8.nodaļa

Arvien dziļāk

arvien dziļāk dzīves akā

skatiens tā kā piliens krīt

arvien grūtāk paklanīties

arvien grūtāk pasmaidīt

 

arvien grūtāk sadraudzēties

arvien grūtāk vainas dzīst

arvien dziļāk dzīves akā

 

arvien grūtāk kādu nīst

Klāvs Elsbergs

Mani nekavējoties aizveda uz nelielu telpu, kas atradās vistuvāk ieejai. Tajā bija tikai kušete pie tālākās sienas, neliels galdiņš un divi krēsli, istabu apgaismoja viena grieztu lampas. Skaidri bija redzams, ka šī istaba ir radīta nolaupītiem cilvēkiem, jo tajā nebija neviena loga un tikai vienas durvis, tajā nevarēja satilpt vairāk par piecām personām, nemaz nerunājot par kamerām, kas atradās katrā telpas stūrī.

„Apsēdies, boss tūlīt nāks” vīrietis maskā pavēlēja un norādīja uz gultu „Somiņu es paņemšu” viņš ātri izņēma to no mana tvēriena.

Ilgāk nekavējoties devos norādītajā virzienā un atgūlusies aizvēru acis.

Es vairs to nespēju! Pēdējais, ko gaidīju no šī brauciena bija nolaupīšana. Viss gāja tik labi, beidzot es lēnām sāku iedzīvoties un tad šis! Vienīgais sagūstīšanas iemesls varēja būt tas, ka man piederēja modes nams. Varbūt viņi pieprasīs izpirkumu naudu? Ceru, kā tā arī būs!

Tiklīdz nomierinājos piecēlos sēdus un konstatēju, ka esmu atstāta viena. Šobrīd telpa izskatījās vēl mazāka, jo bija aizvērtas durvis un noteikti arī aizslēgtas. Lēnām mani sāka pārņemt nomācoša sajūta, kas nevēstīja neko labu.

„Nu, man ilgi būs vēl jāgaida!” saniknota vēros tieši kamerā, lai arī varēja būt pagājušas tikai kādas 5 minūtes.

Ievilgu dziļu elpu un lēnām izelpoju, ja vien tikai viņi būtu atstājuši somiņu. Nepagāja ne divas minūtes, kad es vēl vairāk aizsvilos.

„Nekavējoties vēlos atpakaļ savu somiņu vai izlaidiet mani no šejienes!” ja nezinātu, ka man kļūs vēl sliktāk, būtu piecēlusies kājās.

Nākamo minūti es visu uzmanību pievērsu elpošanai, kas palika arvien smagāka.

Pēkšņi kāds atslēdza durvis, tāpēc nekavējoties pievēros izejai. Telpā ienāca vīrietis maskā, kurš nebija manu sagūstītāju skaitā.

„Uzmanies, viņa jau neitralizēja vienu no mūsējiem” es atpazinu vīra balsi, ar ko biju vienojusies.

„Neuztraucies es visu kontrolēju” ienākušais pārliecināti atbildēja un aizvēra durvis, kas nekavējoties atkal tika aizslēgtas.

„Tevis pašas labā es ieteiktu tev nekustēties citādi tas var slikti beigties. Tu zini, ka es neblefoju” vīrietis paņēma tuvējo krēslu un apsēdās man pretī.

Viņi noteikti ir sajukuši mani ar kādu citu! „Jūs esat kļūdījušies, es nezinu par ko tu runā!” Sacīju pat nepaskatoties uz viņu. Ja šis viss drīz nebeigsies, man nevajadzēs uztraukties par svešinieku rīcību, es pati sevi nobeigšu.

„Tev pat nav drosmes ieskatīties man acīs” vīrs vulgāri izmet un pievilka krēslu tuvāk man.

„Lūdzu netuvojieties man!” vēl mazliet un man vairs nebūs gaisa, ko elpot.

Vīrietis nereaģēja uz maniem vārdiem tikai laikam rūpīgāk mani nopētīja. Es vairs nespēju to izturēt, tāpēc strauji pacēlu skatienu, lai ieskatītos svešiniekam acīs „Atnesiet…manu…somiņu!” aprauti izdvesu.

Viņa acis uzreiz pievērsās manai sejai, kura šobrīd noteikti kļuva arvien sarkanāka. Vīrietis nekavējoties pielēca kājās un aši devās pie durvīm.

„Ātri atnesiet viņas somiņu” viņš stingri norīkoju. Nepagāja ne minūtē, kad durvis atvērās un tika iedota mana somiņa, tiklīdz tas notika viņš steidzās atpakaļ pie manis.

Vīrietis ilgi nedomājot izbēra visu somiņas sastāvu man blakus gultā, tāpēc es uzreiz atradu zāļu pudelīti. Zibenīgi izņēmu divas tabletes, man tika padota ūdens glāze. Lai arī biju izdzērusi medikamentus, zināju, ka lēkme uzreiz nenorimies „Gaisu, gaisu!”

Svešinieka reakcija bija strauja, viņš mani paņēma uz rokām un izsteidzās no telpas. Nonākot svaigā gaisā, es tiku nosēdināta turpat zemē. Pirmais, ko es izdarīju, bija atgrūdu viņu no sevis.

„Viņa taisās bēgt, tā bija tikai šarāde” laukā bija izsteigušies arī vairāki citi vīrieši, ikvienam rokās atradās ierocis.

„Nē, nevienam, neko nedarīt!” komanda uzreiz lika visiem nolaist pistoles „Viņai ir klaustrofobija, tāpēc nepieciešama telpa, lai mazliet atelpotos. Visi izņemto piekto un trešo prom!”

Neviens negrasījās nepaklausīt pavēlē, tāpēc paliku tikai es, vīrietis, kas mani izglāba un divi sargi ar ieročiem.

„Viss kārtībā, Džuljeta?” vīrietis pievērsās man „Vari saukt mani par Kapricio.”

