmā, kas nākamā ierunājās, bija Nina „Īpašnieks vārda saku, ka šim tērpam jābūt iekļautam skatē” man par brīnumu viņa sacīja. Es palūdzu advokātei darīt visu, lai mans veikums netiktu ielikts skatē.

„Viņš pat nav redzējis tērpu!” Antonio protestēja pret tādu rīcību.

„Nē, bet dokumentos rakstīts, ka es pilnībā pārstāvju sava klienta vēlmes. Tāpēc ar manu un dizaineru viedokli pietiek, lai tērpu iekļautu skatē” nevienam nemanot viņa ielūkojās tieši kamerā un uzsmaidīja.

„Lai jau tā notiek” Andžela salti atteica un ķērās pie nākamā temata „Kā jūs visi zināt pēc modes skates notiks masku balle. Tajā arī jaunā īpašniece paziņos turpmāko modes nama likteni” sieviete caururbuši raudzījās manā advokātē.

„ Mantojumu saņēma sieviete?” Valentino bija rūpīgi saklausījis vārdu- īpašniece.

„Tas nav svarīgi” Antonio dusmīgi palūkojās uz dizaineri.

„Kāpēc tas nav svarīgi?” Nina nopietni uzlūkoja ikvienu telpā esošo „Manuprāt tas ir ļoti nozīmīgi, ka galvenie modes namā zina, kas pēc balles pilnībā pārņems īpašnieces pienākumus.”

„Cik mums zināms, viņa vēl nav izlēmusi, ka paturēs firmu” Bittaro kungs nemierīgi sarosījās un palūkojās uz Andželu.

Sieviete jau grasījās, ko atbildēt, bet pirmā pasteidzās Nina „Es šodien pārrunāju ar īpašnieci daudz svarīgu lietu, tāpēc, ja uz mirklīti neviens mani netraucētu, es varētu jums daudz ko pateikt.”

Atkal visu skatienu pievērsās advokātei, kas šobrīd piecēlās kājās.

„Jaunā īpašniece patiešām ir sieviete. Viņai nav īpašas pieredzes uzņēmuma vadībā, bet viņa jau divus gadus ir sekojusi līdzi firmas izaugsmei un kritumiem. Iepriekšējais pārstāvis bija noklusējis dažas svarīgas nianses, tāpēc tiku piesaistīta es. Šobrīd varu droši sacīt, ka vienīgais īpašnieces mērķis ir atgūt „Melando volo” vietu modes pasaulē un stabilizēt uzņēmumu, kas, kā man zināms, ir uz sabrukuma robežas.”

Drūmi novērsos no ekrāna, tieši to Mets man bija noklusējis. Pēc dziļākas izpētes un ar Ninas palīdzību es uzzināju, ka firmas liktenis ir atkarīgs no šīs modes skates. Pašlaik finansēs ir daudzi robi, kas varētu būt nepareizas vadības rezultāts, bet man šķiet, ka pie visa vainīgi Andžela ar Antonio.

„Tāpēc īpašniece jau šodien pieņēma kādu svarīgu lēmumu” pēc šiem izteiktajiem vārdiem telpā iestājās pilnīgs klusums „Viņa pārņems uzņēmuma vadību savās rokās uzreiz pēc modes skates.”

Telpu pārtrauca neapmierinātas balsis.

„Viņa to nedrīkst!” Antonio nikni pielēca kājās.

„Tas bija jāpaziņo tikai ballē” Andžela atkal bija uz sabrukšanas robežas.

„Nomierinieties jūs abi” Roberto nikni atcirta „Labāk, būtu priecājušies, ka nebūs jāgaida līdz ballei, lai to uzzinātu!”

„Kā tu vari tā teikt? „Melando volo” vienmēr ir bijis ģimenes uzņēmums, to tā pēkšņi nevar pārņemt nezināma persona” Andžela atkliedza un pārspīlēti saķēra galvu.

„Te jums taisnība, Melando kundze ” pēc Ninas vārdiem vecā kundze nesaprašanā pacēla galvu, bet advokāte turpināja „Firma vienmēr ir piederējusi Melando dzimtai, bet vairs nav neviena tieša mantinieka, tāpēc kāda starpība.”

„Kā nav tieša mantinieka? Andžela ir vienīgā, kurai vajadzētu vadīt firmu” Antonio apmulsis palūkojās uz savu līgavu, kas bija kļuvusi dīvaini klusa.

Es biju no nedaudzajiem cilvēkiem, kas zināja šīs dzimtas mantojuma tiesības un biju to pastāstījusi savai jaunajai pārstāvei.

„Alesandro bija pēdējais, kas mantoja firmu no sava tēva, pēc viņa nāves to vajadzēja mantot meitai – Milai, bet pēc viņas nāves- Izabellai. To nekad nemantoja persona, kas ieprecinājusies ģimenē” Nina ļoti rūpīgi klāstīja.

„Es šai uzņēmumā strādāju vairākus gadus un to nezināju, bet kā jūs to zināt?” jautāja Alfreso Dolāns.

„Jaunajai īpašniecei to pastāstīja Alesandro, trīs mēnešus pirms savas nāves” viņa paskaidroja.

