7.nodaļa

Atlūzas

*****

 ej pār laukumu piedrazotu
izvairīdamies kā nu proti
no atlūzām raibām un asām
aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā

kā savā mājā tu staigā
pa izgāztuvi
ar acīm kāri meklēdams
savu palaistuvi

aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā.

Klāvs Elsbergs

 

Jau vairāk kā divas stundas biju pastaigājusies pa laužu piepildītajām ieliņām, vienā dienā iegādājusies vairāk apģērbu un audumu, nekā Latvijā mēneša laikā. Bet šobrīd mani neuztrauca nauda, jo bija nepieciešams, lai visi uzņēmumā mani iepazīst kā izsmalcinātu, oriģinālu modes pazinēju.

Vajadzēja panākt, ka mani pieņem jau tagad, lai vēlāk es labāk varētu vadīt firmu, kas šajā brīdī šķita vājprātīgi. Pirmoreiz es uzņemos tik lieli atbildību, nezinot vai spēšu to paveikt, bet es to darīju tikai tādēļ, lai mēģinātu atgūt „Melando volo” iepriekšējo slavu un respektu, kas pēc Alesandro nāvēs lēnām izplēnēja.

Es tikai tagad sāku atskārst, cik stipri šis lēnums ietekmēs manus tuvākos cilvēkus. Jau gadiem ilgi es meklēju vietu, ko saukt par mājām. Bet vai tā būs Itālija? Lai arī es šeit gandrīz nevienu nepazīstu, ir sajūta, ka šeit iederos, ierodoties šeit mani atkal pārņem enerģija, kas izgaisa līdz ar Izabellu.

Tā kā lielāko daļu pirkumu biju lūgusi nogādāt uz dzīvokli, kā izrādās dara lielāka daļu šeit dzīvojošie, tikai ar diviem nelieliem iepirkumu saiņiem grasījos doties uz viesnīcu, kad pāri ielai ieraudzīju nelielu kafejnīcu ar āra terasi. Tikai tagad atskārtu, cik izsalkusi biju, tāpēc nesteidzoties devos uz pārpildīto ēdnīcu.

Beigās es atradu vienu brīvu galdiņu un nekavējoties apsēdos pie tā. Atnākot viesmīlim veicu pasūtījumu un ērti iekārtojusies vēroju apkārtējo, līdz brīdim, kad kāds mani uzrunāja:

„Šeit ir brīvs?”

Nesteidzīgi pacēlu acis un raudzījos vīrietī, kurš varēja būt vienādā vecumā ar mani „Jā, lūdzu, sēdies.”

„Šajā dienas laikā ir grūti atrast kādu brīvu vietu, kur ieturēties” viņš ilgi negaidot uzsāka sarunu tiklīdz atsēdās.

„Tā izskatās” es pārlaidu skatienu galdiņiem, lai pārliecināto, ka šis bija vienīgais brīvais. Tā arī bija, vīrietim bijusi izvēle starp mani, pusmūža vīrieti un māti ar zīdaini.

Viņš jau grasījos, ko sacīt, kad pie galdiņa piesteidzās viesmīlis.

„Ko pasūtīsiet?” oficiants gandrīz aizelsies taujāja.

„Man lūdzu to pašu, ko dāmai” svešinieks viltīgi man uzsmaidīja.

„Tas būtu: kazas siera salāti, spageti ar boloņēzes mērci un saldajā persiku suflē? ” apkalpotājs gaidīja apstiprinājumu.

„Jā, tikai man lūdzu grieķu salātus, un aperitīvā- sarkanvīnu pēc jūsu izvēles” vīrietis atteica un tiklīdz viesmīlis aizsteidzās atkal pievērsa savu skatienu man.

„Jūs bieži pievienojieties svešinieku pasūtītajām maltītēm?” šoreiz nolēmu beigt būt kautrīga un teikt, ko domāju, tāpat es viņu noteikti vairs nekad nesatikšu.