Es nevarēju nepasmaidīt, jo vārds, ko viņš bija nosaucis, iespējams ir atvasināt no itāļu vārda capriccioso, kas nozīmēja kaprīzs.

„Vēl mazliet un lēkme beigsies” es atteicu un atgriezos pie elpošanas, lai ātrāk iedarbotos zāles.

Pēc piecām minūtēm viss jau atkal bija kārtībā. Es pacēlu acis uz vīrieti, kas nemierīgi vēroja mani „Paldies, Kapricio! Nu jau viss ir pāri, mēs varam atgriezties telpās, lēkme šodien mani vairs nepiemeklēs, bet es dotu priekšroku palikšanai ārā.”

Viņš atviegloti pasmaidīja „Mēs paliksim šeit!” pēkšņi Kapricio sejā atkal parādījās bailes „Jūsu acis!” viņš izdvesu.

Pareizi, tikai tagad es atcerējos, ka zāles iedarbojas arī uz redzes receptoriem, kas nozīmēja, ka man acīs nedrīkst atrasties lēcas. Lēnām izņēmu tās no acīm un pievērsos pretī sēdošajam „Kādu brīdi acis būs apsārtušas, bet tam vajadzētu pāriet. Ir viegli aizmirst, ka man vispār ir lēcas.”

„Tu reti tās lieto?” viņš taujāja.

Ilgi nedomājot atbildēju „Tikai kopš esmu Itālijā, jo iepriekš man tīri labi patika brilles.”

„Tu esi no Latvijas?” vīrietis rūpīgi vēlreiz aplūkoja mani.

„Jā! Kapricio ķeries pie lietām, ko tu vēl nezini. Man negribas šeit pavadīt visu nakti, jo rītā jābūt darbā. Tu noteikti zini, ka esmu no Latvijas, iepriekš dzīvoju Melando muižā, kur dzīvoju pašlaik, ka strādāju „Melando volo” ” ne mirkli nenovēru skatienu no svešinieka acīm, kas bija vienīgais, ko redzēju, lai arī tajās, manuprāt, bija lēcas, pat mati nosegti zem maskas.

„Labi! Kāpēc tu strādā modes namā?” jautājums pārsteidza mani.

Tātad viņi nezina, ka esmu tā īpašniece vai arī izliekas. „Es pazīstu Melando dzimtu, tāpēc sarunāju, ka varēšu vasarā stažēties firmā, lai paaugstinātu savas zināšanas dizainā.”

Man pat nevajadzēja melot, es tikai noklusēju dažas detaļas, šķiet vīrietis man noticēja „Kāpēc tu izvācies no muižas un pārcēlies uz pilsētu?”

„Man radās nesaskaņas ar Andželu. Viņai ir neciešams raksturs, lai neteiktu vairāk” labprāt būtu pateikusi, ka tā sieviete ir maita.

Viņš noslēpumaini pasmaidīja „Tev nekad ar viņu nav bijušas labas attiecības.”

Es varētu derēt uz savu dzīvību, ka tas bija apgalvojums, nevis jautājums „Manuprāt, jūs vēl aizvien mani uzskatāt pār kādu citu.”

„Tu vari beigt izlikties, mēs zinām, kas tu esi” Kapricio apmierināts vērās manī.

„Nezinu, ko jūs gaidāt, ka es sacīšu? Es esmu Džuljeta Viluma, latviete, kas šeit ieradusies tikai pavadīt vasaru” pēc šiem vārdiem vīrietis izskatījās nedaudz sarūgtināts.

„Tu esi mainījusi seju, acis, matus, pat iemācījusies pašaizsardzību, bet tu mani nepiemānīsi. Vismaz varēji noslēpt medaljonu, ja domāji izlikties” viņš norādīja uz sirds veida kaklarotu.

Manu ķermeni pārņēma drebuļi. Tā noteikti nebija sagadīšanās! Visu savu mūžu nebiju redzējusi rotu, kas līdzinātos manas un draudzenes, jo šķiet tās tika gatavotas pēc īpaša pasūtījuma. Bet tas varēja nozīmēt tikai vienu…

Man acīs sariesās asaras „Es neesmu Izabella Pilotto, viņa nomira pirms trīs gadiem.”

„Kamēr tevi meklēs, tu nebūsi mirusi” viņš izrunāja tieši tos pašus vārdus, ko jātnieks manas izjādes laikā.

Dusmu pārmocīta pielēcu kājās un strauji pietuvojos vīrietim, kas arī piecēlās „Es esmu Džuljeta Viluma. Izabella ir mirusi, jūs visi varētu viņu vienreiz likt mierā” pēc maniem vārdiem viņš nedaudz atkāpās „Nav brīnums, ka draudzene man nemitīgi sapņos rādās. Jūsu visu dēļ viņa nerod mieru!”

Es nespēju vairs izturēt sevī augošo dusmu straumi, tāpēc sāku sist vīrieti ar savām dūrēm, tie nebija stipri sitieni, bet man vajadzēja izlādēties „Izabella ir mirusi! Mirusi! Mirusi! Lieciet mani mierā un atrodiet kādu citu, ko terorizēt!”

Pēkšņi viņš mani apstādināja, saņemot manas rokas ciešā tvērienā „Nomierinies!” balss bija mierinošāka nekā gaidīju.

„Tu man nepavēlēsi, ko darīt!” izrāvos no viņa tvēriena un pakāpos vairākus soļus atpakaļ „Neviens mani vairs neizrīkos!”

„Kur tu ņēmi to kaklarotu?” vīrietis rūpīgi vēroja, ko atbildēšu.

Man nebija, ko melot „Izabella vecvecāki mums uzdāvināja identiskas kaklarotas 10 gadu vecumā. Cik noprotu ir tikai divas tādas rotas, tāpēc neticiet nevienam, kas ierauga kādai šādu rotu. Jo abas kaklarotas pašlaik ir manā īpašumā.”

„Kāpēc?” viņš vienkārši negribēja likties mierā.