„Tad Alesandro bija visas tiesības izvēlēties savu nākamo pēcteci” Valentino noskumis bilda „Es viņam vienmēr uzticējos, tāpēc ļaujiet būt pirmajam, kas apsveic jauno īpašnieci.” Viņš piecēlās kājās un pasniedza roku advokātei, kas to pieņēma.

„Es nodošu viņai jūsu vārdus” Nina atteica un pagriezās pret pārējiem „Tomēr vēlos, lai šeit paziņotais paliek starp mums līdz skatei, jo mediji gaida vissīkākās baumas un uzzinājuši manu pateikto, tas būtu vienīgais ap ko viņi spietos, atstājot modes skati novārtā.”

Tā patiešām šobrīd bija: daudzi ziņu avoti rakstīja par skati un ka tajā atklās modes nama īpašnieku, bet ja kāds to uzzinātu jau tagad- visa uzmanība tiktu vērsta uz mani.

„Es došos, man nav laika ilgāk šeit uzkavēties” Antonio strauji pateica un izsteidzās no kabineta, pēc vīrieša neko neteikdama aizgāja Andžela.

„Īpašniece lika man jums nodot šīs vēstules” Nina padeva aploksnes abiem akciju turētājiem „Variet tās izlasīt vēlāk un piezvanīt man ja vēlaties.”

Abi vīrieši paņēma aploksnes un atvadījušies no pārējiem devās prom.

„Ja īpašniece vēlētos es varētu viņai izstrādāt īpašu tērpu ballei” Valentino piedāvājās.

„Tas nebūs nepieciešams, viņai tērps jau top” Nina smaidot atbildēja un pievērsās Robertam „Es vēlētos apskatīt firmas pēdējo divu gadu bilances, ja tas būtu iespējams.”

„Jā, protams! Sekojiet man” vīrietis atteica un visi palikušie pameta telpu.

Es ātri izslēdzu kameras un, atvērusi Valentino kabineta durvis, apsēdos krēslā šaipus galdam.

Pēc pāris minūtēm dizaineris iesoļoja kabinetā kopā ar savu kolēģi- Mišelu.

„Džuljeta žēl, ka tu nebiji foto sesijā! Ceru tu jūties labāk?” viņš devās apsēsties aiz sava galda, bet Mišela apsēdās blakus man.

„Tava kleita ir unikāla, tai piemīt savs šarms” sieviete mani uzslavēja.

„Paldies” kautri patiecos un uzlūkoju savu priekšnieku.

Valentino pasmaidīja un sacīja „Tērps tiks iekļauts modes skatē!”

Redzot, ka neesmu pārāk sajūsmināta, Mišela taujāja „Tev nepatīk savs veikums?”

„Protams, patīk! Tas ir ļoti raksturīgs tērpiem, ko veidoju kopā ar Klāvu, bet parasti viņš darbojas ar skicēm un es palīdzu ar detaļām vai piegriezumiem. Tāpēc nedomāju, ka tērps būtu modes nama līmenī” pastāstīju, kas patiešām mani uztrauc.

„Kleita iederas kolekcijā, tāpat nedaudz atsvaidzina visus pārējos tērpus” sieviete paskaidroja „Mēs vairāk turamies pie firmas iekšējiem etaloniem.”

„Precīzāk pie tā, ko vēlas redzēt Andžela!” Valentino lieki neliekuļojot sacīja „Kopš viņa pārņēmusi vadību, visi to vien dara, kā izdabā viņai, lai netiktu atlaisti no darba.”

„Tādas visi jaunās kolekcijas dizaini ir tikai viņas apstiprināti?” vēlējos zināt.

„Precīzi! Protams, izņemot tavējo” Mišela drūmi pavērās laukā pa logu „Visas mūsu jaunās idejas parasti tiek noraidītas, pat ja tur ir tikai dažas mūsdienīgas iezīmes.”

Kādu laiku telpā iestājās klusums, līdz man prātā radās grandioza ideja „Ja jums būtu iespēja izveidot tērpus no savām skicēm, cik ilgu laiku tas prasītu?”

„Nezinu, viss atkarīgs cik daudz tērpu nepieciešams un laika, kas dots” Valentino atteica domīgi paskatoties uz mani.

„Jūs varētu izveidot jaunu kolekciju līdz ballei, tie varētu būt kādi 10 līdz 20 tērpi?” raudzījos te uz vienu te otru dizaineri.

„Jā, tas ir iespējams, bet mēs to nedrīkstam” Mišela kategoriski atteica un devās prom.

Vīrietis ne uz mirkli nenolaida skatienu no manis „Kas tev padomā?”

„Nekas” teicu un arī piecēlos kājās „Mums šodien vēl kas jāpaveic?”

„Nē, droši vari doties” dizaineris pievērsās papīriem uz sava galda, kamēr es pametu kabinetu.

Tiklīdz atstāju uzņēmuma teritoriju, piezvanīju Ninai un izstāstīju tikko radušos ideju. Man paveicās, jo viņa vēl bija firmā, tāpēc uzreiz pēc sarunas varēja izpildīt manu lūgumu.

Pēc sarunas, apmierināta ar paveikto, lēnā solī devos atpakaļ uz dzīvokli, lai pēc tam apskatītu pilsētu.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.