„Tikai ja kompanjone ir tik daiļa būtne kā jūs” viņš vērās manī ar savādu skatienu, it kā pazītu mani.

„Mēs esam jau kur tikušies?” ziņkārīgi nopētīju pretī sēdošo. Nē, es noteikti atcerētos, ja būtu iepriekš viņu redzējusi. Vīrietim bija tumši brūnas acis, es pat teiktu melnas, ja nezinātu, ka tā nevar būt, tumšie mati viegli spurojās, bet seja vēstīja, ka viņš kaut ko slēpj.

Oficiants atnesa aperitīvu un ielēja mums abiem, neko nesakot es iemalkoju vīnu, nepagāja ne minūte, kad tika atnesti salāti.

„Ar ko tad es šodien ieturēšu maltīti” es rūpīgi vēros viņa sejā, lai notvertu, kaut vienu patiesu emociju.

„Dorians, un kā sauc tevi?” viņš arī iemalkoja dzērienu un, pievērsis acis man, gaidīja atbildi.

„Dorian, tev jau vajadzētu zināt, ka tik daiļas būtnes kā es, kā tu teici, tik vienkārši neizpauž savu vārdu” es koķeti atbildēju un ķēros klāt maltītei.

Visu vakariņu laikā, vīrietis rūpīgi vēroja mani neko neteikdams līdz brīdim, kad viesmīlim vajadzēja atnest desertu.

„Ikvienam noslēpumam ir sava cena. Cik augsta ir jūsu cena?” Dorians koķeti uzsmaidīja.

Pēkšņi mani pārņēma dīvaina sajūta, ka tas jau reiz ir noticis. Pāri visam manam ķermenim pārskrēja drebuļi un es atcerējos pirms daudziem gadiem dzirdēto.

„Viņš skatījās uz mani ar savām tumšajā acīm, kā censtos mani nohipnotizēt, lai es padotos viņa vārdiem. Bet es nekad nepiekāpjos, tu to lieliski zini” es vēl nekad nebiju dzirdējusi Izabella balsī tādu dedzīgumu.

„Un tad viņš man jautāja: Ikvienam noslēpumam ir sava cena. Cik augsta ir jūsu cena?”

Vārdi atbalsojās manā galvā, nevar būt, ka tas ir tas pats vīrietis! Bet, ja tā ir, tā nevar būt nejauša sakritība, ka Dorians mani šeit sastapa.

„Skūpsts būtu mana vārda cienīgs” tā toreiz bija atbildējusi Izabella, es vairs neatcerējos, ko viņa tālāk stāstīja, bet zināju, ka man tūlīt jāuzzina patiesība.

Es jau grasījos celties, kad viesmīlis atnesa saldo ēdienu un rēķinu, kas bija tikai viens.

Aizkaitināta paraudzījos un pretim sēdošo, kurš tikai atteica „Ja jau viss ir aprēķināts kopā, ļauj man samaksāt” viņš jau sniedzās pēc rēķina, kad es strauji to paņemu.

Apskatījos summu un acumirklī izņēmu no somiņas pusi no norādītās summas un ievietoju grāmatiņā „No tevis man nekas nav vajadzīgs.”

Tiklīdz piecēlos kājās arī Dorians tā izdarīja un saņēmis manu roku grasījās, ko sacīt, bet es paspēju pirmā „Skūpsts noteikti nav mana vārda vērts.”

Izskanot šim teikumam vīrieša sejas izteiksme no apmierinātas mainījās uz nervozu, kas uzreiz man lika doties prom neatskatoties.

Ātri steidzoties prom pa ielu, pametu skatienu atpakaļ, un piefiksējusi, ka neviens neseko, palēnināju gaitu.

Vispirms vīrietis, kas mani uzrunāja izjādes laikā, tad vēl Raula dīvainā izturēšanās un tagad vēl šīs. Kaut kas nav kārtība un man negribētos tai visā nokļūt pa vidu, es tikai vēlos mierīgi dzīvot un saņemt iespēju labot iepriekš izdarītās kļūdas.