„Izabella pazaudēja savējo neilgi pirms nāves, bet es to atradu. Tā kā nevarēju piedalīties izvadīšana, tā palika pie manis. Ja tu kaut mazliet būtu pazinis viņu zinātu mani, tas nozīmē, ka jūs pat nezināt, ko meklējat” atkal apsēdos uz zemes, lai nedaudz nomierinātos.

Iestājās klusums, kas sāka kļūt kaitinošs „Ja gribat apstiprinājumu Izabellas rota ir manā somā” sacīju un atkal pievērsu skatienu vīrietim „Ja tu kaut mazliet būtu pazinis viņu, zinātu, kas es esmu!”

Kapricio uzgrieza man muguru un ierunājās „Pēc vecāku nāves Izabellas vienīgā vēlme bija aizbēgt no šejienes. Atgriežoties no Latvijas viņa vienmēr stāstīja par draudzeni, kas vienīgā viņai spēj sniegt īstu laimi.”

Vārdi aizskāra mani līdz sirds dziļumiem, tie izklausījās tik patiesi „Tad kāpēc es esmu šeit? Viņa bija laimīga, kāpēc jūs neļaujiet man tādai būt?”

„Rakstura un uzvedības ziņā jūs esat tik līdzīgas, tad vēl kaklarota. Izabella nekad neteica, ka tāda ir divas” viņš lēnām pagriezās pret mani.

„Es nekad nebūšu Izabella. Es nezinu, kāpēc jūs viņu vispār meklējat? Kas liek jumts domāt, ka viņa ir dzīva?” es sīki nopētīju vīrieti, cenšoties saprast, kas viņš bija manai draudzenei.

Viņš negrasījās man neko atklāt. Jo labāk! Es ātrāk vēlējos tik no šejienes prom „Ja tas būtu viss, ko vēlējies zināt, laid mani vaļā. Vakarā man tiks piegādāti pirkumi, ja es nebūšu mājās, apsargs zvanīs manai advokātei un jums būs lielākas problēmas nekā vienkārši palaižot mani tagad.”

Kapricio rūpīgi klausījās, tad nāca manā virzienā. Es ne soli neatkāpos, viņš pieliecās man tuvāk, kā grasītos iečukstēt ko ausī, bet pēkšņi iedūra adatu man rokā.

„Kas tas ir?” es šausmās vēros viņā.

„Tagad tu mazliet pagulēsi” vīrietis mierīgi atbildēja un saķēra mani, kad sagrīļojos. Mana apziņa lēnām izplēnēja.

 

*********

“Kā tu vari būt tik pārliecināts?” rupja vīrieša balss kādam jautāja.

Es lēnām sāku atgūties no medikamentu iedarbības, bet nolaupītāji to nepamanīja. Neatvērusi acis aptvēru, ka esmu mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Centos nekustēties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību.

„Tu pats redzēji, kaklarotas ir divas, turklāt tā, ko atradām viņas somiņā noteikti piederēja Izabellai” balsis nāca no auto priekšējiem sēdekļiem. Ja mana atmiņa nevil, tikko runājošais bija Kapricio.

„Trīs gadu laikā mēs neesam atraduši nevienu pavedienu, kas apliecinātu, ka viņa ir dzīva. Man negribas to sacīt, bet varbūt tēvs kļūdījās” runātājs noteikti sēdēja pie stūres, balss skanēja dobjāk nekā Kapricio, viņš noteikti bija vecāks.

„Nē, tēvam taisnība! Nav nekādu liecību par viņas nāvi ne autopsijas rezultātu, ne paša ķermeņa. Turklāt vēl vairāk aizdomas rodas, jo neviens nebija klāt kremēšanas procesā tikai Alesandro ar Andželu” vīrietis izklausījās uztraucies.

„Tādā gadījumā nevajag krist panikā. Ja Izabella ir dzīva, mēs viņu atradīsim. Iespējams jau pēc mēneša! Es vēl aizvien neticu, ka Alesandro novēlēja firmu kādam ārpus ģimenes, balles laikā tiks atklāts īpašnieks, varbūt tā būs viņa” vadītājs nešauboties mierināji blakussēdētāju.

Ja tikai viņai zinātu, ka īstā modes nama īpašniece esmu es! Tas mani pārsteidza visvairāk, jo viņi zināja tik daudz par mani, bet nebija noskaidrojuši to, kas patiešām mani vēl saista ar Melando dzimtu.

„Vienīgais, ko es nesaprotu, kāpēc Džuljeta neko nezina par viņu? Izabella tā jūsmoja par draudzeni, neticu, ka viņa tā spēja sāpināt meiteni” iedomājos, ka tagad puisis pameta skatienu manā virzienā.

„Jā, šai noteikti vajadzēja, ko zināt! Bet varbūt viņa ir labāka mele nekā domājam. Makss apmēram iztulkoja viņas sarunu ar brāli. Tur esot kaut kas bijis par izvarošanu un par to, ka brālis sēdējis cietumā par tā neģēļa piekaušanu. Mums paveicās, ka viņš bija klāt, kaut gan Džuljeta nemaz nezināja, viņa prasmes latviešu valodā” vecākā balsī varēja dzirdēt apmierinātību.

„Laiks, ko viņš pavadīja tur, pieskatot Alesandro, nāca par labu, citādi Maksis būtu pametis mūs. Turklāt viņš iemācījās valodu.” Kapricio vārdos bija skumjas un nožēla.

„Tu tur neko nevarēji darīt! Viņa ģimene gāja bojā autokatastrofā” otrs viņam stingri sacīja „Mēs visi zinām, kur esam iesaistījušies, mums ir jārēķinās ar iznākumu.’’

Kādu brīdi iestājās klusums, to pārtrauca kāds, kas sēdēja kopā ar mani aizmugurē. Visu šo laiku viņš bija klusējis, tāpēc nemaz nejutu vīrieša klātbūtni.

„Mums nevajadzētu pārbaudīt viņas brālis?” par šo ierosinājumu es gribēju viņam iesist, bet noturējos un vēl aizvien izlikos, ka guļu.

„Es to vēlāk izdarīšu, bet neticu, ka tas mums kaut kā palīdzēts. Viņš vienkārši aizstāv savu māsu. Tu zini kādi mēdz būt vecākie brāļi” Kapricio teica un pasmējās, abi pārējie vīrieši viņam pievienojās.

„Jā, jūsu māsa var būt laimīga, ka viņu sargā divi mačo” aizmugurē sēdošais jautri bilda.

„Viņa gan tā nedomā! Mēs esot kā skabargas pēcpusē!” abi priekšā sēdošie vēl aizvien ķiķināja.

„Viņa vēl ilgi būs bezsamaņā” man blakus sēdošai vēlējās zināt.

„Vēl kādas 20 minūtes, bet mums vairs nevajadzētu runāt. Ja viņa būtu vīrietis, jau tagad būtu pamodusies, bet sievietēm ir vājāka imūnsistēma, tāpēc zāles iedarbojas ilgāk” Kapricio izskaidroja un pārliecies uz aizmuguri saņēma mana roku.

Cik vien varēju centos nekustēties! Ja viņi zinātu, ka visu dzirdēju, man neizdotos tikt cauri sveikā.

„Pulss jau tagad ir stabils, viņai drīz vajadzētu pamosties” vīrietis bija pārsteigts par uzzināto.

„Nebrīnies, brāli! Pēc tā, ko viņa izdarīja ar vienu no mūsējie! Džuljeta noteikti ir labākā formā, kā pārējās sievietes, ko esam turējuši gūstā” tagad, es sapratu, ka runātājs bija tas pats vīrietis maskā, ar ko man bija vienošanās.

„Es vēl aizvien neticu, ka viņa pārskrēja pāri tavai mašīnai” Kapricio bija uzjautrināts.

„Tas noteikti iedragāja manu pašapziņu. Vienu brīdi viņa tur stāvēja nekustīgi kā nespētu pakustēties, bet tad nometa iepirkumus un metās skriet. Mani vēl nekad neviens tā nebija pārsteidzis” viņš vairāk izklausījās priecīgs nevis aizvainots.

Pēkšņi sajutu sāpes potītē un sakustējos.

„Viņa mostas” blakus esošais paziņoja.

Nu jau vairs es nevarēju izlikties, tāpēc lēnām atvēru acis un palūkojos apkārt, visiem vīriešiem bija uzliktas maskas.

Man nebija ne sasietas kājas, ne rokas, vienīgais, kas mani turēja vietā bija drošība josta. Tāpēc ilgi nedomājot, ko par to teiks nolaupītāji, pieliecos, novilku kurpi un iecēlu kāju klēpī. Lēnām sāku masēt sāpošo potīti.

Blakus sēdošais dīvaini vēroja mani „Ko blenz? Labāk pasniedz man somiņu!”

Vīrietis palūkojās uz priekšā sēdošajiem it kā gaidītu apstiprinājumu tādai rīcībai.

„Ko tu taisies darīt?” Kapricio pagriezies aizdomīgi vēroja mani.

Viņi jau nu noteikti zināja, ka vienīgais ierocis, ko būtu varējusi izmantot bija kabatas nazis, ko nēsāju somiņā „Tur ir balzāms locītavu sāpēm. Uz lekšana uz mašīnas nav nākusi par labu manām kājām.”

Vīrietis ātri pagriezās un noliecies pacēla manu somiņu, atvēra un sāka meklēt prasīto. To atradis viņš atkal pievērsās man, bet nepadeva losjonu.

„Pastiepj kāju uz priekšu, es sasmērēšu” viņa vārdi mani pārsteidza vairāk kā zināšanas par iespējamo Izabellas dzīvību.

„Nē! Kāpēc tu iedomājies, ka ļaušu sev pieskarties? Atdot man!” cik josta atļāva, paliecos uz priekšu, bet tas neģēlis aizlika prom roku.

„Vai nu tu to ļauj izdarīt man vai turpini masēt potīti tāpat!” neizskatījās, ka Kapricio grasītos piekāpties, bet es arī neesmu ar pliku roku ņemama.

Es atliecos atpakaļ un sacīju pietiekami skaļi, lai dzirdētu visi „Labi, man nevajag to balzāmu! Ja vēlies vari to paturēt, tu noteikti atradīsi labāko vietu, kur to ieziest!”

Pārējie vīrieši sāka ķiķināt par manu joku, bet Kapricio gan neizskatījās apmierināts „Jums tas liekas smieklīgi?” viņš aizkaitināti taujāja.

„Ak dievs, es laikam aizskāru džentlmeņa godu! Piedot tikai nenogalini mani, nevēlos mirt neizbaudījusi savus 18. dzimšanas dienu!” es zināju, ka spēlējos ar uguni, bet tas vairs nebija svarīgi, ja būtu vēlējušies es jau vairs nebūtu starp dzīvajiem, tomēr viņi vēl aizvien cer, ka Izabella sazināsies ar mani.

„Tu vienmēr esi tik pārgalvīga?” vadītājs ielūkojās atpakaļskata spogulī, lai ieskatītos man acīs.

„Manuprāt tā ir Itālijas gaisotne, kas man liek būt temperamentīgākai, bet šādi man patīk labāk nekā sēdēt un uzklausīt pavēles” šeit esot es patiešām sāku arvien vairāk pretoties citiem un iestāties par sevi. Klāvs noteikti būs priecīgs par šādu manu rakstura maiņu.

Tas man atgādināja, ka viņš solīja piezvanīt „Man neviens nav zvanījis?” uzreiz iejautājos.

Blakus sēdošais uzreiz pagriezās pret mani „Tavs mobilais nav darbošanās kārtībā.”

„KO jūs izdarījāt ar manu telefonu? Es saprotu, ka mani var iztaujāt, nolaupīt, bet ne jau bojāt manu personīgo īpašumu!” telefons bija vienīgais, kas mani saistīja ar ārpasauli.