Jau biju pusceļā uz dzīvokli, kad nolēmu piezvanīt Klāvam.

„Sveiki, sen nedzirdētā” viņš uzreiz atbildēja „Kur palikuši visi solījumi rakstīt?”

„Es tevi arī mīlu” jautri atteicu „Es tev jau rakstīju, ka man tagad ir oficiāls darbs.”

„Bet tas nenozīmē, ka tu drīksti pamest savu kolēģi neziņā” Klāvs izklausījās nedaudz aizkaitināts, kas nozīmēja, ka esmu aizmirsusi ko svarīgu.

„Lūdzu, ilgāk nemoki mani! Ko es ATKAL esmu aizmirsusi” man tas negadījās bieži, bet citreiz tās bija patiešām svarīgas lietas.

„Līdz ballei palicis tikai mēnesi” viņš lika tam izklausīties vairāk pēc apgalvojuma nevis jautājuma.

„Jā! Un kā jau sacīju tā būs masku balle” vēl aizvien nebiju sapratusi savu kļūdu.

„Un, ja drīkstētu jautāt, kādā tērpā tu tur ieradīsies?” Klāva balsī nu jau varēja just nelielu uzjautrinājumu.

Nedomājot es atbildēju „Protams, ka mūsu radītajā…”

Pareizi, es tikai tagad atcerējos, ka vēl nebiju draugam paziņojusi, kuru no tērpa skicēm, lai viņš realizē dzīvē.

„Tu man piedosi” maigā balsī centos iežēlināt puisi.

„Ar tukšiem vārdiem tev šoreiz nepietiks. Zini, cik satraukts es esmu, ka nepaspēšu izveidot tērpu, kur nu vēl laikā tev nosūtīt” viņš izteica savas bažas, kurām patiešām bija pamats, bet tad man prātā ienāca grandioza ideja.

„Teiksim, ja tu saņemt biļeti lidojumam uz Itāliju, tu spētu man piedot” es uzsmaidīju par savu atjautību.

„Tu vēlies, lai dodos pie tevis?” Klāvs bija pārsteigts par tik pēkšņu piedāvājumu.

„Jā, man šobrīd ir vajadzīgs kāds draudzīgs plecs, turklāt tad tev nevajadzētu raizēties par manas kleitas nogādi. Tikai es nesolu, ka spēšu ar tevi pavadīt daudz laika kopā, bet es varētu pacensties” pat nesagaidot atbildi, aizdomājos vai varētu dabūt biļeti uz kādu no nākamās dienas reisiem.

„Un ja es piekristu, kad tu mani varētu sagaidīt?” draugam sakot, jau zināju, ka viņš ir piekritis.

„Tiklīdz nokļūšu līdz savai mājvietai, pasūtīšu biļeti uz tuvāko reisu” ātri sacīju.

„Nevajag, uz turieni es nopirkšu pats biļeti. Kā būtu, ja es apskatītos lidojumus un vēlāk tev paziņotu, kad lidošu” viņš ierosināja.

„Labi, tad es gaidīšu tavu atbildi! Uz redzi!” biju pār laimīga, kad atkal varēšu satikt Klāvu.

„Uz redzi!” viņš atvadījās un mēs atvienojāmies.

Runājot, pa telefonu nepamanīju, ka biju iegriezusies nepareizā ieliņā. Tā bija ļoti šaura un veda uz kādu autostāvietu. Pamanījusi savu kļūdu, pagriezos, lai doto prom no tumšās ieliņas, bet tiklīdz es to izdarīju, redzēju, ka ceļu aizšķērsojuši trīs vīrieši.

Uzreiz prātā iezagās neskaitāmas šausminoši turpinājumi, bet es parasti pārvērtēju situācijas. Lēnām soļoju pretim vīriešiem, viņi pat negrasījās doties malā, tikai rūpīgi vēroja mani ar biedējoši uzvarošiem skatieniem.

Negaidīti atskanēja riepu kaukšana strauji bremzējot, es kā bulta apgriezos. Mašīna bija bloķējusi manu vienīgo bēgšanas ceļu, jo no pārējām pusēm ielu ieskāva mūra sienas.

Mani sagrāba šausmas, sastindzinot visus manus muskuļus. Ko viņi vēlas no manis? Ja es atdošu viņiem naudu, mani atstās neskartu? Kāpēc tieši tagad?
Trīs svešinieku soļi lēnām tuvojās man, automašīnā sēdošās cītīgi vērās mani. Man bija jāizlemj padoties vai kaut tikai mēģināt beigt, varbūt paveiksies!

Lai arī kā es vēlējos nekustēties un sagaidīt likteni, es zināju, ka vēlāk sevi šaustīšu par savu bailīgumu, tāpēc nolēmu rīkoties.

Vispirms es nometu rokās esošos saiņus zemē, vienīgais liekais smagums tagad bija mana somiņa, bet es nevarēju atļauties to atstāt. Paldies, Dievam, pēc darba biju pārmainījusi augstpapēžu kurpes pret parastām laiviņ kurpēm.

Vīrieši jau atradās desmit metru attālumā no manis, ilgāk es nevarēju vilcināties. Es tikai cerēju, ka pietiks ar manām fizisko gatavību, lai paveiktu plānoto.

Es ātri pametu skatienu uz mašīnu, vadītājs pat negrasījās izkāpt, tāpēc es metos tieši spēkrata virzienā.

Vēl manīju maskā slēptā vīrieša pārsteigto seju, tad veikli uzlecu uz mašīnas un ātri devos tai pāri. Tiklīdz tiku atpakaļ uz zemes, ko vējš nes skrēju prom.

Nekad vēl mana sirds nebija tik ātri situsies. Nekad neticēju, ka brālis teica, ka visi treniņi, ko viņš lika man veikt, kādreiz glābs manu dzīvību.

Es tikai brāzos uz priekšu, man nebija laika atskatīties, vai kāds man seko, varēju tikai cerēt, ka pārsteidzu viņus nesagatavotus.

Jau redzēju izeju uz lielāku ielu, tā atradās simts metru attālumā, bet tad manu prieka iztraucēja auto motora rūkoņa.

Nē, tikai ne to! Bet bija pa vēlu, manu ceļu atkal aizšķērsoja melnais auto, kurā sēdēja visi četri svešinieki.

Pat ja es grieztos atpakaļ es vairs nespētu aizbēgt, tas būtu bezjēdzīgi. Es apstājos uz strauji tvēru pēc elpas, pārcilājot galvā vairākus pašaizsardzības paņēmienus, ko brālis man bija mācījis.

Vīrieši izkāpa un šoreiz strauji tuvojās man. Uzreiz sapratu, ka nespēšu ar visiem četriem tikt galā, pat Mārtiņam tas nebūtu pa spēkam. Kliegšanai arī man vairs nebija elpas, biju to visu atdevusi sprintam, kam vajadzēja mani paglābt.

„Tas nu gan bija aizgrābjoši, nekad nebūtu ticējis, ka kādai ir tāda drosme” garākais no vīriem uzjautrināts sacīja.

„Ko jums no manis vajag?” balsī nedaudz trīcot jautāju.

„Tu dosies mums līdzi, patīk tev tas vai nē” atteica vīrietis, kura seju vienīgo sedza maska.

„Un ja es nevēlos doties jums līdzi” es zināju, cik tas ir bezjēdzīgi, bet varbūt, ja novilcināšu laiku, kāds pamanīs šeit notiekošo un izglābs mani.