„Tu viņu izšķaidīji pret auto grīdu” vadītājs man atgādināja.

Šķiet zāles ir mani slikti ietekmējušas „Jā, pareizi, aizmirsu! Būs jāpasaka brālim, lai atgādā man jaunu.”

„ Un kāpēc tavam brālim, tas būtu jādara? Kā vispār sauc tavu brāli?” Kapricio vēlējās izdibināt.

Viņi tāpat paši to noteikti izokšķerētu, tāpēc nolēmu nemelot „Viņu sauc Mārtiņš. Tieši Mārtiņš ir vainīgs mana teflona bojāejā, turklāt viņš tāpat solīja man uzdāvināt jaunu.”

„Kad tev ir dzimšanas diena?” šoferis bija pievērsies ceļam un pat nepalūkojās uz mani.

„Pēc mēneša! Kāpēc jautā, vēlies zināt, kad varēsi mani novākt?” rotaļīgi raudzījos tieši spogulī, lai varētu redzēt vīrieša reakciju.

Viņš man uzsmaidīja „Būtu negodīgi pasaulei atņemt tik daiļu būtni!”

„Jā, mēs noteikti atrast labāku veidu, kā gūt labumu no tevis” blakus sēdošā skatiens lēnām slīdēja par manu augumu.

Es riebumā nodrebinājos un atkal pievērsos priekšā sēdošajiem „Cik vēl ilgi jābrauc? Man paliek nelabi no jūsu kompānijas.” Vārdi izskanēja skarbi un noteikti ne tā kā klātos sagūstītajai.

„Meitēn, vai nu tu patiešām esi bezbailīga vai arī dumja! Mēs jebkurā brīdī varam tevi nogalināt” blakus sēdošais bandīts aizvainots vērās manī un, ka apstiprinājumu saviem vārdiem, izvilka pistoli.

Es nezinu, varbūt patiešām es lēnām kļūstu traka vai kā! Ieraugot šo vīrieša skatienu un ieroci rokās, es sāku smieties „Tu patiešām domā, ka nobaidīsi mani ar nepielādētu ieroci.”

Mani vārdi uzreiz piesaistīja visu klātesošo uzmanību, tieši tā kā biju paredzējusi. Būs jāpasaka brālim vēl vien paldies, par to, ka viņš mani ņēma līdz uz savām šaušanas nodarbībām.

„Kā tu to varēji pateikt?” Kapricio bija pilnībā pagriezies pret mani.

„Ikviens, kas kaut reizi turējis rokā ieroci spētu to pateikt” paskaidroju.

Bet vīrietim tas nešķita pietiekami pārliecinoši „Un kādā sakarā tu būtu turējusi rokā pistoli?”

Es vairāk kā divas minūtes nekā nesacīju, tikai rūpīgi raudzījos bandīta acīs, cenšoties izdibināt, kāda atbilde viņu apmierinātu.

„Mēs esam klāt” šoferis pārtrauca iestājušos klusumu „Mūs jau gaida” viņš piemetināja un uzlika roka uz blakus sēdošā pleca.

„Tu vari doties” Kapricio negribīgi bilda un atdeva manu somiņu.

Es lēnām atsprādzējos un, vēlreiz uzlūkojusi ikvienu bandītu, izkāpu, jau grasījos aizvērt durvis, bet apstājos „Tā nebija pistole, bet R-93 professional(profesionāla medību bise)” augstprātīgi nosaucu, manuprāt, iespaidīgāko ieroci, ko biju turējusi rokās un aizvērusi durvis žigli devos tuvākā pūļa virzienā.

Tikai nonākot ļaužu vidū, apstājos un palūkojos uz aizmuguri. Mašīna vēl aizvien nebija izkustējusies, bet es negrasījos gaidīt, ka kāds atkal man saķers. Ātri pārlaidu skatienu apkārtnei un biju pārsteigta. Bandīti mani izlaida pie modes nama.

Noskaidrojot, ka pulkstenis ir gandrīz astoņi vakarā, apstādināju taksi un devos mājās.

Tikko izkāpu no auto pie manis pienāca apsargs „Bija atnākusi jūsu advokāte, viņa neesot varējusi jūs sazvanīt, uztraucās, kur esat palikusi. Viņa teica, lai pēc atgriešanās, jūs nekavējoties viņai piezvanāt.”

„Paldies, mans telefons ir sabojājies un turklāt es vēl nedaudz apmaldījos, bet šobrīd viss ir labi” paskaidroju un vēl atcerējusies piebildu „Rīt no rītā atvedīs vairākus manus pirkumus, jūs varēsiet parūpēties par to nogādi dzīvoklī?”

„Jā, es norīkošu kādu. Ar labu nakti, Džuljeta” vīrietis atteica un devās atpakaļ uz savu posteni pie pārinieki.

Lēnām kāpu uz dzīvokli, un tikai tad iedomājos, ka tas nebija tas pats apsargs, kas no rīta, bet viņš mani pazina un nosauca vārdā.

Tiklīdz biju aizslēgusi durvis uzreiz devos pie tālruņa, labi, ka man bija nelielas blociņš ar viesiem numuriem, citādi es nevarētu nevienam piezvanīt.

Uzgriezu numuru, man atbildēja pēc otrā signāla „Nina Mamelli.”

„Šeit Džuljeta! Piedot, ka tik vēlu, man sabojājās telefons un es nedaudz apmaldījos” uzreiz paziņoju, jo nezināju vai spēšu ilgi runāt.

„Sveika! Prieks dzirdēt, ka spēj orientēties pa pilsētu. Vispār es vēlējos pārrunāt firmas lietas” viņas izklausījās nedaudz satraukta.

„Kaut kas notika?” es nevēlējos šodienu nobeigti ar vēl kādu slitu ziņu.

„Nekas nopietns, bet es jau rīt no rītā vēlētos ar tevi parunāt” Nina runāja savā respektējošajā advokātes balsī.

„Mēs varētu satikties rīt pirms darba pie manis, ja tev nebūtu iebildumu” ierosināju.