„Jo sliktāk tev, jo mūsu boss vēlas tevi. Viņām neinteresē kādiem līdzekļiem tas tiks veikts, galvenais, lai tu vēl elpotu, sastopot viņu” uzjautrināts atteica svešinieks, kas atradās vis tuvāk man.

Viņš pietuvojās man, ieskatījās man tieši acīs un jau pieskārās manai rokai, bet es automātiski, cik spēka pavilku vīrieti uz savu pusi un veicu stipru spērienu pa kājstarpi.

Viņš automātiski saliecās uz priekšu un ar rokām saķēra savu vīrietību, tāpēc es izmantoju izdevību, lai ar abām plaukstām veiktu apdullinošu sitienu pa ausīm.

Pēc tā viņš vēl vairāk saguma uz zemes, bet es strauji atkāpos un nesagaidījusi pārējo vīriešu reakciju uz notikušo, cik vien apņēmīgi varēju paziņoju „Neviens man nepieskaries!”

Ievilku vēl vienu dziļu elpu un turpināju „Es došos jums līdzi, bet neviens man nepiedurs ne pirkstu, ja nevēlaties saņemt to pašu, ko viņš” norādīju uz vīrieti, kas lēnām centās piecelties.

„Tu maita vēl pieminēsi to” viņš acīm niknumā kvēlojot sacīja.

Bet tad ierunājās vīrietis maskā „Labi, rīkosimies pēc taviem noteikumiem, bet, ja tu centīsies vēlreiz ievainot kādu no maniem vīriem, es vairs nebūšu tik pretimnākošs” viņa balsī varēja sadzirdēt negribīgi piekāpšanos.

Neko vairāk par norunu, kas mani pasargātu līdz brīdim, kad satikšu to maitu, kas mani vēlas redzēt, es nevarēju darīt.

Par izbrīnu maskā esošajam, es nesteidzīgi piegāju pie viņa un pasniedzu savu roku „Tātad mums ir vienošanās.”

Viņš nedaudz vilcinājās, bet tomēr paspieda man roku „MĒS tev nepieskarsimies.”

Mēs atlaidām rokas, vīrietis lēnām soļoja uz mašīnu, bet es viņam sekoju, pat neatskatoties uz pārējiem, kas palika aizmugurē. Lai cik tas neliktos banāli, dziļi sevī es cerēju, ka mūsu vienošanās nebija tikai tukši vārdi.

Viņš atvēra aizmugurējas durvis un norādīja, lai iekāpju. Protams, man vajadzēs sēdēt aizmugurē, starp diviem svešiniekiem.

Ko es biju iedomājusies? Ka sēdēšu priekšā, kurs būtu varējusi izdomāt plānu, kā apstādināt mašīnu un aizbēgt. Brālis man bija mācījis, ka sēžot priekšā tu kontrolē situāciju, pat ja uz tevi mērķē ar ieroci, jo jebkurā mirklī tu vari censties auto apstādināt pārblīvētas ielas vidū, kur tikai idiots tevi nogalinātu.

Gausi apsēdos aizmugures vidēja sēdeklī un piesprādzējusies gaidīju savus blakussēdētājus.

Pirmais, kas parādījās pie durvīm, bija mans nelielās pašaizsardzības upuris, tāpēc man pārskrēja baiļu trīsas.

„Nē, tu sēdēsi priekšā” vadītājs strikti noteica un es atviegloti nopūtos, vērojot kā vīrietis nosēžas priekšējā sēdeklī, bet tai pat laikā man blakus apsēdās abi pārējie.

Auto sākot kustēties iestājās kapa klusums, kas mani biedēja visvairāk. Es centos neskatīties uz blakus sēdošajiem un ciešāk saņēmu somiņu, ko biju ielikusi klēpi un negribēdama skatīties uz priekša sēdošo, pilnībā atliecu galvu un aizvēru acis.

Brauciens ilga jau vairāk kā desmit minūtes, kas mašīnu pāršalca Marcus Collins dziesma „Seven nation army”, kas atņēma man pēdējos nervus. Pēc vairākām sekundēm es attapos, ka tas ir mans telefons, kas zvana.