„Lieliski! Es astoņos būšu pie tevis” viņa apmierināta piekrita.

„Sarunāts. Līdz rītdienai!” atvadījos.

„Uz redzi!” Nina nolika klausuli.

Pēc sarunas uzreiz pārbaudīju savas somiņas saturu, nekas nebija paņemts vai sabojāts, ja neskaita manu mobilo, kas patiešām vairs nebija lietojams.

Pārģērbos ērtākās drēbēs un paņēmusi portatīvo iekārtojos viesistabas dīvānā.

Vispirms pārbaudīju e-pastu, kurā bija 4 jaunas ziņas- no Mārtiņa, Ivara- mana tēva un divas no Meta.

Vispirms nolēmu izlasīt Meta rakstītu. Tā bija pienākusi vakardienā.

Es nezinu, ko tu esi iedomājusies, bet nedomā, ka es tik viegli padošos. Es apsolīju Ivaram, ka parūpēšos par visu, kas saistīts ar Itāliju un pieskatīšu tevi. Tu nedrīksti mani atlaist! Es esmu vienīgais, kas spēj tev palīdzēt! Tu nekad nespēsi viena vadīt „Melando volo”.

Beidz muļķoties un nāc vienreiz pie prāta, atsauc to nožēlojamo Mamelli un pieņem mani atpakaļ!

P.S. Es visu izstāstīju tavam tēvam!

Metam jau nu vajadzēja saprast, ka mani vairs nevarēja iebiedēt ar stāstīšanu tēvam. Ivars jau vairākus gadus ļāvis man pašai izlemt savu dzīvi.

Otru vēstuli nolēmu lasīt vēlāk, jo tā bija pienākusi tikai šodien, pēc pulksten trijiem, neilgi pēc sapulces.

Tāpēc ķēros klāt tēva ziņai, kas bija atsūtīta šorīt.

Sveika, Džuljeta!

Tu zini, ka es nekad neesmu tev uzspiedis savu viedokli, ļāvis tev pašai vadīt savu dzīvi un mācīties no pašas kļūdām. Tāpēc arī šoreiz es netaisos tevi uzreiz nosodīt, bet vēlos uzzināt, kāpēc tu nolēmi atlaist Metu. Tu zini, ka mēs ar viņu esam labi draugi un es pilnībā viņam uzticos. Mets ir vienreizējs advokāts, turklāt viņš zināja visu par tavu stāvokli un noteikti vairāk saprot visu šobrīd notiekošo.

Es gaidīšu tavu vēstuli, cerot, ka tev bija labs iemesls nomainīt paziņu pret svešu cilvēku.

Ar visu labu vēlējumiem, Ivars!

Tēvs, kā vienmēr pieturējās pie galvenā, neielaižoties plašos izteikumos, tāpēc arī mana atbilde bija salīdzinoši īsa.

Sveiks, Tēt!

Lieki neizsakoties uzreiz ķeršos pie lietas. Es atsacījos no turpmākas Meta palīdzības, jo nespēju vairs viņam pilnībā uzticēties. Tu zini, cik ļoti man nepatīk, ka man melo vai slēpj no manīs svarīgas lietas. Viņš pārkāpa abas šīs robežas, tāpēc es nevarēju uz viņu vairs paļauties.

Šobrīd es visu esmu nokārtojusi un atradusi arī jaunu dzīvesvietu sev. Tu vienmēr teici, ka vienīgā uz ko es varu paļauties šajā dzīve esmu es pati un ģimene. Tāpēc lūdzu, lai tu respektē manu izvēli un palīdzi nevis nosodi mani.

Visi laba vēlējumi tev, Džuljeta!

P.S. Es paturēšu uzņēmumu savā īpašumā.

Cerams, ka viņa uzrunāšana par tēvu nevis Ivaru, kā es to darīju parasti, liks viņam nedaudz atmaigt.

Beidzot ķēros klāt Meta otrajai vēstulei. Šoreiz viņš pat nebija apgrūtinājis sevi ar ievadvārdiem.

Tu esi traka? Kā tu iedomājies pārņemt uzņēmumu savās rokās? Tu neko nezini par firmas vadību! Tas, ka sekoji līdz visiem notikumiem, nepalīdzēs tev veiksmīgi virzīt „Melando volo” uz priekšu. Vienīgais, ko tu panāksi, būs pilnīgs bankrots vai masveida personāla aiziešana. Darbiniekiem vajag kādu uz ko paļauties, ko tie pazīst, bet tu neesi nevienā no šīm kategorijām! Mamelli ir tevi aptinusi ap savu pirkstu, cenšoties iegūt sev labumu, nedomājot par modes namu vai tevi! Kā tu to vispār iedomājies? Pametīsi mācības, ģimeni un draugus, lai pārceltos uz Itāliju? Tevi visi ienīdīs, tu nekad nespēsi ieņemt Melando ģimenes vietu firmā! Jau rīt es lidoju pie jums, tad es tevi vedīšu pie prāta!

Visi šie apgalvojumi un minējumi bija tik virspusēji, ka man pat ilgi nevajadzēja domāt atbildi.

Dārgais Met!

Tu vairs neesi man advokāts , pārstāvis vai draugs. Melojot un slēpjot no manis svarīgus faktus, tu panāci, ka tiec izstumts no manas dzīves. Tāpēc mani vairs neinteresē tavs viedoklis attiecībā uz maniem lēmumiem. Bet, ja vēlies uzzināt, kā esmu nolēmusi apvienot savu dzīvi ar „Melando volo” vadību, tev tāpat kā pārējiem, nāksies gaidīt līdz modes skatei, kad visi uzzinās manu statusu firmā.

Es negrasījos stāstīt viņam, kā grasos vadīt uzņēmumu vai savu dzīvi. Bet šobrīd es nevienam to nevarētu pateikt, jo man vēl aizvien nav bijis laika, to pilnībā apsvērt. Ir tik grūti apzināties visus plusus un mīnusu, ko man sagādās šī iespēja; izlemt, kas mani gaida Latvijā un, ko es spēšu sasniegt Itālijā.

Kā pēdējo atvēru Mārtiņa atvainošanos.

Mīļo, mās!

Ļoti, ļoti atvainojos par savu uzvedību! Zinot, ka nevēlēsies ar mani vēl runāt, rakstu tev šo ziņu. Tu zini, cik es ļoti tevi mīlu, tu vienmēr būsi mana mazā māsa! Bet ir pienācis laiks man pieņemt, ka tu pati vari parūpēties par sevi. Pēc tam, kad tēvs aizgāja, es apsolījos sev, ka vienmēr aizsargāšu tevi, ka būšu stiprais balsts grūtā brīdī. Tu vienmēr esi bijusi pirmā, kas uzzina manus jaunumus, bēdas un priekus, jo es tev uzticos visvairāk. Vēlreiz lūdzu tavu piedošanu! Ja tev kas vajadzīgs droši ziņo.

Ar visdziļāko atvainošanos, Mārtiņš!

Kā vienmēr brālis prata, noņemt visas manas dusmas ar pāris skaistiem teikumiem, kas jau izsens palīdzējis viņam saņemt manu piedošanu.

Mīļo, brāli!

Lai arī cik veca un pieredzējusi esi būšu, man vienmēr būs nepieciešams tavs stiprais plecs, bet tev jāsaprot, ka ir momenti, kad es pati vēlos tikt galā ar problēmām. Es nekad neaizmirsīšu brīžus, kad tu biji man blakus un mierināji mani, kad šķita neviens vairs nespēs palīdzēt, tu atradi veidu, kā mani glābt! Tu vienmēr būsi tas cilvēks, pie kura es vispirms vērsīšos pēc palīdzības.

Tiklīdz saņem šo vēstuli piezvani man uz šo numuru:—60713950, man steidzami ar tevi jārunā!

Vienmēr piedodošā sirds, Džuljeta!

P.S. Tu man esi parādā jaunu telefonu!

Nosūtīju ziņu un, atcerējusies par Klāvu, ātri steidzos viņam piezvanīt.

Viņš atbildēja pēc trešā zvana.

„Sveiki, kas zvana?” viņš taujāja.

„Sveiki! Tā esmu es Džuljeta! Man mobilais sabojājās, tāpēc nolēmu tev piezvanīt no stacionārā” paskaidroju.

„Es jau domāju, ka nevēlies runāt ar mani. Kas tad notika tavam telefonam?” Klāvs vēlējās zināt.

„Mārtiņš atkal izspēlēja vecākā brāļa kārti, neīstajā brīdī” jautri atteicu, pazīsto draugu.

Viņš līksmi iesmējās „Nu, tāds ir tavs brālis, vienmēr atrod īsto laiku, vietu un vārdus, lai tevi nokaitinātu.”

„Labi, pietiek par viņu! Tu jau apskatīji lidojumus?” jo ātrāk viņš būs šeit, jo drošāk es jutīšos.

„Es jau grasījos zvanīt, tavam brālim, lai uzzinātu, kā vēl ar tevi sazināties. Jo es būšu Itālijā jau rīt” Klāvs jautri paziņoja.

„Cikos? Es cerēju, ka varēsi man vēl kaut ko atvest, bet man par to vēl jārunā ar Mārtiņu” ja vēlējos būt gatava vēl kādam uzbrukumam, man vajadzēja sagatavoties.

„Es ielidošu ar pēdējo reisu, izlidošana ir 19:00 un ielidošu lidostā ap 21:00” draugs pavēstīja aizrautīgā balsī.

„Es tevi sagaidīšu lidostā, kad esi ielidojis uzzvani, tad es jau būšu sagādājusi sev jaunu mobilo. Tad laikam uz tikšanos, man noteikti vēl jāpiezvana brālim” es ātri atvadījos.

„Uz redzi” viņš atteica un nolika klausuli.

Tiklīdz noliku klausuli, telefons iezvanījās.

„Džuljeta” sacīju.

„Sveiks, te Mārtiņš” brāļa balsī varēja dzirdē prieku.

„Sveiks! Uzgaidi, es tev atzvanīšu” žigli noteicu un noliku klausuli, lai uzreiz atkal uzgrieztu viņa numuru.

Viņš nekavējoties pacēla „Mans maks nebūtu pārāk cietis, ja es maksātu par sarunu.”

„Nē, nebūtu! Bet tev būs nepieciešama nauda, lai atsūtītu man vairākas lietas caur pastu” uzreiz pateicu brālim.

„Ko tu vēlies no manis?” Mārtiņš izklausījās ieintriģēts.

„Pirms es ko saku vēlos, lai tu mani nepārtrauc un noklausies visu līdz beigām, un saproti, ka es esmu drošībā; šo ēku apsarga sardze un gaiteņos ir neskaitāmas kameras un istabas aprīkotas ar signalizāciju” es noteikti nevarēju pārāk satraukt Mārtiņu, citādi viņš man tūlīt pat liktu atgriezties Latvijā, vai viņš pats šurp dotos.

„Mās, tu mani biedē! Kas noticis?” viņa balss izskanēja ar uztraukuma pieskaņu.

„Tu mani nepārtrauksi?” pārjautāju.

„Labi, klāj vaļā!” pār brāļa lūpām šie vārdi nāca ar grūtībām.

„Pirmkārt, šodien galvenajai modes nama padomei tika paziņots, ka pēc skates īpašnieks pārņem vadību” ieturēju nelielu pauzi, lai viņš aprastu ar šo domu.
Dzirdot garu nopūtu no viņa, turpināju „Pēcpusdienu, es pavadīju staigājot pa pilsētu. Vakariņu laikā, nelielā kafejnīcā, man pievienojās kāds vīrietis, kas iespējams pazina Izabellu un zināja, kas es esmu. Kad es to sapratu, steidzos prom, līdz brīdim, kad iemaldījos kādā ieliņā. Tad no vienas puses manu ceļu nobloķēja trīs vīrieši, bet no otras mašīna. Es centos aizbēgt, tomēr neveiksmīgi. Tu man piezvanīji, kad viņi mani veda uz savu mītni.”