Es palūkojos uz vadītāju „Man ir jāatbild, tas ir man brālis. Ja es to nedarīšu viņš visdrīzāk zvanīs uz administrācijai, kur esmu apmetusies.”

„Uzliec skaļruni un atbildi! Un bez liekiem jokiem” viņš brīdināja un atkal pievērsās ceļam.

Ātri izņēmu no somiņas telefonu un ieslēdzu skaļruni, un atbildēju latviski, kas uzreiz lika sakustēties maniem blakus sēdētājiem: „Džuljeta klausās!”

„Kur tik formāli māšel?” Mārtiņa balsī varēja just nedzirdētu līksmi.

Ja viņš tikai zinātu, kur esmu iekūlusies?

„Tu parasti tik vēlu nezvani” atsacīju, negribēdama neko lieku izpaust, nezinot vai vīrieši mani saprot.

„Vakar es tev apsolīju, ka piezvanīšu šovakar! Jau aizmirsi?” likās, ka viņš būtu man tepat blakus.

„Jā, pareizi! Šodien bija tik daudzi darbi, ka pavisam aizmirsu par tevi” man vēl gribējās pieminēt: ka tas, ka sēžu mašīnā pilnā ir svešiniekiem būtu atbalstošāka atruna, bet turēju mēli aiz zobiem.

„Tu teici, ka šodien izlems, ko darīt ar mantojumus. Kāds tad ir lēmums?” protams, Mārtiņu interesēja mans lēmums, kas savā ziņā ietekmēs arī viņu.

Žigli apsvēru vairākas atbildes, jo nevarēju, visu šo vīriešu klātbūtnē, izpaust savus mērķus.

„Mēs nevarētu par to parunāt rītā? Es šobrīd jūtos ļoti nogurusi, jo pēc darba vēl apskatīju pilsētu un vispār tu mani iztraucēji: es grasījos tikko doties vannā” kaut tikai šoreiz viņš noticētu, brālis prata atmaskot pat manu labākos melus.

„Kas tā par dūkoņu fonā? Izklausās, ka tu brauc mašīnā?” tieši šobrīd viņam vajadzēja piekasīties ikvienam sīkumam.

Vadītājs nopietni palūkojās uz mani atpakaļ skata spogulī, sejā likās neitrāla, bet tomēr mani uztrauca sarunai pievērstā uzmanība.

„Tas ir televizors! Es īsti nezinu, kas tam noticis, tas tikai rada to drausmīgu skaņu un neko nerāda, un tu jau zini, kāda es esmu ar tehnoloģijām” cik vien varēju centos stabilizēt runu, lai nebūtu jaušams, ka meloju. Un tad sparīgi iespēru pa priekšā esošo sēdekli, lai arī otrā klausules galā to varētu redzēt.

Priekša sēdošais žigli pagriezās pret mani, bet pirms paspēja bilst, ko nevajadzīgu, es sacīju brālim, savā bezcerīgajā tonī „Pat iesitot nekas nenotiek!”

Mārtiņš gardi iesmējās „Nu tā tu neko nepanāksi! Tev taču nevar laist tuvumā 21. gadsimta ražojumiem, citādi katastrofa garantēta!”

„Laikam, tev taisnība! Rītā vajadzēs pakonsultēties ar apsargu, ko darīt!” nu jau arī caur maniem vārdiem varēja dzirdēt smieklus.

„Nu labi, likšu tevi ar tavu šī vakara kavalieri mierā, lai varat baudīt divvientulību” brālis lieki neliekuļojot piebilda.

„Kā tu zināji?” nevilcinoties spēlēju līdzi viņa domu gājienam.

„Beidz, tu nekad neesi bijusi laba aktrise! Turklāt var taču dzirdēt, ka kāds blakus tev kustas, lai arī cik tas dīvaini, tev tas neliktos” viņš tik tiešām spēja redzēt man cauri „Turklāt, kā tu centies izklausīties mierīga, lai arī esi tik nervoza, domājot ko es teikšu par tavu vēlo viesi.”

„Nu tad saki, lai man nav jānervozē” strauji izmetu, lai ātrāk beigtu sarunu.

„Viņš saprot latviski, vai tu pārtulkosi manus vārdus pēc savas patikas” šoreiz Mārtiņš pārsteidza mani nesagatavotu un vēl atzinās „Beidz es taču zinu, ka ir uzlikts skaļrunis!”

Nezinot, ko darīt ātri pārlūkoju auto sēdošos, nezinot vai viņi spēs palīdzēt.

Pēkšņi vīrietis pa labi no manis ierunājās „Kopumā saprot, bet labi būt angliski” man par brīnumi vārdi bija latviski.

„Ok, I can do that!” brālis atsacīja un apdomājot sakāmo turpināja “She is the best of my sisters, so if she later call me and tell that you haven’t be good to her, I will kill you myself.”

“Es laikam no kauna zemē ielīdīšu” es noteikti biju sarkana kā biete, kāpēc viņam vajadzēja piezvanīt tieši tagad.

“Treed her well, because you will never find better women than Juliet ever” jutu, ka beidzot beigsies šī nevajadzīgā sauna “Labi māsiņ, tas laikam ir viss, ko vēlējos sacīt, tikai vēlos dzirdēt apstiprinājumu no tava puiša.”’

„I will do my best” mans blakus sēdošais atbildēja.

„Es apmierināts, tagad uz redzi! Nezvani man, es piezvanīšu tev” ar niknuma pilnu balsi paziņoju, aizmirstot, ka man vajadzētu uztraukties par citām lietām.

„Beidz, nedusmojies uz mani! Tas taču nebija nekas svarīgs” viņš atteica, it kā tikko atkal nebūtu izturējies, ka pilnīgs idiots.

„Nekas? Atceries pēdējo reizi, kad centies mani pasargāt?” otrajā klausules galā iestājās pilnīgs klusums „Labi, atgādināšu! Uz diviem mēnešiem tu nokļuvi cietumā! Kāpēc? Jo gandrīz līdz nāvei piekāvi to bezgodi, kas CENTĀS mani izvarot? Es ziņoju policijai, bet nē, tev vajadzēja doties pie tā nelieša! Viss man pietiek!” es atvienoju sarunu un ar visu spēku triecu telefonu pret zemi.

Es noteikti nebūtu tik ļoti aizsvilusies, ja patiešām sēdētu savā dzīvoklī ar kādu vīrieti, bet apstāklis, ka šobrīd tiku nolaupīta, piesvieda pēdējo dzirksteli, manam dusmu vulkānam.

Ar visu savu emociju pārbagātību, nebiju pamanījusi, ka auto ir apstājies un ikviens tajā esošais skatās uz mani.

„Ko blenžat? Kamēr vēl neesmu izlēmusi neturēt solījumu, vediet mani pie tā idiota, kas sabojāja manu lielisko dienu” vēl aizvien nikna atkliedzu itāliski un pagrūdu, blakus sēdošo, lai ātrāk tiktu ārā.

Izkāpjot, piefiksēju, ka vispār nesaprotu, kur atrodos. Forši! Es taču vismaz varēju iegaumēt kaut kādas norādes, kur esmu atvesta?

„Seko man” manu sašutumu pašai par sevi pārtrauca vīrietis maska.

Vairāk nemocījusi sevi ar lietām, ko man būtu vajadzējis darīt vai nē, augti paceltu galvu sekoju, saviem nolaupītājiem, cerot, ka izkļūšu no šī visa dzīva, lai vismaz varētu pateikt brālim, ka sirds dziļumos es esmu bezgala pateicīga par to, ko viņš izdarīja ar to neģēli.

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.