Otrā klausules galā iestājās draudošs klusums, tāpēc es ātri izstāstīju pārrējos stāstu, sākot ar manu lēkmi un beidzot ar sagūstītāju sarunu automašīnā.

„Īsos vilcienus, tas būtu viss” pabeidzu, manā balsī noteikti varēja dzirdēt bailes, bet ne tik daudz no notikušā, kā ko par to teiks Mārtiņš.

„Tu tiki nolaupīta, jo viņi tevi uzskatīja par Izabellu. Uzzinot, ka tu neesi viņu meklētā, nolaupītāji tevi atbrīvoja” viņš centās izvilkt galveno no manas runas.

„Jā, bet, manuprāt, viņi turpinās mani novērot, jo domā, ka Izabella varētu sazināties ar mani. Tu domā, ka viņa varētu būt dzīva?” es vēlējos, lai brālis pasaka, ka tā nevar būt taisnība, ka viņi meloja, bet zināji, ka tie ir tikai mani sapņi.

„Nekas nav neiespējams! Es tikai nesaprotu, kāpēc tas būtu vajadzīgs?” Mārtiņš izteica savas domas. „Tā kā tu nedomā doties atpakaļ vai atļaut man lidot pie tevis, kā varu tev palīdzēt?”

Viņš lasīja mani kā atvērtu grāmatu „Tu varētu izmantot savus sakarus, lai noskaidrotu dažas lietas un palīdzēt man ar drošu saziņas līdzekļu aprīkojumu.”

„Šķiet tu visu jau esi izplānojusi” brāļa balsī varēja dzirdēt lepnumu „Es tev sagādāšu mobilo, ko varētu noklausīties tikai ar ļoti augstas klases ierīcēm, portatīvo ar maldinošo modemu un ierīces, kas varētu traucēt dažādu noklausīšanās ierīču darbību.”

Es zināju, ka Mārtiņam ir draugi policistu, valsts ierēdņu, mednieku un citās augstās aprindās, bet tas, ko viņš man piedāvāja, bija pāri manām cerībām „Es nenojautu, ka tev ir tik labi sakari.”

„ Es tev to nekad nestāstīju, bet man vēl aizvien ir sakari ar dažiem puišiem, ar ko biju kopā cietumā” viņš atzinās.

„Paldies, par to ko tu izdarīji, tas kroplis bija to pelnījis!” beidzot atzinu, to ko tik ilgu laiku nespēju „Bet vēl vienu tādu gājienu es tev nepiedotu.”

„Neiekulies ķezā un man nevajadzēs piekaut neģēļus, kas tev nodarījuši pāri” brālis zobojās.

„Pacentīšos” pat runājot par nopietnām lietām, viņš spēja likt man pasmaidīt „Labi, turpinām! Tev jāuzzina viss, kas saistīts ar Izabellas nāvi: policijas ziņojumi, miršanas dati, kremēšanas iestādes reģistrs, visu, kas saistīts ar viņas pēdējo dienu.”

„Es sazināšos ar Tomu, viņam ir sakari iekšlietu ministrijā, kā arī ar Normundu, viņu izlaida pirms diviem mēnešiem, viņš lieliski prot uzzināt lietas par cilvēkiem” Mārtiņš izklausījās pārāk aizrāvies ar to visu.

„Manuprāt pietiek vienai dienai. Pārējo pārrunāsim, kad zināsim, ka neviens nenoklausās. Visu nepieciešamo vari aizgādāt līdz Klāvam, viņš rītā lido pie manis” jau nojautu, kādi būs brāļa nākamie vārdi, un es nekļūdījos.

„Man jāsēž uz vietas neko nedarot, bet Klāvs drīkst doties tev palīgā? Mās, es nedomāju, ka tu tik zemu kritīsi!” viņš speciāli tēloja aizvainoto.

„Klāvs brauc, lai veidotu manu tērpu skatei. Turklāt es pati protu sevi pasargāt, un nemaz nemēģini to noliegt. Es pārlēcu pāri auto un neitralizēju vīrieti, ka divreiz lielāks par mani” pašpārliecināta paziņoju.

„Godīgi? Esmu lepns par tevi. Tu tomēr esi klausījusies manā teiktajā” es ļoti labi pazinu šo toni, tas varēja nozīmēt tikai vienu: drīz visi viņa draugi uzzinās par manu veiklību.

„Nē, tikai ne to! Tā jau viņiem ir bail pat no sarunas divatā ar mani” es varēju tikai nojaust, ar ko brālis bija piedraudējis saviem draugiem, bet neviens no viņiem pat neuzdrošinājās ar mani vienkārši divatā uz kino aiziet. Pietika tikai uzzināt, ka esmu Mārtiņa māsa un visi pēkšņi zaudēja interesi par mani.

„Izbeidz! Tu tāpat viņiem esi par jaunu, turklāt tu pat vēl neesi pilngadīga. Ko man darīt, ka tu pasniedz sevi, ka uz paplātes?” šobrīd viņš noteikti pārspīlēja. Es nekad neesmu bijusi tik izmisusi, varbūt dažreiz, bet noteikti ne tik ļoti, kā viņš izteicās.

„Labi, ļauj man doties pie miera tagad, bet tu sazinies ar Klāvu un nokārto pārējās lietas” nodevu pavēles.

„Labi, kā kapteinis pavēl. Ar labu nakti, sīkā” brālis nespēja nejokot.

„Ar labu nakti, garais” ar smaidu uz lūpām atvienojos.

Sen nebiju jutusies tik pārgurusi, tāpēc izslēdzu gaismas un devos uz guļamistabu.

nākamā nodaļa

© Zenta, juljetas.wordpress.com,  2014

Visas šī darba tiesības ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatīt aizliegts bez autores atļaujas.

Advertisements